1994. gada decembrī Krievijas armija un iekšējais karaspēks uzsāka iebrukumu Čečenijā – Kaukāza republikā, kura bija pasludinājusi savu neatkarību no Krievijas Federācijas. 1994. gada 31. decembrī armija devās uzbrukumā galvaspilsētai Groznijai, lai šai dienā ciestu apkaunojošu un asiņainu fiasko cīņā pret pilsētas aizstāvjiem.   1991. gada septembrī, brūkot Padomju Savienībai, Krievijas Federācijas Čečenu-ingušu autonomās republikas galvaspilsētā Groznijā ar bruņotu spēku pie varas nāca organizācija „Čečenu Vistautas Nacionālais kongress” ar bijušo padomju aviācijas ģenerāli Džoharu Dudajevu priekšgalā. Dudajevs sarīkoja tautas nobalsošanu, kuru Kremlī, protams, neatzina, atdalīja Čečeniju no Ingušijas un 1993. gada jūnijā pasludināja suverēnas Čečenu republikas Ičkērijas izveidi. Tad nu Kremļa valdība sāka rīkoties savas varas atjaunošanai dumpīgajā republikā. Vispirms prezidentu Dudajevu mēģināja gāzt ar t.s. „opozīcijas” palīdzību. Visai autoritārajam čečenu līderim nenoliedzami bija pretinieki paša tautā, tomēr, tikpat nenoliedzami, viņi bija mazākumā. 1994. gada novembrī, kad Dudajevam uzticamie spēki likvidēja opozīcijas mēģinājumu ieņemt galvaspilsētu Grozniju, gūstā krita vairāki desmiti Krievijas armijas karavīru – līdzīgi „brīvprātīgie” kā tie, kuri tagad sastopami Ukrainas austrumos. Pēc „opozīcijas cīņas” izgāšanās Kremlis ķērās pie konvencionālas militāras operācijas: 1994. gada 11. decembrī Krievijas spēki, kuru sastāvā bija gan armijas, gan iekšlietu ministrijas iekšējā karaspēka vienības, no trīs pusēm iegāja Čečenijā un sāka virzīties uz Grozniju. Čečenu spēki vietām pretojās, taču apmēram nedēļas laikā armijas kolonām bija izdevies no ziemeļiem, austrumiem un rietumiem pietuvoties galvaspilsētai. Uzbrukums Groznijai sākās Vecgada dienā – 1994. gada 31. decembrī. Krievijas aizsardzības ministrs Pavels Gračovs pirms uzbrukuma bija plātījies, ka viņam pietikšot ar vienu gaisa desantnieku pulku, lai ieņemtu Čečenijas galvaspilsētu. Patiesībā uzbrukumā pilsētai tika sūtīti daudz lielāki spēki, kuri gan pamatā sastāvēja no vāji sagatavotiem regulārā dienesta kareivjiem, kuriem nebija īpašas nojēgas par operācijas raksturu un trūka jebkādu iemaņu kaujas darbībai pilsētā. Karadarbība pilsētas apstākļos ir teju vissarežģītākais militārais uzdevums, kas neizbēgami saistās ar lieliem upuriem. Šajā gadījumā krievu karavīriem pretī stājās čečenu kaujinieki, kuri bija izcili motivēti un lieliski pārzināja kaujas zonu. Viņu bruņojumā bija pietiekami prettanku ieroču, pat nedaudz bruņutehnikas. Vecgada dienas uzbrukums kļuva par apkaunojošu izgāšanos Krievijas armijai, kuras kolonas lielāko tiesu bija spiestas atkāpties, pametot aiz sevis iznīcinātus tankus un citu tehniku, simtiem kritušo un gūstā saņemto, ielenktas avangarda vienības, kurām lielāko tiesu arī nācās padoties čečenu gūstā. Izņēmums bija vienīgi ģenerāļa Ļeva Rohļina komandētā kolona, kurai izdevās nostiprināties pilsētas ziemeļdaļā. Vissmagāk Vecgada dienas kaujā Groznijā cieta Krievijas armijas morāle – priekšstatu par čečenu karotāju pārākumu neizdevās mainīt līdz pat Pirmā Čečenijas kara beigām. Pēc sākotnējās neveiksmes, Krievijas armija mainīja taktiku: pret Groznijas kvartāliem tika vērsta artilērijas viesuļuguns un aviācijas triecieni, tikai pēc tam turp devās mobilas kājnieku grupas, izcīnot sīvas tuvcīņas ēku drupās. Šais kaujās abās pusēs krita vairāki tūkstoši karavīru, savukārt civiliedzīvotāju upuri tiek lēsti no 5500 līdz pat 27 000 cilvēku. Pārspēka mākti, čečeni pameta Grozniju 1995. gada marta sākumā, tomēr Pirmais Čečenijas karš līdz ar to vēl nebūt nebeidzās. Tas noslēdzās 1996. gada augustā ar Krievijas de facto sakāvi.

2006. gadā 30. decembris bija sestdiena un pasaulē šī diena atmiņā paliks ar to, ka tās dienas rītā bijušajam Irākas prezidentam Sadamam Huseinam izpildīts nāvessods, kuru tā paša gada 5. novembrī Irākas tiesa viņam piesprieda par noziegumiem pret cilvēci. "Pāršķirta melna lappuse Irākas vēsturē," Irākas televīzija paziņoja dienā, kad Bagdādē nāvessodu pakarot izpildīja Irākas diktatoram Sadamam Huseinam un diviem kādreizējiem viņa režīma locekļiem. Nāvessodu izpildīja pulksten sešos no rīta (?) pēc vietējā laika kādā cietumā Irākas galvaspilsētas Bagdādes ziemeļos, klātesot Irākas premjerministra pārstāvim un sunnītu garīdzniekam, šo faktu apstiprinājis Irākas ārlietu ministrs. Sadamam Huseinam augstāko soda mēru piesprieda par 148 šiītu nogalināšanu 1982. gadā Dudžailā. Kopā ar Huseinu apsūdzēti bija arī viņa pusbrālis Barzans al Tikriti un bijušais Irākas augstākās tiesas priekšsēdētājs Avads Hamets al Bandars. Visiem apsūdzētajiem spriedumu nolasīja tā paša gada 5. novembrī pēc gadu ilgušas tiesas prāvas. Irākas televīzija sestdienā, 30. decembrī, pārraidīja videoierakstu, kas uzņemts pirms nāvessoda izpildes. Pašu nāvessoda procesu televīzijā nerādīja, bet vēlāk demonstrēja kadrus, kuros bija redzams pakārtā diktatora līķis. Toreiz ziņoja, ka Sadama Huseina mirstīgās atliekas ar helikopteri pārvestas no nāvessoda izpildes vietas uz citu, plašākai sabiedrībai neatklātu vietu. No Irākas premjerministram tuvu stāvošām personām izskanējusi informācija, ka Huseins tiks apglabāts Irākas teritorijā. Tikmēr Huseina meitas Raghada un Rana, kuras dzīvoja Jordānijā, bija izteikušas vēlēšanos, lai tēvs tiktu apglabāts Jemenā. Abas sievietes vērojušas televīzijā tēva dzīves pēdējos mirkļus un bijušas lepnas par drosmi, ar kādu Huseins pieņēma savu likteni. Bagdādes šiītu apdzīvotajā daļā Sadrā un Basrā pēc Huseina sodīšanas sākās svinības, turpretī Huseina dzimtajā pilsētā Tikrītā viņa atbalstītāji sarīkoja protesta akcijas. ASV tā brīža prezidents Džordžs Bušs nāvessoda izpildi nosauca par "svarīgu pagrieziena punktu Irākas ceļā uz demokrātiju", tomēr atzina, ka tas nedarīs galu vardarbībai. Tikmēr dažas no ASV galvenajām sabiedrotajām nāvessoda izpildi vērtēja krietni piesardzīgāk. Pēc Buša teiktā, sods Sadamam Huseinam izpildīts "saskaņā ar taisnīgas tiesas lēmumu" atšķirībā no daudziem "viņa brutālā režīma upuriem, kuriem taisnīgums tika liegts". Savukārt toreizējā Lielbritānijas ārlietu ministre Mārgareta Beketa pozitīvi vērtēja to, ka "Irākas tiesa notiesāja Sadamu Huseinu par vismaz dažiem no briesmīgajiem noziegumiem, ko viņš izdarījis pret Irākas tautu", bet vienlaikus uzsvēra ka Lielbritānijas valdība neatbalsta nāvessodus "nedz Irākā, nedz citur". Vatikāns nāvessoda izpildi Sadamam nosauca par traģisku, norādot, ka tas var uzkurināt atriebības garu. Cilvēktiesību organizācijas „Amnesty International” ASV nodaļas direktors Lerijs Kokss nosaucis sasteigto nāvessoda izpildīšanu par kļūdu. Organizācijas „Human Rights Watch” direktors Ričards Dikers izteicies: „Valdības uzticību cilvēktiesību principiem demonstrē tās attieksme pret visļaunākajiem cilvēktiesību pārkāpējiem.” Viņš uzskata, ka vēsture spriedīs bargu tiesu Dudžailas prāvai un Huseina sodīšanai ar nāvi.

29. decembrī dzimšanas dienu svin britu aktieris Džūda Lovs. Viņš piedzima 1972. gadā. Aktiera kontā ir tādas lieliskas filmas, kā „Talantīgais misters Riplijs”, „Augstais kalns”, „Šerloks Holms”, „Gataka”, „Anna Kareņina”, „Karaļa Artura zobens” un citas. Viņa nopelnīto lēš 70 miljonos dolāru. Tas ir šodienas jubilārs Džūda Lovs, kurš pats par sevi teicis, ka nekad neprastu sevi pārdot kā sekssimbolu, jo gluži vienkārši nav tā ieprogrammēts. Tajā pašā laikā jau vismaz divus gadu desmitus viņa vārds piesaukts, runājot par pasaules skaistākajiem, pievilcīgākajiem, seksīgākajiem un iekārojamākajiem vīriešiem. Džūda Lovs  jeb  precīzāk Deivids Džūda Heivorts Lovs piedzima 1972. gada 29. decembrī Londonā skolotāju ģimenē, kurā jau auga trīsgadīgā Nataša. Džūdas mamma bija angļu valodas skolotāja Mārgareta Anna Heivorta, bet tētis Pīters Roberts Lovs bija sākumskolas skolotājs.  Džūdas vecāki abi bijuši bāreņi, tāpēc bērnus audzinājuši, mīlestību netaupot. Vecāku mīlestību abi bērni izbaudījuši pārpārēm. Lai arī piedzimstot, aktierim pirmo vārdu lika Deivids, tomēr vecāki visu bērnību viņu sauca par Džūdu. Šis tā arī palicis par aktiera profesionālo vārdu. Ja pie vārda Deivids zēns savulaik tika par godu kādam ģimenes draugam, tad Džūda ir kā apliecinājums vecāku mīlestība pret bītliem un viņu dziesmai „Hey Jude”, turklāt Džūdas mammai mīļš bijis Tomasa Hārdija pēdējais romāns „Džūda neievērojamais”. Džūda ar māsu izauga ģimenē, kur teātris, kino un mūzika bija neatņemama sastāvdaļa, un tas ietekmēja bērnu izvēles. Nataša kļuva par gleznotāju un fotogrāfi, kamēr Džūda, kā stāsta zinātāji, jau kopš agras bērnības varējis gluži kā hipnotizēts sēdēt pie televizora vai vēl labāk kinoteātrī. Vecāki savu skatuves mīlestību nodeva bērniem, un jau sešu gadu vecumā Džūda ticis pie pirmajām lomām bērnu izrādēs, 13 gadu vecumā viņš kļuvis par Nacionālā jaunatnes muzikālā teātra trupas dalībnieku. Nostāsti vēsta, ka 14 gadu vecumā Džūda esot pasācis regulāri aizlaisties no stundām, lai ar vilcienu dotos uz Londonas centru, kur citu pēc citas noskatījies vismaz trīs filmas, tad līdz ar stundu beigām nokļuvis mājās un nevienam neradās ne vismazākās aizdomas, ka pusaudzis nemaz nav bijis skolā. Tā nepieķerts topošais aktieris kādu laiku itin mierīgi varējis dzīvot šādu dzīves ritmu. 17  gadu vecumā notika pavērsiens, jo pēc vairākām lomām uz pusaudžu teātra skatuves viņām piedāvāja lomu ziepju operā „Ģimene, tas bija brīdis, kad Džūda pameta skolu un sākās aktiera profesionālā karjera. Seriāla filmēšana noritēja Mančestrā, kas tobrīd bija viena no stilīgākajām pilsētām Lielbritānijā. Tur nonācis, īrējot savu mitekli, aktieris baudīja pieaugušā cilvēka dzīvi un to, ka viņam bija savi ienākumi, ko varējis tērēt pēc sirds patikas. Pirmā īstā kino loma bija mazbudžeta filmā „Shopping”jeb „Iepirkšanās”, kuras filmēšanas laukumā Džūda satika savu sievu, par sevi vecāko Sediju Frostu, kuru apprecot, Džūda kļuva par tēvu precīzāk patēvu sievas meitai no iepriekšējām attiecībām. Abiem piedzima trīs bērni. Pēc vairākām filmām Lielbritānijā Džūdu pamanīja Holivuda, kur pēc pāris neveiksmēm nāca „Talantīgais misters Riplijs”,  kinolente, kas uznesa Džūdu slavas debesī. Viņš bija kļuvis par starptautisku zvaigzni un pēkšņi viņu savās filmās gribēja visi. Gan sievietes, gan režisori. 2019. gadā Džūda apprecējās otrreiz ar psiholoģi Filipu Koenu, un šobrīd aktieris ir jau sešu bērnu tēvs, kurš priecājas, ka, vecākam kļūstot, viņam vairs nevajag būt zelta puisēnam un  ka cilvēki vairs  nepievērš tik lielu uzmanību izskatam, bet gan novērtē lomu dziļumu.

1965. gada 28. decembrī atklāj Latvijas PSR pirmo sabiedriskās ēdināšanas kombinātu "Vefietis".

1901. gada 27. decembrī dzimusi vācu kinoaktrise un dziedātāja Lilija Marlēna – viena no spilgtākajām parādībām pagājušā gadsimta vidus kino un populārajā mūzikā.    1930. gada 1. aprīlī uz Vācijas kinoteātru ekrāniem iznāca režisora Jozefa fon Šternberga jaunākā filma „Zilais eņģelis”. Afiša tēloja glītu un izlaidīga paskata būtni – tipisku naktslokāla dejotāju. Filmas sižets vēstīja par pavecu un respektablu ģimnāzijas pasniedzēju, kuru liktenīga iemīlēšanās kaildejotājā padara vārda tiešā nozīmē par klaunu un iznīcina viņa rimto un pareizo dzīvi. Liktenīgās dāmas Lolas Lolas lomā bija aktrise Marlēna Dītriha; īstā vārdā – Marija Magdalēna Dītriha, dzimusi Berlīnē 1901. gada 27. decembrī. Tobrīd 28 gadus vecās aktrises kontā jau bija vairākas lomas teātrī un arī kino, tomēr tieši Lolas Lolas loma padarīja viņu par zvaigzni. Tā ļāva Marlēnai atklāt visas viņas dotības: dramatiskā tēlojuma prasmi, valdzinošu ārieni un grāciju, graujošu seksapīlu un – balsi, par kuru Ernests Hemingvejs teicis, ka, ja Dītrihai nebūtu nekā cita, tikai viņas balss, ar to vien viņa spētu salauzt jūsu sirdi. „Zilais eņģelis” pavēra daiļajai vācietei ceļu uz Holivudu, kurp viņu sev līdzi aizveda Jozefs fon Šternbergs. Kopdarbs ar viņu filmās „Maroka”, „Apkaunotā”, „Šanhajas ekspresis”, „Blondā Venēra”, „Purpura imperatore”, „Velns ir sieviete” bija apogejs Marlēnas Dītrihas kinoaktrises karjerā. Jāteic, pārcelšanās uz Ameriku nāca Marlēnai Dītrihai īsti laikā. Viņa nicināja Hitleru un necieta nacistu režīmu, un kad Savienotās Valstis iesaistījās karā pret Vāciju, Dītriha bez šaubīšanās devās koncertēt amerikāņu karavīriem Alžīrijā un vēlāk Francijā. Daudzi tautieši viņai – vācietei – to negribēja piedot arī pēc Vācijas sakāves un nacisma noziegumu atmaskošanas. Par vienu no Dītrihas kara laika repertuāra pērlēm kļuva dziesma „Lilija Marlēna”. Vācu skolotāja Hansa Leipa Pirmā pasaules kara laikā sarakstīto dzejolīti par meiteni, kas gaida mīļoto zem laternas pie kazarmu vārtiem, Otrā pasaules kara priekšvakarā komponēja Norberts Šulce un kā pirmā ieskaņoja dziedātāja Lele Andersena. Nacistu propagandistiem šī elēģiskā dziesmiņa pat diez ko nepatika, bet tomēr to pārraidīja Vermahta karavīriem domātais raidītājs okupētajā Belgradā. Tā kā šo staciju dzirdēja visā Vidusjūras reģionā, dziesma vēja ātrumā ieguva popularitāti abās frontes pusēs, un arī Marlēna Dītriha uzņēma „Liliju Marlēnu” savā piefrontes koncertu repertuārā. Arī, karam beidzoties, Marlēnas Dītrihas estrādes karjera turpināja plaukt, pildot zāles Lasvegasā, Londonā, Ņujorkā un citur pasaulē. Tā ilga līdz pat 73 gadu vecumam, kad viņa turnejas laikā Austrālijā nelaimīgi uz skatuves lauza kāju. Pēdējie Marlēnas Dītrihas mūža gadi līdz aiziešanai no šīs pasaules 1992. gadā pagāja Parīzē, dzīvojot visai noslēgti, taču aktīvi sarakstoties un sazinoties pie telefonu. 1984. gadā uz ekrāniem iznāca režisora Maksimiliāna Šella dokumentālā lenta „Marlēna”, kurā gan dzirdama vienīgi aktrises balss. Žurnāls „Newsweek” to nodēvējis par „iespējams, visfascinējošāko un aizgrābjošāko dokumentālo filmu, kas jebkad veltīta dižai kinozvaigznei”.

Pagājušā gadsimta 60. gados pasaules aviokonstruktori izstrādāja vairākus virsskaņas pasažieru lidmašīnu modeļus, no kuriem līdz rezultātam nonāca divi – Francijas un Lielbritānijas kopprojekts "Concorde" un padomju izstrādājums Tu-144. Padomju lidaparāts bija pirmais, kurš 1975. gada 26. decembrī uzsāka pastāvīgus komerclidojumus. Tiesa, jau pēc dažiem gadiem tos nācās pārtraukt. Pagājušā gadsimta 50. gados vairāku valstu militārajā aviācijā parādījās pirmie sērijveidā ražotie virsskaņas lidaparāti. Ap to pašu laiku radās arī idejas par virsskaņas pasažieru lidmašīnām, kas to izmēru dēļ bija tehniski krietni sarežģītāks uzdevums. Rietumos līdz realizācijai nonāca viena izstrādne – britu un franču apvienotās programmas projekts „Concorde”. Pirmais prototipa lidojums tika plānots 1969. gadā pirmajos mēnešos, taču pirmatklājēju laurus rietumniekiem pēdējā brīdī atņēma Padomju Savienība. Andreja Tupoļeva vadītā konstruktoru biroja izstrādātās virsskaņas pasažieru lidmašīnas Tu-144 prototipa pirmais lidojums notika 1968. gada 31. decembrī. Jau kopš pirmajiem Tu-144 publiskajiem lidojumiem rietumos izskanēja versijas, ka „krievu brīnums” ir pamatīgi špikots no „Concorde”, respektīvi, tā projektēšanā nav iztikts bez padomju spiegu tīkla pakalpojumiem. Padomju konstruktori to noliedza, norādot uz virkni oriģinālu konstrukcijas īpatnību. Pamanāmākā bija nelieli izbīdāmi spārni lidmašīnas priekšgalā, kas ļāva „Tu-144” strauji samazināt ātrumu nosēžoties. Kad 1973. gada jūnijā padomju tehnikas brīnums ieradās starptautiskajā Parīzes Aviācijas izstādē Laburžē, franči nosūtīja iznīcinātāju „Mirage” ar uzdevumu nofotografēt minēto konstrukcijas detaļu. Iespējams, tieši negaidītā iznīcinātāja parādīšanās „Tupoļeva” pilotu redzeslokā izraisīja traģēdiju – piloti veica riskantu manevru, lidmašīna strauji zaudēja augstumu un gaisā burtiski izjuka gabalos. Lidmašīnas atlūzas nogalināja astoņus cilvēkus uz zemes; gāja bojā arī visi seši apkalpes locekļi. Avārijas iemeslus līdz galam noskaidrot neizdevās, taču ir aizdomas arī par sasteigtā projektēšanas procesā pieļautām nepilnībām. Padomju aviokonstruktorus, visdrīzāk, krietni mudināja priekšniecība: ļoti gribējās šai supertehnoloģijas jomā apsteigt ideoloģiskos pretiniekus rietumos. Regulāros ekspluatācijas lidojumus Tu-144 uzsāka 1975. gada 26. decembrī, jau atkal apsteidzot „Concorde” – par nepilnu mēnesi. Lidojumi notika maršrutā Maskava–Alma-Ata divas reizes mēnesī, biļete maksāja 82 padomju rubļus – tiem laikiem visai ievērojamu summu. Padomju aviosabiedrības „Aeroflot” piloti šais reisos tikai asistēja; pirmais pilots allaž bija lidotājs izmēģinātājs no Tupoļeva konstruktoru biroja. Nestandarta situācijas gadījušās turpat vai katrā lidojumā. Tas viss nepalika nepamanīts padomju pilsoņiem, un sāka cirkulēt nostāsti, anekdotes un melni joki par lielisko lidaparātu, kurš jūs ātrāk par citiem nogādās, tai skaitā, līdz kapsētai. Kad 1978. gada maijā izmēģinājuma lidojumā avarēja uzlabotais variants „Tu-144D”, „Aeroflot” pārtrauca pasažieru pārvadājumus ar virsskaņas lidmašīnām. Kādu laiku „Tu-144” vēl lidoja ar kravas sūtījumiem uz Habarovsku Tālajos Austrumos. Var piebilst, ka arī Tu-144 līdziniece „Concorde”, kuru ekspluatēja „Air France” un „British Airways”, jau diezgan sen pametusi pasaules lidlaukus. Lidojumi pār Atlantijas okeānam gan bija pieprasīti maksātspējīgo pasažieru vidū, tomēr „Air France” virsskaņas lidaparāta katastrofa 2000. gadā, kurā dzīvību zaudēja 113 cilvēki, kā arī vispārējā aviopārvadājumu industrijas krīze pēc 2001. gada 11. septembra terora aktiem, lika aviokompānijām pieņemt lēmumu par virsskaņas komerclidojumu pārtraukšanu. Tā nu virsskaņas pasažieru aviācija pagaidām izrādījusies mūslaiku vajadzībām pārāk ekstravagants piedāvājums.

1818. gada 25. decembra pirmajās stundās nelielās Austrijas pilsētiņas Oberndorfas baznīciņā pirmoreiz izskanēja viena no visu laiku zināmākajām Ziemassvētku dziesmām „Klusa nakts, svēta nakts”. Ar Oberndorfas draudzes palīgmācītāja Jozefa Mora vārdiem šo korāli iepriekšējā dienā bija komponējis viņa draugs, ērģelnieks un skolotājs Francis Ksavjē Grūbers. Bija 24. decembris, ļaudis jau dzīvoja Ziemassvētku vakara gaidās, kad pie Arnsdorfas skolotāja un ērģelnieka Franča Ksavjē Grūbera ieradās negaidīts viesis – viņa draugs un Oberndorfas draudzes palīgmācītājs Jozefs Mors. Moram līdzi bija viņa dzejolis, sacerēts pirms pāris gadiem kādā iedvesmas brīdī, un jaunais dieva kalps tagad vēlējās, lai Grūbers ar šo tekstu komponētu Ziemassvētku korāli – divām balsīm un ģitārai. Lieta tāda, ka baznīcas ērģeļu plēšas izrādījušās baznīcas žurku sagrauztas, un tagad, ja negribēja šais Ziemassvētkos oberndorfiešus atstāt pavisam bez mūzikas, korālim bija jābūt gatavam un apgūtam uz pusnakts dievkalpojuma laiku. Tas nu gan bija uzdevums! Droši vien Grūbers neatteicās tikai tādēļ, ka neuztvēra savu misiju pārlieku nopietni; galu galā – nepretenciozs amatiera dzejnieka teksts, maza lauku baznīciņa, vienkāršs ģitāras pavadījums… Francis Ksavjē sēdās pie nošu lapas, un tā nu 1818. gada 25. decembra pirmajā stundā baznīcēni, sanākuši Svētā Nikolaja baznīciņā Austrijas pilsētiņā Oberndorfā, pirmo reizi ieklausījās jaunā Ziemassvētku dziesmā, kuru viņiem cēla priekšā Jozefs Mors (tenors un ģitāra), Francis Ksavjē Grūbers (bass) un baznīcas koris. „Klusa nakts, svēta nakts…” Droša apstiprinājuma tam, ka pie korāļa tapšanas tiešām vainīgi grauzēji, nav, tomēr ir zināms, ka drīz pēc tam Oberndorfas baznīciņas ērģeles tiešām labotas, un ērģeļu meistars Karls Maurahers, ļoti iespējams, bijis tas, kurš paņēmis līdzi „Klusas nakts” notis un izplatījis tās citiem saviem klientiem. Arī ērģelniekam un skolotājam Blāziusam Vimmeram, un pēdējais to iekļāvis baznīcas dziesmu grāmatā, kas iznāca jau nākamajā – 1819. gadā. Tā šo Ziemassvētku korāli iepazina Tirolē, kur tolaik plauka ģimenes ansambļu tradīcija. Šie profesionālie dziedātāji ceļoja pa visu Eiropu, un kādos desmit gados vienkāršā melodija jau bija pazīstama tālu aiz robežām, bieži vien gan kā „tiroliešu tautas dziesma”, jo teksta un mūzikas autorus izpildītāji mēdza piemirst jebkādi pieminēt. Šodien daudzviet pasaulē Ziemassvētki nav iedomājami bez Jozefa Mora vārdiem un Franča Ksavjē Grūbera melodijas. „Klusa nakts, svēta nakts” tulkota vairāk nekā 300 valodās un dialektos; to atskaņo neskaitāmos aranžējumos un variācijās. Ziemassvētkos šis korālis izskan tūkstošos baznīcu un, laikam gan, miljonos māju visā pasaulē.

1914. gada Ziemassvētkos Pirmā pasaules kara Rietumu frontē starp britu un vācu daļām daudzviet iestājās stihisks pamiers un brāļošanās. Tā šausminošajā karā ierautie izpauda savu cilvēcību. 1914. gada rudenī Pirmā pasaules kara frontes ziemeļrietumu sektorā risinājās aktīva kaujas darbība – tā dēvētā „Skriešanās uz jūru”. Vācieši mēģināja apiet līdz tam nepiesegto britu ekspedīcijas korpusa kreiso flangu, briti, attiecīgi, pagarināja fronti, līdz tā sasniedza jūru. Rezultātā 1914. gada novembrī Francijā bija izveidojusies vienlaidus frontes līnija no Lamanša līdz Šveices robežai, dinamisku manevru iespējas bija izsmeltas un sākās ilgais un nomācošais ierakumu karš – resursu, nervu un jaunu nogalināšanas tehnoloģiju sacensība. Tā pienāca šī kara pirmie Ziemassvētki, kuros ģenerāļi un politiķi abās frontes pusēs bija solījuši kareivjiem atgriešanos mājās ar uzvaru. Jau pieminētajā frontes Ziemeļrietumu sektorā 24. decembra pievakarē briti ievēroja, ka šaušana no vācu puses pieklususi. Šur un tur virs ierakumu malas vai nu pacēlās balti karogi, vai arī kāds angliski protošais uzsāka sasaukšanos, piedāvājot svētku vakarā pārtraukt uguni. Briti lielāko tiesu piekrita. Pēc laiciņa sākās ziemassvētku dziesmu dziedāšana, virs ierakumiem tika pacelti lukturīši, un tad jau daudzviet gāja vaļā brāļošanās. Zaldāti un zemākie virsnieki sastapās neitrālajā joslā, aprunājās, sapīpēja, cienāja cits situ ar smēķiem, šokolādi un kādu stiprāku malku. Tika kopīgi dziedāts un uzspēlēta bumba. Tā bija arī laba iespēja apglabāt kritušos biedrus, kuru līķi trūdēja neitrālajā zonā jau dienām, daži pat nedēļām ilgi. Tas bija tā dēvētais Ziemassvētku pamiers Rietumu frontē – stihiska akcija, kurā no britu puses piedalījās apmēram 100 000 karavīru, jādomā, ne mazāk arī no vācu puses. Protams, ka ģenerāļiem, kuru štābi bija ērti izvietojušies franču ‘šato’ pārdesmit kilometrus aiz frontes līnijas, šī brāļošanās nebija pa prātam. Bet nekas daudz vairāk par brīdinošām pavēlēm nesekoja – sodīto tikpat kā nebija. Toties nākamajā gadā artilērijai deva pavēli Ziemassvētkos pamatīgi apstrādāt pretinieka pozīcijas, lai uzturētu vajadzīgo spriedzi un novērstu šādas nedisciplinēta humānisma izpausmes. Tiesa, kā norāda ierakumu kara pētnieks Tonijs Ešvorts, zināma improvizēta pamiera situācija daudz kur Pirmajā pasaules karā bijusi diezgan ierasta lieta. Karavīri atturējušies no aktīvām apšaudēm laikā, kad pretējā pusē bijis maltītes vai pirtī ejamais laiks.  Otrajā pasaules karā līdzīgi brāļošanās gadījumi nav zināmi. Pretējās puses šai karā daudz pamatīgāk piekopa kareivju ideoloģisko apstrādi, un ienaidnieks, sevišķi jau totalitāro režīmu armijās, tika daudz biežāk uztverts kā ļaunuma iemiesojums, pret kuru nekāda saudzība vai izpratne nav domājama. Pie tam šajā karā kaujas darbība kopumā bija daudz dinamiskāka, un karavīri reti pavadīja ilgu laiku vienos un tais pašos ierakumos. T omēr amerikāņu armijas veterāni atceras, ka vācu pretuzbrukuma laikā Rietumu frontē 1944. gada decembrī, kad kaujas bija ļoti sīvas, Ziemassvētku vakarā pēkšņi iestājies klusums un tad no vācu pozīciju puses atskanējusi dziesma – „Klusa nakts, svēta nakts”. Amerikāņi pievienojušies. Kad korālis izskanējis, pretinieki vēl brīdi palikuši mierā, ļaujot svētās nakts klusumam valdīt pār kara plosīto zemi, bet tad atkal tvēruši ieročus, lai turpinātu cits citu nogalināt ar iepriekšējo degsmi.

Vācu komponista Engelberta Humperdinka opera „Ansītis un Grietiņa” ir viens no spilgtākajiem un populārākajiem darbiem t.s. Ziemassvētku operas žanrā. Savu pirmizrādi opera piedzīvoja Veimārā, 1893. gada 23. decembrī. Ziemassvētku opera ir īpašs muzikālā teātra žanrs ar vairākus simtus gadu senu vēsturi. Tā saknes ietiecas 17. gs. aristokrātu mājas teātru tradīcijā, sevišķi jau Itālijā, kur tolaik Adventa laikā bija aizliegtas laicīga satura izrādes, taču iestudējumi ar Jēzus dzīves un citiem Bībeles sižetiem bija atļauti. Tradīcija turpināja plaukt arī nākamajos gadsimtos, kad aizliegumi vairs nebija spēkā, un līdz pat mūsdienām top operas, kuras Adventa laikā parādās repertuārā, lai pēc tam no tā pazustu līdz nākamā gada decembrim. Jau labu laiku tie nav vairs tikai bībeliski sižeti, tomēr gandrīz vienmēr ir ar fantastikas vai pasaku elementiem, piemēroti bērnu uztverei. Viena no biežāk iestudētajām šajā sarakstā ir vācu komponista Engelberta Humperdinka opera „Ansītis un Grietiņa” ar labi zināmās brāļu Grimmu pasakas sižetu. Savu pirmizrādi Humperdinka darbs piedzīvoja 1893. gada 23. decembrī toreizējā Veimāras Galma teātrī. Diriģēja tobrīd vēl samērā jaunais komponists Rihards Štrauss. Engelberta Humperdinka mūžs pamatā bija veltīts pedagoģijai. Jaunības gados liktenis viņu saveda kopā ar muzikālā teātra dižgaru Rihardu Vāgneru, kuram viņš asistēja pie „Parsifāla” iestudējuma Baireitā un arī skoloja mūzikā Vāgnera dēlu Zigfrīdu. Vēlāk viņš pasniedza Hoha Konservatorijā Frankfurtē pie Mainas, bet pedagoģiskās karjeras apogejs bija Kompozīcijas meistarskolas vadītāja vieta Berlīnē. Humperdinka kontā ir apmēram desmit operas un dziesmuspēles, taču „Ansītis un Grietiņa” ir vienīgā plaši pazīstamā un iestudētā šai sarakstā. Kā daudzu izcilu literatūras un teātra darbu gadījumā, arī „Ansīša un Grietiņas” ideja radās tīri nejauši. Engelberts atsaucās savas māsas, dzejnieces un folkloristes Adelheidas Vites lūgumam komponēt dažus pantus mājas teātra ludziņai, kuru viņa kopā ar divām meitām gatavoja sava vīra Hermaņa dzimšanas dienai. Šīs dziesmiņas, kurās prasmīgi bija izmatoti tautas melodiju motīvi, kļuva par pamatu operai ar Adelheidas Vites libretu. Humperdinka un Vites opera ir krietni gaišāka, salīdzinot ar brāļu Grimmu pasakas sižetu, kas saglabājis vairāk arhaiskas nežēlības. Atmests sākotnējais motīvs par vecākiem, kuri aizved bērnus mežā, jo bada laikā nevar tos izbarot. Māte viņus tur aizsūta ogās, gan dusmu brīdī un laikam tādēļ piemirsdama ziņas par biezoknī mājojošo raganu. Mežā Ansītis un Grietiņa sastop lielākoties labus garus – Smilšu vīriņu, kurš viņus iemidzina, Rasas laumiņu, kura pamodina, un eņģeļus, kuri sargā viņus miegā. Ragana gan joprojām nav nekāda labā: viņa vilina pie sevis bērnus, lai burvju pavardā pārvērstu tos piparkūku cilvēciņos. Bet ar Ansīti un Grietiņu šis gājiens, kā zināms, neizdodas, krāsnī nonāk pati ragana un pārtop piparkūkā, savukārt agrāk piparkūkās pārvērstie bērni kļūst atkal dzīvi. Finālā izskan operas vadmotīvs, ka tad, kad grūtības vislielākās, Kungs Dievs pasniedz mums savu palīdzīgo roku.

2001. gada 22. decembris ir diena, kad ASV piedzimst pirmais klonētais mājdzīvnieks – kaķis Sisi. Sisi piedzima 2001. gada 22. decembrī Teksasas universitātes Veterinārās medicīnas koledžā kā daļa no projekta, kura ietvaros bija paredzēts klonēt suni Misiju. Un savu vārdu ieguva, pateicoties jēdzienam „copycat”, kā tā saīsinājums. Sabiedrība par eksperimenta rezultātiem gan uzzināja tikai nākamā gada februārī, kad pētījuma aprakstu publicēja žurnālā “Nature”. Jau gadu un mēnesi pēc eksperimenta Teksasas zinātnieki bija apmulsuši, jo kaķa klonēšana bija it kā izdevusies, kaķis bija piedzimis un izdzīvojis, tomēr zinātniekus mulsināja tas, ka Sisi nav bijusi nekāda līdzība ar tā oriģinālu – kaķi vārdā Varavīksne. Pirmkārt, klonētais kaķis atšķīrās ar savu nokrāsu. Varavīksnei plankumi bija brūnā, dzeltenā un zeltainā krāsā, savukārt Sisi rotāja pelēkas svītras dažādās nokrāsās. Turklāt kaķu psihe un raksturs atšķīrās – Varavīksne nosvērta un noslēgta, kamēr Sisi ziņkārīga un jautra.  Dažs labs jau sāka apšaubīt to, ka SIsi vispār ir klons, ja ne DNS pētījumi, kas apstiprināja to, ka kaķis ir klons. Cilvēki, kuri cerēja, ka klonēšana palīdzēt uzcelt no mirušiem mīļotos dzīvniekus bija vīlušies. Turklāt zinātnieki, rezultātus apkopojot, teica, ka pat DNS negarantē vienādu nokrāsu. Tikmēr dzīvnieku aizsardzības biedrības pārstāvji, kuri, lieki piebilst, neatbalsta klonēšanu, uzvaroši sacīja -  viņu prognozes, ka klonēšana nenozīmē dublēšanu fiziskā līmenī, kur nu vēl psihes,  ir apstiprinājušās. Kompānija, kas finansēja pētījumus un klonēšanu, vēl pirms Sisi dzimšanas bija sarīkojusi kampaņu, kurā mājdzīvnieku īpašniekiem piedāvāja saglabāt viņu četrkājaino mājas mīluļu šūnas – tiesa, ne par baltu velti, 2001. gadā tas maksāja 895 dolārus. Pēcāk gan visiem, kuri vēlējās iegūt precīzu sava mīluļa kopiju, nācās atteikt. Tādejādi šī kompānija cerēja sev nodrošināt godīga uzņēmuma slavu, lai neteiktu, ka naudas dēļ gatavi uz ne pārāk labu biznesu. Tiesa, kompānija nemeta plinti krūmos, cerot, ka kaut kad izdosies iegūt precīzu dzīvnieka kopiju, kam gan nepieciešami papildu pētījumi. Tikmēr Sisi sešus mēnešus pēc nākšanas pasaulē adoptēja laboratorijas vecākais profesors Dveins Krāmers un viņa sieva Šērlija, viens no zinātniekiem, kurš strādāja pie šī projekta. Sisi netika novēroti nekādi dzīvnieku klonēšanas gadījumos iespējamie blakusefekti un viņa arī kļuva par pirmo klonēto dzīvnieku, kam piedzima mazuļi. Kad klonētajai kaķenei apritēja pieci gadi, viņa pasaulē laida trīs kaķēnus, kuri ar viņu kopā dzīvoja īpaši izveidotā divstāvu kaķu mājā Krāmeru pagalmā līdz par Sisi mūža galam.   Sisi nodzīvoja 18 gadu ilgu mājas kaķa mūžu, un viņsaulē aizgāja 2020.gadā. Kā pēc klonētā kaķa nāves sacīja viņa saimnieki – tā bija ilga, normāla un  laimīga kaķa dzīve. Par klonētās kaķenes aiziešanu sēroja ne tikai profesora Krāmera ģimene, bet arī visa zinātnieku saime, kas bija piedalījusies kaķa klonēšanā, sakot, ka ir apbēdināti par Sisi aiziešanu, vienlaikus ir priecīgi par to, kā pirmajam klonētajam kaķim izdevies attīstīt zinātni, palīdzot  zinātnieku aprindām saprast, ka klonēšana var būt efektīva un pateicoties tai var iegūt veselīgu dzīvnieku. Krāmers teica, ka Sisi bijis veiksmes stāsts arī viņa paša dzīvē un karjerā, jo kaķenes stāsts un viņas  fotogrāfijas bijis gards kumosiņš visas pasaules medijiem. “Viņa bija daļa no mūsu ģimenes un bija mums ļoti īpaša. Viņa mums pietrūkst, Sisi pierādīja pasaulei, ka klonētie dzīvnieki var dzīvot tikpat pilnvērtīgu un veselīgu dzīvi kā parasti kaķi, tostarp spēj radīt veselīgus pēcnācējus.”, tā sacīja profesors Krāmers, kurš bija klāt klonētā kaķa radīšanā un visu viņa ilgo mūžu.

1940. gada 21. decembrī 44 gadu vecumā no sirdslēkmes mirst amerikāņu rakstnieks Frānsiss Skots Ficdžeralds. Frānsiss Skots Ficdžeralds tiek uzskatīts par vienu no 20. gadsimta izcilākajiem amerikāņu romānu un īsos stāstu rakstnieku, tāpat nereti viņu sauc par zudušās paaudzes autoru. Lai arī piedzimis Amerikā un tur arī studējis, daļu savas dzīves vadījis Francijā. Par Ficdžeralda studijām Prinstonā klīst nostāsts, ka universitātē topošais rakstnieks iestājies  mīlestības dēļ. Mīlestības pret futbolu dēļ – reiz viņš skatījies maču, kurā prinstonieši spēlēja pret Jeilas universitāti un ieraudzījis prinstoniešu Sema Vaita spēli, viņš izdarījis izvēli – un skaidrs, ka iestājies Prinstonā pirmais, ko izdarījis, pieteicies futbola komandā, tiesa jau pēc divām nedēļām viņu no futbola komandas atskaitīja kā pagalam neperspektīvu. Un bez futbola Prinstona Ficdžeraldam nebija interesanta –viņu kaitināja švītīgi turīgie studenti, kuriem viņš naudas trūkuma dēļ nespēja līdzināties, bet knapināties nabadzīgā ierindas studenta statusā arī viņš nebija ar mieru, tādēļ nācās atrast veidu kā izcelties, kļūt pamanāmam un pierādīt, ka ir labāks par Prinstotnas bagātnieku dēliņiem. Un te Ficdžeralds lika lietā savu slepeno ieroci, ko jau pamatskolā bija veiksmīgi izmantojis, proti, tā bija sacerēšanas māksla. Frānsiss sāka rakstīt humoristiskus stāstiņus studentu žurnālam un lugas Prinstonas teātrim, no kurām dažas arī tika uzvestas. Tiesa, visas šīs ārpusmācību aktivitātes novērsa no galvenā – studijām, un rezultātā Ficdžeraldu ieskaitīja nesekmīgo pulkā, kas beidzās ar to, ka viņam studijas apnika un viņš nolēma iestāties armijā, ar cerību, ka, plosoties Pirmajam pasaules karam, viņu nosūtīs uz fronti, kur viņam noteikti būs lemt krist kaujā. Lai atstātu liecību par sevi pasaulei, pirms došanās uz fronti viņš nosūtīja kādai izdevniecībai romāna manuskriptu, bet drīz to saņēma atpakaļ ar ieteikumu pie tā piestrādāt. Bet pašu Ficdžeraldu frontes vietā nosūtīja uz mācību nometni, kas izrādījās liktenīga, jo tur viņš satapa savu mīļoto Zeldu, ar kuru jaunais leitnants varēja apprecēties tikai karam beidzoties un ar noteikumu, ka viņš atradīs pieklājīgu darbu. Zeldas vecāki uzskatīja, ka rakstnieks ir tas pats, kas bezpajumtnieks. Īsu brīdi Ficdžeralds strādājis reklāmas aģentūrā Ņujorkā, tomēr vēlme rakstīt bija pāri visam, tāpēc pametis darbu Ņujorkā, viņš devās uz mājām, lai piestrādātu pie romāna, ko bija uzrakstījis pirms pieteicās armijā. Un tā bija laimīgā loze, romāns „Šaipus paradīzes”, ko izdeva 1920. Gadā, Ficdžeraldu un viņa sievu padarīja par smalko aprindu hroniku galvenajiem varoņiem. Bija sācies neprātīgā džeza laikmets, kurā rakstnieks ar kundzi kļuva par jaunās Amerikas „karaļpāri”. Kad ģimenē piedzima meita, bohēma turpinājās un Ficdžeralds centās rakstīt, bet tas kļuva arvien grūtāk, jo rakstīt viņš varēja tikai skaidrā prātā. Tādi brīži rakstnieka dzīvē bija arvien retāk. Lai paglābtos no zudības, Ficdžeraldi pārcēlās uz Franciju, kur rakstnieks sāka darbu pie „Lielā Getsbija”. Tas bija pagājušā gadsimta 30. gados, kad Frānsiss saņēma rekorlielus honorārus, piemēram, 1931. gadā par vienu stāstu viņš saņēma 4000 dolāru, rakstniekam bija veiksmīga sadarbība ar Holivudu, tomēr pamazām sākās viņa noriets, turklāt, kad lecot ūdenīm, Frānsiss salauza atslēgas kaulu, viņš ilgu laiku nevarēja strādāt. Un tad pienāca 1940. gada 21. decembris, kad Ficdžeraldu piemeklēja sirdslēkme un viņš atstāja šo pasauli, atstājot aiz sevis četrus pabeigtus romānus un vairākus īsos stāstus, tostarp Bendžamina Batona neparastais dzīves stāstu, pēc kura motīviem uzņemta filma. Bet nāves brīdī Ficdžeralda kontā bijusi summa, ar kuru pietika tikai tik, lai samaksātu par ķermeņa pārvešanu uz dzimteni un kapracim. Kad pēc rakstnieka nāves publicēja Ficdžeralda autobiogrāfisko apcerējumu “Krahs”, tas viņu atkal pacēla jaunos slavas viļņos, saucot par amerikāņu klasiķi un izcilu sava laika hronistu, kā arī viņam par godu izveidoja muzeju.

1522. gada 20. decembrī Rodas bruņinieku ordeņa lielmestrs Filips de Lil-Adāms pēc vairākus mēnešus ilgas pretošanās piekrita padoties turku sultāna Suleimāna Lieliskā armijai. Bruņinieki bija spiesti aiziet no Rodas salas, taču saglabāja savu ordeni, kas jau pēc dažiem gadiem atjaunoja darbību Maltas salā. 1291. gadā pēc pusotru mēnesi ilgām asiņainām cīņām Ēģiptes mameluku rokās krita Akra – pēdējā krustnešu pilsēta Palestīnā. Cīņās izdzīvojušie Hospitāliešu ordeņa bruņinieki atrada patvērumu kristiešiem joprojām piederošajā Kipras karaļvalstī, bet 14. gadsimta sākumā viņi atņēma tobrīd bojāejas priekšvakarā esošajai Bizantijas impērijai Rodas salu Mazāzijas piekrastē. Tagad viņi sāka dēvēties par Rodas bruņiniekiem un vairākas desmitgades bija ietekmīgs spēks Vidusjūras austrumos. Tolaik šo rajonu šķērsoja Eiropai nozīmīgākie jūras tirdzniecības ceļi, par kuru kontroli cīnījās ietekmīgās Itālijas tirgotāju pilsētvalstis Venēcija un Dženova, Ēģipte, kurā valdīja jau pieminētie mameluki – muhamedāņu karotāju sekta; un arī topošā reģiona lielvalsts – turku Osmaņu impērija. Rodas stratēģiskais izvietojums ļāva bruņiniekiem apdraudēt jūras sakarus starp turku īpašumiem Eiropā un Āzijā, un Osmaņi, kuri tobrīd īstenoja ekspansiju gan vienā, gan otrā pasaules daļā, nevarēja samierināties ar šādu stratēģisku draudu. Pēc tam kad 1453. gadā turku varā krita Konstantinopole, Rodas ieņemšana kļuva par sultānu stratēģisko prioritāti. Pirmais mēģinājums ieņemt Rodu, kuru 1480. gadā īstenoja Mehmeds II, bija nesekmīgs. Pagāja vēl četrdesmit gadi, līdz 1522. gadā Rodas salā izsēdās vismaz 100,000 liela Osmaņu armija ar pašu sultānu Suleimanu Lielisko priekšgalā. Rodas bruņiniekiem un viņu ordeņa lielmestram Filipam de Lil-Adāmam šis iebrukums nebija negaidīts. Rodas pilsētas nocietinājumi bija pārbūvēti atbilstoši jaunākajām fortifikācijas prasībām, tika sūtīti palīdzības lūgumi ticības brāļiem Eiropā, uz kuriem gan atsaucās tikai daži simti venēciešu no netālu esošas Kipras. Galu galā sultāna milzu armijai rodieši varēja likt pretī septiņus tūkstošus karotāju. Roda izrādījās Osmaņiem ciets rieksts. Viņu artilērija, kura tika uzskatīta par tolaik labāko Eiropā, nespēja nodarīt nopietnus postījumus nocietinājumiem. Daudz bīstamākas bija mīnas, kuras izdevās ierakt zem vaļņiem – iespējams, turki izmantoja vēl kopš antīkās senatnes saglabājušos kanalizācijas sistēmu. Bet arī pēc tam, kad mīnu eksplozijas izgrāva mūrī apmēram vienpadsmit metrus platu robu, pilsētas aizstāvjiem izdevās atsist uzbrukumus. Septembrī sultāns, neveiksmju satracināts, piesprieda nāvessodu savas armijas virspavēlniekam Mustafam Pašā, kuru gan vēlāk apžēloja. Jaunais virspavēlnieks Ahmeds Pašā bija pieredzējis fortifikācijas inženieris, tagad mīnēšanas darbi notika daudz mērķtiecīgāk, tomēr nākamajos mēnešos Roda joprojām turējās. Novembrī Osmaņu armija bija teju izsmēlusi savas iespējas: turku nometnē plosījās slimības, kareivji bija demoralizēti, bet arī bruņinieku pretošanās spējas bija tuvu izsīkumam un uz palīdzību no ārienes nebija ko cerēt. Galu galā 1522. gada 20. decembrī lielmestrs de Lil-Adāms, aplenkuma nomocīto pilsētnieku pierunāts, piekrita sākt sarunas par padošanos. Sultāna Suleimāna noteikumi bija ļoti pieņemami: bruņinieki drīkstēja pamest Rodu, ņemot līdzi visu mantu un ieročus; tāpat jebkurš cits salinieks drīkstēja doties prom trīs gadu laikā. Turki apņēmās saglabāt visas kristiešu baznīcas un nākamos piecus gadus neieviest salā savus nodokļus. Nākamā – 1523. gada pirmajā dienā Rodas bruņinieki, ieročiem saulē mirdzot un karogiem plandot, sēdās kuģos un pameta salu. 1530. gadā imperators Kārlis V piešķīra ordenim kā lēni Maltas salu, kur tas turpināja valdīt vēl turpat trīssimt gadus, tagad saukdamies par Maltas  bruņinieku ordeni.

Stenlija Kubrika filma „Mehāniskais apelsīns”, tapusi pēc tāda paša nosaukuma Entonija Bērdžesa romāna, pirmizrādi Savienotajās Valstīs piedzīvoja 1971. gada 19. decembrī. Filma tēlo situāciju, kad tehnoloģiskajam progresam sabiedrībā  neseko garīgais progress. „Mani šajā darbā aizrāva viss: sižets, raksturi un, protams, valoda,” tā kinorežisors Stenlijs Kubriks sacījis par angļu rakstnieka Entonija Bērdžesa romānu „Mehāniskais apelsīns”. Bērdžesa romāns iznāca 1962. gadā; Kubriks to izlasīja dažus gadus vēlāk un uzņēmās ne vien režisora un producenta, bet arī scenārista darbu. Filmēšanu viņš pabeidza astoņos mēnešos, uzstādot personisko rekordu, apmēram tikpat laika prasīja montāža un ieskaņošana, un 1971. gada 19. decembrī „Mehāniskais apelsīns” tika nodots publikas vērtējumam. Jaunais Alekss, kuru filmā tēlo Malkolms Makdauels, dzīvo nākotnes Londonā, kur sabiedrība, salīdzinot ar 1970. gadu, progresējusi tehnoloģiski, bet regresējusi sociāli un tikumiski. Pa pilsētu siro pusaudžu bandas, kurām raksturīgs katrai savs spilgts ģērbšanās un uzvedības kodekss, un vienas tādas četru jaunekļu bandas vadonis ir arī Alekss. Viņa aizraušanās ir sekss, vardarbība un – Bēthovena mūzika. Jaunie ļaudis sarunājas nadsatā – īpatnējā žargonā, kurā Londonas koknejam piejaukta krietna deva nepārprotami slāviskas izcelsmes vārdu: „drūgi”, „devočkas”, „ļicas”, „nogas” u.t.t. Tā nu Alekss un pārējie izklaidējas, izkaudamies ar kaimiņu bandu, atdauzīdami kādu bezpajumtnieku, iebrukdami kreisi noskaņota rakstnieka savrupmājā, piekaudami mājastēvu un izvarodami mājasmāti. Fonā, komponista Voltera Karlosa kompilēti un daļēji pārstrādāti, skan Persels, Elgārs, Rosīni un, protams, Bēthovens. Alekss iekrīt pēc laupīšanas, kuras laikā nogalina mājas īpašnieci. Seko tiesa un cietums uz gariem gadiem, taču jau pēc pāris gadu atsēdēšanas pie Aleksa ierodas iekšlietu ministrs un piedāvā eksperimentālu psihoterapijas kursu, kura rezultātā pacientam rodas nepārvarams riebums pret visu, uz ko līdz tam bijusi noziedzīga tieksme. Alekss, tātad, tiek „nokodēts” pret vardarbību, pret seksu un, aiz sagadīšanās, arī pret Bēthovenu. Kad nu viņš izdziedināts, tātad – roku pretsitienam pacelt nespējīgs, atgriežas brīvībā, šeit viņu vārda tiešā nozīmē pēc sirds patikas atdauza kā bijušie upuri, tā līdzbiedri. Galu galā, kad kāds opozīcijas politiķis, kura mērķis ir pierādīt minētās valdības finansētās terapijas nelietderību, atstāj jaunekli istabā divatā ar Bēthovena mūziku, viss beidzas ar pašnāvības mēģinājumu. Tomēr arī tās vēl nav beigas: reanimācijas nodaļā Alekss atskārst, ka ir atguvis savu sākotnējo psihisko stāvokli, un te jau arī ierodas veselības ministrs, kurš aicina Aleksu kļūt par viņa priekšvēlēšanu komandas locekli un turpināt apliecināt terapijas programmas sekmes. Tā nu Alekss, filmas finālā pievienojies legalizētas varmācības īstenotājiem, var deklarēt: „Es esmu izdziedināts…” Kā par Stenlija Kubrika filmu „Mehāniskais apelsīns” rakstīja izdevuma „The Catholic News” kritiķis Džons Ficdžeralds: „Filma šķiet sakām, ka, atņemot cilvēkam izvēli, mēs viņu nevis atpestījam no ļauna, bet vienīgi no tā nožogojam. Citiem vārdiem, mēs iegūstam it kā dzīvu, taču mehāniski darbināmu apelsīnu sabiedrību. Tāda smadzeņu skalošana – kā fizioloģiska, tā psiholoģiska – ir ierocis, kuru totalitāristi valstī, baznīcā vai sabiedrībā varētu kārot vieglākai labā uzturēšanai, kaut arī par indivīda tiesību un cieņas cenu.”

Daudzu pasaules baleta trupu gada nogales repertuārs mūsdienās nav iedomājams bez šī darba – Pētera Čaikovska baleta „Riekstkodis”, kas savu pirmizrādi piedzīvoja Sanktpēterburgas Marijas teātrī 1892. gada 18. decembrī. Tomēr, lai arī aizraujoši spilgts un sižetā vienkāršs, „Riekstkodis” nav tikai krāsaina bilžu grāmatiņa. 1890. gadā Marijas teātrī Sanktpēterburgā ar lieliem panākumiem debitēja Pētera Čaikovska balets "Apburtā princese". Publikas atsaucības iedvesmots, Imperatora teātru direktors Ivans Vsevoložskis pasūtīja komponistam veselus divus darbus, kam bija jānonāk uz skatuves vienlaicīgi kā krāšņai gadumijas programmai. Tā nu 1892. gada 6. decembrī pēc vecā jeb 18. decembrī pēc jaunā stila Marijas teātra priekškars vērās Čaikovska operai "Jolanta" un baletam "Riekstkodis". Čaikovskis, kaut tobrīd bija sava talanta pilnbriedā, nebūt nejutās pārliecināts par izdošanos. Operas sakarā viņš šķitās radoši izsmēlies pēc nesen pabeigtās "Pīķa dāmas", savukārt balets nevaldzināja ar sižetu, pie tam libretists un horeogrāfs Mariuss Petipā ļoti detalizēti norādīja, kā veidojams katrs numurs, un Čaikovski šāda instruēšana kaitināja. Taisnību sakot, "Jolanta" tiešām palikusi Pētera Čaikovska izcilāko operu ēnā, bet tas nekādi nav sakāms par "Riekstkodi". Kaut arī baleta pirmiestudējumu 1892. gadā publika uzņēma pavēsi, nākamajā gadsimtā tas kļuva par vienu no pasaulē visvairāk iestudētajiem, sevišķi Ziemassvētku laikā, kad bez tā nav domājams daudzu baleta trupu repertuārs. "Riekstkoža" libreta pamatā ir vācu romantisma laikmeta rakstnieka Ernesta Teodora Amadeja Hofmaņa pasaka "Riekstkodis un peļu ķēniņš". Maza meitene uz Ziemassvētkiem saņem no tēvoča - leļļu meistara - dāvanu: riekstkodi, groteska kareivja formā veidotu riekstu čaumalu drupināšanas ierīci. Par spīti Riekstkoža ārējam ķēmīgumam meitene viņu iemīļo un ir ļoti nelaimīga, kad brālis rotaļlietu salauž. Darbība turpinās mazās Klāras sapņos, kad istabā sarodas peļu armija ar septiņgalvaino Peļu ķēniņu priekšgalā un uzbrūk piparkūku vīriņiem. Piparkūkām palīgā dodas alvas zaldātiņi, kurus komandē, protams, Riekstkodis. Divkauju starp Riekstkodi un baiso grauzēju valdnieku izšķir Klāras mestā čība - labie spēki svin uzvaru, Riekstkodis izrādās ļaunās peļu karalienes noburts princis, kurš tagad, nokratījis burvestības važas, aicina Klāru līdzi ceļojumā pa brīnumaino Saldumu karaļvalsti. Čaikovska muzikālā fantāzija to tēlo nepieredzētā krāšņumā. Ar attiecīgiem etniskiem motīviem šai parādē cita citai seko spāņu šokolāde, arābu kafija, Ķīnas tēja un ledenes, kuras uzdejo krievisko trepaku. Tomēr "Riekstkodis" nav tikai naiva krāsaina bilžu grāmatiņa. Hofmanis ir, iespējams, pats noslēpumainākais, daudzslāņainākais no vācu romantisma rakstniekiem, un viņa mistikas caurstrāvotā pasaule ienāk arī Čaikovska baletā. Kā nakts pustumsā te zūd skaidrās robežas starp piedzīvoto un nosapņoto, starp cilvēku un lietu pasauli. Un Riekstkodis - vai gan viņš nav rada visiem tiem romantisma varoņiem, kuri dodas cīņās un meklējumos, lai taptu paši, un kurus šai ceļā vada un sargā visbrīnumainākais spēks - mīlestība.  

2011. gada 17. decembris Ziemeļkorejā atnāca ar ziņu, ka mūžībā aizgājis valsts vadītājs Kims Čenirs. Diktators valsti vadīja kopš 1994. gada. Ziemeļkorejas iedzīvotāji par notikušo uzzināja vien divas dienas vēlāk, kad tā pati melnā apģērbā tērpusies diktore caur asarām paziņoja to, ka Kims Čenirs 69 gadu vecumā nomiris jau sestdien no “lielas garīgas un fiziskas pārslodzes”. Tas noticis vilcienā, pulksten 8:30 no rīta pēc vietējā laika, valsts līderim dodoties vizītē uz galvaspilsētas apkaimi, un to, ka līderis miris no spēcīga miokarda infarkta un sirdstriekas, apliecinājusi Ziemeļkorejas ziņu aģentūra, apgalvojot, ka tas pierādīt svētdienā veiktajā sekcijā. Melni tērptā diktore paziņojumu turpinājusi ar šādiem vārdiem :"Visiem partijas biedriem, armijas cilvēkiem un sabiedrībai ir uzticīgi jāseko biedra Kima Čenuna vadībai, jāaizsargā un jāturpina stiprināt partijas, armijas un sabiedrības vienotā fronte." Tikmēr sēras valstī tika izsludinātas līdz pat 29. decembrim. Bēru komiteja, jā, tāda tika izveidota ar jaunāko dēlu un mantinieku Kimu Čenunu priekšgalā, paziņoja, ka sērotāji vārēs atvadīties no Kima Čenira no 20.-27. decembrī Kumsusanas pilī, kur arī apskatei bija izlikt iebalzamētais aizgājēja tēva Kima Irsena līķis. Pēc bērēm, kas bija 28. decembrī, notika vēl viens sēru pasākums 29. decembrī, kad no rīta raidīja šaujamieroču zalves, visi vilcieni un kuģi signalizēja ar signāltaurēm, un notika triju minūšu klusuma brīdis. Oficiālā Ziemeļkorejas versija par Kima Čenira dzīvi krietni vien atšķiras no citviet pieejamiem biogrāfiskajiem dokumentiem. Piemēram, ir versija, ka viņš varētu būt dzimis 1941. gada 16. februārī Padomju Savienībā, Habarovskas novadā, bet ziemeļkorejieši apziāati mainījusi arī viņa dzimšanas gadu uz 1942.gadu, pirmkārt, lai viņam ar tēvu Kimu Irsenu būtu tieši 30 gadu starpība un, otrkārt, lai pavisam droši varētu apgalvot, ka viņš ir dzimis Korejā. Lai nu kā, Kims Čenirs par valsts vadītāju kļuva 1994. gadā pēc sava tēva, kurš bija Ziemeļkorejas komunisma režīma dibinātājs un pirmais vadītājs, Kima Irsena nāves. Kima Čenira laikā valsti bija piemeklējis nelabvēlīgu laika apstākļu izraisīts bads, kurā nomira simtiem tūkstošu cilvēku, tikmēr Kims Čenirs, tajā pat laikā turpināja kodolieroču izstrādes programmu, kuras ietvaros kodolizmēģinājumi veikti gan 2006. gan 2009. gadā. Tas arī ir gads, kad Ziemeļkoreja izstājās no sešu valstu sarunām par tās kodolatbruņošanos. Starp citu, Kimu Čeniru visbiežāk uzrunāja saucot par “dārgo līderi”, tas tāpēc, lai viņu nesajauktu ar priekšteci, kuru sauca par “lielo vadītāju”. Kad Kims Čenirs kopš 2008. gada reti kad apmeklēja publiskus pasākumus, jau bija izplatījušās runas, ka iespējams viņš ir smagi saslimis vai iespējams miris. Tomēr, viņš vēl pāris reižu parādījās publiski. Un viena no tādām reizēm bija Kima Čenira dēla Kima Čenuna pirmā publiskā parādīšanās, gadu pirms tēva nāves stāvot tribīnē līdzās tēvam, viņš noskatījās grandiozu militāro parādi Phenjanā. Tā bija pirmā militārā parāde, kas tika demonstrēta tiešraidē Ziemeļkorejas televīzijā, un pirmā reize, kad valsts iedzīvotājiem bija iespēja redzēt nākamo līderi televīzijā. Kima Čenuna vārds pirmoreiz tika minēts Ziemeļkorejas plašsaziņas līdzekļos 2010.gada 28.septembrī, kad tie vēstīja par viņa paaugstināšanu ģenerāļa pakāpē. Bet vēl pāris dienu Ziemeļkorejas mediji pirmoreiz publicēja varas mantinieka fotoattēlu, kurā viņš redzams nevis bērnībā, bet pieaudzis. Kims Čenuns ir jaunākais no Kima Čenira trīs dēliem. Uzskata, ka viņš ar svešu vārdu ir mācījies privātskolā Šveicē. Pēc atgriešanās Phenjanā viņš mācījies Kima Irsena Militārajā universitātē un 2007.gadā to beidzis.

1944. gada 16. decembris bija tā diena, kad pasaule uzzināja, ka lidmašīna, kas iepriekšējā dienā pacēlusies Londonā, lai dotos uz Parīzi, lidmašīna, kurā lidoja amerikāņu mūzikas zvaigzne Glens Millers, ir pazudusi. Altons Glens Millers bija ne visai turīgo Amerikas ebreju otrais dēls, kurš nāca pasaulē 1904. gada 1. martā nelielā Aiovas štata pilsētā Klarindā. Lai arī Glena bērnībā ģimene vairākkart mainīja dzīves vietu, mūzika allaž bija Milleru mājās klātesoša. Puikas gados Glens apguva trombona spēli, bet pirmo trombonu zēns iegādājas 13 gadu vecumā, par naudu, ko nopelnījis slaukdams govis. Pēc kārtējās dzīves vietas maiņas, nepagāja ilgs laiks, kad Glens nodibināja savu orķestri un nostāsti vēsta, ka  skolas beigšanas dienā viņš neieradās uz atestātu pasniegšanas ceremoniju, tā vietā kopā ar savu orķestri aizbrauca sniegt koncertu uz Larami. Saniknotais skolas direktors atestātu nosūtīja jaunā mūziķa mātei, klāt pievienodams zīmīti ar tekstu: "Uzskatu, ka atestāts par skolas beigšanu pienākas jums, jo esmu pārliecināts, ka esat tā iegūšanai laiku veltījusi vairāk nekā jūsu dēls." Tajā brīdi Glens jau bija pieņēmis nemainīgu lēmumu — viņam jākļūst par profesionālu mūziķi. Milleram izdevās noslēgt ar izdevīgus līgumus ar orķestriem, kuros spēlējot viņš bija iekrājis naudu, lai iestātos Kolorādo universitātē. Taču mācības ilgi neturpinājās — viena semestra laikā izkrītot izkrita trijos no pieciem eksāmeniem, viņš pameta augstskolu un pievienojās Tomija Votkinsa orķestrim. Pēc trim gadiem Millers pārcēlās uz dzīvi Ņujorkā, jo viņaprāt  lielpilsētā mūziķiem tiek dotas daudz lielākas iespējas. Un tiešam, drīz vien pēc ierašanās viņš jau spēlēja slavenajā Bena Polaka orķestrī un  laikā tika ierakstītas pirmās divas kompozīcijas Millera apdarē. Neilgu laiku strādājis Losandželosā un Čikāgā, Glens atgriezās Ņujorkā, kur aizgāja no orķestra, apprecējās ar savu senu draudzeni Helēnu Bargeri un uzsāka mūziķa karjeru, strādādams par trombonistu un aranžētāju citiem slaveniem mūziķiem. Turpmāko gadu gaitā mainot orķestrus kā dažs labs no mums zeķes, Glens nonāca līdz savam orķestrim, kam bija lemt iegūt pasaules slavu jau no paša pirmā koncerta un pavisam orķestra slava izplatījās pa visu Ameriku. Kad viņš bija pašā slavas zenītā, Otrā pasaules kara laikā Glens par visu makti gribēja nokļūt kā brīvprātīgais jūras kājinieku rindās. Lai arī viņam atteica, jo bija jau pārāk vecs aktīvajam dienestam, tomēr viņam savu izdevās panākt un viņš saņēma atļauju iestāties ASV militārā aviācijas dienesta rindās. Un armijā viņš izvedoja orķestri, kas izvērsa plašu koncertdarbību ar mērķi pārdot militārās obligācijas, un tā Milleram izdevās armijai savākt vairākus miljonus dolāru. Viņš bija neapstādināms un, lai nopelnītu vēl vairāk, viņš nokārtoja to, ka orķestri nosūta koncertturnejā uz Eiropu. Tur mēneša laikā komanda sniedza koncertus 35 dažādās karabāzēs un piedalījās 40 radiotranslācijās. Liktenīgajā 1944. gada 15. decembrī  Glens Millers ar vienmotora lidmašīnu "C–64 Norseman" no Londonas devās uz Parīzi, kur viņam bija viss jāsagatavo, lai sagaidītu orķestri, jo tika plānota Ziemassvētku radiotranslācija. Pirms lidmašīnas pacelšanās Glens Millers vaicāja pilotam, pulkvedim Normanam Bezelam: "Kur ir izpletnis?" Viņš atjokoja: "Kas par lietu, Miller, gribi dzīvot mūžīgi?" Lidmašīna tā arī nesasniedza galamērķi Parīzi, tā vienkārši pa ceļam pazuda. Nākamajā dienā, proti, 16. decembrī  Francijā ieradās arī orķestris, taču muzikanti atskārta, ka viņu vadītāja Millera lidmašīna ir pazudusi. Viņa pazušanu publiskota tikai 1944. gada Ziemassvētku vakarā, kad „Associated Press” paziņoja, ka Millers nākamajā dienā nevadīs plānoto BBC raidījumu Ziemassvētku šovu. Teoriju, kas patiesībā notika bijušas neskaitāmas: ka viņš devies slepenā misijā, lai vienotos par miera līgumu ar Nacistisko Vāciju,  ka miris no sirdslēkmes bordelī, jau ieradies Parīzē, ka lidmašīnu notrieca bumbvedēji. Visticamāk, Millera lidmašīna ielidoja aukstā gaisa masās, apledoja un zaudēja jaudu, avarējot aukstā ūdenī, kur jebkurš izdzīvojušais būtu miris no ķermeņa atdzišanas pāris minūšu laikā.

1966. gada 15. decembrī mirst leģendārais amerikāņu animators un Mikipeles radītājs Volts Disnejs. Volts Disnejs, īstā vārdā Volters Eliass Disnejs piedzima Čikāgā. Viņa vecāki bija ieceļojuši no Kanādas, jo tur nebija veicies lauksaimniecībā, tāpēc laime meklēta Amerikā. Volts Disnejs bērnībā savu vienaudžu vidū izcēlies nepārtraukti zīmējot dažādas karikatūras. Nostāsti vēsta, ka reiz Volts krāsu un zīmuļu vietā izmantojis sveķus un nūju, bet zīmējums tapis uz vecāku mājas sienas. Lieki piebilst, ka par to viņa pienācās diezgan brangs sods. Volts izauga daudzbērnu ģimenē, viņam bija trīs brāļi un māsa un ļoti valdonīgs un agresīvs tētis. Volta Disneja tēvs uzskatījis, ka nekas cits tā neizglīto bērnu, kā fizisks sods.Tētis tik ļoti darīja pāri nākamajam animācijas gigantam, ka viņam pat dažbrīd šķitis, ka tas nemaz nav viņa īstais tētis. Mierinājumu tēta vardarbībai Volts meklējis pie vecākā brāļa Roja, kurš dziedējis Volta fiziskās un garīgās brūces. Tāpat milzu atbalsts bijusi mamma, kura, dēlu mierinot, lasījusi viņam pasakas, un šie izdomātie stāsti ļāvuši Voltam aizbēgt no biedējošās realitātes, paslēpjoties iedomātajā pasaulē. Iespējams, ka tieši te radās un attīstījās animācijas milža fantāzija. Jau pusaudža gados Volts Disnejs draugu un paziņu vidū bija populārs kā dažādu stāstu un miniatūru atstāstītājs ar bagātīgu iztēli un kā dažādu šovu meistars. "Ja jūs varat sapņot, tad jūs varat īstenot savus sapņus," tas ir viens no Volta Disneja domu graudiem, kas spēji apliecina viņa dzīves pavērsienus. Neticami, bet fakts – animācijas impērijas vēsture sākusies kādā nelielā Holivudas garāžā. Volts Disnejs dzīvojis ar domu, ka paveikt neiespējamo ir jautri, un aizrāvis līdzi savu brāli, kurš, noticot Volta idejām, kļuva par viņa pavadoni un līdzdininātāju mazai animācijas studijai, kurā lomas tika sadalītas šādi – Volts bija radošais ģēnijs, bet Rojs bija atbildīgs par finansiālo daļu. Kopā ar brāli Roju Volts reģistrēja garāžā uzņēmumu "Disney Brothers Studio". Tieši tur viņš radīja savu pirmo multfilmu "Alise Brīnumzemē". 1923.gada 16.oktobrī, parakstot līgumu par multfilmas izrādīšanu ar izplatītāju no Ņujorkas Margaretu Vinkleri, brāļi pārdēvējuši studiju par "Walt Disney Company". Un tieši šis nosaukums viņiem nesis veiksmi. Brāļi Disneji ar filmu “Alise brīnumzemē” ieguva atpazīstamību, taču tas vēl nenozīmēja, ka viņi ieguva milzu pasūtījumus. Galu galā Holivuda tajā laikā bija tikai pašos pirmsākumos, tāpēc dzimst ideja radīt ko nebijušu un unikālu. Rezultātā Volts Disnejs kļuva par pirmo, kurš animācijas filmu izveido kopā ar sinhronu skaņas pavadījumu. Dažus no pirmajiem tēliem arī viņš pats ierunāja. Pēc "Alises Brīnumzemē" Volts Disnejs radīja jaunu varoni – trusīti Osvaldu, kura piedzīvojumi atklājās 26 sēriju garumā. Pēc tam Vinklere nolēma bez Volta piedalīšanās izplatīt šo multfilmu, jo pēc līguma noteikumiem visas tiesības uz Osvaldu piederēja tieši viņai. Disnejam nekas cits neatlika, kā radīt jaunus savu multfilmu varoņus. Tā radās slavenā Mikipele un "Draiskās melodijas". Tam pateicoties, viņa studija 1932.gadā ieguva savu pirmo "Oskara" balvu par "labāko zīmēto filmu". Pēc tam radās "Trīs sivēntiņi", "Sniegbaltīte un septiņi rūķīši", "Pelnrušķīte", "Pinokio", "Bembijs" un daudzas citas multfilmas, kas nu jau kļuvušas par klasiku. Volts Disnejs ir saņēmis visvairāk ASV Kinoakadēmijas "Oskara" balvu – 26, turklāt Disnejs arī ir visvairāk, 59 reizes, nominēts šai balvai. No šīs pasaules viņš aizgāja 1966. gada 15. decembrī, atstādams fantāzijas robežas nepazīstošu pasauli, kā arī dzīvu leģendu par to, ka dižā animatora ķermenis ir sasaldēts, un tad,  kad zinātnieki būs atklājuši, kā tas iespējams, Volts Disnejs atgriezīsies, lai pasauli pārsteigtu vēlreiz.

Mišels de Notrdams jeb pasaulē pazīstams kā Nostradams (arī Nostradamus) piedzima 1503. gada 14. decembrī. Viņš bija aptiekārs, kuru pasaulē pazīst ar savu pareģojumu krājumu, kas bijuši ārkārtīgi precīzi. Savu vārdu no Notrdama uz Nostradams viņš nomainīja, saņemot doktora grādu. Nostradams dzima labi situētā ebreju ģimenē, kurā visi bijuši ievērojami un atpazīstami cilvēki – astrologi, ārsti . Viens no viņa vectēviem, piemēram, ilgu laiku dzīvoja Anžuānas grāfa Renē galmā, otrs vectēvs bijis ārsts un Francijas karaļa padomnieks. Abi vectēvi bija tiem laikiem ārkārtīgi izglītoti un ar plašu redzesloku. Viņu pavadībā jaunais Mišels apguva medicīnu, ārstniecības augus, alķīmiju, matemātiku un astroloģiju. Jaunietim bija ļoti laba atmiņa un universitātē visi viņu cienīja par viņa labo atmiņu – viņš varējis atcerēties pat veselas grāmatas vai citēt to konkrētas lappuses. Tomēr skola viņu nesaistīja, jo vadošās ārstniecības metodes - tās kuras tika mācītas, bija novecojušas. Ilgāku laiku Nostradams pavadīja ceļojot pa pasauli, kā arī sāka izdot savus rakstus. Lai gan viņa pirmie izdotie raksti bija veltīti tieši veselības tēmai, Nostradama slavenākais mantojums ir nākotnes pareģojumi, kas sarakstīti vārsmās. 1555. gadā iznāca viņa pareģojumu grāmata. Tajā ietvertas četrrindes ar atskaņām, kas sagrupētas pa 100 jeb centūrijās. Pareģojumi, kas aptver laiku līdz pat 3797. gadam, ir sarakstīti ļoti sarežģītā valodā un tīti mistikas plīvurā, tāpēc šos tekstus ir ļoti grūti atšifrēt, un daudzi no tiem nav izprotami pat mūsdienās. Visiem zināmas vārsmas kļuva pēc traģiska atgadījuma, kad strādājot par galma ārstu, Nostradams pareģoja Francijas karaļa Anrī II (1519 - 1559) nāvi, un pareģojums piepildījās. Anrī bija izveidojis cīņas turnīru, kurā uz divkauju izaicināja savu gvardes kapteini – grāfu Montgomeriju. Ilgu laiku pretinieki nespēja pieveikt viens otru, tāpēc grāfs ierosināja vienoties par neizšķirtu, par ko karalis nebija mierā. Līdz ar to cīņa turpinājās, bet nogurušie zirgi laukuma centrā saslējās kājās, un Montgomerija šķēps lūztot caursita karaļa zelta bruņucepuri un caururba karaļa kreiso aci – vienīgo bruņu neaizsargāto vietu. Pēc desmit dienām karalis nomira. Mirušo Anrī II pārklāja ar zelta vairogu, uz kura bija attēlots lauva. Tajā brīdī kāds atcerējās Nostradama dīvaino pareģojumu: “Jaunais lauva uzvarēs veco, Kaujas laukā – vienīgajā cīņā, Zelta krātiņā tas caururbs viņa acis, Būs ievainota viena, viņš mirs nāvē briesmīgā.” Leģendas vēsta, ka Nostradams, tāpat kā daudzi citi pareģi, zinājis, kad pienāks viņa pēdējā stunda – 1566. gada 2. jūlijs. To viņš esot ierakstījis planētu un citu debess ķermeņu stāvokļu aprēķinu tabulā. Nostradamu apglabāja stāvus kopā ar viņa rakstiem Salondeprovansas pilsētiņas franciskāņu klosterī. Uz kapakmens bija uzrakstīts vēlējums, lai pareģi neviens netraucē. 200 gadu gaišreģis atdusējās mierīgi, līdz franču revolūcijas laikā kāds dumpinieks atvēra Nostradama kapu un izmētāja pareģa kaulus. Otrā rītā šo nekrietno revolucionāru atrada mirušu. Nostradama pelnu urna ir iemūrēta Senlorānas baznīcas sienā.

Somijas spēju aizstāvēt savu neatkarību pret Padomju Savienības agresiju 1939./1940. gada Ziemas karā noteica bruņoto spēku un visas sabiedrības pārliecība un cīņas gars. Šai ziņā liela nozīme bija pirmajai šī kara uzvarai pie Tolvajervi ezera 1939. gada 12. decembrī. 1939. gada 30. novembrī Padomju Savienība uzbruka Somijai. Padomju spēku skaitliskais un bruņojuma pārsvars bija nospiedošs, un daļā somu sabiedrības izplatījās paniski noskaņojumi. Tomēr jau drīz izrādījās, ka Sarkanā armija ir slikti sagatavota, jo sevišķi karam ziemas apstākļos. Dienvidos padomju uzbrukums atdūrās pret Mannerheima nocietinājumu līniju. Tālāk uz ziemeļiem – Karēlijā – somi negaidīja īpašu padomju aktivitāti, jo turienes biezie meži, cauri kuriem veda tikai nedaudzi šauri ceļi, nebija piemēroti plašām uzbrukuma operācijām. Tomēr arī šeit padomju virspavēlniecība izvērsa veselu 8. armiju, vairāk nekā 100 000 vīru. Tai pretī varēja stāties Somijas armijas 4. korpuss ar vairākas reizes mazākiem spēkiem. Tieši šeit somi svinēja pirmo pārliecinošo uzvaru šai karā – kaujā pie Tolvajervi ezera 1939. gada 12. decembrī. Padomju spēku avangardā pa vienīgo ceļu, kas veda uz rietumiem, virzījās 139. strēlnieku divīzija, apmēram 20 000 vīru, kurus komandēja brigādes komandieris Nikolajs Beļajevs. Viņš bija diezgan pieredzējis virsnieks, Pirmajā pasaules karā uzdienējis līdz cara armijas štabskapteiņa pakāpei, pilsoņu karā pārgājis sarkano pusē un visu turpmāko dzīvi pavadījis Sarkanajā armijā. Sākotnēji viņa komandētā divīzija virzījās diezgan sekmīgi, ar trieciengrupām atsviežot nelielās somu vienības, kuras mēģināja to kavēt. Tomēr jau pēc dažām dienām, kolonas avangardam apstājoties pie uzspridzināta tilta, izveidojās kilometriem garš sastrēgums, kas apturēja kā bruņutehnikas, tā apgādes transporta pārvietošanos. Šādā situācijā divīzijas avangards pie Tolvajervi uzdūrās somu aizsardzības pozīcijām, kuras šeit bija izveidojusi apmēram 4000 vīru lielā pulkveža Pāvo Talvelas atsevišķā kaujas grupa. Brigādes komandieris Beļajevs, novērtējis situāciju, lūdza augstākstāvošā komandiera atļauju pāris dienas sagatavot uzbrukumu, taču saņēma atteikumu un pavēli uzbrukt nekavējoties. Divus bataljonus kaujas priekšvakarā viņš nosūtīja apiet somu flangu no ziemeļiem. Pēc divu dienu virzīšanās cauri mežiem pa pusmetru biezu sniegu, šie bataljoni tiešām nonāca somu aizmugurē, kur notika t.s. „Desu kauja”. Sarkanarmiešu rokās krita vairākas kara lauka virtuves ar nupat uzvārītu zupu ar desiņām, un viņi pārtrauca uzbrukumu, lai beidzot normāli paēstu. Tikām somu pulkvedis Āro Pajari savāca simts cilvēku komandu no artilēristiem, vezumniekiem u.c. aizmugures vienībām un pēkšņā nakts uzbrukumā izklīdināja skaitliski daudzkārt pārāko pretinieku. 12. decembrī sākās galvenais kaujas posms, pie kam uzbrukumā praktiski vienlaicīgi devās abas puses. Sarkanarmiešu skaitlisko pārsvaru nivelēja viņu vājās kaujas prasmes. Strēlnieki, bet jo sevišķi ložmetējnieki šāva kur pagadās. Arī artilēristi vairāk tricināja gaisu, jo nebija izveidota uguns koriģēšanas sistēma. Tikām somu ložmetēji un lielgabali darbojās visai efektīvi. Padomju pulku štābi bija izvietojušies pārāk tuvu priekšējām pozīcijām, un vienā no tiem krita komandieris un vairums virsnieku, savukārt otru somi ieņēma, iegūstot visu dokumentāciju. Palikuši bez vadības, sarkano pulki panikā bēga, pametot tehniku, vezumus un savus ievainotos. Neko nelīdzēja arī 75. divīzijas nosūtīšana palīga 139., jo bēgošo panika inficēja arī šos palīgspēkus. Rezultātā fronte atvirzījās teju vai līdz robežai, kur arī palika līdz kara beigām.

1936. gada 10. decembrī Lielbritānijas karalis Eduards VIII atteicās no troņa. Tā bija īsta izšķiršanās starp varu un mīlestību. „Es, Eduards VIII, Lielbritānijas, Īrijas un Britu aizjūru domīniju karalis, Indijas imperators, ar šo paziņoju par savu negrozāmo lēmumu atteikties no troņa savā un savu pēcnācēju vārdā, un manu vēlēšanos, lai šis atteikšanās raksts stātos spēkā nekavējoties. Tam par apliecinājumu es pašrocīgi parakstu šo šajā decembra desmitajā dienā, 1936. gadā, klātesot lieciniekiem, kuri apakšā parakstījušies.” Uz karaļa veidlapas ar valsts ģerboni ar mašīnu drukāts teksts un viņa paraksts – Eduards VIII; kā arī parakstījušies viņa trīs jaunākie brāļi – Jorkas hercogs Alberts, Gločesteras hercogs Henrijs un Kentas hercogs Džordžs. Kas lika karaļa Džordža V vecākajam dēlam, kurš tikai tā paša gada sākumā sava mirušā tēva vietā bija kāpis Britu impērijas tronī, tagad šo vietu atstāt? Īsi sakot, tā bija karaļa vēlme ņemt sievu pēc paša ieskatiem, nevis saskaņā ar nācijas un impērijas interesēm. Viņa izredzētā bija amerikāniete Volisa Simpsone, tobrīd 41 gadu veca, divreiz precējusies un – savas otrās laulības šķiršanas procesā. Un tas jau bija pirmais un acīmredzamākais drauds iespējamajai karaļa laulībai. Anglijas karalis vienlaicīgi bija arī anglikāņu baznīcas galva. Un lai arī savulaik – 16. gadsimtā – pati anglikāņu baznīca bija radusies lielā mērā tāpēc, ka pāvests bija atteicies anulēt karaļa Henrija VIII laulības, tad tomēr Henrijs VIII savas laulības bija anulējis, nevis šķīris. Šķiršanās jautājumā anglikāņi tobrīd bija gandrīz tikpat strikti kā katoļi: ko Dievs vienojis, to cilvēkiem nebūs šķirt. Situācija, kurā šīs baznīcas galva apprec divkāršu šķirteni, daudziem anglikāņiem šķita pilnīgi neiedomājama. Arī britu civillikums kā vienīgo iespējamo laulības šķiršanas iemeslu atzina tikai laulības pārkāpumu, kamēr Simpsones kundze savu pirmo laulību bija šķīrusi emocionālas nesaderības dēļ. Pēc britu likumiem, tādējādi, viņas laulību ar karali varēja atzīt par spēkā neesošu kopš noslēgšanas brīža. Tomēr, droši vien, ja runa būtu tikai par šiem formālajiem iemesliem, kompromiss tiktu atrasts. Visdrīzāk Eduardam ļautu precēt Volisu un saglabāt troni, viņa sievai gan nekļūstot par karalieni un iespējamajiem bērniem neiegūstot troņa mantošanas tiesības. Tomēr bija vēl cits iemesls, kāpēc liela daļa britu sabiedrības un valdošo aprindu nostājās krasā opozīcijā šīm laulībām – un tā bija Simpsones kundzes reputācija. Ne velti Savienoto valstu vēstnieks Džozefs Kenedijs bija privātā sarunā  nodēvējis Simpsones kundzi ne vairāk, ne mazāk kā par padauzu, un vēstnieka kundze Roza Fitcdžeralde Kenedija, nākamā Savienoto Valstu prezidenta māte, atteikusies uzņemt viņu savā rezidencē. Sabiedrībā uzstājīgi mēļoja ne tikai par to, ka karaļa izredzēto pie monarha saistot vienīgi nauda un stāvoklis, bet arī – ka karalis viņai nepavisam neesot vienīgais. Runāja ne tikai par kādu auto tirgotāju Gaju Trandlu, bet arī par toreizējo Vācu reiha sūtni Lielbritānijā Joahimu fon Ribentropu. Tuvojoties 1936. gada nogalei, kļuva arvien skaidrāks, ka Eduardam nāksies izšķirties – Simpsones kundze vai tronis. Šāda nostāja bija gan konservatīvo valdībai, gan opozīcijā esošajiem leiboristiem un liberāļiem. Visai striktas izrādījās arī britu aizjūras domīnijas – Austrālija, Kanāda un Dienvidāfrika teica kategorisku nē šādam karaļpārim, Jaunzēlande bija mazliet pielaidīgāka, vienīgi Īrijas brīvvalsts paziņoja, ka britu karaļa laulības tai ir vienaldzīgas, tomēr uzsvēra, ka, būdama tradicionāli katoliska valsts, nevar atbalstīt laulības šķiršanu principā. Tā nu karalim bija jāizšķiras, un viņš izšķīrās – par mīļoto sievieti. Abu nākamajā gadā noslēgtā laulība ilga līdz pat Eduarda nāvei 35 gadus vēlāk.

Pirmie vēsturei zināmie luksofori tika uzstādīti pie britu Parlamenta Londonā 1868. gada 9. decembrī. Tas gan bija drīzāk ne sevišķi izdevies jaunieveduma mēģinājums, un līdz plašai luksoforu ieviešanai bija jāpaiet vēl vairākām desmitgadēm. Satiksmes regulēšana ar luksofora palīdzību ir neatņemama modernās pilsētas ikdienas sastāvdaļa, un nenākas brīnīties, ka pirmoreiz šis satiksmes regulēšanas līdzeklis parādījās Londonā – pirmās industrializētās valsts Lielbritānijas galvaspilsētā. Vēsturē pirmie luksofors tika uzstādīti pie britu Parlamenta 1868. gada 9. decembrī. Pirmo satiksmes regulēšanas iekārtu radītājs bija dzelzceļa inženieris Džons Pīks Naits, kura specializācija bija dzelzceļa semaforu konstruēšana un uzstādīšana, un pirmie Londonas luksofori bija attiecīgo dzelzceļa ierīču pielāgojums pilsētas transporta vajadzībām. Tās bija sarežģītas konstrukcijas. Dienā satiksmi regulēja ar kustīgām strēlēm. Strēles stāvoklis horizontāli nozīmēja „Stāt!”, savukārt 45 grādu leņķī – „Kustieties piesardzīgi!” Diennakts tumšajā laikā attiecīgās komandas apzīmēja sarkanas un zaļas gāzes laternas, kuras tika pagrieztas vajadzīgajā stāvoklī. Attiecīgas elektriskās sistēmas vēl nebija izgudrotas, un luksoforus manuāli darbināja policisti. Diemžēl šiem pirmajiem luksoforiem bija visai īss mūžs. Jau pēc nepilna mēneša gāzes noplūde no bojātas caurules izraisīja eksploziju, kurā smagus apdegumus guva luksoforu apkalpojošais policists. Automātiskā kustības regulēšana Londonā tika atmesta uz vairākām desmitgadēm, atgriežoties pie iepriekšējās kārtības, kad kustību ar attiecīgiem žestiem regulēja policisti. Nākamās satiksmes regulēšanas ierīces parādījās tikai 20. gs. sākumā, kad iniciatīvu šai ziņā pārņēma Savienotās Valstis. 1912. gadā Soltleiksitijas policists Lesters Vairs izgudroja pirmo elektrisko luksoforu ar diviem gaismas signāliem un brīdinājuma skaņas signālu. Vaira izgudrojums pirmoreiz tika uzstādīts Klīvlendā, Eiklīda avēnijas un 105. ielas krustojumā. 1917. gadā Soltleiksitijā parādījās pirmā savietoto luksoforu sistēma, kas ar vienu slēdzi regulēja satiksmi sešos secīgos krustojumos, savukārt 1920. gadā vēl viens amerikāņu policists – Viljams Pots no Detroitas – radīja šodien tik pierasto trīskrāsu luksofora dizainu, ieviešot dzelteno gaismu, kas brīdina par zaļā un sarkanā signāla nomaiņu. 1922. gadā parādījās pirmie ar taimeri regulētie luksofori, un Savienoto Valstu pilsētas sāka ieviest pilnīgi automatizētas satiksmes regulēšanas sistēmas, kas ļāva pamatīgi ietaupīt uz satiksmes regulētāju algu rēķina. 1923. gadā pirmie elektriskie luksofori parādījās Eiropā. Pats pirmais tika uzstādīts Parīzē Strasbūras bulvāra un Grand Boulvard krustojumā. Tai pašā gadā pirmie elektriskie luksofori tika uzstādīti Hamburgā, nākamajā gadā – Berlīnē, sekojošajos gados arī Milānā, Romā, Prāgā un Barselonā. Anglijā luksofors atgriezās 1927. gadā, pie tam vispirms Rietummidlendas grāfistes galvaspilsētā Vulverhemptonā un tikai pēc tam Londonā. Rīga, cik var spriest no tā laika preses, bija pirmā no Baltijas galvaspilsētām, kurā tika uzstādīts luksofors. Tas notika 1939. gada februārī Dzirnavu un Brīvības ielas krustojumā.

1978. gada 8. decembris diena, kad viņsaulē aiziet bijusī Izraēlas premjerministre Golda Meira, kura ir vienīgā līdz šim sieviete, kas ieņēmusi šo amatu. Golda piedzima 1898. gadā Kijevā, nabadzīga ebreju galdnieka ģimenē, kurā pasaulē nāca astoņi bērni, no kuriem izauga tikai trīs, tostarp Golda, kuras uzvārds piedzimstot bija Maboviča. Zīmīgi, ka Goldas pazinēji norāda, ka vārds, ko vecāki viņai deva, neatbilst viņas būtībai, jo Golda tulkojumā no jidiša nozīmē zelts, bet zelts ir mīksts metals, kamēr Goldai iekšā bijis īsts tērauda kodols un tas meitenē izpaudies jau kopš agras bērnības. Viņai bijusi prasme veidot pašai savu dzīvi un likteni. Kad meitenei bija astoņi gadi, ģimene emigrēja uz Ameriku un viņi nonāca Milvokos, kur  Golda skolā paralēli mācībām uzsākusi aktīvu sabiedrisko darbību, mācoties 4. klasē viņa nodibinājusi biedrību, kas vāca līdzekļus, lai varētu nopirkt mācību grāmatas maznodrošinātiem skolasbiedriem. Goldas uzruna naudas līdzekļu ziedošanas pasākumā tā iespaidojusi klātesošos, ka saziedots krietni vairāk, nekā bijis nepieciešams un Golda kļuvusi par vietējo slavenību. Tikmēr ar iztikšanu ģimenei arī Amerikā esot bijis paknapi, tāpēc jau 14 gadu vecumā paralēli mācībām viņa strādājusi gan veikalā par pārdevēju, gan Milvoku bibliotēkā. Meitenes māte gribējusi, lai Golda pamet mācības un apprecas, taču viņa atteikusies un devusies dzīvot pie savas precētās māsas, kuras mājās noritējuši intelektuālām sarunām piepildīti vakari, kad Golda diskutējusi par cionismu, literatūru, sieviešu vēlēšanu tiesībām un arodbiedrību darbību. Un kā pati Golda vēlāk atzinusi, tad šīs sarunas ietekmējušas viņas tālākajā dzīvē izdarītās izvēles. 17 gadu vecumā Golda pievienojās cionistu organizācijai, kur iepazina savu vīru, ar kuru apprecoties, abi pārcēlās uz Palestīnu, kur dzīve neesot bijusi tā spožākā. Lai samaksātu par mājokli Golda esot pieņēmusi mazgāšanā drēbes. Kad Goldas vīrs saslima ar malāriju, viņiem nācās pārcelties uz Jeruzalemi, kur Golda jau atkal iesaistījās sev tik mīļajā sabiedriskajā darbā – viņa  kļuva par strādājošo sieviešu kustības vadītāju. Var teikt, ka šīs organizācijas izveidošana 1928. gadā bija pavērsiens Goldas dzīvē, jo tieši tā viņa aizsāka savu politisko dzīvi, kas līdz pat 1948. gadam bijusi ļoti rosīga. Goda Meira bijusi mērķtiecīga un spēcīgas gribas sieviete, kura ik dienu dzīvojusi ar vienu mērķi, ar sapni par brīvu un neatkarīgu ebreju tautu. Turklāt viņa bijusi sapņotāja, kura nekad nepieļāva, ka ikdienas krīzes vai nebūšanas varētu mazināt entuziasmu un viņas pašapziņu. Tāpēc ir diezgan likumsakarīgi, ka, parakstot Izraēlas neatkarības deklarāciju, viņa bijusi vienīgā sieviete starp parlamenta jeb kneseta deputātiem. Tajā pat gadā viņa kļuvusi par vēstnieci Padomju Savienībā, pirmajā valstī kas atzina Izraēlas neatkarību. Viņa bija arī darba ministre, kura nemieru un bezdarba laikos īstenoja sociālās labklājības politiku. Bijusi arī ārlietu ministre. Tad pienāca 1969.gads, kad pēc premjerministra Eškola nāves viņa vietā, lielā vienprātībā izvēlēta pēctece un tā bija neviens cits, kā Golda Meira, pirmā un pagaidām arī vienīgā sieviete Izraēlas premjerministres amatā. Laiks Goldai Meirai premjeres amatā nebija viegls un piecus gadus vēlāk 1974. gadā  viņa demisionēja, aizejot no lielās politikas un līdz aiziešanai mūžībā vienīgais sabiedriskais amats, ko Golda Meira ieņēma, bija Ebreju kopienu izpētes biedrības goda prezidente. Golda Meira viņsaulē aizgāja 1978. gadā un apglabāta Jeruzalemē, Hercla kalnā.

7. decembrī dzimis Latvijas karaflotes komandkapteinis, jūrskolu pedagogs, Latvijas zemūdenes "Ronis" komandieris un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Hugo Legzdiņš. Hugo pasaulē nāca 1903. gada 7. decembrī Igates muižas kalpu mājā – mamma bija kurpnieku meita no Lēdurgas, tētis – muižas galdnieks. Hugo bija vēl brālis un divas māsas. Hugo skolā gāja vispirms trīs ziemas Igates skolā, kur mācījies arī krievu valodu, jo tas vēl bija cara laiks, arī rēķināšanu un vēsturi mācījies krievu valodā.  Bijis centīgs skolēns, tiesa, gājis pagrūti ar lasīšanu. Tomēr viņu kā zēnu aizrāvuši Bībeles stāsti un žurnāls „Jaunības Tekas”, kurā ieraudzītā bilde – zemūdene ar periskopu, kiosku un lielo vilni, atstājusi spēcīgu nospiedumu Hugo dzīvē. Kā pats teicis – bilde deva ļoti lielu triecienu manā dzīvē. Turpmākie skolas gadi pagāja kara ēnā, Hugo piedzīvoja Latvijas valsts dibināšanu un arī tēva nošaušanu padomju varas mēnešos. Legzdiņš vecākais brīvā Latvijā nodzīvoja vien četrus mēnešus un sešas dienas. Tikmēr Hugo turpināja izglītoties un 1920. gada rudenī pēc sešām pamatskolas klasēm, kas pabeigtas ar labiem panākumiem, ģimenes apspriedes laikā Hugo izcīna mammas piekrišanu dēlu laist uz Rīgu, uz tehnikumu. Mammas lielākā pretestība bijusi, jo Hugo, paša vārdiem runājot, esot bijis draņķis uzvedībā un puiku nedarbos. Bet nu viņš nosolījies tehnikumu pabeigt četros gados, vasarās strādājot zemes darbus. Tehnikumu, kā solīts absolvējis un Hugo iesauc obligātajā dienestā, kur viņš kļuva par zemūdenes „Ronis” telegrāfistu. Tas deva iespēju doties jūrā, un tieši tobrīd brīvā Latvijā aktuāla bija jaunu jūras virsnieku sagatavošana, proti, cara laika virsnieku maiņa. Hugo, izturot milzīgu konkursu, nonāk Krišjāņa Valdemāra jūrskolā, lai iegūtu tāljūras kapteiņa grādu. Pats sev nosolījies mācīties teicami, skolu pabeidzis pēc pāris gadiem, Hugo Legzdiņš atgriežas uz sava „Roņa” jau kā virsnieks. Kad 1935. gadā bija jautājums, kuru virsnieku sūtīt uz torpēdu virsnieku skolu Francijā, divu domu nebija, ka tas būs Hugo Legzdiņš. Studijas noslēdzās ar praksi kara flotē, ko aizvadījis uz franču zemūdenes. Otrajam pasaules karam sākoties, Hugo ir vēl Francijā, un mājupceļš uz Latviju bija iespējams vien pa jūru. Mājupceļā pāri visai Eiropai Stokholmā, gaidot kuģi uz Somiju, Francijas vēstniecībā saticis militāro jūras atašeju, kurš piedāvājis doties atpakaļ uz Franciju un karot tur pret Vāciju, skaidra lieta, uz zemūdenēm. Pēc nakti ilgām pārdomām tomēr atteicis un vēlāk atzinis, ka tā ir viena no lietām, ko līdz mūža beigām nožēlojis. Atgriezies Rīgā, Hugo Legzdiņš iecelts par „Roņa” komandieri, bet jau pavisam drīz atstādināts no amata un atvaļināts no kara flotes. Ar Latvijas PSR Valsts drošības komitejas lēmumu Hugo Legzdiņam bija aizliegts doties jūrā un viņu brīdināja, ka arī dēls nedrīkst izvēlēties jūrnieka profesiju, tāpēc padomju laikā Hugo 25 gadus nostrādāja par navigācijas, jūras astronomijas un starptautisko kuģošanas noteikumu pasniedzēju Mangaļu jūrskolā un citās mācību iestādēs, kur gatavoja kuģu vadītājus. Kad Hugo Legzdiņš sasniedza 66 gadu vecumu un gribēja iet pensijā, izrādījās, ka kā Latvijas laikā nokalpotie gadi pensijā netika ieskaitīti, tāpēc  nostrādājis vēl sešus gadus un rezultātā mūža pensijā saņēmis 38 latus, kamēr pirmās brīvvalsts laikā alga bijusi ap 700 latu. Hugo Legzdiņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni – 4. un 5.šķira, Zviedrijas Zobena ordeni – 2. šķira, Francijas Goda leģiona ordeni. Viņš sarakstījis grāmatu “Ronis - mana būdiņa un pils” un padomju gados grāmatu “Navigācija”. Komandkapteinis savu biogrāfiju uzrakstījis uz 580 lappusēm, ar domu, ka tas noderēs bērniem, bērnubērniem un Latvijai. Mūžībā kapteinis aizgāja 2004. gadā 101 gada vecumā.

1240. gada 6. decembrī mongoļu iebrucēji ieņēma un nopostīja Kijevu – kādreizējo Krievzemes galvaspilsētu un nozīmīgāko civilizācijas centru. Kijeva ir senās Krievzemes centrs – lielkņazu galvaspilsēta, no kuras 10. un 11. gadsimtā plašā slāvu cilšu teritorijā izplatījās vienota – kristīgā – ticība un vienota valsts vara. Šis Kijevas kņazu varenības laiks gan jau bija pagātnē 13. gadsimtā, kad pie slāvu zemju austrumu robežām parādījās jauns biedējošs spēks – mongoļi, Krievzemē dēvēti arī par tatāriem. Ap šo laiku Kijeva bija vairs tikai vien no krievu kņazistēm un pat Kijevas lielkņaza tituls vairs nebija tik iekārojams kā savulaik – austrumslāvu zemju smagumpunkti tobrīd pārvietojušies citur: uz Novgorodu, Vladimiru un Polocku. Tomēr Kijevas krišanai hana Batija komandēto mongoļu rokās 1240. gada 6. decembrī ir simboliska nozīme. Kijevas krišana zināmā mērā bija noslēdzošā epizode vairākus gadus ilgušajā mongoļu iebrukumā krievu zemēs. Trīs gadus agrāk – 1237. gada decembrī – mongoļi hanu Batija un Subataja vadībā iebruka Krievzemē no ziemeļaustrumiem, vispirms sagraujot Rjazaņu, pēc tam uzbrūkot tobrīd militāri spēcīgākajai krievu kņazistei – Vladimirai-Suzdaļai. Tatāru galvenais trumpis bija ārkārtīgā mobilitāte. Tā laika hronisti pat apgalvo, ka tatāru jātnieks spējot noauļot dienā to pašu attālumu, kas citiem prasot trīs dienas. Vladimiras-Suzdaļas kņazs Jurijs II nespēja koncentrēt spēkus izšķirošajai kaujai – tatāri tos pārsteidza un sakāva pa daļām. Kad Vladimira bija kritusi un kņaza pēdējie spēki sakauti, Krievzemes liktenis bija tikpat kā izlemts – te vairs nebija spēka, kas varētu līdzvērtīgi pretoties iebrucējiem. Viena pēc otrs krita Rostova, Ugļiča, Jaroslavļa, Kostroma, Gorodeca, Gaļiča, Pereslavļa-Zaļesska, Volokolamska, Tvera un citas pilsētas. Tad mongoļi atgriezās savās stepēs, lai atkal iebruktu Krievzemē 1240. gadā. Tagad viņu mērķis bija vēl nepakļautā Galīcijas-Volīnijas kņaziste, Krievzemes rietumu stūris, un Kijeva bija pirmais nopietnais šķērslis iebrucēju ceļā. Galīcijas-Volīnijas kņazs Daņilo šeit pirmo reizi sastapās kaujā ar hanu Batiju. Pilsēta krita pēc vairāku nedēļu ilgas cīņas, tika smagi izpostīta, bet mongoļi auļoja tālāk uz rietumiem, ieņemdami un izpostīdami Galīciju-Volīniju, Poliju, Ungāriju, Serbiju, Bulgāriju, un apstādamies tikai pie Vācu ķeizarvalsts robežām. Pēc šī karagājiena viņi atgriezās Volgas baseinā, kur izveidoja savu Zelta ordu un vairākus gadsimtus turēja Krievzemi bailēs un atkarībā. Jāsaka, manis nule atstāstītā versija ir tā, kuru daudziem no mums mācīja padomju skolā. Toreiz mongoļi-tatāri tika iztēloti kā mežonīgi stepju nomadi, kuru uzvaras ķīla bijusi spēja ātri jāt un šaut no loka. Jāteic gan, šīs spējas nav īpaši noderīgas, kad jāieņem nocietinātas pilsētas. Un vispār – mongoļu militārie panākumi nebūtu iespējami bez augstas organizētības pakāpes, kāda diezin vai iespējama primitīvā cilšu sabiedrībā. Tāpēc mūsu dienās arvien biežāk sastopami viedokļi, ka baisais 1237.–1240. gada iebrukums Krievzemē un tam sekojošais mongoļu jūgs ir vairāk vēsturiska fikcija nekā realitāte. Patiesībā spēcīgākie krievu kņazi vienojušies ar mongoļiem, lai izmantotu viņu spēkus cīņai pret katoliskajiem rietumiem, kuri tobrīd uzsākuši ekspansiju Baltijā, un arī lai pakļautu dažus nepaklausīgus vasaļus. Jebkurā gadījumā skaidrs ir viens – 1240. gads uz visiem laikiem laupīja Kijevai krievu zemju galvenās pilsētas lomu, un tieši tā dēvētais mongoļu-tatāru jūga periods bija laiks, kad starp citām Krievzemes pilsētām izvirzījās jauna  metropole – Maskava.

Pēdējā no četrām slavenajām senās Romas oratora Marka Tulija Cicerona runām pret Katilīnu, kuru viņš Romas Senātā teica 5. decembrī 63. gadā pirms Kristus, iezīmēja viņa uzvaru pār savu politisko pretinieku. Tiesa, tas nebūt nenozīmēja Cicerona aizstāvēto republikas ideju uzvaru. „Quo usque tandem abutere, Catilina, patientia nostra?” – „Cik ilgi vēl tu, Katilīna, pārbaudīsi mūsu pacietību? Cik ilgi vēl tavs neprāts mūs apkaunos? Kur robežas tavai neizmērojamajai nekaunībai?” tā Romas republikas konsuls Marks Tullijs Cicerons uzsāka savu pirmo runu pret sazvērnieku Katlilīnu republikas Senāta priekšā, kurš bija sapulcējies 63. gadā pr. Kr. 8. novembrī Jupitera templī Romā – vietā, kur Romas republikas likumdevēji tradicionāli pulcējās tikai valstij draudošu lielu briesmu gadījumos. Un briesmas šoreiz nepārprotami draudēja: senators Lūcijs Sergijs Katilīna, kuram vēlēšanās nebija izdevies iegūt kāroto konsula posteni – augstāko mierlaika valsts amatu Romā, tagad grasījās to sagrābt ar varu, nogalinot konsulu Ciceronu un daudzus senatorus. Sazvērnieki jau bija veikuši vairākas slepkavības un sapulcējuši uz ziemeļiem no Romas nelegālu armiju. „O, tempora! O, mores!” – „Ak, laiki! Ak, tikumi!” savā runā izsaucās Cicerons, jo nebūt nebija tā, ka visi senatori būtu nepārprotami likumam un pastāvošajai kārtībai uzticami: daudziem Katilīnas plānotās reformas šķita atbalstāmas. Konkrēti – viņš sevi pozicionēja kā trūcīgo plebeju aizstāvi, solot zemes pārdalīšanu un vispārēju parādu brīvlaišanu. Tieši ar Cicerona iniciatīvu bija pieņemti likumi, kas šādas darbības aizliedza, un bija diezgan skaidrs, ka šo likumu galvenais mērķis ir – nelaist pie varas Katilīnu. Taisnību sakot, no mūsdienu viedokļa raugoties, nebūt nav nepārprotami, ka Katilīnas politiskais piedāvājums bija kaitīgs un savtīgs, savukārt Cicerona pozīcija – valstiskā atbildīguma paraugs. Abi visai neslēpti cīnījās par varu. Lietojot mūsdienu terminoloģiju – protams, nosacīti – bet var teikt, ka Katilīnam bija radikāli sociāli reformistiska stratēģija, kurai Cicerons pretojās no klasiski konservatīvām pozīcijām. Lai gan, protams, metodes, pie kurām Katilīna ķērās tad, kad varas spēli likuma ietvaros bija zaudējis, ir sazvērestība un noziegums pret valsti no jebkura laikmeta likumu viedokļa. Katilīna, kurš arī bija klāt 8. novembra sēdē, mēģināja sevi aizstāvēt, taču senatoru vairākums, Cicerona runas pārliecināti, ar kliedzieniem „Nodevējs!” izraidīja viņu no tempļa. Sazvērnieks pameta pilsētu, un devās pie savas armijas. Par šo attīstību Cicerons informēja Senātu savā otrajā runā, kurā raksturoja Katilīnas sabiedrotos kā dzīves neveiksminiekus, kuriem vara vajadzīga, lai izkļūtu no parādu jūga un iedzīvotos. Trešo runu Cicerons teica nevis Senātam, bet tautai, paziņojot, ka Romā sagūstītie Katilīnas sabiedrotie atzinušies noziegumos; pie tam viņš norādīja, ka šī cīņa bijusi īpaši smaga, jo ienaidnieks ir nevis ārējs, bet pašu līdzpilsoņi. Visbeidzot ceturtā Cicerona runa pret Katilīnu izskanēja 63. gada pr. Kr. 5. decembrī. Cicerona mērķis bija panākt sagūstīto sazvērnieku sodīšanu ar nāvi, taču viņa konsula amats neļāva to pieprasīt tiešā tekstā, tāpēc šī runa ir veiklu zemtekstu izmantošanas paraugs. Galīgo uzvaru pār Katilīnu Cicerons varēja svinēt nākamajā gadā, kad viņa ienaidnieks līdz ar pēdējiem sev uzticamajiem vīriem krita kaujā pret valdībai lojālajiem leģioniem. Tomēr šī personiskā uzvara nenozīmēja Cicerona aizstāvētās republikāniskās iekārtas uzvaru – Romā bija nobriedušas būtiskas pārmaiņas, kas noveda pie republikas aizstāšanas ar diktatūru un arī paša Cicerona bojāejas no varas sūtītu slepkavu rokas pārdesmit gadus vēlāk.

Londonas migla, kas daudziem asociējas ar literatūras un mākslas tēliem, patiesībā bija dzīvībai bīstams smogs. Migla, kas pārklāja Londonu 1952. gada 4. decembra naktī, kļuva par apmēram 12000 cilvēku nāves cēloni. Londonas migla… Kurš gan nav par to kaut ko dzirdējis vai lasījis! Jau kopš romiešu laikiem Britu salas ir slavenas ar savām biezajām miglām, ne velti jau senatnē Angliju iedēvē par "Miglaino Albionu". Taču īpašu tēlainu sabiezinājumu Londonas migla iegūst 19. gadsimta vidū, kad no tās iznirstam un tajā atkal nozūdam var iztēloties Deividu Koperfīldu, misteru Pikviku un Šerloku Holmsu. Jā, kas gan būtu Londona bez Londonas miglas! Tomēr poētiska un valdzinoša šī parādība var šķist tikai no attāluma. Gluži citādas izjūtas tā izraisījusi tiem, kuriem nācies to ieelpot pašu nāsīm, kā tiem miljoniem Londoniešu, kuri manīja nepieredzēti biezu miglu savelkamies savā pilsētā naktī no 4. uz 5. decembri, 1952. gadā. Patiesībā jau Londonas migla nav nekāda migla - tas ir smogs, atmosfēriskā mitruma sajaukums ar apkures sistēmu, rūpnīcu un transportlīdzekļu izmešiem. Un pats vārds 'smogs' arī ir radies te, Londonā, 1905. gadā, kad politiķis un vides aktīvists Viljams Devo to radīja, savienojot divus angļu vārdus - 'fog' (migla) un 'smoke' (dūmi), tieši tāpat, ka vienā grūti ieelpojamā veselumā tolaik jaucas kopā vietējā klimata un sabiedrības ekoloģiskās ignorances rezultāti. Jau 17. gadsimta vidū literāts Džons Evelīns raksta par "ellišķīgajiem un nospiedošajiem akmeņogļu mākoņiem". 1813. gadā pēc Ziemassvētkiem britu galvaspilsētai uzkritusi tāda migla, ka princim reģentam nācies griezt apkārt, tā arī netikušam līdz parlamentam, - biezajā miglā ceļu nav redzējuši nedz zirgi, nedz kučieris, bet pašam princim nepavisam nav gribējies saelpoties šo miglu, kas nepārprotami odusi pēc akmeņogļu kvēpiem. Jaunas smaržas nianses Londonas miglai piešķīra industriālā revolūcija, kad savrupmāju skursteņiem pievienojas arī fabriku dūmeņi. Migla vairs nebija pat palsa - tagad tā bija dzeltenīga kā zirņu virums un atstāja uz lūpām nepatīkami skābenu garšu. Šo miglu tā arī iedēvēja - par 'pea-souper', "zirņu zupenieku", un sevišķi biezu to londoniešiem nācās baudīt 19. gadsimta pēdējās desmitgadēs, kad pašmāju gaisa piesārņojumam pievienojās arī izmeši, kurus vēji atnesa no kontinenta - no visvairāk Reinas un Rūras krastiem. Un tieši ap šo laiku arī tika fiksēti pirmie statistikas dati, kas liecināja - miglas periodos britu pilsētās nepārprotami palecas nāves gadījumu rādītāji. 1952. gada decembrī baisie rādītāji sasniedza savu apogeju. Sākot ar 5. decembri smogs bijis tik biezs, ka reizumis nakts laikā gājējs uz ielas neredzējis pats savas kurpes un apmaldījies pat pazīstamā rajonā. Smogs iekļuva arī mājās, teātri un kino pārtrauca izrādes un filmu seansus, jo no zāles vairs nav redzējuši skatuvi vai ekrānu. Ikdienas nāves gadījumu skaits, kas normāli Londonā nepārsniedz 300, jau 5. decembrī tuvojies 900, un palicis šādā līmenī līdz pat 9. decembrim, kad migla sākusi izklīst. Lielāko tiesu miglas upuri ir cilvēki ar elpvadu un plaušu kaitēm - bronhopneimoniju, hroniskiem bronhītiem un astmu. Kad mediķi apkopojuši statistiku, izrādījies, ka miglas periodā miruši apmēram 4000 pacientu ar šādām diagnozēm un vēl 8000 šķīrušies no dzīves dažos nākamajos mēnešos. Tātad kopējais 1952. gada miglas upuru skaits ir apmēram 12000. 1952. gada lielā migla lika sarosīties britu likumdevējiem, un nākamajos padsmit gados tiek pieņemti vairāki gaisa tīrību veicinoši likumi. Pateicoties tiem, un arī tam, ka daudzi britu pilsētnieki pārgāja uz centrālapkuri, Anglijas un Skotijas pilsētas tagad ir tikušas vaļā no savas indīgās miglas. Saulainu dienu skaits Londonā mūsdienās ziemas periodā nav mazāks, ja ne pat lielāks kā Rīgā. Bet uz klišejām orientētiem tūristiem tiek piedāvāts iegādāties "Londonas miglu" bundžiņās un lietusmēteļus ar firmas zīmi "London Fog".  

Savulaik arī Latvijā ļoti populārā amerikāņu dramaturga Tenesija Viljamsa luga „Ilgu tramvajs” pirmoreiz tika izrādīta Ņuheivenā 1947. gada 3. decembrī. Iestudējuma režisors bija Elija Kazans, Blanšu Dibuā atveidoja Džesika Tendija, Stenliju Kovaļski – Marlons Brando (attēlā). Junisa: Ko jūs te meklējat, mīļā? Jūs esat apmaldījusies? Blanša: Man ieteica iesēsties tramvajā, kas saucoties "Ilgas", nobraukt sešus kvartālus un izkāpt Elizejas laukos. Junisa: Šobrīd jūs te esat. Te ir Elizejas lauki. Blanša: Tad man laikam ir iedots nepareizs numurs… Junisa: Kādu numuru jūs meklējat? [Fragments no T.Viljamsa lugas "Ilgu tramvajs" iestudējuma Drāmas teātrī, 1971. g. Rež. A.Jaunušans, radioiestudējuma rež. O. Šalkonis. Blanša - A.Liedskalniņa, Junisa - I.Tomsone.] "Tramvajs ar nosaukumu "Ilgas"" - tā burtiski latviski būtu tulkojams amerikāņu dramaturga Tenesija Viljamsa drāmas nosaukums "A Streetcar Named Desire". "Ilgu tramvajs", kas aizved jūs uz Elizejas laukiem Jaunorleānā, uz vietu, kas tikpat maz līdzinās attiecīgajam priekšstatam par metropoles krāšņumu un valdzinājumu, kā lugas sižets - jebkādu ilgu piepildījumam. Pirmo reizi priekškars šai lugai vērās Šūberta teātrī Ņūheivenā 1947. gada 3. decembrī. "Ilgu tramvajs" ir Tenesija Viljamsa otrā luga, tapusi diezgan smagā un mokošā procesā, un savu galīgo formu, kā atceras autors, ieguvusi pēc kādas viesošanās Jaunorleānā. Tāpēc šīs Amerikas dienvidu pilsētas tēls lugā ir tik sajūtams, tik konkrēti taustāms un ienes darbā īpatnējas noskaņu nianses. "Tas ir vēstījums no tumsas dzīlēm. Šis samežģītais, žēli apmulsušais gaismas un kultūras stariņš kliedz šajā tumsā. Mūsu Dienvidu štatos pastāvošais raupjas varmācības, neiejūtības un vulgaritātes spēks to izdzēš - par to kliedz šī luga." Tā par Tenesija Viljamsa darbu izsakās tā pirmais režisors, tobrīd jau slavens skatuves meistars Elija Kazans. Bet, protams, tēma neaprobežojas ar Savienoto Valstu Dienvidu štatu vides atspoguļojumu - tā ir aktuāla ļoti daudzām pasaules vietām un ļoti daudziem laikiem, jo sevišķi pēdējiem pāris gadsimtiem, kuros tik bieži primitivitāte un truls pragmatisms grauj to trauslo, smalko, pagājušo laiku izloloto, ko Kazans nodēvē par "gaismas un kultūras stariņu". Tēmas izjūtā pagājušā gadsimta vidus amerikānim Tenesijam Viljamsam ir daudz kopīga ar vairākas desmitgades agrāk dzīvojušo un radījušo Antonu Čehovu, un "Ilgu tramvajs" ir tas darbs, kas dod Viljamsa vārdam pasaules skanējumu un paceļ autoru pasaules dramaturģijas olimpā. Pirmizrāde atklāja pasaulei vēl vienu izcilu vārdu - tobrīd 24 gadus veco aktieri Marlonu Barndo kā Stenliju Kovaļski. Sākotnēji producente Irēna Maijere Selznika paredzējusi šo lomu vecākajam un nobriedušākajam Džonam Garfīldam, taču tad izšķīrusies par līdz tam gluži nepazīstamo jaunekli ar izteiksmīgo apakšžokli. Tā izrādījusies spoža izvēle - Brando un viņa partnere Blanšas lomā Džesika Tendija sevi lieliski apliecinājuši Viljamsa darbā. Marlons Brando kļūst pat par tādu kā Stenlija Kovaļska etalontēlu, drīzumā nospēlējot šo lomu arī kino - Elijas Kazana 1951. gadā pabeigtajā filmā, kur viņa partnere ir Vivjena Lī. Domājams, daudzi vēl itin labi atceras arī Alfrēda Jaunušana veidoto iestudējumu Nacionālajā, toreiz - LPSR Valsts Akadēmiskajā Drāmas teātrī pagājušā gadsimta 70. gados. Izrāde daudzus gadus pildīja teātra zāles, tās ieraksts daudzkārt tika gan rādīts Latvijas TV, gan atskaņots Latvijas Radio. 1971. gada ieraksts ar Antru Liedskalniņu kā Blanšu Dibuā, Gunāru Cilinski kā Stenliju Kovaļski un Eleonoru Dūdu kā Stellu Kovaļsku glabājas Radio fonotēkā un laiku pa laikam tiek atskaņots joprojām. [Fragments no izrādes. Blanša - A. Liedskalniņa, Stenlijs - G. Cilinskis, Mičs - U. Dumpis, Pablo - E. Beseris, Stīvs - A. Upenieks, ārsts - H. Topsis, sanitāre - I. Hincenberga.] Pablo: Ļoti nepatīkams gadījums. Stīvs: Tā taču nemēdz rīkoties. Vajadzēja viņai pateikt. Pablo: Madre de Dios! Cosa mala, muy, muy mala! Stenlijs (pavadot ārstu un sanitāri): Šeit, šeit… Lūdzu, nāciet tālāk! Mič, Mič - vācies nost! Mičs: Tu - tu to visu esi izdarījis! Tu, nolādētais jākli! Stenlijs: Beidz tarkšķēt! Mičs: Es tevi nogalināšu! (Stenlijs atgrūž Miču malā.) Stenlijs: avaldiet to raudošo zīdaini! Stīvs: Rimsties, Mič! Pablo: Neņem galvā! (Mičs šņukstēdams sabrūk pie galda.) Sanitāre: O, šie nagi jums būs jāapgriež! Vai uzvilkt trakokreklu, doktor? Ārsts: Tikai ārkārtējā gadījumā. (Blanšai.) Mis Dibuā… Krekls nebūs vajadzīgs. Blanša: Vienalga, ka jūs esat, - es visu mūžu esmu bijusi atkarīga no svešu cilvēku laipnības.  

2. decembris dzimšanas diena vienam no spilgtākajiem latviešu hokejistiem, kura dzīve pārtrūka, nesagaidot 33. dzimšanas dienu. Tas ir Sergejs Žoltoks. Viņš bija dzīvespriecīgs, atvērts, atsaucīgs, draudzīgs, izpalīdzīgs. Komandas cilvēks, viss hokejā, neapšaubāms Latvijas izlases līderis. Tāds bija latviešu hokejists Sergejs Žoltoks, kurš piedzima 1972. gada 2. decembrī Rīgā, un visu mūžu sevi sauca par Imantas patriotu. Pusotra mēneša vecumā Sergejs smagi saslimis ar gripu un nopietnu komplikāciju dēļ puisēna dzīvība bijusi uz nāves sliekšņa. Pēc tam zēnam un viņa mammai Dženijai daudz nācies strādāt, līdz Sergejs dabūts uz kājām, vārda tiešā nozīmē, jo viņam slimības komplikāciju dēļ neesot darbojušie kāju releksi. Iespējams tādēļ, mammai ne prātā neienāca, ka no dēla sanāks liels sportists, tādēļ arī hokejā Sergejs nonāca vēlu – astoņu gadu vecumā. Te lomu nospēlējis Sergeja vectēvs Andrejs, kurš bijis kaismīgs Rīgas „Dinamo” līdzjutējs. Tieši viņš aizveda astoņgadīgo mazdēlu pie trenera Pjotra Hmeļņicka, kurš nebaidījās grupā, kurā citi puikas jau mācēja viens otru apvest, uzņemt zēnu, kurš pat nemācēja slidot. Trenerim nenācās vilties, jo Sergejs no vienaudžiem atšķīrās ar savam vecumam neraksturīgu nopietnību, precizitāti un centību. Savu artavu hokeja zvaigznes kaldināšanā ieguldījis patēvs, jo Sergeja mamma ar tēti izšķīrās, kad zēnam bija trīs gadi. Tieši patēvs bija tas, kurš katru rītu cēlās piecos, lai ar sabiedrisko transportu no Imantas vestu Sergeju uz treniņiem Rīgas Sporta pilī. Un pūles ātri vien atmaksājās: 14gadu vecumā Sergejs jau bija savas izlases kapteinis, un drīz vien jaunajam censonim, apsteidzot savus vienaudžus, 18 gadu vecumā atradās vieta Rīgas „Dinamo” sastāvā. Kā intervijā stāsta Sergeja mamma – viņa reiz esot dēlam jautājusi, nu kam tev dēls, tas hokejs, ja visu laiku pa sporta nometnēm un nemaz neatliek laika draugiem. Uz to mamma saņēmusi atbildi – mammu, sports tā ir draudzība uz mūžu. Un tieši sportā Sergejs arī atrada savus draugus. Tad nāca liktenīgais 1992. gads, kad pēc pasaules junioru čempionāta, kurā Žoltoks līdz ar Ozoliņu pārstāvēja jaunizveidoto NVS izlasi, viņi pievērsa Ziemeļamerikas skautu uzmanību. Žoltoks trāpīja īstajā vietā un laikā – 1992.  gada NHL draftā viņu izvēlējās Bostonas „Bruins”, kur hokejists piedalījās 26 spēlēs, cenšoties pierādīt, ka ir vērtīgs Nacionālajai hokeja līgai, bet Bostonas „Bruins” vadība bija citās domās un turpmākos gadus Žoltoks aizvadīja zemākās līgās. Tad 1996./ 1997. gada sezonā sapnis par NHL atdzima ar jaunu sparu, nonācis Kanādas galvaspilsētas kluba Otavas „Senators” rindās, Žoltoks regulārajā čempionātā spēlēja 78 spēlēs, kā arī pirmo reizi iekļuva izslēgšanas spēlēs un savā kontā viņš ierakstīja vēl 11 mačus. Pavisam NHL regulārajā sezonā aizvadītas 588 spēles, kurās gūti 111 vārti un izdarītas 147 piespēles. Cīņās par Stenlija kausu aizvadītas 45 spēles. Žoltoks regulāri spēlējis arī Latvijas izlasē. Izlases rindās Žoltoks aizvadījis pavisam 42 spēles, kurās nopelnīti 50 (29+21) punkti. Latvijas hokeja izlases sastāvā viņš piedalījies sešos pasaules čempionātos. Un tad pienāca liktenīgais 2004. gada 3.novembris, kad Sergejs jau bija atgriezies Latvijā un spēlēja  “Rīga 2000”. Todien bija spēle izbraukumā pret Minskas “Dinamo”. Rīta treniņā Žoltoks nepiedalījās sliktas pašsajūtas dēļ, par varbūtību izvirzot variantu, ka viņš vieglā formā saindējies ar pārtiku. Pirms spēles, vēlreiz taujāts par gatavību doties laukumā, tika saņemta apstiprinoša atbilde. Tribīnēs sēdēja Sergeja tēvs, tuvinieki, draugi. Viņam nebija izvēles. Diemžēl pienākums pret sev tuvajiem maksāja pārāk lielu cenu. Piecas minūtes pirms mača pamatlaika beigām Žoltokam palika slikti. Ticis līdz komandas soliņam, viņš zaudēja samaņu. Ātrās palīdzības ārsti nespēja glābt hokejista dzīvību.

1864. gada 1. decembrī dzimis latviešu filozofs un publicists, Latviešu Nacionālās padomes loceklis, Latvijas Universitātes filozofijas profesors, pirmās brīvvalsts Saeimas deputāts Pēteris Zālīte. Pēteris Zālīte pasauli ieraudzīja Raunas pusē, Sīļu mājās, trūcīga zemnieka astoņu bērnu ģimenē.  Tēvs savulaik no turīga zemnieka par trūcīgu kļuvis mājas maiņu rezultātā un visu mūžu Zālītem vecākajam bijis smagi jāstrādā, un šķita, tāds pats liktenis piemeklēs viņa bērnus. Pēteris skolas gaitas uzsāka astoņu gadu vecumā un vispirms mācījās pagasta skolā, tad pēc diviem gadiem mācības turpina Raunas draudzes skolā, kuru pabeidzot, tālāk izglītoties vairs nav vaļas, jo nākas palīdzēt tēvam darbos. Lai tēvam palīdzētu uzturēt divus brāļus un piecas māsas, Pēterim nākas smagi strādāt un mācībām laika atlicis vien naktīs un svētdienās, tomēr visu šo laiku Pēteris izmantojis lasīšanai – lasījis visu, ko vien varējis sadabūt – bet sevišķi centīgi esot lasījis Bībeli. Klīst nostāsti, ka esot to zinājis gandrīz no galvas. Zēnu pamanījis vietējais mācītājs, kurš piedāvājis jauneklim kļūs par misionāru Indijā. Bet Indijas vietā Zālīte, kuram tobrīd bija jau 20 gadu,  nokļuva Cēsu apriņķa skolā, kur pie skolotāja Krišjaņa Bērna Zālīte aizsāk pētīt Brikgausa konversācijas vārdnīcu, kuru lasot, Indija aizmirstas pavisam. Un tad, kā zibens spēriens no skaidrām debesīm nāk ziņa, ka Pēteri Zālīti uzņems Hannoveres seminārā. Tiesa, līdz Hannoverei viņš nenonāk naudas trūkuma dēļ, Pētera ceļš apstājas Rīgā, kur viņš pavada vasaru, mācoties kopā ar kādu jaunekli vārdā Pēteris Brakšs, un rudenī nonāk pie Eduarda Veidenbauma. Ar viņa atbalstu mācību procesā viņš iestājas Rīgas guberņas ģimnāzijā, bet arī tur mācības nākas pārtraukt naudas trūkuma dēļ. Bet mācību process neapstājas, Zālīte neatlaidīgi turpina izglītoties pašmācības ceļā, līdz veiksme uzspīd un viņš iestājas Jēnas universitātē, kur studējot filozofiju, teoloģiju un dabaszinātnes, iegūst filozofijas doktora grādu. Pēcāk vēl turpinājis izglītoties, līdzekļus mācībām nopelnījis strādājot avīzēs, publicējoties un pasniedzot privātstundas, gan Berlīnē, gan Pēterburgā. Pēc studijām ārzemēs un Amerikas apceļošanas Pēteris Zālīte atgriežas Rīgā, kur no 1893. gada strādājis par redaktoru laikrakstos „Mājas Viesis”, vēlāk tā ir „Dienas Lapa”. Tai laikā viņš arī izveido „Mājas Viesa” mēnešrakstu, kas piesaista tā brīža spožākos rakstniekus – Aspaziju, Plūdoni, Deglavu, Veidenbaumu, arī Raini. Starp citu Zālīte ļoti atbalstījis Poruku un Raini. Varētu pat teikt, ka Pēteris Zālīte ļāva tobrīd vēl lasītājiem maz zināmajam Rainim uzmirdzēt kā tulkotājam, jo tieši ar Zālītes atbalstu Rainis tulko Gētes „Ifigēniju Tauridā” un „Faustu”, G. E. Lesinga „Nātanu Gudro”, M. Ļermontova „Dēmonu”. Lai arī par Zālītes spožāko panākumu nereti sauc „Mājas Viesa” mēnešraksta izveidošanu, tieši viņš ir izstrādājis Latvijas Universitātes Filozofijas fakultātes pamatprincipus, jo  Zālītes vārdiem runājot jo "neviens nevar tikt uzskatīts par izglītotu, kas nepazīst un nav pamatīgi iepazinies ar filozofiju, psiholoģiju, atziņas teoriju, loģiku, ētiku".   P. Zālīte bija filozofijas profesors Latvijas Universitātē un lasīja filozofijas vēstures kursu. Profesora lielākā autoritāte filozofu vidū, protams, bija I. Kants – viņam bija tuva lielā filozofa mūžīgā miera ideja. Pateicoties Zālītem universitātē nodibināja Kanta biedrību un tādēļ Pēteri Zālīti nereti dēvēja par „latviešu Kantu”.  Pirmā brīvvalsts laikā Zālīte bija 3. un 4. Saiemas deputāts, kas bija ieguvis odioza politiķa slavu. Zālīte mūža laikā publicējis daudz grāmatu un brošūru, kā arī vairāk nekā simt zinātnisku rakstu periodikā. Viņš arī piedalījies Konversācijas vārdnīcas veidošanā. Politisko un pedagoģisko darbu noslēdzot, viņš LU Filoloģijas un filozofijas fakultātei atdāvinājis savu plašo zinātnisko bibliotēku. Viņsaulē Pēteris Zālīte aizgāja 1939.gadā.

1919. gada 30. novembrī ar Rūdolfa Blaumaņa lugu "Ugunī" sevi Rīgas sabiedrībai piesaka Nacionālais teātris. Lai arī teātris oficiāli darbību sāk 1919. gada 30. novembrī, pirmās liecības par Nacionālā teātra dibināšanas ideju parādās jau divus gadus iepriekš, 1917. gadā, kad vienkopus sanāk domubiedri, kuri nodibina Latvijas Nacionālā teātra komisiju, bet jau pavisam drīz, 1918. gada 23. aprīlī, Valkā atklāj Latviešu pagaidu nacionālo teātri. Tiesa, līdz Nacionālajam teātri vēl ceļš ejams, jo vispirms top Strādnieku teātris, kam 1919. gada 8. februārī Latvijas SPR valdības priekšsēdētājs Pēteris Stučka ar dekrētu piešķir Krievu teātra jeb tolaik Rīgas pilsētas otrā teātra ēku. Pavisam drīz tur ar Leona Paegles dramatisko poēmu „Augšāmcelšanās” durvis skatītājiem ver Strādnieku teātris, kam mūžs gan lems pagalam īss, jo jau maijā, krītot padomju varai, tas beidz savu darbību. Teātrim trīs mēnešus laikā izdevās iestudēt un parādīt astoņas izrādes, no kurām trīs bija teātra vadītāja rakstnieka Andreja Upīša lugas. Visu 1919. gada vasaru Rīga ir bez teātra, – tāpēc  23. septembrī izglītības ministrs Jānis Akuraters izdod rīkojumu par Nacionālo teātri, kā valsts teātri un bija paredzēts, ka teātra atklāšana būs tā paša 1919. gada 20. oktobrī. Bet šos plānus izjauc Bermonta uzbrukums Rīgai. Teātri atklāj mēnesi vēlāk – 1919. gada 30. novembrī ar Rūdolfa Blaumaņa lugu „Ugunī”. Teātra direktors tobrīd ir  Aleksis Mierlauks, teātra administratīvā direktora amatā iecelts Zeltmatis (Ernests Kārkliņš), vēl pie teātra vadības grožiem direkcijas sastāvā ir Jānis Brigaders. Teātra atklāšanā pirms izrādes runu saka rakstnieks, izglītības ministrs Jānis Akuraters: “Līdz ar politiskām uzvarām un brīvību mēs iegūstam arī savu kultūras un mākslas brīvību. Grūti ir bijuši mūsu tautas mūži, un, ja tagad mēs atminamies savu vēsturi, tad mums jābrīnās, ka mēs kā tauta esam vēl uzglabājuši dzīvu savu īpatnību un garu.  Kas mūs pasargāja? Tā bija mūsu māksla. Nacionālu teātru nozīme ir ļoti liela. Kādēļ tas mums ir vajadzīgs, un ko viņš mums dos? Vispirmām kārtām nacionālā teātra pienākums ir celt gaismā un rādīt mūsu tautas vērtības, estētiskās un ētiskās vērtības mūsu pasaku un teiku nemirstīgos tēlos un mūsu dzīvē. Te mēs sevi pazīstam kā tautu, lai tiktu vēl pilnīgāki. Bet nacionālajam teātrim ir arī jārāda vispārcilvēciskie ideāli un lielie paraugi cittautu literatūrā. Ar to mēs kā tauta rādīsim, ka mēs saprotam tos un esam cienīgi stāties tiem blakus. Un cik mēs varam to saprast, tas jārāda nacionālam teātrim." Ņemot vērā, ka gatavošanās pirmizrādei notika paralēli Bermonta sīvāko cīņu laikā, izrāde presē vērtēta kā sasteigta un negatava, vainojot tajā režisoru. Paškritiski par iestudējumus atmiņās rakstījis Alfreds Amtmanis Briedītis: "Svinīgajai teātra atklāšanas izrādei 1919. gada 30. novembrī A. Mierlauka režijā sagatavojām R. Blaumaņa lugu "Ugunī". Taču paši jutām, ka nebijām, kā vajadzētu, ne iestudējuši, ne saspēlējušies. Nams tomēr bija pilns un publikas atsaucība lieliska." Starp citu, par teātra īsto dziemšanas dienu joprojām uzskata Strādnieku teātra atklāšanas datumu – 23. februārī. Tikmēr  30. novembri mēdz saukt  par teātra “vārda dienu”, jo tad Latvijas Nacionālais teātris tika pie sava nosaukuma.

19. gadsimta vidus cīņas starp Eiropas liberālajiem un konservatīvajiem spēkiem skāra arī Šveici. Te notika apmēram mēnesi ilgs pilsoņu karš – t.s. Zonderbunda karš, kas 1847. gada 29. novembrī noslēdzās ar konservatīvo spēku sakāvi. Šveice tradicionāli tiek uztverta kā miera un demokrātijas citadele, tomēr savulaik arī šo valsti satricinājuši iekšēji konflikti. 19. gadsimtā, kad visā Eiropā dunēja sīvas cīņas starp revolucionārajiem un konservatīvajiem spēkiem, arī Šveicē šo spēku konfrontācija noveda pie pilsoņu kara. Tas bija tā sauktais Zonderbunda karš, kurš savu nosaukumu ieguvis no slepenas septiņu katoļu kantonu līgas, kas izveidojās 1845. gadā un dēvējās par Zonderbundu jeb, burtiski tulkojot, īpašo savienību. Konfliktam Šveicē bija vairākas desmitgades ilga priekšvēsture. Tā aizsākās 1815. gadā, kad pēc Napoleona sakāves tika likvidēta viņa izveidotā Helvētijas republika un atjaunota iepriekšējā Šveices savienība ar ļoti lielu kantonu autonomiju un likumiem, kuros bija saglabājušies daudzi arhaiski elementi. Attiecīgi nākamajās desmitgadēs par Šveices progresīvo spēku mērķi kļuva kā liberālāka kantonu iekšējā likumdošana, tā jauna konstitūcija, kura apvienotu valsti ciešākā konfederācijā un sniegtu plašākas tiesību garantijas federālā līmenī. Pēc 1830. gada vairākos kantonos liberālie spēki miermīlīgu protestu ceļā panāca likumdošanas izmaiņas – varas atzaru nodalīšanu, baznīcas šķiršanu no valsts, cenzūras atcelšanu un vispārējas vēlēšanu tiesības. Tikām citur liberālā virzība sadūrās ar sīkstu konservatīvo spēku pretestību. Galvenie pārmaiņu pretinieki bija vecie pilsētu patricieši, kuri sargāja savas tradicionālās privilēģijas, un jo sevišķi katoļu garīdzniecība un ar to saistītās aprindas. Cīrihē 1839. gadā pūlis no apkārtnes ciemiem, konservatoru sakūdīts, iebruka pilsētā un padzina progresīvo kantona valdību. Ārgavā līdzīgi nemieri beidzās ar konservatoru sakāvi, un, tā kā daudzi kūdītāji bija katoļu mūki, Ārgava slēdza visus klosterus. Atbildot uz to, konservatīvā Lucerna ieaicināja par skolotājiem Jezuītu ordeņbrāļus, un tas savukārt izraisīja vietējās liberālās opozīcijas bruņotu sacelšanos, kurai pievienojās liberāli partizāni no citiem kantoniem. Lucernas katoliskais vairākums uzbrukumu atsita, bet pēc šī notikuma konservatīvi katoliskie kantoni izveidoja slepeno militāro savienību Zonderbundu. Tas jau bija tiešs Šveices Savienības līguma pārkāpums, un kad slepenā vienošanās nāca gaismā, Šveices parlaments pieprasīja pārtraukt tās darbību. Pēc pēdējām vēlēšanām parlamentā vairākums bija liberālajiem spēkiem, kuri sāka debates par jaunu Šveices Savienības līgumu un pieņēma lēmumu par jezuītu izraidīšanu no valsts. Zonderbunds sāka aktīvu bruņošanos. 1847. gada 21. oktobrī parlaments deva pilnvaras ģenerālim Difūram likvidēt separātisko savienību ar militāru spēku. Zonderbunds, iespējams, cerēja uz katoliski konservatīvo lielvalstu Austrijas un Francijas atbalstu, tomēr liberālās Lielbritānijas valdības nostāja lika šīm lielvalstīm būt piesardzīgām. Un Zonderbunda sakāve arī bija tik strauja, ka iejaukšanās, ja tādu arī plānoja, nāktu par vēlu. Zonderbunda kantoni atradās Šveices centrā, taču mēģinājums atšķelt parlamenta kontrolētos valsts austrumu un rietumu rajonus neizdevās. Jau desmitajā karadarbības dienā kapitulēja no pārējiem separātistiem Izolētā Freiburgas pilsēta Šveices rietumdaļā. Tālāk ģenerālis Difūrs vērsās pret galveno Zonderbunda placdarmu valsts centrā – pret Lucernas kantonu. Šeit pie Gizikonas pilsētiņas notika izšķirošā kauja, kurā separātisti cieta sakāvi. Tajā pašā dienā mazākā kaujā pie Meierskapelas sakāvi cieta Švices kantona Zonderbunda spēki. Tālākā pretošanās kļuva acīmredzami bezcerīga, un Zonderbunda kantoni cits pēc cita kapitulēja, karam noslēdzoties 1847. gada 29. novembrī. Sakautajos separātistu kantonos pie varas nāca liberālākas valdības, un Šveices parlaments ķērās pie jauna pamatlikuma izstrādes, pārveidojot valsti modernā konfederācijā, kuras konstitucionālie pamati Šveicē pastāv joprojām.

1942. gada 26. novembrī uz Savienoto Valstu ekrāniem iznāca režisora Maikla Kērtisa filma „Kasablanka” – aizraujošs un aizkustinošs stāsts par mīlu, krietnumu un kara radītām dramatiskām izvēlēm.   Kasablanka ir pilsēta Marokā, Atlantijas okeāna piekrastē, valsts nozīmīgākais ekonomiskais centrs un lielākā jūras osta. Pilsēta ir tūristu iecienīta, tomēr tās vārdam diezin vai būtu tas īpašais globālais skanējums, kas liek teju vai katrā Eiropas pilsētā kādai kafejnīcai vai naktslokālam dēvēties par „Kasablanku”, ja ne režisora Maikla Kērtisa aktierfilma „Kasablanka”, kas pirmo reizi tika demonstrēta skatītājiem Ņujorkā 1942. gada 26. novembrī. 1938. gadā amerikāņu dramaturgs Marijs Bārnets apmeklēja Eiropu. Vīnē viņš kļuva par aculiecinieku Austrijas anšlusam, vēlāk kādu laiku uzturējās franču Rivjērā, kur varēja vērot, kā krustojas šurp brīvdienās atbraukušo nacistu režīma bonzu un Reiha politisko emigrantu ceļi. Visi šie iespaidi kļuva par pamatu lugai „Everybody Comes to Rick’s” – „Pie Rika nāk visi”. Šī luga kļuva par pamatu Holivudas scenārijam, kuru veidoja scenāristi brāļi Džūljess un Filips Epšteini un Hovards Kohs. Scenāristu pieeja sižetam diezgan būtiski atšķīrās – brāļi Epšteini vairāk akcentēja komiku, kamēr Koha jājamzirdziņš bija vēsturiskā situācija un melodramatisma; mīlas trijstūris. Galu galā izšķiršanās palika režisora ziņā, un, pateicoties viņam, filma izdevās kā melodramatiska, pat dramatiska lente, nevis situāciju komēdija ar politisku ietonējumu. Sižeta centrā ir Riks Bleins, populāra restorāna īpašnieks Kasablankā. Maroka tobrīd ir franču kolonija, Francija Otrā pasaules kara sākumposmā ir sakauta un daļēji hitleriešu okupēta, taču valsts dienvidaustrumu daļu un arī Ziemeļāfrikas kolonijās pārvalda nacistiem lojālais Višī režīms. Šeit, Āfrikas rietumu malā, saplūst kara plosītās Eiropas bēgļi, kuri cer doties tālāk – uz Ameriku. Tāds ir sižeta vēsturiskais ierāmējums. Otrs lielais filmas trumpis, līdztekus vienlīdz aizraujošajam un aizkustinošajam stāstam, ir spožā aktieru buķete. Ārēji dzedro, bet savā būtībā krietno Riku Bleinu uz ekrāna atveido Hamfrijs Bogārts. Viņa partnere un mīlas trijstūra virsotne ir žilbinošā Ingrīda Bergmane. Bogārta tēlotajam Rikam un Bergmanes varonei Ilzei Lundai reiz bijis romāns, kurš pārtrūcis, kad izrādījies, ka dzīvs ir Ilzes vīrs – čehu pretošanās kustības aktīvists Viktors Lāslo, kuru filmā atveido austriešu aktieris un režisors Pauls Henreids. Tagad abi bēgļi – Ilze un Viktors – patvērušies Kasablankā, bet šeit uzturas arī vācu virsnieki un esesieši. Viņu vadonis, majors Štrāsers, kuru tēlo izcilais vācu aktieris Konrāds Veits, var likt franču policijas priekšniekam kapteinim Luijam Reno (viņu filmā tēlo britu aktieris Klods Reinss) bēgļus arestēt un, iespējams, izdot Vācijai. Un te nu izrādās, ka Rika Bleina rīcībā ir dokumenti, kuri var līdzēt pārim pamest Maroku un doties uz neitrālo Portugāli. Bleinam jāizšķiras, vai palīdzēt savai bijušajai mīļākajai un viņas vīram, kaut pašu joprojām moka zaudējuma un pārestības jūtas. Galu galā, protams, Riks izrādās krietns cilvēks un pat varonis; kapteinis Reno arī izšķiras būt godavīrs, bet nelabojamais nacists Štrāsers mirst ar lodi krūtīs. „Kasablanka” ieguva ne tikai kritiķu atzinību un trīs Oskarus – kā labākā filma, par labāko režiju un labāko adaptēto scenāriju – bet arī publikas atsaucību. Ne mazā nozīme te arī filmas mūzikai, sevišķi jau Hermana Hapfelda dziesmai „As Time Goes by”, kas komponēta nebūt ne šai filmai, bet Brodveja mūziklam. Un vēl – „Kasablankai” pieder visvairāk populāro citātu radījušās filmas gods. Zināmākais no tiem, domājams, ir: „Luij, man šķiet šis ir skaistas draudzības sākums”.

1978. gada 27. novembrī Sanfrancisko policijas virsnieks un bijušais pilsētas domnieks Dens Vaits noslepkavoja pilsētas mēru Džordžu Moskoni un domnieku Hārviju Milku. Motīvi tā arī palika līdz galam nenoskaidroti, taču, visticamāk, Vaita nepatika pret abiem upuriem saistījās kā ar idejiskām nesaskaņām, tā ar šķēršļiem, kurus abi lika Vaita lobētajām biznesa interesēm. 1978. gada novembrī Sanfrancisko satrauca baisa vēsts no Dienvidamerikas valsts Gajanas. Uz turieni pēdējos gados bija pārcēlušies nepilns tūkstotis sludinātāja Džima Džonsa sekotāju, lai tropu zemē dibinātu sev utopisku laimes zemi. Bija izpaudušās ziņas, ka daži aizbraukušie tiekot Džonsa kopienā turēti pret savu gribu. Ziņas pārbaudīt devās Savienoto Valstu senators Leo Raiens, bet viņa vizīte beigusies ar šausminošu traģēdiju. Džonsa sekotāji bija noslepkavojuši Raienu, trīs žurnālistus un vienu kopienu atstāt gribētāju, un pēc tam izdarījuši kolektīvu pašnāvību. Pavisam dzīvību bija zaudējuši 918 bijušie Sanfrancisko iedzīvotāji, tai skaitā 270 bērni. Pilsētu pārņēma sēru noskaņojums, un uz laiku tika noliktas malā aktuālākas lietas, tai skaitā jautājums par bijušā pilsētas domnieka Dena Vaita atjaunošanu amatā. Pirmdienā, 1978. gada 27. novembrī Dens Vaits, kurš tobrīd strādāja Sanfrancisko policijā, ieradās mērijā un vēlējās steidzami runāt ar mēru Džordžu Moskoni. Ienācis mēra birojā, Vaits izvilka dienesta pistoli, divas reizes iešāva mēram vēderā, pēc tam divas reizes galvā. Tad Vaits apņēmīgā solī devās uz ēkas pretējo spārnu, kur atradās viņa bijušā kolēģa, domnieka Hārvija Milka kabinets. Te viņš lūdza Milku uz sarunu zem četrām acīm blakus esošajā konferenču telpā. Tur starp abiem izcēlās strīds, un rezultātā Milks dabūja trīs lodes krūtīs, vienu mugurā un divas galvā. Kā Moskoni, tā Milks mira notikuma vietā. Sanfrancisko ugunsdzēsības dienesta virsnieks Dens Vaits kļuva par pilsētas domnieku 1977. gadā. Vaits atbalstīja lielos biznesa projektus, kuros varēja izvērst plašu darbošanos, apgrozījās lieli līdzekļi un tajos piedalījās ietekmīgas biznesa haizivis. Tas drīz vien noveda Vaitu un viņa domubiedrus pilsētas domē konfliktā ar mēru Moskoni un liberālajiem domniekiem, kuri orientējās uz atsevišķo pilsētas rajonu sociālās infrastruktūras un vides kvalitātes uzlabošanu. Viens no šiem liberāļiem bija arī Milks, pie tam Vaitu, kurš bija konsekvents konservators it visā, īpaši tracināja tas, ka Milks neslēpa savu homoseksualitāti. 1978. gada rudenī Sanfrancisko pieņēma homoseksuālistu tiesību dekrētu, un 10. novembrī Vaits atkāpās no amata, protestējot pret šo lēmumu, kā arī pārāk mazās domnieka algas dēļ. Tomēr jau pēc dažām dienām, aprunājies ar saviem domubiedriem no biznesa aprindām, Vaits lēmumu mainīja un lūdza viņu atjaunot domnieka amatā. Taču mēram Moskoni jau bija cits kandidāts. Tā arī līdz galam palika nenoskaidrots, kas noveda Denu Vaitu līdz politisko un idejisko pretinieku noslaktēšanai. Par dubultslepkavību ar iepriekšēju nodomu pēc Kalifornijas likumiem draudēja nāvessods. Tomēr brašā šāvēja advokātiem izdevās pārkvalificēt apsūdzību par slepkavību bez iepriekšēja nodoma. Būtisks arguments prāvā bija tas, ka Vaits, kurš līdz tam bija liels veselīga uztura piekritējs, pēdējā laikā bija pārgājis uz ātrās ēdināšanas maltītēm. Advokāti to minēja kā nepārprotamu psihes izmaiņas apliecinājumu, bet prese sagrozīja argumentācijas jēgu, rakstot, ka prāvā minētie hamburgeri un kokakola traktēti kā viņa psihisko noviržu iemesls. Prese radīja apzīmējumu „Twinky defence” – burtiski „Virtuļu aizstāvība”. Tas nu jau iegājies amerikāņu juridiskajā žargonā kā apzīmējums gadījumiem, kad aizstāvība kā apsūdzētā rīcības iemeslu meklē kādu vielu negaidītā iedarbībā uz organismu.  

1952. gadā Londonas Vestendā pirmo reizi tika izrādīta Agatas Kristi krimināldrāma „Peļu slazds”. To var dēvēt par veiksmīgāko iestudējumu pasaules teātra vēsturē, jo tas tiek izrādīts joprojām un nu jau piedzīvojis vairāk nekā 28 000 izrāžu. Kristofers Rens: Ko tad jaunu raksta avīzēs? Keizvela jaunkundze: Nekas īpašs. Kārtējā politiskā krīze un… jā, kāda eleganta slepkavība. Kristofers Rens: Slepkavība!? O, dodiet šurp! Es vienkārši dievinu slepkavības! Keizvela jaunkundze: Raksta, ka slepkava esot maniaks, kurš kaut kur Pedingtonā nožņaudzis sievieti. Laikam seksuālais maniaks. Kristofers Rens: Cik maz detaļu! Policija meklē cilvēku, kuram mugurā tumšas krāsas mētelis, mīksta filca platmale, gaišs kakl… auts. Keizvela jaunkundze: Precīzs apraksts. Piemērots jebkuram. Kristofers Rens: Bet ja policija meklē šo cilvēku, tad taču viņš tiek uzskatīts par slepkavu? Keizvela jaunkundze: Ļoti iespējams. Džeilzs: Un kā tad sauc nogalināto? Keizvela jaunkundze: Morīna… Kristofers Rens: Morīna Laina. Džeilzs: Jauna? Veca? Kristofers Rens: Nav teikts. Ziniet, pēc laupīšanas neizskatās. Keizvela jaunkundze: Es jau teicu – seksuālais maniaks. Jauns angļu pāris iekārtojis pansiju mantotā īpašumā Berkšīras grāfistē un uzņem tajā pirmos viesus. Pēkšņi sācies sniegputenis – gluži neraksturīgs šim apgabalam Anglijas dienviddaļā – nošķir Monksvelu no ārpasaules un iesprosto tajā visus, kas tur ieradušies. Šādos apstākļos sāk risināties notikumi Agatas Kristi detektīvdrāmā „Peļu slazds”. Atskaņotais fragments ir no Valmieras teātra 2009. gada uzveduma Oļģerta Krodera režijā. Savukārt lugas pirmizrāde Londonas Vestendā, New Ambassadors Theatre, notika 1952. gada 25. novembrī. Ne lugas autore, ne teātris toreiz nevarēja iedomāties, ka šis iestudējums kļūs par absolūtu ilgspēlēšanas rekordistu – tas joprojām tiek izrādīts un nu jau piedzīvojis vairāk nekā 28 000 izrāžu. Lugas pirmsākums bija raidluga britu valsts radiokompānijā BBC, kas tapa kā veltījums karaļa Džordža V sievai karalienei Mērijai viņas astoņdesmit gadu jubilejā. Kronētā persona izteica lūgumu, lai viņai tiktu veltīts Agatas Kristi darbs. Raidluga „Trīs aklas peles”, kuras pamatā bija slavenās kriminālrakstnieces tāda paša nosaukuma novele, izskanēja ēterā 1947. gadā. Kad nāca piedāvājums pārstrādāt raidlugu skatuvei, izrādījās, ka jāmaina nosaukums, jo iestudējums ar nosaukumu „Trīs aklas peles” bija rādīts Vestendā jau pirms Otrā pasaules kara. Tad rakstnieces znots Entonijs Hikss ieteica nosaukumu „Peļu slazds”. Tieši šādi dāņu princis Hamlets zināmajā Šekspīra traģēdijā nodēvēja izrādi, kuru viņa nolīgtie aktieri demonstrēja karalim Polonijam, lai izprovocētu viņu atklāt savu nepievilcīgo lomu Hamleta vecākā nāvē. New Ambassadors Theatre Agatas Kristi „Peļu slazdu” izrādīja divdesmit vienu gadu – līdz 1974. gadam. Tad uzvedums nemainītā veidā tika pārcelts uz kaimiņos esošo St. Martin’s Theatre, kuram ir lielāka zāle. Tā kā iestudējumā un aktieru ansamblī nekas netika mainīts, tas saglabāja savu izrāžu bilanci un līdz ar to arī rekordu. Bez pašas izrādes Ginesa rekordu grāmatā iekļuvis arī aktieris Deivids Reivens, kurš spēlējis Majora Metkafa lomu 4575 „Peļu slazda” izrādēs. Pavisam pagājušajās 66 sezonās leģendārajā iestudējumā tēlojuši vismaz 474 aktieri. Kas gan ir šīs izrādes fenomenālās ilgmūžības pamatā? Protams, šobrīd iestudējums ir ieguvis milzu tirgvedības inerci – ļoti daudzi vēlas to redzēt tieši tāpēc, ka tai pieder rekords. Tomēr, kā atzīst vairums kritiķu, „Peļu slazda” noslēpuma atminējums jāmeklē perfektajā sižeta intrigā. Bariņš ļaužu tiek ieslodzīti vienuviet un, slepkavas klātbūtnes apdraudēti, tiek konfrontēti ar viņu pagātni, kurā katram ir kas noklusējams. Un uz slepkavas lomu šai kompānijā var pretendēt teju jebkurš.  

1991. gada 24. novembrī 45 gadu vecumā no AIDS izraisītām komplikācijām mirst grupas "Queen" līderis Fredijs Merkurijs. Sakāpināta emocionalitāte un teatrālisms raksturo viņa mūziku un izpildījuma manieri. Plašais balss diapazons, iespaidīga vokālā tehnika un harismātiskais skatuves tēls padarīja viņu par vienu no spilgtākajiem vokālistiem roka vēsturē. Tas ir Fredijs Merkurijs, kurš piedzima Zanizibārā ar vārdu Farohs Bulsara. Zēns jau skolas vecumā izrādīja spilgtu muzikalitāti, apguva klavierspēles pamatus un aizrāvās ar angļu un amerikāņu rokenrolu. 12 gadu vecumā viņš izveidoja pirmo grupu. Sākoties Zanzibāras revolūcijai ģimene emigrēja uz Lielbritāniju, kur, studējot mākslu un grafisko dizainu, Farohs turpināja  muzicēt mazzināmās Liverpūles un Londonas grupās. Vārdu Fredijs Merkūrijs Farohs pieņēma pagājušā gadsimta 70. gadu sākumā, kad viņš jau bija kļuvis par Londonas grupas "Smile" dziedātāju, un tieši Fredijs mudināja šo blici pārdēvēt par "Queen", grupu, kas drīz viena kļuva par vienu no populārākajām pasaulē. Esot slavas zenītā Fredijam Merkurijam diagnosticēja HIV. Tiesa, to viņš ilgu laiku neatklāja nevienam, par diagnozi nezināja pat grupas biedri. Dziedātājs to paturēja noslēpumā vairākus gadus, līdz pēdējām ierakstu sesijām Šveicē, kuras noslēdzās 1991. gada maijā. Tikai tad par savu slimību viņš pateica saviem tuvākajiem, turpmāk viņi bija tie, kuri dienu un nakti pieskatīja viņu. Tā kā viņa stāvoklis pēdējos mēnešos strauji pasliktinājās, Fredijs atļāva draugiem un ģimenes locekļiem sevi apciemot, taču tikai noteiktos laikos. Lai gan dziedātājs dzīves pēdējos gados bija piedzīvojis straujas pārmaiņas ārienē, kā arī koncertarbības izbeigšana deva iemeslu biežām un spekulācijām par to, ka kaut kas Frediju nav kārtībā, baumas par nopietnu slimību allaž tika noliegtas līdz 1991. gada 23. novembrim, kad "Queen" menedžments izplatīja oficiālu paziņojumu, kurā atzina, ka jau vairākus gadus Merkūrijs ir HIV pozitīvs un inficējies ar AIDS. Nākamajā dienā Merkurijs nomira no AIDS veicinātas bronhiālās pneimonijas. Fredija draugs un personīgais asistents Pīters Frīstouns aprakstīja pēdējo reizi, kad viņam bija atļauts apmeklēt dziedātāju vien mazāk kā nedēļu pirms viņa nāves. "Ieradās viņa vecāki un māsa  kopā ar vīru Rodžeru un abiem bērniem. Režisējot notikumus no gultas, viņš ar pārcilvēcīgu piepūli varēja viņus izklaidēt kādas divas vai trīs stundas. Tas joprojām bija Fredijs, kas viņus sargāja, liekot viņiem domāt, ka viņiem nav, par ko uztraukties. Mēs runājām par tēju, mājās gatavotām sviestmaizēm un veikalā pirktām kūkām. Neviens nezināja, ka šī būs pēdējā reize, kad viņi Frediju redzēs dzīvu." Nedēļu pēc šīs tikšanās, sestdienā, Fredijs bija nonācis komā, un svētdienas vakarā dziedātājs zaudēja cīņu ar AIDS. "Tā bija ļoti skumja diena, kad viņš nomira 1991. gada novembrī, bet saskaņā ar mūsu reliģiju, kad ir īstais brīdis, jūs to nevarat mainīt. Jums ir jāiet. Dievs viņu mīlēja vairāk un gribēja, lai Fredijs būtu kopā ar viņu, un tas ir tas, ko es paturu prātā. Neviena māte nevēlas redzēt savu dēlu mirstam, bet tajā pašā laikā viņš ir paveicis vairāk pasaules labā, nekā daudzi cilvēki varētu paveikt 100 gados," pēcāk teica dziedātāja māte. Tikmēr dziedātāja grupas biedrs Braeins Mejs uzskata, ka Fredijs būtu varējis dzīvot, ja būtu pieejami tie medikamenti, kas tirgū nonāca īsi pēc Merkurija nāves.

23. novembris ir Ainažu jūrskolas dzimšanas diena. Skolu 1864. gadā ar Krišjāņa Valdemāra atbalstu un tieši pēc viņa ierosinājuma nodibināja Kristians Dāls, kurš bija Igaunijas zviedru izcelsmes tālbraucējs kapteinis, arī polārpētnieks, un jūrskolu pedagogs, vairāku pētniecisko darbu un jūrskolu mācību grāmatu autors. Kristāns Dāls bija ne tikai skolas dibinātājs, bet arī skolas priekšnieks un navigācijas priekšmetu skolotājs. Kristiāns Dāls bija tautskolotājs ar demokrātiskiem ideāliem, ko veiksmīgi piepildīja dzīvē. Līdz mūsdienām vēl ir saglabājusies leģenda, kā Dāls vērtēja jūrskolnieku zināšanas: „Uz pieci” zina tikai Dievs, „uz četri” – skolotājs, un skolēnam paliek „trīs”. Kristiāns Dāls kopā ar savu tuvāko līdzgaitnieku skolotāju Nikolaju Raudsepu un labākajiem audzēkņiem veica polāro ekspedīciju līdz Obas upes grīvai un no turienes augšup pa upi – kopā divus tūkstošus kilometru. Bet tas gan bija divpadsmit gadu pēc pirmās jūrskolas Latvijā dibināšanas, kam naudu dibināšanai ziedoja tolaik turīgākie Ainažu apkārtnes zemnieki. Viens no viņiem – Jānis Veide, skolai atvēlēja savu māju un pēcāk uz skolai dāvinātā gruntsgabala uzcēla divstāvu ēku. Iesākumā mācības bija bez maksas, un skolēni jūras prasmes apguva latviešu un igauņu, bet vēlāk arī krievu valodā. Tā bija tautskola ar specializāciju jūrniecības pamatos, bet eksāmenus audzēkņi devās kārtot uz Rīgu vai Pērnavu. Skolas izveidošana palīdzēja rasties turīgai latviešu jūrniecībai un panāca piekrastes reģionu attīstību daudz plašākā nozīmē – sākot no kuģu būves un kokapstrādes, līdz ar tirdzniecību un jaunu ekonomisku un zinātnisku ideju ieviešanu dzīvē. Grūti pateikt, vai Ainažu jūrskolai būtu bijuši tādi panākumi, ja nebūtu skolotāja Kristiana Dāla. Īpaši nozīmīga bija viņa izstrādātā mācību programma un darba metodika. Sākuma gados mācību grāmatas jūrskolā bija tikai svešvalodās. Dāls tās pa vakariem iztulkoja un dienā vienkāršotā valodā lasīja priekšā saviem mazizglītotajiem audzēkņiem, kas visu teikto ar spalvu kaligrāfiskā rokrakstā pierakstīja savās kladēs.  Ainažu jūrskolas slava ātri vien izplatījās pa visu Krievzemi – un jau pāris gadu vēlāk Krievijas impērija izdeva pavēli radīt plašu skolu sistēmu, balstoties tieši uz Ainažu jūrskolas paraugu. Rezultātā izveidoja 40 jaunas jūrskolas, no kurām 11 atradās Latvijā. Visās 40 jaunradītājās jūrskolās mācības tāpat kā Ainažos bija bez maksas, dzimtajā valodā un jūras prasmes varēja apgūt ikviens, kuru tas interesēja. Rezultātā gadsimtu mijā Ainažu jūrskola ieguva augstākās kategorijas statusu un nu te prasmes apguva tālbraucēju kuģu kapteiņi. Kā jau minēju, ap to laiku  Ainažu jūrskolas vajadzībām tika uzceltas vairākas jaunas ēkas, un skolā nu varēja mācīties vēl vairāk audzēkņu. Trešdaļa no viņiem saņēma tālbraucēja kapteiņa vai stūrmaņa diplomu. Jūrskola pastāvēja 50 gadus – līdz Pirmajam pasaules karam. Kara laikā krievu armija saspridzināja un nodedzināja ostu, sagrāva tās infrastruktūru, tika iznīcināti arī burukuģi, kuri tajā brīdī atradās ostā. Pēc kara jūrskolas ēkā izvietojās ostas valde un pamatskola. Šobrīd Ainažu jūrskolā iekārtots muzejs, kas ir piemiņas vieta pirmajai latviešu profesionālajai jūrskolai un tās absolventiem – latviešu un igauņu kapteiņiem un stūrmaņiem.

1975. gada 22. novembrī tronī kāpa Spānijas karalis Huans Karloss I. Spānijai atkal bija karalis pēc 44 gadu pārtraukuma – republikas, pilsoņu kara un ģenerāļa Franko diktatūras. Pēc tam, kad 1939. gadā Spānijas pilsoņu karā uzvarēja nacionālisti, valsti ar stingru roku vairākas desmitgades vadīja ģenerālis Fransisko Franko. Kaut arī Spānijā bija stipra monarhijas tradīcija un monarhisti veidoja ievērojamu daļu no pilsoņu kara rezultātā pie varas nākušajiem spēkiem, Franko nesteidzās atdot troni karalim, kuram to bija atņēmusi  viņa sagrautā Spānijas republika. 1947. gadā diktators gan deklarēja, ka monarhija tikšot atjaunota, un Spānijas karaļnama pārstāvji varēja atgriezties dzimtenē, taču konkrēti monarhijas restaurācijas termiņi netika minēti. Bija diezgan skaidrs, ka Franko nevēlas atjaunot 19. gadsimtā izveidojušos konstitucionālās monarhijas modeli, bet gan domā par absolūtismu – īstu anahronismu tā laika Rietumeiropai. Pienākot pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, un arī paša vadoņa mūžam ieritot astotajā gadu desmitā, aktualizējās jautājums par nākamo valsts galvu. Diktators negribēja kā savu sekotāju redzēt likumīgo troņmantnieku, Barselonas grāfu Huanu, kuru uzskatīja par pastāvošajai kārtībai bīstamu liberāli. Daudz cerīgāks viņam šai ziņā šķita Huana dēls princis Huans Karloss, un pēdējais arī visai veiksmīgi uzturēja vecišķajā vadonī šo ilūziju, zvērēdams uzticību valdošās Falangistu partijas principiem un stādamies plecu pie pleca ar diktatoru parādēs un oficiālās pieņemšanās. Franko acīmredzot negribēja noticēt viņa ministru reizumis pienestajām ziņām par prinča slepenām tikšanās reizēm ar pagrīdes un trimdā esošās opozīcijas līderiem. 1975. gada 20. novembrī ģenerālisimuss Franko slēdza acis uz mūžu, domājams, būdams puslīdz drošs, ka varas mantinieks ies viņa iemīto autoritārisma, konservatīvisma un nacionālisma ceļu. Viņš maldījās. 1975. gada 22. novembrī, kad Huans Karloss I oficiāli kāpa Spānijas tronī, viņš uzsāka šajā Pireneju pussalas valstī ilgi gaidīto demokratizācijas procesu. Jaunā monarha uzdevums nepavisam nebija viegls. Par spīti jau iedibinātajām saiknēm ar kreiso un liberālo opozīciju, daudzi šai flangā joprojām neuzticējās karalim kā Franko ieliktenim. Savukārt radikālās frankistu aprindas uzlūkoja viņu kā atkritēju, kurš nodod idejas, kurām vēl nesen zvērējis uzticību. Ievērojot frankistu joprojām lielo iespaidu armijā un radikālās tendences kreisajā flangā, kā arī basku atbrīvošanās kustības izvērsto bruņoto cīņu, demokratizācijas procesa fonā jau atkal sāka vīdēt pilsoņkara rēgs. Par laimi salīdzinoši daudzi gan falangistu totāli kontrolētajā likumdošanas sapulcē – Ģenerālkortesos, gan pašā Falangistu kustībā, bet jo sevišķi spāņu sabiedrībā saprata pārmaiņu nepieciešamību. Par Huana Karlosa uzticamu sabiedroto kļuva Falangistu kustības līderis Adolfo Suaress, kuru karalis iecēla par pirmo premjerministru pēc Franko ēras. Ar Suaresa atbalstu izdevās panākt, ka Ģenerālkortesi nobalso par reformu likumiem, tiek sarīkotas demokrātiskas vēlēšanas un 1978. gada referendumā pieņemta jauna konstitūcija. Vecā sistēma tika noārdīta, izmantojot pašas šīs sistēmas politiskos mehānismus. 1981. gada februārī gan notika valsts apvērsuma mēģinājums, kad parlamentā ielauzās bruņoti tā dēvētās Pilsoņu gvardes virsnieki. Karalis uzrunāja tautu televīzijā, aicinot nelokāmi atbalstīt demokrātiju. Pēc šiem notikumiem spāņu komunistu līderis Santjago Korriljo, kurš sākotnēji bija izturējies pret Huanu Karlosu I ar neuzticību un ironiju, uzstājoties televīzijā, izsaucās: „Dievs, sargi karali!” un piebilda: „Šodien mēs visi esam monarhisti!”

T.s. garantiju marka – Vācijas jaunā valūta, kas stājās spēkā 1923. gada 20. novembrī – deva cerības, ka pēc turpat diviem gadiem hiperinflācijais valstij izdosies stabilizēt savu valūtu un ekonomiku. Cerības attaisnojās, bet rūgtums pēc pārciestās krīzes palika. Pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā jaunā vācu demokrātija piedzīvoja pasaules vēsturē, šķiet, pazīstamāko hiperinflācijas periodu, kurš galu galā tomēr noslēdzās 1923. gada 20. novembrī, kad Vācijas Garantiju banka laida apgrozībā jaunu naudu – tā saukto „rentenmarku” jeb, tulkojot, „garantiju marku”. Galvenais hiperinflācijas iemesls Vācijā ir Versaļas miera līgums, kuru Pirmajā pasaules karā uzvarētajai Vācijai nākas noslēgt ar uzvarētājām valstīm. Vācijai jāizmaksā Antantes valstīm reparācijas – sākotnēji piestādītais rēķins ir 269 miljardi zelta marku, ko vēlāk samazina līdz 132 miljardiem. Paredzēts, ka Vācija maksās līdz pat 1984. gadam. Vācieši piekrīt, paredzot, ka, lai iegūtu izmaksām nepieciešamo zeltu un ārzemju valūtu, Vācija strauji samazinās iekšējo patēriņu un strauji kāpinās eksportu, kas galu galā izrādīsies reparāciju saņēmējiem neizdevīgāk nekā atlaist vāciešiem šo „soda naudu”. Kaut kas līdzīgs tiešām notiek, tomēr pirms tam Vācija piedzīvo dramatisku nacionālās valūtas vērtības kritumu, jo reparācijās tiek atdotas zelta un ārvalstu valūtas rezerves, ar kurām garantēta markas vērtība. Līdz 1922. gada vidum marka lēnām slīd lejup, sasniedzot kursu 320 markas par amerikāņu dolāru – Versaļas līguma slēgšanas brīdī šis kurss bija apmēram 8,5 markas par dolāru. Taču tad izpaužas vēstis, ka vairāku amerikāņu finansistu organizētās konferences par Vācijas reparāciju maksājumu pārskatīšanu beigušās bez panākumiem, un sākas straujš kritums, līdz decembrim sasniedzot rādītāju 8000 marku par dolāru. Cenu kāpums pašā Vācijā šī pusgada laikā sasniedz 16 reizes. 1923. gada janvārī franču un beļģu armijas okupē Rūras rūpniecības rajonu, lai nodrošinātu, ka Vācija reparāciju maksājumus veic nevis bezvērtīgajās papīra markās, bet precēs, pirmām kārtām – akmeņogļu piegādēs. Tas ir smags trieciens vācu ekonomikai, un sākas īsta hiperinflācijas lavīna. 1923. gada otrajā pusē apgrozībā jau ir naudas zīmes ar 14 nullēm – simts triljonu marku nominālvērtībā. Ap šo laiku cenas dubultojas ik pa pāris dienām, un daži vācieši atklāj, ka nav vērts mēģināt mainīt vērtību zaudējušo papīrmarku pakas pret malku – prātīgāk tās pa taisno lādēt taupības krāsniņās. Tomēr Vācijai izdodas atmosties no šī finansu murga. Valsts izveido Garantiju banku, kurā iegulda tai piederošos nekustamos īpašumus 3,2 miljardu pirmskara marku vērtībā. Garantiju banka laiž apgrozībā jaunu naudu – garantiju marku, kas tiek apmainīta pret devalvēto papīrmarku ar kursu viena pret vienu miljardu. Kad inflācija pārvarēta, Vācijas ekonomika attīstās ļoti sekmīgi līdz pat vispasaules ekonomiskajai krīzei sešus gadus vēlāk. Tomēr tieši inflācijas periods iesakņo vāciešos dažus priekšstatus, kurus vēlāk pedalizē Hitlers un viņa kompānija, veidojot sev nepieciešamo vācu tautas ienaidnieku tēlu. Pirmkārt, hiperinflācija vāciešu apziņā nesaraujami – un pamatoti – asociējas ar Versaļas mierlīgumu un rietumu valstīm kā netaisniem un nežēlīgiem pāridarītājiem. Otrkārt, šī krīze piemeklē vēl nenobriedušu demokrātiju, un daudziem demokrātija sāk asociēties ar nestabilitāti, kamēr vecie labie ķeizara varas gadi – ar pārticību un uzplaukumu. Treškārt, finansu sfērā liels ir ebreju tautības darbinieku īpatsvars, un tā kā pat demokrātiskā Vācijas valdība nekautrējas brīžiem pasludināt finansu spekulantus par galvenajiem hiperinflācijas vaininiekiem, nacistiem nenākas grūti mālēt savos propagandas materiālos „nelieti žīdu”, kurš iedzīvojas uz līdzpilsoņu nelaimes rēķina.

Kā kara vajadzībām pielāgots vācu tirdzniecības kuģis spēja nogremdēt vienu no modernākajiem Austrālijas jūras spēku kreiseriem? Duelis Indijas okeānā 1941. gada 19 novembrī starp vācu palīgkreiseri „Korfmorāns” un austrāliešu vieglo kreiseri „Sidneja” joprojām ir noslēpumā tīts. Šai kaujai nav bijis tālejošu seku armiju un valstu likteņos, bet toties ar to saistās neatminētas mīklas. Runa ir par divkauju, kuru divi kuģi – Austrālijas Karalisko jūras spēku vieglais kreiseris „Sidneja” un Vācu kara flotes palīgkreiseris „Kormorāns” – izcīnīja Indijas okeānā 1941. gada 19. novembrī. Austrāliešu vieglais kreiseris „Sidneja” kaujas brīdī bija vēl pavisam jauns un, attiecīgi, moderns kuģis – tas tika nolaists ūdenī tikai 1935. gadā ar 12 lielgabaliem, astoņiem torpēdu aparātiem un pretgaisa aizsardzības ložmetējiem. 19. novembrī, atgriežoties no kravas kuģa eskortēšanas, „Sidneja” netālu no Austrālijas rietumu krasta pamanīja kādu neidentificētu kuģi, un devās noskaidrot tā piederību. Kuģis izskatījās pēc civila transporta, bet patiesībā tas bija Trešā Reiha kara flotes diversiju kuģis „Kormorāns”. „Kormorāns” patiešām būvēts kā kravas kuģis – nolaists ūdenī 1938. gadā, bet 1940. pārbūvēts par tā dēvēto palīgkreiseri. Tam nav bruņu korpusa, taču ieroču arsenāls ir diezgan nopietns – uz „Kormorāna” uzstādīti seši lielgabali, kuru kalibrs tikai nedaudz atpaliek no „Sidnejas” spēcīgākajiem ieročiem; ir arī torpēdu aparāti. „Kormorāna” uzdevums – uzturēties Dienvidu puslodes jūrās un gremdēt britu un to sabiedroto transportkuģus. „Sidneja” tuvojas „Kormorānam”, austrālieši pieprasa precīzāku identifikāciju, tai pašā laikā arvien vairāk pietuvodamies. Kapteinis Detmerss nolemj novilcināt sadursmi, cik vien iespējams, jo tuvākā distancē kara kuģa korpusa bruņas un jaudīgākā artilērija dod mazāk priekšrocību. „Sidneja” neuzmanīgi satuvinās, un jau pirmā vāciešu zalve rada pamatīgus postījumus, savukārt pirmie austrāliešu šāviņi aizlido pāri „Kormorānam”. Vāciešiem esot izdevies ātri izsist no ierindas divus no četriem austrāliešu lielgabalu torņiem, tomēr arī „Sidnejas” šāviņi beidzot trāpījuši „Kormorānam” skurstenī un mašīntelpā – tur sācies ugunsgrēks, un visai drīz vācu kuģa dzinēji bijuši pagalam. Tomēr arī „Sidneja” smagi cietusi, viens no artilērijas torņiem eksplodējis, uz klāja plosījies ugunsgrēks, un kreiseris cīņas lauku pametis. Iestājoties tumsai, vācieši vērojuši tai pusē, kurp devies austrāliešu kuģis, ugunsgrēka atblāzmu un vēl pēc kādām stundām dzirdējuši vairākas spēcīgas eksplozijas. Tikmēr viņi paši pametuši „Kormorānu” un sēdušies glābšanas laivās, iepriekš izvietojot kuģī spridzekļus. Tāda ir versija, kuru vēlāk austrāliešu izmeklētājiem pauž kapteinis Detmerss un 320 izdzīvojušie viņa komandas vīri. Austrāliešu versiju nav kam izstāstīt, jo ne „Sidneja”, ne kāds no tās 645 jūrniekiem kopš tās novembra nakts nav redzēts nedz dzīvs, nedz miris. Kaislības ap šo nu jau pirms vairāk nekā pusgadsimta notikušo kauju tā arī negrib rimties, sevišķi Austrālijā. Austrālieši nav gatavi pieņemt domu, ka pārbūvēts tirdzniecības kuģis spējis aizraidīt okeāna dzelmē vienu no tobrīd modernākajiem viņu kara flotes kreiseriem. Viņi negrib noticēt kapteiņa Berneta neuzmanībai, nesagatavotam pietuvojoties iespējami bīstamam objektam. Izskan pieņēmumi, ka „Kormorāns” pacēlis balto karogu, bet pēc tam nodevīgi atklājis uguni; ka vācieši apšāvuši izdzīvojušos austrāliešus, ka „Kormorānam” palīdzējusi japāņu zemūdene. Pēdējais pieņēmums ir pavisam maz ticams, jo Japāna tobrīd vēl ir neitrāla valsts, bet pavisam drīz tiešām grasās iesaistīties pasaules karā, un šādos apstākļos diez vai riskētu lieki piesaistīt uzmanību. Un arī kapteiņa Detmersa un viņa komandas vainošana kara noziegumos balstās pamatā tādos argumentos, kā: Detmerss taču ir nacistu flotes virsnieks, un ikviens nacistu virsnieks ir potenciāls kara noziedznieks. Daudzi jautājumi gūtu atbildes, ja veiktos atrast vienu vai abus nogrimušos kuģus, taču tas nav izdevies nevienai no daudzajām ekspedīcijām – visus mīklu atminējumus pagaidām rūpīgi glabā Indijas okeāna dzīle.

1918. gada 18. novembrī dibinātās Latvijas Republikas pirmajai Pagaidu valdībai tūdaļ nācās saskarties ar daudziem apdraudējumiem. Tās bija ne tikai ārējās agresijas briesmas, tobrīd – pirmkārt no padomju Krievijas puses. Tāpat valstij draudēja bads, jo lauksaimniecība bija smagi cietusi nule pabeigtajā Pirmajā pasaules karā. „Mums jau te nu notikuši lieli notikumi. Pirmdien atklājās un stādījās priekšā „neatkarīgā Latvija”, kuras skatīties un klausīties es ar biju aizgājis – ar visu kāsu. Tā laiviņa nu ir izbraukusi plašajā pasaules jūrā, lai nu Dievs to sargā un vada. Kaut paši stūrmaņi to arvienu apdomātos, pavadītāji jau domā sirsnīgi un labi. Bet, ievērojot bailīgos viļņus, nezin vai pēc gada jaunās Latvijas sejs būs vairs tas, kas tagad, – viss attīstās briesmīgi ātri un ne ik reizi, kā cerēts, uz labu pusi.” Tā rakstīja latviešu prozas klasiķis Apsīšu Jēkabs savam dēlam Atim pāris dienas pēc Latvijas valsts proklamēšanas, kuru viņš, kā izriet no rakstītā, bija vērojis klātienē toreizējā Rīgas pilsētas Otrajā teātrī 1918. gada 18. novembrī. Apsīšu Jēkaba bažas par jaundibinātās valsts nākotni saistījās pirmām kārtām ar ārējiem un iekšējiem draudiem no lielinieku puses, un šai ziņā viņam, protams, bija pilnīga taisnība. Tomēr nupat izveidotās Latvijas stabilitātei ne mazāk draudīgs bija arī bada rēgs. Ne velti savā runā valsts proklamēšanas sapulcē ministru prezidents Kārlis Ulmanis pārtikas jautājuma risināšanu bija minējis kā pirmo jaunās valdības uzdevumu. Kādā 1918. gada decembra sākumā Savienotajās Valstīs publicētā kartē, kas raksturo pārtikas apgādes situāciju Eiropā, Latvija un arī tās kaimiņvalstis – Polija, Lietuva, Igaunija, Somija, Krievijas ziemeļrietumu daļa – iezīmēta kā viena no bada pārņemtajām zonām. To apliecina arī laikrakstu ziņas par vācu okupācijas iestāžu nodrošinātajām pārtikas normām Rīgas iedzīvotājiem. 1918. gada novembrī katrs rīdzinieks varēja saņemt ceturtdaļmārciņu maizes un piecas astotdaļas mārciņas kartupeļu dienā. Pārrēķins gramos var nedaudz atšķirties, atkarībā no tā, vai tika izmantota Krievijas vai Vācijas standarta mārciņa, bet, jebkurā gadījumā, normas nepārsniedza 125 gramus maizes un apmēram 300 gramus kartupeļu. Latvijas lauksaimniecību karš bija skāris smagi. Kurzemi un Zemgali lielā mērā iztukšojusi bēgļu kustība, savukārt stāvokli agrākajā frontes zonā gar Daugavu raksturoja kāda vēstule izdevumam „Līdums” no Sēlpils puses: agrākajos tīrumos līkumo plašas tranšeju sistēmas un vīd šāviņu bedres, un līdz pat 75% zemnieku saimniecību iznīcinātas visas ēkas – zemnieki mitinās zemnīcās un pat sakņu pagrabos. Vācu okupācijas iestādes bija visai nežēlīgi ekspluatējušas Latvijas lauksaimniecību, un, kā vēlāk atmiņās vēstīja daži Pagaidu valdības darbinieki, nebūt nesteidzās ar savu krājumu nodošanu Latvijas valdībai, toties apgādes funkcijas gan steidzās pārlikt uz tās pleciem. Visu vēl sarežģīja bēdīgais transporta stāvoklis – lokomotīvju un vilcienu sastāvu trūkums, dažviet kara bojātie tilti. Latvijas valsts kopējo situāciju tās pastāvēšanas pirmsākumos vēlāk raksturoja Valsts kancelejas direktors Dāvids Rudzītis, kurš, starp citu, šo amatu pēc tam pildīja vairāk nekā divdesmit gadus. 1924. gadā viņš rakstīja: „Grūti stādīties sev priekšā, vai ir bijusi pasaulē kāda valdība, kura atrastos bēdīgākā stāvoklī par mūsu Pagaidu valdību [..]. Pirmajās dienās pēc Latvijas valsts proklamēšanas valdībai nebija ne kapeikas naudas, nebija pat telpu, kur noturēt savas sēdes, un nebija arī nekādas varas. Bet šī valdība bija stipra ar savu entuziasmu, lielo uzņēmību un neatlaidību.”

1855. gada 17. novembris diena, kad britu ceļotājs Deivids Livingstons kļuva par pirmo eiropieti, kas ieraudzījis Dārdošos dūmus jeb lielāko ūdenksritumu Āfrikā un deva tam karalienes Viktorijas vārdu. Deivids Livingstons bija skotu ceļotājs un ārsts, kurš 19. gadsimta vidū uz Āfriku devās Londonas misionāru biedrības un karaliskās ģeogrāfiskās biedrības uzdevumā. Šķiet, viņš bija burtiski apsēsts ar Āfriku, jo uz šo kontinentu devās trīs reizes, tās bija garas ekspedīcijas, no kurām pirmā notika, kad Livingstonam bija 27 gadi. Pirmās ekspedīcijas laikā Livingstona izdevās sadraudzēties ar Kololo cilts virsaiti Sekeletu, kuram liela loma nākamās ekspedīcijas rīkošanā 1855. gadā, kad Livingstonu nebija atstājusi doma izpētīt Āfrikas austrumu piekrasti. Šo ekspedīciju par labu esam atzina portugāļi, kas arī bija ieinteresēti izpētīt Āfrikas daļu starp tai piederošajām kolonijām Angolā un Mozambikā. Tiesa, nekādu finansiālu atbalstu viņi nebija gatavi sniegt Livingstonam. Rezultātā līdz ekspedīcijas sākumam misionāra alga un nelielais Karaliskās Ģeogrāfijas biedrības pabalsts bija iztērēti. Bija pat pārdotas no iepriekšējās ekspedīcijas atvestās preces, tāpēc nācās meklēt atbalstu un tādu Livingstons atrada pie virsaiša Sekeletu, kurš pētnieku nodrošināja ar 114 nesējiem un airētājiem, nastu ēzeļiem, pārtiku, arī stikla krellēm un metāla izstrādājumiem, kas tolaik Āfrikā noderēja kā maksāšanas līdzekļi. Tāpat viņam ceļā līdzi iedeva gana daudz ziloņkaula, kas arī bija domāts pārdošanai. Ekspedīcija varēja sākties. Un tas notika 1855.gada 3. novembrī. Divas nedēļas braucot lejup pa Zambezi, ceļotāji bija sasnieguši grandiozu ūdenskritumu, ko vietējie dēvēja par Dārdošajiem dūmiem. Jau no tālienes bija redzami pieci milzīgi dūmu stabi, kas, paceļoties debesīs, saplūda ar mākoņiem. Livingstons skaidri apzinājās, ka tie nebūt nav dūmi, izskats bija mānīgs, jo patiesībā augšup pacēlās ūdens pilieni no lejup krītošajām ūdens masām.  Tas patiesi bija iespaidīgs skats, kas pavērās Livingstona acīm – 1,8 kilometru plata un 120 metrus augsta ūdens siena, kas ir ne tikai lielākais ūdenskritums Āfrikā, bet viens no grandiozākajiem pasaulē. Zambezi upē pie ūdenskrituma atradās daudz sīku saliņu, pie vienas no tām Livingstons pavēlējis ekspedīcijai piestāt un, starp citu, šī sala šodien nes Livingstona vārdu. Piestājot pie saliņas, Deivids Livingstons esot raudzījies dārdošajā brīnumā, apbrīnojot dārdošo miglas bezdibeni. Caur ūdens šļakatām mirdzēja varavīksne, un ceļotājs varējis vērot ūdens pilienu pārklātos tropu mežus. Viņš vēlāk atzinis, ka Viktorijas ūdenskritums viņam atstājis atmiņā nospiedumu uz visu mūžu, tas esot bijis visbrīnišķīgākais no Āfrikā redzētā un pieredzētā. Blakus ūdenskritumam esot skotu ceļotājam veltīts piemineklis, uz kura lasāma viņa devīze – kristietība, tirdzniecība un civilizācija. Bet 1855. gada 17. novembris vesturē ierakstīts kā diena, kad pirmais eiropietis šo Dieva radīto brīnumu skatījis savām acīm. Ūdenskritumu karalienes Viktorijas vārdā nosauca tieši Deivids Livingstons. Viktorijas ūdenskritums ir pasaulē vienīgais, kurš sasniedz 100 metru augstumu, tas ir viens no izcilākajiem Āfrikas dabas pieminekļiem un iekļauts UNESCO pasaules mantojuma objektu sarakstā. Tas atrodas divu nacionālo parku – Zambijā Dārdošie dūmi, bet Viktorijas ūdenskritums Zimbabves teritorijā. Lietus sezonas laikā ūdenskritumā vienas minūtes laikā krīt lejup 500 miljoni litru ūdens, krītošā ūdens milzīgā spēka ietekmē ūdens šļaksti paceļas vairāku simtu metru augstumā. Un vēl Viktorijas ūdenskritums ir redzams no kosmosa, astronauts Edvards Lū to savulaik nofotografējis.

1960. gada 16. novembris ir diena, kad mūžībā aizgāja Holivudas spīdeklis, aktieris, kuru daļa kino cienītāju sauc par Retu Batleru. Tas ir Klārks Geibls, kurš šo pasauli atstāja 59 gadu vecumā. „Esmu tikai veiksmīgs džeks no Ohaio, kuram gadījās būt īstajā vietā īstajā brīdī un vienīgais iemesls, kādēļ cilvēki nāca mani skatīties, ir tas, ka es zinu: dzīve ir lieliska, un viņi zina, ka es to zinu.” Šie vārdi pieder Holivudas karalim, vīram, kuram maksāja algu, lai tikai viņš neko nedarītu, aktierim, kura slavenākā loma bija Rets Batlers episkajā sāgā „Vējiem līdzi”. Viņa vārds ir Klārks Geibls. Viņš piedzima naftas urbēja ģimenē un par īstu džentlmeni viņu padarīja pamāte, kas zēnu audzināja pēc viņa īstās mātes nāves, puisēna pirmajā dzīves gadā. Tieši viņa mācīja padēlam spēlēt klavieres, pūšamos instrumentus, mudināja allaž rūpēties par savu izskatu un sniedza iemaņas, kā labi apģērbties. Pusaudža gados Klārku aizrāva literatūra un viņš esot spējis no galvas runāt Šekspīra sonetus, bet tā, kā viņu aizrāva auto remonts, viņš jau padsmitnieka gados sāka strādāt riepu rūpnīcā. 17 gadu vecumā Klārkam, noskatoties izrādi “Paradīzes putns”, šķitis, ka viņš varētu kļūt par aktieri. Tiesa, tēvs – mehāniķis kuram dzīvē galvenajā vietā bija naftas urbšana, to esot uzskatījis par pagalam aplamu ideju, sak’, kāda dzīvē jēga no aktieriem. Te atkal savu lomu nospēlēja pamāte, kura nostājās topošā Holivudas spīdekļa pusē. Tiesa, ceļš līdz starmešiem bija gana tāls, Klārks Geibls gan pastrādāja nelielās teātra kompānijās, gan naftas laukos, arī par staļļa puisi, zāģeri un kaklasaišu pārdevēju. Tieši tur strādājot, viņš satika aktrisi, kura viņu pārliecināja atgriezties pie teātra. Geibla aktiermākslas skolotāja, kas pēcāk kļuva par viņa sievu, Žozefīne Dilona ne tika iemācīja viņam aktiermeistarības noslēpumus un uzlaboja viņa balss tembru, kas bijusi spalga, bet panāca, ka Klārks uzlabo fizisko formu, nomaina matu griezumu un salabo zobus, kas bijusi jaunā vīrieša lielākā bēda, līdz viņš bijis skatuvei gatavs. Starp citu Klārks Geibls bija precējies piecas reizes un viņam pieder slavenā frāze: „Sasodīts, ja es tiešām būtu ielaidies ar visām dāmītes, par kurām runā, ka esmu ar viņām ielaidies, man nebūtu laika iet makšķerēt.” Klārka Geibla zvaigžņu stunda sakrita līdz ar Holivudas ziedu laiku sākumu 30. Gados, un sākuma otrā plāna lomās viņš iemantoja uzticama cilvēka statusu un parakstījis līgumu ar filmu kompāniju „Metro Goldwyn Mayer” strauji kļuva par pirmā līmeņa zvaigzni. Viņa lielākā mūža loma tā arī palika „Vējiem līdzi” Rets Batlers, lai arī viņš to sākotnēji nemaz nav gribējis un pat atteicies izlasīt scenāriju. 1942. gadā Klārks Geibls brīvprātīgi pieteicās ASV armijā, un tolaik Ādolfs Hitlers, kurš, lai arī viņu kā aktieri vērtējis ļoti augstu, izsludinājis atlīdzību ikvienam, kurš viņu sagūstīs un atvedīs neskartu. Divus gadus vēlāk Geibls saņēma majora pakāpi un tika atvaļināts, kā pārāk vecs karošanai. 1960. gada 16. novembrī pasauli aplidoja ziņa, ka Klārks miris – tas notika Holivudas slimnīcā ap pulksten vienpadsmitiem vakarā. Aktieri desmit dienu iepriekš bija piemeklējusi sirdstrieka un Klārka ārsts uzskatīja, ka viņš ir atguvies un izveseļosies. Bet tad aktieris pacēlies sēdus, nolicis galvu atpakaļ uz spilvena un tas arī bijis viss. Pasauli viņš atstāja 59 gadu vecumā, blakus esot piektajai sievai, kura bijusi turpat slimnīcas palātā un bija Klārka vienīgā dēla, kurš pasaulē nāca četrus mēnešus pēc tēva nāves, gaidībās. Sieva nespēja noticēt notikušajam, jo pirms brīža abi bija pavakariņojuši un šķita, ka viss būs labi.

1917. gada 15. novembrī Somijas autonomijas valdība deklarēja savas nācijas vēlmi pēc pilnīgas suverenitātes. Somija, kas Krievijas impērijas sastāvā bija baudījusi plašu autonomiju, salīdzinoši ātri panāca savas neatkarības atzīšanu gan no Krievijā pie varas nākušajiem boļševikiem, gan no citām pasaules valstīm. 1809. gadā pēc zaudējuma karā Zviedrijas karaliste bija spiesta atdot Krievijas impērijai Somiju. Tomēr Somija nekļuva par vienu no daudzajām cara valsts guberņām, bet gan par autonomu Somijas lielkņazisti, kuru ar pārējo impēriju saistīja personālūnija, respektīvi – pakļautība vienam monarham. Somijai bija savs parlaments, sava pašpārvalde un naudas sistēma. Tiesa gan, 19. gs. tuvojoties beigām, cara patvaldība tiecās impēriju unificēt un somu autonomiju ierobežot. Tomēr liberalizācijas periodā pēc 1905. gada revolūcijas Somijas valdībai izdevās spert milzu soli pilnvērtīgas demokrātijas virzienā, ieviešot vispārējas vēlēšanu tiesības neatkarīgi no mantiskā stāvokļa un dzimuma. Šādu universālu vēlēšanu tiesību tobrīd nebija ne tikai Krievijas impērijā, bet arī nekur citur pasaulē. Tiesa, jau dažus gadus vēlāk cars Nikolajs II atkal mēģināja apcirpt autonomiju, atņemot Somijas parlamentam likumdošanas tiesības, taču tad nāca Pirmais pasaules karš, kura rezultātā cara impērija sabruka. 1917. gada martā, kad cars Nikolajs II atkāpās no troņa un beidza pastāvēt Krievijas impērija, aktualizējās jautājums par Somijas statusu. Parlamenta vairākums Helsinkos uzskatīja, ka Romanovu dinastijas beigas nozīmē arī Krievijas varas izbeigšanos Somijā. Tikām Petrogradā izveidotā Krievijas pagaidu valdība redzēja sevi kā visu cara varas funkciju pārņēmēju. Juridiska stīvēšanās starp Helsinkiem un Petrogradu ilga līdz brīdim, kad 1917. gada oktobrī varu Krievijā bruņota apvērsuma ceļā sagrāba sociāldemokrātu radikālais spārns, kas dēvējās par boļševikiem. Savā programmā šī partija paredzēja pašnoteikšanās tiesības ikvienai agrākās impērijas nācijai, līdz pat tiesībām uz savu suverēnu valstiskumu. Un, atšķirībā no praktiski visām citām impērijas t.s. nomaļu tautām, Somijai jau bija teju visi valstiskuma atribūti. Nenākas brīnīties, ka jau tai pašā 1917. gada 2. novembrī pēc vecā jeb 15. novembrī pēc jaunā stila, kad boļševiku valdība Petrogradā deklarēja Krievijas impērijas tautu pašnoteikšanās tiesību atzīšanu, Somijas autonomijas valdība jeb Senāts pieņēma deklarāciju, kas pauda: „Ar šo soli Somijas tauta ir ņēmusi savu likteni savās rokās, soli, kuru gan pamato, gan prasa pašreizējie apstākļi. Somijas iedzīvotāji dziļi izjūt, ka nespēj piepildīt nedz savus nacionālos, nedz starptautiskos pienākumus bez pilnīgas suverenitātes. Gadsimtus senā vēlme pēc brīvības nu gaida savu piepildījumu, Somijas tautas tālākais ceļš ir kā brīvai nācijai citu pasaules nāciju saimē.” Valdības pieņemto deklarāciju mēnesi vēlāk apstiprināja arī Somijas parlaments, un šo demokrātiski ievēlēta likumdevēja lēmumu neapstrīdēja arī Ļeņina vadītā Krievijas boļševiku valdība. 1917. gada 31. decembrī pēc jaunā stila Somijas delegācija Senāta priekšsēža Pēra Evinda Svinhvuda vadībā Petrogradā saņēma attiecīgu atzīšanas rakstu no Krievijas Tautas komisāru padomes. Dažas dienas vēlāk sekoja atzīšana no Viskrievijas Centrālās izpildkomitejas, tobrīd augstākā boļševiku varas orgāna, kam jau tajā pašā dienā sekoja atzīšana no Francijas, Zviedrijas, Vācijas un Grieķijas, bet turpmākajās nedēļās arī no Norvēģijas, Dānijas, Šveices, Austroungārijas, Nīderlandes un citām valstīm. Krietni ilgāk somiem nācās gaidīt uz Lielbritānijas un Savienoto Valstu atzīšanu, kas notika tikai 1919. gada maijā.

Amerikāņu žurnāliste Nellija Blaja bija pirmā, kura īstenoja dzīvē Žila Verna romāna „Astoņdesmit dienās apkārt zemeslodei” sižetu. Devusies ceļā no ASV Austrumkrasta 1889. gada 14. novembrī, viņa atgriezās Ņujorkā 1890. gada 25. janvārīt, tādējādi „pārspējot” Verna romāna varoni Fileasu Fogu. 1873. gadā nāca klajā franču rakstnieka Žila Verna romāns „Astoņdesmit dienās ap zemeslodi” – stāsts par angļu džentlmeni Fileasu Fogu, kurš, noslēdzis derības, veic pasaules apceļojumu. Izmantojot mūsdienu transporta līdzekļus, šis ceļojums, iespējams, neprasītu pat 80 stundas, taču 19. gs. otrajā pusē piesauktais termiņš patiešām bija teju fantastisks. Pirmā, kurai Žila Verna iztēles augli izdevās īstenot dzīvē, bija amerikāņu žurnāliste Nellija Blaja. 1889. gada 14. novembrī ar tvaikoni izbrauksi no Hobokenas ostas Ņūdžersijā, viņa atgriezās Ņujorkā 1890. gada 25. janvārī, tādējādi veicot pasaules apceļojumu 72 dienās. Nellija Blaja, īstā vārdā Elizabete Džeina Kokrana, bija savam laikam neordināra personība. Sievietes žurnālistes tolaik arī Savienotajās Valstīs nebija visai izplatīta parādība, pie tam par viņām piemērotām tēmām tika uzskatīta mode, dārzkopība un smalko aprindu hronika. Nellija Blaja tā vietā uzsāka žurnālistes karjeru ar polemiskiem rakstiem par sieviešu tiesību jautājumiem, jau 21 gada vecumā kā korespondente devās uz Meksiku, no kurienes pēc pusgada tika izraidīta, jo neglaimojoši aprakstīja tābrīža Meksikas diktatora Porfirio Diasa režīmu. Slavu valsts mērogā Nellija Blaja ieguva ar grāmatu „Desmit dienas trakonamā” – reportāžu no Ņujorkas sieviešu psihiatriskās dziednīcas, kurā atklājās baisi apstākļi šai iestādījumā: personāla brutalitāte, šausminoša netīrība, elementāru ērtību trūkums un apšaubāma ārstu kvalifikāciju. Blajas publikācijas rezultāts bija finansējuma palielināšana slimnīcai un daudz stingrāka pārvaldes iestāžu kontrole. Pasaules apceļojums laikraksta „New York World” uzdevumā bija Nellijas Blajas žurnālistes karjeras vaiņagojums. Astoņās dienās tobrīd ātrākais Transatlantijas tvaikonis „Augusta Viktorija” viņu nogādāja Sauthemptonas ostā Lielbritānijā. Tālāko Blaja pati konspektīvi aprakstīja sarunā ar izdevuma „Daily Alta California” reportieri, kad sava ceļojuma noslēguma posmā ieradās Sanfrancisko: „Jau tajā pašā rītā, kad ierados Sauthemptonā, es tiku līdz Londonai un vakarā, tā vietā lai liktos gultā, sēdos vilcienā, lai pagūtu Amjēnā apciemot Žilu Vernu. No Amjēnas es ar vilcienu nonācu Kalē, pagūdama uz „Indijas ekspresi”, kas mani nogādāja Brindizi. No trešdienas līdz sestdienas vakaram netiku gulējusi ne stundas. Toties es pusi dienas pavadīju Žila Verna mājās, un tā bija viena no jaukākajām mana ilgā ceļojuma epizodēm. Brindizi ierados 24. novembrī. Ar pieturām Portsaidā un Adenā es 8. decembrī sasniedzu Kolombo, kur pazaudēju piecas dienas, gaidot tvaikoni. Tālāk devos uz Pinangu un Singapūru, un Honkongā ierados piecas dienas pirms noteiktā termiņa. Tas gan man neko nedeva, jo nācās gaidīt piecas dienas uz tvaikoņa „Okeāniks” ierašanos.” Minētais tvaikonis laikapstākļu dēļ uz vairākām dienām aizkavējās Jokohamas ostā Japānā, un, attiecīgi, Sanfrancisko ceļotāja ieradās, par divām dienām atpaliekot no plānotā grafika. Lai garantētu viņai drošu un ātru nokļūšanu galā, laikraksta „New York World” izdevējs Džozefs Pulicers – tas pats, kura vārdā vēlāk tika nosauktas pasaulslavenās literatūras un žurnālistikas balvas – nofraktēja īpašu vilcienu no Sanfrancisko līdz Ņujorkai. Tajā paša 1890. gadā iznāca Nellijas Blajas grāmata „Septiņdesmit divās dienās ap zemeslodi”.

1940. gada 13. novembrī Volta Disneja studija izlaida uz ekrāniem jaunu animācijas šedevru – pilnmetrāžas filmu „Fantāzija”. Filmas pamatā ir septiņi klasiski simfoniskās mūzikas darbi, katrs no tiem pamatā atšķirīgam animācijas sižetam.   Volts Disnejs, dižākais pasaules animācijas meistars, par savu pilnmetrāžas filmu „Fantāzija” ir teicis: „”Fantāzija” ir nemirstīga. To varēs rādīt pēc 10, 20 un 30 gadiem. To varēs rādīt, kad es pats jau būšu pametis šo pasauli. „Fantāzija” ir ideja par sevi.” Un, patiesi, šis Volta Disneja studijas veikums bija kas unikāls savas tapšanas brīdī un paliek savā ziņā neatkārtots visā animācijas kino vēsturē. Faktiski tas ir simfonisks koncerts, kurā uz orķestra spēles fona tiek demonstrēts mūzikai pieskaņots un mūzikas iedvesmots animācijas vēstījums. Pirmie skatītāji filmu „Fantāzija” novērtēja Ņujorkas Brodvejas teātrī 1940. gada 13. novembrī. Klasiskās mūzikas interpretāciju animācijas tēlos Volts Disnejs piekopa jau kopš 1928. gada ar tā dēvētajām „Silly Simfonies” – komiskām īsfilmiņām. Taču tad ģeniālajam animatoram radās vēlēšanās paplašināt žanra robežas un radīt filmu, kurā būtu nopietnāks sižets un arī pilnvērtīgs klasiskās mūzikas atskaņojums. Viņa izvēle krita uz franču komponista Pola Dikā simfonisko poēmu „Burvja māceklis”, kuras pamatā ir Gētes tāda paša nosaukuma poēma. Burvja mācekļa lomā bija jādarbojas Disneja studijas zīmoltēlam – pelei Mikijam jeb Mikimausam. Kādā nejaušā sarunā Disnejs šo ideju atklāja toreizējam Filadelfijas Simfoniskā orķestra diriģentam Leopoldam Stokovskim, kuru doma tā ieinteresēja, ka viņš pat piedāvājās diriģēt ierakstu bez atlīdzības. 1938. gada janvārī Holivudā tika ierakstīts „Burvja mācekļa” skaņas celiņš. Jau visai drīz kļuva skaidrs, ka filmas domājamie ienākumi nesegs ražošanas izdevumus, bet Volts Disnejs nebija vīrs, kurš radis atmest savas idejas. Ja ar vienu animētu klasiskās mūzikas gabalu ir par maz, tad animēsim veselu koncertu! Darbam tika piesaistīts mūzikas kritiķis un komponists Džozefs Dīmss Teilors, kurš līdz ar Stokovski un studijas darbiniekiem pārskatīja pasaules mūzikas zelta fondu un izvēlējās skaņdarbus, kuri bija vispateicīgākie, lai uz to fona ekrānā ritmiski kustētos animētās figūras. Paralēli notika arī tehnoloģiskās inovācijas process, Disneja studijas un kompānijas RCA profesionāļiem izveidojot apskaņošanas sistēmu, kam bija jātuvina kinozāles skaņa dzīva orķestra skanējumam. Tā tapa pirmā pilnvērtīgā stereo apskaņošanas sistēma, kas ieguva nosaukumu "Fantasound". Filmai bija cerētā publikas un kritikas piekrišana, taču tās komerciālajai veiksmei svītru pārvilka tobrīd jau uzliesmojušais Otrais pasaules karš, un „Fantāzija” sevi atpelnīja tikai ilgākā laika periodā. Pavisam „Fantāzijas” koncertā ir septiņi muzikālie numuri, kurus visus ierakstā diriģē Leopolds Stokovskis un lielāko daļu atskaņo Filadelfijas Simfoniskais orķestris. Viss sāka ar nofilmētu Johana Sebastiana Baha „Tokātas un Fūgas” atskaņojumu, kur kadriem pāri pamazām sāk klāties kustīgas animētas figūras. Seko Čaikovska „Riekstkoža svīta”, kas tēlo gadalaiku ritējumu, kur dejās griežas ziedu, sēnes, zivis, sniegpārslas un citi dabas tēli. Tālāk seko jau pieminētais „Burvja māceklis”, tad – Stravinska „Svētpavasarim” skano,t tiek tēlota Zemes rašanās un attīstība līdz dinozauru bojāejai. Bēthovena „Pastorālās simfonijas” fragmenti aizved skatītāju Eiropas tautu mitoloģijas būtņu dāsni apdzīvotā pasaulē, kur čum un mudž no mīlīgiem kentauriem, fauniem, amoriem, vienradžiem un pegaziem, līdz šī kņada pamodina bargo zibeņmeti Zevu, kurš iztrenkā liksmotājus ar Dionīsu priekšgalā. „Stundu dejas” baletu no Amilkāres Ponkjelli operas „Džokonda” izpilda komiski strausi, ziloņi un aligatori, bet pēdējā daļa ir vistuvāk komponista oriģinālajai idejai – Modesta Musorgska „Nakts kailajā kalnā” pavada dažādu mošķu un rēgu naksnīgo sabatu. Tomēr tumsas spēkiem jāatkāpjas, kad, atskanot baznīcas zvanam un kora skandētam Šūberta „Ave, Maria!” cauri drūmajam mežam dodas mūku gājiens ar gaismekļiem rokās.

Par ūdens nezvēru, kas mīt Skotijas Augstkalnē, vēsta jau agro viduslaiku leģendas. Šos senatnes vēstījumus sāka atcerēties pagājušā gadsimta 30. gados, kad Lohnesa ezera apkārtnes iedzīvotāji un tūristi sāka ziņot par dīvainu dzīvnieku, kuru redzējuši, pat nofotografējuši. Pirmā šāda fotogrāfija tika uzņemta 1933. gada 12. novembrī. „Es tūdaļ ņēmu savu fotoaparātu un nofotografēju objektu, kas tobrīd pacēlās divas vai trīs pēdas virs ūdens. Nekādu galvu neredzēju, jo tas, kas man šķita ķermeņa priekšdaļa, bija zem ūdens, bet tas, kas man šķita aste, radīja ūdenī pamatīgu kustību.” Tā vēlāk stāstīja Lohnesa tuvumā dzīvojošais Hjū Grejs, kurš, kā pats apgalvoja, iedams gar ezeru, pamanījis savādu kustību un licis lietā līdzpaņemto fotoaparātu. Vienā no attēliem tiešām redzams kaut kas, kas sacēlis pamatīgas šļakatas. Tad, lūk, šis foto ir pirmais, kurā it kā redzams leģendārais Lohnesa ezera monstrs – Nesija. Uzņēmums izdarīts 1933. gada 12. novembrī. Par briesmoni, kas mitis Skotijas Augstkalnes ūdeņos, vēsta kāda leģenda vēl no Mūsu ēras 6. gadsimta. Tolaik šais vietās uzturējies kristietības izplatītājs Svētais Kolumba. Svētajam gadījies būt klāt brīdī, kad augšminētais nezvērs izniris no Nesas upes, kura iztek no Lohnesa, un nepārprotamā nolūkā peldējis uz kāda laivinieka pusi. Kolumba pārkrustījis nezvēru un saucis: „Tev nebūs peldēt tālāk, ne arī vīru aiztikt; ej atpakaļ, cik ātri vien spēj!” Un – tavu brīnumu – briesmonis tiešām, cik ātri spēdams, nozudis atpakaļ dzelmē. Klātesošie to uztvēruši kā kārtējo Svētā Kolumbas brīnumdarbu, un kā tāds tas arī aprakstīts viņa 7. gadsimtā sacerētajā biogrāfijā. Un droši vien stāsts no agro viduslaiku svētā dzīves tā arī paliktu maz zināma pasaciņa, ja ne notikumi, kas Lohnesa krastos sāka risināties pagājušā gadsimta 30. gados, kad gar pašu ezera ziemeļkrastu izbūvēja šoseju. Jau tā paša gada jūlijā Spaiseru laulātais pāris paziņoja, ka redzējuši neparastu dzīvnieku, kas šķērsojis šoseju netālu no viņu auto un nozudis ezerā. Radījums bijis kādus 8 metrus garš, ar garu un ielīku kaklu. Šim pirmajam paziņojumam sekoja nākamie, parādījās fotouzņēmumi un amatieru filmu kadri. Ļaudis sāka atcerēties arī agrākos laikos dzirdētus savādus nostāstus. Viss vedināja domāt, ka ezera ūdeņos tiešām mājo kaut kas zinātnei līdz šim nepazīstams. Sevišķi iedvesmojošs bija mediķa Roberta Keneta Vilsona uzņēmums, kurā redzams virs ūdens slienamies garš un slaiks kakls ar nelielu galvu – nu pleziozaurs, kas pleziozaurs. Tomēr veselais saprāts un zinātnes līdz šim apkopotie fakti pret pleziozaura klātbūtni Skotijas Augstkalnē liek izturēties ar skepsi. Pleziozauri, cik par tiem zināms, bijuši aukstasiņu dzīvnieki, kam piemērota vide ir siltās jūras, bet ne Lohness, kura vidējā ūdens temperatūra ir 5,5 Celsija grādi. Pat ja pieņem, ka šis ir siltasiņu radījums, dzīvības procesu uzturēšanai tādam Lohnesā diez vai pietiktu barības. Pie tam ūdens ezerā ir kūdrains, ar sliktu redzamību, un plēsoņam, kāds droši vien ir Nesija, sekmīgai medīšanai būtu vajadzīga eholokācijas spēja – kā delfīnam vai valim. Pie tam jaunākie pētījumi par pleziozauriem liecina, ka tie nemaz nav bijuši spējīgi izsliet kaklu virs ūdens tā, kā tas redzams pagājušā gadsimta bildītēs. Un vēl – pats Lohness ir tikai kādus 10 000 gadu vecs; pirms tam tas kādus 20 000 gadu bija aizsalis līdz dibenam. Bet zinātnieki var sacīt, ko grib – katru gadu vismaz pāris trīs personas paziņo, ka savām acīm redzējušas Nesiju vai to, kas varētu būt Nesija. Laiku pa laikam ienākas kāds jauns foto vai videoieraksts. Daudzi vēlāk izrādās viltojums, kā tas izrādījies arī ar jau pieminēto daktera Vilsona fotouzņēmumu – izrādās, uzņēmuma autors pierīkojis īstu jūras čūskas galvu rotaļu zemūdenei. Iznācis visai ticams skats.

1919. gada 3. novembrī, uzsākusi pretuzbrukumu no Bolderājas puses, Latvijas Armija 1919. gada 11. novembrī sakāva Bermonta spēkus Pārdaugavā un sāka tos atspiest no valsts teritorijas. Tā bija nozīmīgāka uzvara Neatkarības karā, kuru Latvijas Armija izcīnīja pašas spēkiem. Latvijas armijas uzbrukums Bermonta spēku ieņemtajai Pārdaugavai sākās 1919. gada 3. novembrī. Bermontiešiem negaidīta un morāli iespaidojoša bija Antantes karakuģu artilērijas uguns, kas no Daugavas tika vērsta pret viņu pozīcijām Pārdaugavā. Šīs kanonādes aizsegā latviešu spēki – Latgales divīzija – no Bolderājas puses uzsāka triecienu vispirms uz rietumiem gar Buļļupi, pēc tam pagriežoties gandrīz vai par 180 grādiem un līdz 4. novembra vakaram ieņemot Kleistus, tagadējo Imantu un Zolitūdi. Te fronte apstājās – bermontieši bija pievilkuši rezerves un veica niknus pretuzbrukumus, tomēr pārsviest uz Pārdaugavu vēl lielākus spēkus viņiem neļāva Vidzemes divīzijas aktivitāte gar Daugavu. Izšķirošo triecienu Pārdaugavai Latgales divīzija uzsāka 10. novembra rītā – tika atbrīvots tagadējās Lidostas rajons, Šampēteris, tālāk tagadējās Stradiņa slimnīcas teritorija, Zasulauks un vakarā pēc ilgākas kaujas arī Dzegūžkalns. Kad naktī Latgales divīzija ieņēma Torņkalna staciju, bet Vidzemes divīzijas spēki pārcēlās pār Daugavu un ieņēma Ziepniekkalnu un Bišumuižu, vācu daļas, kas joprojām turējās Tuvējā Pārdaugavā, izrādījās ielenktas. Tās glāba nupat no Vācijas ieradies Rosbaha brīvprātīgo pulks, pārraudams ielenkumu starp Ziepniekkalnu un Tīraini, un segdams bermontiešu atkāpšanos Olaines virzienā. 11. novembra rītā Rīgas baznīcu zvani vēstīja, ka Latvijas galvaspilsētā vairs nav neviena ienaidnieka karavīra. Latgales divīzijas sastāvā šais kaujās piedalījās arī Mariss Vētra, kurš  atstājis vienu no spilgtākajiem un arī patiesīgākajiem Bermontiādes aprakstiem autobiogrāfiskajā romānā „Div’ dūjiņas”. 3. novembra uzbrukuma priekšvakarā nākamais operas premjers, guvis vieglu ievainojumu, nevarēja doties kaujā un pildīja rotas rakstveža pienākumus. "Es neatgriezos pie galda, bet gāju meklēt rotas komandieri. Mani saņēma ar "urrā" saucieniem, un no visām pusēm lidoja zobgalīgas balsis. - He, skrīver, pieraksti manu sievasmātes adresi - Matīsa ielā Nr. tāds un tāds. - Par manu nāvi ziņo manai brūtei Grīziņkalnā. - Bet, ja Kārkliņš noliek karoti, tad raksti Vērmaņparka stūrī Marijas ielas Soņai, ka čomiņš vēl mirdams domāja par viņu. Taču arī šinīs zobgalībās slēpās nopietnība, jo tie paši, kas sākumā zobojās, drīz vien pienāca, uzsita uz pleca un teica: - Eh, zin', pieraksti arī manas vecenes adresi. Vienam šī "vecene" bija māte, otram - sieva, trešam vienkārši - "švircīte" jeb "šmarīte", bet katram bija kāda sieviete, kurai bija pirmajai tiesība zināt, "ja kas notiek". Tikai kaprālis Sapals, kas kādā stūrī, papirosu dūmu mutuļos ietīts, spēlēja kārtis, sauca pāri visiem: - Raksti tik, skrīverīt, visus tos brunču Pēterus, es tevi neapgrūtināšu. - Nu, nu, neizrunājies, ka tik pats ar rīta gaismu nesāc raudāt. - Par mani nebēdā, es aizbraukšu uz elli, kā man patīkas. Vēl tikai paspēlēšu naudas maku un zābakus, tad esmu gatavs. Viņa mīļākais ceļš, tā viņš arvienu stāstīja, būšot uz elli. Taču tas viņam neizdevās, jo nevar būt vārtu, kas savieno kaujas lauku ar elli."

1792. gada 10. novembrī, vietā, kuru gadu iepriekš ASV prezidents Džordžs Vašingtons izvēlējās zemesgabalu prezidenta rezidences celtniecībai,  tika ielikts ASV Baltā nama pamatakmens. Iespējams, ka pasaulē, dzirdot vārdu Baltais nams, viena no pirmajām asociācijām ir ēka, kas atrodas Pensilvānijas avēnijā 1600, Vašingtonā, ēka kas nu jau vairākus gadu simtus ir Amerikas prezidenta rezidence. Baltais nams neapšaubāmi ir viens no būtiskākajiem un zināmākajiem arhitektūras objektiem Amerikā, kur ikvienam vārdu salikums Baltais nams ir vienlīdzības zīme ar ASV prezidenta rezidenci. Šī nama fasāde arī ir balta un iemesls, kādēļ šī nama fasāde ir balta, ir nevis dekoratīvs, bet arī praktisks. Zemes gabalu prezidenta rezidences celtniecībai 1791. gadā izvēlējās tā brīža Amerikas prezidents Džordžs Vašingtons. Celtniecībai izvēlējās īru izcelsmes arhitekta Džeimsa Hobana iesniegto projektu, kas zināmā mēra sasaucies ar Īrijas parlamenta ēku. Džordžs Vašingtons priekšroku šim ēkas dizainam deva tādēļ, ka tas ļoti atšķīrās no tā laika augstmaņu pilīm, kas bija celtas Eiropā. Jau nākamā gada 10. novembrī ielikts pamatakmens, bet astoņus gadus vēlāk prezidents Džons Adamss un viņa sieva Ebigeila pārcēlās uz joprojām nepabeigto rezidenci. Tiesa, ēka jau bija ieguvusi savu ārējo veidolu un balto krāsu. Ēkas fasāde tika apmesta ar smilšakmeni un tā vietā, lai rezidenci vienkārši nokrāsotu baltu, to balsināja ar kaļķi, tādejādi smilšakmeni padarot noturīgu pret mitrumu un salu. Turpmākos gados, lai ēku uzturētu baltu, to laiku pa laikam balsināja, bet, kad 1812. gadā britu – amerikāņu kara laikā daļa nama tika nopostīta, karavīri tieši ar kaļķi veiksmīgi maskējuši daļu no bojājumiem, radot iespaidu, ka tik ļoti nemaz prezidenta rezidence nav cietusi. Pēc kara ēku atjaunoja un tad 1818. gadā kaļķa vietā izmantoja mirdzoši baltu svina bāzes krāsu un lēš, ka nama pārkrāsošana toreiz izlietoti teju divi tūkstoši litru cilvēka veselībai kaitīgās krāsas. Mūsdienās baltās krāsas tonis ir „whisper white” jeb „čukstu balts” un to izgatavo uzņēmums „Duron”. Sākumā  prezidenta rezidenci par balto namu dēvēja vien sarunvalodā oficiāli tā dažādos laikos saukta par prezidenta pili, prezidenta namu, izpildvaras savrupmāju. Izrādās, tikai 1901. gadā prezidents Teodors Rūzvelts tai oficiāli piešķīra vārdu Baltais nams. Un viņš savā valdīšanas laikā noorganizēja iespaidīgu ēkas renovāciju, kuras ietvaros piebūvēja rietumu spārnu. Rezidences sešos stāvos ir 132 istabas, 35 vannas istabas, 412 durvis, 1478 logi, 28 kamīni, 8 kāpņu telpas un trīs lifti. Baltā nama virtuvē var sagatavot vakariņas 140 viesiem, bet uzkodas vairāk nekā tūkstoš ciemiņiem. Un iegādātās pārtikas rēķinu apmaksa valsts pirmā ģimene paši. Kopš 1909. gada prezidenta darbistaba atrodas Ovālajā kabinetā, kas atrodas ēkas kreisajā spārnā. Starp citu Karolīna un Džons Kenediji pirmie Ovālo kabinetu izdekorēja helovīnam, un jāteic, ka teju katrs no Baltā nama iemītniekiem veicis ēkā vai apkārtnē kādus pārkārtojumus vai jaunievedumus. Tā Ričards Niksons izveidoja pievienoja boulinga laukumu, tikmēr Baraks Obama tenisa kortus pārveidoja tā, lai tur varētu spēlēt arī basketbolu. Starp citu žurnālisti jau sen terminu Baltais nams lieto kā ASV prezidenta administrācijas sinonīmu. Baltais nams attēlots arī uz 20 dolāru naudas zīmes.

9. novembris ir dzimšanas diena šaha ģēnijam, šaha huligānam, virtuozam un šīs spēles improvizācijas meistaram, jo tieši šādi epiteti joprojām tiek piedēvēti šaha lielmeistaram Mihailam Tālam. Mihails pasaulē nāca 1936 gada 9. novembrī Rīgā labi zināma ebreju ārsta -neiropotaloga Nehemija Tāla ģimenē. Zēns piedzima gaužām vārgs, viņa labajai rokai trūka divu pirkstu un kad sešu mēnešu vecumā puisēnu piemeklēja smaga infekcija ar augstu temperatūru, krampjiem un aizdomām par meningitu, ārsti izredzes izdzīvot zēnam nedeva. Tomēr Mihails pierādīja, ka nav ar pliku roku ņemams, izveseļojās un lai arī veselības problēmas vajāja Tālu visu turpmāko dzīvi, tās netraucēja viņam gūt spožas uzvaras dažādos turnīros. Slavenais rīdzinieks bija seškārtējs PSRS čempions un seškārtējs Eiropas čempions. Atgriežoties bērnībā – trīs gadu vecumā jau prata lasīt, bet piecgadnieks Mihails galvā reizināja trīsciparu skaitļus, un ap to laiku tētis ierādīja Tālam pirmos figūru gājienus. Nebija tā, ka jau no pirmajiem mirkļiem Mihailu varēja saukt par šaha brīnumbērnu, dziļāka interese par šo spēli radās septiņu gadu vecumā, kad Mihails, nonākot Pionieru pils pulciņā,  satika šaha treneri Jāni Krūzkopu. Uzsākot skolas gaitas, zēnu ātri vien no pirmās klases pārcēla uz trešo, jo atklājās, ka pirmajās divās viņam gluži vienkārši nebija ko darīt. Vidusskolu viņš absolvējis 15 gadu vecumā un uzreiz izņēmuma kārtā iestājās Latvijas Valsts universitātē, kur viņš studēja vēsturi un filoloģiju. Par Mihailu kā talantīgu šahistu runāt sāka 21 gadu vecumā, kad viņš, apspēlējot visus pretiniekus, kļuva par Padomju Savienības čempionu. Protams, jaunā šahista spēles maniere šaha sabiedrībai lika diskutēt, jo viņš spēlēja tā, kā līdz šim neviens to nebija darījis. Šahs tolaik vispār bija visas tautas spēle, skolās bija šaha pulciņi, ikvienā sevi cienošā preses izdevumā bija šaha stūrītis, bet televīzijā analizēja šaha spēles. Tāls spēlēja riskanti un izaicinoši. Viņš par pasaules labāko šahistu kļuva 23 gadu vecumā. Mačs par pasaules čempiona nosaukumu notika 1960. gada 15 martā, Tālam pretiniekos bija maskavietis Mihails Botviņņiks, kuru rīdzinieks apspēlēja krāšņi, jo krāšņi. Šaha līdzjutēji toreiz sprieda, ka noticis neticamais, jo students uzvarējis profesoru. Pasaules čempionu Rīgā sagaidīja ar lauru vainagu galvā. Zinātāji gan stāsta, ka pašam Tālam nav rūpējuši daudzie dzīves laikā iegūties tituli, viņu aizrāvusi un interesējusi tikai un vienīgi pati spēle. Viņš neesot zinājis, cik naudas viņam kabatā un dokumentus esot zaudējis regulāri. Kaklasaiti šaha lielmeistars nav cietis kā sugu un tās vilcis tikai tad, ja citādi nevarējis, starp citu bijušas reizes, kad uz tikšanos ar saviem pielūdzējiem šahists ieradies mājas čībās. Tāls dzīvoja ar vērienu – viņš guvis prieku no iespējas cienāt un apdāvināt apkārtējos, tāpēc bijusi sajūta, ka viņš ir ļoti turīgs. Viņa sirds piederēja bohēmai, un no šaha brīvo laiku viņš mīļuprāt vadīja radošo cilvēku aprindās. Šahists viennozīmīgi neierakstījās tā laika vispārpieņemtajās padomju cilvēka uzvedības normās. Par brīvdomīgu viņu reizēm sodīja, liedzot izbraukt no valsts. Viņam piemitusi izcila humora izjūta un stāstnieka talants – Tāls spējis novadīt aizraujošu lekciju par šahu arī tad, ja pirms tam izdzēris pudeli konjaka. Tomēr šahs bija pāri visam, Tāls sevi ziedoja šai spēlei ļoti labi apzinādamies, ka tā ir spēle, tas ir mirklis, kam lemts pazust. Viņam pieder vārdi: „Viens tāds šahista mūžs – tas jau ir par daudz.” Un viņa sirds neizturēja mūžu 56 gadu vecumā.

1291. gada 8. novembrī toreizējā Venēcijas republikas vara noteica, ka stikla pūtēju darbnīcas, kas radīja ugunsgrēka briesmas, pārceļamas uz Murano saliņām Venēcijas lagūnā. Tas kļuva par atspēriena punktu unikālajai Murano stikla ražošanas tradīcijai. Arī mūsdienās Venēcijas stikls, kas top Murano arhipelāgā, ir visā pasaulē atzīts kā augstas kvalitātes un izsmalcināta dizaina paraugs. Tomēr īstos ziedu laikus Murano stikla ražošana pieredzēja pirms vairākiem gadsimtiem – viduslaiku izskaņā un agrajos jaunajos laikos, kad šī ar tiltiem savienoto saliņu grupa Venēcijas lagūnā bija vispāratzīta kā Eiropas izcilāko stikla izstrādājumu tapšanas vieta. Viens no izšķirošajiem notikumiem, kas ievadīja šo Murano zelta laikmetu, bija Venēcijas republikas 1291. gada 8. novembrī pieņemtais likums, kas noteica, ka teju visām stikla ražotnēm jāpārceļas un Murano. Stikla izgatavošana cilvēcei ir pazīstama jau visai sen, un, visticamāk, stikls sākotnēji tika atklāts kā metālapstrādes blakusprodukts. Domājams, tas noticis kādā no senajiem civilizācijas centriem – Mezopotāmijā, Ēģiptē vai Sīrijā – 2. gt. p.m.ē. Tomēr īsti masveidīga stikla apstrāde kļuva tikai Romas impērijā m.ē. 1. gadsimtā, kad stikla trauki un citi priekšmeti bija teju tikpat ierasti kā mūsdienās. Stikla pūtēji, visticamāk, bija arī starp tiem Itālijas cietzemes iedzīvotājiem, kuri impērijas norieta periodā, glābdamies no barbaru sirojumiem, pārcēlās uz arhipelāgu Adrijas jūras ziemeļu galā un nodibināja tur Venēcijas pilsētu. 7. gs. tā kļuva par neatkarīgu republiku, un ar šo laiku datējami arī senākie šeit atrasto stikla trauku paraugi. Venēcieši bija atraduši mājvietu sava laika nozīmīgāko tirdzniecības ceļu krustpunktā. Ap 10. gs. Venēcijas jau bija varena jūras impērija, kas kontrolēja lielu daļu no Vidusjūras preču plūsmām. T.sk. bija arī labākas stikla ražošanas izejvielas: Tuvajos Austrumos augošās sālszāles pelni, kuros bija īpaši augsts kalcinētās sodas saturs, un ar kvarcu bagātas smiltis un oļi, kas bija atrodami Krētā, Sicīlijā un Alpu piekājes upēs. Lēmums pārcelt stikla pūtēju darbnīcas uz Murano, apmēram pusotra kilometra attālumā no pašas Venēcijas, izrietēja no ugunsdrošības apsvērumiem. Tomēr tam izrādījās nozīmīga ietekme uz ražošanas attīstību. No ārpasaules fiziski un ar īpašiem cunftes noteikumiem izolētajā vidē tapa oriģinālas tehnikas, kurām līdzīgu nebija citur. 15. gs. vidū leģendārais meistars Andželo Barovjers radīja cristallo – līdz tam nepieredzēti dzidru un plānu stiklu. Iespējams, viņa radīti vai vismaz izkopti ir arī lattimo – piena baltais stikls – un pusdārgakmenim halcedonam līdzīgais calcedonio. 16. gs. tika izkoptas dažādu krāsu stikla kombinēšanas tehnikas: visbiežāk balto un caurspīdīgo variējošā filigrana un jau senajā Ēģiptē izgudrotā bet venēciešu atkal atklātā, spilgti daudzkrāsainā millefiori. 17. gs. visā Eiropā kļuva slaveni Murano ražotie spoguļi. 18. gadsimtā – meistara Džuzepes Briati un viņa sekotāju radītās krāšņās lustras. Protams, arī Venēcijas stikla zelta laikmetam bija lemts beigties. 17. gs. pēdējās desmitgadēs radās jaunas tehnoloģijas, un angļu spoguļi un Bohēmijas kristāls pamazām izkonkurēja Murano meistaru darinājumus. Pilnīgs panīkums iestājās pēc Venēcijas republikas bojāejas 18. gs, beigās, kad pilsēta nonāca vispirms Napoleona Francijas, tad Austrijas varā. Apmēram pusgadsimtu Murano ražoja vairs tikai spilgtas millefiori krellītes un pavisam vienkāršus traukus. Tomēr pēc Itālijas apvienošanās 19. gs. vidū atdzima arī Venēcijas stikla tradīcija, 20. gs. jau atkal sevi apliecinot kā nozares standartu noteicēju.

Berlīnes Vācu opera – jaunākais no trim šobrīd pastāvošajiem izcilajiem Vācijas galvaspilsētas operteātriem – savu priekškaru pirmo reizi vēra 1912. gada 7. novembrī. Berlīne ir viens no Eiropas opermūzikas centriem. Pilsētā darbojas trīs nozīmīgi operteātri: Berlīnes Valsts opera, Komiskā opera un – jaunākā no trim – Vācu opera Bismarkštrāsē, Šarlotenburgas rajonā, kas savu priekškaru pirmoreiz vēra ar Bēthovena operas „Fidelio” izrādi 1912. gada 7. novembrī. Opernamu projektēja arhitekts Heinrihs Zēlings, kura kontā ir vēl vairākas citas iespaidīgas teātra ēkas Vācijā. Sākotnējo cerīgo attīstību gan nobremzēja Pirmais pasaules karš un tam sekojošā finanšu krīze, teātris nīkuļoja, līdz 1925. gadā to savā īpašumā pārņēma Berlīnes municipalitāte. Par teātra intendantu kļuva Heincs Tītjens, kura vadībā operteātris, kas tagad dēvējās par Pilsētas operu, kļuva par vienu no spilgtākajiem tā laika avangardisko eksperimentu iemiesotājiem. Līdzās Vāgneram un Mocartam uz šīs skatuves parādījās tādas tolaik skandalozas novitātes Ernsta Kšeneka opera „Džonijs uzspēlē”, Kurta Veila „Cars fotografējas” un „Protagonists”. 1931. gadā operas vadību pārņēma izcilais režisors Karls Eberts, kurš deva jaunu elpu teātra attīstībai. Teātris piedzīvoja Kurta Veila operas „Galvojums” pasaules pirmizrādi, par spilgtu notikumu kļuva paša Eberta iestudētā Verdi „Masku balle” sadarbībā ar diriģentu Frici Bušu. Visai šai spilgtajai attīstībai punktu pielika nacistu nākšana pie varas 1933. gadā. Dažas nedēļas pēc Hitlera iecelšanas par kancleru opernamā ielauzās nacistu SA trieciennieki, kuri ar šādām terora akcijām cīnījās par īsteni vāciskas, patriotiski audzinošas mākslas nostiprināšanos. Varenais Prūsijas virsministrs Hermanis Gērings gan bija gatavs ņemt Ebertu savā paspārnē un pat uzticēt viņam visas Berlīnes operas dzīves vadību, taču režisors izvēlējās doties trimdā, tāpat kā viņa līdzgaitnieks diriģents Fricis Bušs. 1943. gada novembrī operas ēku nopostīja Karalisko Gaisa spēku degbumbas. Jau dažus mēnešus pēc kara beigām operas trupa sagrautajā un okupācijas sektoros sadalītajā Berlīnē atsāka darbību Rietumu teātrī, kas pirms kara bija populāra operešu skatuve. 1954. gadā teātra vadību atkal uzņēmās Karls Eberts; viņš arī pārraudzīja jaunas teātra ēkas celtniecību vecajā adresē Bismarkštrāsē. Jaunā ēka tika atklāta 1961. gada septembrī ar Mocarta „Donžuāna” izrādi. Tas notika pusotru mēnesi pēc tam, kad komunistiskā Austrumvācija bija slēgusi brīvu satiksmi ar Rietumberlīni, un abi pārējie pilsētas operteātri bija palikuši austrumu pusē. Tā nu Berlīnes Vācu opera kļuva par vienīgo operu pilsētas rietumdaļā un palika tāda līdz pat Berlīnes mūra krišanai un Vācijas atkalapvienošanai. Brīvās pasaules salā, kāda bija Rietumberlīne, ritēja spraiga kultūras dzīve, un Vācu opera kļuva par vienu no tās spilgtākajiem elementiem, jau atkal intriģējot publiku ar skatuviskiem eksperimentiem, iekļaujot repertuārā citu teātru reti iestudētas visdažādāko laikmetu operas un dodot iespēju tobrīd vēl jauniem un mazpazīstamiem, bet vēlāk pasaulslaveniem talantiem – tādiem kā Evelīna Līra, Žozē van Dams, Leonija Rjazaneka, Anja Zilja, Agnese Baltsa un citi.

„Šenando” – tā dēvēja kuģi, kas Savienoto Valstu pilsoņu kara laikā piederēja Dienvidu štatiem jeb Konfederācijai un visos pasaules okeānos gūstīja un iznīcināja pretinieku – ziemeļnieku – civilos kuģus. To „Šenando” (Shenandoah) turpināja darīt arī vairākus mēnešus pēc tam, kad Konfederācija jau bija kapitulējusi, un padevās 1865. gada 6. novembrī britu kara flotes kuģim, tā kļūstot par pēdējo militāro vienību, kas cīnījusies zem konfederātu karoga. Īpašvārds ‘Shenandoah’ angļu valodā ienācis, eiropiešu ieceļotājiem angliskojot irokēzu indiāņu valodas vārdus. Tā tiek dēvēta gleznaina ieleja Virdžīnijas štatā ar tai cauri plūstošu tāda paša nosaukuma upi, un, visdrīzāk, tai par godu vārds tika dots arī trīsmastu buriniekam „Šenando”, kuru Amerikas konfederātu štati iegādājās Lielbritānijā 1864. gadā, Savienoto Valstu pilsoņu kara laikā. Dienvidnieki jeb konfederāti slepeni apbruņoja vairākus tirdzniecības kuģus, lai tie uzbruktu ziemeļnieku civilajiem kuģiem, tā graujot pretinieka ekonomisko un arī morālo potenciālu. Arī „Šenando” apbruņošana notika slepeni: kuģis no Londonas devās uz Madeiras salas rajonu Atlantijas okeānā un te sastapās ar citu kuģi, ar kuru tika atvesti lielgabali, citi ieroči un daļa komandas. Pēc tam kapteiņa Džeimsa Vadella vadībā „Šenando” kuģoja uz dienvidiem, gar Labās cerības ragu nonāca Indijas okeānā un 1865. gada janvārī sasniedza Melburnu Austrālijā. Šajā ceļā tas sagūstīja deviņus ziemeļnieku kuģus, no kuriem septiņus iznīcināja, bet divus atlaida pret izpirkuma maksu. Vienu no tiem kapteinis Vadells izmantoja, lai nogādātu Brazīlijā sagūstīto kuģu komandas un pasažierus. Jāpiebilst, ka pret viņiem sagūstītāji izturējās pēc iespējas korekti un saudzīgi, un daži sagūstīto kuģu jūrnieki pat piekrita pievienoties kapteiņa Vadella komandai, kurā akūti trūka cilvēku. Pēc krājumu papildināšanas un jaunu komandas locekļu nolīgšanas Melburnā „Šenando” iezēģelēja Klusajā okeānā un devās uz ziemeļiem. Ceļā tika iznīcināti pieci ziemeļnieku vaļu mednieku kuģi, taču īstās medības sākās arktiskajos ūdeņos, kur līdz tam ziemeļnieki bija jutušies pilnīgā drošībā. Dažās nedēļās te tika likvidēti vienpadsmit kuģi. Tomēr nepatīkams pārsteigums gaidīja arī kapteini Vadellu – 1865. gada jūnija beigās viņš no sagūstīta kuģa kapteiņa uzzināja, ka dienvidnieku armijas frontē cietušas smagas sakāves un Konfederācijas valdība jau pirms vairāk nekā diviem mēnešiem bijusi spiesta bēgt no galvaspilsētas Ričmondas. Tomēr kapteinis turpināja savu pasākumu, Bēringa jūrā un Klusā okeāna ziemeļos sagūstot vēl desmit kuģus. Augusta sākumā viņš sastapa britu tirdzniecības kuģi, kura kapteinis viņam pavēstīja, ka jau pirms turpat trim mēnešiem Konfederācijas armija ir sagrauta, dienvidnieku prezidents Džefersons Deiviss sagūstīts, Amerikas pilsoņu karā triumfējuši ziemeļnieki. „Šenando” komanda bija turpinājusi pildīt savu kaujas uzdevumu vairākus mēnešus pēc tam, kad karš jau bija beidzies. Tagad tas viņiem draudēja ar apsūdzību pirātismā un, nonākot Savienotajās Valstīs, visdrīzāk, ar karātavu cilpu. Tāpēc kapteinis Vadells, steidzīgi aizvācis tilpnēs lielgabalus un nolaidis Konfederācijas karogu, kuģoja uz Britu salām. Ziemeļnieku karakuģi centās notvert nekaunīgo laupītāju, taču nesekmīgi. 1865. gada 6. novembrī „Šenando” iepeldēja Liverpūles ostā, kur oficiāli padevās gūstā britu karakuģim „Donegala”, kļūstot par pēdējo Amerikas pilsoņu kara vienību, kas cīnījusies zem Konfederācijas karoga. Britu tiesa atzina, ka „Šenando” jūrnieki nav vainojami starptautisko jūras kara likumu pārkāpšanā. Amerikāņi gan domāja citādi, tāpēc tie no komandas, kas bija nākuši no Savienotajām Valstīm, arī kapteinis Džeimss Vadells, varēja atgriezties mājās tikai pēc vairākiem gadiem, kad Savienoto Valstu valdība bija mīkstinājusi savu nostāju.

Angļu sarunvalodas vārda ‘guy’ – ar nozīmi „puisis, vīrietis” – etimoloģija, kā izrādās, saistīta ar vienu konkrētu Gaju, – Gaju Fouksu, t.s. „Šaujampulvera sazvērestības” dalībnieku, kuram 1605. gada 5. novembrī gandrīz izdevās uzspridzināt Anglijas Lordu palātu līdz ar deputātiem, ministriem un karali Džeikobu I.   Gajs Foukss bija viens no katoļu sazvērnieku vadoņiem, kuri plānoja 1605. gada 5. novembrī (15. nov. pēc Gregora kalendāra) uzspridzināt Anglijas parlamenta ēku līdz ar karali, lordiem un deputātiem un īstenot Anglijā kontrreformāciju. Pasākums neizdevās, un šīs „Šaujampulvera sazvērestības” izgāšanos angļi joprojām svin, pie kam Gaja Fouksa vārds atstājis paliekošas pēdas arī britu leksikā. Mans kungs, To sirsnīgo jūtu dēļ, kādas man ir pret dažiem Jūsu draugiem, man rūp Jūsu drošība. Tāpēc es Jums ieteiktu, ja dzīvība jums dārga, izdomāt kādu attaisnojumu, lai neierastos šai Parlamentā, jo Dievs un cilvēki ir vienojušies, lai sodītu šī laikmeta grēcīgumu. Un nevērtējiet šo ziņu pavirši, bet dodieties savu lauku īpašumu mierā, kur varat sagaidīt nākamos notikumus drošībā, jo kaut arī nekāda kņada nebūs manāma, es tomēr saku, ka viņi - Parlaments - saņems briesmīgu triecienu." Šādu vēstuli 1605. gada oktobra beigās saņēma Lords Montīgls, Anglijas parlamenta loceklis un, cita starpā, katoļticīgais. Brīdinājums nepārprotami attiecās uz parlamenta sesiju, kuru, jau vairākkārt atliktu, karalim Džeikobam I bija oficiāli jāatklāj 1605. gada 5. novembrī. Lords Montīgls tomēr nesekoja vēstules autora padomam, bet nodeva sūtījumu valsts sekretāram Robertam Sesilam. Parlamenta ēka tiek pārmeklēta, un pusnaktī uz 5. novembri vīri, kurus vadīja miertiesnesis Tomass Naivets, ēkas pagrabos notvēra kādu personu, kas sevi dēvēja par Džonu Džonsonu. Pie viņa atrada degļus un pulksteni - tiem laikiem vēl visai retu mantu. Nedaudz tālāk meklētājus gaidīja vēl pārsteidzošāks atradums: 36 mucas ar šaujampulveri. Tolaik vispārpieņemtās ne sevišķi humānās pratināšanas metodes visai ātri ļāva noskaidrot gan to, ka aizturētā īstais vārds ir Gajs Foukss, gan arī viņa līdzzinātāju vārdus. Daži sazvērnieki krita apšaudēs ar vajātājiem, bet vairumu sagūstīja, tiesāja un lēma viņiem augstāko soda mēru - saciršanu gabalos. Tā izgāzās valsts apvērsuma mēģinājums, kas vēsturē ieguvis "Šaujampulvera sazvērestības" nosaukumu. Skotijas karalis Džeikobs mantoja Anglijas troni pēc tam, kad karaliene Elizabete I bija mirusi, neatstājot dzimtas turpinātāju. Džeikobs bija katolis, un angļu katoļi ļoti cerēja, ka viņš likvidēs Tjūdoru karaļu nodibināto Anglikāņu baznīcu un atgriezīs Angliju Romas pāvesta paspārnē. Kad šīs cerības nepiepildījās, tika izplānota sazvērestība - uzspridzināt Lordu palātu līdz ar karali, parlamenta deputātiem un augstākajām valsts amatpersonām. Nogādāt sprāgstvielas pagrabos zem ēkas izrādījās vienkārši - šīs telpas izīrēja privātiem noliktavu turētājiem. Ja plāns izdotos, salīdzinot ar to nobālētu pat vairums mūslaiku terora aktu. Lēš, ka no parlamenta un ēkām 100 metru rādiusā ap to paliktu vārda tiešā nozīmē drupu kaudze, šai postījumu zonā izredžu izdzīvot praktiski nebūtu. Karalis noteikti būtu miris. Taču plāns izgāzās - kāds, un, iespējams, pat vairāki no sazvērniekiem nolēma brīdināt dažus katoļticīgos parlamentāriešus, lai tie neaizietu bojā kopā ar ticības atkritējiem, taču vismaz viens no brīdinātajiem tomēr izrādījās pirmām kārtām anglis un tikai pēc tam - katolis. Gajs Foukss, tāpat kā citi sazvērnieki, mira mokošā nāvē uz ešafota, bet tautas atmiņā ir mūžam dzīvs. Neizdevies apvērsums izraisīja Anglijā patriotisku pacēlumu, un 5. novembris, respektīvi, 15. novembris pēc jaunā stila, ir kļuvis par tautas svētkiem - Ugunskuru nakti jeb Gaja Fouksa nakti. Šajā naktī Anglijā laiž raķetes un kurina sārtus, uz kuriem dedzina no veca apģērba, avīzēm un cita viegli degoša materiāla darinātas lelles - "Gajus Fouksus" un, sevišķi agrākos gadsimtos, arī stilizētus pāvesta tēlus. Šo putnubiedēkļu drēbēs tērpto "Gaju" dēļ 19. gadsimtā švītus angļu valodā sāka dēvēt par "guy", savukārt 20. gadsimtā vārds zaudēja specifisko nozīmi un tagad sarunvalodā ar to apzīmē jebkuru vīriešu kārtas personu."

1879. gada 4. novembrī amerikānis Džeims Ritijs patentē kases aparātu. Ar šīs ierīces palīdzību izgudrotājs vēlējās pielikt punktu bārmeņu blēdībām. Atskatoties uz šo notikumu, ielūkosimies kases aparātu rašanās vēsturē.   Kur un kā radies kases aparāts? Izrādās, ka iniciatīva pieder kādam tirgotājam, kurš vienkārši gribēja palielināt savus ieņēmumus. Jau 19. gadsimta gadsimta vidū naudas kaste ar sadaļām papīrnaudai un sīknaudai bija raksturīgs atribūts daudzos veikalos. Rūpniecības revolūcijas rezultātā palielinājās tirdzniecības apjoms, līdz ar to radās nepieciešamība veikt precīzu ieņēmumu uzskaiti. Pirmais, kurš pamēģināja automatizēt norēķinu operācijas, bija Devids Brauns, kurš 1875. gadā izgudroja aparātu preču un skaidras naudas transportēšanai. Šis aparāts sastāvēja no tauvas ar grozu kas piestiprināta pie griestiem. Brauna sistēmu 1879. gadā sekmīgi pārbaudīja Masačūsetsas pilsētas lielajā mēbeļu veikalā. Jau pēc trim gadiem šī mēbeļu veikala īpašnieks atpirka no izgudrotāja tiesības uz aparāta lietošanu un Bostonā dibināja firmu, kas modernizēja aparātu, pārveidojot to par mehānisko kurjeru. Tās bija sliedes, pa kurām pārvietojas vagoniņi ar naudu. Kases aparātu tiešā vēsture ir cieši saistīta ar kasiera Ritti vārdu, kaut kasiera ar tādu vārdu īstenībā nebija. Ohaijo štata iedzīvotāju Džeimsu Rittiju dēvēja par laba viskija, vīna un cigarešu tirgotāju. Viņa bāru “Pony House”, kas bija izvietots netālu no stacijas, apmeklēja daudzas tā laika izcilas personības. Bet pēc laika viņa bārs sāka pelnīt mazāk un mazāk, jo atklājās, ka darbinieki no apmeklētājiem saņemto naudu lika savā nevis īpašnieka kabatā. Tad Džeims sāka meklēt risinājumu. 1878. gada viņš devās ceļojumā ar tvaikoni uz Eiropu. Ceļojumā viņa uzmanību pievērsa ierīce, kura atskaitīja katru tvaikoņa dzinēja apgriezienu. Un Rittijs nolēma, ka tieši tādu principu var izmantot kases aparāta mehānisma darbībā. Atgriezies Amerikā viņš pastāstīja savu ideju brālim Džonam Rittijam. Rezultātā abiem izdevās radīt mašīnu ieņēmumu uzskaitei, kuru 1879.gadā 4. novembrī viņi patentēja. Aparāts sastāvēja no divām taustiņu rindām ar ciparnīcu un divām bultiņām. Katra operācija tika fiksēta uz diska. Vēlāk Rittiji pilnveidoja savu aparātu un pievienoja tam ierīci, kas drukāja katru operāciju uz papīra rullīša. Rittija bārs pamazām atkal sāka palielināt ieņēmumus, un tas notika nevis pateicoties darbinieku godīgumam, bet aparātam, uz kuru paskatīties nāca daudzi apmeklētāji. Pēc laika brāļi Džeims un Džons atvēra savu fabriku, kur ražoja kases aparātus. Kad pasūtījumu daudzums palielinājās tik daudz, ka vienlaicīgi pārvaldīt bāru un fabriku palika grūti, viņi pārdeva fabriku Jakobam Ekertam par 1000 dolāriem. Tajā pašā laikā Koltonas iedzīvotājs Džons Pattersons – neliela veikala īpašnieks, kurš tirgoja preces ogļračiem, izdzirdot par Rittiju aparātiem, nopirka uzreiz trīs un uzstādīja tos savā veikalā. Bet jau 1884.gadā nopirka tiesības uz kases aparātu ražošanu, izveidojot savu darbnīcu, kurā sākumā strādāja 13 cilvēki. Viņi pilnveidoja savu aparātu, pievienojot tam naudas kasti ar zvaniņu un katru reizi, kad pārdevējs atvēra kasti nozvanīja zvaniņš. Bet ar to viss nebeidzās, jo nākamais, ko izgudroja bija ierīce, kas drukāja čeku pircējam. Periodā no 1888. līdz 1915. gadam gandrīz visos veikalos Amerikā bija ieviesti kases aparāti.

1900. gada 3. novembris ir diena, kad dzimis vācu uzņēmējs Ādolfs Daslers – firmas "Adidas" dibinātājs. Ādolfs Daslers pasaulē nāca 1900. gada 3. novembrī Bavārijas pilsētiņā Hercogenaurahā – veļas mazgātājas un maiznieka ģimenē, kā otrs dēls. Vecākais brālis Rūdolfs, kuru visi sauca par Rudi bija vien divus gadus vecs, kad pastarītis ieradās pasaulē. Ādolfs, kuru reti kāds sauca pilnā vārdā, tā vietā izmantojot saīsinājumu Adi, bija kluss zēns. Kad sākās Pirmais pasaules karš, Adi bija vien 14 gadu, tāpēc viņš, atšķirībā no vecākā brāļa karā netika iesaukts un tobrīd viņa lielākā aizraušanās bija futbols. Vācijai karā piedzīvojot sakāvi, Dasleru ģimenei pienāca grūti laiki. Vecākais brālis Rūdolfs no kara pārnācis, sākotnēji izmēģināja spēkus policista ampluā, bet tad, Adi mudināta, ģimene nolēma pievērsties apavu ražošanai. Tam, jāteic, abi dēli pievērsās ar riktīgu vācieša pedantismu. Īpašs nags uz apavu radīšanu bija tieši Ādolfam. Sākotnēji viņi apavus taisīja savā mājā, bet vēlāk, kad bija izauguši, 1927. gadā ģimene noīrēja ēku rūpnīcai, tur strādāja 25 cilvēki un dienā varēja saražot ap 100 apavu pāru. Bet neba parastus apavus bija lēmuši radīt brāļi Dasleri. Brīdī, kad nodibināja savu ražotni, Ādolfs, joprojām dedzīgs futbolists būdams, radīja dizainu futbola apaviem, bet no tiem Ādolfam dzima ideja par sporta apaviem ar asumiem pie zolēm. Šo izgudrojumu par labu esam atzina tā brīža Vācijas olimpiešu - vieglatlētu treneris. Pirmo reizi Dasleru apavos vieglatlēti uz starta izgāja 1928. gada olimpiādē un ar tiem Vācijas olimpiešiem izdevās tikt pie zelta 800 metru skrējienā. Tas deva milzu atspaidu brāļiem Dasleriem, kuru popularitāte pagājušā gadsimta 30. gados uzšāvās debesīs. 1936. gadā amerikāņu skrējējs Džesijs Ouens Dasleru apavos izcīnīja četras zelta medaļas un uzstādīja piecus pasaules rekordus. Brāļu Dasleru apavi nu bija kļuvuši par pasaules zīmolu. Palielinājās ražošanas un padošanas apjomi un laikā līdz Otrajam pasaules karam pasūtījumi pienāca no dažādu sporta veidu pārstāvjiem, tostarp basketbola, hokeja un beisbola apaviem. Otrajam pasaules karam sākoties, neraugoties uz to, ka abi brāļi bija nacistu partijas biedri,  uzņēmumam sākās grūti laiki – konfiscēja Dasleru rūpnīcas, brāļi devās uz fronti, bet vienā no apavu rūpnīcām vācieši centās izveidot granātmetēju ražotni. Kad tas neizdevās, Adi tika atsaukts no frontes, lai varētu uzsākt apavu ražošanu vācu armijai. Tikmēr tobrīd karā iesauca Rūdolfu un uzņēmums palika Ādolfa rokās. Karam beidzoties, Dasleru rūpnīca nonāca amerikāņu zonā, bet brāļu savstarpējās attiecības bija pagalam saļodzījušās. Rezultātā brāļi uzņēmumu sadalīja. Tas notika 1948. gadā un tā esot bijusi pēdējā reize, kad abi runājuši. Ādols paturēja Daslera apavu rūpnīcu, kamēr Rūdolfs izveidoja savu apavu fabriku. Loģiski, ka nācās mainīt arī nosaukumu, un te laimīgo lozi izvilka Adi. Viņš, savienojot savu iesauku ar uzvārda pirmo daļu, radīja zīmolu „Adidas”, Rūdolfs, kopējot brāli, izvēlējās nosaukumu „Ruda”, kam nebija lemts iedzīvoties un tas ātri vien pārtapa par „Puma”, lai izklausītos sportiskāks. Brāļu strīds  turpinājās, sadalot dzimto pilsētu divās daļās, vienubrīd Hercogenauraha tika saukta par saliekto kaklu pilsētu, jo vispirms bija jānoskaidro, kura zīmola apavus tu valkā. Tā, kā gandrīz visi pilsētas iedzīvotāji strādāja vienā vai otrā uzņēmumā, klīst nostāsti, ka abu uzņēmumu darbiniekiem bija liegts tikties un kur nu vēl precēties. Brāļu sāncensība, nepārtraukti uzlabojot un attīstot savus produktus, cenšoties vienam otru pārspēt, turpinājās līdz pat abu aiziešanai viņsaulē. Starp citu kapos viņi apglabāti pēc iespējas tālāk vienu no otra. Sāncensība turpinājās vēl gadu desmitiem, jo abi ražotnes  atstāja saviem  dēliem, līdz 2009. gadā kompānijas darbinieki tikās futbola mačā, apliecinot, ka „Puma” un „Adidas” naids ir beidzies.

1755. gada 2. novembrī dzimusi nākamā Francijas karaliene Marija Antuanete. Tā pati, kura giljotinēta 1792. gadā un kurai piedēvē pasaulslaveno frāzi: “Ja viņiem nav maizes, ko ēst, lai ēd kūkas.” Ja viņiem nav maizes, ko ēst, lai ēd kūkas! Klīst leģenda, ka šo frāzi savulaik izteikusi Francijas karaliene Marija Antuanete. Tomēr tā laikam tomēr paliks tikai leģenda, jo neesot atrodamas patiesas liecības, ka Francijas karaliene jelkad būtu ko tamlīdzīgu teikusi. Toties ir skaidri zināms, ka Marija Antuanete bija dumpīga savā raksturā un viena no ietekmīgākajām 18.gadsimta modes noteicējām ne tikai Francijas galmā, bet arī citviet Eiropā. Viņa franču galma stagnējošās etiķetes garlaikota un nepietiekamas vīra – Francijas karaļa Luija XVI – uzmanības apveltīta, viņa dievinājusi modi, izklaides, jautrības un dejas. Marija Antuanete nav bijusi pagalm dumja skaistule, tomēr vairāk par nopietnām lietām viņas prātu nodarbinājušas izklaides. Kad Luijs XVI, kļuva par karali, viņš saņēma mantojumā gandrīz izputinātu Franciju. Un lai jaunajam karalim piemita taupīgums, viņa sievas Marijas Antuanetes dzīves stils nesapasēja ar taupīguma politiku Francijas galmā. Karaliene dievināja tērpus un dārglietas, atteicās ievērot galma tradicionālo etiķeti un pati sev izvēlējās tērpus. Galms akli sekoja Marijas Antuanetes diktētajai modei un laikā ar viņu galma dzīve atgādināja vienu milzīgu un nebeidzamu karnevālu, ko nodrošināja balles, dejas, teatralizētas rotaļas un kāršu spēles. Marijas Antuanetes dzīves stilu nemainīja arī bērnu dzimšana. Tieši pretēji – troņmantnieka nosmērēto autiņu dzeltenbrūnā krāsā pasniedza kā “dofina pārsteigums”, iegūstot ārkārtēju popularitāti aristokrātijas vidū. Tajā laikā Francijā bija izplatīta pamatīga parazītu sērga, tāpēc nav brīnums, ka pat auduma krāsu toņiem tika piešķirti ekstravaganti nosaukumi, piemēram, “blusas muguras”, “blusas kājiņu” vai “saspiestas blusas” tonis. Francijas galmu bija apsēdušas ne tikai blusas, bet arī utis. Marijas Antuanetes laikā populāras kļuva iespaidīgas un sarežģītas frizūras – mākslinieciski veidotas parūkas uz milzīgiem karkasiem. Sieviešu frizūras varēja sasniegt pat 70-100 cm augstumu. Lieki piebilst, ka parūku torņos mitinājās neskaitāmas utu kolonijas. Tā, kā neviens īsti nezināja, kā parazītus apkarot, tad dāmas izlīdzējās kasoties ar smalkiem koka irbulīšiem. Lai arī pati karaliene domāja, ka ir tautas mīlēta, patiesībā viņu vainoja ne tikai Francijas finanšu grūtībās, viņai pierakstīja teju visas Francijas nebūšanas. Kļūstot vecāka, karaliene gan mazināja savu ekstravaganci – izvēloties pieticīgākus tērpus, taču tas nemainīja sabiedrības viedokli par karalienes izšķērdīgo dzīvi. Un zināmā mērā izšķērdība bija arī viens no faktoriem, kas ietekmēja Marijas Antuanetes dzīves noslēgumu, kad viņu atzina par vainīgu valsts nodevībā, bet arī vainoja valsts kases izzagšanā, piespriežot nāves sodu.

18. gadsimta britu politiķis un domātājs Edmunds Bērks tiek uzskatīts par vienu no konservatīvisma klasiķiem. Viens no viņa izcilākajiem darbiem ir „Pārdomas par franču revolūciju”, kas nāca klajā 1790. gada 1. novembrī. „Kopumā ņemot, Franču revolūcija ir pārsteidzošākais, kas šai pasaulē līdz šim noticis. Visbrīnišķīgākās lietas te tapušas, daudzos gadījumos, ar visabsurdākajiem un vissmieklīgākajiem līdzekļiem [..]. Ik lieta šķiet nedabiska šajā savādajā vieglprātības un nežēlības haosā, un visi iespējamie noziegumi sajaukušies vienā jūklī ar visām iespējamajam muļķībām.” Tā raksta īru izcelsmes britu valstsvīrs un domātājs Edmunds Bērks savā grāmatā „Pārdomas par Franču revolūciju”, kas nāca klajā 1790. gada 1. novembrī. Bērka grāmata tūdaļ kļuva par dižpārdokli, nākamā gada laikā piedzīvojot vienpadsmit atkārtotus izdevumus un daudzu tūkstošu tirāžu. Darba iznākšanas brīdī nu jau pusotru gadu viņpus Lamanšam risinājās straujas un vēl nesen neiedomājamas pārmaiņas. Francijas kārtu sapulce, kuru karalis Luijs XVI bija sasaucis cerībā stabilizēt situāciju saimnieciskās krīzes plosītajā valstī, bija pārtapusi Nacionālajā Konstitucionālajā asamblejā. Ar bruņotu pilsoņu un tautas pusē pārgājušās armijas atbalstu atstūmis monarhu no varas, jaunais parlaments pašos pamatos mainīja Francijā gadsimtos veidoto kārtību. Edmunds Bērks uz šo procesu raudzījās ar dziļu skepsi, paredzot turpinājumā tikai vēl lielāku haosu, vardarbības pieaugumu un, galu galā, spēcīga diktatora, visdrīzāk – armijnieka, nākšanu pie varas. Un viņa paredzējumi, ka zināms, lielā mērā piepildījās: pēc pirmajiem revolucionārās romantikas uzplūdiem nāca nežēlīga terora laiks, varas cīņa pašu revolucionāru starpā, visbeidzot – Napoleons. Kā norādījis pirms dažiem gadiem mūžībā aizgājušais britu un amerikāņu publicists Kristofers Hičenss, Bērks kā pirmais atklāja revolūciju tendenci „aprīt pašām savus bērnus un pārtapt savā pretmetā”, proti, nežēlīgā tirānijā. Pie tam sava laika britu politikas ainavā Edmunds Bērks bija izteikti liberālās strāvas pārstāvis. Viņš kaismīgi aizstāvēja monarha varas ierobežošanu ar konstitucionāliem līdzekļiem, pats būdams protestants, cīnījās pret Īrijas katoļu diskrimināciju, atzina Savienoto Valstu tiesības uz neatkarību. Tomēr Bērks neticēja revolūcijām kā sabiedrības pozitīvas pārveides līdzeklim. Franču revolūcijā viņš redzēja sekošanu abstraktiem, no dzīves atrautiem brīvības un tiesību konceptiem, kas tāpēc viegli bija pārvēršami argumentos terora un tirānijas attaisnošanai. To, cik daudz viņam šai ziņā taisnības, rāda ne vien Lielās Franču revolūcijas, bet arī 20. gs. revolūciju un to radīto režīmu vēsture. Bērka ideāls bija reformu process, brīvībai izaugot no dziļi un ilglaicīgi iestrādātas tradīcijas. Šie uzskati padarīja Edmundu Bērku par modernā konservatīvisma pamatlicēju. Un noslēgumam vēl viens citāts no Edmunda Bērka „Pārdomām par Franču revolūciju”: „Protams, ka sabiedrība – tā ir vienošanās. Otršķirīgas vienošanās, kas attiecas uz atsevišķu konkrētu interešu objektiem, var lauzt pēc patikas. Bet valsts nav uzlūkojama kā kaut kāds divpusējs līgums par tirgošanos ar pipariem vai kafiju, katūnu vai tabaku, vai citu tikpat maznozīmīgu pasākumu, kas uzsākts aiz sīkām īslaicīgām interesēm un ir arī izbeidzams pēc pušu iegribas. Valsts jāuzlūko daudz bijīgāk, jo tā nav partnerība lietās, kas kalpo vien raupji dzīvnieciskai pārejošās un zūdošās eksistences uzturēšanai. Šī ir partnerība visā savā zinātnē, partnerība visā savā mākslā, partnerība visos tikumos un visā savā pilnībā. Un šāda partnerība nav izbeidzama daudzās paaudzēs, tā kļūst par partnerību ne vien starp pašreiz dzīvojošajiem, bet gan starp tiem, kas dzīvo šodien, tiem, kas jau miruši, un tiem, kas vēl dzims.”

Mūsdienu Helovīna tradīcijas pamatā ir kristietībā kopš 8. gs. pastāvošā Visu Svēto dienas svinēšana 31. oktobrī. Nu jau apmēram ceturtdaļgadsimtu arī Latvijā pazīstama Helovīna svinēšana 31. oktobrī. Bērni priecīgi iztaisās spocīgā paskatā un apstaigā kaimiņus, cerot tikt pie kāda našķa; šur tur savrupmāju un arī daudzdzīvokļu namu pagalmos var redzēt izdobto ķirbju gaismekļus. Kā daudzas kristietības un pat vēl senākos priekšstatos sakņotas tradīcijas, arī šī mūsdienās ieguvusi savu popkultūras un komercijas dzinuli, kas tai pēdējā simtgadē ļāvis ieviesties lielā daļā pasaules. Helovīna nosaukums radies jauno laiku sākumā Skotijas angļu valodā no vārdu savienojuma All Hallows Eve – Visu Svēto priekšvakars. Jau 4. gs. kristīgajā baznīcā radās tradīcija noteiktā dienā pieminēt visus svētos un mocekļus. Dažādās toreizējās kristīgās pasaules daļās konkrētais datums atšķīrās, bet parasti tā bija kāda diena aprīlī vai maijā. Par to, kur un kā notikusi pāreja uz svēto pieminēšanu 1. novembrī, atrodamas vairākas versijas. Viena pauž, ka šādu lēmumu pieņēmis kāds no pāvestiem, jo siltajā gadalaikā Romā vieglāk izplatījušās sērgas un liels dievlūdzēju pieplūdums uz svētkiem bijis nevēlams. Cita versija 1. novembra tradīcijas ieviešanos saista ar Britu salām. Saskaņā ar šo variantu, Visu Svēto dienas svinēšana 1. novembrī vispirms iedibinājusies Īrijā un Nortumbrijā 8.gs., un no turienes tad nākamajā gadsimtenī izplatījusies kontinentālajā Eiropā. Ja tas ir tā, tad, iespējams, kristīgā baznīca ķeltu zemēs šādi agrajos viduslaikos integrējusi savā ritā pagāniskos apkūlību svētkus, ķeltu valodās sauktus Sauvin, Sauiņ vai Sauņ. Šo svētku ļoti būtiska sastāvdaļa bijusi arī senču garu godināšana un pacienāšana. Vēl izteiktāka šī sasaiste kļuva, kad 10. gs. līdzās Visu Svēto dienai 1. novembrī katoļu baznīca savā kalendārā ierakstīja arī Visu dvēseļu dienu, respektīvi, mirušo pieminēšanas dienu 2. novembrī. Māju apstaigāšana cienasta iegūšanas nolūkā ieviesusies Britu salās, pēc visa spriežot, ap 15. gs. Ubagi un citi trūcīgi ļaudis iegriezās mājās un piedāvājās aizlūgt par attiecīgās ģimenes mīļajiem aizgājējiem, kā atlīdzību saņemot vai nu sīknaudas gabalu, vai kādu našķi. Bieži tie bija īpaši cepumi, Britus salās saukti par ‘soul cakes’ – burtiski „dvēseļu kūkām”. Šādi atlīdzinātajai aizlūgšanai bija jāatbrīvo kristīgā dvēsele no šķīstītavas mocībām, un visai izplatīts daudzviet Eiropā bija arī priekšstati, ka šais svētāmajās dienās dvēseles var izkļūt no šķīstītavas un apmeklēt savējos. Attiecīgi tās arī tikušas pienācīgi sagaidītas – ar silti izkurinātu istabu un klātu mielasta galdu. Šādas ieražas pētnieki vēl 19. gs. konstatējuši Tirolē, Bretaņā, pat Parīzē, un tajās, protams, saskatāma nepārprotama radniecība ar veļu mielošanu, kas piekopta Latvijā vēl pagājušajā gadsimtā un, iespējams, dažviet notiek joprojām. Arī tērpšanās maskās, apstaigājot kaimiņu namdurvis, domājams, sakņojas tais pašos senajos priekšstatos, kuros mums labi zināmā ķekatās, budēļos jeb čigānos iešana. Protams, Helovīna masku tēli saistās pamatā ar makabro, mistisko, šausminošo – visu, kas atgādina dzīvajiem par neizbēgamo ceļu uz viņpasauli.              

1864. gada 30. oktobrī Vīnē noslēgtais miera līgums izbeidza Otro Šlēsvigas-Holšteinas karu. Šajā karā divas Centrāleiropas lielvalstis – Austrija un Prūsija – piespieda Dāniju atteikties no savām dienvidu provincēm Šlēsvigas un Holšteinas, kurās iedzīvotāju vairākums bija vācieši, bet dzīvoja arī ievērojam skaits dāņu. 19. gadsimta. sākumā Dānija bija krietni lielāka nekā mūsdienās, tās dienvidu robeža atradās Hamburgas pievārtē. Tomēr tā nebija vienota valsts, jo teritorijas Jitlandes pussalas dienvidos neietilpa Dānijas Karalistē, bet bija atsevišķas Šlēsvigas un Holšteinas hercogistes. Pie tam Šlēsviga bija Dānijas kroņa zeme, savukārt Holšteina ietilpa Svētās Romas impērijā. Arī etniski teritorija bija neviendabīga: kamēr dienvidos esošā Holšteina bija pamatā vāciska, tālāk uz ziemeļiem – Šlēsvigā – vācu valoda dominēja dienvidu apgabalos, kā arī pilsētās, savukārt zemnieki lielākajā hercogistes daļā runāja dāņu valodā. Jitlandes rietumu piekrasti un tuvējās salas apdzīvoja frīzi. Līdz ar 19. gadsimta sākumu, Eiropā veidojoties nācijvalstīm, šis no viduslaikiem mantotais mudžeklis sāka savilkties spraigā mezglā. Kā dāņi, tā vācieši uzlūkoja Šlēsvigu un Holšteinu par savas nācijas teritoriju. Pirmais nopietnais konflikts izraisījās 1848. gadā, kad Šlēsvigas un Holšteinas vācu iedzīvotāji pieprasīju abu hercogistu apvienošanu un iekļaušanu Vācu Savienībā – konfederācijā, kas kopš 1815. gada pastāvēja kādreizējās Svētās Romas impērijas vietā. Karalis Frederiks VII atbildēja, ka atzīst šādas tiesības tikai Holšteinai, un hercogistu vācieši sāka bruņotu sacelšanos. Tautas brāļiem nāca palīgā Prūsijas un citu vācu valstu armijas, tomēr trīs gadus ilgajā Pirmajā Šlēsvigas-Holšteinas karā Dānijai izdevās nosargāt savas robežas. Dānijas armija sīksti aizstāvējās, savukārt vairākas citas Eiropas lielvalstis izvērsa pret Prūsiju diplomātisku spiedienu. 1852. gadā tika parakstīts t.s. Londonas protokols, kas paredzēja, ka Šlēsviga un Holšteina arī turpmāk būs Dānijas kroņa īpašums, gan saglabājot nozīmīgu autonomiju. Tomēr Vācu Savienības parlaments neatzina šo vienošanos, un konflikts palika iesaldēts vēl uz 15 gadiem. Otrais Šlēsvigas-Holšteinas karš uzliesmoja 1864. gadā. Par tiešo kara iemeslu kļuva 1863. gadā pieņemtās Dānijas konstitūcijas attiecināšana arī uz Šlēsvigu. Londonas protokols paredzēja, ka abām hercogistēm būs vienāds statuss Dānijas sastāvā, savukārt valdība un parlaments Kopenhāgenā uzskatīja, ka arī Šlēsvigas dāņi ir tiesīgi baudīt jauno liberālo valsts pamatlikumu. Karš vēl nebija pieteikts, kad mazāko vācu valstu Saksijas un Hannoveres armijas iegāja Holšteinā, kuru dāņu armija atstāja bez cīņas. 1864. gada janvārī Austrija un Prūsija pieprasīja Dānijas konstitūcijas atcelšanu un, saņēmušas atteikumu, 1. februārī sāka iebrukumu Šlēsvigā. Šoreiz Dānijas situācija bija krietni smagāka nekā Pirmajā Šlēsvigas-Holšteinas karā, jo pret to cīnījās veselu divu lielvalstu armijas, savukārt citu Eiropas valstu atbalsts Kopenhāgenai vairs nebija tik vienots. Te visai nozīmīga loma bija Prūsijas kanclera Oto fon Bismarka prasmīgajai ārpolitikai. Dānijas armija gan pretojās, tomēr apmēram divkāršais pārspēks spieda to atpakaļ. Sevišķi sīvas cīņas notika aprīlī pie Dibeles pilsētiņas Šlēsvigas vidienē, kur sākās pamatā dāņu apdzīvotā teritorija. Te fronte uz laiku apstājās, aprīļa baigās Londonā tika noslēgts pamiers un sākās miera sarunas, taču tā kā Dānija vēl nebija gatava pietiekami piekāpties, pēc mēneša sarunas izjuka un vācieši atsāka uzbrukumu. Mēneša laikā viņi bija okupējuši visu Dānijas cietzemes teritoriju, dāņu armijai nācās evakuēties uz arhipelāgu. Tagad Dānijai tika izvirzīti jau krietni smagāki noteikumi. Mierlīgums, kuru parakstīja Vīnē 1864. gada 30. oktobrī, atņēma Dānijai gan Holšteinu, gan Šlēsvigu. Valsts zaudēja apmēram 40% savas teritorijas un gandrīz tikpat iedzīvotāju. Apmēram 200 000 Šlēsvigas dāņu tālāko politisko procesu rezultātā nonāca Vācijas impērijas pavalstniecībā un, cita starpā, bija spiesti cīnīties Vācijas armijā Pirmajā pasaules karā. Tikai pēc Vācijas sakāves šai karā 1919. gadā Šlēsvigā tika sarīkots referendums, un dāņu apdzīvotā kādreizējās hercogistes ziemeļdaļa atgriezās Dānijas sastāvā.

539. gadā pirms Kristus dzimšanas, 29. oktobrī, Babilonas pilsētu ieņēma persiešu valdnieka Kīra Lielā armija. Cita starpā, nozīmīgais notikums guvis atspoguļojumu arī Bībelē. Droši vien daudzi no mums atceras Rembranta gleznu „Ķēniņa Baltazara dzīres”. Satriekts varenais despots veras uz sienu, kur Jāhves roka velk ugunīgas zīmes: „Mene, mene, tekel, upharsin”. Kā vēsta Bībeles leģenda, Babilonijas valdniekam Baltazaram jeb Belzacaram uzraksts vēstījis paša un viņa valsts galu, kā to arī viņam nepārprotami iztulkojis jūdu pravietis Daniels. „Skaitīts, skaitīts, svērts, dalīts. – Dievs tavas valstības dienas ir skaitījis un tās izbeidzis; tu esi svērts svaru kausā un atrasts par vieglu; tava valsts ir dalīta un atdota mēdiešiem un persiešiem." Un, patiesi, vēstītais piepildījies. Jau visai drīz Babilonai bijis jauns valdnieks – persietis Kīrs II, saukts Lielais, kurš triumfāli iesoļojis Babilonijas galvaspilsētā 539. gadā pirms Kristus dzimšanas, 29. oktobrī. Paverdzinātajām jūdu ciltīm, kā vēsta Bībele, šī varas maiņa nozīmējusi atbrīvošanos no Bābeles gūsta, kurā tās aizvedis valdnieks Nebukadnecars. Tā nu iznāk, ka persiešu valdnieks Kīrs II ir apspiesto atbrīvotājs, un šādu liecību par sevi atstājis arī viņš pats vēstures dokumentā, kas tiek dēvēts par Kīra cilindru un datējams ar Babilonas ieņemšanas laiku. Minētais artefakts ir apmēram 30 cm garš un kādu 15 centimetru diametra māla cilindrs, ko 1879. gadā atradis asīriešu izcelsmes britu arheologs Hormuzds Rassams, un kas šobrīd apskatāms Britu muzejā Londonā. Cilindrs no vienas vietas klāts ķīļrakstiem – tas ir valdnieka Kīra Lielā manifests, kuru tas izdevis sakarā ar Babilonas ieņemšanu. „Es esmu Kīrs, pasaules ķēniņš, dižens ķēniņš, likumīgs ķēniņš; Babilonas ķēniņš,” tā saka Kīrs, un turpina – „Es nevienam neļāvu darīt varas darbus nevienā vietā Šumēras un Akadas zemē. Es centos pēc miera Babilonā un citās tās svētītajās pilsētās. Un Babilonas ļaudis es liedzu strādināt pret viņu gribu. Es arī pulcināju visus citus agrākos iemītniekus un atgriezu tiem viņu mājvietas.” Diezgan liela daļa cilindra teksta veltīta Kīra priekšgājēju – Babilonas valdnieku ļaundarību aprakstam. Viņi tēloti kā nelieši, kas apnikuši pašu tautai tik ļoti, ka tā bez cīņas atvērusi galvaspilsētas vārtus jaunajam saimniekam Kīram viņa uzvaras gājienā. Mūsdienu vēsturnieku atklājumi gan rāda citu ainu. Jaunbabilonijas valdnieki, kurus Kīrs gāza no troņa – ķēniņš Nabonaids un viņa dēls un vietnieks Belzacars –, diezin vai bija varmācīgāki par vairumu sava laika valdnieku. Un persieši, savukārt, šai karā nebūt neuzvedās kā humānisma paraugs. Iebrukuši Babilonijā, viņi uzvarēja Nabonida armiju pie Opisas pilsētas, bet babiloniešiem izdevās atkāpties ar nelieliem zaudējumiem. Tad Kīra kareivji nežēlīgi apkāva Opisas iemītniekus. Pēc tam nākamā pilsēta persiešu ceļā – Sipara – tiešām atvēra vārtus bez kaujas. Kas attiecas uz Babilonas vārtu labprātīgu atvēršanu, tā nav tiesa. Kīrs izrādījās viltīgāks par babiloniešiem. Viņš neiesaistījās izšķirošajā kaujā, bet nosūtīja mazāku vienību pa apkārtceļu uz neaizsargāto galvaspilsētu un to ieņēma. Un te nu viņam gadījās necerēta veiksme – nenojaušot par galvaspilsētas krišanu, tajā atgriezās ķēniņš Nabonaids un krita gūstā. Pēc tam jau viņa armijai neatlika nekas cits kā padoties, un Kīrs varēja ar triumfu ierasties Babilonā. Tomēr nevar noliegt arī to, ka persiešu impērija patiešām bija jauna tipa lielvalsts, kuras pārvaldē brutālas piespiešanas elementu bija mazāk nekā tās priekšgājējiem – asīriešiem un babiloniešiem. Līdz Kīram valdnieki drīzāk atklāti lepojās ar simtiem un tūkstošiem apkauto un paverdzināto. Persiešu ķēniņi visdrīzāk bija pirmie, kas vispār izvirzīja nevarmācīgas varas ideālu, un Kīra Lielā cilindrs, iespējams, ir pirmais dokuments cilvēces vēsturē, kas vispār runā par tautu un cilvēku tiesībām.  

Ķīnas galvaspilsēta Pekina radusies jau apmēram 11. gs. pirms mūsu ēras. Par apvienotās Ķīnas impērijas valdnieka galvaspilsētu tā oficiāli tika pasludināta gan daudz vēlāk – mūsu ēras 1420. gada 28. oktobrī. Ķīnas galvaspilsētas Pekinas vēsture ir mērāma vairāk nekā trīs tūkstošgadēs, un lielāko daļu no šī laika tā bijusi nozīmīgs varas centrs. Tomēr par visas Ķīnas galvaspilsētu Pekina pirmoreiz kļuva tikai 13. gs. otrajā pusē, bet neatgriezeniski šis statuss nostiprinājās vēl pusotru gadsimtu vēlāk. Nozīmīgākais datums šai ziņā ir 1420. gada 28. oktobris, kad Minu dinastijas imperators Junle pasludināja Pekinu par impērijas galvaspilsētu. Viņa laikā pilsēta arī ieguva savu pašreizējo nosaukumu, kas mandarīnu ķīniešu valodā nozīmē „Ziemeļu galvaspilsēta”. Daudzajos gadsimtos, kuri šķir Pekinas rašanos no tās kļūšanas par imperatora sēdekli, Ķīna piedzīvoja gan konsolidācijas, gan sairuma periodus. Attiecīgi Pekina bija brīžiem vienotās impērijas provinces centrs, brīžiem pusneatkarīgu vai pilnīgi neatkarīgu valstiņu galvaspilsēta. Tomēr valsts apvienošanas periodos galvaspilsēta allaž atradās tālāk uz dienvidiem, drošā attālumā no ziemeļu barbaru zemēm, no kurienes pastāvīgi draudēja iebrukumi un sirojumi. Viss mainījās tad, kad ziemeļu barbariem galu galā izdevās pakļaut Ķīnu savai varai. Tie bija mongoļi, kuru vadonis Čingizhans iekaroja Ķīnas ziemeļus. 1271. gadā Čingizhana mazdēls Hubilajhans pieņēma Ķīnas imperatora titulu, aizsākot jaunu – Juaņu – dinastiju. Tā kā Hubilajs kontrolēja arī mongoļu zemes uz ziemeļiem no Lielā Ķīnas mūra, par savu galvaspilsētu viņš izvēlējās Dadu, kā toreiz dēvēja Pekinu. Hubilajhans bija izcils valdnieks, kurš daudz darīja valsts saimniecības, izglītības un pārvaldes attīstībai. Viņa laika Ķīnu aprakstījis itāliešu ceļotājs Marko Polo, kurš pāris desmitgades uzturējās imperatora galmā. Tomēr nākamais gadsimts nesa Juaņu dinastijas valstij smagus satricinājumus – neražu un sērgas, kuras, savukārt, kļuva par iemeslu zemnieku nemieriem, kuri pakāpeniski pārauga pilsoņu karā. Tas ieguvis Sarkano apsēju sacelšanās nosaukumu, un sacēlušo vadonis, nabadzīga Dienvidķīnas zemnieka dēls, padzina Juaņu dinastiju un pats kļuva par imperatoru, pieņemdams vārdu Hunvu un nodibinādams Minu dinastiju. Minu laikā Ķīna sasniedza jaunu uzplaukuma un varenības laiku, kad tā bija lielākā un, domājams, arī spēcīgākā valsts uz zemeslodes. Šo varenību atspoguļoja arī imperatoru galvaspilsētā, kuras izbūve sākās imperatoru Hunvu dēla Junle laikā. Viņš šeit apmetās, vēl būdams princis un komandēdams imperatora armijas valsts ziemeļos. No šejienes viņš izcīnīja cīņu pret saviem brāļiem par tēva troni. Uzvarējis jaunais valdnieks izsāka grandiozu celtniecību. Apmēram 15 gadus savi 100 000 celtnieku ik dienas strādāja sviedriem vaigā. Pavisam, kā lēš, tolaik Pekinas celšanā piedalījušies apmēram miljons strādnieku un apmēram 100 000 kvalificētu amata meistaru; procesu plānoja un uzraudzīja vairāki arhitekti. Rezultātā Pekina ieguva arhitektūras pieminekļus, kuri to rotā joprojām. Te pirmām kārtām jāmin t.s. Aizliegtā pilsēta – imperatoru rezidences komplekss ar 980 ēkām. Apkārt šim kompleksam izvietojās t.s. Imperatora pilsēta ar tempļiem un dārziem, un ap to – pati pilsēta, visai pareiza četrstūra formā. Tā dažas desmitgades vēlāk ieguva Iekšpilsētas nosaukumu, kad aiz dienvidu vaļņiem izauga teju tikpat lielā Ārpilsēta. Ārpus Iekšpilsētas mūriem atradās četri tempļi, no kuriem iespaidīgākais – Debesu templis – ir vēl viena ķīniešu vēsturiskās arhitektūras pērle.

1847. gada 27. oktobrī dzimis angļu izcelsmes rūpnieks, sabiedriskais darbinieks, no 1901.līdz 1912.gadam Rīgas pilsētas mērs Džordžs Armitsteds. Viņa vadībā Rīga kļuva par modernu lielpilsētu, šajā laikā uzcēla 16 skolas, tagadējo Paula Stradiņa slimnīcu, Rīgas pilsētas elektrostaciju Andrejostā, ugunsdzēsēju depo, ierīkoja ūdensvadu, izveidoja tramvaju satiksmi. Ar viņa gādību ierīkoti vairāki parki un atvērts Rīgas Zooloģiskais dārzs. Džordžs Armitsteds piedzima 1847. gada 27. oktobrī, skots jau trešajā paaudzē šeit, Rīgā, Latvijā. Par Džordžu mēdza teikt – pēc izcelsmes spītīgs skots, pēc dzīvesveida praktisks vācietis, pieķēries dzimtajai zemei kā latvietis, turklāt apveltīts ar tīri krievisku avantūrista dzirksti. Visas šīs īpašības padarīja Rīgas mēru Armitstedu par sekmīgāko pilsētas galvu Krievijas impērijā. Bet līdz pilsētas galvai viņam bija jāizaug. Džordžs studēja absolvēja Rīgas Politehnikumu, pēc tam apguva dzelzceļu lietas Oksfordā un Cīrihē. Ceļu inženiera profesija tolaik bija ļoti prestiža, mēdz teikt, ka pieprasījuma ziņā to var salīdzināt programmētāju mūsdienās. Armitsteds projektēja dzelzceļus Krievijā, uzbūvēja līniju Smoļenska-Brjanska, bet atgriežoties Rīgā, viens no pirmajiem sāka nodarboties ar industriālo kieģeļrūpniecību. Džordžs apprecējās, ģimenē piedzima dēls un divas meitas – Džons Sesils, Lūcija un Edīte. Viņi dzīvoja namā Mārstaļu ielā 19, bet Torņakalnā iekārtoja vasarnīcu. Džordžs vadīja Rīgas Tehnisko biedrību, rīkoja lauksaimniecības un amatniecības izstādes. Pēc tam Pēterburgas draugi pierunāja viņu atgriezties dzelzceļā – kļūt par jaunās Dinaburgas-Vitebskas nodaļas priekšnieku. Un Džordžs piekrita, viņam patika visādi izaicinājumi. Nebija ilgi jāgaida uz nākamajiem. Kad 1901. gadā slimības dēļ no amata atkāpās Rīgas mērs Ludvigs Kerkoviuss, steidzami meklējot aizstājēju, Džordža Armitsteda kandidatūra šķita visideālākā – viņš bija turīgs jau trešajā paaudzē, tātad, naudas kārdinājumu norūdīts un kukuļus neprasīs, turklāt ar labiem sakariem Krievijas impērijas augstākajās aprindās, turklāt ar tehnisko domāšanu un no atbildības nebaidās. Par lielu plusu tolaik uzskatīja arī to, ka nekad nav bijis saistīts ar politiku. Viņu ievēlēja 67 balsīm par, pret bija tikai trīs. Uzreiz pēc ievēlēšanas Džordžs esot teicis: „Kungi, pateicos par atbalstu. Darīšu visu, ko spēju un pierādīšu, ka esmu jūsu uzticības cienīgs.” Sacīts darīts – un tieši viņš impērijas labumu deķi vilka uz Rīgas pusi. Interesanti, ka Armitsteds runājis piecās valodās, bet nav drošu ziņu, ka pratis latviski, tomēr viņa laikā pilsētas domē ienāca daudz latviešu – viņš saredzēja un novērtēja latvieša uzņēmēja gēnu. Turklāt viņam piemita izcila intuīcija uz visu neparasto un perspektīvo: viņa laikā Rīgā sāka kursēt pirmais elektriskais tramvajs, viņa laikā pieņēma jaunus būvniecības noteikumus, kā rezultātā no 1903. – 1907. gadam uzbūvēja 680 jaunus namus, lielāko daļu atbilstoši tā laika būvniecības noteikumiem, ceturto daļu ieguldot ēku dekoratīvajā apdarē – ornamentos, mozaīkās, skulpturālos rotājumos. Un Rīga kļuva par jūgendstila galvaspilsētu. Armitsteda laikā kultūra plauka un zēla – atklāja tagadējo Nacionālo teātri un Nacionālo mākslas muzeju. Viņš riskēja, ņemot daudzmiljonu kredītu, lai izveidotu jaunu ūdensapgādes sistēmu, kā rezultātā beidzās holēras, vēdertīfa un dizentērijas epidēmijas, bet 1904. gadā ekspluatācijā nodoto ūdensvadu sauca par labāko Eiropā. Zīmīgi, kad imperators Nikolajs II piedāvāja Amitstedam kļūt par Sanktpēterburgas galvu, viņš atteicās. Vai atteikuma iemesls bija mīlestība pret dzimto pilsētu? Iespējams, bet visticamāk, viņš labprātāk vadīja no impērijas galvaspilsētas intrigām tālāk stāvošo Rīgu, kas tolaik jau bija gana eiropeiska.  Džordžs Armitsteds strādāja Rīgas mēra amatā līdz pat nāvei pēc smagas slimības 1912. gadā. Par viņu visa pilsēta sērojusi patiesi un no visas sirds.

1864. gada 26. oktobrī dzimis Bendžamins Gugenheims, mākslas kolekcionāres, Gugenheima muzeja Venēcijā dibinātājas Pegijas  Gugenheimas tēvs, bet pasaulē viņš zināms kā viens no „Titānika” promenentākajiem pasažieriem. Ja nebūtu bijis „Titānika”, Bendžamins Gugenheims būtu tikai viens no turīgās Amerikas ebreju Gugenheima dzimtas atvasēm, iespējams, mēs zinātu tikai to, ka viņš ir leģendārās mākslas kolekcionāres  un patroneses Pegijas Gugenheimas tēvs. Taču nu, vēsturē viņa vārds ierakstīts kā turīgākā un prominentākā pasažiera vārds liktenīgajā „Titānika” braucienā. Viņš brauca kajītē B84. Mūsdienu naudas izteiksmē biļete viņam būtu varējusi izmaksāt aptuveni 80 tūkstošus eiro, kas ļāva baudīt jau tā turīgajam vīram vēl neredzētu greznību. Un, lai arī pirmās klases pasažieri, tostarp Gugenheims, bija viens no tiem, kam bija nodrošināta vieta glābšanas laivā, neraugoties uz to, nogrima okeāna dzelmē kopā ar vareno kuģi. Bendžamins Gugenheims bija viens no prominentākajiem kuģa pasažieriem, kura tēls iekļauts neskaitāmās filmās par „Titāniku”. Viņš piedalījies glābšanas darbos, lai sievietes un bērnus nogādātu laivās, Gugenheims devies atpakaļ kuģa telpās. Nostāsti liecina, ka viņš, tērpies savā labākajā smokingā, kopā ar sulaini pēdējo reizi redzēti, dodoties kuģa lielo kāpņu virzienā. Vēl citi nostāsti liecina, ka brīdī, kad sapratis – pienākusi pēdējā stunda, teicis: "Mēs esam ģērbušies labākajās drēbēs un tāpēc esam gatavi noslīkt kā džentlmeņi". Grimšanas brīdī Bendžamins ar draugiem atradās uz klāja, dzēra brendiju un smēķēja cigārus. Bendžamins Gugenheims piedzima 1865. gada 26. oktobrī Filadelfijā, Pensilvānijas štatā turīgā ģimenē. Viņš bija piektais no septiņiem kalnrūpniecības magnāta Mejera Gugenheima un Barbaras Maijersas dēliem. Bendžamina vecāki bija no Šveices nākuši ebreji. Bendžamins pirmais no kalnrūpnieka atvasēm sāka studijas – tiesa, viņam ātri vien mācības vienā augstskolā apnikušas, viņš teicis, ka esot bijis garlaicīgi, tomēr, mainot vairākas mācību iestādes, viņš absolvējis vienu no ievērojamākajām tā laika biznesa skolām Amerikā. Mantojis no tēva ievērojamu kapitālu un pats kļuvis par uzņēmēju, Bendžamins varēja atļauties turīga vīra dzīves veidu. Gugenheims apprecējās ar darījumu partnera meitu Floreti Seligmani un viņu ģimenē pasaulē nāca trīs meitas – Benita Rozalinda, Margerita Pegija un Barbara Hezela. Atstājot meitu audzināšanu sievas pārraudzībā, viņš kā jau uzņēmējs darījumu dēļ daudz ceļoja, tādejādi attālinājās no sievas un ģimenes un bieži uzturējās Eiropā, tostarp lielu daļu laika pavadījis Parīzē, kur viņam piederēja īpašums. Starp citu uz „Titānika” viņš bija kopā ar savu mīļāko, franču dziedātāju Leontīni Obāru. Tikmēr pēc Bendžamina aiziešanas viņsaulē, viņa brāļi un meita pasaules slavu ieguva ar filantropiju modernajā mākslā, aviācijā, medicīnā. Viņi ziedojuši gan Gugenheimas aeronautikas laboratorijai, gan Gugenheima paviljonam Sinaja kalna  medicīnas centrā. Tikmēr mākslas kolekcionāre, Bendžamina meita Pegija kļuvusi par modernās māksals patronesi, savu iespaidīgo Eiropas un Amerikas avangarda  mākslas kolekciju uz Venēciju pirmo reizi atveda 1948. gadā mākslas biennāles vajadzībām un jau gadu vēlāk iegādājās ēku, kur atvēra muzeju, kur viņa pati arī dzīvoja kopā ar savu kuplo sunīšu saimi un tur palika līdz nāves stundai.  Starp citu Pegija un viņas suņi apglabāti muzeja skulptūru dārzā.

1971. gada 25. oktobrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, kas atņēma vietu Apvienotajās Nācijās Taivānai un nodeva to Ķīnas Tautas republikai. Tā noslēdzās apmēram 20 gadus ilgusī paradoksālā situācija, kad valsts ar lielāko iedzīvotāju skaitu pasaulē nebija pārstāvēta ANO. 1949. gada rudenī Ķīnas nacionālistu jeb tā dēvētajai Gomindāna valdībai nācās atzīt savu sakāvi pilsoņu karā pret Mao vadītajiem ķīniešu komunistiem, kurus atbalstīja staļiniskā Padomju Savienība. 1. oktobrī Mao Czeduns proklamēja Ķīnas Tautas republikas nodibināšanu, pasludinot to par gāztās nacionālistu valdības varas mantinieci visā Ķīnas teritorijā. Gomindāna rokās palika vienīgi Taivānas sala un vairākas citas nelielas saliņas, un decembra sākumā nacionālistu valdība ar Čanu Kaiši priekšgalā, kā arī apmēram divi miljoni viņu atbalstītāju pārcēlās uz Taivānu. Sākotnēji šķita, ka arī šī pēdējā nacionālistu pozīcija drīz kritīs, tomēr 1950. gadā izcēlās Korejas karš – tieša militāra sadursme starp komunistisko Ķīnu un Savienotajām Valstīm, un prezidents Trumens nosūtīja amerikāņu kara floti, lai nepieļautu iespējamo sarkano ķīniešu desantu Taivānā. Bet Čana Kaiši rokās palika vēl viena svarīga pozīcija – Ķīnas pārstāvniecības Apvienoto Nāciju organizācijā. Čans, Otrā pasaules kara laikā būdams starptautiski atzīts Ķīnas valdības galva un viens no antihitleriskās koalīcijas vadītājiem, bija piedalījies ANO veidošanā no pašiem pirmsākumiem un parakstījis organizācijas dibināšanas hartu 1945. gadā. Iestājoties aukstajam karam, kurā sākotnēji komunistiskā Ķīna bija Padomju Savienības uzticams sabiedrotais, amerikāņi bloķēja visus mēģinājumus iedabūt Apvienotajās Nācijās Pekinas pārstāvjus. Tā nu izveidojās paradoksāla situācija, kad Ķīna, kuras iedzīvotāju skaits – lielākais pasaulē – tobrīd strauji tuvojās 600 miljoniem, nebija pārstāvēta Apvienotajās Nācijās. Var piebilst, ka Taivānas iedzīvotāju skaits pagājušā gadsimta 50. gadu vidū bija apmēram 10 miljoni. Šī situācija saglabājās ilgāk nekā divdesmit gadus – līdz 1971. gada 25. oktobrim, kad ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju Nr. 2758. Pēc 1960. gada Ķīnas Tautas republikas uzticamākā sabiedrotā Albānija regulāri iesniedza ANO rezolūciju projektus, kas paredzēja atņemt vietu organizācijā Čana Kaiši pārstāvjiem un atdot to Ķīnas komunistiem. Sākotnēji amerikāņiem izdevās šos centienus bloķēt, taču pamazām stāvoklis pasaulē mainījās. Sairstot koloniālajām impērijām, ANO tika uzņemtas arvien jaunas valstis, no kurām daudzas simpatizēja Ķīnas Tautas republikai. Šajā gadījumā par labu ķīniešiem nāca pēc Staļina nāves notikušais atsalums attiecībās ar Padomju Savienību. Pekinu vairs neapmierināja Maskavas „jaunākās māsas” loma starptautiskajā arēnā, tā tiecās veidot savu neatkarīgu politiku un drīzāk spēlēt pirmo vijoli starp tā dēvētajām „Trešās pasaules” valstīm, kuras nevēlējās īsti būt nedz Padomju Savienības, nedz Savienoto Valstu sabiedrotās. Galu galā, šķiet, arī amerikāņu diplomātijas globālajā spēlē labāk iederējās ietekmīga un patstāvīga Ķīna kā pretsvars Padomju Savienībai Eirāzijā. Izšķirošajā balsojumā ANO ģenerālajā asamblejā amerikāņu „pret” drīzāk gan bija domāts konsekvences demonstrēšanai, jo zīmīgi, ka gandrīz visas NATO valstis, ieskaitot Lielbritāniju un Kanādu, balsoja „par”.

„Melnā ceturtdiena” – šādu nosaukumu ieguvis 1929. gada 24. oktobris, kad straujš akciju vērtības kritums Ņujorkas biržā ievadīja Savienoto Valstu vērtspapīru tirgus sabrukumu, kam sekoja vispārēja ekonomiskā krīze Amerikā un citur pasaulē. Ekonomiskās stabilitātes zudumam bija tieša ietekme uz Otrā pasaules kara izcelšanos, tādējādi no „Melnās ceturtdienas” ievadītā satricinājumu perioda planēta sāka pamazām attapties tikai pēc ceturtdaļgadsimta. Pagājušā gadsimta 20. gadu beigās vidusmēra amerikānis šķita sev atklājis jaunu iedzīvošanās iespēju: darījumus akciju tirgū. Miljoni Savienoto Valstu pilsoņu ieguldīja visus savus liekos dolārus biržas darījumos; kad liekas naudas vairs nebija, daudzi devās uz banku pēc aizdevuma, un bankas – labprāt deva. Arī biržas brokeri pārdeva akcijas uz parāda, sevišķi mazajiem investoriem. 1929. gada vasaras beigās kopējā Savienotajās Valstīs izsniegto aizdevumu summa bija pārsniegusi astoņus ar pusi miljardus dolāru – šis lielums pārsniedza apgrozībā esošo Amerikas Savienoto Valstu dolāru kopsummu. Bet ļaudis turpināja aizņemties un spekulēt ar vērtspapīriem, tā briedinādami akciju kapitāla burbuli, kuram reiz bija jāplīst. Kritiskais datums – tā dēvētā „Melnā ceturtdiena” – pienāca 1929. gada 24. oktobrī. Jau kādu laiku pirms šī datuma akciju biržā bija vērojamas krasas pieprasījuma svārstības. „Melnajā ceturtdienā” akciju piedāvājums pārsita jebkādus rekordus, sākās paniska pārdošana, un cenas krita galvu reibinošā ātrumā. Nākamajā dienā vairāku lielāko Volstrītas banku pārstāvji vienojas par situācijas glābšanas plānu – viņi piešķīra līdzekļus nozīmīgāko uzņēmumu akciju iepirkšanai. Tomēr tas izrādījās risinājums tikai uz dažām dienām – pārāk daudzi Amerikā bija pamanījušies tikt pie akcijām, un ekonomiskas domāšanas un gluži vienkārši vēsa prāta proporcionālais daudzums uz vienu akciju bija niecīgs. Jau nākamās nedēļas sākumā atsākās paniska pārdošana, un „Melnajā otrdienā” – 29. oktobrī – pārdoto akciju skaits pārsita „Melnās ceturtdienas” rekordu. Biržas lejupslīdes nedēļa laupīja amerikāņiem apmēram 30 miljardus dolāru – patiesi astronomisku summu, lielāku nekā tā laika Savienoto Valstu gada budžets; lielāku, nekā Amerikas tēriņi 1. pasaules karā. Akciju cenu lejupslīde turpinājās vēl divarpus gadus, 1932. gada jūlijā sasniedzot zemāko punktu, savukārt cenu atkopšanās notika ļoti lēnām, un 1929. gada līmenī tās atgriezās pēc ceturtdaļgadsimta – 1954. gadā. Vēsturnieki un ekonomikas teorētiķi joprojām nav vienisprātis par to, vai Savienoto Valstu akciju tirgus krahs bija tā laika globālās saimnieciskās krīzes galvenais cēlonis, viens no to veicinošajiem faktoriem, vai drīzāk tās simptoms. Nepārprotami ir tas, ka ieguldītāju bankroti izraisīja krīzi banku sektorā, un tas, savukārt, laupīja ekonomikas attīstībai vajadzīgos kredītus. Savienoto Valstu Federālo rezervju sistēma – respektīvi, valsts banka – tikpat kā neiejaucas procesā, lai gan spētu kritiskajā situācijā atbalstīt privātbankas un līdz ar to glābt ekonomiku no nelaimes. Pie tam Savienoto Valstu valdība tieši šai laikā pieņēma tā saukto Smūta-Holija tarifu likumu, kas ieviesa augstas ievedmuitas. Amerikas tirdzniecības partneri veica pretpasākumus, un amerikāņu ekonomika jau tā nelabvēlīgajā situācijā saņēma triecienu no šī pašas palaistā bumeranga.

Tonakt debesis pār tuksnesi bija skaidras un dziļas, pilns mēness dāsni apgaismoja kāpas un klintis, un tikai viegla vēja pūsma, atlidojusi no ziemeļiem, no Vidusjūras traucēja mūžīgo smiltāju mieru. Un tad pēkšņi šo sudraboto klusumu saplosīja ellīga 882 lielgabalu kanonāde. Tur britu artilērijas viesuļuguns ievadīja Otrā pasaules kara nozīmīgāko kauju Ziemeļāfrikā pie El Alameinas, kas sākās 1942. gada 23. oktobra vakarā. „Tās vēl nav beigas, tas pat nav beigu sākums. Bet tās, iespējams, ir sākuma beigas,” tā par El Alameinas kauju izteicās britu premjerministrs Vinstons Čērčils. Uz šīm sākuma beigām seram Vinstonam nācās gaidīt gandrīz divarpus gadus. Karadarbība Āfrikas tuksnesī sākās 1940. gadā, kad briti pēc zaudētās kaujas par Franciju ar bažām gaidīja vācu iebrukumu pāri Lamanšam. Itālijas diktators Benito Musolīni nolēma izmantot situāciju un sagrābt britu kontrolēto Ēģipti, tomēr duče krietni pārvērtēja savas armijas kaujas spējas. Briti, kurus tobrīd reģionā komandēja ģenerālis Ārčibalds Veivels, ar salīdzinoši maziem spēkiem sagrāva itāliešu 10. armiju un dziļi ielauzās Lībijas teritorijā. Hitlers, glābdams savu sabiedroto Musolini, nosūtīja uz Āfriku vācu korpusu, kuru komandēja viens no viņa izcilākajiem karavadoņiem – tobrīd vēl ģenerālis Ervīns Rommels. Briti tobrīd lielu daļu savu spēku bija pārsvieduši uz Grieķiju, un Rommelam izdevās straujā pretuzbrukumā atsviest viņus atpakaļ Ēģiptē, taču gada otrajā pusē, kad Vācijas spēki bija koncentrēti iebrukumam Padomju Savienībā, situācija atkal mainījās, un nu jau Rommels bija spiests atkāpties. Taču tad, savukārt, britiem nācās arvien vairāk resursu pievērst Āzijai, kur džungļu zibenskaru sekmīgi īstenoja Japāna. Tā nu 1942. gada vasarā Rommelam izdevās vēl viens uzbrukums, kuru apturēja tikai 90 kilometrus uz rietumiem no Kairas – pie El Alameinas pilsētiņas. Te, 65 kilometrus platā joslā starp Vidusjūru un tankiem nešķērsojamo Kataras zemieni, notika izšķirošā sadursme. Premjerministrs Čērčils, neapmierināts ar līdzšinējo notikumu gaitu, nomainīja britu Ēģiptes spēku vadību, un par 8. armijas komandieri kļuva ģenerālis Bernards Montgomerijs. El Alameina bija kauja ne tikai starp divām armijām, bet arī divu karavadoņu – Rommela un Montgomerija – divkauja. Daudzējādā ziņā atšķirīgi, abi karavadoņi bija līdzvērtīgi pretinieki vienā aspektā – viņi abi spēja iedvest saviem kareivjiem pārliecību par uzvaru. El Alameinas kaujā bija maz iespēju izdomai un taktiskai veiklībai. Lielā mērā tā bija frontāla sadursme, kurā priekšrocības ir stiprākajam, un šajā gadījumā tie bija Britu sadraudzības spēki, kuru sastāvā cīnījās arī austrālieši, jaunzēlandieši, dienvidāfrikāņi, indieši, grieķi un franči; viņiem bija apmēram divkāršs pārspēks uz zemes un absolūts – gaisā.  Montgomerijam izdevās turēt Rommelu pastāvīgā neziņā par to, kur īsti tiks dots nākamais trieciens. Vācu tankiem kritiski trūka degvielas, karavīri bija pārguruši un slimoja, Rommelu viena pēc otras sasniedza ziņas par nogremdētiem tankkuģiem, kuri bija veduši viņam degvielas papildinājumu. Pēc trīspadsmit dienas ilgušās kaujas vācu un itāliešu spēki bija izsmelti, un Rommels, pārkāpjot Hitlera pavēli, uzsāka atkāpšanos, kas gan vairāk līdzinājās bēgšanai. Pie tam, atkāpjoties no Ēģiptes, Rommels uzzināja, ka viņa armijas aizmugurē – Marokā un Alžīrijā – krastā izsēdusies vēl viena sabiedroto armija, kuru komandēja amerikāņu ģenerālis Dvaits Eizenhauers. Līdz ar to vācu un itāliešu spēku liktenis Āfrikā bija izlemts.

Metropoles opera Ņujorkā ir viens no pasaules izcilākajiem operteātriem, kura skatuves dēļi un diriģenta pults pieredzējusi daudzu pasaules līmeņa zvaigžņu sniegumu. Savu darbību šī opera uzsāka 1883. gada 22. oktobrī. 19. gadsimta 70. gados Savienoto Valstu ziemeļi piedzīvo nebijušu industrializācijas bumu, un tā galvenais centrs ir Ņujorka. Pilsēta plešas plašumā un briest bagātībā, un, kā jau tas mēdz notikt, nauda meklē sev pielietojumu dažādās dzīves sfērās, tai skaitā mākslā. Un viena no izklaidēm, kurā sabiedrības krējums visai labprāt iegulda peļņas pārpalikumu, ir opera. Viens operteātris ar savu mecenātu biedrību Ņujorkā pastāv jau kopš 19. gadsimta 50. gadiem; tur pulcējas pilsētnieku „labākās famīlijas”, kuras nepavisam negrib šai prestižajā klubā uzņemt kādus nesen pie bagātības tikušos „jaunos amerikāņus”. Tad nu šie ‘homini novi’, jaunbagātnieki, starp kuriem ir Morgani, Rūzvelti, Astori un Vanderbilti, 1880. gadā izveido savu organizāciju un nodēvē to par Metropoles operas asociāciju – angliski „Metropolitan Opera Association”. Daži gadi paiet sagatavošanās darbos, bet 1883. gada 22. oktobrī priekškars pirmo reizi veras jaunajā Metropolitena operteātrī. Pirmajā vakarā izskan Šarla Guno opera „Fausts”. No Vecās pasaules nākas importēt ne tikai repertuāru, bet arī izpildītājus. Iesākumā teātra līdzekļi ir visai ierobežoti, tātad dārgos itāļu un franču solistus nevar atļauties – nākas iztikt ar otrā un trešā ešelona vācu ansambli. Tāda diezgan viduvēja eksistence turpinās līdz pat 1892. gadam, kad teātra ēku izposta ugunsgrēks. Namu atjauno un teātra vadību uztic direktoram Morisam Grou. Līdz ar viņa stāšanos amatā sākas pirmais Metropolitena uzplaukuma periods, kas operteātra vēsturē ieguvis „Zelta laikmeta” nosaukumu. Beidzot uz Metropolitena dēļiem kāpj sava laika pirmā lieluma operas zvaigznes: Lilija Lēmane, Liliāna Nordika, Emma Īmza, Sofija Skalki, Viktors Morels un citi. Vaiņagojot šo virkni, 1903. gada 23. novembrī Hercoga lomā operā Rigoleto uz Metropolitena skatuves debitē viens no visu laiku izcilākajiem tenoriem – Enriko Karūzo. Karūzo veselus 17 gadus ir Metropolitena operteātra vadošais tenors. Viņa laiks operā sakrīt ar direktora Džulio Gati-Kazacas 25 gadus ilgušo vadības posmu, kas ieguvis Metropolitena „Sudraba laikmeta” vārdu. Pie operteātra galvenā diriģenta pults šai laikā stājas meistari, kuru vārdi tālu pārskan viņu laika robežas: komponists un diriģents Gustavs Mālers, viņam seko Arutro Toskanīni, kurš nereti tiek dēvēts par visu laiku un visu tautu izcilāko diriģentu, diženais itāļu belkanto operas interprets Tulio Serafins un Vāgnera mūzikas lietpratējs Arturs Bodanckis.  Arī vēlākajos laikos, kuri nav ieguvuši ar dārgmetālu mirdzumu apveltītus nosaukumus, Metropolitena skatuve pulcē izcilus vārdus. Šeit dziedājuši Marija Kallasa, Renāta Tebaldi, Džoana Sazerlenda, Elizabete Švarckopfa, Viktorija de los Anhelesa, Monserrata Kabaljē, Mario del Monako, Franko Korelli, Nikolajs Geda, Džons Vikerss, lai nosaucam tikai pašus spilgtākos skatuves vārdus. Tas pats sakāms par diriģentiem: Dimitrijs Mitropuls, Pjers Montē, Ēriks Leinsdorfs, Fricis Reiners, Karls Bēms, Valerijs Gergijevs, Herberts fon Karajans.

1945. gada 21. oktobrī Argentīnas armijas virsnieks un politiķis Huans Perons apprec aktrisi Evu Duarti vēlāk Peronu, kas tautā pazīstama kā Evita. Marija Eva Duarte Ibargurena dzimusi 1919. gada 7. maijā no Argentīnas galvaspilsētas Buenosairesas aptuveni 200 kilometru attālumā esošajā lauku ciematā. Viņa bija jaunākā no pieciem nelielas lopu fermas īpašnieka Huana Duartes un viņa kalpones, trūcīgas basku imigranta atvases Huanas Ibargurenas ārlaulības bērniem. Tajā laikā Argentīnā 27% visu bērnu bija dzimuši nereģistrētās attiecībās jeb ārlaulībā, tostarp arī Eva. Tiesa, sabiedrība to uztvēra galvenokārt mierīgi, lai gan pastāvēja savdabīgs nerakstīts likums – ārlaulībā dzimis bērns nākotnē nekad nevarēja cerēt ieņemt augstu amatu. Tiesa tas neattiecās uz Evu. Vispirms mīļākā, bet vēlāk arī sieva Argentīnas prezidentam Huanam Peronam. Viņa baudīja neparasti lielu Argentīnas vienkāršo ļaužu ievērību. Viņi faktiski dievināja šo mazizglītoto zemnieku atvasi, kuru liktenis negaidīti bija uznesis teju vai neiedomājamos augstumos. Viņas slavu varēja pielīdzināt tai, kādu ASV savulaik baudīja Merilina Monro. Eva esot varējusi vīrietim iepatikties tik ļoti, ka viņš viņas dēļ bija gatavs teju vai uz visu.Viņu bieži sauca spāņu valodas deminutīvā par Evitu. Eva, salīdzinot ar argentīniešu sievietēm, esot bijusi neierasti gara – viņas augums bijis 1,70 centimetru. Viņai bija lielas, brūnas acis, gaiši mati un par daiļa seja. Kāds nostāsts vēsta, ka 12 gadu vecumā, neuzmanīgi apsēžoties pārlieku tuvu katlam ar verdošu olīveļļu, Eva guva spēcīgus sejas un roku apdegumus. Vietējais ārsts teica, ka viņai, visdrīzāk, uz visu mūžu palikšot šaušalīgas rētas, taču, kad pēc mēneša noņēma apsējus, tam pašam ārstam nācās tikai pārsteigumā noelsties – Evas seja un rokas bija klātas ar pilnībā gludu ādu, bez vismazākās rētiņas. Evai bijis sarežģīts raksturs. Viņa varējusi būt apburoša un pievilcīga sieviete, bet vienlaikus arī ļaunatminīga un atriebīga. Viņa allaž apzināti tiekusies pēc bagātības un varas. Kad agrā jaunībā Eva aizmuka no mājām nokļuva Buenosairesā, nepilnīgā izglītība, provinciālās manieres un izteiktais laucinieku akcents sākumā vi;nai ļoti traucēja, taču vēlāk viņa tomēr kļuva par aktrisi, strādājot radio. Savu nākamo vīru Huanu Peronu viņa satika 1944. gada 22. janvārī, kādā labdarības pasākumā, kad Evai bija 24, bet Huanam - 48 gadi. Eva iepazīšanos ar Peronu dēvēja par “brīnumdienu”, kas kļuvusi par viņas “īsto dzīvi”. Eva pameta aktrises darbu, pakāpeniski iekļaujoties Huana Perona politisko cīņu biedru lokā. Sākotnēji viņai nebija liela loma, taču jau ļoti drīz viņa kļuva aizvien pamanāmāka. Perons veiksmīgi iesaistīja Evu politiskajā cīņā. Viņam šķita, ka tas sola panākumus, ja līdzās prezidenta amata kandidātam ir sieva, kura iemieso sievietes lomu modernajā pasaulē.  Abi apprecējās 1945. gada 21. oktobrī, bet vēl pēc dažiem mēnešiem,1946. gada februāra prezidenta vēlēšanās, Huans Perons izcīnīja pārliecinošu uzvaru. Savukārt Eva kļuva par valsts “pirmo lēdiju”. Eva nomira 33 gadu vecumā ar ļaundabīgu dzemdes (citās versijās – kuņģa) audzēju. Viņas aiziešanu vārda vistiešākajā nozīmē apraudāja visa Argentīna. Viņas portreti vēl joprojām rotā trūcīgo iedzīvotāju māju sienas visā valstī.

1973. gada 20. oktobris atklājā vienu no arhitektūras brīnumiem – Sidnejas opernamu Austrālijā. 1973. gada 20. oktobris Sidnejā, kā jau Austrālijas pavasarim tas piestāv, bija saulaina un silta diena. Karaliene Elizabete II, ģērbusies tērpā ar atsegtiem pleciem, baltu bereti galvā, teikusi svinīgo uzrunu, ko laiku pa laikam nomāca vēja brīzes ielaušanās mikrofonā, kamēr vēja pūsmas plandījušas kā uzrunas lapas, tā karalienes balto tērpu, kas bija pieskaņots notikuma galvenajam varonim – jaunuzceltajam Sidnejas operas namam. Karalienei sakot Sidnejas opernama atklāšanas ceremonijas runu, ap milzīgo operas namu ūdenī peldēja vairāk nekā divi tūkstoši kuģīšu, kamēr gaisā bija Austrālijas jūras flotes helikopteri. Mirklī, kad debesīs pacēlās tūkstošiem krāsainu balonu, viens no pasaules arhitektūras brīnumiem – Sidnejas operas nams bija atklāts. Tas apvieno sevī izcilas ēkas elementus – dizainu, formu, funkciju un kontekstu, jo tikai dažas ēkas tā simbolizē pilsētu, kā opera Sidneju. Ēka klāta nelielām glazētām keramikas flīzītēm, kas vestas pāri visai pasaulei – no Zviedrijas. Šādu flīžu vajadzēja vairāk nekā miljonu. Ēka ir caurausta ar metāla trosēm, kas satur kopā konstrukciju. Lai arī uzskata, ka Sidnejas operas nama formu iedvesmojušas buras, patiesībā tas esot bijis sadalīts apelsīns, kas dāņu arhitektu iedvesmoja radīt šo arhitektūras brīnumu. Jerns Utsons savus zīmējumus aizsūtījis pašā pēdējā brīdī, lai gan ideju bija auklējis jau sen. Tālās Austrālijas dizaina konkursu viņš bija pamanījis kādā zviedru arhitektūras izdevumā. Divdesmitā gadsimta 50. gadi, laiks pēc Ptrā pasaules kara Austrālijā bija straujas izaugsmes gadi un jaunajai koncertzālei bija jākļūst par simbolu šim progresīvajam noskaņojumam. Arhitektiem nācās radīt celtni, kas ietvertu lielo zāli ar 3000 sēdvietām un mazo, kurā ietilptu 1200 skatītāju – telpām bija jābūt piemērotām plašiem operas uzvedumiem, orķestru un koru koncertiem, arī baleta izrādēm un virknei citu pasākumu. Konkurss bija milzīgs, Sidnejas jauno opernamu gribēja radīt 233 arhitekti no 28 valstīm. Daudzi no pieteikumiem bija izpildīti tā brīža labākajās modernisma tradīcijās, tiesa, daudzi atgādinājuši stikla kastes, kamēr Utsona dizains krietni atšķīries. Konkura žūrijā bija četri profesionāļi, no kuriem  gala vārds, šķiet, piederēja rūdītam modernistam Ēro Sārinenam, kurš operas konkursa laikā strādājis pie sava slavenākā projekta  - pasažieru termināļa Džona Kenedija lidostā Ņujorkā. Nostāsti vēsta, ka viņš pēdējā brīdī iepazinies ar iesniegtajiem projektiem un uzvarētāja Utsona skices izvilcis no jau atraidīto projektu kaudzes. Un žūrija paziņoja uzvarētāju, cerībā, ka šim projektam būs iespēja kļūt par vienu no pasaules izcilākajām būvēm. Svinīgā ceremonijā 1959. gada 2. martā deva startu ēkas celtniecībai, bet diez vai kāds iedomājās, ka process būs ilgs un apgrūtinošs, ka to vajās virkne nebūšanu – vieta, zemesrags, kas izvēlēts ēkai, nav bijis piemērots slodzei, kāda iecerēta jaunbūvei, ka jumta svars nav bijis līdz galam zināms. Rezultātā pirmais celtniecības posms noslēdzās divus gadus vēlāk nekā plānots.  Bija skaidrs, ka operas jumtu nevar izbūvēt tādu, kāds tas bija arhitekta skicēs, vairāki gadi pagāja bez rezultāta, līdz arhitektam nākusi apskaidrība. Tas notika mirklī, kad viņš mizojis apelsīnu – to arhitekts jau tad, kad opernams bija gatavs, atklājis kādā intervijā sakot: “Jūs nolobāt apelsīnam mizu un tad iegūstiet daivām līdzīgās formas. Tikai sagadījies, ka baltām burām ir līdzīga forma.” Jāteic, ka Utsons skandālu, konfliktu  un naudas trūkuma dēļ darbu pie ēkas nepabeidza, viņš burtiski aizlaidās no Austrālijas, darbus pārņēma  jaunais un talantīgais Sidnejā skolotais arhitekts Pīters Hols. Tikmēr Jerns Utsons Austrālijā vairs nekad neatgriezās, arī ne uz operas nama atklāšanu.

1952. gada 19. oktobrī dzimusi  Veronika Kastro - meksikāņu seriālu aktrise, kura pasaules slavu ieguva ar ziepju operu "Bagātie arī raud". Visticamāk, daudzi  nemaz nenojauš, ka pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigas un deviņdesmito sākums pagāja seriāla „Bagātie arī raud” zīmē. Savukārt tie, kuri uz pārdesmit minūtēm dienā aizmirsās no ne pārāk pārtikušās tā laika ikdienas, jau sen aizmirsuši, kurš bija sliktais Luiss Alberto vai Hosē Ignasio, bet daudzi joprojām atceras galveno varoni Mariannu, meksikāņu aktrises Veronikas Kastro izpildījumā. Jā, tas bija mājsaimnieču seriāls „Bagātie arī raud”, kas aizrāva ne tikai sievietes – ziepju operas notikumiem līdzi sekoja ģimenes, jo nu tādi notikumi, tādas kaislības līdz šim padomju cilvēkiem nebija lemts izdzīvot... Likumsakarīgi, ka nelielā auguma aktrise Veronika Kastro ar kuplajiem matiem un zaļajām acīm kļuva par Padomju Savienības un tostarp Latvijas skatītāju mīluli. Pašai aktrisei, visticamāk, nebija ne jausmas, kāpēc meksikāņu ziepju opera kļuva mega populāra bijušajā Padomju Savienībā. Un lai arī seriālu Meksikā uzņēma 1979. gadā, padomju zemē to sāka rādīt tikai 1988. gadā. Rezultātā cilvēki „Bagātie arī raud” dēļ teju juka prātā. Ikdienas dzīve daļai bija pakārtota tam, lai nepalaistu garām zaļaicainās meksikānietes kaislību un likteņa pavērsienus. Veronika Kastro piedzima četru bērnu ģimenē 1952. gada 19. oktobrī. Vecākiem izšķiroties, ģimene slīga nabadzībā, jo ar mammas nopelnīto knapi pietika ēdienam, tāpēc Veroniku skolā izsmēja par nabadzīgo apģērbu, turklāt bērnībā viņa bijusi apaļīga. Sākot nodarboties ar sportu, viņa ieguva slaidu figūru un 12 gadu vecumā par spīti nabadzībai kļuva par vietējā skaistumkonkursa uzvarētāju. Tas deva pārliecību stāties pretī smējējiem un, lai arī kautrīga, Veronika sāka uzstāties skolas pasākumos. Visu savā dzīvē Veronika sasniegusi pati saviem spēkiem, 16 gados sāka studēt teātra akadēmijā, bet lai iztiktu, viņa kaila nofotografējās kādā meksikāņu laikrakstā – tas bija naudas projekts, bez kauna un nožēlas. Mammai tomēr bija lūgums meitai atrast citu naudas pelnīšanas veidu. Veronika Kastro mācījās runas mākslu, dziedāšanu, nokļuva televīzijā, saņēma diktores diplomu un vadījusi arī radio raidījumus. Vienlaikus mācoties, strādājot gan televīzijā, gan radio Kastro, lai pabeigtu teātra akadēmiju, gulējusi vien pāris stundu naktī. Pamazām kļuvusi arvien populārāka Meksikas televīzijā, Veronika Kastro sāka saņemt piedāvājumus piedalīties ziepju operās, no kā viņa konsekventi atteikusies, sakot, ka neba tāpēc tik smagi strādājusi un mācījusies, lai karjeru izniekotu ziepju operās. Beigās aktrise padevās un viņas pirmā lielā loma bija tieši seriālā „Bagātie arī raud”. Jāteic, labi ka tā. Par pirmā līmeņa zvaigzni, pateicoties šai ziepju operai, viņa kļuva ne tikai Meksikā. Mariannas loma Veronikai Katro savulaik ļāva apceļot teju visu pasauli – jo seriāls bija skatītāju iecienīts ne tikai Padomju Savienībā, bet to demonstrēja arī Francijā, Spānijā, Itālijā un Ķīnā. Seriālam „Bagātie arī raud” sekoja „Savvaļas roze”, kas arī iekaroja skatītāju mīlestību visa pasaulē. Kādu brīdi Veronika filmējusies seriālos Argentīnā, bet 2019. gadā Veronika Kastro paziņoja, ka dodas pensijā un turpmāko laiku pavadīs kopā ar ģimeni. Tikmēr aktrise fani jau ilgāku laiku satraukti par viņas aizraušanos ar plastiskajām operācījām – sieviete septiņdesmit gadu vecumā, dzenoties pēc jaunības, izpelnījusies komentārus par to, ka viņa kļuvusi par plastiskās ķirurģijas upuri.

1386. gada 18. oktobrī tika iesvētīta Heidelbergas universitāte – vecākā augstskola Vācijā un viena no prestižākajām Eiropā.   1377. gadā visu Eiropu sašķēla konflikts starp diviem konkurējošiem pāvesta sēdekļiem – Romu un Aviņonu, pie tam Aviņonas pāvesta stiprākais balsts bija Francijas karaļnams, savukārt vācu zemes nosliecās par labu Romas virsganam. Viens no rezultātiem bija arī tas, ka vācu studentiem un pasniedzējiem nācās pamest Parīzes universitāti. Vācijas rietumdaļā augstskolu tobrīd vēl nebija, bet tāda drīz radās – pēc Pfalcas kūrfirsta Rūperta I Vitelsbaha iniciatīvas tika nodibināta universitāte Heidelbergā. Tās iesvētīšanas mesa Heidelbergas Svētā Gara baznīcā notika 1386. gada 18. oktobrī. Heidelberga, tādējādi, ir vecākā universitāte Vācijā, lai gan ne vācvalodīgajās zemēs – Vīnes universitāte bija tapusi jau pāris desmitgades agrāk. Savas pastāvēšanas pirmajā gadsimtā Heidelberga bija stingrs Romas katoļu baznīcas balsts, kur tika cītīgi skaustas Džona Viklifa un Jana Husa ķecerīgās idejas. Tomēr arī šeit dīga agrīnās Renesanses humānisma asni Rūdolfa Agrikolas, Johana Reihlina un vairāku citu izcilu domātāju personā. Pēc tam, kad 1518. gadā Mārtiņš Luters šeit disputā aizstāvēja savu pārliecību un pievērsa tai daudzus mācībspēkus un studentus, Heidelberga kļuva par vienu no galvenajiem reformācijas balstiem Vācijas rietumos un 16. gs. beigās izvērtās par Eiropas mēroga akadēmisko centru. Diemžēl nākamais gadsimts nesa smagus satricinājumus gan Pfalcas kūrfisrstistei, gan Heidelbergai. Trīsdesmitgadu kara laikā 1622. gadā pilsētu ieņēma Katoļu līgas armija, un šīs okupācijas laikā tika nolaupīta un uz Romu aizvesta pilsētas un universitātes kopīgā bibliotēka. Nākamais trieciens nāca gadsimta beigās, kad Heidelbergu metodiski nopostīja Francijas karaļa Luija XIV armija. 18. gadsimtā universitāte izrādījās zemes kungu lielāko tiesu novārtā pamesta un piedzīvoja vēlīnu kontrreformāciju, nonākot vispirms jezuītu, pēc tam franču lazāristu ordeņa pārziņā. Gadsimta nogalē Lielā Franču revolūcija un Napoleona kari jau atkal destabilizēja situāciju reģionā, taču šo pārmaiņu rezultātā Heidelberga tika pie jauna saimnieka – Bādenes lielhercoga Kārļa Fridriha, kurš 1803. gadā atgrieza universitāti valsts paspārnē. Ap šo laiku te uzplauka spilgtā vācu romantisma kustība – Heidelbergas skola ar tādiem izciliem vārdiem kā Klemenss Brentano, Ludvigs Tīks, Ahims fon Arnims, Jozefs fon Eihendorfs un citi. Romantismam pa pēdām sekoja liberālisma un vācu nacionālās atmodas idejas. Heidelberga atkal kļuva par Eiropas mēroga akadēmisku centru, kur tika likti pamati topošās vācu valsts vēstures un tiesību zinātnei, attīstījās spēcīgas medicīnas, dabaszinātņu un astronomijas nozares; gadsimta beigās šeit darbojas socioloģijas pamatlicējs Maksis Vēbers. Savu liberālo garu universitāte saglabāja arī Veimāras republikas periodā, būdama iezīmīga demokrātiskās domas citadele. Tiesa, netrūka arī studentu un mācībspēku, kuri ar sajūsmu sveica nacistu nākšanu pie varas, sarīkoja nevēlamo grāmatu dedzināšanu un atbalstīja ebreju tautības un kreisi noskaņoto kolēģu padzīšanu. Tomēr pēc nacisma varas murga Heidelberga tika atjaunota uz vecajiem pamatiem, kurus tās jaunās satversmes autori filozofs Karls Jasperss un ekonomists Alfrēds Vēbers formulēja kā „uzticību dzīvajam patiesības, taisnīguma un humānisma garam”. Šodien Heidelberga ir ne vien viena no vecākajām, bet arī viena no prestižākajām Eiropas augstskolām.

1814. gada 17. oktobrī, sasprāgstot alus tvertnei brūzī, Londonas Sentdžilas rajons piedzīvoja īstus alus plūdus.   Dzirdot vārdu savienojumu „alus plūdi”, pirmās asociācijas saistās ar krietnu žūpošanu. Tomēr 1814. gada 17. oktobrī Sentdžilas rajons Londonā piedzīvoja īstus alus plūdus, kuriem diemžēl bija arī cilvēku upuri. Londona tolaik pieredzēja straujāko izaugsmi savā vēsturē, kuru tai nesa industriālās revolūcijas rītausma. Taču vētrainajai attīstībai bija daudz negatīvu blakusparādību, kas saistījās ar trūcīgo iedzīvotāju masveidīgu pārcelšanos uz pilsētām, kur viņus gaidīja dzīve ļoti pieticīgos apstākļos. Strādnieki mitinājās lielā saspiestībā, bez elementārām labierīcībām, bieži vien šā tā būvētos mājokļos. Ražotnes parasti atradās tuvu dzīvesvietām, lai netērētu laiku un līdzekļus ceļam uz darbu. Tā tas bija arī Sentdžilā, kur Mjūksa un kompānijas alus brūzim gluži līdzās bija trūcīgo londoniešu mājeles – diezgan nedroši celtas, toties pārapdzīvotas līdz pēdējai iespējai. Tai skaitā apdzīvotas bija arī pagrabtelpas. 1814. gada rudenī Mjūksa un kompānijas brūzī apmēram sešus metrus augstā koka tvertnē jau desmito mēnesi rūga vairāk nekā 60 000 litru stiprā eila. Kas attiecas uz tvertni, tā bija, kā saka, pieredzējusi labākus laikus. 17. oktobrī apkārtni satricināja sprādzienam līdzīgs troksnis – tvertnes stīpas nebija izturējušas šķidruma spiedienu. Alus šaltis no galvenā tilpuma apgāza pārējās telpā esošās tvertnes, un pēc mirkļa jau gandrīz 150 000 litru alus spiedās pret ne sevišķi stiprajām brūža sienām.  Viena no sienām neizturēja, brūkot tā sagrāva divas tieši līdzās esošas mājeles, savukārt vairākām citām tika applūdināti pagrabi un apakšējie stāvi. Iemītnieki glābās uz galdiem, skapjiem un trepēm, uz jumtiem un koku zaros. Bet bija daži, kuri nepaspēja. Vienā no ēkām noslīka māte un viņas trīsgadīgais dēls. Vēl seši cilvēki, starp tiem divi bērni un viena pusaudze, gāja bojā zem brūkošo būvju atlūzām. Un viens vietējais iedzīvotājs diezgan noteikti mira no saindēšanās ar alkoholu, mēģinādams izdzert šo alus jūru. Un viņš nebūt nepalika vienīgais savā aizrautībā. Jau visai drīz Sentdžilā salasījās ļaudis no tuvākas un tālākas apkārtnes, lai sasmeltos un sadzertos, cik var. Kam nebija pie rokas kāds trauks, tas smēla tāpat ar plaukstām, un dzēra, dzēra, dzēra… Tikām zem ēku drupām iesprostotie izmisīgi kliedza pēc palīdzības. Laikmeta sociālos apstākļus spilgti raksturo arī fakts, ka dažu nelaimē bojā gājušo ģimenes nākamajās dienās par samaksu izrādīja viņu līķus ziņkārīgajiem. No mūsdienu viedokļa raugoties, drošības tehnikas pārkāpumi brūža darbībā šķiet acīmredzami. Bet 19. gadsimta Londonas tiesa Mjūksa un kompānijas vainu notikušajā nesaskatīja. Viņi sprieda, ka viss notikušais ir nelaimes gadījums jeb, kā tika formulēts spriedumā, „Act of God” – „Dieva darbs”.

Napoleona varenības beigu sākums – tā var raksturot grandiozo un asiņaino kauju starp Francijas impērijas un tās pretinieku koalīcijas armijām, kas risinājās pie Leipcigas toreizējā Saksijas karalistē no 1813. gada 16. līdz 19. oktobrim.   19. gadsimta pirmajā desmitgadē Eiropas likteņus lielā mērā lēma viens cilvēks – franču imperators Napoleons I. Iepriekšējās desmitgadēs šis augumā mazais korsikānis bija uzvarējis vairākus karus un daudzas kaujas, bet tad nāca neveiksmīgais karagājiens uz krievu 1812. gadā, kur Napoleona militārais ģēnijs izrādījās bezspēcīgs pret šīs valsts plašumiem un skarbo klimatu. Kā lēš, šī katastrofa impērijai prasīja ap 400 000 karavīru. Kaujās rūdītu veterānu vietā impērijas armijas rindās tagad stājās lielākoties nepieredzējuši zēni. Napoleona agrāk sakautie pretinieki atkal posās cīņai. Izveidojās tā sauktā Sestā koalīcija – Lielbritānija, Krievija, Spānija, Portugāle, Austrija, Prūsija un arī Zviedrija. Dažus gadus iepriekš Zviedrijas Riksdāgs bija ievēlējis par reģentu un troņmantnieku franču maršalu Žanu Batistu Bernadotu, kurš tagad veda zviedru armiju karā pret paša tēvzemi. Imperatoram uzticīgi palika tikai daži: poļi, kuriem Napoleons bija uz brīdi atjaunojis krievu, prūšu un austriešu nesen iznīcināto Polijas valsti; mazās vācu valstis, kuras nevēlējās Prūsijas hegemoniju Vācijā, un Napoleona izveidotās Itālijas un Neapoles karalistes. 1813. gada pavasarī Napoleons koncentrēja spēkus uz rietumiem no Elbas un vasarā izcīnīja vairākas uzvaras. Tikām viņa pretinieki īstenoja kopīgi izstrādātu plānu un, vairīdamies no sadursmes ar pašu imperatoru, sakāva viņa maršalu komandētās armijas. Kad impērijas spēki šādi bija gana novājināti, koalīcija posās izšķirošajai kaujai. Tā sākās pie Leipcigas 1813. gada 16. oktobrī, ilga četras dienas, izvērtās par asiņaināko visā Napoleona karu vēsturē un ieguvusi Tautu kaujas nosaukumu.  Napoleonam kaujas sākumā bija apmēram 225 000 vīru, viņa pretiniekiem – apmēram 380 000. Krievu kontingentu komandēja vācu izcelsmes ģenerālis fon Benigsens, prūšus – ģenerālfeldmaršals fon Blihers, austriešus – feldmaršals fon Švarcenbergs, zviedrus – kroņprincis Kārlis Johans Bernadots. Kad tik lielas armijas saduras nelielā teritorijā, nežēlīga cīņa notiek par katru tiltiņu, katru zemnieku māju vai ceļmalas krodziņu. Imperatora kareivju cīņas gars joprojām bija augstā līmenī, bet arī Napoleona pretinieki bija aizvadītajos gados daudz mācījušies no savām sakāvēm. Pirmos sabiedroto uzbrukumus atsita, taču Napoleona spēki bija nepietiekami, lai pārrautu ienaidnieka fronti sekmīgā pretuzbrukumā. Pēc smagām kaujām pirmajā dienā otrajā, 17.oktobrī, cīņa pierima. Napoleonam pienāca palīgspēki, bet viņa pretiniekiem – apmēram 10 reizes lielāki. Pie tam Saksijas un Virtembergas kontingenti pārgāja koalīcijas pusē, mainot spēku samēru vēl par vairākiem desmitiem tūkstošu impērijai par sliktu. 18. oktobrī, kad slaktiņš atsākās ar jaunu sparu, Napoleonam bija 155 000 vīru pret pretinieku 430 000. Koalīcijai neizdevās kāds viens spožs manevrs, taču pārspēks spieda frančus atpakaļ, viņiem draudēja ielenkums, un naktī Napoleons pavēlēja sākt atkāpšanos. Tā noritēja visumā organizēti līdz brīdim, kad kļūdas dēļ uzspridzināja vienīgo tiltu pāri Elsteras upei. Franču arjergards palika austrumkrastā, un ienaidnieks to iznīcināja. Tautu kaujā kritušo skaits nav precīzi nosakāms, bet tie noteikti ir vairāki desmiti tūkstošu. Napoleonam vairs Nebija ar ko aizstāt kritušos kareivjus un ģenerāļus. Leipcigā bija nevien pirmā franču imperatora sakāve lielā kaujā, bet arī viņa varenības beigu sākums.

1764. gada 15. oktobrī britu vēsturniekam Edvardam Gibonam, uzturoties Romā, radās iecere fundamentālam apcerējumam „Romas Impērijas pagrimuma un sabrukuma vēsture”. Tas kļuva par Gibona mūža darbu un vienu no modernās vēstures zinātnes pamatakmeņiem. Oktobrī laiks Romā vēl ir diezgan silts. Droši vien tāds tas bija arī 1764. gada 15. oktobra novakarē, kad kāds vēl pajauns cilvēks, pēc izskata spriežot – turīgs ārzemnieks, sēdēja uz senas celtnes fragmenta Kapitolija drupās un apcerīgi vēroja sen pagājušo laiku varenības liecības sev visapkārt. „Sic transit gloria mundis!” – „Tā paiet pasaules godība!” Droši vien arī viņam kā daudziem citiem šai vietā nāca prātā spārnotais teiciens, kuru reiz bija radījuši tie, kas te cēluši tempļus un teātrus, un likuši bagātībām no visiem pasaules nostūriem plūst šurp – uz savas impērijas galvaspilsētu. Tā sēžot, jaunais cilvēks izdzirdēja rimtu un ritmisku dziedājumu, kas plūda no Jupitera tempļa drupām. Tur mūki skandēja vakarlūgsnu, un viņu balsis rāmajā vakarā gremdēja sēdētāja prātu vēl dziļāk pārdomās par mūžīgās pilsētas likteni gadu tūkstošu ritējumā. Nu jau vairākas dienas jaunais cilvēks uzturējās Romā un neapnicis klīda šais drupās, iztēlodamies, kur reiz Romuls apstājies, izvēloties vietu savai apmetnei, kur līdzpilsoņus uzrunājis Cicerons, kur Cēzars sabrucis nodevīgo dunču ķerts. Tagad, šai pievakarē, mūku dziedājumā klausoties, pēdējo dienu iespaidi un pārdomas koncentrējās noteiktā apņēmībā: viņš rakstīs grāmatu par Romas likteni, par to, kas lika sabrukt drupās majestātiskajām celtnēm un visai impērijai, kuras varenību tās reiz apliecināja. Šo vakaru Romā, kad tika iecerēts Edvarda Gibona mūža darbs „Romas Impērijas pagrimuma un sabrukuma vēsture”, viņš pats vēlāk piesaucis savā dienasgrāmatā. Turīgā Anglijas muižnieka dēlam tobrīd bija 27 gadi un jau zināma reputācija vēsturnieku aprindās. Par laimi, tēva īpašums ļāva nedomāt par eksistences rūpēm un pievērsties pagātnes pētnieka un literāta aicinājumam. 1776. gada februārī iznāca darba pirmais sējums, kuru lasošā publika burtiski aprija. Pirmajam sējumam sekoja vēl pieci, līdz 1787. gada jūnijā, gandrīz 23 gadus pēc ieceres rašanās brīža, Edvarda Gibona diždarbs – Magnum opus, kā viņš pats to dēvēja, – bija pabeigts. Pētījums aptvēra laika periodu no imperatora Marka Aurēlija nāves mūsu ēras 180. gadā līdz Konstantinopoles krišanai Osmaņu turku rokās 1453. gadā. Gibona „Romas Impērijas pagrimuma un sabrukuma vēsture” ir uzskatāma par pirmo moderno Romas vēsturei veltīto darbu. Tomēr darba nozīme pārsniedz savas tēmas robežas – Gibona apcerējums noteica savam laikam jaunus un mūsdienās joprojām aktuālus vēstures zinātnes standartus gan faktu objektīvā traktējumā, gan avotu izmantošanā. Atbildi uz jautājumu, kāpēc bija jāsabrūk Romas Impērijai, Edvards Gibons pirmām kārtām meklē pilsoņu morāles stāvoklī. Viņš norāda, ka ar laiku noplakusi Romas pilsoņu gatavība ziedot dzīvi un dzīvību impērijas varenībai. Īpašu lomu šai procesā vēsturnieks ierāda kristīgajai ticībai, kura vairojusi pacifismu un vienaldzību pret šīszemes lietām. Vēlāko laiku vēsturnieki izvirzījuši arī daudzus citus sabrukuma iemeslus. Mūsdienās mainās arī Gibonam tik nozīmīgais priekšstats par Romas Impērijas bojāeju kā ģeopolitisku katastrofu. Pats būdams impēriju laikmeta bērns, Gibons saskatīja impērijā īpašu vērtību, kamēr šodienas pētnieki bezkaislīgi secina, ka pēc Romas Impērijas bojāejas daudzās tās provincēs iedzīvotāju dzīves kvalitāte tikai uzlabojusies, un ka Romas sabrukumu lielāko tiesu nožēlojuši tie, kuri līdz ar to zaudējuši konkrētus varas resursus.

1926. gada 14. oktobrī izdevniecība „Methuen Publishing” Londonā laida klajā vienu no pasaules bērnu literatūras šedevriem – Alana Aleksandra Milna grāmatu „Vinnijs Pūks”. Kā daudzas izcilākās bērnu grāmatas pasaules literatūras vēsturē, arī stāsti par plīša lācēnu Vinniju Pūku savā tapšanas brīdī bijuši pirmām kārtām adresēti vienam konkrētam bērnam. Rakstnieka Alana Aleksandra Milna vienīgais dēls Kristofers Robins Milns nāca pasaulē 1920. gadā, un stāstiņi, kuros darbojās viņš pats, viņa rotaļlietas un apkārtnē mītošās dzīvās būtnes, bija tēta sacerēti savam dēlam. Kad Kristoferam Robinam apritēja seši gadi, un bija laiks atvadīties no plīša lācīšiem un likt plecos skolas somu, Pūks un viņa draugi devās iepriecināt miljonus bērnu visā plašajā pasaulē. Tas notika 1926. gada 14. oktobrī, kad Londonas izdevniecība „Methuen Publishing” laida klajā grāmatu „Vinnijs Pūks”, kam divus gadus vēlāk sekoja turpinājums „Jaunā māja Pūka priedītēs”. Protams, par Vinnija Pūka nākšanu pasaulē mums pirmām kārtām jāpateicas viņa „tētim” rakstniekam Alanam Aleksandram Milnam, tomēr ir vēl divi citi, bez kuru līdzdalības mums šodien nebūtu lācēna Vinnija Pūka. Kā pirmais pieminams Savienoto Valstu prezidents Teodors Rūzvelts. 1902. gadā prezidents devās medībās uz Misisipi štatu, kurp viņu bija uzaicinājis štata gubernators. Versijas atšķiras niansēs, taču šķiet, ka gubernators Longino rīkojies atbilstoši dažādu laiku nomenklatūras darboņu tikumiem un organizējis augstajam viesim atbilstošu medījumu – Amerikas melno lāci, pie tam licis piesiet to pie koka, lai neizmūk savam liktenim. Rūzvelts pamanījis šo viltību un atteicies šaut. Gadījums tika atspoguļots presē, un iedvesmoja tirgotāju Morisu Mičtomu radīt jaunu rotaļlietu – plīša lācēnu. Rotaļlieta izrādījās necerēti populāra, gandrīz katrs bērnelis sev tagad gribēja „tādu lācīti”, un par godu sižeta vaininiekam – Teodoram Rūzveltam – šos lācēnus sāka dēvēt par Tedijiem. Protams, ka tādu Tediju mīlošie vecāki iegādājās arī mazajam Kristoferam Robinam Milnam, kurš gan savu lāci vispirms nodēvēja par Eduardu. Iespējams, ka miljoni bērnu šodien lasītu grāmatas par lāci Eduardu, ja ne vēl viens mūsu sižeta personāžs – kanādiešu kavalērijas leitnants Harijs Koulbērns. Pirmā pasaules kara laikā viņš līdz ar saviem dienesta biedriem devās cīnīties Francijas kauju laukos, un pa ceļam, vēl Kanādā, no kāda mednieka nopirka melnā lāča mazuli, lācenīti, kuru par godu savai dzīves vietai Vinipegas pilsētā nodēvēja par Vinniju. Kamēr leitnants Koulbērns cīnījās Francijā, Vinnija dzīvoja Londonas zooloģiskajā dārzā, kur kļuva par vispārēju publikas mīluli. Te viņu arī sastapa Kristofers Robins Milns, un nu jau bija skaidrs, ka turpmāk arī viņa lāci nesauks citādi kā par Vinniju. Par Vinniju Pūku. Starp daudzajiem bērnu literatūras šedevriem grāmatai par Vinniju Pūku un viņa draugiem ir īpaša vieta. Ne velti Disneja koncernam, kurš tālredzīgi iegādājās tiesības uz šo tēlu, tas nesis vairāk peļņas nekā visi citi varoņi kopā ņemti, Mikipeli un Donaldu Daku ieskaitot. Kas ir pamatā šim Vinnija Pūka fenomenam? Domājams, ka Alans Aleksandrs Milns pratis ģeniāli atklāt to īpašo pieķeršanos, kāda saista bērnus un viņu rotaļlietas. Tās ir tikai bērnībai raksturīgas jūtas, un to izbeigšanās – mirklis, kad saprotam, ka tas taču ir tikai plīšs un zāģu skaidas, – tas arī ir mirklis, kad sakām ardievas savai bērnībai.

Slavenajai “Dzelzs lēdijai”, britu premjerministrei no 1979. līdz 1990. gadam Mārgaretai Tečerei dzimšanas diena ir 13. oktobrī. Mārgareta Hilda Tečere pasaulē nāca ar uzvārdu Robertsa un viņa piedzima Anglijā 1925. gada 13. oktobrī Linkolnšīras grāfistē Alfrēda un viņa sievas Beatrises ģimenē kā jaunākā meita. Mārgaretai bija vecāka māsa Mjūriela. Kamēr par Mārgaretas mammu zināms maz, tēvam piederēja divi veikaliņi un, ņemot vērā viņa rosību sabiedrībā, 1945. gadā tēvs kļuva par Grāntemas mēru. Tēvs bijis Mārgaretas elks, tieši tēva paustie principi pielipa topošajai premjerministrei uz visu mūžu – tie bija stingrība, izlēmība un taupība, bet pāri visam atziņa, nekad nesekot pūlim un nebaidīties atšķirties no tā un, ja vajadzīgs, vest pūli sev līdzi. Mārgareta jau kopš agras bērnības bijusi ar apbrīnojamām darba spējām. Viņa bijusi gatava darboties līdz spēku izsīkumam. Piemēram, piecu gadu vecumā sākusi apgūt klavierspēli, deviņu gadu vecumā uzvarēja dzejas konkursā, pamanījusies spēlēt lauka hokeju, bet uzņēmējdarbības pamatus apguvusi, palīdzot tēvam viņa bodītēs. Skolas gados aizrautība un zinātkāre rezultējās ar labām sekmēm, turklāt meitene bijusi ļoti apdāvināta, arī ar asu mēli, tādēļ klasesbiedri viņu saukuši par Megiju zobbirstīti. Un jau skolas gados Mārgareta sapņojusi par iekļūšanu parlamentā. Politika, tas bija dzelzs lēdijas lielākais magnēts. Tēvs par meitu teicis, ka Mārgareta ir par 99,5 procentiem pati pilnība, bet, ja runa ir par atlikušo pusprocentu, tad meita esot varējusi būt kaut drusku sirsnīgāka. Tas, ka Mārgareta 53 gadu vecumā kļuva par Apvienotās karalistes premjerministri, ir tikai likumsakarīgi, jo ģimenē diskusijas par politiku allaž bijušas ļoti kaislīgas un Mārgaretai tajās jau kopš mazotnes bijušas balstiesības. Tomēr pa taisno Mārgareta politikā nemetās: vispirms viņa izmēģināja spēkus ķīmijā, pēc studiju beigšanas strādājusi šajā jomā. Tā kā viņu vairāk interesēja politika, tad 25 gadu vecumā no Konservatīvo partijas centās iekļūt parlamentā. Pirmie divi centieni ielauzties politikā bija neveiksmīgi, tāpēc Mārgareta nokļuva jurisprudences lauciņā, saņēma advokātes diplomu un specializējās nodokļu tiesībās, bet doma par politiku nebija noglabāta. 1959. gadā Mārgaretai beidzot izdevās nokļūt parlamentā, un nepilnus desmit gadus vēlāk viņa jau bija ministre, vienīgā sieviete britu valdībā. Kad 1975. gadā Mārgareta Tečere stājās Konservatīvo partijas vadībā, nākamajās vēlēšanās viņa kļuva par premjerministra amata kandidāti un, partijai uzvarot 1979.gadā, viņa kļuva par Apvienotās karalistes premjeri. Viņa bija pirmā sieviete premjere šai valstī. Neviens no trim „Dzelzs lēdijas” premjerministres termiņiem nebija rozēm kaisīts, trešais bija vissmagākais, pēc virknes nepopulāru lēmumu pieņemšanas viņa 1990. gadā paziņoja par labprātīgu demisiju. Un vēl kāda nianse, savu iesauku „Dzelzs lēdija” saņēma ne tik daudz stingrā rakstura, cik  dabas dotā metāliskā balss toņa dēļ. Sākotnēji ar to Mārgareta cīnījusies, apmeklējot aktiermākslas nodarbības, kad tas nelīdzējis un dzelzs balss apdraudējusi viņas politiskos plānus, Mārgareta nolēmusi spert radikālu soli, veicot balss saišu operāciju. Runājot par to, kas tieši padarīja Mārgaretu Tečeri par tik spilgtu politiķi – zinātāji teic, ka, protams, spēcīgā griba un uzņēmība, kas nereti mijās ar stūrgalvību un ietiepību, bet pāri visam unikāla politiskā oža un apbrīnojamas spējas izkulties no šķietami neatrisināmām situācijām.

1810. gada 12. oktobrī Bavārijas karaliskā ģimene uzaicina Minhenes iedzīvotājus pievienoties svinībām par godu Bavārijas kroņprinča Ludviga laulībām ar sakšu princesi Terēzi, aizsākot slavenā alus festivāla "Oktoberfest" tradīciju. Pasaules lielākais tautas festivāls, kas Vācijas pilsētā Minhenē notiek ik gadu, vien ar pāris izņēmumiem kara un citu vēsturisku nejēdzību dēļ, ir vieta, kur augstākā labuma alus plūst nepieklājīgos daudzumos. Bet viss sākās 1810. gadā, kad Bavārijas karalis Ludvigs I par savu sievu apņēma Saksijas Hildburghauzenes Terēzi Šarloti Luīzi Frīderiku Amāliju. Tas notika 12. oktobrī. Par godu šim karaliskajam notikumam, Minhenes iedzīvotāji aicināja uz īpašiem svētkiem, kurus rīkoja pilsētas vārtu priekšā. Viena no galvenajām pirmo "Oktoberfest" svētku atrakcijām bija iespaidīgas zirgu sacīkstes, kurās 3,4 kilometru garā trasēs sacentās 30 zirgi. Par svinību idejas autoru skaidru vēsturisku liecību nav, taču daudzi uzskata, ka gan "Oktoberfest", gan arī zirgu sacīkstes izdomāja to uzvarētājs – kāds Bavārijas Nacionālās gvardes seržants vārdā Francs Baumgartners. Lai arī pirmajiem svētkiem bija karaliska nozīme, to apmēri un apmeklējums pēc mūsdienu standartiem nebija nekas pārsteidzošs – zirgu sacīkstes un dažādus priekšnesumus vēroja ap 40 000 cilvēku. Pārtopot "Oktoberfest" par publiskām svinībām, mainījās arī to saturs, bet alus, tas gan allaž neatņemama sastāvdaļa. Festivāls  nenotika 1813. gadā, kad Bavārija iesaistījās Napoleona karos, taču  dažus gadus vēlāk nolema, ka šie būs ikgadēji svētki, kurus traucēt nedrīkst nekas. Tomēr tad pienāca Pirmais pasaules karš un jau atkal no 1914. gada līdz 1918. gadam svētku nācās izlaist. Divus gadus pēc kara tika rīkots tā dēvētais “kleineres Herbstfest” jeb mazās rudens svinības un tad – 1923. gadā un 1924. gadā "Oktoberfest" nerīkoja lielās inflācijas dēļ. Pēcāk šie svētki pamanījās kļūt par nacistu propagandas instrumentu, taču netika rīkoti kara gados. Ar pilnu uzviju un atvērts visiem cilvēkiem "Oktoberfest" atsāka rīkot vien 1950. gadā. Un tad pienāca Covid-19 pandēmija, kas uz diviem gadiem izslēdza šo tradīciju. "Oktoberfest" pēc pandēmijas atkal notika 2022. gadā. Oktoberfest teritorijā jeb tā dēvētajā Terēzes pļavā, kas atrodas pavisam netālu no Minhenes centra, kopumā tiek izvietotas 34 (14 lielās un 20 mazāka izmēra) teltis. Kopējā platība ir 420 000 kvadrātmetri. Par svarīgāko allaž uzskatīta “Schottenhamel” telts, kas atrodas netālu no ieejas festivālā. Svinību pirmajā ceturtdienā alu "Oktoberfest" teritorijā nedrīkst padot nevienam apmeklētājam, pirms teltī nav ieradies pilsētas mērs un atvēris pirmo mucu. To parasti dara tieši pusdienlaikā. Attiecībā uz alu noteikumi ir stingri – "Oktoberfest" laikā drīkst pasniegt tikai un vienīgi Bavārijas alus darītāju ražojumus. Protams, neizpaliek arī festivālam un šim Vācijas reģionam tradicionālo ēdienu baudīšana. Tipisks apmeklētājs pie alus ņems pusi ceptas vistas un lielo kliņģeri. Papildus tam iespējams nogaršot tradicionālās “Bratwurst” desiņas, cūkgaļas cepešus, žāvētas zivis un neskaitāmu paveidu piparkūkas. Īpaši izsalkušie var tikt arī pie uz iesma ceptas liellopa gaļas. "Oktoberfest" pulcē miljoniem apmeklētāju, kuri izdzer alu miljoniem litru.

Vieni no postošākajiem plūdiem Eiropas vēsturē piemeklēja Ziemeļfrīziju – zemes mūsdienu Vācijā pie Dānijas robežas – 1634. gada 11. oktobra naktī. Vētrā satrakojusies Ziemeļjūra pārrāva dambjus un iznīcināja 15 000 dzīvību un vairākus desmitus kvadrātkilometru lielo Štrandas salu. Līdz ar 14. gadsimta sākumu Ziemeļu puslodē iestājās tā sauktais Mazais ledus laikmets. Gada vidējā temperatūra nokritās par nepilnu Celsija grādu, ko klimatologi vērtē kā mērenu temperatūras pazemināšanos, tomēr dažus reģionus klimata izmaiņas skāra visai būtiski. Viens no šādiem reģioniem bija Ziemeļfrīzija – Ziemeļjūras piekrastes zemes Jitlandes pussalas dienvidu galā. Salīdzinot 13. un 17. gadsimta kartes, jāsecina, ka jūra šeit atņēmusi sauszemei simtiem kvadrātkilometru. Rakstītie avoti saglabājuši ziņas par vairākām sevišķi postošām vētrām, kuru laikā zem ūdens pazuduši lauki, ciemi un veselas pilsētas. Pēdējā lielākā ūdensnelaime piemeklēja ziemeļfrīzu zemes 1634. gada 11. oktobra naktī. Tā ka vien pāris dienas šķir šo datumu no Svētā Burharda dienas, katastrofa ieguvusi Buharddienas plūdu nosaukumu. Gadsimtiem ilgi frīzi, kuri apdzīvo šos krastus, apņēmīgi cīnījušies ar Ziemeļjūras uzbrukumiem. Piekrastē tikusi izveidota grandioza aizsargdambju sistēma, kam bija jāpasargā lauki, ganības un mājas no uzbrūkošajiem viļņiem. Diemžēl 17. gadsimta pirmajās desmitgadēs Ziemeļfrīzijas piekrastes zemes bija piedzīvojušas dažādas likstas, kuras mazināja iedzīvotāju skaitu, laupot dambju atjaunošanai nepieciešamās darbarokas. 1603. gadā šeit bija plosījusies mēra epidēmija, savukārt 1618. gadā izcēlās Trīsdesmitgadu karš, kura laikā šejienieši aktīvi pretojās dažādu karojošo pušu mēģinājumiem izvietot šeit savas armijas. Sevišķi sīvas cīņas notika Štrandas salā, nodarot postījumus arī aizsargdambjiem. Tās bija kā prelūdija daudz postošākajam jūras uzbrukumam. Plūdu laikā Ziemeļfrīzijas piekrastē uzturējās holandiešu arhitekts un inženieris Jans Lēgvāters. Viņš kopā ar savu mazgadīgo dēlu bija apmeties mājā netālu no aizsargdambja, taču vēlu vakarā, kad vētras dzītie viļņi sāka šļākties pāri valnim uz ēkas jumta, abi devušies meklēt patvērumu tuvējā paugurā uzceltajā muižas ēkā. Lēgvāters raksta: „Sagriezās ziemeļrietenis un triecās pret ēku ar tādu spēku un niknumu, kādu nekad mūžā netiku pieredzējis. Stiprajām ēkas rietumpuses durvīm viļņu spēks norāva aizbīdņus, ūdens pielēja pavardu un skalojās pa gaiteņiem, smeldamies manos stulmeņos ceļa augstumā, tātad 13 pēdas augstāk par kādreizējo tīrumu zemi. Ēkas ziemeļu stūrī, kas bija vistuvāk novadkanālam, zem pamatiem izskaloja zemi, tāpēc sienas, gaitenis un grīda sabruka. Šķita, ka muižai un visiem, kas tajā patvērušies, lemts tikt ieskalotiem jūrā. No rīta kādas trīsdesmit sešas vai trīsdesmit septiņas mājeles, kas bija atradušās muižas tuvumā, izrādījās viļņu aiznestas līdz ar visiem iemītniekiem. Jādams gar krastmalu, es pārsteigts vēroju neskaitāmus beigtus lopus, ēku sijas, sadragātus ratus un milzumu koka gabalu, salmu un siena. Tāpat es redzēju daudzus slīkoņus.” Pēc Burhaddienas plūdiem baznīcas grāmatās fiksēti apmēram astoņi tūkstoši bojāgājušo, taču piekrastē tobrīd uzturējušies daudzi iebraucēji, lielākoties algādži, tāpēc kopējo plūdu upuru skaitu lēš uz piecpadsmit tūkstošiem. Tāpat bija gājuši bojā apmēra 50 000 mājlopu un zaudēta turpat visa jaunā raža. Vispamanāmākās pēdas Burharddienas ūdensnelaime atstāja apkārtnes veidolā: lielākā daļa no Štrandas salas, uz kuras līdz plūdiem bija atradusies 21 baznīca un ap pusotru tūkstoti ēku, bija uz visiem laikiem pazudusi jūras viļņos.

Nejauša eksplozija pagrīdes sprāgstvielu cehā Ķīnas dienvidu pilsētā Učanā 1911. gada 10. oktobrī kļuva par sākumu revolūcijai, kurā gāja bojā vairāk nekā 2000 gadu pastāvējusī Ķīnas imperatoru vara. 19. gadsimta otrajā pusē Ķīnā valdošā Cinu dinastija bija spiesta izmisīgi cīnīties par savu eksistenci. Vairākus gadsimtus ilgi Ķīna bija sevi uzskatījusi par pašpietiekamu pasauli, kurai ārvalstu barbari nav nedz bīstami, nedz nepieciešami. Sāpīga atmoda no šīs snaudas pienāca līdz ar tā dēvētajiem Opija kariem, kuros briti un franči ātri pārliecināja ķīniešus par savu pārākumu. Nepieciešamība reformēt valsti un armiju bija nepārprotama, tomēr ātri iekustināt milzīgo impēriju radikālām pārmaiņām nebija iespējams, un ārējais spiediens pieauga straujāk, nekā Pekinas galms spēja reaģēt. 20. gadsimta sākumā Ķīna bija faktiski puskoloniāla valsts, kuras teritorijā kaimiņu lielvalstis izcīnīja savstarpējos karus, daudz neuztraucoties par tās suverenitāti. Konservatīvā muižniecība reformām pretojās, savukārt izglītotākajos slāņos un arī armijā arvien noteiktāk iesakņojās radikālu pārmaiņu idejas. Un pat ķīniešu zemnieku masas, kuras pagātnē bija pārliecinātās par imperatora varas dievišķo raksturu, arvien vairāk zaudēja šo pārliecību, ko veicināja arī vairākas dabas katastrofas, prasīdamas desmitiem un pat simtiem tūkstošu dzīvību. Var teikt, ka revolūcijas degvielas Cinu impērijā bija uzkrājies pietiekamā daudzumā, un vajadzēja tikai vienu dzirksteli, lai notiktu vispārējs uzliesmojums. Liktenīgā dzirkstele tiešā nozīmē paspruka 1911. oktobrī Učanas pilsētā Hubejas provincē. Učana bija viena no vietām, kurās koncentrējās Ķīnas militārā industrija un bija izvietoti lieli armijas spēki. Jaunā, reformētā armija bija impērijas lielākā cerība, taču faktiski izrādījās tās kapracis – armijā iestājās radikāli noskaņotie intelektuāļi, un pārvērta to par revolūcijas perēkli. Vienai šādai nelegālai grupai Učanā cita starpā bija savs pagrīdes sprāgstvielu cehs, kurā 1911. gada 10. oktobrī notika neparedzēta eksplozija. Saprotot, ka policijas izmeklēšana ātri vien viņus atmaskos, grupas dalībnieki uzsāka savās armijas daļās dumpi, kas izplatījās ar negaidītu straujumu. Kā tas mēdz gadīties, galvenie revolucionārās kustības vadoņi nebūt nebija gatavi šim pavērsienam. Galvenais kustības „Revolucionārā alianse” ideologs Suņs Jatsens tobrīd nemaz nebija Ķīnā – viņš apceļoja Savienotās Valstis, vākdams ziedojumus no turienes ķīniešu emigrantiem. Viņa galvenais sāncensis Huaņs Sins gatavoja sacelšanos citā Ķīnas daļā. Tā nu revolucionāriem trūka pietiekami ietekmīga un pieredzējuša līdera. Par tādu tika izraudzīts liberāli noskaņotais ģenerālis Li Juaņhuns, kurš gan pats par šo ampluā nebūt nebija sajūsmā. Revolucionārie virsnieki, ieradušies ģenerāļa mājās, labu laiku viņu izmeklējās, līdz atrada… laulātās draudzenes pagultē. Burtiski ar pistoli pie deniņiem ģenerālis piekrita sekot saviem apakšniekiem, bet jau pēc laiciņa tīri labi iejutās savā lomā un vēlāk pat divas reizes ieņēma Ķīnas Republikas prezidenta posteni. Pekinas galms reaģēja uz notikumiem valsts dienvidos nepiedodami gausi. Viņi to uztvēra kā kārtējo sacelšanos, ar kuru drīz tiks galā. Kad provincēs cita pēc citas sāka rasties vietējās revolucionārās pašvaldības, kuras atteicās pakļauties Pekinai un zvērēja uzticību jaunajai republikas valdībai, un kad 1912. gada 1. janvārī Nankinā tika svinīgi pasludināta Ķīnas Republika, bija jau par vēlu. Imperatora armijas ģenerāļi nebija gatavi aizstāvēt monarhiju pilsoņu karā, un jau tajā pašā 1912. gadā imperatore atraitne Longju parakstīja ediktu par sava mazgadīgā dēla imperatora Puji atteikšanos no troņa. Tā noslēdzās divus tūkstošus gadu ilgā Ķīnas Impērijas vēsture. Valsti gaidīja vēl vairākas desmitgades juku un ārvalstu okupācijas, kas galu galā noslēdzās ar komunistu nākšanu pie varas.    

Endrjū Loida Vēbera „Operas spoks” nereti tiek dēvēts par izcilāko mūziklu pasaules vēsturē. Savu pasaules pirmizrādi tas piedzīvoja Viņas Majestātes teātrī Londonā 1986. gada 9. oktobrī. Parīzes opernamā Opera Populaire notiek savādas lietas – mēdz atskanēt dīvainas skaņas, zūd priekšmeti, pārāk bieži notiek negadījumi. Kādu vakaru mēģinājuma laikā krītošs prospekts gandrīz trāpa operas primadonnai Karlottai, un dziedone, satraukta un sašutusi, atsakās turpmāk piedalīties mēģinājumos. Direkcija ir neapskaužamā situācijā, taču tad nāk glābiņš: izrādās, ka galveno partiju apguvusi arī koriste Kristīne Daē. Tā sāk risināties sižets komponista Endrjū Loida Vēbera mūziklā „Operas spoks”, kura pasaules pirmizrāde notika „Viņas Majestātes teātrī” Londonā 1986. gada 9. oktobrī. Libreta pamatā ir 20. gadsimta sākuma populārā franču kriminālrakstnieka Gastona Lerū romāns, kuru nereti apzīmē kā „gotisku”, ar to saprotot romānā klātesošos mistikas un apsēstības motīvus. Darbība risinās Parīzē 1881. gadā. Tas ir laiks, kad Francija sāk attapties no pazemojošās sagrāves Franču-prūšu karā, atvadās no superlielvaras ambīcijām, kas saistījušās ar Napoleonu dinastijas vārdu, toties arvien noteiktāk piesaka sevi kā vadošais Eiropas mākslas centrs. Tobrīd šeit uzplaukst impresionisms, talanta pilnbriedā ir Mopasāns un Zolā, bet uz muzikālā teātra skatuves triumfē Bizē „Karmena” un dzirkstošās Ofenbaha operetes. Tieši tāda – radošā azartā kūsājoša – šai sižetā atklājas Opera Populaire, taču teātra ikdiena ir arī nežēlīga, intrigu un sakāpinātu ambīciju piesātināta, un šīs teātra tumšās puses metafora ir mūzikla titulvaronis: Operas spoks. Endrjū Loida Vēbera „Operas spoks” nereti tiek dēvēts par visu laiku izcilāko mūziklu. Šobrīd tas ir visilgāk izrādītais mūzikls Brodvejā, kā arī visu laiku ienesīgākais izklaides žanra darbs un finansiāli veiksmīgākais skatuves iestudējums vēsturē. Vēbers, kopā ar libretistiem Ričardu Stilgovu un Čārlzu Hārtu radot šo darbu, precīzi uztvēris sižeta vadmotīvu – radošā azarta pāraugšanu apsēstībā un neprātā. Operas spoks, savāds vienpatnis, kurš slepeni mitinās pazemēs labirintos zem opernama, iemīl Kristīni, taču iedzimta fiziska kroplība laupa viņam cerības uz pretmīlu. Tā vietā viņš tiecas savienoties ar savas mīlas objektu mūzikā, padarīt Kristīni par sava talanta mediju, un sagaida arī no viņas tādu pašu atdevību. Viņš ir gatavs uz visu, lai pašķirtu savai favorītei ceļu uz skatuves triumfu, taču nav gatavs dalīt viņu ne ar vienu un nevienā aspektā – Kristīnei jādzīvo tikai viņa mūzikai!

1912. gada 8. oktobris atnesa ziņas no Balkānu pussalas, kas nezinātājam gan tolaik, gan tagad varētu šķist kuriozas: Melnkalnes karaliste bija pieteikusi karu Osmaņu impērijai. Melnkalnei tobrīd bija apmēram 9,500 kvadrātkilometru liela teritorija un apmēram 220 tūkstoši iedzīvotāju, tālaika turku impērija bija turpat simtreiz pārāka par šo mazo karalisti iedzīvotāju skaita ziņā un turpat divsimtreiz lielāka teritoriāli. Protams, Melnkalnes valdības un karaļa rīcībā netrūka avantūrisma - var pieminēt kaut vai to, ka šīs valsts budžets par 60% sastāvēja no Krievijas impērijas subsīdijām. Tomēr melnkalniešu ambīcijām ir arī gadsimtus senā vēsturē sakņots pamats. Kamēr daudz lielākas Balkānu valstis jauno laiku sākumā nonāca ilgstošā atkarībā no Stambulas, nelielā, bet grūti ieņemamā kalnu teritorija netālu no Adrijas jūras, kas bija kā buferis starp turku kontrolēto iekšzemi un venēciešu īpašumiem piekrastē, saglabāja neatkarību. Turcijas varenībai brūkot, 19. gadsimta sākumā Melnkalne sāka atkarot zemes, kas savulaik bija piederējušas šejienes kņaziem, un līdz gadsimta beigām gandrīz pieckāršoja savu sākotnējo teritoriju. To ievērojot, Cetiņes valdības rīcība 1912. gadā nebūt vairs nešķiet tik neprātīga avantūra. Vēl daudz nozīmīgāks apstāklis, protams, bija vispārējā tā brīža politiskā un militārā situācija Balkānos. Turcijā jau vairākas desmitgades notika mokošs politiskās modernizācijas process, kurā periodiski ņēma virsroku gan reformistu, gan konservatoru spēki. 1911. gadā turki bezcerīgi zaudēja karu itāļiem un šķīrās no kādreizējās sultānu varenības pēdējās paliekas Ziemeļāfrikā - Tripolitānijas, tagadējās Lībijas. Tikmēr jaunās Balkānu valstis, kuras 19. gadsimta gaitā bija ieguvušas neatkarību, uzskatīja, ka tām ir visas tiesības uz Turcijas vēl kontrolētajām teritorijām Eiropā, kurās dzīvoja šo valstu nāciju piederīgie. 1912. gada vasarā Grieķija, Serbija, Bulgārija un Melnkalne izveidoja militāru savienību ar nepārprotamu mērķi uzbrukt Turcijai. Tātad Melnkalnes kara pieteikums Turcijai bija vien zināma politiska ekstravagance. Tas apstiprinājās jau nedēļu vēlāk, kad pārējās Balkānu līgas valstis iesniedza Osmaņu impērijai ultimātu, prasot de facto kapitulāciju bez cīņas. Minēto valstu spēki, kopā ņemti, krietni pārsniedza tos, kuri bija turku rīcībā impērijas Eiropas daļā, kurai pie tam tagad uzbruka no trim pusēm. Ātru armijas pārsviešanu no Āzijas efektīvi aizkavēja grieķu kara flote. Daudzējādā ziņā sabiedroto armijas bija arī tehniski pārākas, piemēram, Bulgārijai vienīgajai šai karā bija gaisa spēki - tolaik lielākā militārās tehnikas novitāte. Tomēr galvenais uzbrucēju trumpis laikam gan bija morālais pārākums: jauno Balkānu valstu karavīri burtiski rāvās cīņā pret gadsimtu apspiedējiem, kamēr turku armijai trūka vēlmes aizstāvēt kādreizējās impērijas varenības paliekas. Tomēr jau kara gaitā izpaudās arvien asākas pretrunas starp sabiedrotajiem, kuri katrs centās nokampt sev krietnāku kumosu no turkiem atņemtā. Teritorijām ar jauktu iedzīvotāju sastāvu - visvairāk tādu bija Maķedonijā - neizbēgami bija vairāki pretendenti. Galu galā Pirmajā Balkānu karā Turcijai atņemtās zemes uz gadu desmitiem kļuva par periodiski uzliesmojošu konfliktu zonu, un, salīdzinoši, turku jūgā pavadītie gadsimti šeit daudziem varēja šķist miera un stabilitātes laiks.

1994. gada 7. oktobrī beidzās stāsts jeb nepiepildīts sapnis par Nacionālo hokeja līgu. Mirst Rīgā dzimis hokejists Viktors Hatuļevs, kurš savulaik kļuva par pirmo padomju savienības hokejistu, kurš izvēlēts NHL draftā. Viktors Hatuļevs piedzima 1955. gada 17. februārī Rīgā strādnieku ģimenē. Mamma Rita nāca no Rēzeknes puses Maltas pagasta. Bijusi apsviedīgākā no piecu bērnu ģimenes, jo Ulmaņlaikos pārcēlusies uz dzīvi Rīgā un iekārtojusies armijas ekonomiskajā veikalā par pārdevēju. Kamēr hokejista tēvs Viktors bijis policists. Kad ģimenē pieteicās dēls, Ritai tolaik bijuši 38 gadi un par dēlu ārsti teica – vēlais bērns. Mājās runājuši poļu valodā, bet godā celta arī latviešu un krievu valoda, līdz ar to topošais hokejists līdz bērnudārza vecumam brīvi pārvaldījis visas trīs valodas. Vienīgo bērnu ģimenē gan lutināja, gan audzināja stingrā katoļu garā. Zēna fiziskie dotumi – vienmēr par galvastiesu garāks un plecīgāks par vienaudžiem – padarīja viņu par neformālu līderi. Mācībās ne pārāk veiksmīgs, ar apmierinošu uzvedību, bet kā uzburts uz hokeju. Tiklīdz tuvējais grāvis aizsalis viņš dauzījis ripu uz ledus no tumsas līdz tumsai, ar tēva garāžā uzmeistarotām nūjām. To redzot, mamma Rita 1966. gadā, ka peļķes vēl nebija aizsalušas, aizveda dēlu uz Daugavas stadiona mākslīgā ledus slidotavu. Treneris Jānis Kupčs puiku iemetis pie gadu un divus vecākiem zēniem. Hokejam Viktors Hatuļevs briedis palēnām, kā atceras treneris, vienmēr izpildījis prasīto, nav brūķējis muti un nekad nav apšaubījis trenera norādījumus. Pusaudžu gados kļuva skaidrs, Hatuļeva vieta ir hokejā, viņš bija izteikts sava vecuma grupas līderis uzbrukumā, viņu aicināja arī pie gadu vai divus vecākiem jauniešiem. 1973. gadā 18 gadu vecumā viņš debitēja pieaugušo komandā. Skola tajā laikā bija tikai formalitāte. Tā gada vasarā hokejistu izsauca uz PSRS junioru izlases treniņnometni. No tās atgriezies, sportists nokļuva “Dinamo” rindās. Rīgas “Dinamo “bija pirmā komanda Padomju Savienībā, kas par valūtu ārzemēs pirka hokeja formas un pirmie spēlēja ar somu nūjām. Te Hatuļevs izauga par spēcīgu, vienu no fiziski stiprākajiem hokejistiem visa Padomju Savienībā. Kad kopā ar PSRS junioru izlasi Hatuļevs nonāca turnīrā Kanādā, viņu noskatīja kāds no aizokeāna hokeja izlūkiem, kuru uzrunāja 98 kilogramus smagais un 1,89 metrus garais hokejists, kurš uz Ziemeļamerikas ledus laukumiem ar savu ātrumu, spēku un meistarību bija tas, kas vajadzīgs. Tāpēc 1975. gada vasarā, kad Monrealā notika NHL jauno spēlētāju izvēle, pirmo reizi līgas sarakstos parādījās hokejists no Padomju Savienības. Uz Hatuļevu “aci bija uzlicis” Filadelfijas “Flyers”, klubs, kas togad jau otro reizi pēc kārtas bija ieguvuši stenlija kausu un tāds hokejists kā Hatuļevs tur būtu iederējies perfekti, ja vien būtu tur nonācis. Dabūt hokejistus no PSRS tolaik līdzinājās zinātniskai fantastikai, tik ļoti padomju pilsoņus sargāja no saskares ar kapitālismu. Līdz 1981. gadam Hatuļevs spēlēja Rīgas "Dinamo", taču izcēlās ar nedisciplinētību un alkohola lietošanu. Vispirms viņam atņēma sporta meistara godu, tad piesprieda divu gadu nosacītu diskvalifikāciju, bet kad Hatuļevs spēlē iesita tiesnesim, par to tika izmests no PSRS izlases kandidātu saraksta un saņēma mūža diskvalifikāciju. Viņš ir arī ticis apcietināts par narkotiku lietošanu, kamēr vēl bijis hokejists un jau tad viņam bija nopietnas problēmas ar alkoholu. Kad hokejists beidza sportista karjeru, viņš pievērsās taksista darbam, taču pārlieka aizraušanās ar alkoholu neļāva to turpināt. Nācās iet strādāt par krāvēju, tad par gravieri kapsētā. Akmeņkaļa darbnīcā bijušo hokejistu atceras kā vienkāršu un ļoti sirsnīgu kolēģi, kurš nekad nav vairījies no fiziski smaga darba, iespējams, tur arī iedzīvojies krītamā kaitē. Un galu galā 1994.gada 7.oktobra rīts atnācis nomācies, bet silts, plus astoņi grādi ar lietu Juglas pusē. Krītamā kaite pārsteigusi Hatuļevu uz ielas. Tur arī viņu atrod, mirušu 39 gadu vecumā.

1914. gada 6. oktobris ir diena, kad pasauli ieraudzījia pasaulslavenais norvēģu pētnieks Tūrs Heijerdāls. Viens no 20.gadsimta populārākajiem cilvēkiem, pasaulslavenais norvēģu ceļotājs, pētnieks, etnogrāfs un antropologs Tūrs Heijerdāls pasaulē nāca Norvēģijas dienvidu piekrastes mazpilsētā Larvīkā 1914. gada 6. oktobrī gana pārtikušā ģimenē. Bet vecāku savstarpējās attiecības bija sliktas, tāpēc vecāki jau diezgan drīz pēc zēna piedzimšanas izšķīrās un Tūrs palika ar mammu, kura strādāja antropoloģijas muzejā. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc zēns bērnībā pasaku vietā lasīja grāmatas par antropoloģiju. Tā jau agrā bērnībā Heijerdāls iepazina Darvina evolūcijas teoriju. Pasaules okeānu apceļotājs, izrādās, bērnībā ļoti baidījies no ūdens, iemesls – viņš peldoties divas reizes gandrīz noslīcis. Tāpēc mūža nogalē pēc daudziem riskantiem un bīstamiem jūras ceļojumiem Heijerdāls pats teicis, ja 17 gadu vecumā kāds būtu viņam teicis, ka reiz ar nedrošu laivu ilgi peldēs okeānā, Tūrs šo cilvēku sauktu par pagalam traku. Tūrs bailes no ūdens palaida vaļā gluži nejauši – viņam bija vien 22 gadi, kad viņš iekrita upē, un tomēr izpeldēja. Kad bija laiks stāties universitātē, Tūram viņa aizraušanās jau bija pavisam skaidra, viņš iestājās Oslo Universitātes Dabas un ģeogrāfijas fakultātē. Tūram apprecoties, pēc augstskolas beigšanas nemiera gars urdīja pamēģināt dzīvi neskartas dabas apstākļos, tāpēc jaunlaulātie gluži kā Ādams un Ieva paradīzes dārzā dzīvoja Marķīza salā Klusajā okeānā, bet kad abu kājas sāka klāt asiņojošas čūlas un nācās meklēt mediķu palīdzību, piedzīvojumu meklētāji sapratuši, ka mūsdienu cilvēks vairs nespēj izdzīvot pirmatnējo cilvēku dzīves apstākļos. Viņi gan atgriezās dzimtenē, bet Tūra nemiera gars nebija apslāpējams. Heijerdāls savulaik ar indiāņu laivas kopiju šķērsoja Kluso okeānu, bet ar ēģiptiešu papirusa laivu – Atlantijas okeānu. Pirmais Heijerdāla sasniegums – 1947.gada ceļojums ar indiāņu niedru laivu "Kon-Tiki" pāri Klusajam okeānam – izpelnījās plašu pasaules uzmanību. Ar šo ekspedīciju viņš vēlējās pierādīt, ka Polinēzijas salu iedzīvotāji ieradušies no Dienvidamerikas, nevis Dienvidaustrumāzijas, kā domāja līdz tam. 101 dienu ilgā 6920 kilometru ekspedīcija no Peru uz Polinēziju beidzās ar panākumiem, kaut gan lielākā daļa zinātnieku toreiz apgalvoja, ka Heijerdāla laiva bezcerīgi nogrims, bet viņš pats un viņa sešu vīru komanda noteikti noslīks. 1951.gadā viņš ieguva ASV Kinoakadēmijas "Oskara" balvu par dokumentālo filmu par "Kon Tiki" ekspedīciju. Grāmatu pārtulkoja 66 valodās. 1970.gadā viņš kopā ar starptautisku ekspedīciju šķērsoja Atlantijas okeānu ar papirusu laivu "Ra II", lai pierādītu, ka senie ēģiptieši varēja nokļūt Amerikā. Viņš ar niedru kuģi "Tigris" ceļoja no Tuvajiem Austrumiem uz Indijas okeānu, lai atkārtotu senos tirdzniecības ceļus. Viņš veicis vairākus citus ceļojumus dažādās pasaules malās. Savas teorijas Heijerdāls bieži pamatoja ar novērojumiem – piemēram, par acteku Meksikā un ēģiptiešu celto piramīdu līdzīgumu, vai arī par Klusā okeāna suņu un saldo kartupeļu apbrīnojamo līdzību ar suņiem un kartupeļiem Dienvidamerikā. Heijerdāla kolēģi zinātnieki viņu allaž uzskatījuši par pārgalvīgu, bet viņš pats mēdzis pazoboties par tradicionāli akadēmiskiem zinātniekiem, sakot: "Ja jūs esat zinātnieks, jūs nekuģojat niedru laivā. Ja jūs esat zinātnieki, jūs sēžat un citējat viens otru."

2011. gada 5. oktobrī 56 gadu vecumā no vēža mirst informāciju tehnoloģiju giganta "Apple" līdzdibinātājs Stīvs Džobss. "Nāve – tas ir labākais dzīves izgudrojums," vairākus gadus pirms savas aiziešanas mūžībā teicis informāciju tehnoloģiju giganta "Apple"  līdzdibinātājs Stīvs Džobss, viena no vadošajām personībām datoru industrijā. Viņš kopā ar draugu Stīvu Vozņaku 1976. gadā nodibinot "Apple" un izlaižot mājas datoru "Apple" II sekmēja mājas datoru izplatību. Stīvs Džobss bijis "Pixar" animācijas studijas izpilddirektors, bet, kad to iegādājās volta disneja kompānija, viņš kļuva par tās lielāko akcionāru, bet kā "Apple"  izpilddirektors viņš oficiāli saņēma vienu dolāru lielu algu gadā. Un tad pienāca 5. oktobris, kad pasaule uzzināja, ka savās mājās Palo Alto pilsētā pulksten trijos dienā miris Stīvs Džobss. Oficiālais nāves iemesls – viņš mira no elpošanas apstāšanas, ko izraisījis aizkuņģa dziedera vēzis, kas bija strauji izplatījies. Stīvam Džobsam  vēzi konstatēja jau 2003. gadā, viņš bija pārcietis vairākas sarežģītas operācijas, kas deva cerības uz veselības uzlabošanos. Cerībām nepiepildoties un veselības stāvoklim pasliktinoties, 2011. gada augustā Džobss savas "ābolu kompānijas" vadību uzticēja vietniekam Timam Kukam. Pasaule Stīvu Džobsu atceras kā "Apple" radītāju. Viņa vizuālais tēls gadiem bija nemainīgs un pat tie, kuri nelieto "Apple" un neseko līdzi tehnoloģiju pasaulei, atcerēsies, ka Stīvu Džobsu raksturo viņa ikoniskais stils, ko izcēla melnā bītlene, kuras autors bija japāņu modes mākslinieks Isejs Mieake (Issey Miyake), kurš radījis ne tikai melno bītleni, bet arī uzņēmuma "Sony" korporatīvās uniformas. Tas notika 1981. gadā, kad Stīvs Džobss bija lūdzis japāņu dizainerim izveidot tādu pat uniformas paraugu "Apple" darbiniekiem, bet tie šefa ideju izsvilpa. Ja darbinieku uniformas ideja izgāzās, tā vietā Džobss sev pasūtīja melnās bītlenes – adītus džemperus ar augsto apkaklīti, ko viņš valkāja ikdienā, gan arī vilka brīžos, kad pasaulei prezentēja jaunākos sava uzņēmuma tehnoloģiju brīnumus. Zinātāji teic, ka viņam varētu būt šo apģērba gabalu ap simtu. Pats Džobss savulaik atklāja, ka bītlenes viņam piegādātas tik daudz, ka tās pietiktu līdz mūža galam. Un, jāteic, ka tieši tā tas arī notika. Džempera cena tolaik bija 175 dolāri, tā nav ātrās modes vērtība, līdz ar to norāda uz kvalitāti un zīmola vērtību, tikmēr Stīvs Džobss, velkot viena veida apģērbu, bija atvieglojis sev izvēli tam, kā parādīties korporatīvajā vidē. Lieki piebilst, ka pēc Stīva Džobsa nāves melnās bītlenes pārdošanas apjomi strauji pieauga un tās tirdzniecībā bija pieejamas līdz 2017. gadam. 2021. gadā tirdzniecībā nonāca pārveidota šīs japāņu modes mākslinieka bītlenes versija, kuras cena nu jau bija sasniegusi 270 dolāru atzīmi. Stīvs Džobss teicis, ka laimes noslēpums nav dzīšanās pēc vairāk, bet gan prasme attīstīt spēju izbaudīt mazāk. Starp citu, vēl pirms nāves Stīva Džobsa prombūtnes laikā katru reizi, kad "Apple" radās problēma, darbinieki to sāka risināt ar vārdiem "Ko Stīvs Džobss darītu šajā situācijā?". Džobss gan pats šādu pieeju īsti neesot atzinis, sakot, ka "mēs nevaram pieņemt lēmumus, vienmēr balstoties uz pagātnes pieredzi". Tā vietā viņš iedrošinājis savus darbiniekus darīt to, kas… ir jādara. Iespējams tieši tāpēc viņa savulaik radītā un vadītā kompānija ir neapturama arī pēc Džobsa nāves.

1883. gada 4. oktobrī savā pirmajā braucienā no Parīzes uz Stambulu devās Austrumu ekspresis, domājams, visu laiku slavenākais vilciens un daudzu literāru darbu sižeta elements. 19. gs. 60. gados Savienotajās Valstīs parādījās jauns dzelzceļa transporta veids – Pulmana guļamvagons. Džordža Pulmana kompānijas izstrādājums principā mainīja ceļošanu ar vilcienu: pasažieriem vairs nevajadzēja pavadīt mokpilnas naktis sēdus, viņi varēja gluži kā mājās atlaisties polsterētos dīvānos un iemigt, vagona šūpošanās ieaijāti. Šo novitāti novērtēja arī jaunais beļģu uzņēmējs Žoržs Nāgelmakerss, šai laikā apceļojot Ameriku. Atgriezies Eiropā, viņš 1874. gadā nodibināja savu „Compagnie Internationale des Wagons-Lits” – „Starptautisko guļamvagonu kompāniju”. Vairākas desmitgades Nāgelmakersa uzņēmums bija guļamvagonu servisa monopolists Eiropā, piekabinot savus luksusa guļamvagonus un restorānvagonus dažādu valstu dzelzceļa sabiedrību sastāviem. Brauciens šais vagonos kļuva par komfortablas ceļošanas etalonu. Kompānija izveidoja vairākus starptautiskus maršrutus, no kuriem zināmākais, protams, ir Austrumu ekspresis. Savā pirmajā braucienā no Parīzes Austrumu stacijas zili krāsotie, ar zeltītu emblēmu rotātie vagoni devās 1883. gada 4. oktobrī. Maršruta galamērķis bija toreizējā Osmaņu impērijas galvaspilsēta Konstantinopole jeb Stambula, taču tieša dzelzceļa savienojuma ar Bosfora šauruma krastiem toreiz nebija. Ekspreša pasažieri no Parīzes pa dzelzceļu caur Minheni, Vīni, Budapeštu un Bukaresti nonāca līdz Džurdžu pilsētiņai Rumānijas dienvidos. Šeit viņus ar prāmi pārcēla pār Donavu uz Rusi Bulgārijā, kur viņi ar citu vilcienu sasniedza Varnas ostu pie Melnās jūras, un no Varnas tvaikonis tad viņus nogādāja galamērķī – Stambulā. Ceļojums ilga sešpadsmit dienas, un tiem laikiem tas bija pārsteidzoši neilgi. Pirmā brauciena dalībnieku atsauksmes bija jūsmīgas. Var iedomāties, cik fascinējoši bija uzturēties komfortablajā, izsmalcinātajā luksusa vagona vidē, vērot aiz loga slīdošās ainavas un pa laikam izkāpt stacijās, lai ieelpotu arvien jaunu un citādu vietu aromātus. Pāris gadus vēlāk parādījās vēl otrs maršruts – caur Belgradu un Sofiju, kur posms no Nišas Serbijā līdz Sofijai pasažieriem bija jāveic pasta karietēs. Drīz gan trūkstošie dzelzceļa posmi Balkānos tika izbūvēti, un pirmais tiešais reiss no Parīzes uz Sikerdži dzelzceļa staciju Stambulā devās ceļā 1889. gadā. Sadarbojoties ar britu „Ziemeļaustrumu dzelzceļu”, tika izveidots ekspreša maršruts no Londonas līdz Stambulai. Pēc Pirmā pasaules kara, kad tika pabeigts Simplonas tunelis Alpos starp Šveici un Itāliju, parādījās jauns maršruts – caur Lozannu, Milānu un Venēciju. Desmitgades starp diviem pasaules kariem bija ekspreša ziedu laiki, kad to par pieņemamāko ceļošanas veidu uzskatīja aristokrāti, diplomāti, komersanti un bagāti dīkdieņi. Tieši šis laiks guvis savu atspoguļojumu Agatas Kristi kriminālromānā „Slepkavība Austrumu ekspresī”, kas ir zināmākais, bet ne tuvu ne vienīgais daiļdarbs, kurā tā vai citādi figurē šis pasaulslavenais vilciens. Divdesmitā gadsimta otrajā pusē, attīstoties aviācijai un ātrgaitas dzelzceļiem, Austrumu ekspreša maršruts sāka arvien sarauties. 1977. gadā tika pārtraukti ekspreša braucieni līdz Stambulai, līdz 2001. gadam Austrumu ekspresis gāja līdz Budapeštai, periodiski arī līdz Bukarestei, pēc tam tikai līdz Vīnei. 2007. gadā ātrgaitas vilciens aizstāja ekspresi arī posmā no Parīzes līdz Strasbūrai, un 2009. gada 10. decembrī no Strasbūras uz Vīni izbrauca pēdējais regulārais Austrumu ekspresis. Mūsdienās brauciens ar Austrumu ekspreša zilajiem vagoniem tiek piedāvāts kā grezna tūrisma izklaide maršrutā no Londonas līdz Venēcijai. Biļetes cena par pilnu maršrutu ir apmēram 3000 eiro.

Nākamais Romas impērijas diktators Gajs Jūlijs Cēzars savus izšķirošos panākumus kaldināja, dažos gados pakļaudams Galliju – milzīgu un resursiem bagātu teritoriju. Pēdējais cēliens šai cīņā bija gallu sacelšanās ķēniņa Verkingetorīga vadībā, kas beidzās ar gallu padošanos 3. oktobrī, 52. gadā pirms Mūsu ēras. 58. gadā pirms Mūsu ēras par Romas impērijas Narbonas provinces vietvaldi jeb prokonsulu tika iecelts Gajs Jūlijs Cēzars. Viņš bija īstais vīrs īstajā laikā un vietā, kad viņa stratēģa redzējums, kaujas komandiera dotības un varas ambīcijas bija jaunās, ekspansīvās Romas impērijas pieprasītas. Narbonas province aptvēra mūsdienu Francijas Vidusjūrai pieguļošos apgabalus, un jaunais vietvaldis tūlīt meta skatus uz ziemeļrietumiem, kur dzīvoja vēl nepakļautas ķeltu ciltis, romiešu dēvētas par galliem. Galli nebija vienoti – mēdza karot savā starpā un ar kaimiņos mītošajiem ģermāņiem un britiem, nereti varas cīņa notika arī cilšu iekšienē. Cēzars prasmīgi īstenoja „skaldi un valdi” politiku, vienus padarot par saviem sabiedrotajiem, pret citiem vēršot nežēlīgu militāro spēku. Galli, zemkopji un gani, nevarēja mēroties kaujas prasmē ar disciplinētajiem, apmācītajiem un prasmīgi vadītajiem Romas leģioniem. Apmēram trīs gadu laikā romieši bija pakļāvuši visu Galliju – tagadējās Francijas un Beļģijas teritoriju. Pats Cēzars atstājis par to detalizētu liecību savā darbā „Piezīmes par Gallu karu”. Tomēr ne visi Gallijā bija gatavi samierināties. 52. gada pirms Mūsu ēras pašā Gallijas vidienē uzliesmoja plaša sacelšanās, kuras priekšgalā nostājās gados jaunais arvernu cilts ķēniņš Verkingetorīgs. Brīdis šķita izdevīgs – Romā tieši tobrīd plosījās iekšējas jukas. Tomēr jaunais gallu ķēniņš nebija novērtējis savu pretinieku. Ātri šķērsojis ziemas sniegiem klātos Sevennas kalnus, Cēzars ieradās Gallijā un, strauji manevrējot, apvienoja izklaidus dislocētos leģionus. Verkingetorīgs labi saprata, ka frontālā kaujā gallu izredzes ir mazas, tāpēc izvēlējās pretinieka nokausēšanas un „izdedzinātās zemes” taktiku. Cēzara spēku straujie manevri neļāva vest līdzi lielas pārtikas rezerves, savukārt galli romiešu ceļā izpostīja sējumus, aizveda līdzi lopus, nodedzināja ciemus un pat pilsētas. Vienīgi biturīgu cilts vadoņi pārliecināja Verkingetorīgu saudzēt viņu galvaspilsētu Avarikumu, tagadējo Buržu, un tā izrādījās kļūda. Romiešiem izdevās labi nocietināto pilsētu ieņemt un sagrābt tur lielus pārtikas krājumus. Romiešu uzbrukums Verkingetorīga galvaspilsētai Gergovijai beidzās ar neveiksmi un smagiem zaudējumiem. Bet tikpat neveiksmīgs un zaudējumiem bagāts bija Verkingetorīga mēģinājums sakaut atejošo pretinieku. Tad Verkingetorīgs atvilka savu karaspēku uz labi nocietināto Alēzijas apmetni; netālu no mūsdienu Dižonas. Ķēniņš, iespējams, cerēja atkārtot Gergovijas panākumu, taču romieši šoreiz uzsāka ilgu aplenkumu. Viņi izbūvēja ap Alēziju sarežģītu fortifikācijas sistēmu; tā bija vērsta gan pret apmetni, gan uz ārpusi, lai atvairītu gallu palīgspēku uzbrukumu. Jau visai drīz šie palīgspēki arī ieradās, un tagad jau paši aplencēji izrādījās aplenkti. Tomēr pa to laiku nometnē iesprostotie galli sāka ciest badu. Septembra nogalē galli mēģināja ar abpusēju triecienu caursist romiešu aplenkuma loku. Romiešiem kritiska bija trešā kaujas diena, kad viņu vienības pie ārējā nocietinājuma, gallu pārspēka māktas, turējās pēdējiem spēkiem. Šajā brīdī Cēzars pats veda pretuzbrukumā ārpus aizsargvaļņiem pēdējās rezerves un sūtīja kavalēriju ienaidniekam aizmugurē. Romiešiem izdevās pārsteigt gallus nesagatavotus, viņu atkāpšanās pārtapa bēgšanā; romieši bēgošos vajāja un daudzus nogalināja. Līdz ar to arī Verkingetorīga cerības uz izlaušanos no aplenkuma zuda. 3. oktobrī, 52. gadā pirms Mūsu ēras, gallu ķēniņš un viņa armija padevās uzvarētāju žēlastībai. Gallijas pretestības gars bija salauzts, un tā kļuva par varenās impērijas kārtējo provinci. Verkingetorīgu gaidīja pieci gadi Romas cietumā, pēc tam – pazemojoša piedalīšanās Cēzara triumfa gājienā, drīz pēc tam – nāve; iespējams, no bendes rokas. Cēzars savu pretinieku pārdzīvoja par trīs gadiem, iegūdams Romas diktatora godu un nāvi no sazvērnieku dunčiem.

1928. gada 2. oktobris tiek piesaukts kā Katoļu baznīcas organizācijas „Opus Dei” aizsākums. „Opus Dei” ir vispretrunīgāk vērtētā katoļu organizācija un, cita starpā, iedvesmas avots Dena Brauna romānam „Da Vinči kods”.   „Vatikāna prelatūra, kuru dēvē par „Opus Dei”, ir dziļi dievbijīga katoļu sekta, kas pēdējā laikā piesaistījusi pretrunīgu sabiedrības interesi, izskanot ziņām par „smadzeņu skalošanu”, piespiedu metodēm un bīstamu praksi, kas pazīstama kā „miesas mērdēšana”. Ņujorkā, Leksingtonas avenijā 243, nesen pabeigts 47 miljonus dolāru vērtais „Opus Dei” starptautiskais birojs.” Tāds uzziņas stila teksts lasāms Dena Brauna romāna „Da Vinči kods” ievadā, lappusē ar nosaukumu „Fakts”. Daiļdarba sižetā „Opus Dei” figurē kā organizācija, kura cīņā par tradicionālo kristīgo priekšstatu saglabāšanu mūslaiku pasaulē nekautrējas nekādu līdzekļu, apvienojot viduslaicīgu fanātismu ar reālpolitisku cinismu un varaskāri. Ja ievēro, ka 2003. gadā iznākušais romāns nu jau tulkots 44 valodās, tā kopējais metiens pārsniedzis 80 miljonus eksemplāru un arī tāda paša nosaukuma ekranizācija bija globāls grāvējs, tad saprotams, ka Brauna sižets nesis visai plašu un ne to labāko slavu organizācijai ar nosaukumu „Svētā krusta un Dieva darba prelatūra”, par kuras rašanās datumu uzskata 1928. gada 2. oktobri. Kā apgalvo organizācijas dibinātājs, spāņu garīdznieks Hosemarija Eskriva, šai dienā viņš piedzīvojis vīziju, „noredzējis Dieva darbu”, kas iedvesmojis organizācijas radīšanai. Attiecīgi izvēlēts nosaukums: „Dieva darbs” – latīniski „Opus Dei”. Organizācijas mērķi dibinātājs formulē kā izpratnes radīšanu ticīgajos, ka (citēju) „viņu dzīve ir svētuma un evaņģelizācijas ceļš. Un tiem, kuri pieņem šo svētuma ideālu, "Opus" piedāvā garīgu atbalstu un apmācību, kas tiem nepieciešama, lai īstenotu ideālu praksē.” „Opus Dei” tapa Spānijā laikā, kad šī valsts svārstījās starp autoritārismu un demokrātiju. Sabiedrībā arvien noteiktāk sāka izpausties radikālas tendences – marksistiskas, anarhistiskas, fašistiskas –, un ir saprotama vēlme šai situācijā apliecināt tradicionālas reliģiskas vērtības. Nākamajā desmitgadē situācija valstī noveda pie asiņaina pilsoņkara un Franko diktatūras desmitgadēm, un šis huntas varas laiks sakrita ar „Opus Dei” uzplaukumu. Daudzi no organizācijas locekļiem izrādījās galēji konservatīvā režīma aktīvi atbalstītāji un līdzveidotāji. Nostiprinājusies Spānijā, organizācija sāka izvērsties citur pasaulē; 1946. gadā tās galvenā mītne tika pārcelta uz Romu, 1950. gadā pāvests Pijs XII apstiprināja tās statūtus. 1982. gadā „Opus Dei” kļuva par Romas Katoļu baznīcas personālo prelatūru, tas ir – struktūrvienību, kura nav, kā tradicionālajām prelatūrām, saistīta ar teritoriju, bet gan ar tai piederīgo personu loku. Šobrīd organizācijas dalībnieku skaits visā pasaulē tiek lēsts uz apmēram 95 000 cilvēku. Kā tad ir ar Dena Brauna lietoto apzīmējumu „sekta” un piesauktajām „miesas mērdēšanas” praksēm? Protams, romāns un filma šai ziņā nav uzskatāmi par autoritatīvu informācijas avotu. Sākot jau ar to, ka „Opus Dei” nav garīgs ordenis, tajā neuzņem mūkus, un arī garīdznieku tā rindās ir vien pāris procentu. Kā norāda organizācijas oficiālie pārstāvji, tā pati par sevi nav nedz slepena, nedz arī savā ideoloģijā vai praksē pārkāpj vispāratzītās katoļu baznīcas ievirzes. Netiek gan noliegts, ka daļa organizācijas biedru piekopj celibātu un pakļauj sevi fiziskiem pārbaudījumiem, taču tas notiekot tikai brīvprātīgi un nekādā ziņā nav mazohistiska pašmocība. Tomēr aizdomas turpina pastāvēt, un „Opus Dei” tiek piesaukta kā pretrunīgāk vērtētā Katoļu baznīcas struktūra.

Tribunāls Nirnbergā, kur pēc Otrā pasaules kara beigām tika tiesāti izdzīvojušie nacistu režīma līderi, savu spriedumu pasludināja 1946. gada 1. oktobrī. Vairumam apsūdzēto tika piespriests nāvessods, attaisnojošu spriedumu bija maz.   1945. gada maijā Eiropā beidzās Otrais pasaules karš. Tas nenoslēdzās ar miera sarunām, kurās zaudētāja puse varētu censties izkaulēt sev kaut cik ciešamus padošanās noteikumus. Šoreiz no sakautās puses – nacistiskās Vācijas – tika pieprasīta bezierunu kapitulāciju, kas nozīmēja, ka uzvarētājas valstis lēma, vai tāda Vācija vispār turpmāk pastāvēs un kāda tā būs. Kas attiecās uz izdzīvojušajiem nacistiskā režīma līderiem, kuru agresīvā un rasistiskā politika bija ierāvusi pasauli nepieredzēti postošā konfliktā, tad viņiem bija lemts tribunāls. Apsūdzību uzturēja četru lielāko uzvarētājvalstu – Lielbritānijas, Francijas, Padomju Savienības un Savienoto Valstu – pārstāvji. Par tribunāla darbības vietu tika izraudzīta Nirnberga – pilsēta, kurā nacisti savas varenības laikos rīkoja valsts un partijas vērienīgākos pasākumus. Spriedums galvenajā prāvā, kurā tiesāja Hitlera režīma ietekmīgākās personas, tika pasludināts 1946. gada 1. oktobrī. Tika piespriesti 12 nāvessodi, 3 mūža ieslodzījumi, 4 citi pamatīgi ieslodzījuma termiņi, 3 apsūdzētos attaisnoja. Ideju par Nirnbergas tribunāla nepieciešamību uzturēja pirmām kārtām Savienotās Valstis prezidenta Franklina Delano Rūzvelta personā. Viņa ieskatā šāds tiesas process demonstrētu taisnības uzvaru un būtu mācība līdzīgiem agresoriem nākotnē. Var šķist paradoksāli, taču amerikāņu ideju ļoti atsaucīgi pieņēma arī padomju diktators Josifs Staļins. Domājams, ka totalitārā vadoņa uztverē tas bija galīgās uzvaras apliecinājums, un tribunālam bija jālīdzinās vairākus gadus iepriekš Padomju Savienībā notikušajām paraugprāvām, kurās attaisnojošu spriedumu praktiski nebija. Padomju apsūdzētāji teju visos gadījumos prasīja apsūdzētajiem nāvessodu un, šķiet, bija nepatīkami pārsteigti, kad vairāki spriedumi izrādījās attaisnojoši. Protams, nacistiskie noziedznieki bija pelnījuši visbargāko sodu, taču arī šī soda spriedēji ne tuvu nebija ētiskuma un korektas rīcības paraugs. Kara noslēguma posmā visas puses bija rīkojušās ļoti nežēlīgi, lielākā vai mazākā mērā pieļaujot kara noziegumus. Jau neilgi pēc prāvas sākuma starp uzvarētājām valstīm tika noslēgta slepena vienošanās par to, kādu jautājumu izvirzīšana prāvā nav pieļaujama. Tā tika garantēts, ka netiks apšaubīta tiesātāju morāli pārākā pozīcija un tiesības sodīt sakautos. Sevišķi ētiski apšaubāma bija epizode, kurā padomju puse mēģināja apsūdzēt vāciešus poļu virsnieku masu slepkavībās Katiņas mežā. Te nu aizstāvjiem izdevās pilnīgi pierādīt apsūdzības nepamatotību, un attiecīgā fakta izskatīšana vienkārši tika pārtraukta. Vainīgais tā arī netika nosaukts, lai gan visiem bija skaidrs, ka tas ir Staļina režīms. Un tomēr – Nirnberga ar visiem tās trūkumiem ir nenoliedzami nozīmīgs starptautiski tiesiskais precedents. Kopš sprieduma pasludināšanas šajā tiesā vismaz teorētiski neviens starptautisks varmāka un kara kurinātājs vairs nevar būt drošs par savu nesodāmību. Un Nirnberga ir arī tā vieta, kur pirmo reizi nepārprotami pateikts, ka augstākstāvoša priekšnieka noziedzīga rīkojuma pildīšana neatbrīvo no atbildības par pastrādāto.

1791. gada 30. septembrī Vīnē izrādīja spilgto un idejiski daudzšķautņaino Volfganga Amadeja Mocarta operu „Burvju flauta”. Komponists Volfgangs Amadejs Mocarts un impresārijs, dramaturgs un aktieris Emanuels Šikanēders iepazinās 1780. gadā, kad Šikanēdera vadītā trupa viesojās Mocarta dzimtajā Zalcburgā. Ar laiku abi kļuva par krietniem draugiem un līdzgaitniekiem skatuves mākslā – 1789. gadā Šikanēdera vadītā trupa darbojās Vīnes priekšpilsētas Vīdenas teātrī, kur par tās augstākajiem sasniegumiem kļuva Mocarta operu iestudējumi: 1789. gadā „Bēgšana no seraja” un, visbeidzot, „Burvju flauta”, kurai pirmoreiz vēsturē te vērās priekškars 1791. gada 30. septembrī. Pirmizrādē Mocarts pats sēdēja pie klavesīna, bet operas libreta autors Šikanēders, būdams arī spilgts baritons, spēlēja galvenā komiskā varoņa Papageno lomu. Mocarts un Šikanēders bija ne tikai draugi un kolēģi, bet arī vienas organizācijas – Masonu jeb Brīvmūrnieku brālības biedri, un „Burvju flautas” tēlos nepārprotami saskatāma ar masonu idejām saistīta simbolika. Libreta detaļas vairākkārt apspēlē masoniem būtisko skaitli trīs; piemēram, otrajā cēlienā galvenais varonis Tamino iztur trīs pārbaudījumus, kuri, starp citu, aizdomīgi atgādina brīvmūrnieku iniciācijas rituālus. Daži saskata operas tēlos konkrētāku vēsturiskās realitātes atspoguļojumu. Tā gaišo spēku vadoņa Zarastro prototips varētu būt Ignass fon Borns, zinātnieks un nozīmīgs masonu kustības dalībnieks, jau piesauktā prinča Tamino prototips – masoniem labvēlīgais imperators Jozefs II, savukārt viņa mīļotā Pamīna simbolizē Austrijas tautu. Galu galā, izturējis pārbaudījumus, Tamino atbrīvo savu mīļoto Pamīnu, un mīlētāji var būt kopā. Opera neiztiek arī bez antagonista, un šī loma piekrīt Nakts karalienei, kurā autori, iespējams, attēlojuši Jozefa II māti, imperatori Mariju Terēzi – masonu kustības vajātāju. Tomēr idejiskā nepatika pret Nakts karalienes prototipu nav likusi Mocartam apdalīt šo tēlu muzikālā ziņā – Nakts karalienes ārijas ir vieni no spilgtākajiem numuriem ne tikai „Burvju flautā”, bet visā operas vēsturē.

Kamēr mūsdienās pa labi un kreisi dzirdam vārdu miljardieris, 1916. gada 29. septembris ir diena, kad pasaulē tika pasludināts pirmais miljardieris. Tas bija amerikānis Džons Rokfellers. Uzvārds Rokfellers jau sen kļuvis par vērtību. Joprojām, cilvēkiem visā pasaulē šis vārds asociējas ar pasakainu bagātību. Tas pateicoties Džonam Rokfelleram, kurš prata kļūt par pirmo oficiālo miljardieri uz šīs planētas. Tieši viņš nopelnīja miljardu dolāru, un tas notika 1916. gada 29. septembrī. Miljardieris piedzima 1839. gada 8. jūlijā, viņa tēvs Viljam Rokfellers jaunībā bija smagi strādājis kā mežstrādnieks, līdz pametis fiziski smago rūpalu un pievērsies ārstniecisku eleksīru tirdzniecībai. Pateicoties uzņēmējdarbības garam, Džona Rokfellera tēvs varēja par ietaupīto naudu nopirkt zemes gabalu. Tikmēr Džons kā otra no sešām Rokfelleru atvasēm uzņēmējdarbībai pievērsās jau septiņu gadu vecumā, audzējot un pārdodot tītarus. Turklāt viņš rūpīgi pierakstījis visus komerciālos panākumus īpašā piezīmju grāmatiņā, kas ļāva viņam vien pāris gadu vēlāk kreditēt vietējos zemniekus, aizdodot viņiem naudu ar procentiem. Sasniedzis 16 gadu vecumu, Rokfellers tika pie grāmatveža palīga darba nekustamo īpašumu un kuģniecības uzņēmumā, kur drīz vien viņš uzdienējās līdz vadītāja amatam, bet no tā atteicās viena iemesla dēļ – alga bijusi jaunajam censonim par švaku. Tās bija Rokfellera kā algota darbinieka darbības beigas. Kopš tā laika visu atlikušo mūžu viņš strādāja tikai sev. Amerikas pilsoņu kara laikā, nodarbojoties ar pārtikas piegādi armijai, viņš vairakkārt palielināja sākotnējo kapitālu un tad jau ilgi nebija jāgaida līdz brīdim, kad sākās naftas magnāta Rofellera ēra. Tas notika 19. gadsimta piecdesmito gadu beigās. Džons satika ķīmiķi Endrjūsu, kurš nodarbojās ar eļļas pārstrādi, tas mudināja Rokfelleru  dibināt naftas pārstrādes rūpnīcu, kas jau pavisam drīz savus produktus nosūtīja pa visu valsti. Tā Rokfellers izveidoja „Standart Oil Company”, kas nodarbojās gan ar naftas pārstrādi, gan naftas atradņu izpēti. Turklāt Rokfellera, ieguldot dzelzceļa būvniecībā,  izdevās samazināt naftas transportēšanas izmaksas. Konkurentiem bankrotējot, zaudējot cīņā ar Rokfelleru pāris gadu laikā „Standaroil” kontrolēja vairāk nekā 90% no Amerikas naftas tirgus. Papildus naftas kompānijai Džonam Rokfelleram piederēja 16 dzelzceļa, seši kuģniecības uzņēmumi, vairākas nekustamā īpašuma firmas un astoņas bankas. Tas viss rezultējās ar faktu, ka 1916. gada 29. septembrī viņu oficiāli pasludināja par planētas pirmo miljardieri. Mūža nogalē Rokfellers daudz tērēja labdarībai, viņš sponsorēja vairākas universitātes, slavenais biroju centrs saukts par Rokfellera centru Ņujorkā ir tapis ar viņa atbalstu. Rokfellers ziedoja 9 miljonus ASV dolāru ANO galvenās mītnes celtniecībai Ņujorkā. Pateicoties viņam, šī ēka tika uzcelta tieši Ņujorkā nevis kādā citā pasaules lielpilsētā. Būdams dievbijīgs cilvēks, viņš daļu savas bagātības ziedoja arī baznīcai. Pasauli viņš atstāja pāris gadu pirms savas simtās dzimšanas dienas, pasaulei atstājot sava vārda nospiedumu un virkni atziņu, kas dzīvas vēl šodien. Piemēram, ka darbs cēlies no vārda „vergs”. Centieties nestrādāt citu cilvēku labā, tā jūs tikai padziļināt savu nabadzību un atkarību no algošanas. Veltiet savu laiku un pūles savai lietai un ambīcijām. Sapnis – katra cilvēka galvenais dzinējs. Kad cilvēki pārstāj sapņot, viņi apstājas, un viņu dzīve izbeidzas. Kā arī – Neaizmirstiet par labdarību: palīdziet tiem, kas cieš, un esiet atsaucīgs cilvēks. Novirziet ienākumu daļu uz šo cēlo mērķi.

Dzimšanas diena 28. septembrī ir leģendārajai franču aktrisei, modelei un dziedātājai Bridžitai Bardo, kura pasaules slavu ieguva pēc piedalīšanās 1956. gada filmā "Un Dievs radīja sievieti". Viņa bija 20.gadsimta piecdesmito un sešdesmito gadu seksa simbols, modes noteicēja, vīriešu sapnis un sieviešu atdarināšanas objekts. Pēc aiziešanas no izklaides industrijas Bardo kļuva par aktīvu dzīvnieku tiesību aizstāvi. Bridžita Annmarija Bardo (Brigitte Anne-Marie Bardot) bija vecākā meita un abas māsas vecāki audzināja stingrās katoļu tradīcijās. Bridžitas mamma, saukta par Totiju bija Milānā uzaugusi francūziete, kamēr tēvs īstens parīzietis. Bērnība Bridžitai nebija tā vieglākā – viņa bija neglīts bērns ar alerģiskiem izsitumiem, kuram nācās valkāt kā brilles, tā zobu skavas, un likumsakarīgi, savā bērnībā meitene par izskatu ļoti kaunējusies. Kā pati vēlāk atzinusi: deguns bijis šausmīgs, mute neglīta, vaigi pārāk apaļi, bet acis mazas. Kamēr jaunākā māsa bijusi ģimenes mīlule, Bridžita piedzīvoja neglītā pīlēna likteni, mamma ne reti teikusi, ka vecākā meita ir ne tikai neganta, bet arī neglīta. Tā kā Bridžitas mamma jaunībā bija mācījusies baletu, tad šo taciņu nācās iet arī abām meitām un jau kopš septiņu gadu vecuma  abas meitas apmeklēja deju meistarklases, kas Bridžitai palīdzēja iegūt kaut mazumiņu pašapziņas. Jaunākā māsa dejas drīz vien pametusi, bet Bridžita, kurai piemita iedzimta grācija, palika. 1947. gadā, izturot pamatīgu konkursu, Bardo uzņēma konservatorijas baleta klasē, kur krievu horeogrāfs Kņazevs kā īsts tirāns savas skolnieces audzināja ar steku rokā. Bridžitai, kas, lai arī bijusi plastiska, pēc horeogrāfa domām bijusi ne pārāk spēcīga, lēna un paslinka, ticis ar steku krietni vairāk nekā pārējiem. Neraugoties sāpīgajām nodarbībām, tieši tur Bridžita izkopa savu slaveno gaitu un graciozitāti. Kad Bridžitas mamma atvēra modes veikalu, Bridžitu kā manekeni pamanīja žurnāla „Elle” radītāja, kura par Bardo teikusi, ka viņa ir nākotnes sieviete. Kad Bridžita parādījās modes žurnālos, viņai pavērās kino pasaules priekšskars,  viņu aicināja uz kino provēm, kam iebilda vecāki, kas kino sauca par vulgāru, bet aktiera profesiju par nepiedienīgu. Tikai pateicoties vectēvam, viņa nokļuva kino pasaulē, tieši viņš pārliecināja vecākus dot Bridžitai iespēju. Filma, kurā Brižita dabūja lomu, diemžēl tā arī netika uzņemta, tikmēr Bardo bija sajutusi aktrises dzīves garšu. Lai arī pirmo filmu pieredze nebija pārāk veiksmīga, turklāt vienā no tām teju visu laiku uz ekrāna aktrise bija divdaļīgā peldkostīmā, izsaucot gan tuvinieku, gan sabiedrības nosodījumu, vienbrīd jau aktrisei bija doma, ka tas viņai nepavisam neder, līdz Bardo pirmajam vīram,  scenāristam un režisoram Rožē Vadimam dzima ideja sarīkot kinematogrāfa revolūciju, uzņemot filmu „Un Dievs radīja sievieti”. Skatītājus satrieca tiem laikiem atklātās ainas, notika pamatīga šūmēšanās par Bardo varones provokatīvo un vaļīgo uzvedību, kailskatiem un dejām uz galda. Tikmēr filma piedzīvoja fenomenālus panākumus, bet Bridžita Bardo ieguva pasaules slavu, kas pavadīja aktrisi turpmākos gadus. Tieši tāpēc viņu mēdz dēvēt par pagājušā gadsimta 50. – 60. gadu seksa simbolu, modes noteicēju, seksuālās brīvības,  dumpinieciskuma, brīvdomības  simbolu.   Bridžitas kontā ir vairāki desmiti filmu, bet,kad pēc diviem gadu desmitiem viņa sāka pagurt no slavas, 1973. gada 17, jūnijā Bridžita Bardo paziņoja par kino karjeras beigām, sakot, ka viņa par kino tā īsti nekad neesot interesējusies un filmējusies tikai peļņas dēļ. Darbošanos kino viņa saukusi par nekam nederīgu, tukšu, nevajadzīgu, nicināmu un apsmejamu. Pēc kinokarjeras beigām aktrise iegūto popularitāti veltījusi dzīvnieku aizsardzībai.

1822. gada 27. septembrī Grenobles universitātes pasniedzējs Žans Fransuā Šampiljons iepazīstināja Parīzes Uzrakstu un Daiļliteratūras akadēmijas auditoriju ar saviem atklājumiem, atšifrējot uzrakstu uz t.s. Rozetas akmens. Tas pavēra ceļu uz turpmākiem pētījumiem par senēģiptieši rakstību un vēsturi. Kad 1798. gadā Francijas Republikas armijas virspavēlnieks ģenerālis Bonaparts iebruka Ēģiptē, viņa ekspedīcijas korpusa sastāvā bija arī 167 zinātņu vīri. Franču ieņemtajā Kairā tika nodibināts Ēģiptes institūts, un tieši šeit 1799. gada jūlijā leitnants Bušārs nogādāja apmēram 760 kilogramus smagu tumša granīta plāksni, kuru viņa komandētie kareivji bija atraduši, būvējot nocietinājumus netālu no Rašidas ostas, eiropiešu dēvētas par Rozetu. Plāksnes vienu pusi klāja iegravēts teksts trīs rakstībās, vienu no kurām katrs puslīdz izglītots indivīds nekļūdīgi atpazina kā grieķu alfabētu, otra bija ēģiptiešu hieroglifi, kuros rakstītie papirusi bija sastopami ne vienā vien Eiropas bibliotēkā, trešā – gluži nezināma rakstība. Tā bija tā dēvētā demotiskā jeb „tautiskā” rakstība, kā to bija nosaucis sengrieķu ģeogrāfs Hērodots; demotiku senās Ēģiptes pēdējos gadsimtos lietoja lietišķiem rakstiem. Akmens atrašanas laikā Eiropas pētnieku redzes lokā bija nonākuši tikai daži demotiskās rakstības paraugi. Franču karavīru atradums ieguva apzīmējumu Rozetas akmens. Kad 1801. gadā franču spēki Ēģiptē bija spiesti kapitulēt, akmens nonāca britu rokās un nākamajā gadā tika izstādīts Britu muzejā. Jau pirmais Rozetas akmens pētnieks – inženieris Mišels Anžs Lankrē izteica pieņēmumu, ka akmenī iegravētais ir viena teksta trīs versijas. Ievērojot, ka grieķu teksts bija saprotams, akmens varēja atgriezt dzīvē kopš gadsimtiem zudušo seno ēģiptiešu hieroglifu lasīšanas prasmi. Arī šīs rakstības ziedu laikos to prata tikai nedaudzi, lielāko tiesu mācīti rakstveži, bet līdz ar Ēģiptes nonākšanu svešzemju valdnieku pakļautībā hieroglifu pratēju skaits arvien saruka. Mūsu ēras 5. gadsimtā, kad kāds ēģiptiešu autors Horapollons sarakstīja darbu par hieroglifiem, viņam bija vairs tikai aptuvens priekšstats par to nozīmi. Arī vēlākajos gadsimtos vairāki autori gan kristīgajā, gan islāma pasaulē mēģināja atšifrēt hieroglifus, taču viņu darbi drīzāk vairoja maldīgus pieņēmumus, nekā viesa skaidrību. Galvenais pārpratums jau kopš Horapollona laikiem bija tas, ka hieroglifu rakstība ir tīri ideogrāfiska – t.i. katrs hieroglifs apzīmē tikai kādu jēdzienu. Patiesībā hieroglifi ir „kompleksa sistēma, kur metaforiska, simboliska un fonētiska nozīme tiek apzīmēta vienlaikus – vienā un tai pašā tekstā, vienā un tai pašā frāzē, gandrīz jāsaka – vienā un tai pašā vārdā.” Šādi par šo rakstību izteicās vīrs, kuram galu galā bija lemts to atšifrēt – Grenobles universitātes pasniedzējs Žans Fransuā Šampiljons. 1822. gada 27. septembrī viņš uzstājās Parīzes Uzrakstu un daiļliteratūras akadēmijā ar priekšlasījumu, iepazīstinot šīs humanitāro zinātņu biedrības auditoriju ar senēģiptiešu rakstības pamatiem. Divās desmitgadēs, kuras pagāja no akmens nonākšanas Eiropā līdz Šampljona atklājumiem, šai darbā bija iesaistījušies vairāki pētnieki – zviedrs Dāvids Okerblads, francūzis Silvestrs de Sasī un brits Tomass Jangs. Viņiem, papildinot citam cita veikumu, bija izdevies atpazīt Rozetas akmens teksta daļu kā mazpazīstamo demotisko rakstu, konstatēt, ka demotika ir hieroglifu modificēta forma un ka abas šīs rakstības ietver kā fonētiskas, tā ideogrāfiskas zīmes. Viņi lielā mērā rādīja ceļu Šampiljonam, akcentējot uzmanību uz grieķu tekstā sastopamajiem vispārzināmajiem īpašvārdiem, tādiem kā Aleksandrs vai Ptolemajs. Galu galā ģeniālais poliglots Šampiljons atklāja, ka Rozetas akmens tekstā hieroglifi lielāko tiesu apzīmē skaņas, un konstatēja hieroglifos pierakstītās ēģiptiešu valodas līdzību ar pētniekiem zināmo koptu valodu, paverot visplašākās iespējas nākamajām ēģipteologu paaudzēm.

Grupas "The Beatles" albums "Abbey Road," kas nāca klajā 1969. gada 26. septembrī, ir pēdējais, kuru kopīgi radījusi leģendārā britu rokgrupa, un izcils viņu darbības vaiņagojums. Ebīrouda ir iela Londonas Vestminsteras rajonā, kur kopš 1931. gada atrodas kompānijas EMI ierakstu studija. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados šeit ierakstījās tādi roka vecmeistari kā Pink Floyd, The Hollies un arī The Beatles. Tieši šeit, Ebīroudas trešajā numurā no 1969. gada februāra beigām līdz augusta nogalei ritēja Bītlu pēdējais kopīgais darba cēliens, kura rezultātā tapušais albums tika nosaukts par godu ieraksta vietai – „Abbey Road”. Tas tika laists klajā Lielbritānijā 1969. gada 26. septembrī. Bītlu albumu hronoloģijā „Abbey Road” ir priekšpēdējais – vēl pēc tā, 1970. gada maijā, un jau pēc grupas oficiālās darbības izbeigšanas, nāca klajā albums „Let it be”. Taču dziesmas „Let it be” tapušas agrāk par „Abby Road” darbiem, tāpēc daudzi mūzikas vēsturnieki visnotaļ pamatoti uzskata „Abby Road” par pēdējo leģendārā četrinieka krājumu. Tā tapšanas laikā grupā jau nepārprotami sāka iezīmēties centrbēdze – katram no četrotnes bija parādījušās savas atšķirīgas radošās intereses un ambīcijas, sevišķi bieži konfliktu dzirksteles izleca starp Lenonu un Makārtniju. Arī uz „Abbey Road” viņiem bija krasi atšķirīgs skatījums – Makārtnijs vēlējās veidot visu albumu kā tematisku veselumu, savukārt Lenons šādu pieeju uzskatīja par neautentisku un katras atsevišķās dziesmas kvalitātes nivelējošu. Gala rezultāts ir kompromiss, kur plates pirmā puse veidota vairāk Lenona, otrā – Makārtnija garā. Pretrunu izlīdzināšanā nepārprotams nopelns ir albuma producentam Džordžam Mārtinam, reizēm dēvētam par „Piekto Bītlu”. Būdams ilggadējs grupas ierakstu producents, Mārtins tagad uzņēmās arī tās funkcijas, kuras līdz savai nāvei 1967. gadā bija veicis grupas menedžeris Braiens Epsteins. Pirmā kritikas reakcija uz „Abbey Road” bija diezgan neviendabīga, daži kritiķi pārmeta samākslotību, aiziešanu no Bītlu raksturīgā skanējuma. Tomēr, no laika distances novērtēts, albums izrādījās spožs Bītlu darbības vaiņagojums, un vairums mūzikas vēsturnieku to uzskata par izcilāko visā grupas daiļradē un, tātad, arī neapšaubāmi vienu no visu laiku izcilākajiem roka albumiem vispār. Laikraksta The Daily Telegraph mūzikas apskatnieks Nīls Makkormaks šo mūziku raksturojis kā „sulīgu, bagātīgu, noapaļotu, episku, emocionālu un absolūti lielisku”, bilstot, ka „Abbey Road” ir Bītlu „pēdējā mīlestības vēstule pasaulei”. Līdzās muzikālajiem hitiem – tādiem kā Lenona „Come Together” un „Because”, Makārtija „Oh! Darling” un „You Never Give me your Money” vai Harisona „Something” un „Here Comes the Sun” – par ne mazāk atpazīstamu Bītlu ikonu kļuvusi albuma vāka fotogrāfija. Tā ir slavenā fotogrāfa Iena Makmilana bilde, kurā četrotne redzama zosu gājienā pa „zebru” šķērsojot Ebijroudu.

1066. gadā izšķīrās Anglijas vēsture. 25. septembrī pēdējais anglosakšu karalis Harolds Godvinsons kaujā pie Stenfordas tilta sakāva troņa tīkotāju no Norvēģijas – karali Haraldu Skarbo. Tikām 320 km uz dienvidiem viņu jau gaidīja nākamais pretinieks – Normandijas hercogs Viljams. 11. gadsimta sākumā dāņu karalis Knuts Dižais izveidoja Eiropas ziemeļos impēriju, kurā ietilpa Dānija, Norvēģija, Anglija un zemes Baltijas jūras dienvidu piekrastē. Domājams, tieši viņš iedvesmojis Šekspīru vēlāk radīt Hamleta vecākā - valdonīga un cīņas kāra spēkavīra tēlu. Knuta Dižā impērija saira jau drīz pēc viņa nāves, taču tā bija sasējusi īstā radniecību un nolīgumu mezglā tās varas mantiniekus - Eiropas ziemeļos un rietumos valdošās dinastijas. 1066. gadā, pēc anglosakšu karaļa Eduarda, saukta Nožēlnieka, nāves Anglijas augstmaņu sapulce par jauno karali ievēlēja grāfu Haroldu Godvinsonu, ietekmīga anglosakšu magnāta dēlu. Tomēr jau ievēlēšanas brīdī Haroldam bija gluži skaidrs, ka uz viņa troni ir vismaz vēl viens pretendents - Normandijas hercogs Viljams, reizumis dēvēts arī par Viljamu bandubērnu, jo bija sava tēva, hercoga Roberta ārlaulības dēls. Laikā, kad Anglijā valdīja Knuts, vēlākais karalis Eduards Nožēlnieks ceturtdaļgadsimtu bija pavadījis trimdā Normandijā, tur iepazinies ar sava brālēna, hercoga Roberta dēlu Viljamu un, kā vēlāk apgalvots Viljama biogrāfijās, esot viņu tā iemīļojis, ka apsolījis viņam Anglijas troni. Viljamam Bandubērnam bija nācies smagi cīnīties, lai tiktu un paliktu tēva tronī, un šais cīņās viņš bija izkopis ne vien karavadoņa, bet arī izcila politiska kombinētāja spējas, un tās viņš tagad lika lietā pret Haroldu. Jau drīz normandietis bija dabūjis savā pusē ne vien lielu daļu kaimiņzemju valdnieku, bet arī pāvestu Aleksandru II. Harolds gatavojās karam - koncentrēja karaspēku, būvēja floti un organizēja pastiprinātu dienvidu piekrastes novērošanu. Un tieši šai brīdī nelāgas ziņas pienāca no ziemeļiem - te ar savu floti bija ieradies vēl viens troņa pretendents: Norvēģijas karalis Haralds, saukts Skarbais, kura tiesības it kā balstījās senā nolīgumā starp viņa tēvu karali Magnusu un Knuta Dižā dēlu Hartaknutu. Haralds bija profesionāls karavīrs, kalpojis Bizantijas imperatoram un Kijevas kņazam, un viņa armija ātri vien sakāva Ziemeļanglijas grāfu savākto miliciju. Bet te nu norvēģis pieļāva liktenīgu kļūdu, nenovērtējot Haroldu Godvinsonu, kurš tiem laikiem rekordstraujā tempā veda savu armiju uz ziemeļiem, veicot 320 kilometrus četrās dienās. 1066. gada 25. septembrī norvēģi ieradās pie Stenfordas tilta, kur bija paredzēta meslu saņemšana no pakļautajiem novadiem. Diena bijusi vasarīgi karsta, norvēģi atstājuši bruņukreklus kuģos, bezrūpīgi sauļojušies un peldējušies upē. Pēkšņi, ķiverēm saulē mirdzot, pakalnā parādījies angļu karaspēks. Norvēģi cīnījušies varonīgi. Kā vēsta hronika, veselu stundu angļus uz tilta aizturējis viens vienīgs norvēģu karotājs, kāds no leģendārajiem berserkeriem, kuru cīņas spars līdzinājies vājprātam. Tomēr galu galā norvēģi bēguši, Haralds Skarbais cīņā kritis, no trīssimt atkuģojušajām norvēģu kara laivām mājās atgriezušas 25. Kauju pie Stenfordas tilta uzskata par vikingu varas beigām Anglijā, kas iezīmē arī leģendāro ziemeļnieku varenības laikmeta izskaņu. Taču arī anglosakšu karaļiem nebija lemts saglabāt savu varu Albionā. Jau pie Stenfordas Haroldu sasniedza vēstis, ka Vijams tomēr pamanījies izkāpt Anglijas dienvidu krastā ar savu normāņu armiju. Tikpat strauji kā nācis, karalis metās atpakaļ uz dienvidiem, un tur - kaujā pie Heistingsas - veiksme vairs nebija viņa sabiedrotā: Harolds Godvinsons kaujā krita, un jau tā paša 1066. gada Ziemsvētkos Anglijai bija jauns karalis - Viljams, tagad saukts Iekarotājs.

1739. gada 24. septembrī nācis pasaulē kņazs Grigorijs Potjomkins – Krievijas carienes Katrīnas II favorīts. Mūsdienās viņa vārds vēsturē pirmām kārtām asociējas ar priekšstatu par „Potjomikna sādžām”. "Potjomkina sādža" - kaut kas neīsts, butaforisks, acu aizmālēšanai taisīts. Ar "Potjomkina sādžas" metaforu visbiežāk saistīti priekšstati par padomju laika realitāti un tajā krāšņi sazēlušo acu aizmālēšanas kultūru, taču šo apzīmējumu līdzīga rakstura parādības izpelnās joprojām un ne jau postpadomju telpā vien. Tomēr - kāds tam visam sakars ar Krievijas imperatores Katrīnas II favorītu, firstu un Taurijas kņazu Grigoriju Potjomkinu, kurš nācis pasaulē 1739. gada 24. septembrī? Par Krievijas carienes favorītu kļuvušais gvardes leitnants Grigorijs Potjomkins 17 gadus bija pats ietekmīgākais vīrs Krievijas impērijā. Izplatītais viedoklis par to, ka savu stāvokli carienes galmā un valstī Potjomkins izpelnījies tikai savu tīri vīrišķo kvalitāšu dēļ, visdrīzāk, neatbilst patiesībai. Jā gan - imperatorei bija intīmas attiecības ar viņas favorītu, tomēr par Katrīnas uzticības personu kņazs kļuva jau krietni agrāk, un - kas vēl zīmīgāk - palika viņas tuvs draugs arī pēc tam, kad mīlas sakars jau bija beidzies. Gluži sadzīviska loģika liek spriest, ka Katrīna diezin vai bija tā sieviete, kura ar varas kapitālu maksātu par spilgtu sajūtu minūtēm. Daudz ticamāk - viņa dāvāja savu mīlu cilvēkam, kuru augstu vērtēja prāta un rakstura kvalitāšu dēļ. Potjomkins bija izglītots, prasmīgs un ļoti enerģisks organizators. 1774. gadā viņš kļuva par ģenerālgubernatoru Jaunkrievijā - Dienvidukrainas stepēs, kuras Krievija nesen bija atņēmusi Krimas hana valstij. Gadsimtus pirms tam šīs auglīgās un klimatiski labvēlīgās zemes bija dažādu lielvalstu robežjosla, mazapdzīvota un mežonīga. Potjomkins te izvērsa vērienīgu kolonizācijas programmu. 1783. gadā Krievija galīgi anektēja Krimas hana valsti. Četrus gadus vēlāk pati imperatore Katrīna II devās aplūkot savus jauniegūtos īpašumus, un šajā braucienā viņu pavadīja sabiedrotais cīņā pret turkiem, Austrijas imperators Jozefs II. Starp citu, tieši viņš, amatu savienošanas kārtībā būdams arī Svētās Romas impērijas ķeizars, dažus gadus iepriekš pēc Katrīnas lūguma bija dāvājis Potjomkinam Krievijai neierasto firsta titulu. Imperatorus, kuri kuģoja lejup pa Dņepru, patīkami pārsteiguši daudzie lielie un glītie ciemi upes krastos. Bet, kā melsa ļaunas mēles, tā bijusi tikai dekorācija, kuru acu apmānīšanai licis uzbūvēt Potjomkins. Šodien jau diezgan nepārprotami noskaidrots, sižets par Potjomkina butaforiskajām sādžām ir mīts, kuru, visdrīzāk, izplatījuši firsta nelabvēļi. Patiesībā Grigorija Potjomkina sasniegumi Jaunkrievijā bija milzīgi: jaundibinātas pilsētas, cietokšņi, Melnās jūras flote, un arī daudzas īstas kolonistu sādžas. Daudz kas no aizsāktā gan tobrīd vēl bijis un tā arī palicis nepabeigts - Potjomkina ieceru vērienam nav tikušas līdzi pat viņa patiešām grandiozās iespējas. Taču celt butaforiskas sādžas šim vīram nudien nav bijis vajadzības.

1988. gada 23. septembris Latvijas vēsture iegājis ar to, ka šai dienā sākās pirmais starptautiskais kinoforums "Arsenāls". Tas ilga līdz 1.oktobrim. Bet pavisam “Arsenāls” pastāvēja 25 gadus. Kinofestivāli kā starptautiskas filmu skates, kas popularizē kinomākslu, aizsākās Eiropā 20. gs. 30.–50. gados. 1932. gadā radās kinofestivālu formāts – pirmais kinofestivāls notika Itālijā, Venēcijas Mākslas biennāles ietvaros, bet līdz Otrajam pasaules karam Eiropā radās vairāki starptautiski festivāli. Pirmais kinofestivāls Kannās, Francijā, norisinājās tikai pēc Otrā pasaules kara 1946. gadā. Saukārt 1951. gadā Berlīnē izveidoja Berlīnes starptautisko kinofestivālu. Arī pārējie būtiskākie Eiropas kinofestivāli aizsākās 20. gs. 40.–50. gados. Tas bija laiks, kad festivāli norisinājās arī ārpus Eiropas – Indijā, Austrālijā, Argentīnā. 20. gadsimta nogalē un 21. gadsimtā kinofestivāli kļuvuši par nozīmīgu parādību, kas rada un uztur noteiktu vērtību sistēmu, arī Amerikas Savienotajās Valstīs norisinās vairāki kinofestivāli, kas īpaši būtiski Amerikas neatkarīgā kino veidotājiem.  Kinofestivāli tradicionāli piedāvā vairākas filmu programmas, no kurām būtiskākā ir konkursa programma – viena vai vairākas. Festivālos filmas cīnās par balvām, tajos tiek piedāvātas arī dažādas retrospekcijas, tematiskas filmu izlases, īpašie seansi un citi pasākumi. Latvijā starptautisko kinofestivālu tradīciju iedibināja kinoforums “Arsenāls”, kas norisinājās no 1988. līdz 2012. gadam. Par “Arsenāla” tēvu sauc Augustu Sukutu, kurš pagājušā gadsimta 80.gados uzņēma dokumentālās filmas “Balss”, “Vieta zem saules” un “Solo”. Viņš arī darbojās kā producents un scenārija autors. Bet pirmie soļi uz starptautisku kinofestivālu tikai sperti 1986.gadā, Sukutam izveidojot filmu skati “Arsenāls”. Festivāls pirmo reizi kino mīļotājus vienkopus pulcēja 1986.gada 25.augustā tagadējās Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāles Lielajā zālē.  Divus gadus vēlāk tas kļuva par Rīgas starptautisko kino forumu “Arsenāls”, un Augusta Sukuta izlolotais pirmais kinofestivāls sākās 1988. gada 23. septembrī un ilga līdz 1. oktobrim. Kopš tā laika “Arsenāls” kļuva par neatņemamu Rīgas kino kultūras sastāvdaļu – iesākumā katru otro gadu, bet vēlāk jau ik rudeni, izrādot pasaules un pašmāju kino šedevrus. “Arsenāla” mūžs bija 25 gadus. 2012. gada pavasarī festivāla pārstāvji izplatīja emocionālu paziņojumu, kurā bija šādi vārdi: “25 gadus bijām spiesti skatīt “Arsenāla” kino, 2184 filmas un 330 tūkstošiem skatītāju vājprātam reiz jāliek punkts.” Par galveno iemeslu “Arsenāla” slēgšanai minēts fakts, ka nebija izdevies vienoties ar Rīgas domi un Kultūras ministriju, par galvenajiem iemesliem minot vienaldzīgo attieksmi un finansiāla atbalsta trūkumu. Tikmēr “Arsenāla” rīcības komitejas priekšsēdētājs Māris Gailis norādīja, ka nekādus komentārus par kinofestivāla pārtraukšanu nesniegs, jo tā ir sarunājis ar “Arsenāla” dibinātāju Augustu Sukutu. "Arsenāls bija, un tagad tas beidzās”.

  1975. gada 22. septembrī radikāle Sāra Džeina Mūra nesekmīgi mēģina nogalināt ASV preizdentu Džeraldu Fordu. Sāra Džeina Mūra ir amerikāniete, kura centās noslepkavot tā brīža Amerikas prezidentu Džeraldu Fordu, tiesa viņa nebija pirmā sieviete, kura to centās paveikt. Vien septiņpadsmit dienu pirms Sāras Džeinas mēģinājuma, 5. septembrī prezidents par mata tiesu izvairījās no slepkavības mēģinājuma, kad Lineta Fromme tēmēja ieroci prezidenta virzienā. Slepenā dienesta aģentam izdevās atentātu novērst. Nākamais mēģinājums nogalināt prezidentu bija 1975. gada 22. septembrī un to paveikt centās Sāra Džeina Mūra, kura pasaulē bija nākusi 1930 gadā Čārlstonā, Rietumvirdžīnijā, Amerikas Savienotajās Valstīs dievbijīgā kristiešu ģimenē kā viena no pieciem bērniem. Viņai bija visnotaļ parasta bērnība, kas aizritēja kristīgā gaisotnē, skolas laikā Sāru Džeinu apkārtējie sauca par klusu un paklausīgu meiteni, kuru aizrāva mūzika un teātris, viņa piedalījās skolas teātra pulciņa uzvedumos. Pieaugot Sāra Džeina izmācījās par medmāsu, bet esot strādājusi arī par grāmatvedi. Pēc tam, kad Sāra Džeina bija kļuvusi par daudzbērnu  mammu, kura  piedzīvojusi vairākas šķiršanās, viņa sāka praktizēt jūdaismu, iesaistījās organizācijā „Cilvēki trūkumā” un darbojās arī kā informatore federālās izmeklēšanas dienestā jeb FBI, kur viņa bija izturējusi novērtēšanu un atzīta par valstij drošu personu. Tikmēr Sāra, cerībā uz pārmaiņām bija pievienojusies radikāļiem un rezultātā viņas prātā dzima doma, ka, lai kaut kas mainītos, ir nepieciešama vardarbība. Viņai radās doma, ka jānogalina prezidents. Neraugoties uz to, ka vien septiņpadsmit dienu iepriekš Linetai Frommei tas nebija izdevies, Sāra bijusi apņēmības pilna. 22. septembrī viņa stāvējusi pūlī Sanfrancisko, kas ielas pretējā pusē viesnīcai gaidīja no tās iznākam prezidentu Džeraldu Fordu. Brīdī, kad prezidents iznācis no viesnīcas, Sāra atradusies vien 12 metru attālumā no mērķa, viņa raidīja šāvienu, bet tas nebija precīzs. Vēlāk atklājās, ka pie vainas bijusi steiga un neuzmanība,  viņa izmantoja ieroci, ko iegādājusies vien tās pašas dienas rītā un nebija to pārbaudījusi. Kad Sāra pacēla ieroci vēlreiz, viņas roku satvēra bijušais jūras kājinieks Sipls, kurš izglāba prezidentu nu jau pa otram lāgam viena mēneša laikā. Kā pats glābējs vēlāk stāstīja, kad pamanījis ieroci izšaujam, meties sievietes virzienā, satvēris roku un otrs šāviens rikošetā ķēra netālu esošo 42 gadus veco taksometra vadītāju Džonu Ludvigu, kuram pēc ievainojuma izdevās izdzīvot. Tiesnesis, kurš sprieda Mūrai sodu, teicis, ka Fordu viņa būtu nogalinājusi, ja vien ierocis būtu pārbaudīts, viņa būtu trāpījusi nekļūdīgi. Prezidenta dzīvību glāba bojāts šaujamais. Mūra atzina vainu un viņai piesprieda mūža ieslodzījumu. „Vai es atvainojos, ka mēģināju?” sacīja Mūra. „Jā un nē. Jā, jo esmu izšķiedusi visu savu atlikušo dzīvi, nē, jo nenožēloju, ka mēģināju, tobrīd tā šķita pareiza manu dusmu izpausme.” Pēc 32 gadiem ieslodzījumā 2007. gadā varas iestādes Mūru atbrīvoja no cietuma. Otra slepkavības mēģinājuma veicēja Fromme atbrīvota divus gadus vēlāk, tikmēr prezidents Fords nomira gadu pirms Mūras atbrīvošanas.

1937. gada 21. septembrī pirmo reizi tiek publicēts Džona Ronalda Ruela Tolkīna bērnu romāns "Hobits". Džons Ronalds Ruels Tolkīns toreiz, kad viņa galvā dzima Hobits, nebūt  nedomāja, ka raksta izcilu darbu. Visticamāk, viņam pat vispārdrošākajos sapņos nelikās, ka tas viņa vārdu padarīs nemirstīgu. Zinātāji teic, ka  viņš savu aizraušanos vērtējis ne pārāk nopietni. Bet viss sākās kādā rudens vakarā pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu sākumā. Angļu valodas un literatūras profesora Džona Ronalda Ruela Tolkīna četri bērni izteica vēlēšanos dzirdēt “pavisam jaunu stāstu”, un tēvs pavisam nejauši iesāka: “Reiz kādā pazemes alā dzīvoja hobits.” Kā vēlāk autors saviem draugiem bija teicis, tad šis teikums pavisam pēkšņi iekritis viņam prātā – bez jelkādas nojautas, ko vārds hobits nozīmē. Taču stāsts attīstījās, jo bērni, kā jau bērni ik vakaru pieprasīja turpinājumu. Savu vēl nepabeigto pasaku Tolkīns nolasījis domubiedriem, no kuriem izpelnījies atzinību. Tā manuskripts ar draugu gādību nonāca pie izdevējiem, tie, savukārt piespieda Tolkīnu uzrakstīt beigas, lai varētu izdod pasaku. 1937. gada 21. septembrī iznāca „Hobits jeb turp un atpakaļ” grāmata, ko bērni iemīļoja acumirklī, bet izdevēji mudināja Tolkīnu rakstīt turpinājumu. Hobits  kļuva par galveno varoni lieliskajā bērnu grāmatā,  be,t turpinot rakstīt paralēli darbam universitātē, pēc 17 gadu darba iznāk  grandiozais trīssējumu romāns “Gredzenu pavēlnieks”, kurš iekaroja pasaules slavu un aizsāka gluži jaunu ēru visā fantāzijas žanra literatūrā. Taču viss aizsākās ar stāstu par maza, ērtības mīlošā cilvēciņa – hobita – piedzīvojumiem. “Hobits” ir unikāls darbs, ko ar vienlīdz lielu aizrautību lasa bērni un pieaugušie. Saistošais vēstījums par hobita Bilbo, burvja Gandalfa un trīspadsmit rūķu ceļojumu uz pūķa Smoga valstību, kurš pirms daudziem gadiem nolaupījis rūķu dārgumus, ievedīs lasītāju fantastiskā pasaulē Viduszemē, kur risinās aizraujoši piedzīvojumi, mīt gan lasītājam jau labi pazīstami, no pasakām un mītiem aizgūti, gan paša autora radīti tēli, savukārt autora labsirdīgais humors un trāpīgā valoda liks pasmaidīt visu vecumu lasītājiem. Agrā bērnībā Ronalds bija apguvis  grieķu un latīņu valodas, pēc tam aizrāvās  ar anglosakšu un senangļu valodām un jau skolas laikā sāka pats savu valodu radīšanu. Viņš mēdza jokot – grāmatas man nācās uzrakstīt, lai vismaz kāds runātu manis izgudrotajās valodās. Visā pasaulē neskaitāmi rakstnieki mēģināja sekot Tolkīna panākumiem, tika dibināti un joprojām darbojas simtiem fanu klubu, īpašos interešu pulciņos tiek apgūtas Tolkīna izgudrotās elfu valodas, bet romāna ekranizācija 2003. gadā ieguva 11 prestižās ASV Kinoakadēmijas balvas. 2015. gadā pasauli aplidoja ziņa, ka romāna „Hobits” pirmais izdevums izsolīts par 137 000 mārciņu. Iepriekšējais cenas rekords par šī darba pirmizdevumu tika sasniegts 2008. gadā, kas grāmatu izsolīja par 60 000 mārciņu.

Kannu kinofestivāls ir viens no izcilākajiem regulārajiem notikumiem pasaules kinomākslas procesā.  Tā pirmo atklāšanu 1939. gadā izjauca Otrā pasaules kara sākums. Pirmo reizi tas pulcēja kino profesionāļus un entuziastus 1946. gada 20. septembrī. Pirmais kinofestivāls pasaulē tika iedibināts Venēcijā 1932. gadā, tomēr jau pēc dažiem gadiem tas pārtapa par Eiropas totalitāro režīmu – fašistiskās Itālijas un nacistiskās Vācijas – propagandas pasākumu. Tas nebija pieņemams daudziem Eiropas kinematogrāfistiem, un trīsdesmito gadu beigās Francijas izglītības un mākslu ministrs Žans Zē nāca klajā ar Venēcijai alternatīvu projektu. Jaunajam festivālam Franču Rivjēras kūrortpilsētā Kannās bija jāsākas 1939. gada 1. septembrī, taču Vācijas uzbrukums Polijai un Otrā pasaules kara sākums lika atlikt festivālu uz sešiem ilgiem gadiem. Tā nu Pirmais Kannu kinofestivāls otrreiz tika atklāts 1946. gada 20. septembrī. Budžetu, kuru pirmskara Francijā bija gatavas segt valsts un pašvaldība, tagad varēja sagādāt tikai ar privātu ziedotāju atbalstu. 1948. un 1950. gada festivāls izpalika līdzekļu trūkuma dēļ. Liela daļa naudas sākotnēji nāca no Amerikas, tāpēc amerikāņiem festivālā bija savā ziņā īpašs statuss, kas nebūt nebija pa prātam eiropiešiem. Apmēram desmit gadi pagāja līdz festivāls nostiprinājās kā finansiāli, tā organizatoriski, pamazām ieņemdams to izcilo vietu, kāda tam ir pasaules kinomākslas procesā. Ja sākotnēji tas tika uztverts vairāk kā nozares attīstību stimulējošs notikums, kur balvas dalīja diezgan nekritiski dāsni, tad ar laiku Kannas kļuva par patiešām nopietnu profesionālu sacensību. Zināms lūzuma punkts šai ziņā laikam gan bija 1955. gads, kad tika radīta jauna festivāla galvenā balva – Zelta Palmas zars. Pirmā Kannu festivāla lielais atklājums bija itāliešu neoreālisms ar Roberto Rosellīni filmu „Roma – atvērta pilsēta”. Kannas allaž bijusi vieta, kur sevi apliecina ne vien krietni iedibināta tradīcija, bet arī novitāte. Piecdesmito gadu beigās par šādu novitāti kļuva franču „jaunais vilnis”, kad 1958. gadā Kloda Šabrola „Skaistulītis Seržs” tika pēdējā brīdī nacionālās žūrijas atsaukts no konkursa, taču jau nākamajā gadā labākā kinorežisora balvu ieguva Fransuā Trifo ar filmu „Četrsimt sitieni”. Deviņdesmitajos Eiropa Kannās iepazina amerikāņu „alternatīvos” – brāļus Koenus un Kventinu Tarantīno. Izcilais franču rakstnieks un režisors Žans Kokto ir teicis: „Festivāls ir apolitiska neitrālā zona, tāds mikrokosms, kāda būtu pasaule, ja cilvēki spētu cits ar citu būt tiešā saskarē un runātu vienā valodā.” Tas gan drīzāk ir ideāls vēlējums, kura piepildīšanās dzīvē diezin vai ir iespējama. Kā ikvienu kultūras forumu arī Kannu kinofestivālu dažādos laikos ir ietekmējušas politikas norises. Spilgtākā epizode bija 1968. gadā, kad vairāki kinorežisori un producenti, starp viņiem Karloss Saura un Milošs Formans, panāca festivāla pārtraukšanu, solidarizējoties ar streikojošajiem un demonstrējošajiem strādniekiem un studentiem. Dažādos laikos nav izpalikuši gan demokrātisku, gan, vēl jo vairāk, autoritāru varas nesēju mēģinājumi iespaidot festivāla saturu. Tomēr šodien tieši Kannu kinofestivāls, kas līdz ar Venēcijas un Berlīnes festivāliem tiek minēts pasaules kinofestivālu „lielajā trijniekā”, miljonu skatītāju uztverē pirmām kārtām iemieso mākslas kritēriju, radošā gara prioritāti pār politiskiem un komerciāliem faktoriem kino.  

1991. gada 19. septembrī divi kalnu tūristi Ectāles Alpos uz Austrijas un Itālijas robežas uzgāja ledū iesalušu cilvēka ķermeni. Kā izrādījās, mirušais bija agrā Bronzas laikmeta eiropietis, tagad saukts par Eciju. 1991. gada 19. septembrī pusmūža pāris no Vācijas – Helmuts un Ērika Sīmoni – devās kalnu pārgājienā pa Ectāles grēdu Alpos, uz robežas starp Austrijas un Itālijas Tiroli. Ejot pa ledāju Fineilšpices kalna austrumu nogāzē, viņi pamanīja ledū pa daļai iesalušu cilvēka ķermeni. Ledum kūstot, bija atsegusies mirušā galva un pleci, ķermeņa lejasdaļa joprojām bija iesalusi. Nākamajā dienā atraduma vietā ieradās Austrijas žandarmērijas darbinieks, kurš kopā ar netālās alpīnistu mītnes īpašnieku mēģināja izcirst līķi no ledāja ar pneimatiskā āmura un cēršu palīdzību, taču sliktā laika dēļ drīz meta mieru. 22. septembrī jau apjomīgāka brigāde galu galā izdabūja mirstīgās atliekas no ledus un nogādāja Insbrukas morgā. Tur, apskatot līķi, radās aizdomas, ka mirušais nav vis kāds nesen bojāgājis alpīnists, bet gan krietni senākas pagātnes liecinieks. Kad 24. septembrī ķermeni un kopā ar to atrastos priekšmetus aplūkoja arheologs Konrāds Špindlers, nepalika vairs nekādu šaubu: bija atrasta ledū labi saglabājusies agrā bronzas laikmeta eiropieša mūmija. Vīnes laikraksta Arbeiter Zeitung žurnālists Karls Vendls bija pirmais, kurš nodēvēja atrasto par Eciju – par godu viņa pēdējai atdusas vietai Ectāles Alpos –, un šis vārds iegājās. Bronzas laikmets, kas veidoja pamatu pirmo civilizāciju attīstībai, dažādās Eiropas vietās iestājās ar lielu laika nobīdi. Baltiju pirmās metālapstrādes tehnoloģijas sasniedza ne ātrāk kā ap 1500. gadu pirms Mūsu ēras, savukārt Alpu reģionu, kas atrodas tuvāk senākajiem metālapstrādes centriem Balkānos, pāris tūkstošgades agrāk – tieši ap to laiku, kad dzīvojis Ecijs. Kā liecina ķermeņa izpēte, viņš dzimis ap 3350. gadu pirms Mūsu ēras, nodzīvojot apmēram 45 gadus – tam laikam pieklājīgu mūžu. Gēnu analīze atklāj attālu radniecību ar Korsikas, Sardīnijas un dažu citu samērā izolētu un kalnainu Dienvideiropas reģionu iedzīvotājiem. Tai skaitā no 3700 apsekotajiem mūslaiku tiroliešiem 19 izrādījušies attāli Ecija radinieki. Tātad viņš piederējis tiem senajiem zemkopjiem, kas apmēram pirms desmit tūkstošiem gadu dzīvojuši Tuvajos Austrumos un vēlāk ieplūduši Eiropā, sasniedzot Apenīnu pussalu un Alpu reģionu apmēram pirms pieciem tūkstošiem gadu, bet vēlāk tikuši jaunāko ienācēju – indoeiropiešu – asimilēti. Ecija kāju muskuļi rāda, ka dzīves laikā daudz staigāts pa stāvām vietām. Maltītes paliekas mirušā kuņģī sastāv no kalnu kazas un brieža gaļas, smalcinātiem kviešu un miežu graudiem, dzeloņplūmes augļiem un dažām citām savvaļas sēklām un ogām. Ecija apģērbs prasmīgi gatavots no dažādām dzīvnieku ādām, sastiprinot ar lūkiem un dzīslām. Tajā ietilpst, cita starpā, lāčādas cepure un pamatīgi apavi ar lāčādas zoli un briežādas virsu. Par piederību bronzas laikmeta kultūrai liecina īves kātā iestiprinātais cirvja asmens, gatavots gandrīz no tīra vara, ar pavisam nelielu alvas piejaukumu. Šis rīks, kā arī pārējais Ecija apģērbs un ekipējums, norāda uz augstu sociālo statusu. Visdrīzāk, viņš bijis dzimtas galva, varbūt arī cilts vadonis un, līdzīgi kā vairums citu šīs cilts vīru, mūžu vadījis, uzraugot ganāmpulku – tā laika ļaužu lielāko bagātību un galveno iztikas avotu. Plēsīgu zvēru un kaimiņu cilšu laupītāju uzbrukumi, jādomā, bija senatnes ganu ikdiena, un viena no šādām cīņām, visdrīzāk, arī izrādījusies Ecijam pēdējā. Uz mirušā drēbēm atrastas gan viņa paša, gan vēl trīs citu cilvēku asiņu pēdas, savukārt mirušā plecā – dziļi iestrēdzis bultas uzgalis. Viens gan ir skaidrs – Ecija līķis nav kritis uzbrucēju rokās. Viņš vai nu bijis spiests ievainots bēgt un sagaidījis savu pēdējo stundu kalnu vientulībā, vai arī kritis kaujā un ciltsbrāļu ar godu apbedīts, dodot līdzi bagātīgu arsenālu dzīvei viņā saulē.      

1911. gada 18. septembrī Kijevā mira Krievijas impērijas premjerministrs Pjotrs Stolipins, kuru četras dienas iepriekš Kijevas operteātrī bija sašāvis ebreju izcelsmes jurists Bogrovs. Oficiālā izmeklēšanas versija atzina Bogrovu par teroristu vienpatni, tomēr pārāk daudzi lietas apstākļi liek to apšaubīt. 1911. gada 14. septembrī (pēc jaunā stila) Kijevā atklāja pieminekli Krievijas imperatoram Aleksandram III. Uz tēva pieminekļa atklāšanu bija ieradies cars Nikolajs II ar ģimeni un plašu svītu. Vakarā augstie viesi apmeklēja Kijevas operteātri. Otrajā starpbrīdī pie premjerministra Pjotra Stolipina, kurš sēdēja parterā, pienāca kāds jauns cilvēks, izvilka brauniņu un sašāva valdības galvu rokā un vēderā. Uzbrucēju uz vietas sagūstīja – tas izrādījās zvērināta advokāta palīgs Dmitrijs Bogrovs. Stolipins tika nogādāts slimnīcā, cerības uz atlabšanu nepiepildījās, un 1911. gada 18. septembrī Pjotrs Stolipins nomira. Par Krievijas valdības vadītāju Stolipins kļuva 1906. gada jūlijā, saglabājot jau līdz tam ieņemto iekšlietu ministra amatu. Tas bija laiks, kad impērijas vara centīgi slāpēja pēdējo Piektā gada revolūcijas gruzdēšanu, un Stolipinam bija lemts kļūt par šīs represīvās politikas personificētāju. Viņa laikā sāka darboties lauku karatiesas, kuras dažos mēnešos piesprieda teju divreiz vairāk nāvessodu, nekā Krievijā par politiskiem noziegumiem bija piespriests iepriekšējos astoņdesmit gados. Karātavu cilpa ieguva sarkastisko apzīmējumu „Stolipina kaklasaite”. Attiecīgi, pirmā versija par atentāta motīvu varēja būt revolucionāro spēku atriebība par asiņainajām represijām. Un, patiešām, slepkava, advokāta palīgs Bogrovs, jau kopš 1906. gada bija pagrīdes anarhistu organizācijas biedrs. Tomēr te tūdaļ jāmin arī cits apstāklis – kopš 1907. gada viņš bija arī cara slepenpolicijas jeb „Ohranas” aģents, kurš par naudu nodevis ne vienu vien savu biedru. Ap 1910. gadu viņš gan regulārus kontaktus ar „Ohranu” pārtraucis, domājams, baidoties no atmaskošanas, bet tad neilgi pirms cara vizītes Kijevā atkal uzradies un paziņojis, ka viņam ir ziņas par iespējamu atentātu. Ar „Ohranas” gādību – it kā lai uzrādītu sazvērniekus – Bogrovs tad arī ieguvis ieejas biļeti uz 14. septembra izrādi, kur pats izrādījies slepkava. Kas lika vidusmēra provokatoram Bogrovam spert šādu soli? Varbūt biedri viņu tiešām bija atmaskojuši, un viņam vairs nebija ko zaudēt? Varbūt motīvs nebija tik daudz ideoloģisks, cik etnisks – Bogrovs dzimis Kijevas ebreju ģimenē, un Stolipinu daudzi vainoja arī šai laikā daudzviet notikušajos asiņainajos ebreju grautiņos. Un vēl – Bogrovu notiesāja triecientempā un sodīja ar nāvi jau 25. septembrī. Nekādi citi aresti nesekoja. Izskatās pēc atbrīvošanās no tāda, kurš pārāk daudz zina. Pjotrs Stolipins bija ne tikai „kārējs”, drakonisks revolūcijas apspiedējs. Viņš bija arī plaša vēriena reformators, kura programmai, ja tā izdotos, vajadzēja novērst lielu daļu sociālo problēmu, pirmām kārtām – Krievijas laukos. Stolipina agrārā reforma paredzēja noārdīt no feodālisma laikiem mantoto lauku kopienu sistēmu, sadalot to zemes kopīpašumu atsevišķiem saimniekiem. Veidotos īpašuma attiecību modelis, kāds pastāvēja Eiropā un arī impērijas rietumos, tai skaitā Baltijā, un bija pierādījis savu efektivitāti. Citiem vārdiem – veidotos Krievijas lauku vidusšķira, kas kļūtu par diezgan drošu konservatīvu balstu pastāvošajai iekārtai. Šāda attīstība nebija pa prātam daudziem – ne vien radikāli kreisajiem, kuriem tā laupītu sociālo bāzi laukos, bet arī „Krievijas īpašā ceļa” apoloģētiem, kuriem neciešams bija jebkas rietumniecisks. Ir ziņas, ka uz Stolipina darbību ar bažām lūkojusies arī Vācija, kurai atpalicis austrumu kaimiņš bija daudz ērtāks nekā modernizēts un sociāli stabils. Tātad, lai gan oficiālā versija Stolipina nogalināšanā vaino teroristu vienpatni, bija ļoti daudz ietekmīgu spēku, kuriem viņa nāve bija vēlama.

1859. gada 17. septembrī Sanfrancisko mītošais izputējušais uzņēmējs Džošua Abrahams Nortons sāka sevi dēvēt par „Savienoto Valstu imperatoru Nortonu I”. Uzvedība, kas daudzviet citur pasaulē viņam draudētu ar trakonamu, Sanfrancisko iedzīvotāju vidū izpelnījās simpātijas un gatavību spēlēt līdzi šajā mazliet skumjajā farsā. Pasaules vēsturē netrūkst kronētu personu, kuru oficiālo titulu sastāvdaļa ir skanīgais epitets „no Dieva žēlastības”. Patiesībā viņu varu, protams, gandrīz vienmēr balsta arī gluži citi – daudz laicīgāki – faktori. Taču šodien mūsu stāsts ir par vīru, kuram apzīmējums „no Dieva žēlastības” patiesi piestāvētu daudz vairāk. Runa ir par Sanfrancisko iemītnieku Džošuā Abrahamu Nortonu, kurš 1859. gada 17. septembrī pasludināja sevi par „Savienoto Valstu imperatoru Nortonu I”. Apmēram trīsdesmit gadus vecais Došuā Nortons ieradās Sanfrancisko 1849. gadā ar 40 000 dolāru, kurus bija saņēmis mantojumā no tēva, turīga Dienvidāfrikas zemes īpašnieka. Pilsēta Klusā okeāna krastā tieši tobrīd strauji brieda Kalifornijas „zelta drudža” karstumā. Dažos gados Nortons pamanījās pārvērst savu starta kapitālu 250 000 vērtos nekustamajos īpašumos. Viņš bija tiem laikiem ļoti turīgs vīrs, taču pēc dažiem gadiem neveiksmīgi ieguldījumi un tiesāšanās ar kreditoriem viņu izputināja. Apmēram uz gadu Džošuā Nortons pazuda no Sanfrancisko, bet, atgriezies, sāka apstaigāt lielāko laikrakstu redakcijas, iznēsādams deklarāciju, kurā paziņoja par jau pieminētā imperatora titula piesavināšanos. Jāpiebilst, ka līdz tam Džošuā Nortona uzvedībā nekādas īpašas dīvainības netika novērotas vai, vismaz, netika dokumentētas. Pats interesantākais un arī aizkustinošākais šai gadījumā ir tas, ka visdažādāko slāņu Sanfrancisko iedzīvotāji lielāko tiesu uztvēra „imperatora” darbošanos visnotaļ pozitīvi. Kā par pašpasludinātā monarha likteni raksta amerikāņu prozaiķe Izobela Fīlda, „viņš laimīgā kārtā izrādījās nonācis visdraudzīgākajā un vissentimentālākajā pasaules pilsētā, kur sprieda tā: „Ja viņš grib būt imperators, tad lai taču viņam tiek tas prieks!” Sanfrancisko spēlēja līdzi viņa spēlē.” Filozofiskajām runām, kuras „imperators” mēdza turēt savu ikdienas pastaigu laikā, netrūka pateicīgu klausītāju. Sanfrancisko garnizona kareivji iedāvināja viņam īstas epoletes, ar kurām izgreznot zilo imperatora mundieri. Ar laiku pilsētas restorānu īpašnieki sāka uzcienāt Nortonu ar maltīti un pie savu iestādījumu durvīm piestiprināja misiņa plāksnītes ar klasisko uzrakstu „By appointment of...”, t.i. „Viņa augstības Savienoto Valstu Imperatora Nortona I galma pasūtījumu izpildītājs”. Un, kā izrādījās, šīs zīmes veicināja apmeklējumu. Tāpat teātri rezervēja „viņa augstībai” vietu pirmizrādēs. Un tad, kad „imperators” Nortons sāka drukāt pats savu papīrnaudu, to labprāt no viņa pieņēma samaksai; vēl vairāk – šī „nauda”, kurai faktiski taču nebija nekāda seguma, sāka apgrozīties Sanfrancisko kā lokāls maksāšanas līdzeklis. Varas iestāžu attieksmi pret Nortona „monarhiju” spilgti raksturo šāds gadījums. Kādā astotajā „valdīšanas” gadā nesen darbā pieņemts pārcentīgs policists imperatoru apcietinājis, lai nogādātu piespiedu psihiatriskajai ārstēšanai. Sabiedrībā sacēlās sašutuma vētra, un Sanfrancisko policijas priekšnieks Patriks Kroulijs nekavējoties pavēlēja „valdnieku” atbrīvot. Savā pavēlē Kroulijs ar policijas ierēdnim neraksturīgu filozofiskumu uzsvēris, ka „imperators Nortons nav lējis neviena asinis, nevienu nav aplaupījis un nav ar varu piesavinājies nevienu valsti, ko nebūt nevar teikt par citiem līdzīga titula valkātājiem.”

1812. gada septembra vidū Krievijas impērijas veco galvaspilsētu Maskavu ieņēma imperatora Napoleona armija. Drīz pēc tam pilsētā izcēlās ugunsgrēki, kas strauji izplatījās, un 16. septembrī uguns bija pārņēmusi jau vairāk nekā pusi pilsētas. 1812. gada 7. septembrī apmēram 130 tūkstoši Napoleona Lielās armijas karavīru un apmēram 120 tūkstoši Krievijas armijas karavīru sadūrās grandiozā kaujā pie Borodinas ciema. Napoleonam izdevās piespiest krievus atkāpties, taču tā visdrīzāk bija Pirra uzvara – franči cieta tik smagus zaudējumus, ka nespēja iznīcināt bēgošo krievu karaspēku. Krievi savus zaudējumus visai drīz varēja kompensēt – Napoleonam šādas iespējas nebija. Tomēr uzvara pie Borodinas pavēra imperatoram ceļu uz Krievijas galvaspilsētu Maskavu, kuru steidzīgi pameta gan valsts iestādes, gan lielākā daļa iedzīvotāju. 14. septembrī Napoleona armijas avangards maršala Mirata vadībā iemaršēja pilsētā un pēcpusdienā ieņēma Kremli. Jau tobrīd, pēc dažiem avotiem spriežot, pamestajā pilsētā šur tur pret debesīm cēlās ugunsgrēku dūmu stabi – pirmie briestošās katastrofas vēstneši. Nākamajā dienā plašs ugunsgrēks bija apņēmis Kitaigorodu – seno tirdzniecības rajonu līdzās Kremlim; 1812. gada 16. septembrī liesmoja jau lielākā daļa Maskavas. Pilsētā sāka plosīties uguns viesulis, un imperators Napoleons, kurš iepriekšējā dienā bija apmeties Kremlī, bija spiests pamest caru rezidenci un steidzīgi pārcelties uz vienu no Piemaskavas pilīm. Ir zināms, ka Maskavas ģenerālgubernators grāfs Rostopčins, atstājot pilsētu, pavēlējis uzspridzināt vai nodedzināt Kremli, citas nozīmīgākās celtnes, kā arī noliktavas un veikalus, kuros bija palikuši neizvesti krājumi. Saglabājušās franču virsnieku liecības vēsta par notvertiem dedzinātājiem un atrastiem degļiem. Tomēr ir visai ticami, ka bez vainas nav arī Lielās armijas karavīri, kuri apmetās visā pilsētā, kurināja pavardus un mēdza sakurt ielās sārtus. Pilsētā, kur lielākā daļa apbūves bija no koka un nedarbojās ugunsdzēsības dienests, pie tam septembrī, kas togad bija padevies samērā sauss un silts, ugunsgrēku izcelšanās bija tikai laika jautājums. Katrā ziņā degšana iesākās vienlaicīgi vairākās pilsētas vietās, un, kā savās atmiņās raksta franču ģenerālis de Kolenkūrs, izplatījies ļoti strauji. Pēc Napoleona sakaušanas publicētajām Maskavas kartēm, kurās bija iezīmēti izdegušie rajoni, nepārprotami piemīt zināms propagandas elements. Uzskatot karti, šķiet, ka neskarta palikusi labi ja sestdaļa caru galvaspilsētas. Postījumi dabā nebija tik graujoši. Tomēr visai konkrēti aprēķini liecina, ka ugunsgrēks varētu būt iznīcinājis vai bojājis līdz pat trim ceturtdaļām pilsētas ēku. Liesmās gāja bojā nozīmīgas kultūras vērtības, tai skaitā krievu 12. gadsimta eposa „Teiksma par Igora kauju” oriģinālais manuskripts un 15. gadsimta sākumā tapusī „Trīsvienības hronika”. Tiek lēsts, ka ugunsgrēkā dzīvību zaudējuši apmēram divi tūkstoši smagi ievainotu krievu karavīru, kurus jau pieminētais grāfs Rostopčins aiz savas nevērības bija pametis likteņa varā.

1971. gada 15. septembri uzskata par vides aizsardzības organizācijas „Greenpeace” dzimšanas dienu. Ar laika atstatumu skatoties uz starptautiskās vides aizsardzības organizācijas „Greenpeace” jeb „zaļais miers” dibināšanu, to droši var dēvēt par jaunības idealismu. Tieši šāda jaunības ideālisma vadīti pāris mērķtiecīgi, neatlaidīgi un izglītoti kanādiešu jaunieši satikās ar ideju aizsākt cīņu par zaļo mieru, jo tieši tāds arī burtisks organizācijas nosaukuma  tulkojums no angļu valodas. Viss sākās ar protestu pret tālaika Amerikas prezidenta Ričarda Niksona ierosināto kodolieroču izmēģināšanu Amčitkas salā Aļaskā. Tā kā Amerika plānoja izmēģinājumus veikts Kanādas ziemeļos, pirmais un svarīgākais iemesls protestam bija viņiem ģeogrāfiski tuvs. Tieši tāpēc, ka pārmaiņas pēc lielie notikumi risinājās nevis Amerikā vai Lielbritānijā, bet gan Kanādā, angliski runājošās provinces Britu Kolumbijas galvaspilsētā Vankuverā. Tieši tur 1971.gadā dzima pasaulē visaktīvākās vides aizsardzības organizācija. Lai arī, runājot par pirmajiem aktīvistiem, piesauc  jaunības maksimālismu un ideālus, tas tomēr nebija spontāns un emocijās balstīts lēmums, kas lika spert šo neparasto soli. Aktīvisti bija zinoši, izglītoti ļaudis, turklāt viņi jau vairākus gadus bija sekojuši  līdzi notikumiem vides jomā, lielākā daļa no viņiem jau bija piedalījusies protestos un akcijās. Viens no grupas bija jauns Vankūveras žurnālists Roberts Hanters, kurš par videi sāpīgo tematu – amerikāņu kodolizmēģinājumiem – rakstīja jau kopš 1969.gada. Laikrakstā “Vancouver Sun” viņš tēlaini aprakstīja, kā amerikāņu atombumbas atstāj zemē milzu caurumus, tā radot nevienam nezināmas un neprognozējamas sekas planētai. Turklāt vietu, kur bija paredzēt veikt kodolizmēģinājumus, apdzīvo 3000 īpaši aizsargājamo jūras ūdru pārstāvji, arī ūdens putni un citas dzīvas radības, kas šo vietu kopumā veidoja par mežonīgas un daudzveidīgas dabas paraugu. Pastāvēja bažas, ka kodolsprādzienu testu rezultātā izpostītas tiks ne tikai dabas bagātības, bet sprādzienu postījumi ietekmēs jau tā zemestrīcēm labvēlīgo, tāpēc trauslo vietu, kas savukārt radīs sekas vietējiem iedzīvotājiem ilgtermiņā. Žurnālistam Hanteram pievienojās nule kā studijas beigušais Patriks Mūrs, kurš bija gatavs darīt jebko ekoloģijas un miera labad. Aktīvisti tika pie parasta zvejas kuģa, kam deva vārdu „Greenpeace”. No malas, kuģis, kā kuģis, tikmēr uz klāja esošiem likās, ka viņi dodas mediju, sabiedrisko attiecību un informācijas karā. 24. septembrī kuģis devās Amčitkas salas virzienā, ieplānotie spādzieni bija pārcelti uz novembra sākumu, ar cerību, ka aktīvistiem beigsies pārtika un skarbie laika apstākļi neļaus dzīvoties tik ilgi pa Klusā okeāna ūdeņiem un nekas cits neatliks kā atgriezties Vankūverā. Tā arī notika, un kodolizmēģinājumi notika. Varētu domāt, ka vides aizstāvju plāns izgāzās. Bet „Greenpeace” aktīvisti bija sarūpējuši informāciju pasaules medijiem par notiekošo mazajā salā. Lai arī zaļajiem neizdevās apturēt amerikāņus un kodolizmēģinājumi notika, bija radīts pretspēks – bija radusies nevardarbīga organizācija, kas izglītoja sabiedrību un ietekmēja valdību lēmumus vides jautājumos. Roberts Hanters un Patriks Mūrs arī kļuva par pirmajiem „Greenpeace” fonda prezidentiem. „Greenpeace” kļuva par pirmo aktīvistu organizāciju, kas plašākai sabiedrībai skaidri un gaiši norādīja, ka cilvēka dzīvība ir atkarīga no tā, kas notiek vidē. Vide un cilvēks nav atdalāmi.

1975. gada 14. septembrī Romas pāvests Pāvils VI kanonizē pirmo amerikāņu svēto – Elizabeti Annu Setonu. Elizabete Anna Setona, pazīstama arī kā māte Setona, ir bēdu aizbildne, jo savā dzīvē piedzīvoja daudzu sev tuvu un svarīgu cilvēku nāvi, tostarp vīra un divu no pieciem bērniem. Arī cietusi vēl virkni zaudējumu, no bagātības nonākot cīņā par izdzīvošanu, no dzīves baudīšanas augstākajā sabiedrībā, līdz izstumtībai ticības dēļ. Elizabete piedzima pāris gadu pirms revolūcijas 1774. gadā Ņujorkā cienījama ārsta un koledžas profesora Ričarda Beilija ģimenē, kas meitenei ļāva bērnību baudīt augstākajās aprindās, bet jau tad viņa piedzīvoja ciešanu garšu, kad nācās zaudēt mammu un jaunāko māsu. Elizabete bijusi zinātkāra, liela lasītāja, lasījusi visu, sākot no Bībeles un līdz par tolaik modernajiem romāniem. Neraugoties uz augstdzimušo izcelsmi un iespēju būt vienai no sabiedrības krējuma, Elizabete bijusi klusa, diezgan noslēgta, bieži arī ļoti vientuļa un mierinājumu viņa meklēja Bībelē. Elizabete iemīlējās turīgā jauneklī Viljamā Setonā, ar kuru apprecoties baudīja laimes un pārticības pilnus pirmos laulības gadus. Laime Elizabeti pavadīja neilgu laiku, jo kad pēc četriem laimes gadiem nomira vīra tēvs, atstājot jauno pāri atbildīgu par septiņiem Viljama pusbrāļiem un māsām, kā arī ģimenes biznesu, drīz vien viss sāka jukt un brukt. Vispirms bankrots un paputējis bizness, bet arī sāka šķobīties vīra veselība, ko neglāba centieni veselību atrast Itālijā, kur diemžēl Viljams atstāja šo pasauli, dodoties mūžībā. Šķiršanās, nāve un attālums no dzimtenes palīdzēja Elizabetes sirdi dāvāt Dievam un mūžībai. Itālijā viņa ar degsmi turpināja garīgo dzīvi. Itālijā Elizabete visus valdzināja ar laipnību, pacietību, labo prātu, arī asprātību un pieklājību. Ieinteresēta katoļticībā, pateicoties itāļu draugiem, Elizabete uzsāka vairāku mēnešu mācības. Tā, kā Elizabete agrā bērnībā zaudēja māti, viņa mierinājumu rada domā, ka Vissvētākā Jaunava patiešām ir viņas māte. Viņa lūdza Vissvētāko Jaunavu vadīt viņu uz patieso ticību un oficiāli pievienojās katoļu baznīcai. Atgriezusies Amerikā, Baltimorā Elizabete nodibināja skolu. Skola sākotnēji bija laicīga, taču, tiklīdz izplatījās ziņas par viņas iestāšanos katolicismā, vairākas meitenes tika izņemtas no skolas. Tad Elizabetei dzima ideja par pirmo bezmaksas katoļu skolu Amerikā. Tas bija sākums katoļu skolu sistēmai ASV, kas Elizabetes vadībā izauga līdz aptuveni 20 skolām, bet pēc Elizabetes nāves to skaits Amerikā izauga tūkstošos. Vēlāk Elizabete Setona nodeva nabadzības, šķīstības un paklausības solījumu, un kļuva par māti Setoni. Lai gan Elizabete cieta no tuberkulozes, viņa turpināja darboties līdz pat savai nāves dienai.  Žēlsirdības māsu reliģiskais ordenis, ko bija dibinājusi  Elizabete, starp citu joprojām turpina savu labdarības darbu, pārvaldot skolas, slimnīcas un sociālo pakalpojumu centrus, kas apkalpo daudzus cilvēkus. Pati Elizabete kļuva par pirmo Amerikas Savienotajās Valstīs dzimušo cilvēku, kurš tika kanonizēts par svēto katoļu baznīcā 1975. gada 14. septembrī, pēc tam kad tika izmeklēti  un pārbaudīti trīs brīnumi. Vienā gadījumā vīrietis no Ņujorkas, kurš bija lūdzis Elizabetes palīdzību, tika izārstēts no encefalīta. Divi citi gadījumi bija saistīti ar brīnumainu vēža izārstēšanu – viens bērnam no Baltimoras, Merilendas štatā, un otrs sievietei no Sentluisas, Misūri štatā. Kanonizējot Elizabeti par svēto, pāvests teicis: „Lai viņas dzīves dinamisms un autentiskums ir piemērs mūsu dienās un nākamajām paaudzēm tam, ko sievietes var paveikt cilvēces labā.”

Ugunsgrēks Smirnas (tagad – Izmiras) pilsētā Turcijas rietumu piekrastē, kas izliesmoja 1922. gada 13. septembrī, iznīcināja lielu daļu pilsētas. Dažas dienas iepriekš turku spēki bija padzinuši no šejienes Grieķijas okupācijas vienības, pēc kam pilsētā sākās izrēķināšanās ar vietējiem grieķu un armēņu iedzīvotājiem. Pēc Osmaņu impērijas sakāves Pirmajā pasaules karā Turcijas kaimiņvalsts Grieķija izvirzīja pretenzijas uz Turcijas Eiropas daļu ar galvaspilsētu Stambulu un zemēm Mazāzijas rietumu piekrastē. 1919. gada maijā Grieķijas karaspēks izcēlās Smirnas ostā, turku dēvētā par Izmiru, un sāka ekspansiju uz austrumiem. Smirnā apmēram puse iedzīvotāju bija grieķi; vēl ceturtā daļa – citi kristieši (armēņi un ieceļotāji no dažādām Eiropas valstīm), arī ebreji, savukārt atlikusī ceturtdaļa – turki un citi musulmaņi. Šejienes grieķi savus tautiešus sveica kā atbrīvotājus, taču turkiem, gluži otrādi, šī okupācija nesolīja neko labu. Grieķu iebrukums Mazāzijā lielā mērā bija katalizators turku karam par savas etniskās teritorijas saglabāšanu, kurā Turcijas priekšgalā nostājās ģenerālis Kemals, un izveidojās modernā Turcijas valsts. Grieķu darbībai trūka noteiktības, ciktāl pašā Grieķijā nebija vienotas nostājas pret šo ekspansiju, un to nepārprotami neatbalstīja arī karā uzvarējušās Antantes lielvalstis. Tikām Kemals koncentrēja spēkus valsts centrā ap nākamo galvaspilsētu Ankaru, un kad 1921. gada augustā grieķi galu galā pietuvojās šai pilsētai, turkiem izdevās viņus atsist. Vēl gads pagāja taktiskās cīņās ar mainīgiem panākumiem, un šī mīņāšanās nepavisam nenāca par labu Grieķijai, jo valstī pieauga iekšējās pretrunas, armija pagura. Kad 1922. gada augusta nogalē turki pēkšņi uzsāka pretuzbrukumu, grieķu fronte dažu dienu laikā sabruka. Notika juceklīga atkāpšanās uz Smirnu, lai no šejienes evakuētos ar grieķu flotes kuģiem. Šī notikumu gaita izvērtās par traģēdiju Smirnas kristiešu iedzīvotājiem, kad pilsēta 9. septembrī krita turku rokās. Sākās slaktiņš, kuru vaiņagoja 1922. gada 13. septembrī sācies ugunsgrēks, kas iznīcināja lielu daļu pilsētas. Smirnas ostā bija noenkuroti Antantes karakuģi, jūrnieki apsargāja ārvalstu pārstāvniecības, un tas radīja kristiešu iedzīvotājos zināmu paļāvību. Tomēr jau pirmajā vakarā pēc pilsētas ieņemšanas sākās uzbrukumi, kuros piedalījās gan vietējie turki, gan turku armijas karavīri. Saskaņā ar liecībām pirmie upuri bija armēņi, pret kuriem turku vara jau iepriekšējos gados bija īstenojusi genocīdu. Tad nāca grieķu kārta; reizēm netika taupīti arī ebreji un pat eiropiešu ieceļotāji, ja tie patrāpījās ceļā laupīt un slepkavot kārajam pūlim. Netrūkst liecību par daudzām zvērībām – upuru spīdzināšanu un sakropļošanu pirms nogalināšanas, masveidīgu sieviešu piesmiešanu. Tāpat ir daudz liecību par to, ka turku karavīri mērķtiecīgi aizdedzinājuši grieķu un armēņu mājas, tā izraisot ugunsnelaimi. Kad izmisušie kristieši, glābdamies no uguns, sapulcējušies ostmalā, turki to aplenkuši un vairākas dienas turējuši nelaimīgos bez ūdens un ēdiena. Antantes karakuģi nav steigušies uzņemt bēgļus, līdz amerikāņu misionārs Asa Dženningss noorganizējis glābēju flotili. Turki ļāvuši aizbraukt sievietēm, bērniem un sirmgalvjiem, taču vīriešus spēka gados aizdzinuši spaidu darbos uz valsts iekšieni, kur lielāka daļa no viņiem gājusi bojā. Aprēķins par Smirnas slaktiņa upurus skaitu svārstās no 10 000 līdz pat 100 000 bojāgājušo, neskaitot deportētos.

490. gadā pirms mūsu ēras notika Maratonas kauja, kurā Atikas grieķi iznīcināja skaitliski pārāko Persijas impērijas armiju. Ir zināms pamats teikt, ka šajā kaujā viņi nosargāja dzimstošo Eiropas civilizāciju pret absorbēšanu Āzijā. Par kaujas datumu pieņemts uzskatīt 12. septembri. Vasara togad jau tuvojās beigām, nebija tālu rudens saulstāvji, tomēr te – Egejas jūras krastos – saule dienās vēl pamatīgi karsēja. Ļoti iespējams, tā bija arī todien, kad vientuļš skrējējs mēroja ceļu cauri kalnainajai Atikas zemei no Maratonas lauka līdz Atēnām. Tas bija Feidipīds, profesionāls ziņnesis, kurš nu jau vairāk nekā divdesmit gadus kalpoja savai dzimtajai pilsētai ar kājām. Viņš bija paradis skriet, taču šodienas uzdevums nebija no vieglajiem. Divas dienas iepriekš Atēnās bija izpausta vēsts, ka Atikas krastiem tuvojas persiešu flote. Pilsētnieki tūdaļ nojauta, ka lielās Āzijas impērijas valdnieks Kserkss nolēmis reizi par visām reizēm atrisināt problēmas savas lielvalsts rietumu nomalē. Te, Mazāzijas piekrastē, dzīvoja grieķi, kuri vēl itin labi atcerējās, ka reiz bijuši brīvi ļaudis, tāpat kā viņu tautas brāļi otrpus jūrai. Tikai dažus gadus iepriekš persieši bija apspieduši vairākus gadus ilgušo Joniešu sacelšanos, kuras laikā Atēnas atklāti atbalstīja dumpiniekus. Tātad, lai galu galā panāktu stabilitāti impērijas rietumu pierobežā, robeža bija gluži vienkārši jāpabīda vēl tālāk uz rietumiem, pakļaujot atlikušos brīvos grieķus. Uzzinājuši par gaidāmo iebrukumu, atēnieši sūtīja Feidipīdu uz Spartu, aicināt izslavētos spartiešu karotājus palīgā. Divās dienās ziņnesis bija veicis 240 kilometrus, nogādājot atēniešu vadonim Miltiadam ziņu, ka spartieši valdnieka Kleomena vadībā jau steidzas kaimiņiem talkā. Tomēr bija par vēlu – persieši jau kāpa malā, un Miltiadam nācās izcīnīt cīņu ar viņa rīcībā esošajiem atēniešu spēkiem un nelielo kontingentu no sabiedrotās Plātejas pilsētas. Persieši bija skaitliskā pārsvarā, bet viņi bija tikko izkāpuši no kuģiem, nebija rēķinājušies, ka grieķi tik ātri būs gatavi kaujai, un vispār laikam gan bija noskaņojušies uz ātru un vieglu uzvaru. Kā jau pasaules superlielvalsts armija, kas ieradusies, kā viņi domāja, soda akcijā salīdzinoši niecīgā kaimiņzemē. Tas izrādījās persiešiem liktenīgi: atēniešu disciplinētā ierinda ātri ielenca persiešu masu dzelžainā gredzenā, un jau visai drīz iebrucēju rindās sākās sajukums, kas pārauga panikā. Grieķi vajāja tos, kuri mēģināja aizbēgt līdz kuģiem, un nežēlīgi apkāva. Pirmo reizi savas pastāvēšanas vēsturē varenā Ahaemenīdu impērijas armija cieta sakāvi kaujā pret kaimiņvalsts regulāru karaspēku. Ar šo spožās uzvaras ziņu Feidipīds tagad steidza uz dzimto pilsētu. Jo tuvāk mērķim, jo grūtāk bija – spēkus bija izsmēluši iepriekšējās dienās noskrietie kilometri. Pēdējiem spēkiem ticis augšā Akropoles kalnā, kur gaidīja viņa nesto vēsti, skrējējs izdvesa vienu vārdu: „Nenikēkāmen” – „Mēs uzvarējām,” un tad sabruka bez dzīvības. Bija diena, kas mūsu kalendārā atbilst 12. septembrim 490. gadā pirms mūsu ēras. Persija bija pirmā Āzijas lielvalsts, kura mēģināja sev pakļaut Eiropu – t.i. tobrīd vēl tikai dzimstošu Eiropu pašos mūsu pasaules daļas dienvidaustrumos. Maratonas kaujas laukā atēnieši cīnījās par Eiropas civilizāciju, kādu mēs to pazīstam. Un pat ne tik daudz tāpēc, ka persieši būtu mērķtiecīgi to centušies iznīdēt. Starp citu, Persija bija arī pirmā lielvalsts, kura nenodarbojās ar pakļauto tautu brutālu iznīcināšanu un to savdabības izdeldēšanu. Taču tieši Maratonas laukā grieķi pirmo reizi tā pa īstam apzinājās sevi kā kaut ko īpašu, kaut ko citādu pretstatā milzīgajam Āzijas impērijas rumpim. Te dzimusī pašapziņa baroja helēņu kultūras saknes, no kurām vēlākajos gadu tūkstošos spēkus smēla visa mūsu pasaules daļas civilizācija.

Igora Stravinska (attēlā) opera „Plenča piedzīvojumi” ir īpaša tai ziņā, ka tās librets balstīts nevis kādā literārā tekstā, bet gan vizuālās mākslas darbos – 18. gadsimta angļu mākslinieka Viljama Hogārta gleznu sērijā. „Plenča piedzīvojumu” pirmizrāde notika Venēcijā 1951. gada 11. septembrī. Ierastais operu komponistu iedvesmas avots ir dramatiski vai episki sižeti, arī dzejas teksti, taču Igora Stravinska operas „Plenča piedzīvojumi” gadījumā komponistu iedvesmoja vizuālā māksla – 18. gs. angļu mākslinieka Viljama Hogārta darbu sērija, kuru Stravinskis skatīja izstādē Čikāgā 1947. gada maijā. Jāpiebilst, ka komponists jau pirms Pirmā pasaules kara bija faktiski pārcēlies uz dzīvi Rietumeiropā, no kurienes Otrā pasaules kara sākumā devās uz Savienotajām Valstīm. „Plenča piedzīvojumu” astoņās grafikās, kas vēlāk pārstrādātas gleznās, Hogārts tēlo jauna vieglprāša izšķērdīgo un baudkāro eksistenci, kas viņu noved vispirms parādu cietumā, bet pēc tam trakonamā. Mākslinieks rāda teju vai visu pazudinošu netikumu spektru: izšķērdīgu greznību, pļēgurošanu, pērkamas mīlas priekus, azartspēles, laulības ar nemīlamu sievieti naudas dēļ. Vienīgais gaišais stars šai drūmajā ainā ir jaunā plenča kādreizējā līgava, kuru viņš pamet mātes cerībās, bet kura, par spīti visam, turpina viņu atbalstīt. Taču viņas spēki ir par vājiem, lai pretotos mīļotā pašpazudinošajām tieksmēm. Balstoties Hogārta tēlotajā stāstā, libretu Stravinska operai radīja dzejnieks Vistens Hjū Odens un libretists Česters Kelmens. Operas „Plenča piedzīvojumi” pirmizrāde notika Venēcijā 1951. gada 11. septembrī. Stravinska operā oriģinālā 18. gs. fabula pamatīgi pārveidota. Galvenais varonis Toms Rokvels ieguvis simpātiskākus vaibstus – viņš nepamet savu mīļoto Ennu Trūlavu aiz tīras vieglprātības – abu attiecībām pretojas meitenes tēvs, kuram Toms nešķiet gana situēts. Un te nu Tomam uzrodas draugs – kāds Niks Šedovs. Vēlāk izrādīsies, ka šis Šedovs – „Ēna” – ir pats velns, kurš, protams, grib pazudināt lādzīgo, bet raksturā vājo Tomu. Nelabais aizvilina jaunekli uz Londonu, aizved uz prieka māju, ievelk dīvainā laulībā ar bārdainu sievišķi un utopiskā biznesa projektā, kas Tomu izputina. Visiem šiem notikumiem, jāpiebilst, ir diezgan absurda nokrāsa. Tomēr kāroto – Toma dvēseli – Niks Šedovs neiegūst. Kritiskajā brīdī varoņa liktenī iejaucas Enna Trulova, domas par viņu ļauj Tomam uzvarēt izšķirošajā kāršu partijā ar nelabo, kurš spiests doties atpakaļ uz elli. Tomēr aiziedams viņš pamanās laupīt Tomam saprātu. Arī operas izskaņā mēs atrodam Tomu Rokvelu trakonamā, kur viņam līdzās ir mīļotā Enna. Toma vājprāta vīzijās viņa tam tēlojas kā mīlas dieve Venēra, viņš pat sev – kā dailes un kaisles dievs Adoniss. Viņa ieaijā mīļoto miegā un klusi dodas prom, bet Toms, atmodies un neatradis mīļoto sev līdzās, mirst.

1898. gada 10. septembrī itāliešu anarhists Luidži Lukjeni Ženēvā nāvīgi sadūra Austrijas imperatora Franča Jozefa sievu, ķeizarieni Elizabeti – plaši pazīstamu arī ar pavārdu Sisija – vienu ekstravagantākajām un arī uzskatos brīvākajām sava laika sievietēm. Ir jauka septembra diena, un Monblāna krastmala Ženēvā ļaužu pilna. Daži pastaigājas, citi steidzas savās darīšanās, vēl citi dodas uz kuģīšu piestātnēm, lai nokļūtu pilsētiņās, kas izvietojušās visapkārt veselu 73 kilometru garumā izstieptajam Ženēvas ezeram. Pie pēdējiem pieder arī dāma, kurā daudzi atpazīst Austroungārijas imperatora Franča Jozefa ekstravaganto dzīvesbiedri Elizabeti. Kundzei ir jau sešdesmit, taču joprojām stalta stāja, izsmalcināta āriene un sejas vaibsti, kuru klasisko skaistumu var novērtēt par spīti gadiem. Ķeizarieni pavada viņas galma dāma, ungāru grāfiene Štaraji. Abas jau grasās kāpt uz kuģīša, kad viņām tuvojas drukns jauneklis ar tumšiem matiem, platu seju, diezgan apnēsātā uzvalkā. Negaidīti pienācējs izrauj no kabatas adatvīli un ietriec to Elizabetei krūtīs. Ķeizariene pakrīt, taču tūdaļ pieceļas – šķiet, ievainojums nav dzīvībai bīstams. Viņa kāpj uz kuģīša, tomēr te sākas stipra asiņošana. „Kas ar mani noticis?” vēl paspēj pateikt Elizabete un saļimst bez dzīvības. Dūrēju notver – tas izrādās itāliešu anarhists Luidži Lukjeni, savu kolēģu anarhistu vidū bieži saukts vienkārši „Stulbais”. No viņa rokas 1898. gada 10. septembrī mirst Elizabete Amālija Eiženija no Vitelsbahu dzimtas, Austrijas imperatore un Ungārijas karaliene, kura daudzās nākamo gadsimtu filmās un romānos figurēs ar pavārdu Sisija. Par Sisiju Elizabeti iesauc jau bērnībā. Viņai ir tikai septiņpadsmit, kad viņa apprecas ar viņas daiļuma savaldzināto Franci Jozefu. Vīnes galma atmosfērā gan Elizabete nekādi nespēj iekļauties. Bavārijā viņa audzināta diezgan brīvā garā, viņai patīk izjādes, patīk zirgi un suņi, patīk justies brīvi, bet nemaz nepatīk ievērot galma strikto etiķeti un nodoties te izplatītākajam „sportam” – tenkošanai. Ķeizarpārim piedzimst trīs bērni – divas meitas un dēls; tomēr abu laulāto raksturi izrādās diezgan atšķirīgi, un attiecības atsalst. Tad 1860. gadā Elizabetei diagnosticē tuberkulozi, kas nepārprotami ir pirmām kārtām garīgās nomāktības sekas, jo tiklīdz ķeizariene tiek projām no Vīnes, viņa strauji atlabst. Un te nu sākas Elizabetes dzīves otrais posms, kas paiet nebeidzamos ceļojumos pa Dienvideiropu. Viņa dzīvo Madeirā, Korfu salā, dzimtajā Bavārijā, Franču Rivjerā. Viņa sev atklāj lietas, kas mūsdienu cilvēkam labi zināmas, bet toreiz ir kas jauns – tūrisms, dieta un, domājams, arī anoreksija. Lieki piebilst, ka ekstravagantā ceļotāja kļūst par attiecīgas ievirzes preses izdevumu pastāvīgu varoni. Protams, tā ir bēgšana, un nekas cits laikam gan neatliek tik romantiskai būtnei, kāda, pēc visa spriežot, bijusi Sisija. Tiesa, līdz ar to viņa izrādās slikta māte, kura atstāj savu bērnu audzināšanu citu ziņā. Mīlestības trūkums ģimenē, iespējams, bijis viens no iemesliem, kāpēc princis Rūdolfs nav laimīgs savā laulībā un 31 gada vecumā dīvainos apstākļos izdara pašnāvību. Vairāk Sisijas mīlestības tiek pastarītei princesei Marijai Valērijai, kura piedzimst četrpadsmitajā laulības gadā, kad Austrija pārtapusi par Austroungāriju un Francis Jozefs un Elizabete Budapeštā tiek kronēti par Ungārijas karaļpāri. Starp citu, Elizabete iemīl Ungāriju, iemācās ungāru valodu, un ungāri prot to novērtēt, sakot, ka Sisija esot vienīgā no Habsburgiem, kurai tie uzticoties. Tomēr drīz pēc Valērijas piedzimšanas ķeizariene dodas vēl tālākos ceļojumos, apmeklējot Portugāli, Maroku, Ēģipti. Viņa raksta dzeju, arī vēstules vīram – un ar gadiem abu sarakste kļūst arvien sirsnīgāka. Grūti teikt, kas norisinās Elizabetes dvēselē, taču vismaz ārēji Sisija dzīvo brīvi un laimīgi. Un tāda – skaista un brīva – viņa iedvesmojusi rakstniekus un režisorus, kuri nākamajā gadsimtā ķērušies pie viņa biogrāfijas interpretēšanas.

1901. gada 9. septembrī 37 gadu vecumā mirst franču mākslinieks un litogrāfs Anrī de Tulūzs-Lotreks, saukts arī par Monmartras dvēseli. Mūsdienu pasaule mākslinieku Anrī de Tulūzu-Lotreku zina pēc filmas „Mulenrūža”. Tā vēsta par laiku, kad Parīzē durvis vēris slavenais kabarē Mulenrūža – gaisā virmo franču kankāns, kaislīgas dejas un mākslinieku bohēma smalkāko kurtizāņu sabiedrībā. Tieši tur savas dienas, zīmējot kankāna dejotājas vada jaunais mākslinieks Anrī de Tulūzs-Lotreks. Viņš vēro meitenes, kabarē klientus, cenšoties to visu saglabāt savos darbos – dejotāju kustības, apmeklētāju grimases, vien ar pāris lakoniskiem zīmoļa, ogles un pat izdeguša sērkociņa triepieniem dzīvo Tulūza Lotreka darbos. Tā ir vieta, kur viņš rod patvērumu, Mulenrūža sniedz slavu, panākumus un mīlestības ilūziju, jo naksnīgā Monmartra ir vieta, kur viņš jūtas laimīgs, lai arī patiesībā ir iemīlējies, bet nemīlēts, bagāts un nelaimīgs. Tādu Lotreku zinām no kino ekrāniem, bet patiesībā. Anrī Tulūzs-Lotreks pasaulē nāca Francijas dienvidos Albi pilsētā 1864. gada 24. novembrī grāfa Alfonsa un grāfienes Adeles de Tulūzas-Lotrekas ģimenē. Kā tas nereti bija pieņemts senajās aristokrātu dzimtās tolaik, viņa vecāki bija asinsradinieki, proti, pirmās pakāpes brālēns un māsīca. Visticamāk tieši vecāku asinsradniecības dēļ viņu dēls vēlāk daudz cieta no dažādām ģenētiskām slimībām. Jau no mazotnes Anrī aizrāvies ar zīmēšanu, visas skolas burtnīcas bijušas izraibinātas ar zēna zīmējumiem. Zēns bija centīgs un zinātkārs, bet pasauli tā pamatīgāk iepazīt traucēja vājā veselība, turklāt pusaudža vecumā Anrī ar neilgu laika atstatumu salauza abas kājas. Tie bija smagi lūzumi, kuriem kārtīgi nesadzīstot, zēna kājas pārstāja augt. Tieši šī iemesla dēļ Parīzē Tulūzs-Lotreks ieradās tikai metru un 52 centimetrus garš cilvēciņš, ar pieaugušā ķermeni un bērna kājiņām. Šī iemesla dēļ viņš piedzīvojis nepārtrauktu sabiedrības nicinājumu, pat viņa tēvs no dēla novērsās. Bet iespējams, pateicoties savam mazajam augumam Tulūzs kļuva par mākslinieku, nespējot piedalīties nodarbēs, ko baudīja normāla auguma vīrieši, viņš pilnībā nodevās mākslai, tai viņš veltīja visu savu dzīvi, kļūstot par vienu no ievērojamākajiem postimpresionisma gleznotājiem, jūgendstila ilustratoriem un 19. gadsimta beigu parīziešu bohēmiskā dzīvesveida atveidotājiem mākslā. Anrī de Tulūzs-Lotreks bija biežs viesis "Mulenrūžā" un citos Monmartras un Parīzes kabarē, teātros un arī bordeļos, un šais vietās viņš portretēja dzīvi. Kļuvis par pastāvīgu bordeļu iemītnieku, un dzīvojot diendienā līdzās kurtizānēm un dejotājām, viņš ar laiku kļuva par viņu uzticības personu, kam var atklāt lielākos noslēpumus. Anrī de Tulūzs-Lotreks bija liecinieks visintīmākajiem brīžiem bordeļos. Tas mākslinieku esot iedvesmojis, un iespējams tieši tas viņa zīmējumos un gleznās ienesa daudz lesbisku ainu tēlojumu. Pats mākslinieks lielāko mūža daļu Tulūzs-Lotreks dzīvojis kā nelabojams alkoholiķis. Laiku pirms nāves viņš pavadījis sanatorijā. Mākslinieks nomira 1901. gada 9. septembrī ģimenes īpašumā, nesagaidījis savu 37 dzimšanas dienu. Par mazā cilvēciņa, bet izcilā mākslinieka nāves cēloni tiek uzskatītas alkoholisma un sifilisa izraisītās komplikācijas. Runā, ka viņa pēdējie vārdi bijuši: "Vecais muļķi!", un šis neglaimojošais izsauciens bija adresēts Anrī tēvam, kad tas pūlējies nosist mušu dēla istabā. Pēc Tulūza-Lotreka nāves viņa zīmējumu cena sasniegusi pat 14 ar pusi miljonus dolāru. Un vēl mākslinieks bohēmiskajai pasaulei atstājis kādu īpaši neparastu mantojumu – kokteili "Zemestrīce". Tas sastāv no četrām daļām absinta, divām daļām sarkanvīna un nedaudz konjaka. Runā, ka šī reibinošā maisījuma autors ir tieši Anrī de Tulūzs-Lotreks.

1989. gada 8. septembrī Zviedrijā pasauli ieraudzīja dīdžejs, kuram bija īsa, bet ļoti spilgta karjera. Lai arī pasaulē viņš nāca vārdā Tims Berlings (Tim Bergling), pasaule viņu zina kā dīdžeju un mūziķi Avicii. Mūziķis, dīdžejs un mūzikas producents Avicii piedzima 1989.gada 8. septembrī Zviedrijā, vecāki viņam deva vārdu Tims Berlings. Bērnību vadot  Stokholmā, jau astoņu gadu vecumā viņš vecāku mājās sācis eksperimentēt ar mūzikas miksēšanu. Iedvesmojoties no sava brāļa, kurš arī bija dīdžejs, Tims nolēma iet profesionālu dīdžeja ceļu un jau pusaudžu gados pieņēma skatuves vārdu Avicii. Kā pats skaidrojis, tad Avicii nozīmē elles zemāko līmeni un, pēc dīdžeja domām, tas esot forši. Budismā Avicii nozīmē elles zemāko līmeni, sanskritā tas nozīmē „bez viļņiem”, saskaņā ar budismu uz Avicii nosūtītie var atdzimt. Tims Berlings nebija budists, viņam vienkārši liecies, ka vārds Avicii skan un izklausās forši. Un viņa vārds jau pavisam drīz tika piesaukts itin bieži. Pirmos panākumus viņš 2011. gadā ar singlu „Levels”, pāris gadu vēlāk viņš izdeva savu debijas albumu, kura galvenais singls „Wake me up” izraisīja pamatīgas diskusijas mūzikas zinātāju vidū, jo Avicii pamanījās iepludināt kantrī un folku elektroniskajā deju mūzikā. Un tieši šī dziesma viņu pacēla slavas augstumos. Avicii bija iespēja strādāt ar Madonnu un saviem elkiem „Coldplay” un Leniju Kravicu. Avicii vārds bija kļuvis par zīmolu. Vienlaikus slavai dīdžeju vajāja veselības problēmas, 2013. gadā viņš tūres laikā Ņujorkā nonāca slimnīcā un viņu mudināja izņemt žultspūsli, bet dīdžejs atteicās. Kad slimības dēļ gadu vēlāk draugi Avicii sauca par staigājošu līķi un nācās pārtraukt koncerttūri, dīdžejs piekrita operācijai, tiesa, slimībā viņš vainoja lielo noslodzi un koncerturneju. Paralēli fiziskās veselības problēmām dīdžeju mocīja arī garīgās veselības problēmas, ko nebūt neatviegloja slavas spiediens. Plus visam pa virsu bija arī jaunā vīrieša problēmas ar alkoholu, tāpēc 2016. gadā, vien piecus gadus pēc pirmajiem panākumiem, dīdžejs pieņēma lēmumu atteikties no koncertturnejām, mūzikai gan ardievas neteica, turpināja muzicēt ierakstu studijā, ko viņš ierīkoja villa Toskānā un viņa līdzgaitnieki sacīja, ka laikā, kad nebija turneju, Avicii esot uzplaucis. No malas šķita, ka viss rit tik labi. Viņa draugi tolaik nojauta, ka Avicii iegājis jaunā, ļoti produktīvā fāzē, grasījās izdot jaunu albumu, tam bija jānotiek pēc ceļojuma uz Omānu. Bet tieši tur 2018. gada 20. aprīlī pārtrūka dīdžeja mūžs. Viņam bija vien 28 gadi. Oficiālā versija – pašnāvība. Ģimene pēc notikušā ziņoja, ka dīdžejs nebija atstājis pēcnāves zīmīti. Tā, kā Avicii nebija atstājis testamentu, kā arī bija neprecējiesun bez bērniem – atbilstoši Zviedrijas likumiem dīdžeja nopelnītie 25 miljoni dolāru pēc nodokļu nomaksas pienācās viņa mātei un tēvam. Ģimene, no dēla atvadoties, sacīja šādus vārdus: "Mūsu mīļais Tims bija meklētājs, ievainojama, mākslinieciska dvēsele, kas meklēja atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem. Perfekcionists, kurš ceļoja un strādāja smagi vietā, kas noveda pie pamatīga stresa. Kad viņš pārtrauca koncertēt, viņš vēlējās atrast balansu dzīvē, lai būtu priecīgs un varētu darīt to, ko mīlēja visvairāk, - radīt mūziku. Viņš ļoti cīnījās ar domām par dzīvi, tās jēgu un prieku. Viņš tā vairs nevarēja dzīvot. Viņš vēlējās atrast mieru. Tims nebija radīts biznesam, kurā atradās; viņš bija jūtīgs puisis, kurš mīlēja savus fanus, bet izvairījās no uzmanības. Tim, tu vienmēr būsi mīlēts, un tevis mums pietrūks. Tas, kāds tu biji un kādu mūziku radīji, mūžīgi dzīvos mūsu atmiņās. Mēs tevi mīlam!"

1996. gada 7. septembrī Lasvegasā sašauj aktieri un reperi Tupaku Šakuru (Tupac Shakur), kurš dažas dienas vēlāk, 13. Septembrī, no gūtajiem ievainojumiem mirst. Reperis. Aktieris. Aktīvists. Dzejnieks. Dumpinieks. Vizionārs. Lai gan viņa karjera ilga tikai piecus gadus, Tupaks Amaru Šakurs ir viens no populārākajiem māksliniekiem repa vēsturē, kurš ar vairāk nekā 75 miljoniem pārdotu ierakstu visā pasaulē iekļauts Ginesa pasaules rekordu grāmatā kā visvairāk jebkad pārdotais reperis. Liela daļa Šakura dziesmas ir par izdzīvošanu, rasismu, problēmām pasaulē un kariem. Reperis piedzima 1971. gada 16. jūnijā Ņujorkā, Augšamanhetenā. Mamma bija melnādaino tiesību aktīviste un, dēlu gaidot, pabijusi arī cietumā. Piedzimstot zēnam, viņu nosauca Lezans Parišs Krooks, bet jau gada vecumā viņa mamma dēlam deva inku virsaiša vārdu Tupaks Amura Šakurs. Mamma pamatoja izvēli, sakot, ka vēlas, lai dēls apzinātos, ka ir daļa no pasaules kultūras. Tupaka bērnība nebija spožākā, tā pagāja vardarbības ēnā. Kad zēns bija sasniedzis pusaudža gadus, viņi ar māti pārcēlās uz dzīvi Baltimorā, kur Tupaks Mākslu skolā apguva aktiermākslu, kļūstot par skolas populārāko jaunieti, pateicoties savām lieliskajām repošanas prasmēm. Tupaka repera karjera sākās deviņdesmito sākumā un, lai arī pirmo solo albumu „2Pacalypse Now” izdot nenācās viegli, tas ātri iekaroja klausītāju sirdis un ātri vien uznesa reperi slavas virsotnē. Zīmīgi, bet Tupaks bija viens no mūziķiem, kurš daudz runājis un pravietojis savu nāvi. Tikpat strauji kā uzleca repa zvaigzne, tā izdzisa. Liktenīgajā 1996. gada 7. septembra vakarā Tupaks devās uz Maika Taisona cīņu Lasvegasā. Pēc cīņas dūres izvicināt bija iespēja arī Tupakam, kurš līdz ar saviem miesassargiem gandrīz sakāvās ar Orlando Andersonu, kurš pārstāvēja vienu no zināmākajām Kalifornijas bandām. Pēc šīs saķeršanās Tupaks miesassargu pavadīts ar savu melno BMW devās uz naktsklubu Lasvegasā, kur viņam bija paredzēt uzstāties. Ceļā uz naktslokālu, ap pulksten vienpadsmitiem vakarā Tupaka auto apturēja policija, jo tā brauca, atskaņojot pārāk skaļu mūziku. Kad policija reperi palaida tālāk, jau pārdesmit minūšu vēlāk blakus Tupaka mašīnai krustojumā pie sarkanā luksofora signāla blakus piebraucis balts kadiljaks, ko vadīja nezināma persona. Kadiljaka vadītājs atvēris logu un raidījis repera virzienā apmēram 11 šāvienu, no tiem četri trāpīja Tupakam – divas reizes krūtīs, rokā un augšstilbā. Viena no lodēm iekļuva repera plaušās. Mediķi par Tupaka dzīvību cīnījās nesekmīgi, rezultātā sešas dienas vēlāk 1996. gada 13. septembrī, kas bija piektdiena, plkst 16:03 Tupaks nomira. Gadu pēc notikušā izmeklētāji sacīja, ka Tupaka slepkavība, iespējams, nekad netiks atrisināta, tikmēr repera fani pēc notikušā izplatīja vairākas teorijas, ka Tupaks patiesībā ir dzīvs, bet slēpjas. Par to pat sarakstīta grāmata. Bet 16 gadus pēc savas nāves reperis uzstājās mūzikas festivālā "Coachella" atkal bija uz skatuves, proti viņa hologramma atskaņoja dziesmu, pēc kuras mirušā repera atveids, pametot skatuvi, sacīja: „Es vēlos pateikties par mīlestību visu šo gadu garumā.” Šakura hologramma izsauca neviennozīmīgu reakciju. Kāds fans apgalvoja, ka tas ir "nepareizi tik daudzos līmeņos", taču bija sastopamas arī pozitīvas reakcijas. "Tas ir lieliski," vēstīja kāds tvīts. "Es taču jums visiem teicu, ka Tupaks nav miris!" bija teikts citā tvītā.

1642. gada 6. septembrī Anglijas Parlaments, neilgi pirms tam nonācis pilsoņkara stāvoklī ar karali Čārlzu I Stjuartu, aizliedza jebkādu teātru darbību Anglijā. Aizliegums palika spēkā līdz par monarhijas restaurācijai 1660. gadā un radikāli mainīja angļu teātra raksturu. 16. gs. otrajā pusē, karalienes Elizabetes I laikā, teātris Anglijā piedzīvoja zelta laikmetu, kuram līdzīgu grūti atrast visā pasaules teātra vēsturē. Publika pildīja teātrus, lai dzīvotu līdzi Kristofera Mārlova, Bena Džonsona un, protams, diženā Viljama Šekspīra varoņiem. Aktiera amats bija cienījams un labi apmaksāts; skatuves mākslinieki cēla solīdus namus Londonā un pirka lauku īpašumus. Pie tam, piebildīsim, runa ir tikai par aktieriem – uz Elizabetes laika Anglijas skatuves drīkstēja kāpt tikai vīrieši, un šī principa ievērošanai modri sekoja ne vien varas iestādes, bet arī publika, kura izsvilptu un nomētātu ar atkritumiem ikvienu aktrises goda tīkotāju. Gan nedaudz bālāka, tomēr joprojām aktīva angļu teātra dzīve turpinājās arī Elizabetes varas mantinieku – karaļa Džeimsa I un viņa dēla Čārlza I laikā, tomēr tā spēji aprāvās līdz ar Anglijas pilsoņu kara sākumu. 1642. gada sākumā spriedze attiecībās starp karali Čārlzu un Parlamentu lika monarham pamest galvaspilsētu, tā paša gada augustā šī spriedze pārauga atklātā militārā pretstāvē. Un 1642. gada 6. septembrī Parlaments pieņēma lēmumu par visu Anglijas teātru slēgšanu. Oficiālā lēmuma motivācija definēja izklaidēšanos teātrī kā „nepiedienīgu tik grūtos laikos”. Faktiskais iemesls gan bija cits – teātra izrādes bija kļuvušas par ērtu tikšanās vietu rojālistiem – karaļa atbalstītājiem. Teātru trupas parasti baudīja kāda karaliskās ģimenes pārstāvja vai cita aristokrāta atbalstu, tāpēc vairums aktieru arī simpatizēja karalim un augstmaņiem; daudzi pat stājās rojālistu armijas rindās. Un vispār – teātris jau sen bija šķitis nekrietns grēka perēklis puritāņiem, radikālajiem Anglijas protestantiem, kuri dominēja Parlamentā. Ar to skaidrojams, kāpēc aizliegums netika atcelts arī tad, kad „grūtie laiki” bija garām – pilsoņu karš uzvarēts, un nabaga karalis Čārlzs šķīries no galvas. Gluži pretēji – sodi par teātra spēlēšanu kļuva tikai vēl bargāki: sava rūpala piekopšanā atkārtoti pieķerti aktieri tika pielīdzināti klaidoņiem, kas pēc tālaika Anglija likumiem draudēja ar pēršanu līdz asinīm, zīmes iededzināšanu miesā un izvešanu uz aizjūras zemēm. Skatītājiem draudēja naudas sods. Ziņu par sodīšanas gadījumiem gan nav daudz – acīmredzot aktieri atrada sev citu nodarbošanos. Bija gan daži, kuri mēģināja aizliegumus apiet – tā ir ziņas par kādu Robertu Koksu, kurš kopā ar diviem citiem līdzbiedriem ceļojis pa valsti, izrādīdams savus, kā viņš tos dēvēja, „jokus”. Attiecīgos uzraugus viņš piekukuļojis un oficiāli uzdevis savu nodarbi par virves dejošanas priekšnesumiem. Tomēr šīs uzstāšanās, kas balstījušās primitīvā komismā, nevarēja ne salīdzināt ar iepriekšējā laikmeta dramatiskās mākslas virsotnēm. 1658. gadā nomira pilsoņu kara rezultātā pie varas nākušais diktators Olivers Kromvels. Bez viņa stingrās rokas kārtība valstī ātri pajuka, armija padzina parlamentu, un galu galā Skotijas vietvaldis Džordžs Monks ar saviem skotiem iemaršēja Londonā un aicināja nogalinātā karaļa dēlu Čārlzu II Stjuartu ieņemt tēva troni. Notika monarhijas restaurācija, un līdz ar to atjaunojās arī teātru darbība. Tomēr tas jau bija gluži cits teātris. Daudzie angļu aristokrāti, kuri juku laikus bija pārlaiduši Francijā, pārveda no Kontinenta turienes gaumi un priekšstatus. Angļu teātris neatgriezās pie agrākā oriģinālā, tikai šeit tapušā un veidotā stila – tas iekļāvās vispārējā Eiropas skatuves standartā, kuru tobrīd pamatā diktēja savā apogejā esošais franču klasicisms ar Korneja un Rasina traģēdijām un šarmanto komiķi Moljēru. Pat Šekspīra ģēnijs desmitgadēs pēc Restaurācijas izrādījās nenovērtēts, tomēr jau līdz ar 18. gs. sākumu tas atguva pelnīto ievērību ne vien Anglijas, bet visas Eiropas dramaturģijā.  

Padomju diplomātiskās misijas Kanādā šifrētāja un arī padomju militārās izlūkošanas aģenta Igora Guzenko pārbēgšana 1945. gada 5. septembrī bieži tiek minēta kā pirmais notikums aukstā kara vēsturē. Pārbēdzējs atklāja rietumu pretizlūkošanai plašu padomju spiegu tīklu Kanādā, ASV un Lielbritānijā. 1945. gada 5. septembra pēcpusdienā,  trīs dienas pēc Otrā pasaules kara noslēguma, no padomju vēstniecības Kanādas galvaspilsētā Otavā iznāca tobrīd 26 gadus vecais šifrētājs un arī Sarkanās armijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes jeb GRU aģents Igors Guzenko. Varēja domāt, ka padomju diplomāts dodas uz dzīvokli Somersetstrītā, kur mitinājās kopā ar sievu Svetlanu un abu pāris gadus veco dēliņu. Tomēr Guzenko nedevās vis mājup, bet gan uz laikraksta Ottawa Journal redakciju. Viņa portfelī bija padomju slepeno šifru grāmatas un dokumenti, kuri atklāja, ka Padomju Savienība savu sabiedroto – Savienoto Valstu, Kanādas un Lielbritānijas – teritorijā izveidojusi pamatīgu aģentu tīklu. Tā aģentūras daļa, ar kuras darbību saskārās Guzenko, nodarbojās ar kodolieroču ražošanas tehnoloģiju izspiegošanu.  Todien padomju militārās izlūkošanas aģents bija izšķīries īstenot jau kādu laiku briedušu plānu un pārbēgt. Tomēr lēmums, acīmredzot, nebija viegls. Guzenko zināja, kurās Kanādas institūcijās ir iefiltrēti GRU aģenti, taču sava aģentūra Kanādā bija arī padomju Iekšlietu tautas komisariātam jeb NKVD, un pārbēdzējs baiļojās uzrauties kādam no viņiem. Iespējams, tāpēc, aizgājis līdz Ottawa Journal galvenā redaktora kabinetam, viņš griezās atpakaļ, vēl kādas stundas pavadīja pilsētā, tad atkal ieradās redakcijā. Tur tagad bija sastopams tikai dežurējošais nakts redaktors, kurš neuzņēmās atbildību sadarboties ar pārbēdzēju un ieteica viņam vērsties Justīcijas ministrijā. Todien tā jau bija apmeklētājiem slēgta, Guzenko devās mājās un nākamajā rītā ieradās ministrijā jau kopā ar sievu un dēliņu. Vairāku stundu gaidīšana izrādījās velta – ministrs viņus tā arī nepieņēma. Ģimene devās jau atkal uz Ottawa Journal, kur viņiem ieteica vērsties Kanādas Imigrācijas dienestā. Šis gājiens bija veiksmīgs, pieteikums par Kanādas pilsonības piešķiršanu tika pieņemts, tika informēta valdība un likumsargi. Ģimene tonakt nakšņoja pie kaimiņiem, savukārt Kanādas Karaliskā jātnieku policija norīkoja savus darbiniekus novērot Somersetstrītas māju. Kā izrādījās, tas nebija lieki, jo naktī Guzenko dzīvoklī ielauzās četri vīri no padomju vēstniecības. Nākamos pāris gadus Igors un Svetlana dzīvoja slepenā Kanādas izlūkdienesta mācību centrā, bet pēc tam ar viltotu identitāti apmetās Toronto apkaimē, uzdodoties par čehu imigrantiem. Tikām Kanādas valdība sadarbībā ar amerikāņu un britu drošības dienestiem uzsāka izmeklēšanu. Rezultātā tika arestēti 26 padomju aģenti, desmit no viņiem notiesāti. Padomju puse tēloja nezinīšus, taisnojoties, ka aģentūras izveide bijusi padomju kara atašeja Kanādā Nikolaja Zabotina privāta iniciatīva. Tam, protams, neviens neticēja, un t.s. Guzenko lieta iecirta pirmo pamatīgo plaisu attiecībās starp agrākajiem pasaules kara sabiedrotajiem. Daudzi uzskata, ka tieši šis notikums bijis hronoloģiski pirmais aukstā kara vēsturē. Igors Guzenko atlikušo mūžu pavadīja Kanādā. Viņu ģimenē piedzima astoņi bērni, kuriem vecāki un vecākie brāļi un māsas līdz apzinīga vecuma sasniegšani meloja, ka viņi esot čehi. Netikdams klāt Guzenko, Staļina režīms nežēlīgi izrēķinājās ar Igora un Svetlanas tuvākajiem radiniekiem. Igora māte mira NKVD izmeklēšanas cietumā Lubjankas laukumā, vairāki citi viņu tuvinieki nonāca GULAG katorgas nometnēs. Tur nokļuva arī Igora Guzenko tiešais priekšnieks, kara atašejs Zabotins un viņa ģimene.

Savienoto Valstu Arkanzasas štata galvaspilsēta Litlroka ir vieta, kur savulaik izcīnīta viena no niknākajām cīņām pret rasu segregāciju Amerikā. 1957. gada 4. septembrī deviņi melnādainie jaunieši uzsāka mācības Litlrokas Centrālajā vidusskolā, kas līdz tam bija likumīgi rezervēta tikai baltajiem. Tagad likumi bija mainīti, taču pirmo gadu šos deviņus skolēnus uz vidusskolu pavadīja bruņoto spēku apsardze.   Arī pēc tam, kad 19. gs. vidū Savienotajās Valstīs tika aizliegta verdzība, savu spēku saglabāja rasu segregācijas princips. Principa īstenojums juridiskajā un ikdienas sociālajā praksē ietvēra veselu virkni likumu un noteikumu, sākot ar jauktu laulību aizliegumu daudzos štatos, beidzot ar atsevišķām uzgaidāmām telpām stacijās un atsevišķām dzeramā ūdens strūklakām baltajiem un melnajiem. Un, protams, tas ietvēra arī šķirtas izglītības iestādes, pie kam, kā nav grūti iedomāties, ikdienas praksē baltajiem paredzētās skolas izrādījās gan labāk uzturētas, gan prestižākas. Tādējādi izglītības sistēma kļuva par vienu no tiem laukiem, kuros melnādainie amerikāņi pagājušā gadsimta beigās sāka izcīnīt savu reālo līdztiesību. 1954. gadā Savienoto Valstu Augstākā tiesa pieņēma lēmumu lietā Brauns pret Topekas Izglītības padomi. Lēmumam bija izšķiroša nozīme, jo tas postulēja, ka visi likumi, kuri paredzēja segregāciju skolu sistēmā, neatbilst Savienoto Valstu konstitūcijai, un pieprasīja skolu desegregāciju valsts mērogā. Arkanzasas štata galvaspilsētā Litlrokā vietējā izglītības padome pieņēma lēmumu sākt desegregāciju ar 1957./1958. mācību gadu. Deviņi nēģeru jaunieši, kuru sekmes atbilda skolas standartiem, tika uzņemti līdz tam baltajiem rezervētajā Litlrokas Centrālajā vidusskolā. Tikai nevajag iedomāties, ka līdz ar to šiem jaunajiem ļaudīm, kuri vēlāk ieguva „Litlrokas devītnieka” apzīmējumu, sākās gaišs ceļš uz zinību templi. 1957. gada 4. septembrī, kad viņi ieradās savā jaunajā skolā, pie ieejas viņus sagaidīja ne tikai bars savās rasistiskajās jūtās aizskartu baltādaino vecāku, bet arī Arkanzasas Nacionālās gvardes kareivji, kurus turp bija nosūtījis gubernators Orvels Fobuss. Un nevis lai aizsargātu melnādainos skolniekus pret baltādainajiem protestētājiem, bet gan lai neļautu deviņiem iekļūt skolā. Savu uzvaru pēdējās vēlēšanās gubernators Fobuss bija kaldinājis, cita starpā nekautrīgi lietodams rasistisku retoriku, un tagad, protams, nevarēja pievilt savus vēlētājus. Situācija Litlrokā ieguva rezonansi valsts mērogā, un tā sasniedza arī prezidentu Dvaitu Eizenhaueru. Pēc tam, kad leģendārais Otrā pasaules kara ģenerālis un tagadējais prezidents bija personīgā sarunā silti ieteicis gubernatoram Fobusam ievērot Augstākās tiesas lēmumu, un attiecīgu lēmumu bija pieņēmusi arī apgabala tiesa, nacionālā gvarde no skolas ieejas tika atsaukta. Taču Litlrokas pilsoņi turpināja piketēt, draudot neielaist deviņus melnādainos skolā un izdarīt ar viņiem vēl trakākas lietas. 23. septembrī policija slepeni ieveda „Litlrokas devītnieku” skolas telpās, bet piketētāji, to uzzinājuši, mēģināja ar varu ieausties ēkā. Litlrokas mērs Vudro Menns lūdza centrālās varas iejaukšanos. Jau nākamajā dienā deviņus jauniešus uz skolu pavadīja Savienoto Valstu 101. gaisa desanta divīzijas kareivju eskorts pilnā kaujas bruņojumā. Novembra sākumā desantniekus nomainīja no nacionālajiem gvardiem izveidotā īpaša speciālo uzdevumu vienība, kas turpināja veikt savu uzdevumu līdz mācību gada beigām. Tā, ar brutālu spēku, federālā vara panāca melnādaino pilsoņu tiesību ievērošanu. Protams, ar šādu konkrētā incidenta likvidēšanu nekas nebeidzās. Baltādainie vienaudži nebūt nesagaidīja savus deviņus kolēģus ar atplestām rokām. Notika gan grūstīšanās, gan iekaustīšana, par solījumiem nogalināt, „tikt klāt” un pakārt, nemaz nerunājot. Vienai no deviņiem – Melbai Patiljo – pat iešļāca sejā skābes šķīdumu; par laimi, bez smagām sekām. Nākamajā mācību gadā Litlrokas skolu padome, gubernatora atbalstīta, vienkārši slēdza visas pilsētas skolas. Tomēr loģiskās pārmaiņas apturēt nebija iespējams. Pēc attiecīga federālo iestāžu spiediena 1959. gada rudenī Litlrokas skolas atsāka darbību jau kā rasu ziņā integrētas mācību iestādes.  

1967. gada 3. septembrī Zviedrija kā pēdējā valsts kontinentālajā Eiropā pārgāja uz transporta kustību pa ceļa labo pusi. Drošu pierādījumu tam, ka šāda kustības organizācija ir labāka, gan nav. Lielbritānijā, Īrijā, Japānā, Indijā, Pakistānā, Indonēzijā, Taizemē, Austrālijā, Jaunzēlandē, Dienvidāfrikā un vēl vairākās citās pasaules valstīs kustība notiek pa ceļa kreiso pusi. Zviedrija bija pēdējā valsts kontinentālajā Eiropā, kas vēl līdz pagājušā gadsimta sešdesmito gadu otrajai pusei palika uzticīga transporta kustībai pa ceļa kreiso pusi. Vairumam zviedriem piederošo automašīnu stūre bija kreisajā pusē, un tas sāka radīt papildus briesmas uz ceļiem. Tā nu Riksdāgs pieņēma nepopulāru lēmumu, un 1967. gada 3. septembrī, starp pulksten 4:50 un 5:00 no rīta, satiksme Zviedrijā pārslēdzās pretējā virzienā. Par to, kā senatnē notikusi braukšana tajā vai citā pasaules valstī, drošu ziņu trūkst. Domājams, ka sendienu jātnieki lielāko tiesu turējušies ceļa kreisajā pusē, turējuši zirga pavadu ar kreiso roku, lai labā būtu brīva un gatava vajadzības gadījumā ātri ķert pēc pātagas vai ieroča. Viduslaiku Japānā kustība pa ceļa kreiso pusi ieviesusies samuraju tradīciju ietekmē: samurajs nēsājis zobenu pie kreisā sāna, tāpēc pārvietojies pa ceļa kreiso pusi, lai viņa ierocis nejauši nesaskartos ar pretimnākoša samuraja ieroci, kas bija nepārprotams iemesls divkaujai. Arī viduslaiku Eiropā līdz ar bruņinieku laikmeta iestāšanos parādījās pirmās ar kustības virzienu saistītās problēmas: bruņinieks, jādams zirga mugurā, pīķi parasti turēja labajā rokā, un tas viegli varēja aizķert pretimbraucēju. Droši vien šis apstāklis arī pamudināja valdniekus Eiropā daudzviet noteikt kustības virzienu pa ceļa labo pusi, tomēr ne visur. Katrā ziņā Lielbritānijā un Zviedrijā tā nenotika. Visai populārais stāsts par to, ka braukšanu pa labo pusi iekarotajās zemēs ieviesis imperators Napoleons Bonaparts, lai tādējādi atšķirtos no kārtības nīstajā Anglijā, tomēr laikam gan ir tikai leģenda. Toties ir droši zināms, ka Krievijā braukšanu pa ceļa labo pusi jau 1752. gadā ar savu ukazu noteica cariene Elizabete Petrovna. Īsti aktuāla kustības virziena problēma gan kļuva tikai pēc Pirmā pasaules kara, kad uz Eiropas un Ziemeļamerikas ceļiem arvien lielākā skaitā sāka parādīties līdz tam neiedomājamā ātrumā ripojošās automašīnas. Tas pamazām piespieda valstu valdības noteikt vienotu kustības kārtību visā valstī, lai gan, piemēram, Austrijā, kur tradicionāli bija spēkā braukšana pa kreiso pusi, uz kustību pretējā virzienā pārgāja tikai pakāpeniski divdesmit gadu laikā. Un ja Austrijā pārmaiņas notika pa reģioniem, tās kaimiņzemē Itālijā līdz pagājušā gadsimta 20. gadu vidum katra municipalitāte varēja noteikt kustību savā teritorijā, tādējādi braucējam reizēm vajadzēja pārorientēties ik pa neilgam laiciņam. Šo haosu, pie varas nācis, izbeidza diktators Musolini. Ja lēmumu par kustības maiņu Zviedrijā atstātu tautas ziņā, iespējams, tur joprojām brauktu pa ceļa kreiso pusi. Skeptiķu pareģojumi par strauju negadījumu skaita pieaugumu nepiepildījās. Gluži otrādi – pirmajos gados pēc pārejas negadījumu skaits pat kritās. Tas gan skaidrojams drīzāk nevis ar labās ceļa puses priekšrocībām, bet gan ar to, ka ap to pašu laiku par 10 kilometriem stundā tika samazināts vidējais atļautais braukšanas ātrums un arī daudzi zviedru pensionāri, negribēdami mācīties braukt pa jaunam, atmeta braukšanu pavisam.  

Otrais pasaules karš, sācies ar nacistiskās Vācijas uzbrukumu Polijai 1939. gada 1. septembrī, noslēdzās planētas otrā malā: Tokio līcī, uz amerikāņu līnijkuģa „Misuri” klāja, kur 1945. gada 2. septembrī Japānas valdības un armijas pārstāvji parakstīja kapitulācijas aktu. 1945. gada 15. augustā Japānas imperators Hirohito radio uzrunā paziņoja, ka viņa valsts vairs neredz iespēju turpināt Otro pasaules karu un ir gatava kapitulēt. Izšķirošais apstāklis bija divas kodolbumbas, kas vienā mirklī pārvērta radioaktīvu drupu kaudzēs Japānas pilsētas Hirosimu un Nagasaki un dažās dienās laupīja dzīvību 100 000 līdz 150 000 japāņu. 1945. gada 2. septembra rītā uz Tokio līcī noenkurotā amerikāņu līnijkuģa „Misuri” klāja kāpa desmit vīru delegācija, lai imperatora vārdā parakstītu savas valsts kapitulācijas aktu. Lielākā daļa bija tērpti Japānas armijas virsnieku sūnu zaļajās uniformās, daži – perfektās eiropiešu stila frakās ar impozantiem cilindriem galvā. Viņiem pretim, aiz rakstāmgalda ar dokumentiem bija izvietojušies uzvarējušo valstu pārstāvji. Šeit, ar dažiem izņēmumiem, dominēja haki un smilškrāsas toņi. Pirmie savus parakstus uz dokumenta lika kapitulējošās puses pārstāvji: Japānas ārlietu ministrs Mamoru Šigemicu un Impērijas armijas štāba priekšnieks Jošidziro Umedzu. Tad nāca kārta uzvarētājiem. Kā pirmajam – Sabiedroto spēku augstākajam virspavēlniekam, amerikāņu armijas ģenerālim Duglasam Makārturam. Un tas nebija nejauši – nebūs daudz pārspīlēts, sakot, ka šī izcilā virsnieka personība bija kļuvusi par simbolu amerikāņu uzvarai Klusajā okeānā. Makārturam sekoja viņa kolēģis, amerikāņu flotes admirālis Česters Nimics, kura kontā bija spožākās amerikāņu jūras spēku uzvaras šajā karā. Kā trešais pie galda ar dokumentiem sēdās ķīniešu ģenerālis Hsu Jonšeņs. Viņa valsts jau kopš trīsdesmito gadu sākuma bija pretojusies Japānas agresijai un cietusi no tās vissmagāk. Nākamais rindā – Britu Klusā okeāna flotes komandieris, admirālis Brūss Ostins Freizers. Viņš bija vadījis Britu jūras spēkus, laužot Vācu kara flotes pretestību Eiropas ūdeņos, un pēc tam kopā ar amerikāņiem izcīnot kauju par Okinavu. Līdzās britu admirāļa sniegbaltajiem šortiem un īsroku kreklam sevišķi uzkrītoša bija padomju ģenerālleitnanta Kuzmas Derevjanko melnā uniforma ar masīvajiem zeltītajiem uzplečiem. Eiropā, kur ģenerālis bija izcīnījis Otrā pasaules kara kaujas, Padomju armija spēlēja pirmo vijoli, bet šeit, Āzijā, viss bija citādi. Nākamais savu parakstu uz dokumenta lika Sabiedroto sauszemes spēku komandieris, austrāliešu ģenerālis Tomass Bleimijs, kuram vēlāk bija lemts kļūt par pirmo un līdz šim vienīgo austrāliešu feldmaršalu. Tālāk – kanādiešu pulkvedis Lourenss Mūrs Kosgreivs; tāpat kā Makārturs un Bleimijs, arī Kosgreivs bija cīnījies jau Pirmā pasaules karā Francijā, bet Otro pasaules karu pavadījis kā Kanādas militārais atašejs Austrālijā. Kanādietim sekoja kalsns vīrs ar kuplām melnām ūsām un tumšu kepī – tipisko franču virsnieku cepuri – galvā: ģenerālis Žaks Filips Leklērs de Otkloks. Viņa senči, Otklokas grāfi, bija cīnījušies par Francijas karaļiem vēl 13. gadsimta krusta karos, vēlāk Simtgadu karā un Napoleona „Lielajā armijā”; viņš pats 1940. gadā bija pievienojies de Golla vadītajiem Brīvās Francijas spēkiem un 1944. gadā līdz ar savu 2. bruņutanku divīziju iemaršējis atbrīvotajā Parīzē. Leklēram līdzās parakstītāju rindā: omulīga izskata vīrs haki krāsas kreklā, bet ar baltu jūrnieka cepuri galvā – Nīderlandes Karalisko jūras spēku adrmirāļleitnats Konrāds Helfrihs, kura vadībā nelielie nīderlandiešu jūras spēki 1942. gada sākumā bija sīksti pretojušies japāņu pārspēkam. Visbeidzot kā pēdējais savu parakstu uz Japānas kapitulācijas akta lika Jaunzēlandes pārstāvis, gaisa spēku vicemaršals Leonards Monks Izits. Līdz ar to arī Otrais pasaules karš, kas tieši sešus gadus un vienu dienu agrāk bija uzliesmojis Eiropā, noslēdzās šeit – Tokio līcī, 1945. gada 2. septembrī, pulksten 9:22.

Ernsta Hemingveja romāns „Sirmgalvis un jūra” ir pēdējais no viņa dižajiem darbiem, kas iznāca autora dzīves laikā. Tas nāca klajā 1952. gada 1. septembrī. Romāns ir Hemingveja daiļrades virsotne, kurā zem it kā reālistiskā vēstījuma virsslāņa slēpjas dziļa eksistenciāli simboliska jēga. „Viņš vairs nesapņoja nedz par vētrām, ne sievietēm, nedz par lieliem notikumiem, ne lielām zivīm, ne par spēkošanos, nedz arī par savu sievu. Viņam rādījās tikai sen redzētas vietas un lauvas Āfrikas krastos. Lauvas rotaļājās mijkrēslī kā jauni kaķēni, un viņš mīlēja tos…” Šis sapņotājs ir galvenais varonis Ernsta Hemingveja romānā „Sirmgalvis un jūra” – vecs kubiešu zvejnieks Santjago. Viņš ir vientuļnieks, ja neskaita zēnu – tā viņš dēvē kubiešu puisi Manolīnu, kuru pieņēmis par pārinieku un mācekli. Bet kopš dažiem mēnešiem Santjago pametusi arī zvejas laime: jau 84 dienas viņam nav pieķērusies neviena zivs. Manolīna ģimene panākusi, ka jauneklis pāriet strādāt pie cita zvejnieka, taču zēns nepamet sirmgalvi, turpina viņu ik dienas apciemot un pagādāt ko ēdamu. Bet sirmgalvis jau atkal pošas jūrā, un šoreiz viņam pieķeras patiesi liela zivs. Ap 1942. gadu Ernests Hemingvejs, kurš kopš pāris gadiem lielāko laika daļu pavadīja Kubā, piedzīvoja radošo spēju apsīkumu. Šai laikā cits pēc cita savas šīs zemes gaitas beidza vairāki viņa draugi un laikabiedri: Viljams Batlers Jeitss, Frensiss Skots Ficdžeralds, Džeimss Džoiss, Ģertrūde Staina u.c. Tas veicināja depresiju. Sevi lika manīt vairākas agrākajos gados gūtas traumas un arī pamatīgās un regulārās alkohola devas: Hemingvejs cieta no smagām galvassāpēm, paaugstināta asinsspiediena, parādījās diabēta pazīmes. Viņš rakstīja, taču tā arī nespēja pabeigt nevienu no aizsāktajiem darbiem. No šī stāvokļa rakstnieku izsita kārtējā iemīlēšanās – šoreiz astoņpadsmitgadīgajā itāliešu dzejniecē Adrianā Ivančičā. Piecdesmitgadīgais Hemingvejs gan palika kopā ar savu ceturto sievu, žurnālisti Mēriju Velšu, un sakars ar Adrianu palika platonisks, taču viņas nepārprotami iedvesmots ir romāns „Aiz upes, koku paēnā”, kas iznāca 1950. gadā un tika nepelnīti vēsi uzņemts no kritikas puses. Sadusmots par šo reakciju, Hemingvejs divos mēnešos uzrakstīja nākamo – „Sirmgalvi un jūru”, paziņodams, ka neko labāku savā mūžā radīt neesot spējīgs. Tikai trešajā dienā sirmgalvis beidzot redz, kas pieķēries viņa auklai. Tas ir milzīgs, vairāk nekā piecus metrus garš marlīns. Līdz tam zivs, neiznirstot no dzīles, divas dienas un naktis vilkusi laivu sev līdzi pa Floridas šauruma ūdeņiem. Sirmgalvja rokas ir auklas sagraizītas, viņš ir pārguris un negulējis, ēdis tikai jēlu tunča un delfīna gaļu un tuvu apziņas zudumam. Tomēr, kad pagurušais marlīns iznirst virspusē, vecais zvejnieks to nogalina ar precīzu harpūnas dūrienu. Tomēr dramatiskākā cīņa vēl ir priekšā. Zivs ir pārāk liela, lai viņš to iedabūtu laivā, un to nākas piesiet pie borta. Un, protams, marlīna asinis pievilina haizivis. Sirmgalvis izmisis cīnās. Cīņā pret jūras plēsoņām viņš pazaudē harpūnu, tad laiž darbā airi ar galā piesietu nazi, tad kad arī šis ierocis iziet no ierindas – stūres bomi. Tomēr viss velti – ostā Santjago atgriežas ar laivai piesietu milzu skeletu. Taču viņš ir atguvis apkārtējo respektu, un Manolīns paziņo, ka atgriežas, jo, kā saka, „man no tevis vēl daudz, ko mācīties”. Ernesta Hemingveja romāns „Sirmgalvis un jūra” iznāca 1952. gada 1. septembrī vienlaicīgi grāmatas formātā un nodrukāts žurnālā Life. Pieci miljoni žurnāla eksemplāru tika izpirkti pāris dienās. Nākamajā gadā romāns saņēma Pulicera literāro balvu un noteikti deva savu pienesumu Nobela prēmijai literatūrā, kuru Hemingvejs saņēma 1954. gadā. Prēmijas runā viņš teica: „Rakstnieka dzīve savā apogejā ir vientuļa. [..] Atkratoties no vientulības, rakstnieks iegūst publisku statusu, un viņa radošais darbs no tā nereti cieš. Jo viņš rada vienatnē, un, ja ir gana labs rakstnieks, tad diendienā viņam jāskata vaigā mūžība vai tās neesamība.”

Kinetoskops – tā sauca mūsdienu filmu demonstrēšanas ierīču ciltstēvu. Tomass Alva Edisons šim savam izgudrojumam saņēma ASV patentu 1897. gada 31. augustā. Vitaskops, mutoskops, kinetoskops, eidoloskops, tahiskops, kinetofons, fantaskops, projektoskops, optigrāfs, motigrāfs, kamergrāfs... Visi šie skanīgie nosaukumi, kuri parādījās laikrakstu un reklāmas plakātu tekstos 19. gadsimta nogalē, atspoguļo cilvēces jauno aizraušanos - kustīgu fotogrāfisko attēlu vērošanu. Dažas no šīm ierīcēm ir tikai nenozīmīgi sānsoļi kinoindustrijas uzvaras gājienā, citi - nepieciešami tās evolūcijas posmi. Šodien par vienu no nozīmīgākajiem, faktiski - pirmo komerciāli izmantoto filmu rādīšanas ierīci: Tomasa Alvas Edisona kinetoskopu, kuram patents izsniegts 1897. gada 31. augustā. Grūti pat izsvērt, kas vairāk bija Tomass Alva Edisons - izcils izgudrotājs vai izcils uzņēmējs. Katrā ziņā, savus izgudrojumus radot, viņš allaž ņēma vērā to masu ražošanas un noieta iespējas, un viņa laboratorija Ņūdžersijas štatā, kurā darbojas daudzi talantīgi līdzstrādnieki, uzskatāma par pirmo īsti industriālo laboratoriju pasaules vēsturē. Kinetoskopa tapšanā galvenais praktiskā darba veicējs bija laboratorijas līdzstrādnieks Viljams Diksons, kurš kļuva arī par pirmās kinolentes personāžu. 1891. gada 20. maijā kinetoskops tika demonstrēts Savienoto Valstu Sieviešu klubu nacionālās federācijas loceklēm, kuras bija ieradušās ekskursijā Edisona laboratorijā. Laikraksts The New York Sun rakstīja: "Kastes augšpusē ir atvere kādas collas diametrā. Ieskatījušās atverē, dāmas tur redzēja vīrieša attēlu. Tas bija visneparastākais attēls. Vīrietis palocījās, smaidīja un māja ar rokām, un pacēla cepuri ar visperfektāko dabiskumu un grāciju. Visas kustības bija perfektas..." Kino vēsturē šī apmēram trīs sekundes ilgā filmiņa palikusi ar nosaukumu "Diksona sveiciens". Ja laikraksta reportierim ļautu ieskatīties kinetoskopa iekšienē, viņš tur redzētu uz daudziem nospriegojošajiem veltnīšiem uztītu filmu. To griež elektromotors, liekot attiecīgajam kadram nonākt pretī skatāmajai atverei koka korpusa augšpusē. Kinetoskopā izmantotie lentes kustības principi pamatos palika nemainīgi visās ierīcēs, ar kurām tika rādītas filmas, līdz pat video ēras sākumam pagājušā gadsimta vidū. Kinetoskops izrādās neticami ienesīgs pasākums. Amerikāņi bija gatavi maksāt 25 centus par iespēju dažas minūtes pa atveri skatīties uz kustīgu bildīti koka skapīša iekšienē - par tādu pašu naudu tolaik varēja nopirkt biļeti uz pāris stundu ilgu vodeviļas izrādi. Kinetoskopu zāles izplatījās visā Amerikā un ienesa Edisonam desmitiem tūkstošu dolāru peļņas. Tomēr jau laikā, kad tika reģistrēts izgudrojuma patents, tas bija novecojis. 1895. gadā parādījās pirmās ierīces, kuras, izmantojot Edisona laboratorijā radīto filmas kustības mehānismu, projicēja attēlu uz ekrāna. Skatītājiem vairs nebija jāgaida rindā un jālūr pa atveri koka skapītī - viņi varēja ērti iekātoties krēslā un skatīties filmu uz kinoekrāna. Tomass Edisons 1895. gadā kādā vēstulē rakstīja: "Ja mēs sāksim ražot šīs jaunās ekrāna mašīnas, mēs visu izpostīsim. Tagad mēs ražojam atveres skatāmās mašīnas un pārdodam tās ar labu peļņu. Ja mēs sāksim ražot ekrāna mašīnu, visām Savienotajām Valstīm vajadzēs varbūt kādas desmit tādas. Ar šādu daudzumu pietiks, lai parādītu filmas ikvienam šīs valsts iedzīvotājam - un cauri būs. Nekausim taču zosi, kura dēj zelta olas!" Tomēr jau tajā pašā gadā arī Edisona laboratorijā sākas darbs pie savas "projekcijas kinetoskopa" sistēmas.

Lielais Ziemeļu karš, kas plosījās Baltijas jūras reģionā un lielā daļā Austrumeiropas 18. gadsimta pirmajās desmitgadēs, bija vairuma reģionu karš pret Zviedrijas karalisti nolūkā atpirkt tās reģiona dominējošās lielvalsts statusu. Baltijas jūra tolaik patiešām bija tiešām Zviedrijas ezers, jo zviedru kroņa īpašumā bija Somija, Igaunija, Vidzeme ar Rīgu, Ingrija, tas ir zeme starp Somu līci un Lādogas ezeru, arī vairāki īpašumi Vācijas ziemeļos. Pati Zviedrija bija labi pārvaldīta valsts ar spēcīgu armiju un floti, kuras priekšgalā tobrīd bija ar kara mākslu teju apsēstais karalis Kārlis XXII. Tomēr iedzīvotāju skaita un ekonomisko resursu skaita ziņā pretiniekiem bija daudzkārtējs pārsvars. Izšķirošais punkts bija Kārļa XXII sakāve kaujā pret cara Pētera I komandēto krievu armiju pie Poltavas, mūsdienu Ukrainas teritorijā 1709. gada vasarā. Pēc tās krievu spēki ieņēma Vidzemi un Igauniju, bet pāris gadus vēlāk okupēja Somiju, kur nežēlīgi izkāva un aizdzina verdzībā somu zemniekus. 1721. gada 30. augustā (vai 10. septembrī pēc jaunā stila) Nīštatē, tagadējā Somijas teritorijā, tika noslēgts miera līgums starp Krieviju un Zviedriju, kas izbeidza Lielo ziemeļu karu.

Vairāki Viduslaikos celti Vācijas dievnami pazīstami kā ķeizara katedrāles. Tās ir lielākoties izmēros iespaidīgas celtnes, kuras būvētas ar Svētās Romas impērijas ķeizaru atbalstu. Parasti kalpojušas kā arhibīskapu sēdekļi un valdnieku kronēšanas vietas. To tuvumā parasti atradusies kāda no ķeizara rezidencēm. Vairākām no šīm baznīcām ir plānojuma īpatnība - divas koru daļas, pa vienai katrā joma galā. Ir izteikti pieņēmumi, ka viena no kora daļām bijusi paredzēta ķeizaram ar pavadoņiem, un attiecīgi šādi arhitektoniski atspoguļots priekšstats par garīgās un laicīgās varas līdzāspastāvēšanu un līdzsvaru. Tomēr drošu apstiprinājumu šim pieņēmumam trūkst. Viena no šādām ķeizara katedrālēm atrodas Maincā, tagadējās Reinzemes-Pfalcas federālās zemes galvaspilsētā.

1937. gada 28. augustā Staļina „nāves fabrikā” Butovā pie Maskavas tika nošauts pirmais latviešu tautības upuris – dzirnavnieks Baumanis; viņam sekoja tūkstošiem citu. T.s. Staļina Lielais terors 1937.–1938. gadā joprojām paliek līdz galam neizprasta 20. gadsimta padomju totalitārisma lappuse. Boļševiku vara Padomju Krievijā un vēlāk Padomju Savienībā bija necilvēcīga un nežēlīga jau no paša sākuma. Koncentrācijas nometnes potenciāli bīstamiem vai nelojāliem pilsoņiem, nāvessodi bez tiesas sprieduma, masu terors - tas viss pastāvēja jau kopš boļševiku varas pirmajiem gadiem. Tomēr pagājušā gadsimta 30. gadu beigu terors, kuru īstenoja Josifam Staļinam uzticamās represīvās iestādes, vērsās ne tikai pret varas ienaidniekiem vai iespējamajiem pretiniekiem - tie tobrīd jau lielum lielajā vairākumā bija likvidēti vai aizbēguši no valsts. Tagad izrēķināšanās notika ar padomju varai un tās principiem pilnīgi lojāliem pilsoņiem, vēl vairāk - šīs varas kvēliem atbalstītājiem un centīgiem cēlajiem. Pie tam runa nav, kā reizēm domā, tikai par augstāko ešelonu padomju darbiniekiem, kuri varētu būt Staļina kliķes potenciālie politiskie konkurenti. Nebūt nē! Nošauto un cietumos ieslodzīto sarakstos, kuri mūsdienās arvien lielākā skaitā parādās arī Krievijas tīmekļa resursos, netrūkst strādnieku, kolhoznieku, zemākā līmeņa ierēdņu un pakalpojumu sfēras darbinieku. Daudziem no viņiem dzīves ceļš aprāvās Butovā, tikai dažus kilometrus no Maskavas, kur tika izveidots Iekšlietu Tautas komisariāta - bēdīgi slavenā NKVD - iznīcināšanas poligons. Zīmīgs šai ziņā ir arī pirmā latviešu tautības Butovas upura sociālais statuss. Latvietis Baumanis, kuru Butovā nošāva 1937. gada 28. augustā, bija dzirnavnieks. Vēsturnieks Jānis Riekstiņš: "Ilgus gadus, kopš "Lielā terora" beigām tika iepotēta tāda ideja, ka galvenokārt tika iznīcināti Staļina augsta ranga idejiskie pretinieki, un tas bija galvenais Lielā terora saturs. Dokumenti tagad pierāda gluži citu. 1937. gada jūlijā tika noorganizēta pirmā nacionālā operācija, kura bija vērsta pret vāciešiem. Otrā operācija 1937. gada augustā tika vērsta pret poļiem. Šajā poļu operācijā pirmo reizi tika izveidots tāds ārpustiesas orgāns, surogāts kā t.s. "divnieks". "Divnieks" bija iekšlietu tautas komisārs Nikolajs Ježovs un PSRS ģenerālprokurors Višinskis. Vietējie NKVD darbinieki sastādīja sarakstus. Ierakstot cilvēka uzvārdu, uzreiz arī ierakstīja - vai nu nāvessods, vai desmit gadi ieslodzījumā. Šos albumus aizsūtīja un Maskavu Ježovam un Višinskim. Viņiem tos vajadzēja izskatīt, bet to bija tik daudz, ka viņi tos nekad neskatīja, bet automātiski parakstīja tos pašus spriedumus, ko bija atsūtījuši vietējie. Piemēram, 1937. gada decembrī Ježovam un Višinskim iesniedza no Ļeņingradas sarakstu par 1000 latviešiem, un viņi ar vienu spalvas vilcienu uzrakstīja: "Nošaut 998." Tie nebija tikai augsta ranga darbinieki! Viņus izkāva pēc etniskām pazīmēm. Staļina Lielajā terorā ir kaut kas tāds, kas pārsniedz jebkādas varas loģikas ietvarus. Skaidrojumi ir dažādi: vieni saskata iemeslu Staļina personībā, viņa paranoiskajā raksturā, citi akcentē boļševiku varas necilvēcīgo dabu, vēl citi - Krievijas vēsturiskās īpatnības. Es teiktu, ka pilnīgi jautājuma būtību neizsmeļ neviens no šiem skaidrojumiem, tomēr Lielais terors, manuprāt, ir ilustrācija tam, kā autoritāra sistēma ģeometriskā progresijā reproducē tās savu vadoņu rakstura tumšo pusi. Demokrātiskās sistēmas, savukārt, piespiež to līderus izlikties labākus, nekā tie ir. Un neatbildēts paliek lielais jautājums: kāpēc tik daudz reižu senākā un nesenākā vēsturē tautas tomēr izšķīrušās par labu autoritārai valdīšanai?"

1858. gada 27. augusts savā ziņā aizsāka jaunu ēru cilvēces vēsturē – šai dienā amerikānim Edvīnam Lorentainam Dreikam izdevās iegūt pirmo naftu no pazemes urbuma. 1859. gadā Edvīns Lorentains Dreiks ar ģimeni jau otro gadu uzturējās Taitusvilas pilsētiņā, Amerikas Savienoto Valstu Pensilvānijas štatā. Firmas „Seneca Oil” prezidents Džeimss Taunsends bija nolīdzis Dreiku, lai tas izpētītu naftas ieguves iespējas šajā apkārtnē. Tobrīd visā pasaulē arvien populārāka kļuva poļa Ignācija Lukaševiča radītā apgaismošanas ierīce, kuru šodien pazīstam kā petrolejas lampu. Par degvielu šai lampai kalpoja šķidrums, kuru ieguva no vaļa taukiem, un jau tad bija skaidrs, ka pasaules lielāko zīdītāju populācija nekādi nevarēs nodrošināt visu jauno lampu lietotāju vajadzības. Nafta izrādījās meklētā alternatīva, taču nevienam tobrīd nebija skaidrs, kā šo īpatnējo šķidrumu pietiekamā daudzumā dabūt zemes virspusē. Sākotnēji tas nebija skaidrs arī Edvīnam Dreikam. Nafta cilvēcei ir zināma jau kopš sirmas senatnes. Šur un tur uz mūsu planētas šī fosilās izcelsmes viela izplūst zemes virspusē; sevišķi daudz tādu vietu ir Tuvajos Austrumos. Jau senajā Persijā naftu prata izmantot apgaismošanai, tomēr ar tā laika metodēm iegūtā daudzuma pietika tikai augstmaņu namiem – vienkāršā tauta varēja atļauties lietot naftu tikai dziednieciskos nolūkos. Mūsu ēras pirmajos gadsimtos naftu jau pazina arī tās vēlākajos ieguves rajonos tagadējās Rumānijas un Azerbaidžānas teritorijā; un arī Ķīnā, kur, cik var noprast, degošo šķidrumu pirmo reizi izmantoja industriālos apmēros. Te pastāvēja arī pirmie primitīvie naftas urbumi, kuros lietoja bambusa stumbru caurules; tāpat pa bambusa caurulēm naftu nogādāja uz sāls ieguves vietām. Tur to dedzināja, lai iztvaicētu dabīgo sālsūdeni un tā tiktu pie sāls. Edvīnam Dreikam, visdrīzāk, nebija ne jausmas par seno ķīniešu naftas ieguves tehnoloģiju. Tobrīd jau pastāvēja naftas ieguves Galīcijā, Rumānijā, Baku rajonā un arī Kanādā, bet tur visur izmantoja primitīvus paņēmienus, vienkārši rokot zemē šahtas. Sākumā to izmēģināja arī Dreiks, bet drīz vien kļuva skaidrs, ka industriāliem apjomiem šī metode ir neefektīva. Tad enerģiskais naftas meklētājs nogādāja Taitusvilā ar tvaika mašīnu darbināmu urbšanas ierīci. Dreika galvenais jaunievedums bija urbja ievadīšana caurulē – caurule neļāva urbumam aizbirt. Kad urbis desmit metru dziļumā sasniedza pamatiezi un tālākā virzīšanās kļuva pavisam lēna, cerības atmeta arī „Seneca Oil”, un pārtrauca darbu finansēšanu. Tikai Edvīns Dreiks nepadevās – un kas gan cits viņam atlika? Slimības dēļ darbu zaudējušajam dzelzceļa ierēdnim bija maz iespēju uzturēt ģimeni. Viņš ieguldīja projektā visus paša līdzekļus un aizņēmās no draugiem, un visbeidzot viņa apņēmība tika atalgota. 1858. gada 27. augusta rītā strādnieks, kurš ieradās sagatavot urbi darbam, pamanīja, ka urbuma cauruli pilda eļļains un dvakojošs šķidrums – nafta. Edvīnam Dreikam bija izdevies izlaist zemes virspusē džinu, kura patieso spēku ne viņš, ne arī kāds cits visā tā brīža pasaulē vēl nespēja iedomāties.

Mikelandželo skulptūra „Pieta” ir viens no visu laiku izcilākajiem tēlniecības darbiem. Sākotnēji gan tā pasūtīta – 1498. gada 26. augustā – ne kā Romas Sv. Pētera katedrāles interjera daļa, bet gan kā kapa piemineklis. 1498. gada vasarā apritēja divi gadi, kopš tobrīd divdesmit trīs gadus vecais Mikelandželo Buonarotti uzturējās Romā. Var teikt, ka jauno florencieti šurp bija atvedis laimīgs gadījums. Viņa dzimtajā Florencē tobrīd valdīja fanātiskais mūks Savonarola, un mākslas, kuras bija tur bija plaukušas valdnieku Mediči laikā, tobrīd tika uzskatītas gluži vai par ideoloģiski kaitīgām. Bet jaunais Mikelandželo savos divdesmit gados bija apguvis „tikai” skulptora, gleznotāja un dzejnieka arodus. Par laimi Mediči dzimta, gan zaudējusi administratīvo varu Florencē, bija saglabājusi savus sakarus, tai skaitā tā laika mākslas priekšmetu tirgū. Viens no Mediči dzimtas, Lorenco de Pjerfrančesko, uzņēmās, kā mēs šodien teiktu, mākslas aģenta funkcijas un organizēja jaunajam māksliniekam pasūtījumu – guļošā Kupidona statuju. Bija gan kāda nianse – pasūtītājs, kardināls Rafaele Riārio, meklēja antīku skulptūru, tāpēc Mikelandželo vajadzēja imitēt senās Romas laiku izstrādājumu. Taisnību sakot, viltība drīz nāca gaismā, Riārio esot pat pieprasījis naudu atpakaļ, tomēr, būdams mākslas pazinējs, kardināls novērtējis skulptora prasmi, un Mikelandželo saņēmis no garīdznieka jaunu pasūtījumu – dieva Bakha skulptūrai. Tā nu 1496. gadā Mikelandželo ieradās Baznīcas valsts galvaspilsētā Romā. Kas attiecas uz „Bakhu”, tad Riario tas neiepatikās, un to galu galā iegādājās kāds baņķieris, taču Mikelandželo Romā jau bija pamanīts, un pēc laika saņēma nākamo nozīmīgo pasūtījumu – Francijas karaļa sūtnis pie Svētā krēsla, kardināls Žans de Bijerē vēlējās sev kapa pieminekli ar tolaik Eiropas mākslā jau pazīstamo motīvu „Pieta” – sērojošo Jaunavu Mariju, kura apraud no krusta noņemto Kristu. Ir zināms pat precīzs pasūtīšanas datums – 1498. gada 26. augusts. Tēmu kardināla de Bijerē kapa piemineklim droši vien izvēlējās viņš pats – tā diezin vai bija Mikelandželo ierosināta, jo tālaika Itālijas skulptūrā ‘pieta’ motīvs vēl nebija pazīstams, taču tas bija izplatīts tālāk uz ziemeļiem – Vācijā, Polijā un arī kardināla dzimtenē Francijā. Ar jēdzienu ‘pieta’ latīņu valodā apzīmē bērnu goddevības pienākumu pret vecākiem, kam senajā Romā bija reliģiska principa raksturs – bērna pienākumus pret vecākiem romieši pielīdzināja cilvēku pienākumam pret viņa dieviem. Kristus upura kontekstā šis motīvs iegūst kvalitatīvi jaunu traktējumu. Darbs pie skulptūras prasīja māksliniekam apmēram gadu, un kad darbs bija galā, laikabiedru skatiem atklājās viena no Renesanses un visu laiku izcilākajām skulptūrām. Marmorā darinātais tēls – Jaunava Marija, kura tur uz ceļiem mirušo Jēzu, – veidots it kā ļoti reālistiski, bet tai pašā laikā nepārprotami ir reālajai telpai tāls. Mākslas vēsturnieks Džulio Karlo Argans nodēvē Mikelandželo „Pieta” par pārpabeigtu darbu, kura striktā forma to norobežo no ikdienišķās uztveres. „Gaismai nākas plūst šai formai secen, neiekļūstot tajā, gaiss neiekļauj un nemīkstina tās līnijas,” raksta Argans. Dievmāte Mikelandželo darbā tēlota ļoti jauna un skaista, viņas vaibstos atspoguļojas mātes mīlestība un klusas skumjas, un Jēzus ķermenis viņai klēpī guļ nedabiski viegls, it kā gandrīz bez svara. Šai ainai nav nekā kopīga ar reālu situāciju, kad sāpju plosīta māte turētu uz ceļiem sava nogalinātā pieaugušā dēla ķermeni – tas būtu pavisam cits smagums gan emocionālā, gan tīri fiziskā nozīmē. Mikelandželo tēlojis jaunu māti, kura tur rokās savu nesen pasaulē laisto bērnu, un tikai vēl nojauš viņam lemto traģisko likteni. Bet mēs, kas šo likteni zinām, jau redzam tā rezultātu – mocekļa nāvē mirušo Pestītāju.

1944. gada jūnija sākumā Rietumu sabiedroto spēki, kuru lielāko daļu veidoja briti un amerikāņi, īstenoja desantu Normandijā un uzsāka Francijas atbrīvošanu. Tomēr galvaspilsētu Parīzi Francijas patriotiem izdevās atbrīvot pašu spēkiem. Tas notika 1944. gada 25. augustā. 1944. gada 6. jūnijā Rietumu sabiedrotie veica plašāko desanta operāciju pasaules vēsturē, izceļoties malā Francijas ziemeļrietumos un uzsākot nacistu okupētās Eiropas atbrīvošanu no rietumu puses. Pēc divus mēnešus ilgām kaujām Normandijā vācu spēki, par mata tiesu izvairījušies no aplenkšanas, sāka atkāpties. Bija skaidrs, ka Parīzes atbrīvošana ir tikai laika jautājums, tomēr sabiedroto spēku virspavēlniekam Francijā, amerikāņu ģenerālim Dvaitam Eizenhaueram tas nebija primārais mērķis. Kaujas par tik lielu pilsētu varētu prasīt milzīgus upurus, pie tam kavējot īstenot galveno uzdevumu – pēc iespējas drīz iebrukt Vācijā. Gluži cits viedoklis bija Franču pagaidu valdības vadītājam ģenerālim Šarlam de Gollam: de Golls bažījās, ka Parīzē var iestāties zināms varas vakuums, kuru steigsies aizpildīt spēcīgā franču komunistu kustība. Vācu garnizona komandieris Parīzē ģenerālis Dītrihs fon Holtics, savukārt, bija saņēmis Hitlera pavēli turēties līdz pēdējam. 15. augustā Parīzes metro darbinieki, policisti un žandarmi uzsāka streiku, ielās parādījās uzsaukumi policistiem un citu bruņoto vienību locekļiem, kā arī visiem ieročus nest spējīgajiem pievienoties Francijas pretošanās kustībai. Pirmās sadursmes notika 19. augustā, bet nākamajā dienā ielās jau slējās barikādes. Ģenerālis fon Holtics neīstenoja 23. augustā saņemto Hitlera pavēli pārvērst Parīzi drupu kaudzē, lai gan ticams, ka šī pavēle nebija īstenojama, jo vācieši pilsētā kontrolēja vairs tikai atsevišķus stratēģiskos punktus. Šajā dienā notika pēdējie vācu vienību mēģinājumi ar bruņutehnikas palīdzību pārņemt kontroli svarīgākajās maģistrālēs. Tajā pašā laikā ģenerālis de Golls uzdeva 2. Franču bruņutanku divīzijas komandierim Filipam Leklēram nekavējoties virzīties uz Parīzi, neskatoties uz to, ka Leklēra tiešais komandieris amerikāņu ģenerālis Leonards Džerovs bija devis citus norādījumus. 24. augustā ap pusdeviņiem vakarā 2. Franču bruņutanku divīzijas Īpašā Čadas pulka vienība sasniedza Parīzes Rātslaukumu. Sapulcējušies parīzieši ar pārsteigumu atklāja, ka viņu atbrīvotāji lielāko tiesu runā spāņu valodā – Īpašā Čadas pulka lielāko daļu veidoja trimdā nonākušie Spānijas pilsoņkara veterāni. Jau drīz šai pirmajai vienībai sekoja citas Leklēra divīzijas daļas, likvidējot vācu pretošanās perēkļus, un 25. augusta pēcpusdienā ģenerālis fon Holtics padevās gūstā un parakstīja Parīzē esošo vācu vienību kapitulāciju. Nelielas vācu un franču kolaborantu grupas turpināja pretoties arī nākamajās dienās, un pat ģenerāļa de Golla kolona, kad viņš 26. augustā ieradās atbrīvotajā pilsētā, tika vairākkārt apšaudīta. Kā liecina tā laika preses reportāžas, ģenerālis neesot mainījis maršrutu un vispār liecies nemanām tuvumā svilpojošās lodes. Ar visu savu stāju de Golls šais dienās demonstrēja, ka tieši viņš – brīvās un demokrātiskās Francijas Republikas līderis – ir šīs pilsētas un valsts saimnieks. 26. augusta pēcpusdienā Šarls de Golls uzrunāja sapulcējušos pie pilsētas Rātsnama: „Parīze! Satrakotā Parīze! Sagrautā Parīze! Izmocītā Parīze! Bet – atbrīvotā Parīze! Atbrīvota pašas spēkiem, tās ļaužu spēkiem, ar franču armijas palīdzību, ar visas Francijas atbalstu un palīdzību. Tās Francijas, kas cīnās, tās vienīgās Francijas, patiesās Francijas, mūžīgās Francijas!”

1899. gada 24. augustā dzimis izcilākais argentīniešu rakstnieks un viens no dižākajiem visu laiku literātiem - Horhe Luiss Borhess (1899. - 1986). „Viņa pasaulē mājo skaidras, tīras un tajā pašā laikā neparastas idejas, kas paustas izcili tiešos un izsvērtos vārdos. Viņš bija dižens stāstnieks. Vairumu no Borhesa stāstiem mēs lasām ar to hipnotisko interesi, kāda parasti tiek veltīta tikai detektīvliteratūrai.” Tā peruiešu rakstnieks Mario Vargass Ljosa raksta par savu vecāko kolēģi Latīņamerikas literatūras laukā, izcilāko no Argentīnas rakstniekiem Horhi Luisu Borhesu, kurš dzimis 1899. gada 24. augustā. Ievadā vienai no Borhesa izlasēm krievu valodā tās sastādītājs Vsevolods Bagno bilst, ka tad, ja viss pasaules literārais mantojums ietu mums zudībā un paliktu tikai Borhesa rakstītais, tas sniegtu mums pietiekami spilgtu un izsmeļošu priekšstatu par zudušo. Borhesam ir izdevies savā daiļradē uzbūvēt mazu pasaules kultūras modeli, un patiesi aizgrābjoša ir tā degsme, ar kādu viņš visu mūžu meklējis un atradis šī modeļa detaļas visu zemju un laikmetu kultūrās. Borhesa iedvesmas templis ir bibliotēka, un uz altāra tajā – enciklopēdija. Alfabētiskais informācijas izkārtojuma princips – absolūti formāls, tāpēc neloģisks un patvaļīgs – ļauj visnelīdzīgākajiem faktiem, idejām un priekšstatiem nonākt līdzās, vienā lappusē. Šāda kaleidoskopiska pasaules aina jau kopš jaunām dienām Borhesam šķiet daudz valdzinošāka nekā labi būvētu sižetu spraigā prognozējamība. Te rodas un attīstās māksla, kura viņam bijusi nozīmīgākā – lasīšanas māksla. „Rakstīšana notiek pirms lasīšanas – nodarbes, kas ir par pirmo civilizētāka, cildenāka, intelektuālāka,” Borhess rakstīja 1935. gadā. Lasīšana bija Horhea Luisa Borhesa mūža lielā kaislība, kas likumsakarīgi ievirza viņu kritiķa, esejista, tulkotāja ampluā. Viņam šķita ļoti svarīgi pasaules literatūras būtiskākos dārgumus ienest dzimtās Argentīnas kultūras ainā. Tomēr ne jau šis ar prieku pieņemtais un pildītais dzīves uzdevums padarīja Borhesu par to tālu saskatāmo virsotni, kāds viņš ir pasaules rakstniecības ainavā. Tas kļuva par varen auglīgu, bet tikai augsni, kurā sakņojās un nobrida dižā argentīnieša daiļrades kodols – pāris desmiti viņa stāstu. Un tam iemesls bija dramatisks negadījums, kas Borhesu piemeklēja 39 gadu vecumā. Rakstnieka redze tobrīd bija krietni pasliktinājusies – mūža otrajā pusē viņš to zaudēja pilnīgi. Kādu dienu Borhess tumšās kāpnēs ietriecās ar seju pusatvērta loga stiklā. Trīs nedēļas pagāja nemaņas murgos, pēc tam operācija daudz maz laboja stāvokli, taču apziņu atguvušo Borhesu māca bažas, vai trauma nav laupījusi viņam spēju rakstīt. Viņš nolēma mēģināt līdz tam sev svešu žanru – stāstu. Neveiksmi vienmēr varētu skaidrot ar pieredzes trūkumu. Rakstnieka bažas, kā tagad zināms, bija liekas, tomēr izrādījās necerēta veiksme visai pasaules literatūrai. Saprotams, ka autoram, kurš tik labi pārzina pasaules literatūras kopumu, nācies būt pieticīgam paša daiļrades vērtējumā. Mūža nogales esejā „Borhess un es”, kurā autors uzlūko sevi caur pasaules literatūras prizmu, viņš bilst: „Labprāt atzīstu, ka dažas lappuses viņam izdevušās, bet šīs lappuses neglābs, jo par to parādīšanos pateicība pienākas ne viņam, ne citiem, bet gan vienīgi valodai un tradīcijai.”

Par Itālijas karalistes vēstures sākumu uzskatāms mūsu ēras 476. gada 23. augusts, kad par Itālijas ķēniņu tika pasludināts Rietumromas imperatora dienestā kalpojošais barbaru vadonis Odoakrs. Dažas nedēļas vēlāk viņš piespieda pēdējo Rietumromas imperatoru Romulu Augustu atteikties no troņa.

1962. gada 22. augustā notika nopietnākais atentāts pret tā laika Francijas prezidentu, ģenerāli Šarlu de Gollu. Pārsteidzošā kārtā ne prezidēts, ne kāds no viņa kortežas uzbrukumā necieta. Parīzē jau sāka tumst, kad Francijas prezidenta Šarla de Golla kortešs devās cauri Kalmāras priekšpilsētai uz aviācijas bāzi Villa Koblē, no kurienes helikopteram bija jānogādā prezidents, viņa kundze Ivonna un adjutants Alēns Debuasjē prezidenta ārpilsētas īpašumā Šampaņā. Braucamrīki nupat bija šķērsojuši Šarla Debrī un Debuā ielu krustojumu, kad no ielas malā stāvoša "Renault" mikroautobusa pa prezidenta automašīnu tika atklāta automātisko šauteņu uguns. Sašautās priekšējās riepas nolaida gaisu, sašķīda aizmuges durvju stikls, apberot prezidentu un kundzi ar šķembām.

Oto fon Hābsburgs bija pēdējais Austroungārijas impērijas kroņprincis, imperatora Kārļa I Hābsburga dēls. Lielāko daļu mūža bijis spiests pavadīt trimdā, viņš kļuva par vienu no dedzīgākajiem apvienotās Eiropas aizstāvjiem un par vecākās Eiropas integrācijas kustības - Paneiropas savienības - prezidentu. Kad pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu otrajā pusē sākās demokratizācijas procesi toreizējā padomju blokā, Oto fon Hābsburgs sāka aktīvi dibināt kontaktus, un viņa darbībai bija tieša ietekme uz t. s. dzelzs priekškara sabrukšanu. Šai sakarā pirmām kārtām jāmin t. s. Paneiropas piknika akcija 1989. gada 19. augustā.

1958. gada 18. augustā Savienotajās Valstīs nāca klajā viens no izcilākajiem un arī visvairāk noliegtajiem 20. gadsimta literatūras darbiem: Vladimira Nabokova romāns „Lolita”. Šo izdevumu gaidīja ar nepacietību, un kad tas parādījās Amerikas grāmatnīcu plauktos, tika izķerts, kā mēdz teikt, „kā karsti pīrādziņi”. Neko līdzīgu Savienoto Valstu grāmatniecība nebija piedzīvojusi kopš Mārgaretas Mičelas „Vējiem līdzi” izdošanas pāris desmitgades agrāk. Un nav jau nekāds brīnums, jo šim romānam, kuru izdevniecība G.P.Puntnam’s Sons laida klajā 1958. gada 18. augustā, pa priekšu steidza skaļa slava. Un, daudzuprāt, ļoti slikta slava. Iespējams, sliktākā, kāda vispār bijusi grāmatai. Līdz romāna „Lolita” iznākšanai Ņujorkā krievu aristokrātu atvasi Vladimiru Nabokovu, kuru 20. gadsimta politiskās vētras bija atnesušas līdz Amerikai, zināja salīdzinoši šauras aprindas. Krievu „baltās” emigrācijas vidē viņu pazina kā dzejnieku un prozaiķi. Nedaudzi anglosakšu literatūras speciālisti un gardēži bija pamanījuši pāris stilistiski izsmalcinātus romānus angļu valodā, tomēr plašākas publikas interesi tie nebija raisījuši. Krievu literatūras studenti vairākās Amerikas universitātēs jau bija paguvuši novērtēt lektora Nabokova izcilos priekšlasījumus par krievu klasisko literatūru. Visbeidzot entomologu aprindās Nabokovu zināja kā tauriņu speciālistu. Taču tagad, 1958. gadā, Nabokova vārds bija izskanējis abos Atlantijas okeāna krastos sakarā ar viņa pēdējo – nu ļoti skandalozo romānu. Četru amerikāņu izdevēju noraidīts, romāns „Lolita” galu galā 1955. gada septembrī bija iznācis pieticīgā piecu tūkstošu metienā izdevniecībā Olympia Press Parīzē, un palicis kritikas nepamanīts vairākus mēnešus, līdz britu rakstnieks Grems Grīns intervijā Londonas Times to nodēvēja par vienu no izcilākajiem gada romāniem. Drīz pēc tam „Lolitu” komentēja avīzes Sunday Express redaktors, nodēvēdams par „visnetīrāko grāmatu, kādu jebkad lasījis” un „pilnīgi nekautrīgu pornogrāfiju”. Sekoja aizliegums ievest grāmatu Lielbritānijā un arī izplatīšanas aizliegums Francijā. Un nu šis „netīrais” un „pornogrāfiskais” darbs uzsāka ceļu pie amerikāņu lasītājiem. Tiem, kurus šausmina pati iespēja aprakstīt paveca vīrieša kaisli pret pusaugu meiteni, protams, Nabokova „Lolita” ir un paliek neķītrības iemiesojums. Taču tiem, kas grāmatu lasa bez aizspriedumiem, visai drīz kļūst skaidrs, ka darbs nekādā ziņā nepropagandē pedofiliju, kaut vai tā iemesla dēļ, ka sižets ir izteikti traģisks; liktenīgā kaisle taču galu galā sagrauj varoņa dzīvi un pazudina kā viņu, tā visus pārējos, ko tā skārusi. Pie tam, ne jau seksuālo attiecību tēlojums ir autora mērķis – tā ir tikai spilgta metafora. Līdzīgi pašam autoram, arī viņa varonis Humberts Humberts ir 20. gadsimta vētru mētāts klejotājs, kuru politiskās kataklizmas atsviedušas viņam svešajā Jaunajā pasaulē. Visu romāna vēstījumu caurstrāvo mūsu laikam tik aktuālā Eiropas un Amerikas civilizāciju attiecību tēma. Un ja nenoliedzam pašu principu – tēlot šīs civilizāciju attiecības ar seksuālas metaforas palīdzību – tad vai gan atbilstošākais nav tieši šāds pāris: dzīves paguris pusmūža vīrs un vieglprātīgs pusaugu skuķēns?  

Viena no mīklainākajām personībām visā 20. gadsimta vēsturē - tā varētu raksturot vienu no nacistu režīma radītājiem un Ādolfa Hitlera tuvākajiem līdzgaitniekiem Rūdolfu Hesu, kurš savu dzīvi beidza ar cilpu kaklā Špandavas cietuma dārza namiņā 1987. gada 17. augustā. Pirmo šokējošo pārsteigumu pasaulei Hess sagādāja 1941. gada maijā, kad viens iznīcinātājā Messerschmitt pameta Vāciju un ar izpletni piezemējās Skotijā. Viņš paziņoja, ka ieradies vest slepenas miera sarunas, kamēr oficiālā Berlīne deklarēja, ka Hess rīkojies uz savu roku un psihiskas nestabilitātes iespaidā. Un, patiešām, - prominentais britu psihiatrs Rīzs atlidojušajam konstatēja psihes traucējumus un smagu depresiju. Katrā ziņā 1941. gada 10. maijs bija Rūdolfa Hesa pēdējā diena brīvībā- kara laiku viņš pavadīja britu gūstā, lai pēc Vācijas sakāves stātos Nirnbergas tribunāla priekšā. Un lai arī nopietnāko nacistu noziegumu pastrādāšanas laikā tiesājamais jau atradās Lielbritānijā, viņam tomēr tika piespriests mūža ieslodzījums. "Es neko nenožēloju," bija Rūdolfa Hesa vienīgie vārdi pēc sprieduma noklausīšanās. Špandavas cietums Rietumberlīnē bija celts vismaz 500 ieslodzītajiem, bet kopš 1946. gada tam bija septiņi iemītnieki. Režīms sākotnēji bijis bargs- aizliegtas sarunas, memuāru rakstīšana, avīzes, tuviniekiem atļauts uzrakstīt vienu lapu garu vēstuli mēnesī, tikšanās - 15 minūtes reizi divos mēnešos. Taču dažus noteikumus ar laiku atcēla, citus cietuma personāls pamazām sāka ignorēt. Hitlera arhitekts Špērs pamanījās izšmugulēt no cietuma savas memuāru grāmatas melnrakstu uz tualetes papīra strēmelēm, bet bijušais reiha ekonomikas ministrs Funks regulāri kaut kā tika pie konjaka. Hess, taisnību sakot, sagādāja personālam visvairāk raižu. Viņu mocīja paranoja un hipohondrija, viņš dzīvoja pastāvīgās bailēs no indēšanas un sirga ar iedomātām slimībām. Gan dienu, gan nakti cietuma sienas mēdza satricināt viņa sāpju kliedzieni. Kad 1966. gadā, piespriestajam termiņam beidzoties, Špandavu pameta Špērs un fon Šīrahs, Hess palika tajā vienīgais "klients". Arvien skaļākas kļuva runas, ka vajadzētu viņu atbrīvot, bet padomju puse palika nepiekāpīga - ja teicām, ka sēdēs, tad arī sēdēs! Situācija mainījās, kad Padomju Savienībā pie varas nāca Mihails Gorbačovs. Un tieši tad, kad atbrīvošanas iespēja kļuva gluži reāla, Rūdolfs Hess beidza savu dzīvi nedabīgā nāvē - pēc oficiālās versijas viņš 93 gadu vecumā izdarīja pašnāvību, pakaroties elektrības vadā pie apkures caurules. Kā norāda prominentais vācu pataloganatoms Volfgangs Špans, "pakaroties, strangulācijas josla neizbēgami vērsta augšup tai vietā, kur virve vai kabelis virzās uz stiprinājuma punktu. Hesa pēcnāves fotogrāfijās labi saskatāms nospiedums uz kakla - tas virzīts paralēli. Varu pilnīgi noteikti apgalvot - tā nebija pašnāvība."

„Tieši Klondaikā es atradu pats sevi. Tur tu iegūsti perspektīvu.” Tā rakstīja pagājušā gadsimta sākuma amerikāņu prozaiķis Džeks Londons. Kā divdesmit vienu gadu vecs jauneklis nākamais klasiķis 1897. gadā no Kalifornijas ieradās Klondaikas upes krastos Kanādas galējos ziemeļrietumos, līdzīgi desmitiem tūkstošu citu Klondaikas zelta drudža aizrauto. Zeltu Londons atrada visai maz, taču par īstu zelta dzīslu viņam kļuva klimatiski un sociāli skarbajā vidē gūtie iespaidi un dzīves izjūta, kas pārtapa neatkārtojami spilgtā un valdzinošā prozā. Nesalīdzināmi vairāk gan bija to, kuriem nācās griezties atpakaļ tukšām rokām, bieži arī ar iedragātu veselību, un netrūka arī tādu, kuri Klondaikas Zelta drudža mirāžai upurēja dzīvību. Par Klondaikas Zelta drudža sākuma datumu tiek uzskatīts 1896. gada 16. augusts. Šai dienā pie Bonanzas strauta, kas ietek Klondaikas upē nedaudz virs tās satekas ar Jukonu, četru cilvēku zelta meklētāju grupa uzgāja pamatīgas dārgmetāla iegulas, attiecīgi reģistrējot savu zelta ieguves iecirkni. Grupā ietilpa Kalifornijā dzimušais Džordžs Karmaks, viņa sieva Keita, svainis Džeimss un Keitas krustdēls Dovsons Čārlijs. Pēdējie trīs bija iedzimtie, cēlušies no jauktas tlingitu un tagišu cilšu indiāņu ģimenes. Tiek lēsts, ka nākamo četru gadu laikā viņi savos iecirkņos ieguvuši zeltu apmēram viena miljona dolāru vērtībā. Protams, minētā veiksminieku četrotne nebija pirmie, kuri meklēja un arī atrada zeltu attālajā Kanādas nostūrī. Pirmie eiropieši šais zemēs – krievi no Klusā okeāna puses un kanādieši no kontinenta austrumiem – gan vairāk interesējās par zvērādu ieguvi. Tomēr, tuvojoties 19. gs. nogalei, pasaulē un, jo sevišķi, Savienotajās Valstīs auga pieprasījums pēc zelta. Jau apmēram desmitgadi pirms Klondaikas zelta atklāšanas zeltraču grupas, virzoties no Aļaskas puses, ieceļoja Kanādai piederošajā Jukonas baseinā, veidojot te nelielas apmetnes. Šīs kustības rezultātā dažu gadu laikā Aļaskas austrumos izauga Sērklas pilsēta, ar savu vietējo laikrakstu un operteātri, lai pēc Klondaikas zelta drudža sākuma tiktu praktiski pamesta. Tagad zelta meklēšanas smagumpunkts pārvietojās uz Dousonu, kas no indiāņu apmetnes Klondaikas un Jukonas satekā apmēram gada laikā izauga par pilsētu ar 15 000 – 17 000 iedzīvotāju. Tie desmiti tūkstošu, kuri, no avīzēm uzzinājuši par zelta zemi ziemeļos, Sietlā vai Sanfrancisko sēdās kuģos, lielāko tiesu devās pretī nopietnām grūtībām. Praktiski viss dzīvei nepieciešamais bija jāved līdzi, pie tam Kanādas valdība pieprasīja, lai katram ieceļotājam būtu sava pārtika vismaz gadam, un kopā ar citu dzīvei nepieciešamo viena zelta meklētāja bagāža bija apmēram tonnu smaga. To visu nācās nogādāt galā laivās pa krāčainām upēm, ziemās – suņu pajūgos, pat pārnesot uz paša kamiešiem, ja nebija naudas nastu nesējam vai zirgam. Statistika liecina, ka no tiem apmēram 100 000, kuri devās ceļā uz Klondaiku, Dausonu sasniedza labi ja 40 000. Tikai kādi 4000 patiešām atrada zeltu, tikai daži simti kļuva bagāti. Jau pēc trīs gadiem, atklājot zelta iegulas vieglāk sasniedzamās Kanādas un Aļaskas vietās, Klondaikas zelta drudzis strauji noplaka. Jukonas teritorijas iedzīvotāju skaits, kas 19. un 20. gs. mijā bija ap 25 000, 1920. gadā bija nokrities līdz 5000 tūkstošiem, un Zelta drudža laika līmeni sasniedza tikai ap 1985. gadu.

Samērā nenozīmīga kauja, kas Pirenejos notika 778. gada 15. augustā starp franku karaļa Kārļa Lielā armijas vienību un vietējo basku spēkiem, tomēr devusi vienu no spilgtākajiem Eiropas viduslaiku eposu tēliem – bruņinieku Rolandu, vīrišķīgu karotāju, kurš nepadodas pārspēkam, bet cīnās, līdz krīt. Vēlākajos gadsimtos viņa tēls sāka rotāt daudzu Vāczemes pilsētu laukumus, un šai tradīcijai, gan krietni vēlāk, sekoja arī Rīga. Mūsu ēras 777. gadā pie franku imperatora Kārļa Lielā viņa rezidencē Paderbornā ieradās sūtņi no Barselonas musulmaņu vietvalža Suleimāna al-Arabi. Islāma pasaulē tobrīd notika cīņa starp Abasīdu un Omeijādu kalifu dinastijām: jaunā kalifu dinastija – Abasīdi – 8. gadsimta vidū bija nākuši pie varas sacelšanās rezultātā, gāžot no troņa iepriekšējo dinastiju – Omeijādus. Tomēr vienam no Omeijādu prinčiem Abdarrahmānam bija izdevies nostiprināties Pireneju pussalā, izveidojot šeit Kordovas emirātu. Barselonas vietvaldis al-Arabi bija nostājies Abasīdu pusē un cīņā pret Kordovas emīru tagad meklēja kristīgā imperatora atbalstu. Al-Arabi solīja atzīt Kārļa virskundzību pār Barselonu, solot, ka viņiem piesliešoties arī Saragosas un Veskas vietvalži un, protams, visu pasākumu atbalstīšot arī Bagdādes kalifs. Kārli nenācās ilgi lūgties – jau nākamajā gadā nenogurdināmais karotājs lielas armijas priekšgalā devās pāri Pirenejiem, kur viņam pievienojās al-Arabi. Tomēr pasākums neizdevās kā plānots: kad Kārļa un al-Arabi armijas ieradās pie Saragosas, vietvaldis Huseins al-Ansari atteicās atvērt pilsētas vārtus. Pēc mēnesi ilga aplenkuma, kura laikā noskaidrojās, ka arī solītie papildspēki no kalifa, visticamāk, nepienāks, Kārlis ar savu armiju devās atpakaļ pāri Pirenejiem. Diezgan ticami, ka Saragosas vietvaldim izdevās atpirkties no varenā franka ar pamatīgu daudzumu zelta un kādu vērtīgu gūstekni – vienu no emīra armijas augstākajiem komandieriem Ibn-Obeidu. Kārļa mājupceļš veda cauri pusneatkarīgajai Vaskonijas hercogvalstij, kuras vārds cēlies no šo kalnaino apvidu iedzīvotājiem – franku sauktiem par vaskoņiem, kuru pēcnācējus mēs šodien pazīstam kā baskus. Vaskonijas hercogi centās turēties pretī gan musulmaņu kalifu, gan franku karaļu pakļaušanas centieniem, tāpēc Kārlis pavēlēja savai armijai sagraut harcogvalsts galvaspilsētas Pamplonas nocietinājumus, bet pēc dažu avotu ziņām – vispār ļāva nopostīt visu basku galvaspilsētu. Un nav nekāds brīnums, ka franki saņēma kareivīgo basku atbildes triecienu: uzbrukums notika Pirenejos, Ronsevālas aizā 778. gada 15. augusta vakarā. Baski uzbruka Kārļa armijas arjergardam. Pēkšņums un izdevīgā vieta starp mežainām kalnu nogāzēm, ļāva viņiem ātri nodarīt frankiem lielus zaudējumus un tad tikpat strauji atkāpties, paķerot līdzi laupījumu, tai skatā vismaz daļu no Saragosas vietvalža zelta. Franki bija, iespējams, sava laika izcilākie karotāji, tomēr baski savos kalnos bija kā mājās, pie tam sabiedrotajos viņiem bija nakts tumsa. Starp franku kritušajiem bija vairāki ievērojami augstmaņi – Kārļa mažordoms Egihards, pfalcgrāfs Anselms, kā arī Bretaņas markas pārvaldnieks Hroudlands. Šis pēdējais vairākus gadsimtus vēlāk kļuva par prototipu franču nacionālā varoņeposa tēlam – leģendārajam bruņiniekam Rolandam. Sākotnēji mutvārdos tapusī un 12. gs. pierakstītā „Dziesma par Rolandu” pārvērtusi samērā nelielo sadursmi Ronsevālā par varenu kauju, kurā franki cīnās pret simt tūkstošu vīru lielu armiju, kas pie tam ir nevis baski, bet gan, protams, saracēņi. Kā varonīgs un  pienākumam uzticīgs karotājs Rolands kļuva par viduslaiku Eiropas bruņinieka ideāltēlu, kurš simbolizēja krietnumu un taisnīgumu. Kopš 14. gadsimta Vācijas pilsētās ieviesās tradīcija novietot rātsnama tuvumā Rolanda statujas. Rīgas Rolands gan ir krietni jaunāks – tas uzstādīts 1895. gadā.

Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas Ļeņingradas komitejas pirmā sekretāra Andreja Ždanova referāts par literārajiem žurnāliem „Zvezda” un „Ļeņingrad” 1946. gada 14. augustā aizsāka līdz tam nepieredzēti plašu cīņu pret padomju ideoloģijai nevēlamām izpausmēm literatūrā un mākslā. Andrejs Ždanovs 1946. gadā vada boļševiku partijas komiteju Ļeņingradā – Padomju Savienības otrajā lielākajā pilsētā – un arī tās rajonā. Vēl viņš ir partijas centrālkomitejas politbiroja loceklis. 1946. gada 14. augustā Ždanovs uzstājas Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas Organizatoriskajā birojā ar apjomīgu ziņojumu par diviem Ļeņingradā iznākošiem literāriem žurnāliem „Zvezda” un „Ļeņingrad”. Taču runa nav ne tuvu tikai par diviem preses izdevumiem – Ždanova uzstāšanās un tai sekojošais orgbiroja lēmums noteiks padomju kultūras likteņus vēl daudzus desmitus gadu. No VK(b)P Orgbiroja lēmuma par žurnāliem „Zvezda” un „Ļeņingrad”: „Padomju literatūras – visprogresīvākās literatūras pasaulē – spēks ir tas, ka tā ir literatūra, kam nav un nevar būt citu interešu kā tautas intereses, kā valsts intereses. Padomju literatūras uzdevums ir palīdzēt valstij pareizi audzināt jaunatni, atsaukties tās prasībām, izaudzināt jauno paaudzi mundru, tādu, kas tic savai lietai, nebīstas šķēršļu, ir gatava pārvarēt kuru katru kavēkli. Tādēļ katra bezidejības, apolitiskuma, principa „mākslu mākslai” sludināšana ir sveša padomju literatūrai, kaitīga padomju tautas un valsts interesēm, un tai nedrīkst būt vietas mūsu žurnālos. Tāda veida liberālisms, kura dēļ tautas un valsts intereses upurē draugu attiecībām, noved pie tā, ka rakstnieki pārstāj nepārtraukti papildināties, sāk zaudēt atbildības apziņu tautas, valsts un partijas priekšā, pārstāj virzīties uz priekšu.” Pirmie zem boļševistisko literatūras pārveidotāju vesera pakļūst Andreja Ždanova referātā piesauktie – dzejniece Anna Ahmatova un prozaiķis Mihails Zoščenko. Smalko satīriķi Zoščenko partijas bonza nodēvē par padomju dzīves un padomju cilvēku gānītāju un kariķētāju, kurš sludinājis riebīgu morāli laikā, kad padomju tauta cīnījusies pret fašistiskajiem iebrucējiem. Tas ir baigs apvainojums. Annai Ahmatovai piemin savulaik piederēšanu akmeistu virzienam un paziņo, ka šo buržuāzisko salonliteratūru viņa tagad ievazājot arī padomju dzejā. Abiem rakstniekiem šie apvainojumi nozīmē publicēšanās aizliegumu uz daudziem gadiem, dzīvi trūkumā un bailēs no vēl smagākām represijām. Bet ždanovisma vilnis turpina velties pāri visai Padomju Savienībai. Nākamajā mēnesī referāts iztulkots brālīgo republiku tautu valodās, un pēc tā parauga top attiecīgi verbālie vēmieni vietējai lietošanai. Latvija nav izņēmums. Smagi tiek Aleksandram Čakam – viņš iespaidojoties no romantiķa Bairona un izkurtējušā estēta Oskara Vailda, esot tēlos pašmērķīgs; Valdis Grēviņš – dekadentisks pesimists, Mirdza Ķempe – apolitiska un abstrakta, Jānis Plaudis – formālists, jau mirušais Eriks Ādamsons – vienkārši padomju literatūrai svešs un nepieņemas ideālists, kura iespiešana „Karogā” – rupja kļūda. Prozā Elīna Zālīte, Anna Brodele un Laimonis Purs pieļaujot ideoloģiskas kļūdas un tēlojot, ka saimniekpaps – lauku buržujs – var mierīgi iekļauties padomju dzīvē. Seko publicēšanās aizliegumi – Grēviņam, Austrai Dālei, Elzai Stērstei. No grāmatnīcām un bibliotēkām izņem grāmatas. Ždanovs mirst jau divus gadus vēlāk – iespējams, ne gluži dabīgā nāvē, jo tieši tobrīd Staļinam tuvākajās aprindās notiek zināma varas pārdale. Bet ždanovisms ilgi pārdzīvo savu radītāju. Vēl vairākas paaudzes komunistu partijas funkcionāru kredo attieksmē pret kultūru ir apmēram šādi: 1) māksla dalās padomju tautai un valstij derīgajā un tādā, kas jālikvidē; un 2) viss, kas nāk no pirmspadomju un rietumu kultūras, ir kaitīgs, ja vien nevar pierādīt pretējo. Pēc Staļina nāves ždanovisma kaite pāriet vairāk latentā formā, taču recidīvi atkārtojas regulāri, un padomju kultūra ar to sirgst, tēlaini izsakoties, līdz savai pēdējai stundiņai.  

1961. gada 13. augustā Vācijas Demokrātiskās Republikas valdība slēdza robežu ar Rietumvāciju un uzsāka robežas aizsargbūvju celtniecību. Berlīnē robeža pamazām ieguva betona sienas veidolu – tapa Berlīnes mūris. „Ir daži, kuri saka, ka komunisms – tā ir nākotne. Lai viņi atbrauc uz Berlīni! Un vēl ir daži, kuri saka – mēs varot sastrādāt ar komunistiem Eiropā un visur citur. Lai viņi atbrauc uz Berlīni! Un ir pat daži tādi, kuri saka – komunisms patiešām ir ļauna sistēma, bet tas dod izaugsmes iespējas mūsu ekonomikai. Lass' sie nach Berlin kommen! Lai viņi atbrauc uz Berlīni!” Tas ir fragments no Savienoto Valstu prezidenta Džona Ficdžeralda Kenedija runas, ko viņš teica 1963. gada jūnijā no Rietumberlīnes rātsnama balkona. Tā ir tā pati runa, kurā, kā daudzi domā, prezidents sevi netīši esot nodēvējis par ievārījuma maizīti. Tas nav tiesa, bet tas ir mazliet cits stāsts. Bet tiesa ir, ka šī runa piešķīra galvenā aukstā kara un komunistiskās paverdzināšanas simbola lomu Berlīnes mūrim – robežbūvei, kuru toreizējā Vācijas Demokrātiskās Republikas valdība sāka būvēt 1961. gada 13. augustā. Līdz šim datumam vācieši diezgan brīvi pārvietojās starp četrām pēckara okupācijas zonām – amerikāņu, britu, franču un padomju. Līdz ar četrdesmito gadu beigām rietumvalstu okupācijas zonas pamazām saplūda vienā valstī, padomju zona palika savrup. Un šīs zonas pašā viducī savukārt savrup palika Rietumberlīne, jo Berlīne arī kara beigās tika sadalīta starp četrām uzvarējušajām lielvalstīm – apmēram puse Padomju Savienībai, otra puse – pērējiem trim. Vācijas Demokrātiskā Republika bija visattīstītākā un vislabāk pārtikusī komunistiskā bloka zeme. Tomēr tā nespēja mēroties ar Rietumvācijas „ekonomisko brīnumu”, nemaz jau nerunājot par brīvības faktoru. Sākot ar 1949. gadu, Austrumvāciju ik gadus pameta 100 000–300 000 austrumvāciešu. Līdz 1961. gadam „republikas bēgļu” skaits bija pārsniedzis 2,5 miljonus. Un tad nu Austrumvācijas šefs Valters Ulbrihts lēma, ka tam jāpieliek punkts. Viņš, starp citu, ir tas, kurš devis Berlīnes mūrim tā vārdu – vēl 1961. gada jūnijā preses konferencē viņš paziņoja: „Neviens negrasās celt kādu mūri!” Un to nu viņam pieminēja, kad pāris mēnešus vēlāk Austrumvācija slēdza savas robežas. Berlīnē, kur kustība starp Rietumu un padomju zonām bijusi līdz tam visaktīvākā, tūlīt sāka veidot robežbūves. Sākotnēji t.s. „mūris” ir tikai dzeloņstiepļu nožogojums. Nākamajā gadā veido vēl vienu dzeloņdrāšu joslu un starp abām joslām nojauc ēkas – veidojot „mirušo zonu”. 1965. gadā sāk celt betona sienu, bet 1975. gadā sākas pēdējās mūra kārtas būvniecība no 3,6 metrus augstiem dzelzsbetona blokiem. Tā jau ir vesela sarežģīta sistēma ar bunkuriem, sargtorņiem, signalizāciju, lamatām un mīnām. Austrumvācu nomenklatūra to dēvē par ''antifaschistischer Schutzwall'' – „pretfašisma aizsargvalni”. Visa aizsardzība gan ir vērsta Vācijas Demokrātiskās Republikas virzienā – pret tiem, kuri mēģina pamest sociālisma paradīzi un aizbēgt pie rietumu fašistiem. Sekmīgu pārbēdzēju visā turpat 28 gadus ilgajā Berlīnes mūra pastāvēšanas vēsturē ir ap pieciem tūkstošiem. Viņi rok tuneļus, laižas ar deltaplāniem un gaisa baloniem, slidinās pa trosēm, daži iztriecas cauri kontrolpunktiem automašīnās, un viens – aizdzen austrumvācu jaunatnes militārajai organizācijai piederošu lidmašīnu. Bet vismaz 192 vācieši mirst pie mūra, savu pavēli pildošo tautiešu lodes ķerti. Beigas tam visam pienāk 1989. gada 9. oktobrī, kad Austrumvācijā vairs neatrodas neviens, kas būtu gatavs dot pavēli šaut. Sākot ar šo dienu Vācija uzsāk apvienošanās procesu, bet mūri arvien intensīvāk sāk izvazāt suvenīriem. Starp citu, mūra fragmenti izvietoti 26 pasaules vietās, lielāko tiesu – Savienotajās Valstīs. Eiropā oficiāli reģistrētas piecas vietas: Vatikāna dārzos Romā, pie Eiropas Parlamenta Briselē, pie Eiropas Cilvēktiesību tiesas Strasbūrā, pie Britu Karaliskā kara muzeja Londonā un pie kādreizējās Kompartijas Centrālkomitejas ēkas Kronvalda parkā Rīgā.

1920. gada 11. augustā Rīgas pilī tika noslēgts miera līgums starp Latvijas Republiku un Padomju Krieviju, kurā pēdējā, cita starpā, uz mūžīgiem laikiem atteicās uz jebkādām suverēnām tiesībām uz Latvijas zemi un tautu. 1920. gada 11. augustā pulksten 12:40 dienā – noslēdzās Latvijas Neatkarības karš. Šajā brīdī Latvijas Ārlietu ministrijas ēkā tobrīd vēl Nikolaja, tagad Krišjāņa Valdemāra ielā tika parakstīts miera līgums starp Latvijas Republiku un Padomju Krieviju. Boļševistiskā Krievija bija pretinieks, pret kuru Latvijas valsts bija cīnījusies visā šī kara gaitā. Jau dažas nedēļas pēc Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas Sarkanās armijas iebrukums pārtrauca jaunās valsts izveides procesu, lika Pagaidu valdībai pamest Rīgu un padarīja to pilnīgi atkarīgu no Vācijas militārās klātbūtnes Latvijā. Arī no šīs atkarības vēlāk nācās atpirkties par Latvijas pilsoņu dzīvību cenu, sevišķi jau Bermonta avantūras laikā 1919. gada oktobrī un novembrī. Un laikā, kad brieda Bermonta uzbrukums, – 1919. gada 11. septembrī Latvija saņēma Padomju Krievijas ārlietu tautas komisāra Georgija Čičerina priekšlikumu sākt miera sarunas. Tas bija kritisks brīdis arī boļševiku varai Krievijā. Ģenerāļa Deņikina „balto” armija no dienvidiem strauji virzījās uz Maskavu, Petrogradas pievārtē stāvēja ģenerāļa Judeniča spēki. Ar to arī izskaidrojama Ļeņina valdības vēlme noslēgt mierlīgumus ar Latviju un pārējām reģiona jaunajām valstīm un visai piekāpīgā pozīcija, cita starpā paužot gatavību atzīt Latvijas tiesības uz Latgali, kuru tobrīd vēl kontrolēja Sarkanā armija. Taču kategoriski pret vienošanos ar boļševikiem tobrīd iebilda Antantes lielvalstis, būdamas puslīdz drošas, ka „Sarkanā Krievija” drīz beigs pastāvēt. Līdzīgs viedoklis sākotnēji bija arī Latvijas ārlietu ministram Zigfrīdam Meierovicam un Pagaidu valdībai, proti, ka ar Ļeņina valdību slēdzams pamiers, bet mierlīgumu varēs slēgt tikai ar jaunu, neboļševistisku Krieviju. Vai šāda neboļševistiska vara vispār būtu gatava runāt ar Latvijas Republiku kā līdzvērtīgu partneri, vai arī uzlūkotu to kā separātisku provinci, kuras statuss ir Krievijas iekšējā lieta, – tas paliek alternatīvās vēstures jautājums. Militārā un starptautiski politiskā situācija 1919. gada rudenī bija galvenais iemesls, kāpēc sarunu uzsākšana aizkavējās par vairākiem mēnešiem, sākoties Maskavā 1920. gada 11. janvārī, un arī tad – slepeni, Latvijas delegācijai maskējoties ar Sarkanā Krusta misijas statusu. Pamiers, arī joprojām slepens, tika noslēgts 30. janvārī, kad kopīgā Latvijas un Polijas spēku operācijā jau bija atbrīvota Latgale. Tajā paša laikā „balto” spēku sakāve izšķirošajās Krievijas pilsoņu kara kaujās bija mainījusi Rietumu lielvalstu nostāju – sapratušas, ka „Sarkanā Krievija” tik drīz nepazudīs no pasaules kartes, tās vairs neiebilda pret jauno valstu mierlīgumiem ar boļševikiem. 16. aprīlī Maskavā sākās jau oficiālas miera sarunas, kuras risinājās uz tobrīd savu kulminācijas fāzi sasniegušā Padomju-poļu kara fona. Sarunu gaita Latvijas delegācijai bija fiziski smaga – Maskavā trūka pārtikas, plosījās tīfa epidēmija, jūnija otrajā pusē delegācijas locekļi bija pārguruši, daži arī slimi. Pēc Latvijas puses ierosinājuma no jūlija vidus sarunas risinājās Rīgā. Ievērojot Sarkanās armijas panākumus pret Poliju, Krievijas delegācijas pozīcija kļuva nepiekāpīgāka, un galu galā Latvijai nācās atteikties no cerībām panākt kompensāciju par Sarkanās armijas iebrukuma radītajiem zaudējumiem un pilnīgu no Latvijas Pirmā pasaules kara laikā evakuēto rūpniecības iekārtu atgriešanu. Tomēr svarīgākais – Latvijas suverenitātes atzīšana visā latviešu nācijas apdzīvotajā teritorijā – bija panākts.

Galeonai „Vaza” bija jākļūst par Zviedrijas karaliskās flotes lepnumu, taču 1628. gada 10. augustā grandiozais burinieks nogrima Stokholmas reidā vien dažas stundas pēc nolaišanas ūdenī. Toties mūsdienās, izcelts no dzelmes, tas kļuvis par unikālu eksponātu. Ļaužu atmiņa pirmām kārtām glabā nevis tos kuģus, kuri krietni nokalpojuši savu mūžu, šķērsojot pasaules jūras, bet gan tos, kuri reiz pazuduši dzelmē, aizraujot sev līdzi ne vienu vien dzīvību. Viens no slavenākajiem šai ziņā ir 17. gadsimta zviedru karakuģis – galeona „Vaza”. 1628. gada 10. augustā šis kuģis, tikko pametis doku Stokholmas fjordā un nozēģelējis vien pāris kilometrus, zaudēja līdzsvaru un nogrima. 17. gadsimta 20. gados Zviedrijā valdīja tās visu laiku dižākais monarhs – karalis Gustavs II Ādolfs. Viņš uz vairākām desmitgadēm padarīja Zviedriju par Ziemeļeiropas varenāko valsti, kuras īpašumi ieskāva visu Baltijas jūru. Zviedrijai bija vajadzīga spēcīga kara flote, kas nodrošinātu papildspēku un kara materiālu piegādi armijām, kuras cīnās Polijas, Vācijas un Baltijas kara laukos. Galeona „Vaza” tika iecerēta kā tobrīd spēcīgākais karakuģis Baltijas jūrā, bruņota ar 48 divdesmit četru mārciņu lielgabaliem, izvietotiem divos klājos. Kuģa būvēšanu uzsāka 1625. gadā. Tiek lēsts, ka būvei bija jānocērt apmēram tūkstotis ozolu. Starp citu, daļa no kokmateriāliem, tāpat kā visi tauvām nepieciešamie kaņepāji, nāca no Vidzemes. Tobrīd, 17. gadsimta pirmajā pusē, tāda izmēra kuģus kā „Vaza” būvēja vēl samērā reti, un arī kuģubūves inženierija mūsdienu izpratnē vēl bija bērna autiņos – būvētāji paļāvās ne tik daudz uz aprēķiniem, cik uz pieredzi un no paaudzes paaudzē nodotiem meistarības noslēpumiem. Savukārt jūras kara taktika piedzīvoja nozīmīgas pārmaiņas. Pagātnē palika laiks, kad galvenais uzbrukuma paņēmiens bija uz jūras abordāža – iebrukums pretinieka kuģī un tā ieņemšana; to nomainīja kuģu iznīcināšana ar artilērijas uguni. Karalis Gustavs Ādolfs, būdams liels artilērijas entuziasts, personīgi deva norādījumus kuģu būvētājiem, pavēlot abos kuģa klājos izvietot maksimālā kalibra lielgabalus. Dienā, kad „Vaza” devās savā pirmajā un vienīgajā kuģojumā, bija izcili labi laika apstākļi – spīdēja saule, pūta viegla dienvidrietumu brīze. Kuģis peldēja ar visām burām; lielgabalu lūkas abos klājos bija atvērtas, lai salutētu, pametot galvaspilsētu. „Vaza” majestātiski slīdēja pa fjordu, un daudzi stokholmieši pulcējās krastmalā, lai vērotu šo skatu. Taču tad, uzpūšot spēcīgākai brāzmai, kuģis pēkšņi bīstami sasvērās. Apakšējā lielgabalu klāja vaļējās lūkas nonāca zem ūdens. „Vaza” nogrima strauji, aizraudams līdzi ap trīsdesmit jūrnieku dzīvību. Karaļa pieprasītā izmeklēšana nedeva rezultātu. Lai arī grēkāzis tika cītīgi meklēts, to atrast neizdevās – visi bija rīkojušies saskaņā ar norādījumiem un noteikumiem. Laikam jau neviens nebija gatavs skaļi nosaukt galveno katastrofas iemeslu – karaļa uzstājīgā prasība izvietot augšējā klājā smagus un jaudīgus lielgabalus bija noteikusi smagumcentra nepieļaujamu novirzi uz augšu, attiecīgi laupot kuģim stabilitāti. Tomēr liktenis bija lēmis „Vazai” piedzīvot atdzimšanu. 1961. gada 8. aprīlī, gluži kā 333 gadus iepriekš, tūkstoši stokholmiešu atkal pulcējās fjorda krastos un kāpa laivās – šoreiz, lai savām acīm redzētu senlaiku burinieka pacelšanos no jūras viļņiem. Baltijas jūras aukstais un nesāļais ūdens lieliski iekonservē koku un citus organiskus materiālus. Pateicoties tam, restaurētā galeona „Vaza” tagad aplūkojama visā savā diženumā un kļuvusi par  vienu no spilgtākajiem tūrisma objektiem ne vien Zviedrijā, bet visā Eiropā.

Dmitrija Šostakoviča 7. simfonija tapa Otrā pasaules kara laikā, un tai dots Ļeņingradas vārds. Komponista dzimtā pilsēta tobrīd piedzīvoja iznīcinošu blokādi, kas prasīja vismaz miljonu dzīvību. Īpašs notikums bija simfonijas atskaņošana aplenktajā Ļeņingradā 1942. gada 9. augustā. Vācu Reiha uzbrukums Padomju Savienībai 1941. gada vasarā bija totāls šoks padomju vadībai, Sarkanajai armijai un Josifam Staļinam personīgi. Fronte strauji virzījās dziļāk padomju teritorijā, jau 9. septembrī Vermahts pārtrauca Ļeņingradas – otras lielākās Krievijas pilsētas – sakarus ar pārējo padomju teritoriju. Sākās 872 dienas ilgā Ļeņingradas blokāde, kuru piesauc kā vienu no smagākajām humānajām katastrofām cilvēces vēsturē. Tiek lēsts, ka bads un aukstums ielenktajā pilsētā prasījis vismaz miljona ļeņingradiešu dzīvības. Kā daudzi citi, blokādes sākumu Ļeņingradā sagaidīja arī komponists Dmitrijs Šostakovičs. 17. septembrī viņš uzrunāja savus līdzpilsoņus pilsētas radiofonā: „Pirms stundas es pabeidzu liela simfoniska sacerējuma divu daļu partitūru. Ja šo sacerējumu man izdosies labi uzrakstīt, izdosies pabeigt 3. un 4. daļu, tad varbūt es šo sacerējumu varēšu saukt par savu 7. simfoniju. Kāpēc es to pavēstu? Tāpēc, lai radioklausītāji, kuri mani tagad dzird, zinātu, ka mūsu pilsētas dzīve rit normāli. Mēs visi šobrīd esam savā kaujas postenī. Padomju mūziķi, mani daudzie un dārgie ieroču biedri, mani draugi, – atcerieties, ka mūsu mākslai šobrīd draud lielas briesmas. Tad nu aizstāvēsim mūsu mūziku, strādāsim krietni un pašaizliedzīgi.” Oktobra nogalē komponists kopā ar ģimeni tomēr pameta ielenkto pilsētu, pārceldamies uz Kuibiševu pie Volgas. Šeit viņš pabeidza savu Septīto, dodot tai „Ļeņingradas simfonijas” vārdu. Šeit skaņdarbs arī piedzīvoja pirmatskaņojumu 1942. gada 5. martā, sekoja atskaņojumi Maskavā, Londonā un Ņujorkā. Tomēr sevišķa nozīme bija simfonijas pirmatskaņojumam joprojām aplenktajā Ļeņingradā 1942. gada 9. augustā. Skaņdarbu sagatavoja Ļeņingradas Radiofona orķestra mūziķi diriģenta Karla Eliasberga vadībā, un tā bija patiesa varonība. Bada novārdzināti, orķestranti mēģinājumos nereti ļima no spēku izsīkuma. Daļa jau bija pametuši pilsētu, daži – miruši, trīs mūziķi šķīrās no dzīves iestudēšanas laikā. Trūkstošos aizstāja kolēģi no armijas orķestriem. Pirmatskaņojumu pārraidīja pilsētas radiofons, atskaņoja reproduktori ielās un arī jaudīgi skaļruņi frontes līnijā – tā, lai dzirdētu arī aplencēji. No vienas puses tas bija padomju propagandas žests, taču arī tik nepieciešamā gara spēka avots aplenktās pilsētas iedzīvotājiem. Dmitrija Šostakoviča „Ļeņingradas simfonijas” populārākais motīvs ir monotona marša ritmā ieturētā „iebrukuma tēma”. Saprotams, ka tajā nepārprotami tika saklausīts nacistu agresijas tēlojums. Tomēr laikabiedru atmiņas liek domāt, ka motīvs komponēts vēl pirms Vācu-padomju kara sākuma. Arī mūzikas rūpīga analīze atklāj, ka gan šim motīvam, gan simfonijai kopumā autoru varētu būt iedvesmojis ne tikai karš, bet arī baisā padomju dzīves realitāte pirmskara periodā – Staļina „Lielā terora” laikā. Arī pats Šostakovičs šais gados piedzīvoja vairākas zākāšanas kampaņas presē, darbu atskaņošanas aizliegumus, dzīvoja pastāvīgās bailēs par savu un ģimenes likteni. Zīmīgi arī tas, ka viņš pats kā 7. simfonijas saturisko kodolu piesaucis nevis „iebrukuma tēmu”, bet gan tai sekojošo rekviēma motīvu un traģiskās kulminācijas epizodi, par kuru teicis: „Es pat nezinu, kā lai raksturo šo mūziku. Varbūt tajā ir mātes asaras vai pat tādas jūtas, kad milzīgās sērās asaru vairs nav.”

Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu vidū ansamblis "The Beatles" bija savu radošo spēku pilnbriedā. Viņu septītais albums "Revolver", kas nāca klajā 1966. gada 5. augustā, tiek vērtēts kā revolucionārs sasniegums popmūzikas vēsturē. 1966. gada vasarā rokgrupa "The Beatles" pastāvēja jau sesto gadu. Pēdējos trīs gadus Liverpūles četrinieks bija pavadījis pastāvīgās koncertturnejās, grupas kontā bija jau seši albumi, pēdējo no kuriem, 1965. gadā iznākušo "Rubber Soul", daudzi dēvēja par apvērsumu popmūzikā. Bet „Bītli” jau bija ceļā uz nākamo muzikālo sasniegumu virsotni – albumu "Revolver," kuru kompānija "Parlophone" laida klajā 1966. gada 5. augustā. Ap šo laiku Liverpūles četrinieks praktiski pārtrauca koncertēt, tāpēc, radot mūziku šim albūmam, domāja tikai par tās skanējumu ierakstā un uz nebēdu eksperimentēja ar dažādiem efektiem, kurus piedāvāja tā laika modernākās skaņas ieraksta un apstrādes tehnoloģijas. Tie, protams, nebija pašmērķīgi formas triki, bet gan atspoguļoja četrotnes dzīves un laikmeta izjūtu. Tas bija laiks, kad Londona kūsāja sešdesmito gadu kultūras un seksuālās revolūcijas mutuļos, aizrautīgi izmēģinot visu, kas līdz tam bijis nepazīstams vai nepieejams, ar mini kleitām sākot, ar LSD beidzot. „Bītli” bija starp ietekmīgākajiem šī laika gara izpaudējiem. Reizumis albums "Revolver" tiek piesaukts kā grupas t.s. psihodeliskā perioda aizsākums, un, patiešām, albūma tekstos samanāmas atsauces uz psihoaktīvu vielu lietošanu. Tāpat te rodama austrumu filozofijas ietekme, kas spilgti atbalsojas atsevišķu skaņdarbu muzikālajos motīvos. „Bītli” aizvien tālāk aizgāja no sākotnējās valdzinošās vienkāršības un atvērtības, pievēršoties eksistenciālām – dzīvības, nāves un cilvēkam patiesi nozīmīgu centienu – tēmām. "The Beatles" bija izraisījuši jau otro revolūciju popmūzikā, kura lika sasparoties viņu esošajiem sāncenšiem un radīja daudzus jaunus, bet arī atstāja tos visus tālu iepakaļ,” savā grāmatā „Revolūcija galvā: „Bītlu” sešdesmito gadu ieraksti” izsakās mūzikas vēsturnieks Jans Makdonalds. Daudzu ieskatā šis albums pacēla  jaunā līmenī ne tikai „Bītlu” mūziku, bet populāro mūziku vispār, ienesot tajā daudz jaunu elementu, kas līdz tam tika uzskatīti par akadēmiskās mūzikas prerogatīvu. Spilgts piemērs ir stīgu instrumentu oktets dziesmā "Eleanor Rigby". "Revolver" septiņas nedēļas bija pārdotākais albums Lielbritānijā un sešas nedēļas – Savienotajās Valstīs. Dažādos visu laiku izcilāko albumu sarakstos – kā mūzikas kritiķu, tā „vienkāršās tautas” sastādītos – "Revolver" parasti ierindojas pirmajā pieciniekā, bet nereti tiek nosaukts arī kā visu laiku izcilākais mūzikas albums. Kas attiecas uz albuma spilgtākajiem hitiem, tad līdzās Eleanor Rigby un Tomorrow Never Knows, ko uzskata par psihodēliskā roka programmatisko sacerējumu, tā ir arī dziesma "Yellow Submarine".

1693. gada 4. augusts tiek piesaukts kā datums, kad Šampaņas Oviljē benediktiešu abatijas vīna pagraba meistars tēvs Pjērs Perinjons esot atklājis šampanieša izcilās īpašības. Par stāsta un, līdz ar to, arī datuma vēsturisko patiesumu gan nākas šaubīties, tomēr tēva Perinjona nopelni šampanieša tapšanā ir nenoliedzami. Laikam gan tie Oviljē abatijas benediktiešu brāļi, kuri 1693. gada 4. augusta rītā dzirdēja no abatijas vīna pagraba puses atskanam izsista korķa paukšķi un pagraba meistara, tēva Pjēra Perinjona izsaucienu, tūdaļ steidzās trokšņa virzienā. Kā visi Šampaņas vīndari, arī viņi labi zināja, ka tāds korķa paukšķis var nozīmēt nepatīkamus pārsteigumus. Šampaņa atrodas samērā tālu uz ziemeļiem, un tajos laikos mēdza gadīties, ka pāragri pienākusi ziema pārtrauc jaunā vīna rūgšanas procesu, atstājot tajā neizlietotu raugu un nepārstrādātu cukuru. Kad šādu vīnu iepildīja pudelēs, rūgšana nereti atsākās un izdalījās ogļskābā gāze. Labākajā gadījumā pudelei izspieda korķi, sliktākajā tā eksplodēja un nereti detonēja arī līdzās esošās pudeles, pārvēršot vīna pagrabu pludojošā haosā. Tomēr šoreiz bažas bija nevietā: ielūkojušies vīna pagrabā, klosterbrāļi ieraudzīja godājamo pagrabmeistaru ar vīna baudītāja iejūsmu vaigā un vēderainu Šampaņas vīna pudeli rokā. Virs kakliņa cēlās balta putu cepurīte. „Nāciet ātrāk – es dzeru zvaigznes!” bilda tēvs Pjers. Visticamāk gan, ka patiesībā šāda epizode nekad nav notikusi, un to sagudrojuši reklāmas tekstraži 19. gadsimta beigās. Tēva Perinjona dzīves laikā, 17. gadsimtā, atkārtotā vīna rūgšanu pudelēs tika uzskatīta par Šampaņas vīnkopju nelaimi, un godājamā Oviljē pagrabmeistara pierakstos ir atrodami sīki ieteikumi, kas būtu darāms, lai no šādas pārrūgšanas izvairītos. Pat ja tēvs Perinjons arī pagaršoja šādu pārrūgušu vīnu, pat ja viņam tas garšoja, viņš diezin vai mūža nogalē mainīja savus ieskatus. Nē – burbuļojošais vīns ir sabojāts! Tomēr ir zināms, ka jau 16. gadsimta pirmajā pusē benediktiešu mūki Sentilēras abatijā Langedokā, Francijas dienvidos, sākuši raudzēt dzirkstošo vīnu. 17. gadsimtā, apmēram 50 gadus pirms tēva Perinjona, britu dabas pētnieks Krisofers Marrets iesniedza Londonas Karaliskajai biedrībai pētījumu, kurā precīzi aprakstīja vīna otrreizējās raudzēšanas metodi. Un tieši briti bija tie, kuri pirmie novērtēja burbuļojošā Šampaņas vīna izcilās īpašības un sāka to pasūtīt arvien lielākos daudzumos. 1715. gadā mira Saules karalis Luijs XIV. Par Francijas faktisko valdnieku mazgadīgā Luija XV vietā kļuva viņa tēvocis Orleānas hercogs Filips – liels šampanieša mīļotājs. Šampanieša dzeršanas mode ieviesās Versaļas galmā, un tad jau arī nebija ilgi jāgaida, kad īsts šampanieša bums pārņēma Parīzes restorānus un smalkākās mājas. Tēvs Perinjons to gan nepieredzēja – tāpat kā Luijs XIV, arī Oviljē abatijas pagraba meistars mira 1715. gadā. Tomēr tēva Pjēra Perinjona nopelni šampanieša radīšanā ir nenoliedzami. Tieši viņš izstrādāja metodi, kā no tumšajām vīnogām iegūt kvalitatīvu baltvīnu, un tādējādi radīja izcilu vīna materiālu šampanieša ražošanai. Atzīmējot tēva Perinjona nopelnus, Moē un Šadona firma – viens no senākajiem un prestižākajiem šampanieša ražotājiem – pagājušā gadsimta pirmajā pusē sāka ražot izcili augstvērtīgu šampanieti no labāko ražas gadu vīnogām, dodama tam nosaukumu Dom Perignon.        

1936. gadā Berlīnes olimpiskajās spēlēs melnādainie amerikāņu atlēti Džesijs Ouvenss un Ralfs Metkāfs izcīna attiecīgi zelta un sudraba medaļas 100 metru sprinta distancē. "Es pasludinu Berlīnes olimpiskās spēles - pirmo jaunā laikmeta olimpiādi - par atklātu!" Berlīnes Olimpiskajā stadionā sapulcējušies sveica Vācijas reihskanclera un fīrera Ādolfa Hitlera paziņojumu ar daudzbalsīgu "Hail!" Bija 1936. gada 1. augusts, un Berlīnē sākas 11. vasaras olimpiāde. "Gluži kā mūslaiku Cēzars viņš sveic atlētus no vairāk nekā piecdesmit valstīm!" iejūsmīgi pauda kāds amerikāņu radio reportieris. Nacistu režīms patiešām centās, lai Berlīnes olimpiāde kļūtu par izcilāko vēsturē, un daudz kas te tiešām bija neredzēts un izcils. Līdzekļi nebija žēloti spēļu fiksēšanai kinolentē, kuru vadīja fīrera protežē - režisore Lenija Rīfenštāle, un viņas filma "Olimpija", kas tapa no uzņemtā hronikas materiāla, patiešām kļuva par notikumu dokumentālā kino vēsturē. Berlīnes spēles bija pirmās, kuras translēja televīzija - tobrīd vēl tikai dzimstošs medijs. Un, protams, šīm spēlēm bija jākļūst par āriešu rases pārākuma apliecinājumu. No Vācijas izlases jau pie laika bija atsijāti visi ebreju izcelsmes sportisti, taču, kas attiecās uz citu valstu izlasēm, tad to rases tīrību ietekmēt nebija pat visvarenā vācu tautas vadoņa spēkos. Olimpiādes trešajā dienā, 1936. gada 3. augustā, notika sacensības 100 metru sprintā vīriešiem, un šis starts sagādāja fīreram divkāršu vilšanos. Ar nepārprotamu pārākumu pirmās divas vietas skrējienā izcīnīja melnādainie amerikāņi- zeltu - Džesijs Ouvenss (attēlā), sudrabu - Rolfs Metkāfs. Hitlers nespēja apslēpt sarūgtinājumu, un kad augstlēkšanā triumfēja vēl viens nēģeris Kornēliass Džonsons, fīrers pameta olimpisko stadionu, nesagaidījis apbalvošanas ceremoniju. Privātā sarunā ar arhitektu Albertu Špēru viņš esot izteicies, ka šiem melnajiem, kuri nupat pametuši džungļus, protams esot vairāk fiziska spēka, tāpēc viņiem būtu jāaizliedz konkurēt sporta sacīkstēs ar civilizētajiem baltajiem cilvēkiem. Tikmēr Džesijs Ouvens kļuva par Berlīnes olimpiādes sensāciju, izcīnīdams zelta medaļas arī vēl 200 metru sprintā, tāllēkšanā un, Savienoto Valstu komandas sastāvā, arī stafetes skrējienā. Sava daļa slavas tika arī pārējiem melnādainajiem amerikāņu atlētiem, kuri, cik var spriest no publikācijām arī tālaika Latvijas laikrakstos, tur - Berlīnē - bija īsti preses un publikas mīluļi.

Kauju starp maķedoniešu un vairāku senās Grieķijas pilsētvalstu apvienotajiem spēkiem 2. augustā 338. g. pirms mūsu ēras uzskata par vienu no nozīmīgākajām antīkās pasaules vēsturē. Savā ziņā tieši šeit ar maķedoniešu uzvaru beidzās klasiskais periods un sākās jauns laikmets – helēnisms. Maķedonijas ķēniņvalsts atradās sengrieķu zemju nomalē – antīkās Grieķijas galējos ziemeļos. Tālāk uz ziemeļiem jau pletās barbaru zemes. Sengrieķu mīts vēstīja, ka maķedoniešu ķēniņi cēlušies no Argosas pilsētas valdnieka Tēmena, kuram senčos bijis varonis Hērakls un, tātad, arī dievu valdnieks Zevs. Un, gluži vai kā apliecinot šo mītā pausto izredzētību, tieši senās Maķedonijas ķēniņiem bija lemts apvienot līdz tam sadalītās un nereti ķildīgās sengrieķu valstis un pavērst tās vareniem iekarojumiem austrumos. Apvienošanās process tika īstenots, cita starpā, ar militāru spēku, un izšķirošā šai ziņā bija kauja, kuru Maķedonijas ķēniņa Filipa II karaspēks izcīnīja pret Atēnu, Tēbu un vairāku citu sengrieķu pilsētvalstu spēkiem pie Hēronejas ciema 2. augustā, 338. gadā pirms mūsu ēras. Līdz ar 5. gs. sākumu pirms mūsu ēras pie senās Grieķijas austrumu robežām parādījās varens pretinieks – Ahaimenīdu Persijas impērija. Sākās pārdesmit gadus ilgas cīņas, kurās grieķi piespieda persiešus atkāpties no Eiropas. Tomēr jau drīz pēc uzvaras pār Persiju pašu uzvarētāju starpā sākās ķildas un kari. Vispirms Atēnas un Sparta vairākas desmitgades nežēlīgi cīnījās par hegemoniju, vēlāk priekšplānā izvirzījās trešā spēcīgākā pilsētvalsts – Tēbas. Tikām Maķedonijas ķēniņi pamazām pleta plašumā savu varas sfēru kaimiņu barbaru zemēs. Pēc viena šāda kara pret Ilīriešiem toreizējais ķēniņš Amīntass kā miera garantiju nodeva viņiem par ķīlnieku savu jaunāko brāli Filipu. Vēlāk līdzīgā statusā Filips nonāca Tēbās, un, domājams, šī pieredze viņam lieti noderēja, kad ķēniņā Amīntass bija miris no slepkavas rokas, bet otrs brālis Perdika kritis kaujā, un Filips ņēma varas grožus savās rokās. Vispirms viņš pamatīgi palielināja un uzlaboja savu armiju. Filipa izgudrojums bija falanga – ciešās rindās uzbrūkoša kājnieku vienība, kas, pateicoties kaujas taktikai, bija pretiniekiem teju nepieveicama. Dienvidu kaimiņi paši nereti iesaistīja Maķedoniju kā sabiedroto savstarpējos konfliktos, un to rezultātā Filipa ietekme pārējā Grieķijā arvien pieauga. Grūti teikt, kad tieši Maķedonijas ķēniņam nobrieda plāns par uzbrukumu Persijas impērijai, taču, līdzko tas radās, bija skaidrs, ka jānodrošina aizmugure, proti – jāpanāk, lai Grieķijas pilsētvalstis ir vai nu Maķedonijas sabiedrotie, vai vasaļi. Kas attiecas uz izšķirošo kauju pie Hēronejas, mūsdienu vēsturnieki visumā piekrīt trīs gadsimtus vēlāk dzīvojušā Sicīlijas Diodora piesauktajiem apmēram 30 000 maķedoniešu rindās un lēš, ka arī Filipa pretinieku bijis apmēram tikpat. Atēniešu un tēbiešu pozīcijas bijušas labi izraudzītas, taču Filipam izdevies ar veiklu spēku atvilkšanas manevru vienā no flangiem izvilināt pretinieku no šīm pozīcijām. Līdz ar šo atvilkšanos pretējais flangs, kuru komandējis ķēniņa astoņpadsmitgadīgais dēls Aleksandrs, sācis strauju uzbrukumu un ielauzies pretinieka rindās, kas arī noteicis kaujas iznākumu. Filipa miera noteikumi uzvarētajiem pretiniekiem nebija iznīcinoši, jo Maķedonijai vajadzēja sabiedrotos, nevis potenciālus dumpiniekus. Grieķijas pilsētvalstis apvienojās t.s. Korintas līgā ar Maķedoniju kā vadošo spēku. Tagad Filips bija gatavs karagājienam uz Persiju, taču tā priekšvakarā viņa dzīvi aprāva slepkavas asmens. Tēva plānus bija lemts īstenot Aleksandram, kurš sagrāva drupās reiz vareno Persijas impēriju, līdz ar to ievadīja jaunu vēstures laikmetu – sauktu par helēnisma laiku, un pats iegūdams pavārdu Lielais.    

1936. gada 1. augustā Berlīnē – tolaik nacistu Reiha galvaspilsētā – tika atklātas 11. vasaras olimpiskās spēles. Tās palikušas vēsturē ar vairākām tehnoloģiskām novitātēm un arī ar totalitārā režīma vēlmi izmantot spēles propagandas nolūkos, kas gan īsti neizdevās. „Pasludinu 1936. gada olimpiskās spēles par atklātām!” – Tūkstošus klātesošo pāršalc daudzbalsīgs „Heil!”, uniformētais reihskanclers arī pamet augšup roku ar atpakaļ atliekto plaukstu hrestomātiskajā žestā, un 11. vasaras olimpiskās spēles Berlīnē var sākties. Labdabīga, godīga un koleģiāla sacensība – pretstats bruņotai cīņai starp nācijām – tādu olimpiskās kustības ideālu saskatīja franču barons Pjērs de Kubertēns, kad 19. gadsimta beigās ķērās pie leģendām apvīto Grieķijas olimpisko spēļu tradīcijas atjaunošanas modernajā pasaulē. Un kaut pasaule diženā franča ideju uztvēra ar entuziasmu, tomēr, kā ikviena ideālista izsapņoto, arī viņa idejas drusku pielāgoja savam raksturam. Un tā nu olimpiskās spēles, kurām bija jānes pasaulē miera ideja, daudziem kļuva par iespēju savas varenības un valstisko muskuļu demonstrēšanai. Un Berlīnes olimpiāde šai ziņā ir visai spilgts piemērs. Vācu tautas fīreram Berlīnes olimpiāde saistās ar īpašām ambīcijām – tai jāapliecina āriskās rases pārākums. Šīs ambīcijas izkūp Berlīnes augusta debesīs, kad par četru zelta medaļu ieguvēju un šīs olimpiādes nepārprotamu zvaigzni kļūst melnādainais – tātad, „zemākas” rases pārstāvis amerikānis Džesijs Ouvenss. Vācija gan izrādās pati ražīgākā komanda medaļu skata ziņā, pamatīgi apsteidzot tuvākos konkurentus amerikāņus. Tiesa, Berlīnē gan nestartē vēl vienas lielvalsts atlēti: Padomju Savienība sākotnēji uzlūko olimpiskās spēles kā buržuju un kapitālistu izgudrojumu. Tomēr ar laiku boļševisma ideologi attopas, cik iedarbīgs ir sports kā valsts varenības apliecināšanas līdzeklis. Starp citu, nav izslēgts, ka tieši Berlīnes olimpiāde viņiem šai ziņā ir iedvesmojošs piemērs. Tā nu Staļins vēl valda un vada savu pēdējo mūža gadu, kad padomju delegācija 1952. gadā ierodas uz olimpiādi Helsinkos un ierindojas otrajā pozīcijā tūlīt aiz amerikāņiem medaļu skaita ziņā. Berlīnes olimpiāde ir pirmā, kurā sevi piesaka jauns masu saziņas līdzeklis – televīzija. Norises stadionos pirmo reizi tiek translētas tiešraidē. Atbilstošu uztveršanas ierīču gan iedzīvotājiem vēl nav, taču iekārtotas īpašas demonstrācijas vietas. Vēl viena novitāte – šī olimpiāde ir pirmā, kurā tiek organizēta šodien visiem tik ierastā olimpiskās uguns nogādāšana lāpā no Olimpijas uz spēļu norises vietu. Tas izrādās iespējams, pateicoties doktora Karla Dīma izgudrojumam, kas ir ietverts atbilstoša dizaina apvalkā – hromētā metāla lāpas eleganti lakoniskā forma iemieso izcilo vācu dizaina tradīciju, kas pazīstama ar Bauhaus vārdu. Latviešu cerības Berlīnes olimpiādē pirmām kārtām saistītas ar soļotājiem, starp kuriem neapšaubāms līderis ir iepriekšējās – Losandželosas olimpiādes sudrabmedaļnieks Jānis Daliņš. Daliņš arī īpaši neslēpj, ka brauc uz Berlīni pēc zelta, bet – ak, vai! – spēka jau Jankam netrūkst, taču toreiz pieviļ kāju muskuļi. Sākas krampji, un Daliņš spiests izstāties. Bez medaļām latvieši gan nepaliek – Adalberts Bubenko tai pašā soļojumā izcīna bronzu, un tad jau vēl ir arī Edvīna Bietāga sudrabs grieķu-romiešu cīņā. Tomēr arī Berlīnes neveiksme netraucē tieši Jānim Daliņam kļūt par Pirmās brīvvalsts laika sportisko sasniegumu iemiesotāju, un vairākas latviešu paaudzes, kuru olimpieši izcīna uzvaras zem svešas valsts karoga, pa reizei dzird dungojam: „Ak, ja man Daliņa kājas būtu…”

1703. gada 31. jūlijā tiesa piesprieda angļu rakstniekam Danielam Defo sodu par kaitīga pamfleta publicēšanu, tai skaitā – stāvēšanu pie kauna staba. Taču domātais apkaunojums izvērtās par literāta godināšanu. Tiesu darbi kā līdzeklis varai netīkamu publicistu, pamfletistu un citu pasugu rakstītāju apklusināšanai nebūt nav nesenu laiku izgudrojums. Drīzāk jau mūsdienu demokrātiskā pasaule, kur vairs nav īpaši jābīstas par rakstītu vai runātu vārdu izpelnīties rīkstes, kauna stabu vai, kazi, arī kāķi, ir izņēmums uz agrāko gadsimtu fona. To apliecina arī sods, kuru Anglijas tiesa 1703. gada 31. jūlijā piesprieda Danielam Defo, vienam no angļu prozas pamatlicējiem, nemirstīgā šedevra „Robinsons Krūzo” autoram.  1702. gadā Defo vēl nebija uzrakstījis savus romānus, tai skaitā „Robinsonu”, taču bija jau plaši pazīstams kā satīriķis un publicists. Pats cēlies no prezbiterāņu ģimenes, savos rakstos viņš daudzkārt aizstāvēja tolerantāku attieksmi pret šiem tālaika Anglijas reliģiskajiem disidentiem. Tāda bija arī eseja „Kā ātri tikt galā ar īstenās ticības atkritējiem”. Imitējot oficiālās anglikāņu baznīcas sprediķotāju stilu, Defo pauda, ka visus šādus nepareizi ticošos vislabāk būtu izmest no valsts, bet viņu priesterus – pakārt uzreiz. Viņus pieciest esot tas pats, kas neārstēt mēri. Tas viss, protams, bija domāts kā hiperbola, kā publicistisks pārspīlējums, tomēr arī daudzi vēlāko laiku kritiķi atzinuši, ka Defo ironija šajā gadījumā bīstami tuvojas robežai, kur to var uztvert drīzāk kā provokāciju. Tieši tā to uzlūkoja arī tā laika varas iestādes, un kaut arī pamflets bija nodrukāts anonīmi, autoru ātri atšifrēja, 1703. gada maijā arestēja un jūlijā tiesāja. Viņu atzina par vainīgu un piesprieda pamatīgu naudas sodu, cietumu un stāvēšanu pie kauna staba. Pieslēgšana pie kauna staba tolaik Anglijā tika piespriesta par tādiem likumpārkāpumiem kā krāpšana, maldināšana, piedalīšanās nekārtībās, homoseksuālisms. Notiesātā kakls un rokas tika ieslēgtas koka panelī, un šādā bezpalīdzīgā stāvoklī viņam bija jāpavada noteiktais laiks, kamēr pūlis varēja izklaidēties, metot viņam ar puvušām olām un dārzeņiem, sprāgušiem mājdzīvniekiem, dubļiem un citu draņķību. Taču, ja vainīgais, tā sacīt, bija aizdevis sabiedrībai dusmas, gadījās, ka viņa virzienā lidoja arī akmeņi, pannas un citi smagi priekšmeti, un gadījās, ka tas beidzas ar notiesātā smagu sakropļošanu vai pat nāvi. Danielam Defo bija jāstāv pie kauna staba trīs dienas pēc kārtas pa stundai visdzīvīgākajās Londonas vietās. Tomēr viņa sodīšana beidzās drīzāk ar triumfu nekā ar pazemojumu. Uz topošā literatūras spīdekļa pusi no pūļa lidoja tikai ziedi, kamēr Daniela draugi piedāvāja garāmgājējiem iedzert uz viņa veselību un izdalīja svaigi nodrukātas brošūras ar nosodāmo eseju un autora īpaši šim gadījumam sacerētu „Himnu kauna stabam”. Tajā, starp citu, teikts: „Laiks piešķir darbiem īsto nokrāsu un noziegumu vērš par tikumu.”

2003. gada 30. jūlijā Meksikā tika izražota pēdējā Volkswagen Beetle – leģendārā „vabole”, viena no pasaules autobūves leģendām. „Atā, atā, vecā vabole!” – tāds virsraksts bija lasāms laikrakstā „Express-News”, kas iznāca Teksasas štata pilsētā Sanantonio, 2003. gada 30. jūlijā. Amerikāņu avīze šādi atvadījās no 20. gadsimta autobūves leģendas – Volkswagen automašīnas, kura visā pasaulē netika dēvēta citādi kā par „vaboli”, lai gan oficiāli tai šāds nosaukums nekad nebija piešķirts. Minētajā jūlija dienā pēdējā klasiskā „vabole” atstāja rūpnīcas konveijeru Meksikas pilsētā Pueblā, un tā noslēdza vienu no spilgtākajiem veiksmes stāstiem pasaules autobūves vēsturē; stāstu, kas aizsākās vairāk nekā pusgadsimtu iepriekš 30. gadu Vācijā. Nacionālsociālistu valdība, tikusi pie varas Vācijā, izrādīja rūpes par vācu darba tautu. Kanclers Ādolfs Hitlers sludināja, ka krietni darba darītāji ir pelnījuši arī ceļot ar ērtībām. Atlika vien radīt vidusmēra vācieša vajadzībām un iespējām atbilstošu auto – „tautas vāģi”, ‘Volks Wagen’. To uzņēmās leģendārais auto konstruētājs Ferdinands Porše, un neilgi pirms Otrā pasaules kara „tautas vāģa” prototips bija gatavs. Mašīnas oficiālais nosaukums bija „KdF Wagen”; KdF ir saīsinājums no vācu „Kraft durch Freude” – „Spēks no prieka”. Tā sauca nacistu dibinātu organizāciju, kuras funkcija bija vācu darbaļaužu dažnedažāda iepriecināšana. Jaunā auto ražotni būvēja, var teikt, tukšā vietā līdz ar strādnieku pilsētiņu, kuru sākumā bija lemts dēvēt par Stadt des KdF-wagens – „KdF automašīnu pilsētu”, bet vēlāk nosauca apar Volfsburgu. Sākotnējam projektam svītru pārvilka karš. Pēc kara Volfsburgas rūpnīca izrādījās britu okupācijas zonā. Sākotnēji rūpnīcu līdz ar visu auto ideju piedāvāja britu un amerikāņu autoražotājiem, bet tie cits pēc cita atteicās. Par laimi folksvāgenam, jau visai drīz nāca atskārta, ka bez ekonomiski spēcīgas Vācijas nīkuļos arī visa pārējā Eiropa. Sākās Rietumvācijas industrijas reanimācija, un tās ietvaros daži uzņēmīgi vācieši atgrieza dzīvē arī doktora Poršes lolojumu. Folksvāgena auto kļuva par pēckara Vācijas ekonomikas atdzimšanas simbolu. Tas izrādījās kara izpostītajai Eiropai īsti piemērots – ekonomisks, izturīgs, salīdzinoši lēts, ar labu servisu. Bet arī pārējā pasaule novērtēja šo mašīnu, un pirmām kārtām jau Amerika. Desmitgadē no 1948. līdz 1958. gadam mašīna kļuva par populārāko pasaulē. Amerikāņi bija tie, kuri nokristīja izbijušo KdF par „Beetle”, par „vaboli”. Iespējams, ka vārdu deva nevis kāds šī braucamrīka īpašnieks, bet gan kāds no tiem amerikāņiem, kuri joprojām brauca savās lielajās, dārgajās un izšķērdīgajās amerikāņu mašīnās. Tām līdzās „vabole” tiešām atgādināja savādu kukaini, kas te ielidojis no citas pasaules. Šī mašīna kļuva ne tikai par stabilu ģimenes vērtību, bet arī par intelektuāļu, mākslinieku, un vēlāk arī hipiju un citu alternatīvi domājošo iecienītu braucamrīku, daudzus gadus paliekot ārēji gandrīz nemainītai, iekšēji gan piedzīvojot tehniskus uzlabojumus. Kā 1971. gadā sludināja reklāma: „Volkswagen nav nevienas detaļas, kas nebūtu vismaz vienu reizi uzlabota.” Tomēr visam reiz jābeidzas, un līdz ar pagājušā gadsimta 70. gadiem kļuva skaidrs, ka arī ar visiem uzlabojumiem žiperīgā „vabole” vairs netur laikam līdzi. „Folksvāgens” meklēja savam pirmdzimtajam aizstājēju, un to arī atrada – 1974. gada maijā Volfsburgas konveijeru pameta jauns brīnumbērns: „Volkswagen Golf”. „Vabole” tikmēr aizripoja arvien tālāk pasaules autotirgus perifērijā, tomēr uz visiem laikiem palikdama unikāla un neatkārtojama autobūves vēstures lappuse.

Triumfa arka ir viens no Parīzes simboliem – ne tikai skaists un majestātisks objekts pilsētas centrā, bet arī vēsturiski nozīmīga celtne, kas saistās ar imperatora Napoleona Bonaparta vārdu. Ideja veidot Triumfa arku radās tieši viņam. Lai gan arku atklāja 1836 gada 29. jūlijā, Napoleons to bija iecerējis jau 1806. gadā, kad iepriekšējā gada nogalē kaujā pie Austerlicas viņš sakāva apvienoto Austrijas un Krievijas karaspēku. Pēc šīs uzvaras un noslēgtajiem mierlīgumiem Napoleons kļuva par noteicēju vācu zemēs un arī Itālijā. Triumfa arkai bija jākļūst par impērijas diženuma apliecinājumu. Projektu pasūtīja arhitektam Žanam Fransuā Šalgrēnam, kuram to gan līdz galam neizdevās novest. Projektēšana aizņēma pāris gadu, vēl tikpat prasīja pamatu ielikšana. Kad Triumfa arkas arhitekts aizgāja viņsaulē, 1811. gadā arka bija gandrīz pabeigta, līdz tās plānotajam augstumam pietrūka vien aptuveni piecu metru. Šalgrēna darbu turpināja arhitekts Žans Nikolā Ijo, bet, sākoties Napoleona impērijas norietam, būvdarbi apstājās. Vairākas desmitgades nenotika nekas. Rosība pie Triumfa arkas atsākās 19. gadsimta 30. gados, kad projekta īstenošanu uzraudzīja viens no tā laika zināmākajiem un ietekmīgākajiem franču politiķiem un zinātniekiem Luijs Erikārs de Tirī. Līdz beigu beigās Triumfa arku atklāja trīsdesmit gadus pēc tās idejas rašanās. Tiesa, pats idejas autors imperators Napoleons Bonaparts Triumfa arkas atklāšanu Parīzē nepiedzīvoja – šajā brīdī gan viņš, gan viņa impērija jau piederēja vēsturei un mūžībai. Tā nu sanāca, ka Triumfa arka, kas sākotnēji bija plānota kā vēsts par imperatora uzvarām, rezultātā atspoguļo visu Pirmās impērijas laiku ar tās tapšanu, apogeju, bojājeju un valsts atgriešanos mierā. Zīmīgi – lai arī savas dzīves laikā imperators arkas pabeigšanu nepiedzīvoja, 1840. gadā, kad Napoleona mirstīgās atliekas tika pārvestas uz īsto atdusas vietu, ceļš veda cauri arkai. Pirmā pasaules kara beigās zem Triumfa arkas izveidoja Nezināmā kareivja kapu ar mūžīgo uguni, un tas bija pirmais šāda veida apbedījums, kas aizsāka līdzīgu kareivju piemiņas vietu tradīciju citviet pasaulē. Katram ir savi iemesli, kāpēc būtu jāredz Parīzes Triumfa arka, taču noteikti ir vērts redzēt sienas grebumus un iespaidīgos skatus. Tā kā arka atrodas Šarla de Golla laukuma centrā, no kura sākas 12 vienāda izmēra ielas, arkas skatu laukums ļauj baudīt vienu no elpu aizraujošajām Parīzes ainavām.

1845. gada 28. jūlijā dzimis uzņēmējs, mecenāts, autodidakts Augusts Dombrovskis. Darba gaitas sācis kā kokzāģētavas strādnieks, drīz vien viņš kokzāģētavu izveidoja arī pats. Par savu naudu Vecmīlgrāvī atvēris četrgadīgo skolu, tautā sauktu par Zaļo skolu. Turpat izveidojis arī Latvijā pirmo bērnudārzu. Projektējis un finansiāli atbalstījis tagadējās kultūras pils "Ziemeļblāzma" celtniecību. Augusts piedzima zvejnieka ģimenē kā vecākais no astoņiem bērniem, viņam bija četri brāļi un trīs māsas, kam ar iztikšanu bija visai paknapi –  tēvs lielāko daļu ģimenei domāto līdzekļu atstāja dažādās dzertuvēs, taču, iespējams, tieši tas Augustu pieaugot padarīja par pārliecinātu atturībnieku. Lai nodrošinātu ģimenei iztiku, Augusts jau no agriem gadiem devas tēvam līdzi zvejā, skolā Augusts nav gājis nevienu dienu, lasīt un rakstīt viņu iemācīja mamma. Tikmēr rēķināšanu un krievu un vācu valodu zēns apguva pašmācībās ceļā, tieši tāpēc viņu bieži sauca par autodidaktu. Pusaudža gados Augusts dabūja darbu kokzāģētavā Jāņavārtos pie sava turīgā tēvoča Jēkaba Dombrovska, kurš bija viens no pirmajiem latviešu rūpniekiem. Pie tēvoča strādājot, Augusts sevi pierādīja kā centīgu un cītīgu strādnieku, viņam uzticēja arvien nozīmīgākus darbus, tikmēr Agusts spēja izprast kokzāģētavas darbības principus. No tēvoča kokzāģētavas Augustam nākas aiziet, jo viņam esot bijušas domstarpības, tobrīd Augusts jau bija precējies ar Ķengaraga kaimiņa meitu. Abu ģimenē auga trīs dēli un meita. Pie tēvoča sapelnīto naudu Augusts nolēma ieguldīt savā uzņēmumā, pirmias sekmīgais darījums bija plostu pludināšana uz Mīlgrāvi un pavisam drīz viņš iesniedza Vidzemes guberņas valdei lūgumu ļaut atvērt savu kokzāģētavu Vecmīlgrācī. To kopā ar kompanjoniem, kas gan pamazām atkrita kokzāģētavu izveidoja klajā laukā, kur uzbūvēja katlumāju un darbnīcas. Kad apkārtni pamazām sāka apdzīvot kokzāģētavas strādnieki vieta ieguva adresi- Meldru iela1. Vēlāk izraka kanālu, kas savienoja kokzāģētavu ar Daugavu. Kokzāģētavai strauji augot, pēc pāris gadiem tajā jau strādāja vairāk nekā 300 darbinieku, kuriem īpašnieks iznomāja zemi, piešķīra būmateriālus ar izdevīgiem nosacījumiem mājas celtniecībai, tikmēr vienošanās līgumā bija viens bargs punkts - ja darbinieks nododas dzeršanai, namu viņam atņem. Augusts Dombrovskis 1900. gadā atvēra skolu un vienu no pirmajiem bērnudārziem Latvijā, nodibināja pansiju kultūras darbiniekiem un vēlāk proģimnāziju. 1904. gadā viņš nodibināja arī atturībnieku biedrību “Ziemeļblāzma”, tās vajadzībām uzcēla biedrības namu un ierīkoja parku. 1905. gada revolūcijas laikā namu nodedzināja, bet vēlāk tieši Dombrovskis piedalījās pašreizējās kultūras pils “Ziemeļblāzma” projekta izstrādē un finansēšanā. Vēl Augusts Dombrovskis bija arī vijoļmeistars. Vijoles būvei viņš pievērsās, meklējot ideālo instrumenta skanējumu. Pētot labākos paraugus un sadarbojoties ar ievērojamiem vijolniekiem un vijoļu meistariem, savā mūžā viņš radījis vairāk nekā 1200 stīgu intrumentu –  altus, čellus, kontrabasus, bet visvairāk vijoles. Ar laiku Dombrovska vijoles guva atzinību, Pirmā pasaules kara sākumā tās pajūgos sūtīja uz Petrogradu, bet, karam beidzoties, ar kuģi atveda atpakaļ. Vijoles pēc Dombrovska nāves novēlētas viņa vecākajam dēlam, arī Augustam, kurš bija vijolnieks. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā glabājas viņa veidotais kvarteta instrumentu komplekts – divas vijoles, alts un čells.  

Ne reizes nebijusi Spānijā, Marta Alberinga līdz pilnībai apguva spāņu tautas dejas, ar saviem priekšnesumiem gūstot nedalītu publikas mīlestību. Skatuves dejā spilgtā tumšmate pārvērtās līdz nepazīšanai, apburot skatītājus ar perfektu deju, šķietamu vieglumu un precīzu iekšējo kaislību atspoguļojumu, ārpus skatuves savukārt pārsteidzot ar absolūtu vienkāršību. Tiesa, ikdienā visu mūžu viņa gan ģērbās latvietei neraksturīgi koši. Marta Alberinga nāca pasaulē 1909. gada 27. jūlijā Valmierā, un par savu mērķtiecību var pateikties vecākiem, Jānim un Kristīnei Kazlaviem, lielākoties jau mammai, kas meitu audzināja stingri. Bērnībā Marta sapņoja kļūt par zobārsti, bet tad vienā jaukā dienā sapni par ārstes karjeru nomainīja vēlme kļūt par baletdejotāju. Proti, Martu apžilbināja balerīnas Elvīras Rones uzstāšanās. Vadot vasaras dzimtajā Valmierā, baletu Marta apguva pie dažādiem meistariem Rīgā. Kad nejaušības dēļ Marta nokavēja iestāšanos baleta skolā, tas bija tāds pārdzīvojums, ka par mata tiesu meitene jau bija gatava lēkt stāvus Daugavā. Tomēr liktenis Martas dzīvei bija lēmis citu scenāriju – nule kā no Parīzes atbraukusī Beatrise Vīgnere piedāvāja apgūt akrobātiku, pantomīmu un spāņu dejas. 1932. gadā mākslinieces personīgajā dzīvē notiek lielas pārmaiņas. Braucot uz kārtējo koncertu, viņa ceļā satiekas ar mūziķi Valfrīdu Alberingu, kurš kļūst par mākslinieces dzīvesbiedru. Turpmākos 46 gadus mākslinieki pavada kopā. Valfrīdam Alberingam dzīvē kopumā ir trīs mīlestības – Marta, mūzika un mākslas priekšmetu krāšana. 1937. gadā Marta Alberinga pilnveidot spāņu deju prasmi dodas uz Franciju, jo Spānijā tajā laikā valda pilsoņu karš. Parīzē māksliniece mācās pie slavenajiem spāņu deju izpildītājiem Eskudēro, Terezīnas un Deherēras. Tas ir dārgs prieks, jo viena deju stunda pie Eskudēro maksā 60 latu, pie Terezīnas – 20. Saasinoties starptautiskajai situācijai, Marta Alberinga ir spiesta atgriezties Latvijā. 1940. gada 12. februārī viņa sarīko savu pirmo solo deju vakaru. Tas notiek Latviešu Biedrības namā. Mākslinieces partneris ir baleta solists Arvīds Ozoliņš. Skatītāju sajūsma un atsaucība ir milzīga, jo redzētais nebija ne ierastās baletizētās spāņu dejas, ne arī salona manierīgais variants. Tās bija īstas spāņu tautas dejas. Ievērojamā deju kritiķe Erna Siliņa otrā dienā rakstīja: "Ārēji šarmanta, viņa gaumīgi izvairās no ārišķībām un lieka skaļuma." Kara laikā māksliniece bieži viesojās spāņu "Zilās divīzijas" slimnīcā. Spāņi, kam tā ir saikne ar dzimteni, Martu Alberingu uzskata par “savējo”. Karam beidzoties, viņa strādā par solisti un horeogrāfi Liepājas Muzikālajā teātrī, pēc tam atgriežoties Rīgā, Latvijas Valsts filharmonijā. Sešdesmito gadu vidū Marta atvadās no skatuves, lai aprūpētu savu smagi slimo māti.  Kad 1995. gadā Martai Alberingai veltīto izstādi aplūko spāņu dejotāju grupa, viņi pauž pārsteigumu, kā tik tālajā Latvijā var būt cilvēks, kas zina pilnīgi visu par viņu dejām. Gadu vēlāk Spānija valdība uzaicina dejotāju ciemos, un Marta pirmo reizi mūžā 89 gadu vecumā nokļūst savā sapņu zemē. "Šīs divas nedēļas, ko pavadīju Spānijā, ir mana mūža lielākā balva," pēc Spānijas brauciena atzina māksliniece, kura šo pasauli atstāja 96 gadu vecumā.  

1882. gada 26. jūlijā Baireitas operteātrī savu pirmizrādi piedzīvoja Riharda Vāgnera pēdējā opera – „Parsifals”. Pusgadu vēlāk izcilais komponists devās mūžībā. 13. gs. sākumā tapušais vācu minnezingera Volframa fon Ešenbaha bruņinieku romāns dzejā „Parsifals” ir viens no ievērojamākajiem šī žanra paraugiem. Tas ir stāsts par jaunu varoni Parsifalu, kurš nonāk apburtā pilī, kurā valda nedziedināmi slims karalis. Šeit jauneklim tiek parādīts burvju trauks – Svētais Grāls; un ja viņš prastos uzdot pareizo jautājumu par šo brīnumtrauku, burvju vara tiktu lauzta un karalis izdziedināts. Taču jauneklis šo iespēju palaiž garām, un tad nu viņam nākas daudz ilgāk un grūtāk klimst un cīnīties, līdz uzdevums tiek piepildīts. Doma radīt operu pēc Ešenbaha motīviem Rihardam Vāgneram radās 1857. gadā, laikā, kad viņš bija sasniedzis radošo spēku pilnbriedu. Tomēr ceļš līdz realizācijai izrādījās teju tikpat ilgs kā operas titulvaronim Svētā Grāla meklējumi. Pēc pirmajiem libreta uzmetumiem darbs tika nolikts malā līdz 1865. gadam, starplaikā pabeidzot „Tristanu un Izoldi” un „Nirnbergas meistardziedoņus”, tad izstrādāta jau pamatīgāka libreta shēma, bet iecere atkal nolikta atvilktnē, veltot spēkus „Nībelunga gredzenam”. Un tikai kad šis grandiozais uzdevums bija veikts, Vāgners galu galā ķērās pie „Parsifala”, kas kļuva par viņa pēdējo operu. Libreta galīgo izstrādi komponists uzsāka 1876. gada nogalē, komponēšanu pabeidza 1882. gada sākumā, bet operas „Parsifals” pirmizrāde īpaši Vāgnera iecerēm būvētajā Baireitas operteātrī notika pusgadu pirms viņa nāves – 1882. gada 26. jūlijā. Operas sižetā saglabāta Ešenbaha shēma. Karalis Amfortass, kurš ir arī Svētā Grāla bruņinieku brālības galva, cieš no nedziedināmas brūces, kas cirsta ar burvju šķēpu. Ik reizes, kad viņam jāveic Svētā Grāla svētīšanas ceremonija, brūce atveras un sagādā neizsakāmas ciešanas. Ir teikts, ka Amfortasu spēšot glābt tikai „tīrs vientiesis”, un drīz tāds uzrodas: jauneklis Parsifals neatminas pilnīgi neko, izņemot miglainas atmiņas par savu mirušo māti. Tomēr sākotnēji viņam nekas neizdodas, un jauneklis tiek padzīts no pils. Viņa ceļš ved pie maga Klingzora, kurš glabā Amfortasu savainojušo burvju šķēpu. Burvis mēģina pakļaut Parsifalu, izmantojot savā varā esošo daiļavu Kundri. Bet – tavu brīnumu! – Kundri skūpsts, kuram jāpakļauj Parsifals burvestību varai, nes viņam apskaidrību un sapratni par notiekošo. Varonis atņem Klingzoram burvju šķēpu, un nabaga karalis Amfortass var tikt dziedināts. Ja „Parsifala” tapšana Vāgneram bija kā bruņinieka ceļš Svētā Grāla meklējumos, tad vēlāk viņš kā skaudīgs burvis sargāja šo savu dārgumu. Viņš liedza iestudēt operu jebkur citur kā vien Baireitā, un pēc Vāgnera nāves prasību turpināja uzturēt viņa ģimene. Tikai divdesmit gadus vēlāk Ņujorkas Metropoles opera panāca tiesas spriedumu, ka Savienoto Valstu operteātri nav Baireitas jurisdikcijā, un iestudēja „Parsifalu”. Baireita, attiecīgi, pieteica boikotu jebkuram solistam, kurš piedalītos šādos neatļautos „Parsifala” uzvedumos. Sekoja vēl daži nesaskaņoti iestudējumi, līdz 1914. gada sākumā Baireita savu aizliegumu atcēla. Šai gadā „Parsifals” tika iestudēts vairāk nekā 50 Eiropas operteātros.  

315. gada 25. jūlijā Romā tika ievētīta imperatora Konstantīna triumfa arka, kura tur apskatāma joprojām. Tas ir īpatnējs, bet savu satricinājumiem bagāto laikmetu spilgti raksturojošs piemineklis. Triumfa arkas ir viens no iezīmīgākajiem antīkās Romas arhitektūras žanriem. Kā jau liecina nosaukums, šos monumentālos goda vārtus romieši būvēja, lai suminātu uzvarētājus un vadoņus. Senākie paraugi saglabājušies vēl no republikas laikiem 1. gs. pirms Mūsu ēras, bet sevišķi, protams, arku celtniecība uzzēla impērijas periodā. Līdz mūsdienām izdzīvojušas pat vairākas triumfa arkas, kas veltītas tādiem Romas ziedu laiku imperatoriem kā Augusts Oktaviāns, Trajans, Adriāns, Septimijs Severs un Karakalla. Viena no grandiozākajām un arī viena no pēdējām šādām būvēm ir Konstantīna triumfa arka, kas atrodas Romā, starp Kolizeju un Palatīna kalnu, uz senā Via triumphalis ­– ceļa, pa kuru triumfējošie imperatori tradicionāli devās cauri Mūžīgajai pilsētai. Arka iesvētīta Mūsu ēras 315. gada 25. jūlijā. Uzraksts arkas frontonā vēsta: „Imperatoram Cēzaram Flāvijam Konstantīnam, dižākajam, dievbijīgajam un svētītajam Augustam, Romas Senāts un tauta velta šo, ar triumfu greznoto arku, jo viņš, ar dievišķu iedvesmu un ar sava prāta diženumu, ar savu armiju un taisnīgo ieroču spēku, ir atbrīvojis valsti no tirāna līdz ar visiem viņa sekotājiem.” Minētais tirāns bija Konstantīna sāncensis cīņā par varu un, taisnību sakot, vienlīdz likumīgs šīs varas pretendents imperators Maksentijs. Notikumi, kas Mūsu ēras 4. gs. sākumā risinājās Romas impērijā, bija daudzu iepriekšējo desmitgažu rezultāts. Iepriekšējā gadsimtā Roma bija piedzīvojusi smagu un ilgstošu krīzi. Milzīgo valsti bija kļuvis grūti pārvaldīt no viena centra. Imperatoriem arvien biežāk nācās uzturēties pie apdraudētajām robežām un nemierīgajās provincēs, tā riskējot, savukārt, zaudēt kontroli pār procesiem galvaspilsētā. Situāciju mēģināja atrisināt imperators Diokletiāns, izveidojot tetrarhijas jeb „četru varas” sistēmu. Viņš pieņēma sev par līdzimperatoru ietekmīgo karavadoni Maksimiānu, viņi abi pieņēma titulu „Augusts”. Katrs no Augustiem pieņēma vēl vienu līdzimperatoru ar titulu Cēzars. Katram no četriem tiešā pārvaldē bija viena impērijas daļa. Tomēr tetrarhijas līdzsvars labi darbojās līdz brīdim, kad pie varas palika tā iedibinātāji. 305. gadā Dioketiāns atkāpās no troņa, nākamajā gadā mira Maksimiāna līdzimperators un Konstantīna tēvs Konstantijs; starp varas mantiniekiem visai drīz sākās jauns pilsoņu karš. 312. gadā Konstantīns sakāva savu sāncensi Maksentiju kaujā pie Milvianas tilta pār Tibru netālu no Romas, Maksentijs bēgot noslīka, un līdz ar to Konstantīns sev bija nodrošinājis varu impērijas rietumdaļā, tai skatā Romā. Tas arī bija iemesls triumfa arkas būvniecībai. Kostantīna triumfa arka ir ļoti savdabīgs veidojums. Tās apdarē izmantotas skulptūras un ciļņi, kas ņemti no iepriekšējos gadsimtos būvētiem pieminekļiem, veltītiem imperatoriem Trajanam, Adriānam un Markam Aurēlijam. Tikai daļa ir oriģināli, un, kā izteicies 20. gs. mākslas vēsturnieks Ernsts Kicingers, atšķirība ir nežēlīga. Konstantīna laika skulptoru stilā maz palicis no antīkās harmonijas un grācijas. Cilvēku figūras ir ģeometriski robustas, žesti – nedabiski un shematiski, detaļas – raupjas. Valdnieka diženumu, kuru agrāko gadsimtu skulptori pratuši izteikt ar smalkiem kompozīcijas paņēmieniem, Konstantīna laikabiedri pauda, primitīvi pastiepjot valdnieku augumā krietni garāku par apkārtējiem. Ir daudz versiju par to, kāpēc Konstantīna arka kļuvusi par tik spilgtu antīkās pasaules beigu sākuma liecinieci. Daži domā, ka 3. gadsimta krīze bija iznīcinājusi meistarīgo tēlnieku kārtu, taču vairāk ir to, kuri pieņem, ka vizuālā māksla atspoguļo sava laika garu – rupja spēka, nepastāvības un cinisma patosu.    

Sadursme starp lībiešu iedzimtajiem un vācu krusta karotājiem 1198. gada 24. jūlijā netālu no vietas, kur dažus gadus vēlāk tika likts pamatakmens Rīgas pilsētai. Šai sadursmē zaudēja dzīvību pēc skaita otrais katoļu bīskaps Baltijā Bertolds Šulte. Plašākais avots par Baltijas Krusta karu pirmajām desmitgadēm ir „Livonijas hronika”, kuru sarakstījis šo notikumu laikabiedrs Heinricus de Lettis jeb Indriķis Latvietis. Saskaņā ar viņa vēstīto, pirmais katoļticības sludinātājs Baltijā bijis Meinards no Zēgebergas, kurš ieradies pie Daugavas lejteces lībiešiem ap 1180. gadu. Šejienieši misionāru sākotnēji uzņēmuši draudzīgi; domājams, pirmkārt tāpēc, ka viņa ataicinātie gotlandiešu amatnieki uzbūvējuši mūra pilis Ikšķilē un Salaspilī. Tās bijušas pirmās mūra celtnes Baltijā un, cita starpā, kalpojušas arī lībiešu teritorijas aizsardzībai pret kaimiņiem zemgaļiem. Tomēr pagānu pievēršanas darbs secies visai gausi, un, lielākoties neauglīgos pūliņos aizvadījis sava mūža pēdējos gadus, Meinards šķīries no dzīves Ikšķilē 1196. gadā. Ap šo laiku Baltijas kristīšanā ieinteresētajās katoļu baznīcas aprindās acīmredzot bija nobriedusi izpratne, ka šejienes pagānu kristīšanai ar Tā Kunga vārda spēku vien nebūs līdzēts un jāliek lietā iedarbīgāki argumenti, proti – militāra vara. Vēl Meinardam dzīvam esot pāvests Celestīns III apstiprināja Līvzemes kristīšanas atbalstam izveidotā Zobenbrāļu krustnešu ordeņa statūtus un, kā vēsta Indriķis, izsludināja grēku piedošanu Līvzemes krusta karotājiem, respektīvi – pasludināja krusta karu. Meinarda misijas turpinātājs bīskaps Bertolds gan arī sākotnēji – 1197. gadā – Daugavas lejtecē ieradās bez karaspēka, taču jau visai drīz atgriezās Vācijā, pie tam, kā var spriest no hronikas, teju vai bēgšus. Nākamajā gadā viņš bija atpakaļ un nu jau kopā ar Saksijā savervētiem krusta karotājiem. Par paša bīskapa Bertolda dzīvi līdz nosūtīšanai uz Līvzemi zināms nedaudz. Izpētīts, ka viņš cēlies no Elbas Štādes apkaimes tagadējā Lejassaksijā, un viņa dzimta, Šultes, bijuši ministeriāļi – īpaša augstāko feodāļu dienesta ļaužu kārta, kas vēlāk saplūdusi ar muižniecību. Pirms iecelšanas par Līvzemes bīskapu Bertolds bijis cisterciešu klostera abats Lokumā. Saprotams, ka Bertolda ierašanos kopā ar karaspēku lībieši pamatoti uztvēra kā agresiju. Sākotnēji gan tikušas vestas sarunas un noslēgts pamiers, tomēr dažus krustnešus, kuri pametuši nometni, lai ievāktu sienu zirgiem, lībieši nogalinājuši. Līdz ar to pamieram arī bijušas beigas. Sadursme starp lībiešiem un krustnešiem notikusi 1198. gada 24. jūlijā, vietā, kuru Indriķis dēvē par Rīgas Seno kalnu. Domājams, tas bijis 18. gs. beigās noraktais Kubes kalns, kas atradās tagadējās Esplanādes vietā. Ja var ticēt Indriķim, vācieši ātri piespieduši līvus atkāpties, taču, kā raksta hronists: „Bīskaps, paša neprasmīgi vadītā zirga straujuma dēļ, iejuka bēgošo pūlī. Divi no tiem viņu satvēra, kāds trešais, vārdā Imauts, viņam no mugurpuses izdūra cauri šķēpu, un citi viņu saplosīja locekli pa loceklim.” Tā savu mūžu beidza otrais Baltijā ieceltais katoļu bīskaps Bertolds Šulte. Kas attiecas uz kauju pie Rīgas kalna, tad iesaistīto spēku un upuru ziņā tā, domājams, bijusi drīzāk nenozīmīga sadursme. Taču tā bija pirmā kauja vairāk nekā simts gadus ilgajā Baltijas krusta karu vēsturē. Bīskapa Bertolda bēdīgais gals nemazināja viņa līdzgaitnieku un sekotāju entuziasmu. Jau nākamajā, 1199. gadā amatā tika apstiprināts Bertolda pēcnācējs bīskaps Alberts fon Bukshēvdens. Šis vīrs, kuram piemita nepārprotams politiķa un stratēģa talants, nostiprināja krustnešu varu Daugavas lejtecē, radot šeit bāzi tālākajai ekspansijai Baltijas zemēs.

811. gada 23. jūlijā Bizantijas imperatora Nikifora I karaspēks ieņēma bulgāru galvaspilsētu Plisku. Iekarotāji noraidīja bulgāru hana Kruma piedāvāto mieru un nežēlīgi postīja bulgāru zemes, tomēr galu galā šis karagājiens bizantiešiem izvērtās katastrofā. Mūsu ēras 7. gadsimta sākumā bulgāri bija tjurku izcelsmes nomadu tauta, kas apdzīvoja stepes tagadējās Ukrainas un Krievijas dienvidos. Gadsimta otrajā pusē, kad šais zemēs no austrumiem iespiedās hazāri, bulgāriem nācās meklēt jaunu dzimteni. Viena viņu daļa šķērsoja Donavas lejteci un apmetās tagadējās Rumānijas austrumdaļā, kas toreiz ietilpa Bizantijas impērijas robežās. Tiesa, bizantiešu vara šajās teritorijās tobrīd jau bija visai nosacīta. Iepriekšējā simtgadē te lielā skaitā no ziemeļiem bija ieplūdušas slāvu ciltis. Bizantijai trūka militārā spēka, lai apturētu šo invāziju, tomēr zemkopji slāvi nedibināja te savas valstis, bet gan apmetās līdzās agrākajiem iedzīvotājiem, nomināli atzina impērijas virsvaldību un atstāja bizantiešu kontrolē svarīgākos varas centrus. Pēc bulgāru ierašanās stāvoklis radikāli mainījās: stepju klejotāji kļuva par militāro aristokrātiju, ap kuru konsolidējās slāvu un citu teritorijas pamatiedzīvotāju masas. Par pirmās bulgāru valsts teritoriālo kodolu kļuva zemes tagadējās Bulgārijas ziemeļaustrumos. Sākās apmēram piecsimt gadus ilgs periods, kurā bulgāri un bizantieši ar mainīgām sekmēm cīnījās par virskundzību Balkānos. Pēc 8. gadsimta, kad brīžiem šķita, ka Bizantijas armijas triecieni un iekšējas jukas sagraus bulgāru valsti, pienāca šīs valsts pirmais varenības periods 9. gadsimta sākumā. Hans Krums pakļāva visu tagadējās Rumānijas teritoriju, arī daļu no serbu zemēm. Dienvidos bulgāri 809. gada ieņēma Serdikas cietoksni, kas atradās tagadējās Bulgārijas galvaspilsētas Sofijas vietā. Lai beidzot tiktu galā ar uzmācīgajiem kaimiņiem, Bizantijas imperators Nikifors I sapulcēja armiju no visām impērijas malām, apmēram 60 000 vīru, un 811. gadā iebruka Bulgārijā. Ir ziņas, ka Nikifora karaspēkā bijis daudz mobilizētu zemnieku, ļoti slikti bruņotu, nedisciplinētu un ar attiecīgi visai apšaubāmām kaujas spējām. Tomēr skaitliski bizantiešu pārspēks sākotnēji bijis tik ievērojams, ka Krums piedāvājis miera sarunas; imperators atteicies. Notikumu laikabiedrs hronists Teofans vēsta, ka bizantieši bulgāru zemēs rīkojušies nesaudzīgi, postot un slepkavojot visus, bez vecuma un dzimuma izšķirības, izdedzinot labības laukus un apkaujot mājlopus. 20. jūlijā viņi pietuvojās Bulgārijas galvaspilsētai Pliskai, kur viņiem mēģināja stāties pretim hana karadraudze un citi steigā sapulcināti spēki, taču tie tika sakauti, un 811. gada 23. jūlijā Pliska krita bizantiešu rokās līdz ar hana dārgumu glabātavu. Krums vēlreiz piedāvāja mieru, lai pārtrauktu nežēlīgo postīšanu, taču Nikifors ignorēja arī šo piedāvājumu. Vairākas dienas slepkavojuši un laupījuši, bizantieši Plisku nodedzināja. Tomēr Nikifora armijas mājupceļš izvērtās katastrofā. Hans Krums sapulcēja spēkus Balkānu kalnos un sagaidīja ienaidniekus, kad tie, ar kara laupījumu apkrāvušies, virzījās mājup. Bulgāriem izdevās ielenkt imperatora armiju Virbicas ielejā, nosprostojot ceļu ar augstām baļķu sienām. Skaitliski spēki bija apmēram līdzvērtīgi, bet taktiskais un morālais pārākums nepārprotami bija bulgāru pusē. Imperators esot kritis panikā – pasīvi nogaidījis situācijas atrisinājumu. 26. jūlija pirmajās stundās hans Krums veda savu armiju uzbrukumā, un kauja drīz vien pārvērtās slaktiņā, kurā tika apkauta lielākā daļa bizantiešu karaspēka, krita arī imperators un daudzi augstmaņi. Kā vēsta hronists, no Nikifora I galvaskausa hans pavēlējis izgatavot sev sudrabā kaltu dzeramtrauku. Uzvara pie Virbicas apmēram uz pusotru gadsimtu padarīja bulgārus par situācijas noteicējiem Balkānos. Ieņemt vareno Konstantinopoli un galīgi iznīcināt Bizantijas impēriju viņi gan nespēja, tomēr viņu varas sfēra pavirzījās vēl tālāk uz dienvidiem, sasniedzot robežas, kuras aptuveni sakrīt ar mūsdienu Bulgārijas dienvidu robežu.  

Viljama Šekspīra luga „Venēcijas tirgotājs” tika reģistrēta 1598. gada 22. jūlijā Londonas Kancelejas preču tirgotāju apvienībā, tādējādi to laiku izpratnē likumiski fiksējot autorību. Tas ir viens no spilgtākajiem un arī viens no pretrunīgākajiem Šekspīra darbiem, kura sakarā tiek piesaukti antisemītisma motīvi. Viljama Šekspīra komēdija „Venēcijas tirgotājs” sarakstīta 1596. vai 1597. gadā; precīzs laiks nav zināms. Daiļrades augstākās virsotnes – traģēdijas „Hamlets”, „Otello”, „Makbets” un „Karalis Līrs” – ģeniālajam anglim tobrīd vēl ir priekšā, taču jau tapusi spilgtākā no viņa vēsturiskajām lugām „Ričards III”, arī gaiša mīlas slavinājuma apdvestā traģēdija „Romeo un Džuljeta” un pagāniskas vitalitātes caurstrāvotā komēdija „Sapnis vasaras naktī”. Pirmais dokumentāli fiksētais „Venēcijas tirgotāja” iestudējums noticis tikai 1605. gadā, taču ir puslīdz droši, ka luga iestudēta arī agrāk. Katrā ziņā iespiedējs Džeimss Robertss to pieteicis Londonas Godājamajā Kancelejas preču tirgotāju sabiedrībā, kas Šekspīra laikā bija arī kas līdzīgs autortiesību reģistram, 1598. gada 22. jūlijā. „Venēcijas tirgotājs” ir komēdija, tās gaitā neviens nemirst un trīs jauni pāri finālā dodas laimīgā laulībā, taču lugas intonācija ir drīzāk dramatiska. Ienaida un atriebības tumšie motīvi laužas cauri sižeta un dialogu komikas rotaļīgajam vijumam. Venēcijas tirgotāja Antonio un ebreju augļotāja Šeiloka attiecībās valda ilgi krāta savstarpēja nepatika. Kā lugas gaitā vēsta Šeiloks, Antonio daudzkārt izturējies pret ebreju pazemojoši un mērķtiecīgi centies viņam kaitēt, Šeiloka vārdiem runājot: „Tāpēc, ka esmu žīds.” Kā mēs teiktu šodien, Antonio ir klajš un radikāls antisemīts visā savā stājā un rīcībā. Tomēr lugas gaitā viņam nākas lūgt no ebreja aizdevumu, un Šeiloks piekrīt ar īpatnēju nosacījumu: ja parāds savlaicīgi netiks atdots, viņam ir tiesības izgriezt Antonio no krūtīm mārciņu miesas. Pēc šādas operācijas parādnieks, visdrīzāk, neizdzīvotu. Liktenis ir Antonio nelabvēlīgs, lugas kulminācijā tiesa lemj par labu Šeilokam, un viņš jau ir gatavībā ar nazi rokā. Pēc tam gan viss apvēršas otrādi, Šeiloks pats teju netiek notiesāts uz nāvi, viņam atņem mantu un pašu piespiež kristīties. Ir sagrauta visa viņa līdzšinējā dzīve un viņa personības idejiskie pamati. Grūti spriest, kā savus varoņus uztvēra pats Šekspīrs. Viņa laikā joprojām bija spēkā karaļa Edvarda I 13. gs. beigās noteiktais aizliegums ebrejiem apmesties Anglijā. Līdzīga izraidīšana bija notikusi arī daudzviet citur Eiropā, savukārt citviet, tai skaitā Venēcijā, Mozus ticīgie dzīvoja izolēti no kristiešiem. Kā zināms, Venēcijas ebreju kvartāla nosaukums Geto kļuvis par sugas vārdu – apzīmējumu pilsētu daļām, kuras kompakti apdzīvo no vairākuma atšķirīgas minoritātes. Tātad antisemītisms Šekspīra laika Anglijā bija norma, un nav brīnums, ka šai laikā un arī nākamajos pāris gadsimtos Šeiloka tēls tika traktēts kā izteikti negatīvs – nikna atriebīguma iemiesojums, kam sveša kristīgā žēlsirdība. Tomēr Šekspīra radītais varonis nebūt nav primitīvi shematisks un dod pamatu arī citai interpretācijai. Sākot ar 19. gadsimtu, Šeiloku lielākoties atveido kā cilvēku, kura gods un pašcieņa visu mūžu mīdīti kājām, un šo pazemojumu vienīgais iemesls ir viņa piederība citai tautai un ticībai. Pie tam viņa pāridarītāji šo pazemošanu uztver kā pašsaprotamu, jo – viņš taču ir žīds! Un kad nu viņa aizrautīgākais pāridarītājs likteņa ironijas rezultātā nonāk ebreja rokās, gadiem krātais rūgtums izlaužas ārup. Kā saka pats Šeiloks: „Jūs mācāt mums nelietību – un es to gribu izlietot. Kaut gan tas būs cietsirdīgi, bet es tomēr pārspēšu savu skolotājus!”

1994. gada 21. jūlijā pēc divus mēnešus ilga ceļojuma cauri Krievijai Maskavā atgriežas krievu rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins. Iepriekš viņš bija 20 gadus pavadījis trimdā ASV. 1918. gadā Ziemeļkaukāzā dzimušais rakstnieks, publicists,  disidents, Nobela prēmijas literatūrā laureāts Aleksandrs Solžeņicins, šķiet, pārcietis  visas 20.gadsimta lielākās šausmas: Otro pasaules karu, ieslodzījumu Gulaga nometnēs, smagu slimību, izraidīšanu no dzimtenes un dzīvi trimdā. Kara laikā viņš bija Padomju armijas virsnieks, viens no tiem, ar kuru rokām un asinīm tika sakauta nacistiskā Vācija. Pateicības vietā viņš no Staļina režīma saņēma arestu par "pretvalstisku propagandu", izsūtījumu un ieslodzījumu darba nometnē. Ir jābūt ļoti stipram cilvēkam, lai pārciestu šādu netaisnību bez ieslīgšanas aklā naidā. Solžeņicina pirmo stāstu "Šč-854, jeb viena diena zeka dzīvē", kas saskanēja ar tā brīža komunistiskās partijas nostāju, publicēja žurnāla "Novij mir" 1962. gada 11. numurā ar nosaukumu "Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē" un tas izraisīja lasītāju interesi, un autors kļuva par kulta rakstnieku visa Padomju Savienībā.  Kad dažus gadu vēlāk pie varas nāca Brežņevs, Solžeņicins krita nežēlestībā, viņa darbus nepublicēja, pat izņēma no bibliotēkām, privāto arhīvu konfiscēja. Kad Solžeņicina grāmatas tika aizliegtas, bet aizliegtais auglis vienmēr ir saldāks, tāpēc šīs grāmatas sāka lasīt pat tie, kam līdz tam nekad nebūtu ienācis prātā paņemt tās rokās.  Tikmēr autors nostājās varas opozīcijā un sāka rakstīt kritisku publicistiku, vēstules, kurās protestēja pret cilvēktiesību neievērošanu. Atklātās vēstules mašīnrakstā izplatījās pa visu PSRS un arī aiz tās robežām. Rezultātā Solžeņicinu izslēdza no Rakstnieku savienības,  bet 1974. gada 12. februārī Solžeņicinu arestēja un bez tiesas sprieduma ieslodzīja, atņēma pilsonību un ar visu ģimeni izsūtīja uz Rietumvāciju. Viņš nonāca Frankfurtē pie Mainas, tad pāris gadu nodzīvojis Šveicē un pārcēlās uz dzīvi Amerikā. Starp citu, termins Gulags pasaulē kļuva pazīstams pateicoties Aleksandam Solžeņicinam, pēc tam, kad 1973. gadā Amerikā publicēja viņa darbu "Gulaga arhipelāgs".  Lai arī trimdā viņš ieguva visu, par ko var sapņot, - slavu, bagātību, brīvību, taču viņš sapņojis tikai un vienīgi par atgriešanos dzimtenē. 1990. gada 16. augustā ar PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova  rīkojumu Solžeņicinam atjaunoja pilsonību, oficiāli atsauca izvirzītās apsūdzības, viņš atguva tiesības publicēties Krievijā.  1994. gada 21. Jūlijā pēc divus mēnešus ilga ceļojuma cauri Krievijai   Aleksandrs Solžeņicins pēc ASV trimdā pavadītiem 20 gadiem atgriezās Maskavā. Atgriežoties Krievijā, viņš vīlās Krievijas prezidenta Jeļcina darbībā un atteicās pieņemt viņam piešķirto ordeni. Bet pret Jeļcina pēcteci Putinu, neraugoties uz viņa saistību ar Valsts drošības komiteju (VDK), Solžeņicins izturējās ar labvēlību. Pēc atgriešanās Krievijā rakstniekam piešķīra māja Maskavas rietumu rajonā, ko padomju laikā izmantoja VDK cilvēki. Šajā "čekistu vasarnīcā" Solžeņicins nodzīvoja mūža nogali, līdz atstāja 2008. gada 3. augustā šo pasauli četrus mēnešus pirms gaidāmās 90 gadu jubilejas. Rakstnieku apbedīja Donas klostera kapsētā. Vietu viņš bija izvēlējis pats, dažus gadus pirms savas nāves, jo tur Staļina režīma laikā apglabāja represiju upuru mirstīgās atliekas.

20. jūlijs vēsturē iegājis ar to, ka 1969.gadā šai dienā uz Mēness nolaidās Nīls Ārmstrongs un Bazs Oldrins. Pirmie cilvēki, kas kāpuši uz Mēness. Aukstais karš bija sacensība starp Amerikas Savienotajām valstīm un Padomju Savienību pēc Otrā pasaules kara. Kad Padomju Savienība 1957. gadā orbītā palaida pirmo mākslīgo pavadoni jeb satelītu „Sputņik”, kosmosa sacensības starp abām lielvarām bija sākusies. Padomju Savienība spēra soli pēc soļa: tajā pašā, 1957. gadā PSRS kosmosā nosūtīja suni Laiku, kam gan misijas laikā bija lemts iet bojā. Bet pēc tam, kad 1961. gadā Jurijs Gagarins kļuva par pirmo cilvēku kosmosā, Amerikai nebija laika ilgām pārdomām. Bija jārīkojas, jo visas iepriekš minētās padomju valsts darbības bažīgu darīja Amerikas sabiedrību, liekot justies kā zaudētājiem savam aukstā kara pretiniekam. Tieši tāpēc, lai celtu nacionālo pašapziņu, pusotru gadu pēc Gagarina lidojuma kosmosā Amerikas prezidents Džons Kenedijs paziņoja, ka Amerikai līdz desmitgades beigām jānosūta cilvēks uz Mēnesi un viņš droši jāatgriež uz zemes. Nepilnus septiņus gadus pēc šī paziņojuma, pusgadu pirms nospraustā termiņa, tas arī izdevās. 1969. gada 16. jūlijā tika uzsākta „Apollo 11” misija uz Mēnesi. Apkalpē bija Nīls Ārmstrongs, Bazs Oldrins un Maikls Kolinss. Četras dienas vēlāk pulksten 20:17 Ārmstronga vadītais Mēness nolaišanās modulis „Eagle” piezemējās Miera jūras dienvidrietumu pusē. Sešas stundas vēlāk, 21. jūlijā pulksten 02:56, Ārmstrongs kļuva par pirmo cilvēku, kas uzkāpa uz Mēness virsmas. Nīls Ārmstrongs savu vārdu pasaules vēsture ierakstīja ar savu nu jau leģendāro vēsturisko frāzi: „Tas ir mazs solis cilvēkam, bet milzīgs lēciens cilvēcei.” Pirmā cilvēka izkāpšana uz Mēness kļuva par iespēju Amerikas Savienotajām valstīm demonstrēt savu varenību visai pasaulei, jo televīzijā toreiz pirmā cilvēka izkāpšanu uz Mēness varēja noskatīties vairāk nekā 600 miljoni skatītāju. Pēc divdesmit minūtēm, sekojot Ārmstrongam, uz Zemes dabiskā pavadoņa izkāpa otrs astronauts Bazs Oldrins, kļūstot par otru cilvēku, kurš spēris kāju uz Mēness. Tikmēr trešais astronauts Maikls Kolinss palika modulī un ar to 30 reižu apriņķojot apkārt Zemes dabiskajam pavadonim. Uz Mēness Ārmstrongs ar Oldrinu, ievācot paraugus, uzņemot fotogrāfijas un veicot zinātniskos eksperimentus, pavadīja vairāk nekā divas stundas. Piecas dienas vēlāk astronauti atgriezās uz Zemes, piezemējoties Atlantijas okeānā. Kopumā uz Mēnesi ASV sešu misiju laikā nosūtīja 12 cilvēku. Tie ir līdz šim vienīgie divpadsmit, kuri bijuši uz Mēness. Pēdēja misija uz Mēnesi bija 1972. gadā, pēc tam pārtrauca cilvēku sūtīšanu. Pirmkārt jau tāpēc, ka mērķis bija sasniegts, Amerika varēja lepoties ar pirmo cilvēku uz Mēness, tādejādi ASV „bija ielikusi kloķi” Padomju Savienībai. Otrs misiju pārtraukšanas iemesls bija nauda, tas bija ļoti dārgs projekts, ko vēl dārgāku padarīja naftas krīze, kas sākās pagājušā gadsimta 70. gados. Kopumā „Apollo” programma Amerikai tolaik izmaksāja 25 miljardus dolāru, un pie tās strādāja 400 tūkstoši cilvēku. Bet pirmais cilvēks uz Mēness – Nīls Ārmstrongs – nomira 2012. gada augustā 82 gadu vecumā pēc sarežģījumiem operācijas laikā. "Tie, kas nezina, kā lai piemin Nīlu, mums ir vienkāršs ieteikums. Nākamreiz, kad skaidrā naktī iziesiet ārā un redzēsiet mēnesi smaidām jums pretim, padomājiet par Nīlu un pamājiet viņam!" bija teikts ģimenes paziņojumā, šim vīram aizejot viņsaulē.

1982. gada 11. oktobrī Solenta jūras šaurumā starp Anglijas dienvidu krastu un Vaitas salu ar panākumiem vaiņagojās viens no sarežģītākajiem un dārgākajiem projektiem zemūdens arheoloģijas vēsturē: no kanāla ūdeņiem tika izcelts burinieka „Mērija Roze” vraks, kas bija pavadījis zemūdens valstībā nepilnus 437 gadus. Karaļa Henrija VIII Tjūdora flotes karakuģis bija nogrimis jūras kaujas laikā pret Francijas karaļa floti 1545. gada 19. jūlijā. Karalis Henrijs VIII, 1509. gadā kāpdams Anglijas tronī, konstatēja, ka viņa priekšteči nav sevišķi rūpējušies par kara flotes stiprumu. Jau visai drīz tika pasūtīti divi lieli karakuģi, kas pāris gadus vēlāk tika nolaisti ūdenī. Viens no tiem tika nodēvēts par „Mēriju Rozi” – iespējams, par godu karaļa māsai princesei Mērijai, vēlākajai Francijas karaļa Luija XII sievai. Šis kuģis bija karaka – sava laika spēcīgākais okeānu burinieks. Tikai samērā nesen jūras karadarbībā bija parādījies tāds jaunievedums kā kuģu artilērija, un tagad kuģi vairs nebija tikai peldošas platformas, uz kurām izvietojās sauszemes karaspēkam analogas kājnieku vienības, cenzdamās pārspēt pretiniekus abordāžas cīņā. Tagad tie sāka mēģināt cits citu iznīcināt ar lielgabalu ugunsjaudu. Anglijas galvenā pretiniece uz jūras 16. gs. pirmajā pusē bija Francija. Abas kaimiņvalstis vairakkārt iesaistījās viena pret otru vērstās koalīcijās, un „Mērija Roze” sekmīgi pārdzīvoja divus šādus karus. Sekoja pāris desmitgades ilgs miera periods, kura laikā kuģis atradās rezervē. Kā liecina avoti, šai laikā tas vairakkārt tika pārbūvēts, sevišķi nopietni, domājams, 1536. gadā. Iespējams, ka šīs pārbūves izrādījās „Mērijai Rozei” liktenīgas, jo, tiecoties palielināt artilērijas jaudu, tika mainīta kuģa sākotnējā konstrukcija un līdz ar to arī stabilitātes parametri. 1542. gadā Henrijs VIII iesaistījās kārtējā karā pret Franciju. 1545. gada jūlija sākumā Anglijas krastiem pietuvojās liela franču flote admirāļa Kloda d’Annebo vadībā. Angļu flote, kuru komandēja Nortumberlendas hercogs Džons Dadlijs bija apmēram par trešdaļu mazāka. Abas flotes sastapās Solenta šaurumā, kur priekšrocības bija airu dzītajām franču galērām. Taču angļiem paveicās, jo izšķirošajā brīdī sāka pūst viņiem labvēlīgs vējš. Angļu flotes priekšgalā virzījās divi lielākie kuģi: „Henrijs no Dieva žēlastības” un „Mērija Roze”. Taču pēkšņi otrais no šiem kuģiem strauji sasvērās un visai ātri nogrima. Vairums no apmēram 400 vīru lielās komandas nepaguva izkļūt no apakšējiem klājiem un noslīka, tais skaitā kuģa komandieris admirālis Džordžs Karū. Tie arī bija teju vienīgie kaujas upuri, jo angļu sekmīgie manevri piespieduši frančus atkāpties un drīz pēc tam admirālis d’Annebo, cietis neveiksmi mēģinājumā ieņemt Vaitas salu, pametis Anglijas krastus. Laikabiedru, t.sk. viena izdzīvojušā „Mērijas Rozes” komandas locekļa liecības vēsta, ka burinieks veicis strauju manevru, kad pēkšņa vēja brāzma to sagāzusi. Apakšējā klāja lielgabalu lūkas nonākušas zem ūdens, kuģis strauji piesmēlies un nogrimis. Mūsdienās veiktas datorrekonstrukcijas apstiprina šādas versijas iespējamību. Ir gan arī pētnieki, kuri uzskata, ka „Mērijai Rozei” liktenīga bijusi franču lielgabalu uguns. Kuģi mēģināja izcelt jau drīz pēc nogrimšanas, taču izrādījās, ka tas pārāk dziļi iegrimis šauruma dūņainajā gruntī. Tā nu dienasgaismā tas atkal tika izcelts tikai pirms 40 gadiem, sniedzot bagātīgu vielu vēstures pētniekiem un ekspozīcijas materiāli „Mērijas Rozes” muzejam Portsmutā.

1936. gada 18. jūlijā Spānijā notika militārs apvērsums, mēģinot gāzt Spānijas republikas kreisi orientēto valdību. Pučs neizdevās kā plānots, sazvērnieku rokās krita vien daļa valsts, un Spānijā sākās asiņains pilsoņu karš. 20. gadsimtu Spānija sagaidīja kā samērā atpalicis, sociālo, kulturālo un politisko pretrunu plosīts Eiropas nostūris. 1931. gadā, kad valsts ekonomiku bija iedragājusi globālā krīze, Madridē un citās pilsētās uzliesmoja sacelšanās, karalis bēga no valsts un Spānija kļuva par republiku. Tās politiskajā spektrā valdīja aptuvens līdzsvars starp radikālas reformas alkstošajiem kreisajiem un konservatīvi noskaņotajiem labējiem. 1936. gada februāra vēlēšanās ar nelielu pārsvaru uzvarēja Tautas fronte – kreiso spēku apvienība, kurā noteicošā loma bija sociālistiem, komunistiem un kreisajiem liberāļiem. Jaunā valdība sāka atsavināt daļu zemes lielīpašniekiem, šķīra baznīcu no valsts, paplašināja arodbiedrību ietekmi, sāka tīrīt armiju no reakcionārākajiem virsniekiem. Tas daudziem armijniekiem nebija pa prātam, un virsnieku aprindās nobrieda militāra apvērsuma plāns. Pučisti rada atbalstītājus arī politiskajā vidē: starp monarhistiem, konservatīvajiem katoļiem, spāņu fašistiem jeb falangistiem. Par varas sagrābšanas datumu tika noteikts 1936. gada 18. jūlijs. Jau dienu iepriekš sadumpojās Spānijas karaspēks koloniālajos īpašumos Marokā – te bija dislocēta spāņu Āfrikas armija, ārzemnieku leģions un vietējo marokāņu vienības. Taču pučistu cerības uz pārsteiguma momentu un prasmīgu militāro organizāciju attaisnojās tikai daļēji. Sākotnēji premjerministrs, kreisais republikānis Kasaress Kiroga nenovērtēja situācijas nopietnību, tad, sapratis savu kļūdu, naktī uz 19. jūliju demisionēja. Viņa pēctecis, mērenais liberālis Djego Martiness Barrio mēģināja pierunāt pučistus uz dialogu, sazvanīdamies ar pučistu tābrīža līderi ģenerāli Emilio Molu, taču saņēma kategorisku atteikumu un piesolījumu republikāņu līderus pie izdevības pakārt. Šis samierināšanās mēģinājums laupīja republikāņu uzticību Barrio, arī viņš demisionēja, un viņa vietā stājās kreisais liberālis Hosē Hirals. Viņš tad nu beidzot rīkojās izlēmīgāk, t.sk. izdalīja ieročus Tautas frontes atbalstītājiem, un tas ļāva sākotnēji novērst pučistu uzkundzēšanos vairumā lielo pilsētu. Pučisti vieglu uzvaru svinēja valsts konservatīvi katoliskajos rietumos – Navarrā un Veckastīlijā. Te daudzviet viņus sveica ar ziediem. Jau krietni sīvāka pretestība bija dienvidos – Andalūzijā, tomēr te cīņas iznākumu drīz izšķīra papildspēki no Āfrikas, kurus pārsviest palīdzēja arī nacistiskās Vācijas transportlidmašīnas. Republikāņu valdība bija pārāk neizlēmīga, lai bloķētu šo pārsviešanu, kaut lielākā daļa flotes un aviācijas palika tai lojāla. Ziemeļos – kalnraču reģionā Astūrijā, Kantabrijā un basku provincēs pučistiem izdevās sagrābt vien dažus atbalsta punktus. Galvaspilsētā Madridē, kā arī Barselonā varas sagrābšanas mēģinājumi beidzās ar ātru pučistu sakāvi; lielākajā daļā valsts austrumu reģionu viņi vispār neuzdrīkstējās ko pasākt. Galu galā pēc pirmajām apvērsuma dienām pučistu rokās bija apmēram trešdaļa valsts teritorijas, kurā gan bija samērā maz industriālo jaudu, taču atradās nozīmīgākie pārtikas ražošanas reģioni. Spānijas bruņotie spēki sašķēlās, bet pučistu pusē pārgāja lielākā daļa virsniecības, masveidīgi dezertējot no republikas spēkiem. Valstī sākās nežēlīgs pilsoņu karš, kas ilga nepilnus trīs gadus un prasīja vismaz 400 000 spāņu dzīvību. Galu galā militāristu organizētība izrādījās pārāka pār iekšēju politisku pretrunu plosīto republikāņu nometni. Pilsoņkara rezultātā pie varas Spānijā nāca ģenerāļa Fransisko Franko hunta, kas izdzīvoja līdz vadoņa nāvei 1975. gadā un kļuva par ilglaicīgāko diktatūru visjaunāko laiku Eiropas vēsturē.   Attēlā: Republikāņu armijas kareivji cīnās Barselonā apvērsuma laikā.  

1917. gada 17. jūlijā, Lielbritānijai jau turpat trīs gadus karojot pret Vāciju, britu karalis Džordžs V atteicās no savas dzimtas vāciskā vārda, pārdēvējot Britu karaļnamu par Vindzoras dinastiju.

1781. gadā jaunais un ambiciozais Mocarts ieradās Vīnē, un jau pēc nepilna gada - 1782. gada 16. jūlijā - Vīnes pilsētas teātrī pirmizrādi piedzīvoja viņa dziesmuspēle „Bēgšana no seraja” – pirmais no izcilā komponista ievērojamākajiem skatuves darbiem. „Manai ausij tas ir par smalku - tur ir tik daudz nošu!” esot bildis teātra patrons, Austrijas imperators Jozefs II. „Tur ir tieši tik daudz nošu, cik vajadzīgs,” atteicis Mocarts.

1995. gada 15. jūlijā šobrīd pasaulē lielākajā tiešsaistes mazumtirdzniecības uzņēmumā "Amazon.com", kas savu darbību sāka kā tiešsaistes grāmatnīca, tika pārdota pirmā grāmata. Viss sākās garāžā, un tas notika tad, kad uzņēmuma dibinātājs Džefs Beizoss 1994. gadā pārcēlās uz Sietlu. Viņš bija vērojis interneta biznesa uzplaukumu un nolēma tajā iesaistīties. Tas arī sakrita ar laiku, kad ASV augstākā tiesa pieņēma lēmumu, ka pasta pasūtījuma katalogiem nav jāmaksā nodokļi štatos, kur tie neatrodas fiziski. Izlasījis ziņojumu par interneta nākotni, kas paredzēja tīmekļa komercijas izaugsmi 2300% gadā, Beidzoss izveidoja sarakstu ar 20 produktiem, ko varētu tirgot tiešsaistē. Tad viņš sašaurināja sarakstu, norādot uz pieciem visdaudzsološākajiem produktiem: kompaktdiskiem, datortehniku, datorprogrammatūru, video un grāmatām. Beizoss galu galā nolēma, ka viņa jaunais uzņēmums pārdos grāmatas tiešsaistē, ņemot vērā lielo pasaules pieprasījumu pēc literatūras, grāmatu zemo cenu un lielo drukāto nosaukumu skaitu. Braucot cauri valstij no Ņujorkas uz Sietlu, viņš sāka rakstīt biznesa plānu grāmatu tirgošanai internetā. Viņš saņēma aptuveni 250 000 dolāru no saviem vecākiem, un 1994. gada 5. jūlijā nodibināja uzņēmumu ar nosaukumu “Cadabra”. Sākumā grāmatu interneta veikals tik tiešām darbojās viņa garāžā. Pēc dažiem mēnešiem, kad advokāts nepareizi bija saklausījis uzņēmuma nosaukumu, un to nosauca to par “Cadaver” ,kas angļu valodā nozīmē “līķis” un , Beizoss nolēma mainīt nosaukumu. Viņam vārdnīcā iepatikās vārds “Amazon”, jo tā bija vieta, kas bija “eksotiska un atšķirīga”, tieši tāda, kādu viņš bija paredzējis savam interneta uzņēmumam. Viņš atzīmēja, ka Amazones upe ir lielākā upe pasaulē, un viņš bija iecerējis padarīt savu veikalu par lielāko grāmatu veikalu pasaulē. Turklāt nosaukums, kas sākās ar “A”, bija vēlamais, jo tas droši vien būtu alfabēta saraksta augšgalā. Un tā 1995. gada jūlijā darbu sāka tiešsaistes grāmatnīca. “Amazon.com” pirmā pārdotā grāmata bija gana specifiska par šķidruma jēdzieniem un radošajām analoģijām, ko sarakstījis Duglass Hofšters. Pirmajos divos darbības mēnešos “Amazon” pārdeva visos 50 štatos un vairāk nekā 45 valstīs, pārdošanas apjomam sasniedzot 20 000 ASV dolāru nedēļā. Skaidrs, ka jo labāk amazon klājās, jo vairāk kādam tas nepatika, tā ASV lielākais grāmatu pārdevējs “Barnes & Noble” 1997. gada 12. maijā iesūdzēja “Amazon”tiesā, apgalvojot, ka “Amazon”paziņojums, ka tā ir “pasaules lielākā grāmatnīca” nav patiess, jo tā “... nemaz nav grāmatnīca. Tas ir grāmatu mākleris”. Vēlāk tika panākta ārpustiesas vienošanās. Vēl pēc gada, 1998. gada 16. oktobrī amerikāņu mazumtirdzniecības tīkls “Walmart” iesūdzēja “Amazon” tiesā, apgalvojot, ka viņi nozaguši “Walmart” komercnoslēpumus, nolīgstot bijušos “Walmart” vadītājus. Lai gan šis strīds pēc 18 mēnešiem tika izšķirts bez tiesas, tas lika uzņēmumam ieviest iekšējos ierobežojumus. Tas bija laiks, kad tika radīts logotips, kas kalpo kā uzņēmuma atpazīstamības zīme- ar izliektu bultiņu, kas ved no A uz Z un norāda, ka uzņēmums piegādā visus produktus no A līdz Z, un bulta veidota kā smaids. 21. gadsimta sākumā eksplodēja dot-com burbulis, nogremdējot daudzus e-uzņēmumus, bet “Amazon izdevās izdzīvot. 2000. gada sākumā tika paziņota taupības programma ar darbinieku skata samazināšanu par 150, bet 2001. gada ceturtajā ceturksnī Amazon pirmoreiz sāka strādāt ar peļņu. Bet 2018 gadā ASV interneta tirdzniecības giganta "Amazon" vadītājs Džefs Beizoss ierindojies žurnāla "Forbes" veidotā ikgadējā 400 ASV bagātāko cilvēku saraksta augšgalā. Viņš apsteidza datortehnoloģiju uzņēmuma "Microsoft" dibinātāju Bilu Geitsu, kurš šajā pozīcijā bija atradies iepriekšējos 24 gadus. Šobrīd “Amazon” pieder pie tehnoloģiju lielā četrinieka, līdz ar tādiem smagsvariem kā “Apple”, “Alphabet” un “Facebook”.

1998. gada 14. jūlijā 89 gadu vecumā mirst Ričards Makdonalds, kurš izveidoja ātrās ēdināšanas restorānu koncepciju. To īstenojot, radās pasaules lielākais restorānu tīkls "McDonald's". Pasauli viņš atstāja kā cilvēks, kurš kopā ar brāli radīja vienu no pasaulē lielākajiem ātro ēstuvju tīkliem, kam gan pašiem sevi labpatīk saukt par restorānu, proti, "McDonald's". Bet pasauli 1909. gada 16. februārī ieraudzīja kā otrais dēls īru imigrantu ģimenē ASV. Vecāki Patriks un Mārgareta puikam vārdu deva Ričards, bet uzvārds Makdonalds toreiz nebija pasaulslavens. Un izrādās, ka tieši Ričards bija tas, kurš iedvesmoja savu septiņus gadus vecāko brāli Morisu kopīgam biznesam, kad abi atvēra ātro uzkodu ēstuvi. Tā nebija ideja, pie kuras abi brāļi ātri nonāca – Ričards un Moriss Makdonaldi, dzimuši nabadzībā Ņūhempšīras laukos, pagājušā gadsimta 20. gadu beigās pārcēlās uz Kaliforniju, ar vidusskolas diplomiem kabatā  un vēlmi nopelnīt 1 miljonu dolāru, pirms sasnieguši 50 gadu vecumu. Kad brāļi Moriss un Ričards Makdonaldi bija paguvuši uzkrāt nelielu bagātību kā Holivudas scenogrāfiju celtnieki, 1940. gadā viņi nolēma atvērt savu uzņēmumu un tā bija auto kafejnīca, kam ar hamburgeriem nebija nekādas saistības. Brāļi tirgoja hotdogus. Kad uzņēmums sāka nest peļņu, brāļi nolēma veikt savā auto kafejnīcā dažas izmaiņas, ieiešot pavisam jaunu gatavošanas veidu. Viņi ēdiena gatavošanu un pasniegšanu sadalīja tā, ka katrs darbinieks darīja vienu darbību – personāla rīcība bija vienkārša un vienveidīga, ievērojot secību.  Ideja  kļuva par pamatu ātrās ēdināšanas biznesam. Konveijera tehnoloģija vieglu brokastu, hamburgeru un citu ātri pagatavojamu ēdienu gatavošanai guva milzu panākumus. Tāda ideja gan līdz tam pasaulē bija izmantota, bet tieši brāļu Makdonaldu 1948. gadā izstrādātā sistematizētā pieeja, kas klientiem piedāvāja pārtiku par saprātīgu cenu ātrā tempā, veidoja ātrās ēdināšanas biznesa stūrakmeni. Zīmols patērētājus tolaik pievilināja ne tikai ar savu darba specifiku, bet galvenokārt ar spilgto dizainu. Zelta arka, kuras idejas autors ir tieši Ričards, piesaistīja garāmbraucošo automašīnu uzmanību. Brāļi strādāja tandēmā, Ričarda iesauka bija Diks. Abi  tomēr nevarēja sevi saukt par īstām biznesa haizivīm, jo viņi bija pārāk piezemēti, un tieši tāpēc īstā Makdonalda izplešanās sākās pēc tam, kad par franšīzes aģentu kļuva Reimonds Kroks. Kad brāļi restorānu pārdeva, viņi turpināja saņemt komisiju no visa, ko tirgoja viņu vārdā nosauktajā restorānā, kamēr Kroks pelnīja krietni vairāk. Ričards Makdonalds, kurš kopā ar savu brāli Morisu mainīja veidu, kā miljardiem cilvēku visā pasaulē ēd ātrās ēdināšanas restorānos, nomira pansionātā Mančestrā, Ņūhempšīrā astoņdesmit deviņu gadu vecumā un tas notika 1998. gada 14. jūlijā brīdī, kad uzņēmuma "McDonald's" bija vairāk nekā 23 000 tirdzniecības vietu 111 valstīs, bet  pārdošanas apjoms pārsniedza 33 miljardus ASV dolāru.

13. jūlijs pasaulē iegājis ar līdz tam nebijušu notikumu. 1985. gada 13. jūlijā notika agrāk nepieredzēta vēriena labdarības koncertakcija „LIVE AID”. Tā vienlaikus notika Londonā un Filadelfijā, pulcējot virkni tā laika rok un pop mūzikas spīdekļu. 1983. gadā Etiopijas Tautas Demokrātiskajā sākās ilgstoša sausuma, pilsoņu kara un valdošā komunistiskā režīma neveiksmīgas agrārās politikas izraisīta humanitāra krīze, kuras postošākā izpausme bija masu bads – pēc dažādu avotu datiem desmit gadu laikā mirušo skaits sasniedza  no 300 000 līdz vienam miljonam cilvēku. Rietumi par Etiopijā notiekošos bija maz informēti, līdz 1984. gada rudenī britu sabiedriskā raidorganizācijas BBC televīzijā parādīja reportāžu no Etiopijas. Tā saviļņoja sabiedrību, radot milzu rezonansi. Šī reportāžas ietekmē īru rokmūziķis Bobs Geldofs un angļu grupas „Ultravox” līderis Midžs Jūrs sacerēja Etiopijas krīzes upuriem veltītu dziesmu „Do They Know It’s Christmas?”, kuras ieskaņošanai izveidoja plaši pazīstamu mūziķu supergrupu „Band Aid”, kurā piedalījās Fils Kolinss, Stings, „U2”, „Duran Duran” un citi. Starp citu grupas nosaukums, kas tulkojumā nozīmē palīdzības grupa, arī ir simboliska vārdu spēle, atsaucoties uz plaši zināmu medicīnisko plāksteru nosaukumu „Band-Aid”. Tā paša gada nogalē un 1985 gada sākumā „Do They Know It’s Christmas?” piecas nedēļas noturējās topa pirmajā vietā, līdz pat 1997. gadam saglabājot visu laiku pārdotākā singla statusu Lielbritānijā. Protams, tas pievērsa uzmanību situācijai Etiopijā, dziesmas peļņa tika novirzīta dažādiem krīzes atbalsta fondiem, kā arī iedvesmoja uz līdzīgām iniciatīvām citviet pasaulē. Tieši tā radās ASV mūzikas slavenību projekts „USA of Africa” un tā singls „We Are the World”. 1985. gada pavasarī B. Geldofs un M. Jūrs, pieaicinot pieredzes bagātus koncertbiznesa magnātus Hārviju Goldsmitu) un Bilu Greiemu sāka organizēt koncertakciju, lai ar pasaules populārāko mūziķu uzstāšanos piesaistītu ziedojumus Etiopijas situācijas stabilizēšanai. Akcijas nosaukums „Live Aid” (angļu ‘dzīvā palīdzība’, arī ‘palīdzības koncerts’) izvēlēts gan kā norāde uz mūziķu labas gribas iniciatīvu, gan uz iespēju koncertu laikā veikt ziedojumus, zvanot uz televīzijas tiešraidē izziņotiem tālruņa numuriem. „Live Aid” koncerti notika vienā dienā - 1985. gada 13. jūlijā. Londonā Vemblija stadionā tas ar pārtraukumiem ilga 10 stundas, klātesot 70 tūkstošiem skatītāju, tikmēr Filadelfijā Džona Kenedija stadionā „Live Aid” ilga 14 stundu un to klātienē skatījās simt tūkstoši skatītāju.  Koncerta tiešraidi, kas bija viena no vērienīgākajām tiešraidēm televīzijas vēsturē, vēroja skatītāji vairāk nekā 150 valstīs, to  nodrošināja BBC, amerikāņu raidsabiedrība ABC un mūzikas kabeļtelevīzija MTV. Pamīšus translējot mūziķu uzstāšanās gan no Londonas, gan Filadelfijas notika epizodiskas pieslēgšanās no vietējas nozīmes koncertiem, kas 1985. gada 13. jūlijā notika gan Sidnejā, Maskavā, Vīnē, Hāgā, Ķelnē un Osakā. Vēriena un publicitātēs dēļ akciju nosauca par globālo mūzikas automātu. Londonas koncerts sākās ar īsu pirnča Čārlza un princeses Diānas uzrunu, tad sekoja virkne rokmūzikas spīdekļu priekšnesumu, uz skatuves kāpa Eltons Džons, Deivids Bovijs, Status Quo, Pols Makartnijs, „U2”, bet par Londonas koncerta iespaidīgāko priekšnesumu, šķiet, joprojām var uzskatīt „Queen” 21 minūti ilgo hitu popūriju. Tikmēr Filadelfijas koncertā uzstājās tādas zvaigznes, kā Ēriks Kleptons, Miks Džegers, Bobs Dilans, Tīna Tērnere un Madonna. Fils Kolinss starp citu piedalījās gan Londonas, gan Filadelfijas koncertos. Koncerti, pateicoties biļetēm, televīzijas translāciju tiesībām un ziedojumiem tiešraides laikā, kā arī Etiopijas krīzes upuru atbalstam ienesa vairāk nekā simt miljonu mārciņu un, protams, pievērsa plašu sabiedrības uzmanību Āfrikas valstu problēmām.

1580. gada 12. jūlijā Ostrogas pilsētā toreizējā Polijas-Lietuvas valstī uzsāka Ostrogas Bībeles – pirmā pilnā baznīcslāvu valodas Bībeles izdevuma – drukāšanu. Zīmīgi, ka šis kultūras sasniegums īstenojās nevis Maskavā, bet gan Polijas-Lietuvas valstī, kur pareizticīgie bija tikai daļa no iedzīvotājiem.   1580. gadā 12. jūlijs ir datums, kas lasāms tā dēvētās Ostrogas Bībeles pēdējā lapā. Pirmais pilnais Bībeles teksta iespiedums baznīcslāvu valodā tika nodrukāts Ostrogā, kas šobrīd atrodas Ukrainā, bet toreiz bija Polijas-Lietuvas valsts jeb Žečpospoļitas pilsēta. Minētā iespieddarba tapšana saistīta ar Ivana Fjodorova, kā viņš pats sevi dēvēja – Maskavas drukātāja, vārdu. 16. gadsimtā Lietuvas lielkņaziste bija nozīmīgs austrumslāvu kultūras attīstības areāls, katrā ziņā ne mazāk nozīmīgs kā Maskava. Būdama tuvāk Eiropai, šī teritorija pirmā saņēma rosinošus attīstības impulsus no Rietumiem, tai skaitā šeit agrāk sāka izplatīties arī drukāšanas māksla. Par celmlauzi šai ziņā uzskatāms baltkrievu filozofs, mediķis un publicists Francisks Skarina, kurš jau 1517. gadā nodibināja Prāgā tipogrāfiju, kur iespieda arī Bībeles tekstus rusīnu jeb vecbaltkrievu valodā. Par Ostrogas Bībeles iespiedēja Ivana Fjodorova biogrāfiju ir maz ziņu. Daži fakti liek domāt, ka viņš dzimis Petkoviču pilsētiņā netālu no Minskas, savukārt viņš pats par savu „tēvzemi un dzimto” saucis Maskavas lielkņazisti un arī latīņu tekstos parakstījies kā Joannes Theodori Moscus – Joans Teodorijs, resp. Fjodora dēls, Maskavietis. 1532. gadā, kā mākslu bakalaurs pabeidzis Krakovas Jagaiļa universitāti, viņš pārcēlās uz Maskavu un nonāca toreizējā Novgorodas un Pleskavas arhibīskapa un vēlākā Maskavas toreizējā Novgorodas un Pleskavas arhibīskapa un vēlākā Maskavas metropolīta Makārija pietuvināto lokā. Tieši ar metropolīta gādību un cara Ivana Bargā atbalstu 1564. gadā Ivana Fjodorova vadībā Maskavā tika iespiests Apustuļu darbu un Apustuļu vēstuļu izdevums. Par to, kāpēc drīz pēc tam Ivans Fjodorovs pameta Maskavu un apmetās Lietuvas lielkņazistē, tiek izteiktas dažādas versijas, sākot no drukātāju vajāšanām Maskavā, kuras it kā iniciējuši grāmatu pārrakstītāji un pareizticīgo baznīcas konservatīvais spārns, beidzot ar cara Ivana un Maskavas metropolīta uzdevumu – doties uz Lietuvu un uzturēt pareizticības pozīcijas pārsvarā katoliskajā kaimiņvalstī. Fjodorova drukātava vispirms darbojās hetmaņa Hodkeviča īpašumā netālu no Bjalistokas, vēlāk Ļvovā, līdz beidzot viņš atrada pastāvīgu dzīves un darba vietu pie Ostrogas kņaza Konstantīna, pareizticīgās Bībeles izdošanas entuziasta. Kņaza uzdevumā vairāki mācīti vīri apbraukāja Balkānu klosterus, apmeklēja arī Romu un Konstantinopoli, meklēdami precīzākos Bībeles teksta variantus. Domājams, ka iespiešana notikusi divos etapos – 1580. gadā 12. jūlijā sāka drukāt Jauno derību un Psalmus, savukārt 1581. gada 12. augustā Veco derību. Izdevuma poligrāfisko kvalitāti grāmatniecības vēsturnieki dēvē par nevainojamu. Grāmatā ir vairāk nekā trīs miljoni rakstu zīmju. Fjodorovs izveidojis īpašu šriftu – sīku, bet ērti lasāmu. Un arī tirāža ir tam laikam ļoti liela: tā pārsniedz 1000 eksemplāru, no kuriem līdz mūsdienām pilnīgi vai daļēji saglabājušies apmēram 350. Vairākus sējumus tipogrāfs nosūtīja arī uz Maskavu caram Ivanam Bargajam, kurš, starp citu, bija liels grāmatu mīļotājs; līdzīgs sūtījums aizceļoja arī uz Romu – pie pāvesta Gregora XIII.     

Pēc Pirmā pasaules kara, velkot robežas starp jaunajām Eiropas valstīm, teritoriju piederība bieži tika izšķirta iedzīvotāju nobalsošanās – plebiscītos. Plebiscīts par Austrumprūsijas dienviddaļas piederību Polijai vai Vācijai notika 1920. gada 11. jūlijā. 1918. gada 11. novembrī, noslēdzoties Pirmajam pasaules karam, savas neatkarības atjaunošanu pasludināja Polija. Tas, ka Polijas valstiskums atjaunojams, tobrīd jau bija teju vispāratzīts; daudz neskaidrāks bija jautājums par šīs valsts robežām. Polija, kas bija pastāvējusi no 10. gs. līdz 18. gs. nogalei, dažādos laikos bija aptvērusi dažādas teritorijas, uz kurām tagad pretendēja arī citas valstis – Čehoslovākija, Ukraina, Baltijas nācijas. Arī karā sakautā Vācija nebūt nebija gatava labprātīgi šķirties no savām provincēm, kurās kādreiz bija valdījuši poļu karaļi. Tur, kur poļi bija nepārprotamā vairākumā – kā Lielpolijā, zemēs ap Poznaņas pilsētu – jautājums samērā ātri tika atrisināts par labu Polijai. Citāda situācija bija tagadējās Polijas ziemeļaustrumos, toreizējās Austrumprūsijas dienviddaļā. 1910. gada Vācijas tautas skaitīšanas dati vēsta, ka strīdus teritorijā dzīvojuši 693 000 iedzīvotāju, no kuriem poļu valodā vai tai radniecīgajā mazūriešu dialektā runājuši 268 000 jeb nepilni 39%. Citi avoti gan min citādas proporcijas – līdz pat 61% nevācu iedzīvotāju. Parīzes miera konference, kurai bija jāpieņem galīgais lēmums par teritorijas piederību, izšķīrās par tolaik visai izplatītu risinājumu – iedzīvotāju nobalsošanu jeb plebiscītu. Tas tika sarīkots 1920. gada 11. jūlijā. Plebiscīta teritorija tika pakļauta karā uzvarējušo valstu pārstāvju komisijai, šeit tika dislocēti franču, britu un itāliešu armijas kontingenti. Tomēr administratīvais aparāts un policija palika tie paši vācu. Abas puses izvērsa aktīvu propagandas kampaņu. Polija apelēja pie poļu iedzīvotāju vēsturiskajām saknēm, līdzīgi argumenti bija arī Vācijai attiecībā uz vāciski runājošajiem. Pie tam vācu avīzes un aģitatori klāstīja, ka jaunā Polijas valsts ir nestabila, mazattīstīta un tai draud boļševisma briesmas, un šie argumenti nebija gluži bez pamata. Diemžēl ar aģitāciju un propagandu vien viss neaprobežojās. Vairāk nekā 200 000 vāciešu iesaistījās tā dēvētajā „Austrumvācijas tēvijas dienestā”. Faktiski tā bija neapbruņota milicija, taču likumīgā policija uz tās darbībām skatījās caur pirkstiem, savukārt reģionā izvietotie sabiedroto spēki bija pārāk mazskatlīgi, lai kontrolētu situāciju. „Tēvijas dienesta” miliči izvērsa iebiedēšanas kampaņu pret poļu aktīvistiem; notika uzbrukumi, no kuriem daži beidzās ar slepkavībām. Zināmākā ir Prūsijā dzīvojušā Parīzes miera konferences Polijas delegācijas locekļa Bogumila Linkas piekaušana līdz nāvei. Tāpat ir pamatotas aizdomas, ka pašā plebiscīta dienā notikusi apjomīga rezultātu viltošana par labu vācu pusei. Tomēr var lēst, ka ļoti daudz ko plebiscīta iznākumā izšķīra Polijas valsts tābrīža situācija. 1920. gada maijā Krievijas boļševiku valdība, praktiski uzvarējusi pilsoņkarā, vērsa visu Sarkanās armijas jaudu pret Poliju. Nebūdama gatava šādam triecienam, poļu armija strauji atkāpās. Jūlijā, kad notika plebiscīts, Tuhačevska kavalēristi jau tuvojās Austrumprūsijas robežām. Nevar pārmest daudziem poliski runājošajiem Vācijas pilsoņiem, ka šādā situācijā viņi izšķīrās arī turpmāk palikt Vācijas paspārnē. Saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem plebiscītā piedalījās apmēram 85% balsstiesīgo, no kuriem vairāk nekā 95% nobalsoja par palikšanu Vācijā. Austrumprūsijas dienviddaļas piederība tādējādi tobrīd bija atrisināta, taču kopumā Polijas un Vācijas robežu jautājums bija bumba ar laika degli. Lai nodrošinātu Polijas pieeju jūrai, tika izveidots t.s. Poļu koridors, kas atšķēla Austrumprūsiju no pārējās Vācijas. Abās robežas pusēs palika lielas poļu un vācu minoritātes. Jau divdesmito gadu sākumā tika spriests, ka šāda situācija var pastāvēt tikai tad, ja starp abām valstīm ir ļoti draudzīgas attiecības. Diemžēl starpkaru Eiropas realitāte bija citāda.

1909. gada 10. jūlijā dzimis latviešu teologs, mitoloģijas pētnieks un vēsturnieks Haralds Biezais. Viņa mūža nogalē iznākušās atmiņu grāmatas „Saki tā, kā tas ir” nosaukums bijis autora kredo kopš jaunības.   „Saki tā, kā tas ir.” Ar šādu nosaukumu pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Savienotajās Valstīs iznāca latviešu teologa, mitoloģijas pētnieka un vēsturnieka Haralda Biezā atmiņu grāmata. Nosaukuma pamatā ir autobiogrāfiska epizode. Kad 1940. gada maijā Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docenta amata kandidātam Biezajam parauglekcijai uzdots temats „Vai dogmati ir mūžīgi?”, tas licis izšķirties starp vispāratzīto teoloģisko doktrīnu un jaunā, brīvdomīgā mācītāja paša uzskatiem. Tad vecākais kolēģis profesors Voldemārs Maldonis devis šo padomu: „Saki tā, kā tas ir.” Pirmajā brīdī šķietami naivā frāze kļuvusi Haraldam Biezajam par visas zinātnei bez atlikuma ziedotās dzīves kredo. Haralds Biezais dzimis Lestenes pagastā 1909. gada 10. jūlijā. Līdz Otrā pasaules kara sākumam viņš paguva pabeigt studijas, dažus gadus nostrādāt par mācītāju Gramzdas draudzē un spert pirmos soļus akadēmiskajā karjerā. Kara beigas doktors Biezais sagaidīja Zviedrijā, kur viņš, pateicoties labām vācu valodas zināšanām, turpināja akadēmiskās gaitas Upsalas universitātē, iegūdams filozofijas doktora grādu un kopš 1958. gada pasniegdams reliģiju vēsturi Upsalā, vēlāk kā vieslektors arī Turku un Bonnas universitātēs. Par viņa galveno pētījumu tēmu kļuva latviešu pagānisma reliģiskie priekšstati. Arī kļuvis par starptautiski atzītu akadēmisku autoritāti, Haralds Biezais allaž saglabāja ciešu saikni ar latviešu vidi. Viņš bija aktīvs publicists un literatūras kritiķis. Man pašam spilgti atmiņā palicis viņa apcerējums par Ēvalda Vilka stāstu „Pusnakts stundā”. Teksts var šķist brīžiem izplūdis un pārstāstošs, taču tam piemīt sprediķa rimti mērķtiecīgā intonācija. Autors iezīmē to ceļu, ko latviešu padomju rakstnieks, Sarkanās armijas veterāns Vilks nostaigājis no viņa paaudzei un sociālajam lokam raksturīgajām komunistiskajām ilūzijām līdz sāpīgiem vēstures patiesības meklējumiem, kas mūža pēdējā cēlienā kļuva arī par paša Haralda Biezā darbības galveno saturu. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, neilgi pirms autora aiziešanas mūžībā 1995. gadā, nāca klajā divi pētījumi par Otrā pasaules kara vēsturi Latvijā: „Kurelieši – nacionālās pretestības liecinieki” un „Latvija kāškrusta varā. Sveši kungi – pašu ļaudis”. Kā atzinis autors, pievērsties vēsturnieka ampluā mudinājuši ilgos gados vēroti vēsturiskās patiesības falsifikācijas mēģinājumi trimdas latviešu sabiedrībā. Kādā publikācijā Vācijā iznākošajā trimdas laikrakstā „Latvija” Haralds Biezais saka: „Latviešu tautas vieta kultūras tautu saimē nav atkarīga no tā, cik labi vai slikti tā spēj noslēpt savu atsevišķo locekļu vai grupu nodarījumus, bet gan no tā, cik daudz tai ir cieņas pret vēstures faktiem, it sevišķi, ja tie nav glaimojoši. Ar tiem jātiek galā katrai tautai pašai, arī latviešiem. Atbildība par saviem darbiem vienmēr ir morāles un goda jautājums. Vēstures patiesību politiskais spēks vienmēr ir tik liels, ka tas laika gājumā nosaka tautu likteņus.”

1943. gadā, naktī no 9. uz 10. jūliju, britu, amerikāņu un to sabiedroto spēki sāka operāciju “Husky” – iebrukumu Sicīlijā ar mērķi sagraut un izsist no Vācijas sabiedroto rindām fašistisko Itāliju. 1943. gada pirmajā pusē militāristi un valstsvīri Londonā un Vašingtonā aktīvi sprieda, kurā okupētās Eiropas punktā dot pirmo triecienu Vācijai un tās sabiedrotajiem. Galu glā pārsvaru guva britu premjera Vinstona Čērčila viedoklis – jāuzbrūk Itālijai. Lielu daļu Balkānu tobrīd kontrolēja itāļu spēki, un ja Itālija izstātos no kara, vāciešiem nāktos šurp pārsviest savas divīzijas no Austrumfrontes un pārējās Eiropas. Tapa plāns operācijai Husky – iebrukumam Sicīlijas salā, kas sākās naktī 1943. gada 9. uz 10. jūliju. Sabiedrotie atteicās no sākotnējās domas iebrukt salā no abiem galiem un mēģināt ielenkt tās aizstāvjus salas vidienē – tas šķita pārāk riskanti. Tāpēc divas armijas izcēlās krastā viena otrai līdzās: britu 8. armija ģenerāļa Montgomerija vadībā Sicīlijas dienvidaustrumu stūrī, bet amerikāņu 7. armija ģenerāļa Patona vadībā – tālāk uz rietumiem. Britu armijai tika pievienota arī kanādiešu divīzija un tanku brigāde; vēl sabiedroto spēkos darbojās arī Brīvās Francijas, Austrālijas un Dienvidāfrikas vienības. Sauszemes spēku vispārējā vadība bija uzticēta britu ģenerālim Heroldam Alekanderam, bet visu operāciju komandēja amerikāņu ģenerālis Dvaits Eizenhauers. Sabiedroto pārsvars gaisā un uz jūras noteica diezgan sekmīgu operācijas sākumu. Briti tikpat kā bez kaujas ieņēma Sirakūzas, amerikāņiem gan pirmajās dienās nācās piedzīvot itāļu „Livorno” un vācu tanku divīzijas „Hermais Gērings” pretuzbrukumu Dželas ostas virzienā, bet to izdevās apturēt ar kuģu artilērijas uguni. Montgomerijs tiecās ieņemt Mesīnas ostu – tā ir tuvākā Itālijas cietzemei, tātad – loģisks atkāpšanās ceļš no salas. Šeit salas aizstāvji pretojās visiem spēkiem, un Montgomerijs pieprasīja, lai viņa flanga atbalstam pārsviež amerikāņu vienības. Aleksanders piekrita, arī Patons nepretojās, taču amerikāņu ģenerālis Omars Bredlijs gan bija ļoti neapmierināts – šī spēku pārsviešana liedza viņam ielenkt veselu vācu tanku korpusu. Šis gadījums kļuva par iemeslu mūža naidam starp Montgomeriju un Bredliju, un vispār Sicīlijas operācija ievadīja bēdīgi slaveno britu un amerikāņu ģenerāļu stīvēšanos par spožākiem uzvaras lauriem arī vēlākajā kara gaitā. Daži vēsturnieki pat uzskata – ja nebijis šīs rīvēšanās, Rietumu sabiedrotie būtu tikuši daudz tālāk Eiropā, attiecīgi mazāku tās daļu atstājot Staļinam. Galu galā pat amerikāņu spēku pārsviešana nedeva britiem cerētos panākumus. Tikmēr amerikāņi sekmīgi uzbruka salas vidienē. Jau nedēļu pēc izsēšanās ģenerālis Patons pieprasīja atļauju ieņemt salas Sicīlijas galvaspilsētu Palermo. Aleksanders iebilda, liekot koncentrēt spēkus Mesīnas virzienā, taču Patons ignorēja viņa pavēli, vēlāk apgalvodams, ka tā pienākusi „sakaru traucējumu izkropļota”, un 22. jūlijā kā uzvarētājs iebrauca Palermo. No tīri militārā viedokļa taisnība bija britu ģenerāļiem,  tomēr psiholoģiski Palermo krišanai bija būtiska nozīme. Šajā uzbrukumā amerikāņi pirmo reizi pierādīja, ka ir līdzvērtīgi pretinieki vācu spēkiem. Pēc Palermo krišanas itāļi un vācieši ar kaujām atkāpās uz tā dēvēto Etnas aizsardzības līniju ap Mesīnu. Šo aizsardzību tā arī neizdevās salauzt līdz 17. augustam, kad vācieši un itāļi bija sekmīgi noslēguši evakuāciju. Tas, ka Sicīlijā dislocētos Ass valstu spēkus neizdevās iesprostot salā un iznīcināt, tiek uzkatīts par Rietumu sabiedoto lielāko neveiksmi operācijā Husky. Daudzas no Sicīlijas izvestās vācu vienības turpināja cīņu Apenīnu pussalā, un Itālijas ieņemšana izvērtās ilga un asiņaina.

Portugāļu jūrasbraucējs Vašku da Gama bija pirmais eiropietis, kura vadītā ekspedīcija sasniedza Indiju, kuģojot apkārt Āfrikai. 1497. gada 8. jūlijā da Gama devās ceļā, lai pēc desmit mēnešiem izmestu enkuru Indijas pilsētā Kalikutā. Portugāļiem bija lemts kļūt par pirmo Eiropas tautu, kas viduslaiku beigās devās neizpētītajos okeāna plašumos. Te nopelns 15. gs. portugāļu princim Enrikem, kurš ieguva pavārdu Navigador – Jūrasbraucējs. Ar viņa atbalstu portugāļu kapteiņi savās nelielajās karavelās devās uz dienvidiem gar Āfrikas krastu, un atklāja Atlantijas okeāna straumes un valdošos vējus, kas ļāva plānot arvien tālākus kuģojumus. Tajā pat laikā Eiropā sāka izplatīties ziņas no arābu jūrasbraucējiem, kuri tobrīd kontrolēja Āfrikas austrumu piekrasti un bija sasnieguši arī kontinenta dienvidu galu. 1459. gadā Venēcijā dzīvojošais kamaldiešu mūks brālis Mauro pabeidza savu pasaules karti, kurā Āfrika attēlota kā no visām pusēm ūdens ieskauta sauszeme, kurai apbraucot, attiecīgi, varēja nokļūt Indijas okeānā. Indijas garšvielas tolaik Eiropā bija burtiski zelta vērtē, un to tirdzniecību savās rokās turēja venēcieši, pārvaldīdami Vidusjūras austrumdaļu. Tagad Portugālei radās iespēja iedibināt alternatīvu garšvielu importa maršrutu. 1488. gadā kapteinis Bartolomeu Diašs sasniedza Āfrikas dienvidu galu un apbrauca Labās cerības ragu. Viņš bija gatavs kuģot tālāk, taču komanda sadumpojās un piespieda kapteini griezties atpakaļ. Turpināt Diaša iesāktos ceļa meklējumus uz Indiju karalis Manuels I uzticēja Svētā Jēkaba ordeņa bruņiniekam Vašku da Gamam, kura ekspedīcija četros kuģos devās ceļā no Lisabonas 1497. gada 8. jūlijā. Pēc vairāk nekā piecu mēnešu kuģojuma da Gama sasniedza vietu, no kuras Diašs bija griezies atpakaļ. Viņa tālākais ceļš veda gar Āfrikas piekrasti uz ziemeļiem un jau visai drīz sasniedza islamticīgā Mozambikas sultāna zemi. Sakaru iedibināšana nesekmējās – musulmaņi ar aizdomām skatījās uz neredzētajiem svešiniekiem, un arī dāvanas, kuras da Gama pasniedza sultānam, īsti neatbilda valdnieka statusam. No Mozambikas portugāļiem nācās aizkuģot steigā, baidoties no vietējo uzbrukuma. Līdzīgi notika arī tālāk uz ziemeļiem esošajā Mombasā, un tikai Malindi ostā tagadējās Kenijas piekrastē izdevās papildināt krājumus un nolīgt loci, kurš aizveda ekspedīciju uz galamērķi. Var piebilst, ka paši portugāļi pie Āfrikas krastiem nebūt neizturējās civilizēti, kā īsti pirāti aplaupīdami vairākus arābu tirdzniecības kuģus. Galu galā 1498. gada maijā Vašku da Gamas ekspedīcija sasniedza Kalikutas pilsētu Indijas dienviddaļā. Arī šeit sarunas ar vietējo karali jeb  zamorinu nevedās. Austrumos bija pieņemts, ka sūtņi pasniedz valdniekiem zelta un sudraba veltes, kādu da Gamam, acīmredzot, nebija. Daži Kalikutā tobrīd esošie musulmaņu tirgoņi pat izteica aizdomas, ka šis svešzemnieks neesot nekāds valdnieka sūtnis, bet gan viltvārdis un jūras laupītājs. Kad zamorins pieprasīja, lai portugāļi nomaksā muitas nodevas, eiropieši pameta Kalikutu. Vašku da Gamam tā arī neizdevās iedibināt pastāvīgu portugāļu tirdzniecības koloniju Indijā, tomēr viņa pārvestā garšvielu krava ar uzviju nosedza ekspedīcijas izdevumus. Jūras ceļš no Eiropas uz Indiju bija atklāts, un jau drīz pirmatklājēja pēdās sekoja tūkstošiem citu jūrasbraucēju.

Pirms simt gadiem – 1922. gada 7. jūlijā dzimis franču modes dizainers Pjērs Kardēns (Pierre Cardin) – leģenda, kas aptver veselu laikmetu modes pasaulē. Pjērs Kardēns piedzima Itālijā, bet, kad zēnam apritēja divi gadi, viņa ģimene pārcēlās uz Franciju. Tāpēc par viņu mēdz teikt – viņš bija itālis, kurš nekad neaizmirsa savu izcelsmi, sniedzot beznosacījuma mīlestību Francijai. Pjērs Kardēns uzauga Francijas rūpniecības pilsētā Sentetjenā, kur 17 gadu vecumā sāka strādāt par mācekli pie drēbnieka Višī (Vichy), specializējoties sieviešu apģērbos. Otrā pasaules kara laikā Pjērs Kardēns pārcēlās uz Parīzi, kur satikās ar dzejnieku, mākslinieku un režisoru Žanu Kokto (Jean Cocteau), radot satriecošus tērpus viņa filmai “Skaistule un briesmonis” ("Beauty and the Beast"). Pēc kara beigām Kardēns strādājis vairākos modes namos, no kuriem zināmākais ir “Christian Dior”, kur viņš piedalījās slavenās kolekcijas “New Look” radīšanā. Tā bija kolekcija, kas pacēla modes debesīs Kristiāna Diora reputāciju. Ar noapaļotiem pleciem, savilktu vidukli un kupliem svārkiem “New Look” izcēla sievišķību un bagātību, kas pēc kara modē ienestā militārisma, uniformām, ierobežojumiem un trūkuma beidzot piedāvāja sievietēm jauna veida izskatu. Vēlāk 1950. gadā Kardēns atvēra pats savu modes namu. Modes vēsturē viņš atstājis leģendāro burbuļkleitu un žaketes bez apkaklītēm. Šādas sev izvēlējās arī “The Beatles” četrotne. Pjērs Kardēns ir arī viens no kosmiskā stila aizsācējiem apģērbu dizainā. Leģendāra personība modes pasaulē, moderno trendu likumdevējs, kuturjē futūrists, cilvēks-zīmols, viens no bagātākajiem Francijas cilvēkiem, 500 patentētu radošo inovāciju autors, neizsīkstošs radošu un komerciālu ideju avots, teātra mecenāts un rakstnieks, elegances un stila iemiesojums – tas viss ir Pjērs Kardēns, kura vārds ir plaši pazīstams pasaulē jau veselu laikmetu.

1944. gada 6. jūlijā notika viens no traģiskākajiem ugunsgrēkiem Amerikas vēsturē – ASV Konektikutas štata Hārtfordas pilsētā cirka izrādes laikā izcēlās ugunsgrēks, kas prasīja vismaz 167 cilvēku dzīvību. Tajā laikā Amerika bija iesaistīta Otrajā pasaules karā. Cirks piedzīvoja personāla un aprīkojuma trūkumu, dažādas kavēšanās un darbības traucējumi bija kļuvuši par cirka ikdienu. Hārtfordā cirks bija ieradies tik vēlu iepriekšējās dienas vakarā, ka vienu no divām plānotajām izrādēm nācās atcelt. Lai gan vakara izrāde noritēja, kā plānots, cirka darbinieki ar bažām runājuši par iespējamu katastrofu – izrādās, ka cirka sabiedrībā izrādes atcelšanu uzskata par sliktu zīmi. Liktenīgā cirka izrāde notika 1944. gada 6. jūlijā, ceturtdienā, pulksten divos pēcpusdienā. Izrādi lielākoties apmeklēja sievietes un bērni – precīzs apmeklētāju skaits nav zināms, taču lēšams, ka tie bija vairāki tūkstoši skatītāju. Ugunsgrēks izcēlies pēc lauvu uzstāšanās, kad telts dienvidrietumu sānu malā parādījušās liesmas. Tajā brīdī cirka trupas vadītāja likusi orķestrim atskaņot mūzikas kompozīciju, kas bija paredzēta cirka dalībnieku brīdināšanai par nelaimi. Izrādes vadītājs aicinājis sanākušos skatītājus saglabāt mieru un bez panikas atstāt cirka telti. Taču, pārtrūkstot strāvas piegādei, viņa balss pūļa troksnī nebija dzirdama, un panikas pārņemtie skatītāji mēģināja bēgt. Jāatgādina, ka teltī bija vismaz septiņi tūkstoši cilvēku. Cirka darbinieki mēģinājuši nodzēst liesmas ar ūdens toveriem, precīzāk, krūkām, kas bija novietotas telts augšdaļā, kā arī nojaukt degošās audekla daļas, tomēr pūles bijušas veltīgas. Liesmas arvien vairāk pārņēmušas cirka telts audeklu. Lai gan lielākajai daļai skatītāju cirka telti izdevās pamest, daudzus pārņēma histērija. Aculiecinieki vēlāk stāstīja, ka daži tā vietā, lai pamestu liesmas, nemitīgi riņķojuši pa telti, meklējot tuviniekus. Daži, izskrienot ārā, secinājuši, ka tuviniekus neredz un metušies liesmās atpakaļ. Glābšanos apgrūtinājis arī tas, ka divas no izejām bijušas nosprostotas – to priekšā bijusi eja, pa kuru uz cirka arēnu devas lauvas. Liesmu apņemtā cirka telts sabrukusi astoņu minūšu laikā. Upuru skaits dažādos avotos atšķiras. Visbiežāk minētais mirušo skaits ir ap 167, bet traumas guva vairāk nekā 700 cilvēku. Noteikti ievainoto cilvēku skaits bija vēl lielāks, jo daudzi nemeklēja mediķu palīdzību, turklāt tajā dienā Hārtfordas pilsētā un tās apkārtnē arī dalītas bezmaksas biļetes. Izrādes laikā cirka teltī bijuši cilvēki, par kuru pazušanu neviens arī nebūtu ziņojis. Pazīstamākais cirka ugunsgrēka upuris ir jauna, gaišmataina meitene baltā kleitā. Lai arī viņas seja pēc nāves bija labi saglabājusies un tika publicēta teju visos iespējamajos laikrakstos, viņas identitāti tā arī neizdevās noskaidrot. Viņu apglabāja kā Mazo Mis 1565 – tā viņu nosauca izmeklētāji – šāds numurs meitenītes ķermenim bija piešķirts pilsētas morgā.

1945. gada 5. jūlijā, dažus mēnešus pēc Otrā pasaules kara beigām Eiropā, notika Lielbritānijas Parlamenta vēlēšanas. Tajās konservatīvie un viņu līderis Vinstons Čērčils cieta smagu sakāvi, valsts līdz desmitgades beigām nonāca leiboristu pārziņā. Otrā pasaules kara laikā Lielbritāniju vadīja koalīcijas kabinets, kurā ietilpa visu nozīmīgāko partiju pārstāvji. Premjera posteni ieņēma konservatīvo jeb toriju līderis Vinstons Čērčils, vicepremjers bija leiboristu partijas vadītājs Klements Etlijs. Parlamenta vēlēšanas kara laikā tika atceltas, un tā nu veseli desmit gadi pagāja starp pēdējām mierlaika Parlamenta vēlēšanām 1935. gadā un pirmajām pēc kara, kuras notika 1945. gada 5. jūlijā. Konservatīvie priekšvēlēšanu kampaņā galveno akcentu lika uz savu līderi – premjerministru Vinstonu Čērčilu. Viņa popularitāte kara beigās bija grandioza, viņa nopelni – neapšaubāmi, taču izcilais kara laika vadītājs ne ar ko īpaši nebija sevi apliecinājis mierlaika politikā. Savukārt viņa vadītā partija sabiedrības lielai daļai bija atmiņā kā spēks, kas stūrēja Britāniju lielāko daļu starpkaru perioda, īstenojot saviem idejiskajiem principiem atbilstošu politiku: individuālisms, mantojamo privilēģiju saglabāšana, pašsaprotama nevienlīdzība sociālo labumu sadalē. Daudzi Pirmā pasaules kara veterāni atcerējās, kā viņus, atgriezušos no ierakumu elles, mājās sagaidīja bezdarbs un dzīvokļu krīze. Zemākie un vidējie slāņi negribēja to pieredzēt vēlreiz, tāpēc ar entuziasmu uzklausīja leiboristu programmu: valsts finansēta veselības aizsardzība, vidējā izglītība un mājokļu celtniecība, vispārēja sociālās apdrošināšanas sistēma ar garantētām pensijām un pabalstiem, plaša nacionalizācija, ekonomikas plānošana, darba tiesību attīstība. Čērčils un toriji kara kabinetā pamatā bija nodarbojušies ar militārajiem un ārlietu jautājumiem, kamēr leiboristu vicepremjers Etlijs, iekšlietu ministrs Herberts Morisons un darba ministrs Ernests Bevins bija apliecinājuši, ka ir īstie vīri, kas pēckara Lielbritāniju veidos līdztiesīgāku un labklājīgāku. Rezultāts bija spoža leiboristu uzvara: pirmo reizi vēsturē šī partija ieguva vairākumu Parlamentā, savukārt toriji piedzīvoja savā vēsturē smagāko zaudējumu.  Klementa Etlija leiboristu valdība konsekventi īstenoja savus reformu plānus. Tika iedibināts Nacionālais veselības dienests – joprojām pastāvošā britu publiski finansētā medicīnas sistēma; pilnīgi no jauna radīta moderna sociālā apdrošināšana, izvērsta sociālo mājokļu celtniecība, piešķirtas subsīdijas renovācijai un izdevīgi kredīti privātmāju būvniecībai, skausta no pagātnes mantotā dzimumu nevienlīdzība, radikāli uzlabots darba ņēmēju tiesiskais statuss. Tika nacionalizēta Anglijas Banka, telekomunikāciju kompānija "Cable and Wireless", dzelzceļu tīkls, ogļu un gāzes ieguves, metalurģijas uzņēmumi. Īsāk sakot, tika likti pamati modernajai labklājības valstij. Etlija laikā aizsākās dekolonizācijas process, Britu impērijai sākot pārtapt par Nāciju sadraudzību. Neatkarību 40. gadu otrajā pusē ieguva Indija, Pakistāna, Mjanma, Šrilanka, Izraēla, Jordānija. Tāpat Etlija kabinets piedzīvoja aukstā kara sākumu. Pats premjerministrs sākotnēji lūkojās uz attiecībām ar Padomju Savienību piesardzīgi, bet drīzāk samiernieciski, ko nevarēja sacīt par ārlietu ministru – pārliecināto antikomunistu Ernestu Bevinu. Tomēr kad Staļins citu pēc citas pakļāva padomju kontrolei Austrumeiropas valstis, arī Klements Etlijs mainīja savu nostāju un Lielbritānija kļuva par uzticamāko Savienoto Valstu sabiedroto pretstāvē staļinismam Eiropā un citur pasaulē.  

Šodien Latvijā atzīmē Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienu. Datums izraudzīts, pieminot Lielās Horālās sinagogas un vēl četru Rīgas sinagogu nodedzināšanu 1941. gada 4. jūlijā, kas kļuva par simbolisku aizsākumu nacistu okupācijas varas īstenotajam holokaustam. Kad 1941. gada 1. jūlijā Rīgā ienāca Vermahta daļas, daudzi latvieši tās tiešām sveica kā atbrīvotājus. „Baigajā gadā” staļinisms bija pilnībā atklājis savu necilvēcīgo raksturu, vaiņagojot savu plosīšanos ar 14. jūnija deportāciju. Tikai ja kādam šķita, ka jaunie Rīgas un Latvijas saimnieki –nacisti – kaut kādā mērā ir humānāki par padzītajiem boļševikiem, šīm ilūzijām visai drīz pienāca gals. Jau tūdaļ pēc frontes daļām Rīgā ieradās arī Vācijas Drošības policijas un Drošības dienesta operatīvās grupas A daļas, kuru tiešais uzdevums bija nacistu režīmam nevēlamu personu atklāšana un iznīcināšana. Plašākā no šīm kategorijām bija ebreji – pilnīgi visi, neatkarīgi no vecuma, dzimuma, nodarbošanās vai citām pazīmēm. Pie tam okupanti izvirzīja mērķi izraisīt stihiskus ebreju grautiņus, lai paši paliktu it kā noziegumos neiesaistīti. Par signālu rīkoties bija jākļūst zīmīgāko ebreju identitātes objektu – sinagogu – iznīcināšanai. 1941. gada 4. jūlijā piecas no sešām Rīgas sinagogām tika nodedzinātas, un sestā – Peitavas ielā – pasaudzēta visdrīzāk tikai tāpēc, ka blīvajā Vecrīgas apbūvē ugunsgrēks būtu pārāk bīstams. Par dramatiskāko šīs dienas notikumu kļuva Rīgas Lielās Horālās sinagogas nodedzināšana Gogoļa ielā. Atradās latvieši, kas ar prieku piedalījās. Vairums liecību apgalvo, ka Gogoļa ielas sinagogas dedzinātāji bijuši civilās drēbēs tērpušies vietējie ar bēdīgi slaveno Viktoru Arāju priekšgalā; procesu pieskatījuši arī daži klātesošie vācu virsnieki. Daudzi vēstures avoti pēckara periodā minējuši arī līdz ar ēku tajā iznīcinātus cilvēkus, pie tam notikušā versijas visai krasi atšķiras kā upuru skaita, tā notikušā apstākļu ziņā. Nozīmīgākās versijas vienā no grāmatas „Dievs, Tava zeme deg!” nodaļām apkopojis vēsturnieks Uldis Neiburgs. Vispopulārākā ir versija, ka Gogoļa ielas dievnamā patvērušies apmēram 300 ebreju bēgļi no Lietuvas, kurus dedzinātāji tur iesprostojuši un dzīvus sadedzinājuši. Šo versiju atbalsta, piemēram, vēsturnieks Marģeris Vestermanis. Ir liecības, kuras apgalvo, ka pirms ugunsgrēka ēkā sadzīti arī ebreji no apkārtējiem kvartāliem, tiek minēts arī daudz lielāks upuru skaits – padomju laika avotos pat līdz 2000. Tomēr neapstrīdami pierādījumi šādiem šausminošiem skaitļiem līdz šim nav gūti ne 1979. gada Hamburgas Zemes tiesas prāvā, kurā notiesāja Viktoru Arāju, ne kādos arhīvu materiālos. Tāpēc vairums vēsturnieku domā, ka ja arī upuri šai akcijā bijuši, tad, visdrīzāk, ne simti, nemaz jau nerunājot par tūkstošiem. Tādās domās ir tādi holokausta un nacistu okupācijas perioda pētnieki kā Andrievs Ezergailis, Kārlis Kangeris, Aivars Stranga un Uldis Neiburgs. Šaubas, protams, neizraisa nedz nacistu režīma vēlme iznīcināt ebrejus, nedz dažu latviešu gatavība viņiem šai ziņā pakalpot, bet drīzāk gan šādas iznīcināšanas akcijas praktiskā realizējamība. Ja nacistu iestādes bija cerējušas, ka liesmojošās Rīgas sinagogas kļūs par signālu pūlim, kas metīsies slepkavot, izvarot un graut savus ebreju līdzpilsoņus, tad šādas gaidas nepiepildījās. Tomēr tas nemazināja hitleriešu gatavību īstenot Latvijā visnežēlīgāko holokausta politiku, kurai par upuri nākamajos mēnešos krita ne mazāk kā 65 000 ebreju izcelsmes Latvijas pilsoņu. Tā ir lielākā nevainīgu cilvēku masu slepkavošana ne vien Latvijas 20. gadsimta vēsturē, bet, iespējams, mūsu zemes vēsturē vispār.

987. gadā Nionā par franku karali tika kronēts Hugo Kapets, dibinot Kapetingu dinastiju. Tās turpinātāji – karaļi no Valuā un Burbonu dzimtām – valdīja Francijā līdz pat Lielajai Franču revolūcijai 18. gs. nogalē, veidojot vienu no ietekmīgākajām Eiropas un pasaules lielvalstīm – Franciju. „Kronējiet šo hercogu! Viņš ir izcilākais savos darbos, savā cēlumā, savos spēkos. Troni neiegūst mantošanas tiesību dēļ; tajā būtu jākāpj tikai tādam, kurš izceļas ne vien ar savu augsto dzimumu, bet arī ar gara krietnumu.” Tā Reimsas arhibīskaps Gerberts no Orijakas uzrunāja Franku karalistes augstmaņus, aicinādams viņus ievēlēt par savu karali Hugo Kapetu, – un tika uzklausīts. Tā kunga 987. gada 3. jūlijā tobrīd 47 gadus vecais Hugo tika kronēts par Franku karali Nionas pilsētā. Ar viņu sākās Kapetingu dinastija, kurai bija lemts gadsimtiem ilgi valdīt franku zemēs, pamazām veidojot no tām vienotu un diženu valsti – Franciju. Tituls, kuru Hugo ieguva, kāpjot tronī, bija rex Francorum – Franku ķēniņš. Par Francijas karaļiem Kapetingi sāka dēvēties tikai pēc vairāk nekā 300 gadiem – 14. gadsimta sākumā. Un Hugo laikā jau nekādas Francijas arī nebija – karaļa vara sniedzās ne tālāk par viņa domēni, kas aptvēra kādus tūkstoš kvadrātkilometrus ap Parīzi. Ārpus šīs teritorijas franku valdniekam bija pat bīstami uzturēties, jo kāds no varenajiem vasaļiem varēja pat sadomāt savu lēņu kungu sagūstīt, lai izspiestu kādas privilēģijas, izpirkuma naudu vai, sliktākajā gadījumā, atbrīvotos no sava valdnieka pavisam un pats mēģinātu iesēsties tronī. Varenie grāfi pilnīgi neatkarīgi rīkojās katrs savā teritorijā, pieņēma paši savus likumus, karaļvalstī tobrīd bija apgrozībā 150 dažādas naudas vienības un tika runāts divpadsmit diezgan atšķirīgās valodās. Nepavisam nebija skaidrs, vai ar Franku karalisti nenotiks tas pats, kas ar vācu zemēm, kuras cēli dēvējās par Svēto Romas impēriju. Vācu ķeizaru reālā vara gadsimtu gaitā arvien mazinājās, līdz valsts saira daudzās lielākās un mazākās praktiski neatkarīgās vienībās. Ja ar Franciju būtu noticis tāpat, mēs varam tikai minēt, kāda šodien izskatītos Eiropa. Stipras un vienotas, spēcīgu monarhu vadītas Francijas pastāvēšana būtiski ietekmēja politisko klimatu arī visā mūsu pasaules daļā. Un tas, ka šāda Francija izveidojās, lielāko tiesu ir Hugo Kapeta pēcnācēju nopelns. Hugo Kapeta tiešie pēcnācēji – Kapetingu karaļi – valdīja Francijā līdz 14. gadsimta beigām, kad dinastija izbeidzās pēcnācēju trūkuma dēļ pa vīriešu līniju. Tā dēvētais Saliešu likums, kas bija spēkā jau kopš agrajiem viduslaikiem, noteica franku karaļa troņa mantošanu tikai no valdnieka vīriešu kārtas pēcnācējiem dzimušiem mantiniekiem. Atbilstoši šiem noteikumiem par nākamajiem Francijas karaļiem kļuva Kapetingu dinastijas sānu līnijas pārstāvji no Valuā dzimtas. Tomēr arī nākamie Francijas troņa mantinieki – gan Valuā, gan viņiem sekojušie Burboni – bija Kapetingu līnijas turpinātāji, un visos šais gadsimtos Francijas karaļi allaž valkāja arī titulu Senior Capet. Izšķirošo triecienu Hugo Kapeta mantinieku varai Francijā deva revolūciju laikmets. Lielā Franču revolūcija vispirms atņēma karalim Luijam XVI viņa troni un titulus, sākdama dēvēt gāzto monarhu vienkārši par „pilsoni Kapē”, un galu galā lēma viņam nāvi uz ešafota. Pēc Napoleona sakāves Burboni gan vēl atgriezās Francijas tronī, taču šie pēdējie vecās monarhijas pārstāvji vairs nespēja atjaunot savu senču varas kādreizējo diženumu. Pēdējais Hugo Kapeta pēcnācējs bija karalis Luijs-Filips, kurš gan valkāja tikai Franču karaļa, ne Francijas karaļa titulu, un bieži tika dēvēts par „pilsonisko karali”. 1848. gadā izcēlās kārtējā revolūcija, un lai gan stāvoklis nebija bezcerīgs, Luijs-Filips atsacījās no troņa un steigšus pameta Franciju. Pēdējais Hugo Kapeta mantinieks bēga uz Angliju, šī brauciena laikā dēvēdamies vienkārši par misteru Smitu.  

Kad karaļa Čārlza I pārliecība, ka viņš ir valdnieks no Dieva žēlastības, sadūrās ar parlamenta uzskatu, ka karalis valda ar tautas piekrišanu, Anglijā uzliesmoja pilsoņu karš. Rojālistu un parlamentāriešu armiju kaujā pie Mārstonmūras 1644. gada 2. jūlijā izšķiroša izrādījās parlamentāriešu kavalērijas virsnieka Olivera Kromvela taktiskā prasme. Manas paaudzes ļaudis par Anglijas pilsoņu karu 17. gadsimtā skolas grāmatās lasīja kā par Anglijas buržuāzisko revolūciju. Tā to traktēja ne tikai padomju vēsturnieki, bet arī marksistiskas ievirzes vēsturnieki pašā Lielbritānijā, un zināma loģika viņu spriedumos bija. Patiešām, ja līdz tam Britu salās diezgan daudz bija karots par to, kas valdīs, tad šoreiz pirmām kārtām karoja par to, kā valdīs. Proti, pilsoņu kara galvenais iemesls bija karaļa Čārlza I un angļu parlamenta atšķirīgie uzskati par monarha varas raksturu. Čārlzs uzlūkoja sevi par valdnieku „no Dieva žēlastības”, kurš par savu rīcību, attiecīgi, atbildīgs tikai Tā Kunga priekšā, savukārt parlaments bija citās domās. Konflikts nobrieda pamazām, līdz 17. gs. 40. gados nonāca līdz atklātai bruņotai cīņai. Britu pilsētas un flote pamatā nostājās parlamenta pusē, kamēr provincē lielāks atbalsts bija karalim. Kas attiecās uz muižniecību, tad tās ievērojami pārstāvji cīnījās kā vienā, tā otrā pusē. Sākotnēji katram no pretiniekiem bija ne vairāk par 15 000 vīru, tomēr abas armijas strauji auga. Bez tam karadarbībā iesaistījās arī Skotijas armija. Čārlzs bija arī skotu karalis, un arī Skotijā viņa varas ambīcijas bija izraisījušas konfliktu – faktiski jau karaļa pieprasījums piešķirt naudu karošanai pret nepakļāvīgajiem skotiem arī bija galvenais iemesls viņa konfliktam ar parlamentu. Tagad karaļa pretinieki no Skotijas Lēvenas grāfa vadībā iemaršēja Ziemeļanglijā un pievienojās parlamentāristiem, kurus komandēja lords Fērfakss un Mančesteras grāfs. Šī apvienotā armija aplenca Jorkas pilsētu, kuru aizstāvēja rojālistu garnizons ar Ņūkāslas marķīzu priekšgalā. Jorkai palīgā steidzās karaļa radinieks Reinas princis Ruperts, kurš līdz tam nebija zaudējis nevienu kauju. Abas armijas sastapās 1644. gada 2. jūlijā vietā, ko dēvēja par Mārstonmūru – burtiskā tulkojumā Mārstonas mauru vai Mārstonas muklāju. Šeit, dubļainos laukos un mitrās pļavās, tika izcīnīta Anglijas pilsoņkara lielākā un, savā ziņā, izšķirošā kauja. Pati kauja bija ļoti juceklīga un nejaušībām bagāta. Pretinieki ilgi nevarēja saņemties uzbrukumam, un kad parlamentāristu spēki beidzot izšķīrās iet uzbrukumā, bija jau vēla pēcpusdiena. Drīz iestājās tumsa, un kauja turpinājās mēnesnīcā. Jāatceras, ka pazīšanās zīmes abām armijām bija diezgan nosacītas, no attāluma bieži nācās grūti atšķirt, vai priekšā ir savējie, vai pretinieki. Pēc aculiecinieku stāstiem, turpat vai puse abu armiju karotāju kaujas laikā bēga, pārliecināti, ka viņu puse cietusi sakāvi. Šādā juceklī stratēģa talants, kāds nenoliedzami bija princim Rupertam, vairs nebija izšķirošais. Vairāk nozīmēja atsevišķu vienību komandieru prasme vadīt sev uzticētos spēkus, un šāds komandieris izšķirošajā vietā un laikā arī atradās – parlamentāristu vidū. Tas bija Mančesteras kavalērijas ģenerālleitnants Olivers Kromvels un viņa komandētais pulks, tā dēvētie „Tēraudsāni”. Tieši šo trīstūkstoš jātnieku trieciens pretinieka kavalērijai izšķīra cīņas likteni pie Mārstonmūras. Anglijas pilsoņu karš nebeidzās turpinājās vēl septiņus gadus, tā gaitā karalis Čārlzs I bija spiests padoties parlamenta spēkiem, tika notiesāts kā valsts nodevējs un sodīts ar nāvi. Tomēr rojālistu sakāve nebūt nenozīmēja parlamenta visvarenību. Pašu parlamentāriešu starpā nevaldīja vienprātība, un arvien lielāku nozīmi valsts politikā sāka ieņemt jauns spēks – armija un tās virspavēlnieks Olivers Kromvels. Viss loģiski beidzās ar parlamenta padzīšanu, militāru diktatūru, un kad pēc Kromvela nāves sākās varas cīņas jau pašas armijas iekšienē, kas draudēja valstij ar pilnīgu haosu, Skotijas gubernators sers Džordžs Monks uzņēmās iniciatīvu, veda savus skotus uz dienvidiem, sasauca jaunu parlamentu, un tas aicināja Čārlza I dēlu ieņemt tēva troni. 1660. gadā Lielbritānijai atkal bija karalis – Čārlzs II.  

1. jūlijā dzimšanas dienu svin sieviete, kuras vārdu izrunājot, visticamāk pirmais, kas ienāk prātā ir sarkans peldkostīms pludmalē, jo tā ir aktrise no  seriāla Baywatch jeb "Pludmales patruļa" Pamela Andersone, kura ir ne tikai aktrise, bet arī modele, producente, TV personība un rakstniece. Pamela Denīze  Andersone piedzima 1967. gada 1. jūlijā Kanādā, un, meitēnam pasaulē nākot,diez vai kāds nojauta, ka viņa kļūs par daudz aprunātu personu. Pašmāju virsrakstos vien pazib tādi teikumi, kā "Pamelas Andersones elegance liek aizsisties elpai", "Pamelas seja mainījusies līdz nepazīšanai", "Fanus šokē Pamelas nedabiskais izskats", "Pamela Andersone atrāda sievišķīgos labumus pieguļošā triko" vai "Andersone negaidīti apprecējusies sesto reizi". Aktrise, kuras kontā ir ne tikai seriāls Baywatch, bet arī Home Improvement un V.I.P. , kā arī filmas "Pludmales patruļa", "Borats", "Šausmenīte 3", "Skubijs Dū", "Blondīne un Blondīne", piedzima strādnieku ģimenē Kanādā. Pēc vidusskolas beigšanas Pamela strādājusi par fitnesa treneri, līdz viņu atklāja futbola spēles laikā, kad viņa parādījās stadiona milzu ekrānos ar pieguļošu T kreklu, kas reklamēja alu. Nu un diezgan loģiski, ka simpātiskā meitene iekarojusi alus ražotāju sirdis un kļuvusi par viņu reklāmas seju. Itin drīz viņu pamanīja vīriešu žurnāls Playboy. Rezultātā Pamela Andersone kļuvusi par vienu no visu laiku slavenākajiem Playboy zaķīšiem. Viņas foto izdevuma vāku rotājis 14 reizes, un kādā intervijā aktrise un modele pati atzinusi, ka atkailināšanās izglābusi viņai dzīvību. Izrādās, ka modele bērnībā piedzīvojusi seksuālu uzmākšanos. Viņa atklājusi, ka pavisam mazai uzmākusies auklīte, kuras vairs neesot šai saulē, bet arī pirmā pieiredze ar vīrieti viņai neesot bijis apbusējs lēmums. Tomēr seksuālie pāridarījumi nav atturējuši Pamelu no sapņu īstenošanas, un viņa pati par savu lielo izlaušanos sauc 1989. gada rudeni, kad pirmo reizi pozējusi Playboy. “Ņemot vērā, ka Andersone bērnībā bijus kautrīga, turklāt, pašas vardiem runājot, bezgala kautrīga, tad pozēšana Playboy jaunajai meitenei devusi spēku un tas kļuvis par sasniegumu, kas tiešām izglābis aktrises dzīvi. Viņa esot jutusies iesprostota pati savā ķermenī, bet Playboy palīdzējis izkļūt brīvība un uzplaukt. Un tālāk jau diezgan likumsakarīgi, ka Pamela Andersone nokļuva uz ekrāniem, sākumā gan tā bija ne pārāk nozīmīga situāciju komēdija, bet tieši tur viņu pamanīja Baywatch komanda. Lai arī šis serāls sākotnēji izpelnījās kritiķu nopēlumu, zinātāji saka, ka skatītāji to uzņēmuši ar atplestām rokām un visticamāk, pateicoties Pamelas Andersones sievišķīgajam valdzinājumam. Līdzīgi ar lielu daļu filmu, kurās piedalās Pamela Andersone, kritiķi tās debesīs neceļ, bet skatītāji skatās. Iespējams, arī tāpēc, ka aktrise nebūt nav rāms zaķēns, bet sieviete, kura liek par sevi runāt. Tā, piemēram, gadu gaitā medijiem un skatītājiem Pamelas vārds, lielas krūtis un silikona implanti ir kļuvuši teju par sinonīmiem, un arī pati aktrise nekad nav slēpusi faktu, ka karjeras pirmssākumos veikusi krūšu palielināšanas manipulācijas. Tāpat aktrises mīlas dzīvei viņas fani sekojuši līdzi ar aizrautību, turklāt Pamela Andersone nav likusi viņiem vilties. Tā, piemēram, 52 gadu vecumā viņā apprecējusies piekto reizi, bet jau pēc gada, 53 gadu vecumā, sekoja sestā laulība. Arī līdz tam viņa spējusi pārsteigt - viņai pieder viens īsākajiem laulības termiņiem 60 dienas, kad bija precējusies ar amerikāņu pokera spēlētāju Riku Salomonu, kurš bija ne tikai Pamelas trešais vīrs, jo kādu laiku pēc šķiršanās abi apprecējās vēlreiz. Rezultātā Pamela izdevies iestūrēt laulības ostā sešas reizes, bet vīru viņai bijis pieci.

1936. gada 30. jūnijs vēsturē iegājis ar to, ka Amerikā iznāk rakstnieces – debitantes Margaretes Mičelas romāns "Vējiem līdzi". "Vējiem līdzi" autorei – žurnālistei Margaretei Manerlinai Mičelai, kura audzināta  dievbijīgā garā, bijusi ļoti kautrīga un savas publikācijas iesākumā parakstīja kā Pegija M., pat pārdrošākajos sapņos nevarēja ienākt prātā, ka viņas rakstīto grāmatu gaida panākumi teju gadsimta garumā. Pie tūkstoš lappušu manuskripta, otrā vīra uzmundrināta, Margarete strādājusi desmit gadu, turklāt viņa pie rakstāmgalda sēdusies ik dienas.  Margaretes Mičelas ģimenē bija iecienīta stāstu stāstīšanas tradīcija – un tieši no radiniekiem viņa daudz uzzināja par Amerikas pilsoņu karu, kas beidzās 35 gadus pirms viņas dzimšanas. Bērnībā Mičela rotaļājusies vecajos ierakumos, kas joprojām bija saglabājušies Atlantas apkaimē, un bieži devās izjādēs ar konfederātu veterāniem. Jaunā Margarete bija aizrautīga lasītāja, kas mīlēja rakstīt stāstus un ludziņas. 1926. gada pavasarī pēc ceļgala traumas viņai sācies artrīts, kā dēļ Margaretei nācās pamest reportieres darbu vietējā avīzē un tieši šis notikums kļuva par leģendārā romāna tapšanas ierosinātāju. Tolaik viņa  dzīvojusi  pavisam nelielā dzīvoklītī, ko pati rakstniece dēvēja par "izgāztuvi". Kādu dienu vīrs atnesa mājās rakstāmmašīnu un paziņojis sievai: "Tu jau esi izlasījusi visu, izņemot matemātikas un dabaszinātņu grāmatas. Tagad tu varētu uzrakstīt pati savu grāmatu, lai sevi izklaidētu." Margarete diži pretī nav turējusies un pavisam drīz mazo istabiņu sāka aizpildīt ar aprakstītām lapām piestūķētas aploksnes. Mičela rakstījusi haotiski, spontāni, pierakstot stāstus, kas viņai atausa atmiņā no bērnības, turklāt romāna beigas esot uzrakstītas pirmās. Sākotnējais romāna nosaukums bija "Rīt būs cita diena", kas ir viena no iemīļotākajām galvenās varones Skārletas frāzēm, kad viņa koķetā vieglprātībā cenšas visu svarīgo, pat domāšanu, atlikt uz vēlāku laiku. Tiesa, šo nosaukumu skeptiskais izdevējs no "Macmillan Publishers" lūdza nomainīt pret efektīgāku un rezultātā nonāca pie "Gone with the Wind" jeb "Vējiem līdzi", atsaucoties uz dzejnieka Ernesta Dausona populāra rindiņām. Par romāna sacerēšanu autore kā iesācēja saņēma pieticīgu avansu – 500 dolāru. Romāns aptver 12 gadu ilgu laika posmu no 1861. līdz 1873. gadam. Tas sākas ar Skārletas agru jaunību, kas pilna vētru un dziņu, līdz trīs reizes precējušās misis O’Hāras, triju bērnu mātes, divdesmit astoņiem gadiem, no lielā pārticībā izlutinātās pusaudzes kaprīzēm līdz dzimtas īpašuma – leģendārās Taras kokvilnas plantācijas – bankrotam un atdzimšanai. "Vējiem līdzi" tika izdots 1936. gada 30. jūnijā un uzreiz kļuva par pasaules mēroga dižpārdokli: dienas laikā tika pārdoti 50 000 eksemplāru, bet pusgada laikā jau viens miljons.  Ja avansā viņa saņēma vien 500 dolāru, tad gada laikā autoratlīdzībā Mičela nopelnīja trīs miljonus dolāru. Šodien tie būtu vairāki desmiti miljoni dolāru. Gadu pēc iznākšanas Mičelas "Vējiem līdzi" saņēma Pulicera prēmiju literatūrā, bet brīdī, kad Holivudas producents Deivids Selzniks, vienojoties ar Mičelu, nopērk romāna ekranizēšanas tiesības, viņa saņem debitantei necerētu un rekordlielu summu - 50 tūkstošus dolāru. Filma pie skatītājiem nonāk 1939. gadā un kļūst par vienu no amerikāņu kultūras fenomeniem. Romāna un filmas panākumi iecēla Margareti Mičelu slavas zenītā, fanu mīlestība bija tik liela, ka Mičelu grāmatas izdošanas dienā apsēda cilvēku pūlis, kas norāva viņai apģērba pogu un pat izrāva matu šķipsnu. Iespējams, tieši šis incidents kalpoja par ierosinājumu norobežoties no sabiedrības un rūpīgi sargāt savu privāto dzīvi.

29. jūnijā dzimis „Mazā prinča” radītājs, franču rakstnieks Antuāns Ekziperī. Rakstnieka pilnais vārds ir Antuāns Marī Žans Batists Rodžers de Sent-Ekziperī, kuru bērnībā sauca vienkārši par Toniju. Viņš piedzima Francijā, Lionā, 1900. gada 29. jūnijā augstdzimušā katoļu muižnieku dzimtā. Viņš bija trešais bērns piecu bērnu ģimenē. Antuāna tētis mūžībā aizgāja, kad mazajam Tonijam bija vien četri gadi un tad ģimenei sākās grūti laiki. Naudas trūkumu gan bērniem kompensēja kopā būšana un brāļi ar māsām sadzīvojuši ļoti draudzīgi. Mamma bērnos ieaudzināja mīlestību pret grāmatām un literatūru, viņu sarunas bieži bija par mākslas vērtībuvienlaikus Antuāns bija aizrāvies ar tehnoloģijām. Ekziperī mācījās kristiešu skolā Lionā, pēcāk jezuītu skolā Montrē, izglītojies arī Šveicē. 1917. gadā viņš iestājās Parīzes tēlotājmākslas skolas arhitektūras fakultātē, bet vēlāk cerēja iestāties jūras licejā, taču diemžēl neizturēja atlasi. Zaudējis brāli Antuāns noslēdzās sevī. Jau kopš bērnības Antuāns sapņoja par debesīm. Pirmo reizi debesīs viņš pacēlās 12 gadu vecumā, kad viņu aizveda uz lidlauku. Pirmais lidojums bija liktenīgs, viņš saprata, ka debesis un lidošana kļūs par viņa dzīves mērķi. Diezgan likumsakarīgi, ka viņš nokļuva aviācijā, sākotnēji jaunietis bija nelidojošs karavīrs, strādāja lidlauka darbnīcā, bet drīz vien ieguva par civilā pilota sertifikātu, vēlāk uzdienējās līdz militārajam pilotam. Pēc virsnieku kursu beigšanas viņš dienēja, bet, kad neveiksmīgā lidojumā 1923. gadā Ekziperī guva galvas traumu, bija spiests pamest aviāciju, viņš apmetās Parīzē un nolēma savus spēkus izmēģināt rakstniecībā. Diemžēl panākumi nenāca viegli un, lai izdzīvotu, pelnīt nācās ar automašīnu tirgošanu, strādājot flīžu rūpnīcā un pārdodot grāmatas. Tiesa, šādi dzīvojot, Ekziperī eksistēja, nevis dzīvoja un viņu izglāba nejauša tikšanās, kas rakstnieku atkal pacēla debesīs – viņš kļuva par pilotu pasta piegādes uzņēmumā. Kāpa pa karjeras kāpnēm un strādāja gan Buenosairesā, gan Kasablankā, arī Eiropā. Strādājot pasta aviosabiedrībās Ekziperī aizrāvās arī ar ekstrēmiem sporta veidiem, kļuva par izmēģinājumu pilotu. Viņa dzīvība vairakkārt bija briesmās, reiz Ekziperī izdzīvoja pateicoties ūdenslīdējiem, citkārt, avarējot tuksnesī, viņu izglāba beduīni. Smagākais negadījums piedzīvots lidojot no Ņujorkas uz Ugunszemi, kad pēc lidmašīnas avārijas pilots bija komā vairākas dienas. Ekziperī savas dzīves laikā aplidojis pusi pasaules, un tieši ilgtermiņa lidojumi bija tie, kas viņu iedvesmoja rakstīt – pārdomas liekot uz papīra tapa smalki filozofiskie romāni „Dienvidu pasts”, „Nakts lidojums”, „Cilvēku planēta”, „Citadele”, stāsti un, neskaitāmas esejas, raksti un, protams, dziļā un skumjā pasaka „Mazais princis”. Viņa darbi ir saistīti ar debesīm un aviāciju, jo tas bija viņa aicinājums, viņš dalījās ar lasītājiem savā pasaules uztverē, kas bija skatīta pilota acīm. Ekziperī nāve ir noslēpumiem apvīta. 1943. gadā Sent-Ekziperī, riskējot ar savu dzīvību, veica vācu spēku aerofotografēšanu. Vienā no šiem izlidojumiem, netālu no Senrafaelas pilsētas Francijas piekrastē, aptuveni pusceļā starp Kannām un Sentropēzu notika kaut kas mistisks. Lidmašīna pazuda. Atrast lidmašīnas atlūzas neizdevās. Rakstnieks kopā ar lidaparātu bija pazudis bez vēsts… Tika pieļauts, ka lidmašīnā radies tehnisks bojājums, ka Sent-Ekziperī gājis bojā virs Alpiem. Vēl bija viena versija – rakstnieks nobijies un dezertējis. Tai gan neticēja neviens, kas viņu pazina.

1914. gada 28. jūnijā toreizējās Austroungārijas provinces Bosnijas un Hercegovinas galvaspilsētā Sarajevā serbu teroristu grupas loceklis Gavrilo Princips atentātā nāvējoši sašāva Austroungārijas troņmantnieku, erchercogu Franci Ferdinandu un viņa sievu Sofiju. Šī slepkavība kļuva par iemeslu konfliktam starp Austroungāriju un Serbiju, kas pārauga Pirmajā pasaules karā. Gavrilo Princips piedzima Bosnijas serbu ģimenē 1894. gadā. Viņa tēvs apstrādāja apmēram pusotru hektāru muižniekam piederošas zemes, piepelnīdamies kā pastnieks. Bērnība pagāja trūkumā, Gavrilo izauga trausls un slimīgs, tomēr bija ļoti centīgs mācībās un, izcili pabeidzis pamatskolu, iestājās Sarajevas komercskolā, kuru vēlāk nomainīja uz klasisko ģimnāziju. Gavrilo dzimšanas laikā Bosnija un Hercegovina, pēc vairākiem gadsimtiem Osmaņu impērijas varā, nesen bija kļuvusi par Austroungārijas pārvaldītu teritoriju, kuras statusa noskaidrošanu Eiropas lielvalstis bija pagaidām atlikušas. Hābsburgu monarhijas pārvalde, salīdzinot ar turku valdīšanu, bija pat visai progresīva, tomēr tā nebija pa prātam tiem, kuri Bosnijas un Hercegovinas nākotni redzēja ap Serbiju apvienotas dienvidslāvu valsts sastāvā. Sevišķi saspringta situācija kļuva tad, kad 1908. gadā Austroungārija, nesagaidījusi kādu starptautisku vienošanos, vienpusēji anektēja Bosniju un Hercegovinu. Serbu nacionālistu kustības iespaidā nonāca arī jaunais Gavrilo Princips. 1912. gadā viņš tika izslēgts no ģimnāzijas par draudēšanu serbu nacionālismu pietiekami neatbalstošiem skolasbiedriem. Nākamie pāris viņa mūža gadi pagāja pārceļojumos starp Sarajevu un Belgradu, arvien ciešāk iesaistoties slepenās serbu militārās organizācijas „Melnā roka” darbībā. Kaut arī nelegāla, šī teroristiskā organizācija sastāvēja pa daļai no serbu armijas virsniekiem, un par tās darbību bija labi informēti daudzi, kā Serbijas armijas štābā, tā valdības aprindās. Savu liktenīgo lomu Eiropas vēsturē Gavrilo Principam bija lemts nospēlēt 1914. gada 28. jūnijā, kad Sarajevā ieradās Austrijas troņmantnieks, erchercogs Francis Ferdinands, pret kuru „Melnā roka” bija izplānojusi atentātu. Kad autokolonna ar erchercogu, viņa sievu grāfieni Sofiju un svītu no stacijas devās uz pilsētas mēriju, maršrutā jau bija izvietojušies ar bumbām un pistolēm bruņoti serbu jaunekļi. Vispirms uz Franča Ferdinanda auto lidoja Nedeļko Čabrinoviča mesta bumba, tomēr šoferis spridzekli pamanīja, palielināja ātrumu, un eksplozija sadragāja nākamo mašīnu, smagi ievainojot divus no erchercoga svītas un vieglāk – ap duci cilvēku uz ielas. Tālāk autokolonna devās lielā ātrumā, un šķita, ka sazvērnieku plāns ir izgāzies. Viņi izklīda. Gavrilo Princips devās uz Morica Šillera kafejnīcu apēst kādu sviestmaizi. Tikām erchercogs, pēc vizītes mērijā, vēlējās apciemot pirmītējā sprādzienā cietušos. Pārpratuma dēļ erchercoga auto nogriezās nepareizajā ielā, Bosnijas gubernators ģenerālis Oskars Potioreks pavēlēja griezt atpakaļ, un šoferis nobremzēja tieši pie kafejnīcas, no kuras tobrīd iznāca Gavrilo Princips. Viņa pirmā lode ķēra kaklā Franci Ferdinandu, otrā trāpīja vēderā grāfienei Sofijai, pēc pārdesmit minūtēm abi bija miruši. Kā zināms, Gavrilo Principa šāvieni Sarajevā aizsāka notikumu virkni, kas ievilka vispirms Serbiju un Austroungāriju, bet pēc tam jau visu Eiropu un pasauli globālā konfliktā – Pirmajā pasaules karā. Principu gan tiesāja tikai par konkrētajām slepkavībām. Un tā kā nozieguma izdarīšanas brīdī viņš vēl nebija pilngadīgs, tad piesprieda divdesmit gadus cietumā. Cietumā gan viņš nodzīvoja vien dažus gadus, mirdams no tuberkulozes 1918. gada 28. aprīlī.

Dumpis uz Krievijas impērijas Melnās jūras flotes bruņukuģa „Taurijas kņazs Potjomkins” uzliesmoja 1905. gada 27. jūnijā – domājams, nekvalitatīvas pārtikas dēļ. Šis dumpis kļuvis par vienu no zināmākajām Krievijas 1905. gada revolūcijas epizodēm, lielā mērā pateicoties Sergeja Eizenšteina ģeniālajam kinodarbam „Bruņukuģis „Potjomkins””.   „Veči, zupā tārpi!” Nav zināms, vai tieši šādi vārdi izskanēja 1905. gada 27. jūnijā uz Krievijas Melnās jūras flotes bruņukuģa „Taurijas kņazs Potjomkins”, bet – tārpi zupā, visdrīzāk, bija gan. Vasaras Melnās jūras reģionā ir karstas, produkti bojājas ātri, kārtība cara flotē, kazi, arī nebija ideāla, un nav nekāds brīnums, ka bruņukuģa matrožiem maltītē tika pasniegta sasmakusi gaļa, kurā jau bija ieviesušies mušu kāpuri. 1905. gada vasara Krievijas impērijā bija nemierīga. Karš pret Japānu Tālajos austrumos neglābjami zaudēts, pilsētās streikoja strādnieki, sociāldemokrātu aģitatori mītiņos aicināja uz bruņotu varas pārņemšanu. Sava šūniņa viņiem bija arī uz bruņukuģa „Taurijas kņazs Potjomkins”, tomēr sadumpot stingrā disciplīnā turētos kara jūrniekus diezin vai būtu kādas izredzes, ja ne šī likteņa dāvana – tārpi zupā. Cik var spriest no liecībām, tad oficieri muļķīgā stūrgalvībā mēģinājuši piespiest jūrniekus draņķīgo zupu tomēr ēst, izcēlusies sadursme, un tās laikā kapteiņa palīgs Hipolits Giljarovskis nāvīgi sašāvis matrozi Grigoriju Vakuļenčuku. Par to Giljarovskis, kapteinis Jevgeņijs Goļikovs un vēl daži virsnieki samaksāja ar dzīvību – viņus vai nu nošāva, vai arī vēl dzīvus izmeta pār bortu noslīkšanai. Pārējos virsniekus iesprostoja, uz bruņukuģa ievēlēja padomi ar Afanasiju Matušenko priekšgalā, un kuģis, pacēlis sarkano karogu, devās uz Odesas ostu. Sacēlušies savā kontrolē pārņēma arī pavadošo torpēdlaivu „Veha”, kas turpmāk visur sekoja bruņukuģim. Odesieši sarkankarogoto bruņukuģi sagaidīja visai entuziastiski, tomēr jūrnieki nesaņēmās izsēdināt desantu un mēģināt sagrābt varu pilsētā. Varas iestādes tikmēr steidzīgi savilka Odesā valdībai uzticamu karaspēku. Matroža Vikuļenčuka bēres 29. jūnijā izvērtās par politisku demonstrāciju, notika sadursmes ar karaspēku, bija upuri. Armija bloķēja ostu, kur notika šaudīšanās un noliktavu dedzināšana, kurā, visdrīzāk, pidalījās nevis strādnieki vai „Potjomkina” matroži, bet gan pilsētas kriminālais elements. Galu galā „Potjomkins” divreiz izšāva uz kvartālu, kur atradās garnizona komandantūra, bet izpaudās ziņas par Melnās jūras flotes eskadas tuvošanos, un bruņukuģis devās atklātā jūrā. Eskadras kuģu komandas atteicās šaut uz saviem biedriem, tādējādi „Potjomkins” netraucēti sasniedza Konstancas ostu Rumānijā. Rumāņu valdība neatļāva iekraut dumpīgajā kuģī ūdeni un pārtiku. Nesekmējas arī mēģinājums uzpildīties Krievijas Feodosijas ostā, kur jau gaidīja valdības spēki. Galu galā potjomkinieši atgriezās Konstancā un kuģi pameta. Rumānija to atdeva Krievijai, bet par jūrniekiem būtībā neliekas ne zinis. Daļa atgriezās dzimtenē tūlīt, laikam jau cerot uz revolūcijas uzvaru. Visi tika apcietināti, septiņiem piespriests nāvessods, pārējiem – dažādi cietumsodi. Matušenko atgriezās 1907. gadā, noticot cara valdības solītajai amnestijai, bet tika notiesāts un pakārts. Lielākā daļa „Potjomkina” jūrnieku izklīda pa visu pasauli. Pēdējais – apakšvirsnieks Ivans Bešovs mira 102 gadu vecumā Dublinā, 1987. gadā. Pats bruņukuģis „Potjomkins” beidza savas gaitas 1919. gadā, kad baltgvardi to Sevastopolē uzspridzināja, lai tas netiktu sarkanajiem. Un tomēr bruņukuģis „Potjomins” joprojām peld – kā tēls kīno ģēnija Sergeja Eizenšteina 1925. gada mēmajā lentā „Bruņukuģis „Potjomkins””. Tā atzīta par vienu no visu laiku iespaidīgākajām mākslas filmām. Režisora radītspējas pārkausēts, stāsts par dumpīgo kuģi mūsdienās aizēnojis reālos 1905. gada notikumus. Piemēram, kinovēsturē hrestomātiskā epizode ar ļaužu apšaušanu uz slavenājām Odesas kāpnēm – Patiesībā šāda slepkavošana, domājams, nekad nav notikusi. Tomēr Piektā gada Krievijā uz mierīgiem demonstrantiem šāva gan – Odesā, Pēterburgā, Rīgā un citur.

Viens no Molotova-Ribentropa pakta slepenā papildprotokola punktiem definē PSRS ieinteresētību tobrīd Rumānijai piederošajā Besarābijas provincē un attiecīgu Vācijas pretenziju neesamību. 1940. gada 26. jūnijā PSRS iesniedza Rumānijai ultimātu, pieprasot atdot Besarābiju un arī Bukovinas provinces ziemeļdaļu. Molotova–Ribentropa pakta slepenā protokola trešais punkts skan šādi: „Attiecība uz Dienvidaustrumeiropu Padomju puse lūdz ievērot savas intereses Besarābijā. Vācu puse paziņo par pilnīgu politisku neieinteresētību šajās teritorijās.” 1940. gada 26. jūnijā PSRS ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs iesniedza Rumānijas sūtnim Maskavā ultimātu ar prasību nodot Padomju Savienībai Besarābijas provinci un Bukovinas provinces ziemeļu daļu. Besarābija, teritorija starp Dņestru austrumos un Prutu rietumos, līdz 19. gs. sākumam bija daļa no Moldāvijas kņazistes, Osmaņu impērijas vasaļvalsts. Tad Krievijas impērija pēc kārtējā kara ar Turciju to ieguva savā īpašumā, savukārt 1918. gadā Besarābijas Zemes padome nobalsoja vispirms par atdalīšanos no Krievijas, bet vēlāk par pievienošanos Rumānijai. Tas bija loģiski, ievērojot, ka iedzīvotāju lielākā daļa šeit jau kopš viduslaikiem bija rumāņi. 1940. gada padomju ultimāts satur melīgu apgalvojumu, ka šeit pamatā dzīvojot ukraiņi. Šāds apgalvojums gan bija patiess attiecībā uz Ziemeļbukovinu, taču tā līdz tam laikam nekad nebija ietilpusi Krievijā. Par šo teritoriju Maskava norādīja, ka tā būtu kaut neliela kompensācija par Rumānijas 22 gadus ilgo kundzību Besarābijā. Ultimāta noraidīšanas gadījumā Padomju Savienība draudēja ar karu. Starptautiski Rumānija tobrīd izrādījās viena pret padomju agresiju. Tās tradicionālā sabiedrotā Francija nupat bija cietusi katastrofālu sakāvi cīņā pret Vāciju un faktiski iznīcināta kā valsts. Vācija, kura vienīgā varētu sniegt reālu palīdzību, ieteica dot Staļinam prasīto. 1940. gada 28. jūnijā karaļa Karola II valdība paziņoja, ka padomju prasībām piekrīt. Tajā pašā dienā rumāņu armija un pārvaldes iestādes steidzīgi pameta atdodamās teritorijas; uz Rumāniju bēga arī ap 200 000 iedzīvotāju. Aizejošajiem uz pēdām sekoja Sarkanā armija, kas nereti arī uzbruka rumāņu karaspēkam un pat bēgļiem, kuri steidzās pamest viņu dzimtenē iestājušos Staļina paradīzi. Ziemeļbukovinu un Besarābijas dienvidus padomju režīms pievienoja Ukrainai, savukārt pārējā Besarābijā izveidoja Moldāvijas Padomju Sociālistisko republiku, kurā iekļāva arī daļu no Moldāvijas autonomās republikas, kas līdz tam bija pastāvējusi padomju Ukrainas sastāvā. No šejienes ieradās vairums jaunās padomju sistēmas būvētāju. Dažā ziņā padomju realitāte Moldāvija bija vēl drūmāka nekā Baltijā, jo padomju vara centās visiem līdzekļiem kulturāli nošķirt šo republiku no kaimiņos esošās Rumānijas. Moldāvijā tika ieviesta rakstība kirilicā, tika mākslīgi veicinātas nebūtiskās valodas atšķirības. Tāpat kā Baltijā, arī šeit 1941. un 1949. gadā notika masu deportācijas. Sākoties Padomju Savienības un Vācijas karam, kurā Rumānija bija Vācijas sabiedrotā, Besarābijas rumāņi nonāca abās frontes pusēs. Kara izskaņā vēl apmēram 600 000 bēga uz Rumāniju, tai skaitā praktiski visa vietējā inteliģence. Spilgts ir fakts, ka pirmais vietējās izcelsmes ministrs padomju Moldāvijas ministru kabinetā parādījās tikai sešdesmitajos gados. Pēc Padomju Savienības sabrukuma it kā loģiskā Moldovas atkalapvienošanās ar Rumāniju tomēr nenotika. Viens iemesls bija vietējās politiskās elites ambīcijas, otrs – ka ekonomiski Rumānija Moldovai neko daudz nevarēja piedāvāt. Tomēr visa postpadomju attīstība Moldovā liek arī domāt, ka atrašanās Krievijas impērijas un pēc tam PSRS sastāvā ir izveidojusi īpatnēju, no pārējiem rumāņiem atšķirīgu moldāvu identitāti.

Līdzīgi kā Eiropā, pēc Otrā pasaules kara arī Korejas ziemeļdaļā Sarkanās armijas klātbūtne nozīmēja neizbēgamu komunistiski totalitāra režīma izveidošanos. Šī režīma mēģinājums pakļaut sev visu Koreju bija iemesls starptautiskam konfliktam – Korejas karam, kas uzliesmoja 1950. gada 25. jūnijā. Otrajam pasaules karam noslēdzoties, Koreja atguva neatkarību, kuru Japānas impērijas agresija tai bija laupījusi 19. gs. beigās. Tomēr pagaidām Korejas pussala nonāca Padomju Savienības un Savienoto Valstu dalītā kontrolē. Okupācijas zonu robeža pa 38. Ziemeļu paralēli dalīja pussalu apmēram līdzīgās daļās; amerikāņu kontrolētajos dienvidos veidojās Rietumu parauga politiskā sistēma, savukārt ziemeļos – padomju stila režīms ar komunistu Kimu Irsenu priekšgalā. Abas valdības pretendēja uz varu visā Korejā, un kad 1950. gadā ar komunistu uzvaru noslēdzās pilsoņu karš Ķīnā, savukārt Savienotās Valstis savus spēkus no Dienvidkorejas izveda, gan Kimam Irsenam, gan viņa patroniem Staļinam un Mao Dzedunam šķita, ka ir īstais brīdis pacelt sarkano karogu arī Korejas dienvidos. 1950. gada 25. jūnijā ar Korejas Tautas armijas iebrukumu Dienvidkorejā sākās Korejas karš. Dienvidniekiem praktiski nebija, ko likt pretī Korejas Tautas armijai, kuru bija dāsni apbruņojusi Padomju Savienība. Korejas Republikas armija haotiski atkāpās, un līdzi tai uz dienvidiem plūda bēgļu masas. Tomēr neattaisnojās Staļina cerības, ka Savienotās Valstis nebūs gatavas iesaistīties militāri, tāpat kā nebija iesaistījušās Ķīnas pilsoņkarā. Vašingtonā komunisma tālāko ekspansiju uztvēra ļoti nopietni. Padomju Savienība izdarīja sev lāča pakalpojumu, tobrīd boikotējot Apvienoto Nāciju darbību, jo ANO neatzina Ķīnas komunistu valdību. Bez padomju klātbūtnes Apvienotās Nācijas pasludināja Ziemeļkoreju par agresoru, kuru dalībvalstīm ir pienākums apturēt. Karā Dienvidkorejas pusē iesaistījās koalīcija ar Apvienoto Nāciju mandātu, kurā bez ASV spēkiem ietilpa Lielbritānijas, Kanādas, Turcijas, Austrālijas, Filipīnu, Taizemes, Etiopijas un citu valstu kontingenti. Septembrī amerikāņu spēkiem izdevās stabilizēt fronti Korejas pussalas dienvidaustrumu stūrī. Ziemeļnieku komunikācijas tagad bija stipri izstieptas, un amerikāņu aviācija tās gandrīz paralizēja. Sekoja sabiedroto virspavēlnieka ģenerāļa Duglasa Makārtura izplānotā desanta operācija Inčhonas ostā pussalas rietumu piekrastē, un kara vilnis strauji vēlās atpakaļ uz ziemeļiem. Novembrī komunistu spēki bija piespiesti pie Ķīnas robežas, taču tad frontē pēkšņi parādījās ķīniešu karavīri. Lielā slepenībā veselas divīzijas bija šķērsojušas robežu un tagad strauji iespiedās Apvienoto Nāciju spēku aizsardzībā. 1951. gada sākumā Seula jau atkal bija sarkano rokās. Arī amerikāņu pārsvars gaisā bija apdraudēts, jo te parādījās modernie padomju iznīcinātāji Mig-15, kurus nereti vadīja padomju piloti. Tomēr nākamajos mēnešos ķīniešu ofensīva apsīka un ANO spēkiem izdevās veikt vairākus pretuzbrukumus, martā atkal atgūstot Seulu. Jūlijā fronte stabilizējās tās pašas 38. Ziemeļu paralēles tuvumā, un nākamos divus gadus Korejā risinājās visai vienmuļš ierakumu karš. 1953. gada 27. jūlijā konflikts noslēdzās ar pamiera līgumu, Korejai paliekot sadalītai starp komunistiskajiem ziemeļiem un rietumnieciskajiem dienvidiem. Korejas kara lielākā veiksme bija tā, ka izdevās novērst tā pāraugšanu vispasaules konfliktā. Pirmā nozīmīgākā Aukstā kara perioda sadursme iezīmēja globālās pretstāves raksturu, kad abi lielie pretspēlētāji – ASV un PSRS – iesaistījās lokālos konfliktos, taču vairījās no tiešas sadursmes. Korejas tautai šis karš nesa smagus upurus. Kopējais bojāgājušo apjoms tā arī nav līdz galam noskaidrots. Kritušo un bez vēsts pazudušo karavīru skaits ANO koalīcijas pusē pārsniedz 200 000, savukārt ziemeļkorejiešu un ķīniešu upuru ir ne mazāk par pusmiljonu, bet, iespējams, pat līdz miljonam. Civiliedzīvotāju upuru apjoms tiek lēsts uz apm. 2 500 000. Seulā, kur pirms kara bija mitinājies pusotrs miljons, kara beigās bija palikuši 200 000 iedzīvotāju.

Tas notika Āhenes pilsētā Vācijā, respektīvi, toreizējā Svētās Romas impērijā, 1374. gada 24. jūnijā. Pilsētnieki devās ielās, kur sāka virpuļot un locīties savādā dejā, un sākotnējiem pievienojās arvien jauni. Bet tas nebija kāds līksms Jāņa dienas rituāls. Dejotāji acīmredzami kustējās pret savu gribu, it kā kāda pārdabiska spēka, kādas nepārvaramas apsēstības vadīti. Pie tam viņu izjūtas acīmredzami nebija patīkamas – kā liecina apraksti, daudzi esot vaimanājuši un izklieguši lūgumus pēc apžēlošanas, izsaukuši kādus savādus vārdus, kurus hronisti traktējuši kā dēmonu apzīmējumus, klieguši, ka viņu slīkstot asiņu jūrā. Pēc laika daži sabrukuši no spēku izsīkuma, taču, kaut cik atguvuši elpu, atkal metušies dejā. Un acīmredzami savādā apsēstība piešķīrusi viņiem neparastu izturību, kas ļāvusi nemanīt stundām ilgajā dancī līdz asinīm noberztās un savainotās pēdas. Par to, vai kādam šī neprātīgā dejošana maksājusi dzīvību, ziņu trūkst, taču skaidrs, ka tā sagādāja ciešanas. Tiek vēstīts, ka no Āhenes savādā dejošanas mānija pārsviedusies uz vairākām citām Vācijas, Flandrijas, Valonijas, Nīderlandes, Luksemburgas un pat Itālijas pilsētām. Šie notikumi palikuši vēsturē kā Sv. Jāņa dienas dejošanas sērga, un tas nebūt nebija vienīgais tāds gadījums viduslaiku un agro jauno laiku Eiropas vēsturē. Līdzīgi notikumi fiksēti hronikās laiku pa laikam no 7. līdz pat 17. gs., bet sevišķi bieži no 14. gs. līdz 16. gs. pirmajai pusei. Liecību daudzums un konkrētība izslēdz iespēju, ka šie notikumi varētu būt vien leģenda bez dokumentāla pamata. Sevišķi plaši aprakstīts ir viens no vēlīnajiem gadījumiem, kad t.s. Sv. Vīta deju sērga 1518. gada jūlijā piemeklēja Štrāsburgu. Saskaņā ar liecībām, šis dejošanas trakums plosījies pilsētā ilgāk nekā mēnesi un tajā iesaistījušies vairāki simti pilsētnieku. Pie tam pilsētas maģistrāts sākotnēji to pat veicinājis, uzskatot, ka jo vairāk dejos, jo ātrāk pāries. Tā izrādījusies alošanās, jo šādi mānija tikai vērsusies plašumā. Mūsdienu zinātniekiem joprojām nav pilnīgi neapstrīdama viedokļa par šīs pagātnes dejošanas mānijas iemesliem. Viena no versijām ir saindēšanās ar vilkazobu jeb melnajiem graudiem – parazītisku sēnīti, kas inficē rudzu vārpas un ieēsta izraisa halucinācijas un muskuļu spazmas. Tomēr šī versija ir apšaubāma, jo dejošanas trakums pamatā skāra apgabalus, kur rudzi nav izplatīta kultūra. Tāpēc ticamākas šķiet teorijas par dejošanas trakuma sociāli psiholoģiskajiem motīviem. Šī parādība bija izplatīta pamatā kādreizējās Svētās Romas impērijas rietumu apgabalos, sevišķi Reinas un Mozeles baseinā. Kā atzīmē pētnieki, šeit jau izsenis bijuši izplatīti ticējumi, kas saistīti ar ļaunu garu uzsūtītu dejošanas trakumu. Bet tāpat daudzviet te piekoptas arī kristīgas paražas, kuru dalībnieki dejodami devušies uz attiecīgām svētvietām, visbiežāk Sv. Vītam vai Sv. Jānim veltītām, kur veikuši eksorcisma rituālus. Kā norāda antropologi, līdzīgi sabiedrībā pastāvoši kultūras kodi ļoti veicina attiecīgas indivīda psihes reakcijas. Svarīgi arī tas, ka spilgtākie dejošanas trakuma uzliesmojumi notikuši laikos, kad šie reģioni piedzīvojuši kataklizmas un satricinājumus. Tā 1374. gadā Reinas baseins bija piedzīvojis lielākos plūdus simts gadu laikā, savukārt 1518. gadā reģionu piemeklēja spējš labības cenu kāpums un vairākas epidēmijas. Viss liek domāt, ka dejas sērga bijusi tālaika ļaužu reakcija uz kolektīvu stresu.

1919. gada 23. jūnijā ar Igaunijas armijas uzvaru pār vācbaltiešu Landesvēru un vācu Dzelzsdivīzijas daļām noslēdzās Cēsu kaujas. Šo kauju iznākums izšķīra par labu Kārļa Ulmaņa vadītajai Latvijas pagaidu valdībai tai kritiskāko Neatkarības kara posmu, kas iesākās ar 16. aprīļa apvērsumu Liepājā.   1919. gada 23. jūnijā noslēdzās viena no izšķirošajām Latvijas Neatkarības kara epizodēm – Cēsu kaujas. Pretstāve Vidzemē starp Igaunijas armiju un tajā ietilpstošajām latviešu daļām no vienas un vācbaltiešu Landesvēru un tajā uz laiku iekļautajām valstsvāciešu vienībām no otras puses bija ilgusi trīs nedēļas. Šajā laikā ar Antantes valstu pārstāvju starpniecību tika mēģināts panākt izlīgumu, taču Igaunijas puse nepiekāpās Andrieva Niedras pučistu kabineta prasībām, neatzīstot šīs valdības likumīgumu. Konflikta saasinājumu veicināja ne tikai sarežģītais politiskais stāvoklis Latvijā, bet arī starptautiskais fons – tieši šajā laikā noslēgumam tuvojās Versaļas mierlīguma noslēgšanas process. Sakautajai Vācijai tika izvirzītas smagas prasības, kuras tā vilcinājās pieņemt, un nebija izslēgts, ka starp Antanti un Vāciju atsāksies karadarbība. Iespējams, aiz Landesvēra un Dzelzsdivīzjas daļu aktivitātēm Vidzemē slēpās kādi nozīmīgāki Vācijas revanšistisko aprindu plāni. Cēsu kauju likteni izšķīra Igaunijas armijas sekmīgā kaujas darbība – pareizi izstrādāts plāns, pietiekamas rezerves un komandieru un viņiem pakļauto daļu kaujas prasme. Salīdzinot ar igauņu spēkiem, latviešu vienības, tikai nesen saformētas no lieliniekiem atbrīvotajā Vidzemē, bija vēl nepieredzējušas, vāji apbruņotas un apmācītas. Pirmajā noslēdzošās kauju fāzes dienā – 21. jūnijā – apakšpulkveža Krišjāņa Berķa komandētais 2. Cēsu kājnieku pulks saņēma spēcīgāko Landesvēra triecienu un tika daļēji izklīdināts. Tomēr spoži sāktais vācu uzbrukums Raunas un Mūrmuižas virzienā kļuva viņiem par slazdu, kad kaujā iesaistījās Igaunijas armijas elites vienības – „Kalevlaste Maleva” un Kuperjanova partizānu bataljoni. Landesvēra avangards tika daļēji ielenkts un bija spiests ar kauju lauzties atpakaļ uz Cēsīm. Saprotot, ka pilsētu noturēt vairs nav cerību, vācieši to atstāja 22. jūnijā, pirms aiziešanas nodedzinot Latviešu biedrības namu. 23. jūnija rītā Igaunijas armijas 6. kājnieku pulka daļas un bruņuvilciens, kā arī Cēsu pulka 9. rota iegāja pilsētā. Vācieši atkāpās visumā organizēti, ar arjergarda sadursmēm kavējot igauņu un latviešu spēku virzīšanos uz priekšu, līdz 26. jūnijā nostiprinājās Juglas aizsardzības līnijā. Šeit viņi varēja turēties vēl diezgan sekmīgi un ilgi, tomēr bija skaidrs, ka sakāve pie Cēsīm ir izšķīrusi Andrieva Niedras vadītās valdības likteni, kas tajā pašā 26. jūnijā beidza pastāvēt. Kaujas Juglas pozīcijās turpinājās vēl līdz 2. jūlijam, pie tam Igaunijas kara flote iebrauca Daugavas grīvā un īstenoja sekmīgu desanta operāciju Mangaļsalā un Vecmīlgrāvī. Nākamajā dienā tika noslēgts Strazdumuižas pamiers, atzīstot Kārļa Ulmaņa vadīto pagaisu valdību par vienīgo likumīgo valsts varu Latvijā un nosakot kārtību, kādā vācu Dzelzsdivīziju jāizved no Latvijas, savukārt Landesvēram jāiekļaujas Latvijas armijas sastāvā. Kā zināms, tas vēl ne tuvu neizbeidza jaunās Latvijas Republikas pretstāvi ar reakcionārajiem vācu spēkiem, priekšā vēl bija Bermonta armijas uzbrukums Rīgai, taču Latvijas pagaidu valdībai grūtākais posms – uzturēšanās uz kuģa Liepājas reidā – bija izturēts. 8. jūlijā Ulmanis un viņa valdības ministri nokāpa no kuģa „Saratova” Rīgā.

1886. gada 22. jūnijā piedzima Marģers Skujenieks – cilvēks, kurš stāvējis pie demokrātiskās Latvijas šūpuļa. Valstsvīrs, kurš pirmās brīvvalsts laikā bijis gan Saeimas deputāts, gan Ministru prezidents, finanšu un iekšlietu ministrs un vēl virkni vadošu amatu savulaik ieņēma Marģers Skujenieks. Marģeru Skujenieku nevar saukt par harismātisku vai varas ambīcijām piepildītu cilvēku, bet zinātāji viņu sauc par ievērojamu spēlētāju pirmās brīvvalsts politiskajā arēnā, viņš bijis viens no daudzšķautņainākajām, uzņēmīgākajām, zinošākajām un enerģiskākajām personībām, kurš bijis darītājs un nav baidījis no atbildības. Uzskaitot amatus un pienākumus, ko Skujenieks savulaik uzņēmies, rinda sanāktu gana gara. Viņš bijis Tautas padomes priekšsēdētāja Jāņa Čakstes vietnieks, Satversmes sapulces un visu četru pirmskara Saeimu deputāts, divreiz kļuva par ministru prezidentu, tāpat bijis finanšu un iekšlietu ministrs, visu parlamentārisma periodu bijis arī Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs. Vadījis arī Latvijas Olimpisko komiteju. Viņa kaislība bijusi statistika, ko viņš prasmīgi izmantojis Latvijas neatkarības idejas aizstāvot. Tieši tāpēc viņš 1919. gadā paša izveidoto Statistikas pārvaldi vadīja līdz pat 1940 .gadam. Marģers Skujenieks piedzima 1886. gada 22. jūnijā Rīgā, rakstnieka un publicista Edvarta Skujenieka, kurš vairāk gan zināms ar pseidonīmu Vensku Edvarts, un teātra kritiķes, Jura Alunāna brāļa meitas Luīzes Skujenieces ģimenē. Mācījies gan Rīgā, gan Jelgavā, piedalījies 1905. gada revolūcijā, tādēļ bija spiests emigrēt uz Londonu. Studēt ekonomiku devies uz komercinstitūtu Maskavā. Viņš viens no pirmajiem izvirzīja ideju par Baltijas politisko autonomiju, par to viņu izraidīja no Baltijas guberņām. Pirmā pasaules kara laikā Skujenieks organizēja latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas statistikas nodaļu, kas apliecina, ka statistikai viņa mūžā bija nozīmīga loma, iespējams, tieši tāpēc viņu sauc par valstsvīru ar statistiķa aicinājumu. Kā pamanāma politiska figūra Skujenieks parādījās pēc 1917. gada Februāra revolūcija, bet jau 1918. gada 17. novembrī Marģers Skujenieks Rīgā jau vadīja latviešu partiju pārstāvju sanāksmi, kuras gaitā tika izveidota Tautas padome, kas nākamajā dienā proklamēja Latvijas Republiku. Vēsturnieki norāda, ka Skujeniekam nācies būt par premjeru laikā, kad Latviju smagi skāra pasaules ekonomiskā krīze, proti, laikā no 1931. līdz 1933. gadam un zināms, ka vadīt valsti ekonomiskās krīzes laikā ir nepateicīgs darbs. Skujenieks bija spiests darboties krīzes viskritiskākajā punktā. Zīmīgi, ka 30. gadu sākumā, laikā, kad Eiropā auga vilšanās demokrātijā un notika valsts apvērsumi, arī Skujeniekam dzima tamlīdzīga ideja. Viņa domubiedri bija sociāldemokrāts Felikss Cielēns, ģenerālis Jānis Balodis, pulkveži Rūdolfs Klinsons un Jānis Indāns un vēl daži cilvēki, kuriem tuva bija ideja par gatavību uzstāties kopā ar armijas vienībām, pārņemt varu. Skujenieks pieprasīja, lai šī grupa vispirms izdarītu militāru apvērsumu un tad piedāvātu ministru prezidenta posteni viņam. Tomēr vairākums potenciālā apvērsuma dalībnieku no idejas atteicās. Bet Ulmaņa apvērsuma laikā Skujeniekam bija sava loma, viņu uzaicināja piedalīties Ulmaņa 15. maija apvērsumā un apvērsuma naktī viņš uzturējās apvērsuma štābā – tagadējā Ārlietu ministrijas ēkā – kopā ar Alfredu Bērziņu, Vilhelmu Munteru, Jāni Balodi un Kārli Ulmani. Viņš kļuva par Ministru prezidenta biedru bez tiešiem pienākumiem valdībā, kaut vēlējies saņemt iekšlietu vai tieslietu ministra amatu. 1938. gadā, acīmredzot vīlies Ulmaņa attieksmē, viņš valdību pameta. 1940. gada augustā padomju okupācijas vara Marģeru Skujenieku apcietināja, aizveda uz Maskavas cietumiem un 1941. gada 12. jūlijā nošāva. Marģers Skujenieks par galveno Latvijas vērtību uzskatīja cilvēkus. Tāpēc, atvieglojot Lielās depresijas radītās sekas, īpašu atbalstu viņš piedāvāja bez darba palikušo iedzīvotāju nodarbināšanai. Viņa izdotie statistikas krājumi nav zaudējuši aktualitāti arī mūsdienās.

1919. gada 21. jūnijā vācu jūrnieki pie Skapa Flovas Orkneju salās, Ziemeļskotijā, nogremdēja lielāko daļu no britu sagūstītajiem Pirmā pasaules kara vācu flotes kuģiem. Deviņi vācu jūrnieki, kuri šajā incidentā zaudēja dzīvību, uzskatāmi par pēdējiem Pirmajā pasaules karā kritušajiem. 1918. gada 11. novembrī Vācija atzina savu sakāvi Pirmajā pasaules karā, noslēdza pamieru ar uzvarējušajām Antantes valstīm un uzsāka miera sarunas. Cita starpā tika lemts arī par to, kas notiks ar visai ievērojamajiem vācu jūras spēkiem. No uzvarētājiem Francija un Itālija vēlējās iegūt daļu no vācu karakuģiem sev, savukārt Lielbritānija, kurai netrūka savu kuģu, nebūt nebija sajūsmā par šādu potenciālu franču un itāliešu jūras spēku pieaugumu, un uzstāja, ka vācu kuģi jāsagriež lūžņos. Iesākumā bija iecerēts, ka līdz galīgā lēmuma pieņemšanai vācu karakuģus internēs kādā no neitrālajām valstīm, taču Norvēģija un Spānija, pie kurām uzvarētāji šai sakarā vērsās, atteicās. Tad nu karā izdzīvojusī vācu flotes daļa – 11 līnijkuģi, 5 līnijkreiseri, 8 vieglie kreiseri un 50 eskadras mīnu kuģi ar apmēram 20 000 jūrnieku – konvoja pavadībā tika nogādāti galvenajā britu flotes bāzē Skapa Flovā Orkneju salās. Nepatīkamais pienākums komandēt sagūstītos kuģus tika uzticēts ķeizariskās flotes viceadmirālim Ludvigam fon Reiteram. Pēc noenkurošanās Skapa Flovā apmēram mēneša laikā vairāk nekā trīs ceturtdaļas no vācu jūrniekiem tika nosūtīti uz dzimteni. Atlikušo situācija bija diezgan neapskaužama. Vāciešiem bija liegts doties krastā un arī apmeklēt citus kuģus. Pārtiku piegādāja no Vācijas, un tā bija visai sliktas kvalitātes. Teju vienīgās aktīvās izklaides bija makšķerēšana un jūras putnu ķeršana, kas, starp citu, ļāva nedaudz dažādot pliekano racionu. Britu virsnieki, kuri reizumis apmeklēja Skapa Flovā noenkurotos kuģus, vēstīja, ka uz tiem valdot nomāktība, disciplīnas pagrimums un šokējoša netīrība. Tikām fon Reiteru sāka sasniegt ziņas par iespējamo vācu flotes sadalīšanu un nodošanu uzvarētāju īpašumā. Domājams, jau visai drīz viceadmirāļa prātā nobrieda apņemšanās to nepieļaut, bet gan vācu kuģus nogremdēt. Briti paredzēja par šādu iespēju, taču nebija diez ko modri, un fon Reiteram izdevās nodot attiecīgas instrukcijas uz visiem viņam pakļautajiem kuģiem. Uzzinājis, ka mierlīguma parakstīšana paredzēta 1919. gada 21. jūnijā, viceadmirālis nolēma šai dienā īstenot savu nodomu. Mierlīguma parakstīšana gan tika atlikta par pāris dienām, taču vācieši savu plānu īstenoja paredzētajā laikā: 21. jūnijā pusvienpadsmitos no rīta uz visiem vācu kuģiem tika pacelti karogi un matroži atvēra kesonu vārstus. Vācu plāna izdošanos krietni atviegloja tas, ka lielākā daļa britu flotes bija devusies mācībās ārpus bāzes. Iespējams, ka šī neuzmanība pat nebija gluži nejauša. Kad ap pusdienlaiku līnijkuģis „Frīdrihs Lielais” manāmi sasvērās, vācu jūrnieki sāka sēsties glābšanas laivās, briti, pamanījuši nelaimi, metās glābt, ko var, taču viņiem izdevās paturēt uz ūdens tikai trīs mīnu kuģus, savukārt vienu līnijkuģi, trīs vieglos kreiserus un 14 mīnu kuģus nogādāt seklumā un uzsēdināt sēklim. Dažos gadījumos vācieši mēģināja aizkavēt britus, un pēdējie laida darbā ieročus, deviņus nogalinot un 16 ievainojot. Šie Skapa Flovā dzīvību zaudējušie vācu jūrnieki tiek uzskatīti par pēdējiem Pirmajā pasaules karā kritušajiem. Britu spēku komandieris admirālis Sidnijs Frimentls nekavējās paust viceadmirālim fon Riteram savu sašutumu, taču cits britu admirālis Roslins Vīmss vēlāk izteicās, ka vācu kuģu nogremdēšana bijusi īsta Dieva dāvana, jo ļāvusi uzvarētājiem izvairīties no ķildām par šīs vērtīgās trofejas sadalīšanu.

1837. gada 20. jūnijā pēc Lielbritānijas karaļa Viljama IV nāves troni mantoja viņa brāļameita Viktorija, kurai bija lemts valdīt tolaik varenākajā pasaules impērijā vairāk nekā sešas desmitgades. Lielbritānijas un arī pasaules vēsturē to dēvē par Viktorijas laikmetu. Tai dienā Kentas princese Viktorija Aleksandrīna, kuru tuvākie radi vēl joprojām uzrunāja bērnu dienu pavārdā Drīna, savā dienasgrāmatā rakstīja: „Mamma mani pamodināja sešos no rīta un paziņoja, ka ieradušies Kenterberijas arhibīskaps un lords Kaningems un vēlas mani sastapt. Es izkāpu no gultas un izgāju viesistabā (ģērbusies tikai rītakleitā) un viena pati, un ieraudzīju viņus. Tad nu lords Kaningems man darīja zināmu, ka mans nabaga tēvocis, karalis, vairs nav mūsu vidū, un ir izdzisis šorīt, 12 minūtes pāri diviem, un tātad tagad es esmu karaliene.” Mākslinieks Velss šo notikumu 20. gadsimta sākumā atspoguļojis   gleznā – vasaras rīta saules straume ielauzusies telpā un izgaismo abus cienījamos kungus, anglikāņu baznīcas galvu un lordu kambarkungu, kuri ceremoniāli nometušies uz viena ceļa piemīlīgās troņmantnieces priekšā. Autors nav atturējies tēlot arī kautrīgo sārtumu jaunās dāmas vaigos, kurai tikai pirms nepilna mēneša apritējuši pilni astoņpadsmit. Tagad – 1837. gada 20. jūnijā – Kentas hercoga vienīgā meita kļuva par britu karalieni. Bija sācies Viktorijas laikmets. Priekšstati par Viktorijas laikmetu saistās pirmām kārtām ar diviem nojēgumiem: britu imperiālismu un tā dēvēto „viktoriāņu morāli”. Kas attiecas uz pirmo – Britu impērijas uzplaukumu – tad šis priekšstats ir pilnīgi pamatots. Viktorijas laikā Lielbritānija sasniedza savas varenības zenītu, kļūdama par jūru valdnieci un izveidoja iespaidīgāko koloniālo impēriju pasaulē. Un runa nav pirmām kārtām par teritoriju, jo līdzās britu īpašumiem, kurus tā laika kartēs tradicionāli krāsoja sārtus, palielus laukumus tur aizņēma arī franču violetais, krievu zaļais un vēl daži citi toņi. Runa ir par kvalitāti: neviena cita nācija nevar lepoties ar tik efektīvu savu koloniālo īpašumu apsaimniekošanu, gūstot no tiem maksimālo labumu. Pie tam briti nepārprotami ir pamanījušies tikt pie leknākajiem koloniālā pīrāga gabaliem; pie resursiem bagātākajām, attīstītākajām un stratēģiski nozīmīgākajām Āzijas un Āfrikas daļām. Protams, tas prasa pamatīgu spēku sasprindzinājumu, un karalienes Viktorijas laikā nepaiet turpat ne diena, kad britu karavīri kaut kur plašajā pasaulē nelietu asinis par savu valsti un karalieni. Tomēr, paradoksālā kārtā, metropoles iedzīvotāju apziņā šis laiks paliek kā ilgstoša miera periods, jo tieši Britu salas šai laikā neatļaujas apdraudēt neviena cita pasaules lielvalsts. „Viktoriāņu morāle”, savukārt, populārā uztverē joprojām asociējas ar pārspīlētu uzvedības etiķetes un priekšstatu stingrību, ar apspiestām cilvēka dabiskajām tieksmēm un neizbēgamu liekulību. Kā norāda mūsdienu pētnieki, šie priekšstati visumā neatbilst patiesībai un ir radušies, visdrīzāk, tā dēvētajā Edvarda laikmetā – 20. gadsimta sākumā, kad Lielbritānijā valdīja Viktorijas dēls, dzīvespriecīgais pikniķis Edvards VII. Šis laiks pastiprināti uzsvēra savu vitālo atbrīvotību, pretstatot sevi it kā „puritāniskajām” Viktorijas desmitgadēm. Patiesībā pašas karalienes un viņas vīra prinča Alberta uzskati tikai turējās arī mūsdienās joprojām visumā pieņemtajos ģimenes morāles rāmjos. Drīzāk jau šis britu karaļpāris, atšķirībā no priekšgājējiem, skaidrāk apzinājās, ka jaunajā laikmetā šīs pasaules vareno privātā dzīve kļūst arvien pieejamāka sabiedriskajai domai, un tāpēc gan karalim, gan galmam vairāk nākas domāt par morālo stāju.

2018. gada 18. jūnijā, gaišā dienas laikā ASV, Floridā, Maiami piepilsētā nogalina amerikāņu reperi XXXTentacion, kuru tobrīd, divdesmit gadu vecumā droši varēja dēvēt par vienu no nozīmīgākajām repa pasaules figūrām. Īstā vārdā Džasejs Dveins Rikardo Onfrojs mūzikas karjeru uzsāka 15 gadu vecumā, publicējot savu veikumu mūzikas platformā “soundcloud”, un pavisam drīz viņa dziesma ieguva platīna statusu Amerikā. Pirmais albums, ko reperis izdeva 2017. gadā, gadu pirms savas nāves, jau debijas nedēļā sasniedza otro vietu ASV topā. Trīs mēnešus pirms nāves viņš izdeva otro albumu, kas nokļuva ASV topa pirmajā vietā. Tikmēr vairāki singli no šī albūma nokļuva visvairāk klausīto dziesmu sarakstos. Starp citu, reiz kādā intervijā, jautāts, kā tieši jāizrunā viņa skatuves vārds, atbildējis - ka viņu sauc “iks, iks iks tentacion”. Dziesma “Sad!” nedēļu pēc repera nāves sasniedza 1. vietu “Billboard Hot 100”, kļūstot par pirmo un vienīgo viņa dziesmu, kas ieguvusi 1. vietu ASV mūzikas topā. 2018. gada decembrī, jau pēc viņa nāves, tika izlaists trešais studijas albums. Reperi, par spīti īsajai karjerai, uzskata par nozīmīgu figūru mūzikā atstājot ievērojamu nospiedumu mūzikas pasaulē, tā piemēram žurnāls “Rolling Stone” uzskata, ka viņš atstājis nozīmīgu muzikālas pēdas. Reperis ar savu mūziku pievērsis uzmanību garīgajai veselībai, izmantojot stilus un tehnikas, kas nebija raksturīgi tā brīža hiphopam. Viņa dziesmas kāds sauc par savādām, šokējošām, tomēr lielākoties viņa darbi ir emocionāli un viņš tajos runājis gan par depresiju, gan vientulību. Par savu galveno iedvesmas avotu XXXTentacion saucis Kurtu Kobeinu. Reperis pats gan bijis gana strīdīga figūra – strīdi ar citiem reperiem, skandāli sociālajās vietnēs, reāls uzbrukums fanam, mīļotās sievietes, kura tobrīd bijusi bērniņa gaidības fiziska iespaidošana, tās ir tikai dažas XXXTentacion dzīves epizodes, no kurām daļa beigusies ar arestiem. Vēl puikas gados nosūtīts uz mazgadīgo koloniju par ieroča glabāšanu, tāpat aizturēts un pēcāk pret drošības naudu izlaists brīvībā aizdomās par laupīšanu un uzbrukumu ar ieroci, citkārt arestēts un atbrīvots par drošības naudu par liecinieku iebiedēšanu un grūtnieces fizisku aizskaršanu. Tāpat kādu laiku reperim bijis mājas arests. Principā slavenajam reperim noteikti bija ne mazums naidnieku, kas vēlēja viņam nelabu galu. Rezultātā 2018. gada 18. jūnijā 20 gadu veco reperi nošāva gaišā dienas laikā Maiami piepilsētā, brīdī, kad viņš iznācis no motociklu veikala. Veikalā reperis bija pavadījis īsu brīdi, runājot ar pārdevēju, uzbrucēji bija sekojuši reperim veikalā, nopirkuši tur maskas, un atstājuši veikalu pirms mūziķa, pamanoties bloķēt izbraukšanu no veikala stāvvietas. Pulksten 15:55 reperis atstāja veikalu un iekāpa savā 150 tūkstošus ASV dolāru vērtajā BMW, bet kā liecina motociklu veikala novērošanas kameras, tai brīdī uzbrucēji šķērsojuši reperim ceļu prom no veikala, pienākuši klāt noticis neliels cīniņš, kas beidzies ar repera nošaušanu. Pēc tam uzbrucēji no mašīnas salona paņēma “Louis Vitton” somu ar 50 tūkstošiem dolāru skaidrā naudā un aizbraukuši. Pēcāk aizturēja četrus vīriešus. Tiklīdz internetā tika nopludināta informācija par repera nāvi, vairāki hiphopa mākslinieki savos sociālo tīklu kontos dalījās ar līdzjūtības ierakstiem 20 gadus vecajam reperim, tostarp kā arī tādas lielas zvaigznes kā Kanje Vests, Noa Sairusa, Diplo un daudzi citi. Kanje Vests savā “Twitter” publicēja šādu ierakstu: “Dusi mierā. Es nekad tev netiku pateicis, cik ļoti mani iedvesmoji, kamēr biji šeit. Paldies, ka eksistēji.” Lai arī XXXTentacion pretrunīgā pagātne ar apgalvojumiem par vardarbību pret viņa stāvoklī esošo draudzeni un citiem noziegumiem radīja dažādas reakcijas fanu vidū, daudziem reperi aizstāvot un apgalvojot, ka pēdējā laikā viņš ir rūpīgi strādājis pie sevis pilnveidošanas un “kļūšanas par labāku personu”.

1939. gada 17. jūnijs ir diena, kad Francijā pēdējo reizi publiski kādam nocērt galvu. Un slepkava Eižēns Veidmans kļūst par pēdējo cilvēku, kurš Francijā tiek publiski giljotinēts. Pēdējais publiski giljotinētais noziedznieks bija Eižens Veidmans, kuru par vainīgu atzina sešās slepkavībās. Nāvessodu viņam izpildīja 1939. gada 17. jūnijā pie Senpjēra cietuma, Versaļā. Veidmans piedzima Vācijā, Frankfurtē pie Mainas uzņēmēja ģimenē un zagt viņš sācis jau puikas gados, tāpēc diezgan likumsakarīgi, ka agri nokļuvis cietumā. Un tieši tur saticis savu kriminālos partnerus. Iznācis no cietuma, viņš kopā ar draugiem Francijā nolaupīja bagātus tūristus, pieprasot izpirkuma maksu. Vienā šādā reizē notika misēklis, un Veidmens upuri nožņaudzis un apraka villas, kurā bija upuri saticis, dārzā. No tā brīža maisam gals bija vaļā. Visas slepkavības bija veiktas mantkārīgos nolūkos un tās notika burtiski ar dažu nedēļu atstatumu, pārsvarā visus upurus Veidmens bija nogalinājis iešaujot pakausī. Policija slepkavam uz pēdām nokļuva viņa paša nevērības dēļ. Viņš pie viena no upuriem bija aizmirsis savu vizītkarti. Rezultātā policijai izdevās slepkavu aizturēt. Tiesa slepkavam piesprieda nāvessodu, nocērtot galvu. Publika pirms nāvessoda izpildes esot bijusi tik provocējoša un histēriska, ka Francijas prezidentam Albēram Lebrēnam nācās pieņemt acumirklīgu lēmumu, ka kopš Lielās franču revolūcijas laikiem, nu jau gadu simtiem ierastā tradīcija tikts pārtraukta, jo tā neatbilst civilizētai sabiedrībai. Jau iepriekšējā vakarā uz gaidāmo izrādi bija sapulcējušies teju desmit tūkstoši ziņkārīgo. Notikumam viņi gatavojās ļoti centīgi, sausus izdzerot visus apkārtnes krodziņus un tavernas, bet īpaši kupli apmeklēti bija tie lokāli, kas atradās netālu no nāvessoda izpildes vietas. Nāvessoda apmeklētāju sacelto troksni un ālēšanos savā cietuma kamerā dzirdēja arī notiesātais. Tikmēr policijai bija izaicinājums atbrīvot vietu giljotīnas uzstādīšanai. Laukumu sāka attīrīt jau no diviem naktī. Likumsakarīgi, ka iereibusī publika atteicās izklīst, sākās spiešanās un grūstīšanās, kuras laikā ievainojumus guva kāda sieviete. Vietu giljotīnai izbrīvēja tikai pēc papildspēku ierašanās. Nāvessods pēc tradīcijas bija jāizpilda, saulei lecot, taču tas nebija iespējams un to varēja īstenot ar krietni 45 minūšu nokavēšanos, plkst. 4.32. Tiesa, tolaik baumoja, ka vilcināšanās tomēr notikusi nevis blakusapstākļu dēļ, bet apzināti, lai iestātos vajadzīgais apgaismojums kvalitatīvu foto uzņemšanai laikrakstu vajadzībām. Atradās arī tādi, kas centās izlīst cauri policijas ķēdei un iemērkt kabatlakatiņus sodītā asinīs. Vēlāk atklājās, ka  kāds bija nāvessoda gaitu slepus caur logu filmējis. Versaļas scēnas bija tik šokējošas, ka premjerministrs Eduārs Deladjē jau 24. jūnijā parakstīja rīkojumu turpmāk nāvessodus izpildīt tikai ieslodzījuma vietās, prom no publikas. Tādējādi pagāja gandrīz 150 gadi, lai Giljotinas radītāja sākotnējās humānās vēlmes tiktu īstenotas – proti, viņa vēlme bija  izpildes procesu paturēt noslēpumā, tālu prom no ziņkārīgo acī. Pati giljotīna palika kā valsts apstiprināts nāvessoda izpildes veids līdz 1981. gadam, kad Francijā tika atcelts nāvessods. Pēdējo reizi giljotīna Francijā tika iedarbināta 1977. gada 10. septembrī, kad nāvessodu piesprieda 28 gadu vecam tunisietim, kuru notiesāja par savas paziņas, 21 gadu vecas sievietes, spīdzināšanu un nogalināšanu.

1925. gada 16. jūnijā dibināta PSRS slavenākā pionieru nometne – "Artek". Padomju laikos "Artek" bija populāra un prestiža pionieru nometne. To atvērta 1925. gadā Gurzufas pilsētā pie Melnās jūras Krimas pussalā un ik gadu brīvdienas nometnē pavadīja 27 000 bērnu. Savu nosaukumu tā ieguva, pateicoties vietai, kur tā atradās. Nometne veidota Artek upes krastā. Bet par to, kāpēc upi sauc tieši tā, ir vairākas versijas. Daži pētnieki atsaucas uz grieķu vārdiem lācis ‘arktos’ vai paipalas ‘ortukia’. Nometnē tika attīstīta versija par paipalām, pat tika sacerēta dziesma – "Artek – paipalu sala". Un tieši šī izcelsme aktīvi kultivēta nometnes dalībnieku un darbinieku leksikā. Sākotnēji šai vietā bija ierīkota sanatorija bērniem, kuri sirga ar tuberkulozi. To savulaik izveidoja Krievijas Sarkanais krusts. Par to, ka tā kļūst par pionieru nometni, paziņoja divus gadus pēc pionieru kustības dibināšanas, 1924. gada novembrī, Maskavas pionieru svētkos. Un nepilnu gadu pēc šī paziņojuma nometne durvis vēra  pirmajiem viesiem. Tas notika 1925. gada 16. jūnijā. Pirmajā "Artek" maiņā bija 80 bērnu no Krimas, Ivanovas Voņezenskas un Maskavas. Nākamajā vasarā jau uzņēma viesus no Vācijas, bet trīsdesmito gadu vidū uz Arteku ciemos brauca pilsoņu kara plosītās Spānijas bērni. Sākotnēji nometnē dalībnieki dzīvoja teltīs. Saplākšņu mājas parādījās dažus gadus vēlāk.  Padomju skolēnu vidū ceļojums uz Arteku tika uzskatīts par prestižu balvu, to nopelnīt varēja vien paši labāki – lai nokļūtu "Artekā", vērtēja gan mācību sasniegumus, gan piedalīšanos pionieru aktivitātēs, protams, laba uzvedība bija viens no priekšnoteikumiem. Nometnē bija vairāki veselības centri, 150 ēku dažādām norisēm, filmu studija "Artekfilm", skola, stadions, vairāki peldbaseini un rotaļu laukumi. Ciemos pie padomju centīgajiem pionieriem uz nometni brauca gan kosmonauti Jurijs Gagarins un Valentīna Tereškova, vadoņi Ņikita Hruščovs un Leonīds Brežņevs, Indijas premjerministre Indira Gandija, šahists Mihails Tāls, amerikāņu pediatrs, kurš pirmais studēja psihoanalīzi, lai izprastu bērnu vajadzības, Bendžamins Spoks un daudzi citi pasaules tā laika padomju varai draudzīgie  ievērojamie, tostarp vēstures liecībās minēts, ka "Artekā" ciemojusies amerikāņu meitene Samanta Smita,  skolniece un miera aktīviste no Meinas štata, kas kļuva slavena ASV un PSRS Aukstā kara laikā. Tā, kā ceļa zīmi uz "Arteku" varēja nopelnīt paši labākie un čaklākie, tad, protams, šī bija vieta, kur tika aktīvi domāts par to, kā šo vietu padarīt par topošo komjaunatnes aktīvistu kadru kalvi, priekšplānā izvirzot patriotiskās, politiskās un ideoloģiskās audzināšanas funkcijas. Arvien biežāk lēmumi par nometnes darbu tika pieņemti partijas augstākajā līmenī, līdz pagājušā gadsimta 50. gadu beigās to nodeva Komjaunatnes centrālās komitejas pārraudzībā. Padomju Savienībai sabrūkot, "Arteks" nonāca Ukrainas īpašumā, līdz par 2014. gadam tajā bez maksas vai subsidēti atpūtās apdāvināti bērni, invalīdi, bāreņi un bērni no trūcīgām ģimenēm.  2008. gada nogalē "Arteks" bija nonācis finansiālās grūtībās, pirms tam izskanēja ziņas, ka nometni varētu pārveidot par nacionālās olimpiskās komandas treniņu bāzi, kad to neizdevās realizēt, izskanēja ziņas, ka nometni varētu slēgt uz visiem laikiem. Brīdī, kad tās vadītājs pieteica bada streiku un protestus rīkoja bijušie "Arteka" dalībnieki, Ukrainas parlaments norakstīja parādus, veica virkni izmaiņu likumos un nometne turpināja darboties. Pēc Krimas aneksijas 2014. gadā nometnes rīkotāji Ukrainā pārcēlās Buukovelu Karpatos un izveidoja jaunu nometni, kamēr iebrucēji, nometnē ieguldot miljoniem rubļu, centās  to atkal padarīt par vietu, kas atgādinātu bijušos laikus.

1905. gada 15. jūnijā Liepājas kara ostā notiek matrožu sacelšanās. Iemesls – bojāts ēdiens un virsnieku patvaļa. Nemieru laikā tiek ievainoti astoņi un nošauti divi matroži. Sacelšanos apspiež un apcietina 137 matrožus. Nākamajā rītā pēc nemieriem Liepājas kara ostas žandarmērijas priekšnieka vietas izpildītājs štabrotmistrs Horvāts sūtīja telegrammu Kurzemes guberņas žandarmērijas pārvaldei. Tās ziņojuma teksts bija šāds: “Pagājušā naktī bija visu sešu ekipāžu bruņots dumpis. Šaušana ar zalvēm visos virzienos. Ir ievainotie un nogalinātie. Daļa dumpinieku izrāvās uz Liepāju. Izsaukts karaspēks. Ieročus nepielietojām. Pagaidām kluss, vientuļi šāvieni, iemesls - slikta pārtika. Pēterburgai ziņots.” Nemieri iesākās 1905.gada 15. jūnija vakarā, kad pirmās ekipāžas matroži sašuta par to, ko ieraudzīja nākamajai dienai paredzētajā pārtikā. Viņu uzturam bija atvesta tārpaina gaļa. Pirmais, ko matroži darīja, devas pie dežurējošā mičmaņa Tarhova,  nostājušies pagalmā pieprasīja izsaukt ekipāžas komandieri - pirmā ranga kapteini Volčaski. Tai dienā ostā dežurēja 15. ekipāža, un tās pirmā ranga kapteinis Kuprejanovs pavēlēja izsaukt apbruņotas savas ekipāžas rotas un kopā ar Volčaski ieradās pie pirmās ekipāžas. Matroži abiem kapteiņiem izteica savas pretenzijas, bet tie, uzklausīšanai beidzoties, pieprasīja pārtraukt nekārtības un vairākus matrožus lika ieslodzīt karceros. Kuprejanovs savā ziņojumā rakstīja: “Gaļa, ko es apskatīju, patiešām bija nelāga izskata, bet tumsā tārpus es tajā neredzēju un arī sevišķi nepūlējos tos saskatīt. Par savu pirmo pienākumu uzskatīju nekārtību pārtraukšanu.” Ostas komandieris Ireckis, kad ieradās karaspēka papildspēki, pēc dažām dienām šifrētā telegrammā Jūras lietu ministrijai ziņoja, ka ir sastādījis ar pulka komandieri dislokāciju un sīki iepazīstinājis viņu ar ostas izvietojumu tādam gadījumam, ja pūlis, proti, strādnieki pievienotos matrožiem. Vienlaikus viņš pārliecināja katru ekipāžu atsevišķi izdot vadoņus, apsolot cara apžēlošanu tiem, kuri savus grēkus nožēlotu. Tiesa, viņš atzina, ka par nemieru aizsākušo pirmo ekipāžu neesot nekādu cerību. Vēl telegrammā ostas komandieris pieprasa sodīt vainīgos kara lauka tiesā, piebilstot, ka viņam gan esot jārīkojas ļoti uzmanīgi, jo viņa pakļautībā ir vien 740 kājinieku un divi kavalērijas eskadroni iepretim četriem tūkstošiem matrožu, un vēl jau nevar aizmirst par Liepājas ostas strādniekiem, kuri jebkurā brīdī būtu gatavi pievienoties matrožiem. Rezultātā ziņojums, kas datēts ar 1905. gada augustu vēsta par šādu iznākumu. “Ostā kluss. Izplatīto uzsaukumu paraugus izsūtu. Tiesa apspriedās gandrīz 24 stundas un piesprieda astoņiem matrožiem nāves sodu, 19 - katorgas darbu, vienu nodeva disciplinārajā bataljonā, 26 sodīja ar piecām diennaktīm arestā, - 80 attaisnoja. Spriedums nosūtīts kara ministram apstiprināšanai. Ostas  priekšnieks veic pašus nopietnākos pasākumus, lai neļautu pūlim traucēt izpildīt spriedumu.” Sākās plaši protesti, kuru rezultātā 80 no 137 tiesājamiem attaisnoja, bet astoņiem matrožiem, kam tiesa bija piespriedusi nāves sodu, to nomainīja pret katorgu. Pēc kara ministra rīkojuma 1300 matrožu no Liepājas nosūtīja uz Pēterburgu, kur viņus ieskaitīja kājnieku rindās. Šis bija vienīgais nemiera gadījums krievu karaspēkā visa Latvijā 1905. gada revolūcijas laikā.

Šodien aprit 81. gadskārta kopš padomju okupācijas režīma veiktās masu deportācijas no Baltijas valstīm 1941. gada 14. jūnijā. Šī akcija bija daļa no masu represiju politikas, kuru savas pastāvēšanas laikā piekopa staļiniskais režīms. Tā dēvētā 1941. gada jūnija deportācija bija viena no plašākajām staļiniskā režīma veiktajām iedzīvotāju piespiedu pārvietošanas akcijām gan deportēto skaita, gan aptvertās teritorijas ziņā. Tā skāra visas teritorijas, kuras Padomju Savienība bija sagrābusi 2. pasaules kara sākumposmā. Jūnija deportācijām pieskaita izsūtīšanas no Rietumukrainas, kas notika 1941. gada 22. maijā; tām sekoja deportācija no Moldāvijas naktī no 12. uz 13. jūniju, deportācijas Igaunijas, Latvijas un Lietuvas 14. jūnijā un, visbeidzot, deportācija no Baltkrievijas rietumu apgabaliem naktī no 19. uz 20. jūniju. Dati par kopējo deportēto skaitu dažādos avotos mēdz atšķirties, tomēr visbiežāk tiek minēts, ka deportēto skaits no Igaunijas pārsniedzis 10 000, no Latvijas – 15 000, no Lietuvas – 18 000, no Moldāvijas – 30 000, no Ukrainas – 11 000 un no Baltkrievijas – 20 000. Tātad pavisam aptuveni 107 000 cilvēku. Var piebilst, ka no Polijai atņemtās Ukrainas un Baltkrievijas daļas jau iepriekšējā – 1940. gadā – bija deportēti apmēram 276 000 poļu, kamēr Latvijai, Lietuvai, Igaunijai un Moldāvijai šī bija pirmā masu represiju akcija. Var šķist paradoksāli, taču vēsturniekiem joprojām nav izdevies atrast dokumentāri fiksētu padomju iestāžu lēmumu par jūnija deportāciju īstenošanu. Līdz ar to mēdz atšķirties ziņas par tām sabiedrības grupām, pret kurām šīs deportācijas vērsās. Kā nozīmīgākās izsūtāmo kategorijas tiek minēti pretpadomju partiju un organizāciju dalībnieki (pie kam par „pretpadomju” varēja tikt uzskatīta jebkura nekomunistiska organizācija); bijušie žandarmi, policijas un cietumsardzes virsnieki, muižnieki, lieltirgotāji, fabrikanti, augstākie valsts ierēdņi un armijas virsnieki, Krievijas pilsoņkara balto armiju virsnieki un brīvprātīgie, kā arī visu uzskaitīto personu kategoriju ģimenes locekļi; tāpat salīdzinoši neliels skaits kriminālnoziedznieku, taču atsevišķos avotos tiek minētas vēl vairākas citas personu grupas, piemēram, personas ar plašiem ārvalstu sakariem, kā esperantisti, filatēlisti, radioamatieri. Saskaņā ar sākotnējo plānu, tā dēvētos „ģimenes galvas”, kuru darbība bija izsūtīšanas iemesls, bija paredzēts ieslodzīt speciālās karagūstekņu nometnēs, savukārt viņu ģimenes nosūtīt uz nometinājuma vietām lielāko tiesu Padomju Savienības Āzijas daļā. Uz labošanas darbu nometnēm, plaši pazīstamām ar nosaukumu GULAG, sākumā bija paredzēts sūtīt tikai kriminālnoziedzniekus, taču vēlāk tur nokļuva arī visi citi arestētie – iespējams, plāni mainījās nedēļu pēc izsūtīšanas sākušās karadarbības rezultātā. Jūnija deportāciju akcija visnotaļ iekļaujas represiju politikā, kādu Staļina režīms piekopa jau kopš 30. gadu sākuma. Kā arguments šīm represijām bija kalpojis gan sociālais statuss, kā vairāk nekā 2 500 000 kulaku izsūtīšanai 30. gadu 1. pusē, tā etniskā piederība – kā „Lielā terora” akcijās pret Padomju Savienībā dzīvojošajiem cittautiešiem, tai skaitā latviešiem 30. gadu 2. pusē. Reizēm šais represijās varēja samanīt tā dēvētās „pierobežas tīrīšanas” motīvu – padomju režīmam sevišķi bīstamas šķita etniskās minoritātes, kas apdzīvoja pierobežas rajonus potenciālo konfliktu zonās. Šajā sakarā tiek piesaukts tobrīd jau nepārprotami briestošais Padomju Savienības un Vācijas konflikts. Tomēr, jādomā, 1941. gada jūnija deportācijās būtiskākais ir cits motīvs – tā ir staļiniskā režīma vēlme sovjetizēt jauniegūtās teritorijas, sagraujot tajās līdz tam pastāvējušo sabiedrības struktūru un attiecības. Tāpēc deportāciju galvenais mērķis bija sabiedrības elite – tie, kuri visdrīzāk varētu pretoties jaunajai dzīves kārtībai.

1525. gada 13. jūnijā Reformācijas kustības aizsācējs Mārtiņš Luters apņēma sievu – bijušo mūķeni Katrīnu fon Boru. Laimīgā laulībā abi nodzīvoja nākamos 20 gadus. 1523. gada aprīlī kāds Vitenbergas universitātes students rakstīja savam draugam: „Nupat nesen pilsētā iebrauca pilns vezums jaunu vestāliešu, kuras visas precēties grib vairāk nekā dzīvot. Dievs dod viņām tikt pie vīriem, citādi vēl gadīsies kas nelabs.” Par vestālietēm – romiešu dievietes Vestas šķīstajām priesterienēm – šis literāts nodēvēja vairākas mūķenes, kuras, zivju tirgotāja orē slēpdamās, bija aizmukušas no cisterciešu klostera. Vēl nieka desmit gadus agrāk tā būtu bijusi neiedomājama situācija, taču tagad pāri Vācu ķeizarvalstij pūta Reformācijas pārmaiņu vēji, kuri ne vienai vien mūķenei lika pārskatīt savu dzīves programmu. Vitenbergā mītošais ticības atjaunotnes pravietis Mārtiņš Luters sprediķoja, ka laulība ir Dievam tīkamākais cilvēka statuss, kas ne ar ko nav sliktāks par celibātu. Arī minēto mūķeņu bēgšana bija doktora Lutera organizēta, un ar viņa gādību visas šīs katoļu baznīcas dezertieres pāris gadu laikā arī tika vai nu pie vīra, vai pie nodarbošanās, kas tām ļāva sevi uzturēt. Visas, izņemot vienu. Saksijas muižnieku atvase Katrīna fon Bora nekādi nevarēja izvēlēties sev sirdij tīkamu līgavaini, kaut gan pāris visai pieņemami kandidāti bija viņu bildinājuši. Reiz, runādamās ar Lutera tuvāko draugu Nikolausu fon Amsdorfu, jaunava esot izteikusies, ka ja nu izietu par sievu, tad vai nu pie Amsdorfa, vai arī pie doktora Lutera. Kā risinājies tālākais precību process, par to drošu ziņu trūkst, taču rezultāts ir vispārzināms: Mārtiņš Luters un Katrīna fon Bora salaulājās Vitenbergā 1525. gada 13. jūnijā. Laulību brīdī Mārtiņam bija 41, bet Katrīnai – 26 gadi. Vispārpieņemts ir uzskats, ka tās bijušas drīzāk aprēķina laulības. Katrīnai vīru vajadzēja, savukārt doktors Luters, visdrīzāk, juta zināmu atbildību par jauno dāmu un bija nobriedis arī paša dzīvē īstenot to, ko sludinājis. Laulība, balstīta kopīgā pārliecībā un savstarpējā cieņā, izrādījās stipra un pēcnācējiem svētīta. Katrīna laida pasaulē trīs dēlus un trīs meitas, no kurām pilngadību gan piedzīvoja tikai viena. Sieva uzņēmās teju visas rūpes par pamatīgo saimniecību – Lutera īpašumā nodoto bijušo augustīniešu klosteri Vitenbergā un lauku mājām, kur tika turēts liels ganāmpulks un ierīkots alus brūzis. Pateicoties Katrīnas pūliņiem, ģimenes īpašumi sāka dot pieklājīgus ienākumus, nodrošinot ne vien kuplo ģimeni, bet arī studentu un citu viesu uzņemšanu, kuri pastāvīgi uzturējās Luteru namā. Saprotams, ka visus daudzos pienākumus Katrīna nespētu sekmīgi veikt, ja viņai nebūtu gana spēcīgs un neatkarīgs raksturs. Cik noprotams, abu laulāto starpā valdījušas līdzsvarotas, taču nebūt ne allaž cukursaldas attiecības. Kā esot izteicies pats Luters: „Ja jau es spēju izturēt cīņu pret nelabo, grēku un aptumšotu apziņu, tad ar aizkaitinājumu, kuru raisa Katija fon Bora, es jau nu varu tikt galā.” Luteru pāris nodzīvoja laulībā vairāk nekā divdesmit gadus – līdz Mārtiņa nāvei 1546. gadā. Diemžēl pēc vīra aiziešanas Katrīnai iestājās grūti laiki. Vitenbergas īpašumi droši vien ļautu savilkt galus, taču tai pašā gadā uzliesmojušais karš starp protestantisko Šmalkaldes līgu un vareno katoļu imperatoru Kārli V Hābsburgu aizdzina atraitni bēgļu gaitās. Viņa gan atgriezās, taču atrada īpašumus izpostītus un bija spiesta dzīvot lielā trūkumā. Par laimi, bērni jau bija pieauguši un nostājušies paši uz savām kājām. Bet tad nāca 1552. gada neraža un mēra epidēmija, kas lika atkal doties prom no Vitenbergas. Šī brauciena laikā notika negadījums, Katrīnai iekrītot no ratiem ūdens pilnā grāvī. Viņa saslima un dažus mēnešus vēlāk 53 gadu vecumā mira.

„Šekspīra Globusa teātris” ir iespējami precīzi rekonstruēta 16./17. gs. mijas teātra ēka Londonā – kādreizējās Viljama Šekspīra skatuves atdarinājums. Savu darbību teātris uzsāka 1997. gada 12. jūnijā. „Ir milzu teātris šī pasaule, un visi ļaudis tajā – aktieri.” Droši vien arī šīs hrestomātiskās Viljama Šekspīra rindas no komēdijas „Kā jums tīk” skanējušas no „Globusa” teātra skatuves, kura tik cieši saistīta ar ģēnija dzīvi un daiļradi. Šekspīrs bija viens no „Globusa” līdzīpašniekiem, un tieši šai skatuvei tapa viņa dižākie darbi – „Jūlijs Cēzars”, „Hamlets”, „Otello”, „Karalis Līrs”, „Venēcijas tirgotājs”, „Makbets” un citi. „Globusa” trupu vadīja izcilais traģisko varoņlomu tēlotājs Ričards Bērbidžs, tajā darbojās savā laikā slavenie komiķi Vils Kemps un Tomass Poups, vēlākie Šekspīra pirmā rakstu izdevuma sastādītāji Džons Hemingss un Henrijs Kondels, un arī pats Šekspīrs, pēc visa spriežot, spēlējis uz skatuves. Līdz 1597. gadam trupa apdzīvoja pašu būvētu teātra ēku Šordičā, Londonas austrumdaļā. Kad zemes gabala nomas līgums tuvojies beigām, īpašnieks, kāds Džils Allens, atteicies to pagarināt, pie kam uzstājis, ka teātra ēka tagad uzskatāma par viņa īpašumu. 1598. gada Ziemassvētkos, kad Allens bija devies svinēt savos lauku īpašumos, aktieri, pieaicinājuši strādniekus un tolaik pazīstamo Londonas namdari Pīteru Strītu, četrās dienās nojauca koka celtni un visas detaļas aizgādāja prom. Allens mēģināja tiesāties, taču zaudēja. Nākamajā gadā, izmantojot iepriekšējās ēkas būvkonstrukcijas, tapa jauna celtne Sautvorkā. Šodien tas ir pats Londonas centrs iepretim Sitijai, taču tolaik tas bija reti apbūvēts mitru piekrastes pļavu un dārzu nogabals pie pilsētas robežas. Kā vairums tā laika Anglijas teātru, ēka bija tikai daļēji apjumta: jumts sedza sēdvietu galerijas un skatuvi; būves viducī bija atklāts pagalms, kur, kājās stāvot, izrādi skatījās lētāko biļešu īpašnieki. Šajā namā „Globuss” piedzīvoja savu zelta laikmetu un arī ugunsnelaimi 1613. gadā, pēc kuras jau nākamajā bija gatava jauna ēka. Šekspīrs, domājams, ap 1610. gadu pamatā pārcēlās uz savu īpašumu Stretfordā pie Eivonas, kur arī beidza savas šīs zemes gaitas 1616. gadā. „Globuss” turpināja savu darbību līdz 1642. gadam, kad Anglijas pilsoņu kara laikā ar Parlamenta lēmumu visi teātri tika slēgti. Dažus gadus vēlāk ēku nojauca. Tomēr „Globusa” vēsture ar to nebeidzās. Par to jāpateicas amerikāņu aktierim Semam Vanameikeram, kurš pagājušā gadsimta 50. gados pārcēlās uz Lielbritāniju un kļuva apsēsts ar ideju atjaunot Šekspīra laika „Globusu” tā oriģinālajā vietā un izskatā. Sākotnēji nebija īsti skaidrs, kur tieši atradusies Šekspīra laika ēka. To atklāja arheoloģiskie izrakumi 1989. gadā. Tad arī noskaidrojās, ka šajā vietā teātri atjaunot nebūs iespējams, jo te atrodas vēsturiska 18. gs. apbūve. Šī vieta izrādījās arī krietni tālāk no upes, nekā tas redzams 17. gs. zīmējumos, jo Temza tolaik bijusi platāka. Tad nu „Globusa” atjaunošanai tika izraudzīts laukums apmēram 230 metru attālumā no kādreizējā. Nekādu autentisku projektu vai plānu atjaunotāju rīcībā nebija. Arhitekts Teo Krosbijs un būvinženieri no sera Edmunda Hapolda biroja pētīja gan visu, kas bija atrodams par „Globusu” un citu Elizabetes laikmeta teātru iekārtojumu, kā arī citas līdz mūsdienām saglabājušās 16. un 17. gs. būves. Tomēr atjaunotā ēka tiek atzīta par visumā autentisku. Tā celta no ozolkoka, izmantojot senatnīgo būvdetaļu savienošanas tehniku; apjumta ar niedru jumtu – pirmo Londonā kopš 1666. gada, kad pēc Lielā Londonas ugunsgrēka šādi jumti tika aizliegti. Pirmie skatītāji uz Šekspīra vēsturiskās lugas „Henrijs V” izrādi rekonstruētajā „Globusā” pulcējās 1997. gada 12. jūnijā.  

1509. gadā Anglijas karalis Henrijs VIII salaulājas ar savu pirmo sievu Aragonas Katrīnu. Diemžēl laulības nebija īsti laimīgas, un šis apstāklis izšķiroša ietekmēja ne vien uz Henrija un Katrīnas likteni, bet visu Anglijas un Eiropas vēstures gaitu. 1509. gada 11. jūnijā Griničas baznīcā, kas atradās netālu no Anglijas karaļu vasaras rezidences, notika samērā klusa laulību ceremonija, par kuru zināja tikai ierobežotas galma aprindas. Karalis Henrijs VIII – tobrīd vēl septiņpadsmitgadīgs jauneklis, kurš tikai nepilnus divus mēnešus iepriekš bija kāpis tronī, – ņēma par sievu Spānijas karaļnama atvasi Aragonas Katrīnu. Piecus gadus vecāka par savu zaļoksnējo vīru, karaļa izredzētā bija apburoša pašā jaunības plaukumā. Laikabiedri raksturoja Katrīnu kā daiļavu, ar kuru retā spējot sacensties. Laulības bija tik klusas, visdrīzāk, tādēļ, ka Henrijs precēja sava brāļa, agri mirušā Velsas prinča Artura atraitni. Katoļu baznīcas likums liedza precēt savu brāļu atraitnes, tomēr politiski šīs laulības bija nepieciešamas un gribētas, tāpēc pāvests ar īpašu bullu pasludināja šo savienību par likumīgu un pieņemamu. 1509. gada Vasaras saulgriežos jaunais pāris tika svinīgi kronēts Vestminsteras abatijā – nu jau ar visu nepieciešamo krāšņumu un vērienu, un Londonas pūļa sajūsmas gavilēm. Sākotnēji šķita, ka Aragonas Katrīna savā laulībā būs tikpat laimīga kā viņas māte, Kastīlijas karaliene Izabella, kuras laulības ar Aragonas karali Ferdinandu lika pamatus modernajai Spānijai. Katrīna prata taktiski un laipni iespaidot savu jauno vīru, kura raksturā jau tobrīd izpaudās vēlāk tik sakāpinātā stūrgalvība un egoisms. Viņa sevi pierādīja kā uzticamu un cienīgu partneri valsts lietās, pat aizstādama Henriju, kad viņš vadīja karagājienu pret Franciju, un šai laikā atsizdama skotu uzbrukumu Anglijas ziemeļiem. Tomēr vienā ziņā karaļpāris bija nelaimīgs. Katrīnas pirmā grūtniecība, kas iestājās jau drīz pēc laulībām, beidzās ar priekšlaicīgām dzemdībām un bērna zaudēšanu. Gadu vēlāk dzimušais dēls nodzīvoja tikai dažas nedēļas. Līdzīgs iznākums bija vēl trim no četrām nākamajām karalienes grūtniecībām; tikai priekšpēdējais bērns – septītajā laulības gadā dzimusī princese Mērija – bija veselīga un izdzīvoja. Tikmēr karalis Henrijs bija vai apsēsts ar vēlmi sagaidīt vīriešu kārtas troņmantnieku. Un tā nebija gluži tikai karaļa kaprīze – Anglijas karaļnama likumi gan neliedza troni ieņemt arī sievietei, tomēr tā laika sabiedrībai tas būtu nopietns pārbaudījums, kas varēja beigties pat ar jukām un brāļu karu. Laulības piecpadsmitajā gadā Katrīnas skaistums jau bija krietni pabālējis, savukārt Henrijs ieskatījās viņas galma dāmā Annā Boleinā, kurai toreiz bija ne vairāk kā divdesmit pieci. Bet Katrīna laulības šķiršanai nepiekrita, tāpat kā pāvests, kura nostāju lielā mērā diktēja Katrīnas māsasdēla, varenā Hābsburgu imperatora Kārļa V griba. Un tad Henrijs izdarīja to, ko retais būtu sagaidījis pat no viņa: viņš tomēr apprecēja Annu Boleinu, viņa nule ieceltais Kenterberijas arhibīskaps pasludināja laulības ar Katrīnu par spēkā neesošām, savukārt Henrijs paziņoja, ka Anglijas baznīca vairs nepakļaujas Romas pāvestam un tās galva ir Anglijas karalis. Katrīna tika izraidīta no galma un mūža pēdējos gadus pavadīja kādā laika zoba sagrauztā un nomaļā pilī, līdz pat pēdējai stundai uzskatīdama sevi par vienīgo likumīgo Anglijas karalieni. Henrijs pārdzīvoja savu pirmo sievu par vairāk nekā desmit gadiem, precējās vēl četras reizes, pie kam divas no viņa sievām pēc karaļa pavēles beidza dzīvi uz ešafota.    Attēls - Hansa Holbeina jaunākā darbs.

Novatoriskā un vēlāko laikmetu komponistu un kritiķu augsti vērtētā Riharda Vāgnera opera „Tristans un Izolde” savu pirmizrādi piedzīvoja Bavārijas Karaliskajā operteātrī Minhenē 1865. gada 10. jūnijā. Operas libretā var saskatīt arī komponista biogrāfijas motīvus. 1849. gadā toreizējās Saksijas karalistes galvaspilsētā Drēzdenē notika sacelšanās – viens no pēdējiem revolūciju viļņa, saukta par Tautu pavasari, uzliesmojumiem Eiropā. Revolucionārajos notikumos bija iejaukts arī Drēzdenes operteātra diriģents Rihards Vāgners, kuram nācās steigšus pamest Saksiju un patverties Šveicē. Šeit, Cīrihē, komponistam deva mājvietu viņa talanta cienītājs, bagātais zīda tirgotājs Oto Vēzendoks. Te bija teju ideāli apstākļi radošam darbam, taču ne mierpilnai dzīvei, jo jau drīz skaņraža dvēseli saviļņoja mīlas jūtas pret Vēzendoka kundzi, rakstnieci Matildi Vēzendoku. Pēc visa spriežot, jūtas bijušas abpusējas, lai gan nav nekādu ziņu, ka tās nonākušās tālāk par platonsikām. Diemžēl tās izrādījās liktenīgas Vāgnera pirmajai laulībai, jo kāda Matildei Vēzendokai adresēta vēstulīte, kas nonākusi Vāgnera kundzes Minnas rokās, bijusi par iemeslu kritiskajam ģimenes skandālam. Taču tās atstājušas paliekamas pēdas pasaules opermūzikas vēsturē, jo Vāgners uz laiku nolicis malā savu grandiozāko ieceri – „Nībelunga gredzenu” – un pievērsies citam viduslaiku literatūras sižetam: 12. gs. vācu autora Strāsburgas Gotfrīda bruņinieku romānam „Tristans un Izolde”. Gotfrīda apstrādātā viduslaiku leģenda vēsta traģisku mīlas stāstu. Bruņinieks Tristans sava senjora, Kornvolas karaļa Marka uzdevumā dodas pāri jūrai uz Īriju, lai pārvestu valdniekam līgavu – daiļo princesi Izoldi. Starp bruņinieku un princesi uzliesmo mīlas jūtas, kurām abi nespēj pretoties, un šo situāciju izmanto Tristana nelabvēlis bruņinieks Melots, kurš nodod mīlētājus un uzbrūk Tristanam, viņu smagi ievainojot. Izolde, kura ir arī dziedniece, mēģina glābt mīļoto, taču Tristans izvēlas nāvi, un Izolde seko savam mīļotajam aizsaulē. Tāds, dažos teikumos atstāstīts, ir librets, kuru Vāgners izvērsis trīs apjomīgos cēlienos. Sižetā var sazīmēt autobiogrāfiskas paralēles, cēlajā karalī Markā saskatot Vēzendoka kungu, daiļajā Izoldē – viņa sievu Matildi, savukārt pretrunīgu jūtu plosītajā varonī Tristanā – pašu Vāgneru. Kā visām savām operām, arī šai libretu rakstīja komponists pats. Esot bijusi reize, kad libreta fragmentu lasījumā Vēzendoku namā bijušas klāt trīs Vāgnera liktenī nozīmīgas sievietes: viņa toreizējā sieva Minna, viņa tā brīža kaislība un mūza Matilde un viņa nākamā sieva Kozima fon Bīlova, kuras pirmajam vīram, diriģentam Hansam fon Bīlovam bija lemts diriģēt operas „Tristans un Izolde” pirmatskaņojumu Bavārijas Karaliskajā teātrī Minhenē 1865. gada 10. jūnijā. Līdz operas pirmizrādei bija visai ērkšķains ceļš. Drēzdenes, Veimāras, Prāgas un Vīnes operteātri atmeta ieceri realizācijas procesā, un „Tristans un Izolde” ieguva „neiestudējama darba” reputāciju. Tikai aizrautīgā mākslu mīļotāja, Bavārijas karaļa Ludviga II atbalsts galu galā ļāva operai piedzīvot pirmiestudējumu. Vien pamazām opera ieguva pelnīto kritikas novērtējumu kā muzikāli novatoriska, jaunus harmonijas paņēmienus izmantojoša kompozīcija. Tā ietekme saskatāma Gustava Mālera, Riharda Štrausa, Albana Berga, Arnolda Šēnberga un Bendžamina Britena mūzikā. Sevišķi bieži piesaukta ir Izoldes ārija „Mīlas nāve” – mirušā mīļotā apraudāšana, pirms sekot viņam veļu valstībā.  

1895. gada 9. jūnijs Pārdaugavā, Torņakalnā, toreizējā Kleina parkā tika atvērts vasaras teātris "Arkādija". Pavisam 1895.gada vasarā teātrī "Arkādija" notikušas 11 izrādes. Vēlākos gados šeit teātra izrādes vairs nav notikušas. Arkādijas parks saukts arī par Arkādijas dārzu atrodas starp Ojāra Vācieša un Friča Brīvzemnieka ielām un Rīgas - Jūrmalas dzelzceļa līniju. Parka platība ir 6,2 ha. Šo teritoriju rīdzinieki jau sen bija iecienījuši kā atpūtas vietu. 1794. gadā te ierīkoja izpriecu vietu vienkāršajai tautai, tur notika atrakcijas, teātra izrādes un Līgo svētki. Arkādijas parku, kam oficiālais nosaukums līdz pat Pirmajam pasaules karam bija Torņkalna parks, izveidoja prūšu ģenerālkonsuls fon Vērmanis 1852. gadā. Vērmanis nav taupījis līdzekļus savam pasākumam un dārzs varējis lepoties ar krāšņām oranžerijām un siltumnīcām, kurās augušas palmas, reti tropiski augi, brieduši vīnogu ķekari, aprikozes, persiki un citi silto zemju augļi. Vērmaņa mantinieki maz interesējušies par siltumnīcām un parku, dārzs ticis pārdots un vairakkārt mainījis īpašniekus. Līdz 19. gadsimta otrajā pusē to ieguvis tirgotājs Kleins, kurš parkā iedvesa citu dzīvību, ierīkojot tur restorānu, bumbotavu, teātri, tolaik šo vietu tā arī dēvēja par Kleina parku.  Bet pie neoficiālā Arkādijas nosaukuma oficiāli par Torņakalna parku dēvētā vieta esot tikusi tāpēc, ka bijušais Rīgas Latviešu teātra aktieris Mārtiņš Stīnuss šajā Rīgas nomalē sapulcēja teātra spēlētājus un 1895. gadā atklāja Vasaras teātri, kuram bija Arkādijas vārds. Pavisam 1895. gada vasarā teātrī "Arkādija" notikušas 11 izrādes. Vēlākos gados šeit teātra izrādes vairs nav notikušas. Tikmēr parks turpināja dzīvot: 1896. gadā to nopirka Rīgas pilsēta, un tas piedzīvoja pārvērtības, jo pilsēta dārzu  nopirka ar mērķi te ierīkot sabiedrisku parku. 1898. gada 26. aprīlī jauno parku atklāja publikai – strādniekiem, vienkāršajiem priekšpilsētas iedzīvotājiem. Sekojot pilsētas vecākā Džordža Armitsteda priekšlikumam, izmainīja Mārupītes gultni, ievadot to parka centrālajā daļā (sākotnēji upīte tecēja paralēli bijušajai Altonavas ielai), izbūvēja mākslīgu ūdenskritumu, tā saukto Imatru. Gadsimtu mijā parku vēl paplašināja, ierīkoja celiņus, tiltiņus pāri Mārupītei, daudzus kokus un krūmus izretināja vai nomainīja ar citiem, tie gan daļēji aizgāja bojā kopā ar restorānu ugunsgrēkos 1902. un 1908. gadā. Kāds restorāna nomātājs jau atkal mainīja vietas nosaukumu, dārzam oficiāli dodot "Arkādijas" vārdu, jo tas viņam esot atgādinājis senās Grieķijas novada idillisko ainavu. 20. un 30. gados Arkādijas parks bija viens no skaistākajiem Rīgas parkiem. Nākamo pārveidi dārzs piedzīvoja 1926. gadā , kad pēc arhitekta Kundziņa projekta uzbūvēja mūzikas gliemežnīcu, restorāna vietā ierīkoja piena paviljonu, parka augšējā daļā iekārtoja bērnu rotaļu laukumu. Koka paviljons ir viena no skaistākajām pilsētas ēkām, kura būvēta šveiciešu nacionālā romantisma stilā. Savulaik tādas pārsvarā būvēja kūrortpilsētās. Padomju varas laikā 1957. gadā ēku pārbūvēja par kinoteātri ar 300 skatītāju vietām, kur kino pēdējoreiz rādīts 1984. gada vasarā. Ēka nodega pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigās.

1903. gada 8. jūnijā Rīgā atklāj Grīziņkalna parku un teātri „Apollo”. Vietā, ko mūsdienās pazīstam kā Grīziņkalnu, ilgus gadus pletās neauglīgas kāpas, kuras dēvēja par Smilšu kalniem. Izrādās, ka zemnieki to gadsimtiem smādējuši, bet 19. gadsimtā Krievijas impērijas armija atzinusi par labu esam. Un ņemot vērā, ka tolaik kā guberņas galvaspilsēta ar savu stratēģisko un militāro nozīmi Rīga bija krietni militarizēta, tad tieši te, Smilšu kalnos, ierīkoja artilērijas nometni. To gan, Rīgai strauji augot, pēc pārdesmit gadiem pārcēla uz Pārdaugavu, Stradiņa slimnīcas rajonu, bet apkārtne palika ar armijas liecībām. Tieši tāpēc no tā laika Grīziņkalna apkārtnē lasām ielu nosaukumus vēl šodien, piemēram, Lielgabalu, Artilērijas, Sapieru, Laboratorijas ielas. Bet Maiznīcas iela ir tāpēc, ka tur bija milzīgas maizes ceptuvju graudu noliktavas, kas domātas, lai maizi ceptu tūkstošiem karavīru. Tieši tāpēc tagadējais Grīziņkalna rajons veidojās kā karavīru pilsētiņa. Turklāt daudzi impērijas karavīri ieradušies uz dienesta laiku, tomēr palika te pavisam. Viņi taču bija nākuši no Krievijas ciemiem, ar kuriem saikne jau bija zaudēta, turklāt te Rīgā viņi bija brīvi cilvēki, kamēr savā dzimtenē bija dzimtcilvēki. Palikuši dzīvot Rīgā, viņi varēja strādāt par asenizatoriem, vezumniekiem, darot arī citus palīgdarbus. Grīziņkalna apkaimē joprojām var redzēt viņu būvētās mājiņas maziem un zemiem logiem. Pēc tam, kad 1889. gadā pabeidza Svētā Pāvila baznīcas būvi, apkaime  uz kādu laiku ieguva jaunu nosaukumu, to dēvēja par Pāvila baznīcas rajonu. Tomēr šis nosaukums ļaužu valodās nav iegājies. Jau gadsimtu mijā tika nolemts senajā smilšu kāpā izbūvēt atpūtas parku ar restorānu, skatuvi un pastaigu takām. Teritorija nosaukumu esot ieguvusi no tur tuvumā esošas 18.gadsimta Grīziņmuižas. Savukārt  muiža, iespējams, savu vārdu ieguvusi no senā smilšu kāpu nosaukuma, kuras tautā sauca par grīziņām. Pirmā būve, kas parādījās Grīziņkalnā, bija 1901.gadā pēc Rīgas 700 gadu jubilejas izstādes slēgšanas pārvietotais dzērienu paviljons, ko tur novietoja Šampētera alus brūža īpašnieks Fricis Šindlers. Tas arī savā būtībā Grīziņkalnam deva atspēriena punktu kā savdabīgai izklaides vietai. Grīziņkalna īpatnais terašu reljefs ļāva to izmantot vienlaikus visdažādākajām vajadzībām. Jau pašā sākumā tā teritorija sadalījās divās daļās: lejas jeb izpriecu daļā ar atrakcijām, deju laukumu un koncertzāli un augšējā – apstādījumu daļā. Drīz  Grīziņkalna dienvidu nogāzē tika uzcelta vienkārša, nekrāsota koka ēka ar ieeju no Pērnavas ielas puses vasaras varietē teātra vajadzībām. Šajā vizuāli nelielajā koka būdelē, ko nodēvēja par „Apollo”, bija plaša zāle, kurā varēja iekārtot ap 600 sēdvietu un stāvvietu, kā arī vidēji liela skatuve. Un tad pienāca 1903. gads, kad 8. jūnijā notika gan Grīzņkalna parka, gan arī „Apollo” teātra oficiāla atklāšana. Tur tika uzvesti viegli, jautri varietē priekšnesumi – dejas, farsi, operetes. Apmeklētājus izklaidēja arī cirka mākslinieki. Un neraugoties uz to, ka „Apollo” bija izvietots Rīgas nomalē, tas tomēr kļuva par vienu no iecienītākajiem krogiem Rīgā, kur apmeklētājus parasti visvairāk varēja sastapt tieši nedēļas nogalēs. 1905. gada rudenī teātra telpas tika izdemolētas un teātris tika slēgts. Vēlāk telpas iznomāja latviešu tautas teātris, ko neoficiāli sauca par Grīziņkalna teātri, tāpat nereti to sauca par „Apollo” teātri. Bet „Apollo” teātra mūžs pavisam beidzās 1907./1908. gadā, kad talantīgākos „Apollo” aktierus pie sevis uzaicināja jaundibinātie Liepājas latviešu un Jaunais Rīgas teātris.

1940. gada 7. jūnijā, Otrā pasaules kara laikā, nacistiskās Vācijas spēkiem okupējot Norvēģiju, valsts galva – karalis Hokons VII – līdz ar troņmantnieku princi Ūlavu un valdību devās trimdā uz Lielbritāniju. 1905. gadā ar Norvēģijas parlamenta Stortinga lēmumu tika pārtraukta nepilnus simts gadus ilgusī ūnija starp Norvēģiju un Zviedriju, un Norvēģija kļuva par neatkarīgu valsti. Parlamenta deputāti izšķīrās piedāvāt Norvēģijas troni kaimiņvalsts Dānijas karaļnama atvasei princim Kristiānam Frederikam Kārlim, taču pēdējais piekrita pieņemt šo piedāvājumu tikai ar noteikumu, ka Norvēģijas tauta referendumā atbalstīs monarhiju un viņa iecelšanu. Kad tas notika, jaunā karaliskā ģimene ieradās Oslo, kur dāņu princis, turpinot viduslaiku Norvēģijas karaļu līniju, kronējās kā Hokons VII. Norvēģiem patika viņu jaunais karalis. Norvēģijas konstitūcija piešķīra karalim diezgan plašas politiskās pilnvaras, taču Hokons tās lietoja visai piesardzīgi un nekad nenostājās kāda viena politiskā spēka pusē. Savā ārpolitikā Norvēģija, tāpat kā tās skandināvu kaimiņvalstis, centās ieturēt neitralitāti, kas gan nācās grūti 20. gs. lielajos militārajos konfliktos. Abos pasaules karos pretējās puses ar dažādiem paņēmieniem centās iegūt savā varā daļu norvēģu tirdzniecības flotes un izmantot Norvēģijas ostas. Un ja Pirmajā pasaules karā valsts izvairījās no tiešas karadarbības, tad Otrā pasaules kara laikā tā piedzīvoja nacistiskās Vācijas okupāciju. Jau kopš Otrā pasaules kara sākuma 1939. gadā sākās sadursmes starp britu un vācu jūras spēkiem Norvēģijas teritoriālajos ūdeņos, un abas lielvalstis sāka plānot operācijas Norvēģijas teritorijas ieņemšanai. Izšķirošais jautājums bija pieeja Zviedrijas dzelzs rūdas atradnēm, kuras apgādāja Vāciju un varēja tikt apdraudētas no Norvēģijas. Vācieši pasteidzās pirmie, 1940. gada 9. aprīlī uzsākot plašu iebrukumu Norvēģijā. Karalis, parlaments un valdība pameta galvaspilsētu Oslo un evakuējās uz Elverumas pilsētiņu netālu no Zviedrijas robežas. Te Stortings nodeva visas savas varas pilnvaras valdībai, savukārt pie karaļa Hakona ieradās Vācijas sūtnis Kurts Broijers, pieprasot, lai valdnieks apstiprina vācu ielikteni, norvēģu fašistu Vidkunu Kvislingu par valsts galvu. Kad karalis atteicās, vācu gaisa spēku uzlidojums pārvērta Elverumas centru drupu kaudzē. Bija skaidrs, ka Norvēģijas armijai neizdosies ilgi noturēties pret pārspēku, un karalim jāpamet valsts. Loģiskākais šķita doties uz pārdesmit kilometrus attālo Zviedriju, taču Stokholma paziņoja, ka Hokons tiks arestēts, ja šķērsos Zviedrijas robežu. Tikām britiem un frančiem bija izdevies izcelties ziemeļu ostas pilsētā Narvikā, savienoties ar norvēģu spēkiem un atspiest vāciešus uz dienvidiem. Cauri vēl sniegotajiem mežiem karalis, viņa dēls kroņprincis Ūlavs un valdība sasniedza piekrasti, no kurienes britu jūras spēki nogādāju viņus Trumsē aiz Polārā loka. Diemžēl sabiedroto izredzes Norvēģijā izšķīra cīņas Francijā, kurās nacistiskā Vācija triumfēja. Sabiedroto spēkiem pametot Norvēģiju, 1940. gada 7. jūnijā karalis, kroņprincis un valdība kāpa uz britu smagā kreisera „Devonšīra” klāja, kas viņus nogādāja Londonā. Te norvēģu valdnieks pavadīja atlikušos kara gadus, uzmundrinādams savu nāciju regulārās radiouzrunās un kļūdams par simbolu norvēģu tautas pretestībai nacistu okupantiem. Mājās karalim Hokonam VII bija lemts atgriezties tieši piecus gadus pēc došanās trimdā – 1945. gada 7. jūnijā. Attēlā: Karalis Hokons VII un princis Ūlavs 1940. gada pavasarī.

Rokfors - ļoti francisks siers, ar kura rašanos saistīta ļoti franciska leģenda. Jau 1411. gada 4. jūnijā Francijas karalis Kārlis VI piešķīra Rokforai šī siera gatavošanas monopoltiesības. Francijas dienvidos, gleznainā ielejā, kurai abās pusēs slienas Larzakas klintāja stāvās kaļķakmens sienas, atrodas Rokforas ciemats. Kopš senlaikiem šejieniešiem zināma šāda leģenda: reiz karstā vasaras pusdienlaikā kāds gans apmeties paēnā pie klinšu alas mutes ieturēt savu vienkāršo azaidu - maizi uz aitas sieru. Taču maltīte palikusi nepabeigta, jo jauneklis pamanījis pa ieleju ejam meiču, kura viņam nepavisam nav bijusi vienaldzīga. Kas zīmīgi, pie alas viņš atgriezies tikai pēc mēneša, un, kas vēl zīmīgāk, krietni izbadējies. Te nu viņš atradis savas pamestās maltītes paliekas, un kaut arī siera baltumā vīdējis zilganzaļš pelējums, izsalkums tomēr licis nogaršot spēcīgi dvakojošo produktu. Un - tavu brīnumu! - siers izrādījies visai baudāms. Kā jau nojaušams, leģenda vēsta par vienu no pasaulē pazīstamākajiem sieriem - Rokforas zilo, kura godpilno vārdu tiesīgs nest tikai tas siers, kas jau simtiem gadu tiek izturēts Kombalū klinšu alās Rokforā pie Sulzonas. Rokforas siera vēsture ietiecas sirmā senatnē. Jau mūsu ēras 1. gadsimtā romiešu dabaszinātnieks Plīnijs Vecākais savā "Dabas vēsturē" piemin Gallijas dienvidos sastopamos aromātiskos sierus. Vēl viena leģenda vēsta, ka franku imperators Kārlis Lielais atceļā no kārtējā karagājiena pret saracēņiem, apstājies Vabras abatijā, kur viņam galdā celts zili appelējis siers. Kad valdnieks ar nazi norausis no siera pelējuma kārtu, abats bildis: "Mans kungs, jūs grasāties aizmest to labāko!" Apmēram trīssimt gadus vēlāk, 1070. gadā siers no Rokforas alām pieminēts cita klostera - Konkas abatijas dokumentos kā daļa no nodevām, kuras klosteris saņēmis no ciema. Jau viduslaikos bija labi zināms, ka šis īpašais siers iegūstams tikai Kombalū klinšu kaļķakmens alās, jo tikai tur, kā tas noskaidrots mūsdienās, sastopama īpašā pelējuma sēnīte Penicillium roqueforti. Tāpēc jau kopš daudziem gadsimtiem Rokfora ieguvusi monopoltiesības šī siera gatavošanai. Attiecīgu privilēģiju Francijas karalis Kārlis VI piešķīra ciemam 1411. gada 4. jūnijā. Francijas valdnieki mainījās, taču Rokforas siera - nereti dēvēta par "sieru karali" - īpašais statuss palika spēkā. 1925. gadā jau Francijas 3. republikas likumdevēji noteica, ka par Rokforas sieru saucams tikai tāds, kas gatavots no noteiktas sugas aitu piena un nogatavināts jau pieminētajās Kombalū alās. Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados šie principi no Francijas nacionālās likumdošanas pārceļoja starptautiskajā Stresas konvencijā par siera izcelsmes vietu apzīmēšanu, bet no turienes jau šajā gadsimtā - Eiropas Savienības regulās.

1924. gada 3. jūnijā 40 gadu vecumā mirst Prāgā dzimušais rakstnieks Francs Kafka. Ņemot vērā, ka priekšstatu par Kafku ir veidojis rakstnieks pats, diez vai kādreiz izdosies aizrakties līdz īstajam Kafkam. Nemierīgs dienasgrāmatu rakstītājs, garu, ciešanu pilnu vēstuļu autors ir tikpat lielā mērā īstais Kafka kā augstas raudzes profesionālis, aizrautīgs sportists amatieris un rakstnieks, kurš reizēm apmaldījās savos romānos un stāstos. Vācu rakstnieks Hermans Hese Francu nodēvējis par vācu prozas nekronēto karali. Kafkas paškritiskā attieksme nereti robežojās ar apmātību. Spriežot pēc vēstulēm un dienasgrāmatu ierakstiem, var secināt, ka viņš ir daudz domājis par savu dzīvi un to, kāpēc tā nav izdevusies, kā gribēts. Tas netieši atspoguļojas arī viņa daiļradē. Viņš piedzima Prāgā 1883. gada 3. jūlijā. Viņa vecākiem, Jūlijai un Hermanim Kafkām, piederēja maza bodīte, kur viņi pārdeva modes preces, lietussargus un citus ikdienas niekus. Viņš bija vecākais no sešiem bērniem. Divi Kafkas brāļi nomira agrā bērnībā, bet trīs māsas nodzīvoja par viņu ilgāk. Universitātē viņš studēja jurisprudenci un pēc viena prakses gada uzsāka patstāvīgu darbu, vispirms strādājot vietējā filiālē Triestes apdrošināšanas uzņēmumā, bet pēc gada – Valsts Strādnieku negadījumu apdrošināšanas iestādē. Tur viņa darba pienākumos ietilpa ne tikai sūdzību izskatīšana, bet arī iespējamo negadījumu novēršana un rūpnīcu apmeklējumi, lai pārbaudītu iekārtu un drošības noteikumu ievērošanu. Brīvajā laikā viņš rakstīja stāstus, ko publicēja žurnālos vai izdeva mazos sējumos. 1912. gadā klajā nāca viņa pirmā grāmata – “Vērojumi”. 1912. gada augustā viņš iepazinās ar Felīci Baueri (Felice Bauer), kas bija četrus gadus par viņu jaunāka. Viņa bija atbraukusi ciemos no Berlīnes, kur strādāja kādā kancelejas preču ražotnē. Viņu attiecības, ieskaitot divas saderināšanās, galvenokārt nodrošināja sarakste (viņi satikās tikai septiņpadsmit reizes, un pats ilgākais kopā pavadītais laiks bija desmit dienas 1916. gadā, kad abi bija apmetušies kādā viesnīcā), un tās izjuka, kad 1917. gada augustā Kafkam sākās asiņošana, kas, kā vēlāk izrādījās, liecināja par tuberkulozi. Viņš pārcēlās uz laukiem, nebūdams skaidrībā par to, cik ilgi viņam vēl atlicis dzīvot. Kopš tā laika īslaicīga atgriešanās pie darba mijās ar sanatoriju apmeklējumiem, līdz beidzot viņš aizgāja priekšlaicīgā pensijā. 1919. gadā uz īsu brīdi Kafka bija saderinājies ar Jūliju Vorižeku (Julie Wohryzek), divdesmit trīs gadus vecu sekretāri, bet arī šīm attiecībām pienāca gals, kad Kafka satika Milēnu Polaku (Milena Polak) (dzimušu Jesensku), apgarotu žurnālisti, kura cieta no sava vīra nevērības un vēlāk iztulkoja dažus Kafkas stāstus čehu valodā. Tā kā Milēna dzīvoja Vīnē, viņi satikās tikai dažas reizes, un jau 1921. gadā viņu sarakste pārtrūka. Divus gadus vēlāk Kafka beidzot pameta Prāgu un apmetās uz dzīvi Berlīnē kopā ar Doru Diamantu (Dora Diamant), jaunu sievieti, kura bija aizbēgusi no savas stingri ortodoksālās ebreju ģimenes Polijā. Tomēr Kafkas veselības stāvoklis pasliktinājās tik strauji, ka 1924. gada 3. jūnijā, pēc daudzkārtējiem braucieniem uz slimnīcām un sanatorijām Vīnes apkaimē, viņš nomira. Kafkas dzīves laikā tika izdotas septiņas nelielas grāmatas, viņš atstājis arī trīs nepabeigtus romānus un neskaitāmas piezīmju grāmatiņas un dienasgrāmatas, kuras lasītājus sasniegušas tikai tāpēc, ka viņa draugs Makss Brods  savulaik neizpildīja Kafkas lūgumu un tās nesadedzināja. Raugi, īsi pirms nāves Francs Kafka lūdzis savu draugu, lai viņš sadedzina visus vēl nepublicētos darbus un neļauj atkārtoti izdot jau publicētos. Taču šis pirmsnāves lūgums palika neievērots. Un labi, ka tā, tieši šie saglabātie materiāli veicināja Kafkas kultūras ikonas rašanos.

1953. gada 2. jūnijs Vestminsteres abatijā Londonā tiek kronēta Lielbritānijas karaliene Elizabete II. Lielbritānijas karaliene Elizabete II ir visilgāk valdošais britu monarhs. Viņas augstības kronēšana notika gada 2. jūnijā. 2015. gada 9. septembrī Elizabete II kļuva par visilgāk valdījušo britu monarhu, apsteidzot savu vecvecvecmāmiņu karalieni Viktoriju. Karaliene Elizabete II, varēja arī nekļūt par Lielbritānijas karalieni: kad no troņa atteicās karalis Edvards VIII un viņa vietā par karali kļuva Elizabetes tēvs Džordžs VI. Tas bija izšķirošs brīdis arī Elizabetes dzīvē, jo kopš tā mirkļa kļuva skaidrs, ka, būdama vecākā meita, troni mantos viņa. Tā arī notika, pēc  tēva Džordža VI nāves 6. februārī saskaņā ar Apvienotās Karalistes likumiem, šajā brīdī automātiski par monarhu kļuva viņa pirmdzimtais bērns – šajā gadījumā Elizabete II. Viņa arī no šī titula neatteicās, pasludinot sevi par Karalieni jau februārī, taču kronēšanas ceremonijai bija jāsagatavojas – tāpēc tā tika atlikta. Kronēšanas ceremonija tika izvēlēts 1953. gada 2. jūnijs, kad klātesot 8000 ielūgtajiem viesiem, Elizabete II deva svinīgu solījumu kalpot savai tautai un Dievam. Viņai nodeva visus četrus britu autoritātes simbolus – scepteri, karalisko gredzenu, lodi, kā arī apžēlošanas zizli. Tāpat arī viņas galvā ceremonijas laikā tika uzlikts Svētā Edvarda kronis. Ceremonija noslēdzās ar publikas izsaucienu "God Save the Queen!" jeb "Dievs, sargi Karalieni!" un gaisā izšautu ieroču zalvi. Aprēķināts ka Anglijas galvaspilsētā Londonā 1953. gadā aptuveni 3 miljoni cilvēku bija sapulcējušies, lai redzētu jaunā monarha ceļu uz un no kronēšanas ceremoniju. Tāpat vēl vismaz 20 miljoni cilvēku visā pasaulē vēroja ceremoniju tiešraidē televīzijā – BBC kanālā. Tolaik tas bija viens no pasaulē ievērojamākajiem televīzijā translētajiem notikumiem – ļoti daudzi cilvēki pulcējās pie kaimiņiem, kuriem tolaik bija televizors, lai redzētu šo notikumu. Tiešraide tika nodrošināta vismaz 44 dažādās valodās. Tieši tāpēc kleitai, kurā karaliene tērpta kronēšanas ceremonijā bija jābūt īpašai. To darināt bija uzticēts  darināja monarhu ģimenei uzticīgajam šuvējam Normanam Hartnelam, kurš sevi jau bija pierādījis, radot Elizabetes kāzu kleitu. Tāpēc bija skaidrs, ka  nākamajam nozīmīgajam Elizabetes dzīves notikumam kleitu veidos viņš un uzdevums bija vēl atbildīgāks par kāzu kleitas radīšanu. Šai keitai bija jābūt šedevram, kam būs lemts ieiet vēsturē. Šuvējs Normans Hartnels bija radījis deviņus dizaina paraugus, no kuriem īstais bijis astotais! Šuvējam bija jārada kas tāds, kurā 26 gadus vecā karaliene var godam nodot kronēšanas zvērestu. Kleitā bija izšūti gan Apvienotās Karalistes, gan citu Nāciju Sadraudzības štatu ziedu simboli, iekļaujot angļu Tjūdoru rozi, Velsas puravu, Skotijas dadzi, Īrijas āboliņa lapu, Kanādas kļavas lapu, Austrālijas zelta vērnes ziedu un Jaunzēlandes papardi, Indijas lotosa ziedu, Pakistānas kviešus un citus simbolus. Iemesls tam bija cēls –ceremonijas laikā katra valsts centīsies atrast savu simbolu un tādejādi jutīsies pagodināta. Kleitu darinājušas sešas vislabākās Lielbritānijas šuvējas. Pašas karalienes vēlme bija, lai kleita tāpat kā kāzu kleita būtu no satīna, lai tā akcentētu karalisko eleganci, bez liekas formas uzsvara. Papildus kleitai tika radīts arī "Colobium sindonis", kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē  "vantu tunika", bet patiesībā ir vienkāršs balta lina halāts bez piedurknēm. Tādu visi Lielbritānijas monarhi vilkuši kronēšanas dievkalpojuma laikā. Tas simbolizē atteikšanos no visas pasaulīgās iedomības un kailu stāvēšanu Dieva priekšā. Uz pleciem bija piestiprināta purpura samta mantija, tās darināšanai bija vajadzīgas  3500 darba stundas, un izšuvumi veikti ar 18 dažādu veidu zelta pavedieniem.  Kronēšanas dienā sešas goda kalpones nesa šo 6,5 metrus garo mantiju aiz karalienes. Pēc kronēšanas kleita tika valkāta vairakkārt, piemēram, kad karaliene atklāja parlamentu Jaunzēlandē, kā arī vizītēs Austrālijā, Ceilonā un Kanādā. Šobrīd kleita ir daļa no Karaliskās kolekcijas.

Latvijā 1989. gada 1. jūnijā ievieš talonus ziepēm. Laikos, kad Latvija bija PSRS sastāvdaļa, deficīts tā bija ikdienišķa parādība, jo valdīja pastāvīgs visdažādāko preču deficīts. Patiesībā Padomju Savienība visā savas pastāvēšanas laikā tā arī nekad nespēja pilnībā nodrošināt iedzīvotāju pieprasījumu pēc pārtikas un nepārtikas plaša patēriņa precēm. Lai arī deficīts  bija līdzās pastāvošs allaž, taču ap 1988./1989. gadu tas kļuva vispārējs. Veikalu plaukti kļuva aizvien tukšāki, bet rindas pēc tā, kas tajos vēl bija sastopams – aizvien garākas. Eļļu ugunī ielēja Mihails Gorbačovs, kurš, labu gribēdams, ar 1987. gada 1. janvāri atcēla līdz tam PSRS pastāvējušo valsts ārējās tirdzniecības monopolu. Tas nozīmēja tūkstošiem kooperatīvu, kolhozu, uzņēmumu varēja smaržoto vagoniem vest pāri robežai, visbiežāk uz “draudzīgajām socvalstīm”, piemēram, Poliju. To, ko lēti varēja sadabūt Padomju Savienībā, bet dārgāk par dolāriem un markām pārdot citur. Pretējā virzienā gan tautas patēriņa preces plūda krietni mazāk un to cenas nebija iedzīvotāju vairākumam piemērotas. Visu vēl sliktāku padarīja tā dēvētie pauninieki, kas siroja pa Latviju, izpērkot pirmās nepieciešamības preces tur, kur tās parādījās. Laiku pa laikam izplatījās dažādas baumas, kas cilvēkiem lika apgādāties ar pārtikas krājumiem nebaltai dienai. Dažs sapirka tik daudz, ka ieviesās kodes un citi pārtikas grauzēji. Krājumus pirka arī tāpēc, ka ar tālsatiksmes vilcieniem Latvijā ieradās „daudzu tautību bērni”, kuri vairumā pirka itin visu un veda uz savām republikām. Un, ja Latvijas iedzīvotājs iegāja veikalā un ieraudzīja, ka pat zobu pastas vairs nav, tad nākamreiz viņš nopirka ne tikai vienu tūbiņu, bet jau desmit. Un atkal – deficīts.   1987. gada beigās sākās cukura drudzis, kam sekoja ziepes, veļas pulveris, tad sērkociņi, sāls, arī degvīns. Lai mazinātu deficītu un lai katrs pirktspējīgais Latvijas iedzīvotājs varētu kaut cik godīgi iegādāties pirmās, otrās u.c. nepieciešamības preces, tika ieviesta talonu un pircēja vizītkaršu sistēma. Pirmās talonpreces bija cukurs un ziepes, ko normēti, uzrādot pircēja vizītkarti, sāka tirgot 1989. gada 1. jūnijā. Katram iedzīvotājam mēnesī pienācās četri kilogrami cukura. Daudziem atmiņā arī pret taloniem nopērkamās ziepes, par kurām klīda nostāsti, ka ar tām ārzemēs mazgājot līķus. Bet cilvēki pirka, mazgāja veļu un mazgājās paši. Nākamajā gadā talonu sistēma pārņēma visu PSRS un skāra praktiski visus preču veidus – no sērkociņiem, sāls un maizes līdz automašīnu piekabēm. Veikalā  bija jāuzrāda pircēja vizītkarte, kas bija derīga preču iegādei tikai attiecīgā rajona robežās. Starp citu vizītkartes atcēla 1992. gada 15. aprīlī. Rīdzinieks laukos pat rupjmaizi nopirkt nevarēja, tieši tāpat kā laucinieks Rīgā. 1990. gadā viena persona, uzrādot pircēja vizītkarti, varēja iegādāties, turklāt daļu preču - tikai pret taloniem, pa kilogramam sāls, putraimu, miltu, baltmaizes, rupjmaizes. Cukuru gan ļāva pirkt trīs vai četrus kilogramus. Tāpat varēja iegādāties ne vairāk par 12 sērkociņu kastītēm, 400 gramus sviesta,  pa puskilogramam siera, krējuma, biezpiena, makaronu, 20 olas, pudeli augu eļļas un divas kārbas konservu... Vīriešu zeķes vienā pirkuma reizē pārdeva ne vairāk kā divus pārus. Toties auzu pārslas, manna un rīsi pienācās tikai bērniem.

1961. gada aprīlī Jeruzalemē iesākās tiesas prāva, kurā uz apsūdzēto sola bija Ādolfs Eihmanis – bijušais SS virsnieks, viens no holokausta praktiskajiem īstenotājiem. Nedaudz vairāk nekā pēc gada – 1962. gada 31. maijā – Eihanim tika izpildīts nāvessods. 1960. gada vidū iestājās zināms saspīlējums Izraēlas un Argentīnas attiecībās. Atklājās, ka grupa Izraēlas pilsoņu ieradušies Argentīnā, kur nolaupījuši un slepeni izveduši uz Izraēlu Buenosairesā ar pieņemtu vārdu dzīvojošo Ādolfu Eihmani – bijušo SS oberšturmbanfīreru un Reiha Galvenās drošības pārvaldes 4. nodaļas 4.B apakšnodaļas šefu. Šīs apakšnodaļas kompetencē ietilpa reiha teritorijā dzīvojošo ebreju apzināšana un viņu pārvietošanas organizēšana, īstenojot nacistu režīma represiju un genocīda politiku. Argentīnas valdība panāca Izraēlas rīcības izskatīšanu Apvienoto Nāciju drošības padomē, Izraēlai nācās atzīt, ka tā pārkāpusi Argentīnas suverenitāti, bet jautājums tika nokārtots abu valstu divpusējās sarunās, un Eihmanis palika, kur bijis – Jaguras kibuca policijas cietumā, gaidīdams tiesu. Ādolfu Eihmani reizēm mēdz dēvēt par „holokausta arhitektu”, tomēr diezin vai šāds apzīmējums viņam īsti piedien. Eihmanis nebija starp tiem nacistu līderiem, kuri radīja holokausta idejiskos pamatus vai pieņēma izšķirošos lēmumus par ebreju masu slepkavībām. Domājams, pulkvežleitnanta dienesta pakāpe un apakšnodaļas vadība arī bija augstākais iespējamais karjeras pakāpiens šim indivīdam, kurš bez diploma bija pabeidzis studijas tehniskajā koledžā un līdz kļūšanai par SS organizācijas locekli strādājis par reģionālo aģentu kādas amerikāņu naftas kompānijas Austrijas filiālē. Toties, izkalpojies līdz savam amatam Reiha Galvenās Drošības pārvaldes struktūrā, viņš demonstrēja izcilu veiktspēju un arī entuziasmu, sagatavodams lēmumu pieņēmējiem vajadzīgo statistiku un priekšlikumus, kā pēc iespējas ātri, lēti un efektīvi nogādāt desmitus un simtus tūkstošu līdz gāzes kamerām. Pie tam viņš ne tobrīd, ne vēlāk neapšaubīja savas darbošanās tiesiskos un kur nu vēl ētiskos aspektus. Eihmaņa tiesas prāva sākās 1961. gada 11. aprīlī. Aizstāvība sākotnēji mēģināja apstrīdēt Izraēlas tiesības tiesāt apsūdzēto. Kad šie iebildumi tika noraidīti un lietu sāka skatīt pēc būtības, Eihmanis pamatā balstīja savu aizstāvību banālajā tēzē par pakļaušanos augstākstāvošo pavēlēm. Tomēr notiesājošo spriedumu šī taktika viņam neaiztaupīja, un 1961. gada 12. decembrī Ādolfs Eihmanis tika atzīts par vainīgu noziegumos pret cilvēci, kara noziegumos un noziegumos pret ebreju tautu, kā arī pret poļu, slovēņu un čigānu tautības civiliedzīvotājiem nacistu okupētajās teritorijās. 1961. gada 15. decembrī tika pasludināts spriedums – nāvessods. Spriedums tika izpildīts 1962. gada 31. maijā. Kā prāvas sākumā deklarēja apsūdzības uzturētājs, Izraēlas galvenais prokurors Gideons Hausners, apsūdzības mērķis bija Eihmaņa personā tiesāt ne vien nacisma režīmu, bet visu antisemītisma vēsturi. Tomēr diezin vai šis apsūdzētais īsti atbilda tādam ampluā. Simti skatītāju tiesas zālē un miljoni pie televizoru ekrāniem redzēja savā priekšā negaidīti ikdienišķu personu – karjeristu, izpildīgu un izdarīgu ierēdnīti. Filozofe Hanna Ārente, kurai pašai savulaik bija nācies bēgt no Hitlera Reiha, 1961. gadā bija žurnāla The New Yorker reportiere Eihmaņa prāvā. Vēlāk tapušajā grāmatā „Eihmanis Jeruzalemē” viņa nodēvēja tiesājamo par „ļaunuma banalitātes” iemiesojumu. Ārentei Eihamnis ir simbolisks personāžs – dzīvs apliecinājums tai baisajai patiesībai, ka vēstures traģēdiju īstenotāji bieži vien nav nedz ļaudis ar patoloģisku domāšanu, nedz apsēsti fanātiķi, bet gan vidusmēra cilvēciņi, kuri, nonākuši attiecīgā situācijā, ir gatavi uztvert noziegumu kā normu un tajā piedalīties, cik labi vien prazdami.

Pērla Hārta kļuva slavena kā viena no pāris sievietēm, kura Savienoto Valstu t.s. Mežonīgajos Rietumos piedalījusies bruņotā laupīšanā. Tas notika Arizonā, 1899. gada 30. maijā. Pērlas dzīvesstāsts, kuram ir dēku romāna piegarša, tomēr atklāj nopietnas sava laika sociālās problēmas. Mežonīgie Rietumi – plašas teritorijas Ziemeļamerikas vidienē, kuras 19. gs. gaitā pamazām nonāca Savienoto Valstu sastāvā un tika kolonizētas. Tas bija gadu desmitiem ilgs process, kura laikā šeit veidojās īpatnēja vide, kas atstājusi neizdzēšamas pēdas Savienoto Valstu un visas pasaules vēsturiskajā apziņā, literatūrā, kino un citos mākslas žanros. Tās neatņemas elements ir uzņēmīgi dēkaiņi, kuri ne vienmēr draugos ar likumu, taču allaž prot aizstāvēt savas intereses, godu un principus ar revolveri rokā. Šai „bilžu galerijā” ir arī dažas sievietes, viena no viņām – Pērla Hārta, izpelnījusies skaļu slavu ar dalību pasta diližansa aplaupīšanā Gloubas pilsētas apkaimē Arizonā 1899. gada 30. maijā. Pērla Hārta, meitas uzvārdā Teilore, nāca pasaulē Kanādā, vienā no Ontario provinces mazpilsētām, respektablā vidusšķiras ģimenē. Kā daudzas jaunas dāmas šai laikmetā, viņa agri apprecējās, taču viņas vīrs, Frederiks Hārts, izrādījās pļēgurs, kāršu spēlmanis un varmāka. Vīra atkarību dēļ ģimene bieži nonāca naudas grūtībās, un, domājams, vienā no šādām reizēm Hārti devās uz Čikāgu, kur Frederiks iekārtojās darbā tur notiekošajā vispasaules izstādē. Un šeit, Čikāgā, Pērla noskatījās Viljama Frederika Kodija jeb Bizonu Bila izklaides šovu, kurā savulaik leģendārais bizonu mednieks uzbūra lielpilsētas publikai Mežonīgo Rietumu tēlu. Šovs iesvēla vēlmi izrauties no nomācošās realitātes, Pērla pameta vīru un devās Amerika plašumos, galu galā nonākdama Arizonas štata lielākajā pilsētā Finiksā. Taisnību sakot, ar vecajiem Mežonīgajiem Rietumiem tobrīd jau bija cauri – to kolonizācijas process visumā bija noslēdzies. Nekādas aizraujošas iespējas 22 gadus veco sievieti šeit negaidīja. Vēl vairāki gadi pagāja, mēģinot salāpīt attiecības ar vīru, kurš arī pārcēlās uz Arizonu. Pārim piedzima divi bērni, kādu laiku attiecība it kā sakārtojās, taču viss beidzās ar to, ka šoreiz Frederiks sievu pameta, iestādamies armijā. Pērlas atvases tika nodotas viņas vecāku gādībā, jo jaunā dāma bija aizguvusi no vīra tieksmi pēc alkohola, tabakas un arī marihuānas un morfīna, un vispār dzīve rāmajā Kanādas provincē viņai vairs nebija domājama. Pērla pelnījās kā virēja un veļas mazgātāja, pēc dažām ziņām arī kā prostitūta. Tad viņa uzsāka attiecības ar kādu izsūkušas zelta raktuves īpašnieku. Par kritisko lūzumu kļuva vēstule no Kanādas, kurā Pērlas brālis rakstīja, ka māte smagi saslimusi un gaida meitu mājās. Taču naudas braucienam nebija, un tad nu Pērlas partneris ieteica plānu īsti Mežonīgo Rietumu stilā: aplaupīt pasta diližansu, kas kursēja starp Gloubas un Florensas pilsētām. Nu jau gadiem nekādi incidenti ar šiem diližansiem nebija gadījušies, tāpēc īpašas apsardzes nebija. Kučierim gan bija revolveris, taču pārdrošajam pārim izdevās pārsteigt viņu un pasažierus nesagatavotus. Viņu maku saturs – ap 430 dolāriem jeb 12 000 mūslaiku naudā – nonāca laupītāju rokās. Tomēr ar to veiksmes stāsts arī beidzās. Vietējais šerifs un viņa palīgi daudz labāk prata orientēties Arizonas tuksnesī, jau pēc pāris dienām pārīti panāca un arestēja. Pirmās instances tiesā piesēdētājus tā aizkustināja jaunās laupītājas stāsts, ka viņu attaisnoja. Lietu, protams, pārsūdzēja, un Pērlai piesprieda piecus gadus aiz restēm. Viņas pārinieks dabūja trīsdesmit, taču jau pēc pāris gadiem no cietuma izmuka. Savukārt Pērla kļuva par īstu slavenību Jumas apgabala cietumā. Teju katru dienu pie viņas ieradās žurnālisti un fotogrāfi, lai uzklausītu simpātiskās noziedznieces stāstu, un viņiem bija ļauts gan intervēt, gan fotografēt. Galu galā pēc diviem gadiem štata gubernators atbrīvoja Pērlu Hārtu par labu uzvedību. Pēc kāda laika viņa apprecējās otrreiz, nomainīja vārdu un vēl pusgadsimtu nodzīvoja laimīgā laulībā.  

Reinhards Heidrihs bija viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem nacistiskās Vācijas varas hierarhijā – Reiha Galvenās drošības pārvaldes šefs, vietvaldis vācu okupētajās čehu zemās un Ādolfa Hitlera personīgs draugs. 1942. gada 27. maijā vairāki čehu virsnieki, kuri darbojās britu slepenā dienesta uzdevumā, īstenoja operāciju „Antropoīds” – atentātu pret Hedrihu, kura rezultātā viņš zaudēja dzīvību. 1942. gada 27. maijā laiks Prāgā bija lielisks – saulains un pavasarīgi silts, un iespaidīgais melnais mersedess, kas ap pusvienpadsmitiem no ziemeļu puses tuvojās pilsētas centram, brauca ar nolaistu jumtu. Auto numura zīmi rotāja ne ar ko nesajaucamie zibensveidīgie burti SS un numurs 3; pie stūres esesietis ar divām zvaigznītēm uz zīmotnēm, oberšārfīrers Kleins, bet aizmugures sēdeklī – vīrs SS obergrupenfīrera uniformā ar iezīmīgi izstieptu seju, plānām lūpām un caururbjošu skatienu. Tas bija Reinhards Heidrihs, nacistu reiha Galvenās drošības pārvaldes RSHA šefs un tobrīd arī Bohēmijas un Morāvijas reihsprotektors; būtībā – neierobežots diktators šajās vācu okupētajās čehu zemēs. Kā Hitlera sens draugs un cīņu biedrs Heidrihs bija viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem nacistu varas hierarhijā, no kura, kā runāja, bīstoties ne tikai kaujās rūdīti Vermahta ģenerāļi, bet pat visvarenais SS reihsfīrers Himlers. Astoņos mēnešos, kurus Heidrihs bija pavadījis reihsprotektora amatā, viņš čehu vidū bija guvis izteiksmīgās iesaukas „Prāgas miesnieks” un „Kārējs”. Starulibeņas rajonā Heidriha limuzīnam nācās veikt asu pagriezienu. Tūlīt aiz tā mašīnas priekšā uz ielas iznāca cilvēks – bijušais Čehoslovākijas armijas rotmistrs un britu Īpašo operāciju pārvaldes aģents Jozefs Gābčiks. Viņš pavērsa pret braucējiem STEM sistēmas mašīnpistoli, taču tā iesprūda. Heidrihs pavēlēja Kleinam apstāties, pielēca kājās un izrāva pistoli, taču šajā brīdī pie mašīna aizmugurējām durvīm eksplodēja Gābčika līdzbiedra Jana Kubiša mestais spridzeklis. Prettanku granātas šķembas, mašīnas korpusa un apdares fragmenti vairākās vietās ietriecās Heidriha ķermenī un ievainoja arī Gābčiku. Heidrihs, lai arī ievainots, izlēca no limuzīna un šaudams vajāja bēgošo Gābčiku, tomēr drīz pakrita. Neveicās arī Kleinam, kurš vispirms dzinās pakaļ Kubišam, pēc tam – ievainotajam Gābčikam, taču pēdējais viņu sašāva kājā un aizmuka. Kad Heidrihu nogādāja slimnīcā, viņa stāvoklis nešķita bezcerīgs. Bija skarta diafragma, plaušas un liesa; lauzta riba. Reiha vietvaldi ārstēja labākie speciālisti, tai skaitā Himlera personiskais ārsts Dr. Gebhards, tomēr nedēļu vēlāk „Prāgas miesnieks” pēkšņi mira – domājams, no emboliskas infekcijas. Daudzi uzskata, ka spridzeklis bijis mērķtiecīgi saindēts. Jūnija vidū vāciešiem izdevās atklāt Heidiha nogalinātāju slēpni. Nevienlīdzīgā kaujā pret 700 esesiešiem Gābčiks, Kubišs un vēl pieci viņu cīņu biedri krita. Tā noslēdzās operācija, kurai britu Īpašo operāciju pārvalde bija devusi spilgto nosaukumu „Antropoīds”.   Laikam gan ne britu diversiju plānotāji, ne Čehoslovākijas trimdas valdība, nebija rēķinājušies ar hitleriešu sarīkotajām atriebes akcijām. Sākumā Hitlers grasījās izvērst īstu genocīdu pret čehu tautu, un tikai apsvērums, ka tas ietekmēs Vācijai tik svarīgo Čehijas militāro rūpniecību, lika viņam apdomāties. Tomēr apmēram 13 000 čehu tika arestēti, un apmēram divi tūkstoši nogalināti atriebes akcijās. Tas lika britiem turpmākajā kara gaitā atturēties no līdzīgu operāciju plānošanas. Vēl viens hitleriešu atriebes akciju rezultāts bija krasi pieaugušais čehu naidīgums pret tā dēvētajiem Sudetijas vāciešiem. Kara beigās šie vācieši, kuri pirms kara bija Čehoslovākijas pilsoņi, tika masveidā padzīti no zemes, kur bija dzīvojuši gadsimtiem ilgi

1877. gada 26.maijā pasaulē nākusi amerikāņu dejotāja Aisedora Dunkane - kuru uzskata par modernā baleta pamatlicēju. "Aisedora Dunkane pieskaitāma pie traģiskākajām personām vēsturē. Kritiķi ap viņu tinti patērēja vairumā un par viņas dejām veda karstākās debates. Daudzi arī viņu izsmēja, tomēr savam virzienam viņa palika uzticīga,"  tā par šodienas jubilāri brīvās dejas stila radītāju 1932. gadā rakstīja latviešu žurnāls "Filma un Skatuve". Pasaulē Andžela Aisedora  nāca 1877. gada 26. maijā, lai gan dažos avotos minēts, ka tas tomēr bijis 27. maijā.  Viņas tēvs Džozefs Čārlzs Dunkans bija baņķieris, kurš vēl pirms meitas piedzimšanas aizbēga ar visiem klientu noguldījumiem, pametot sievu vienu ar četriem maziem bērniem bez kādiem uztura līdzekļiem. Nosvinējusi sesto dzimšanas dienu, Aisedora, kurā jau bija atklājies neparasts dejotājas talants, sevi pirmo reizi izmēģināja deju skolotājas lomā, mācot savas prasmes klasesbiedriem. Pašu Aisedoru neviens nekad nebija nopietni mācījis dejot. Viņa patiesi bija ģeniāla improvizatore, kura idejas savām dejām smēlās dabā un Senās Grieķijas kultūrā. Viņa  pārkāpa noteikumus, sagrāva tradīcijas un pārvērta dejas laukumu mākslā, ienesot dejās īpašu filozofiju. Viņa uzskatīja, ka visu kustību avots ir trešā čakra vai saules pinums. Viņas idejas un pienesums dejām padarīja viņu par modernās dejas radītāju. Zinātāji saka, ka Aisedorai paveicies, kad Ņujorkā par viņas skatuves kustību pasniedzēju kļuva pazīstamā dejotāja Marija Luīze Fullere. 1906. gadā, jau sasniegusi popularitātes virsotnes, savā darbā "Nākotnes deja" Aisedora klasiskajam baletam tomēr veltīs ne visai glaimojošus vārdus: "Visas kustības, ko māca mūsdienu baleta skolas, ir neauglīgas, jo ir pretdabiskas, cenšoties radīt ilūziju, ka tām neko nenozīmē Zemes pievilkšanas spēks. Ja mūsu skats varētu iekļūt zem baleta svārciņiem un triko, tad ieraudzītu tur pretdabiski izkropļotus muskuļus, kurus tādus padarījis nedabiskais ietērps un pretdabiskās kustības.” Pati Aisedora savā īpatnajā manierē spēja izdejot jebko – to, ko cilvēki parasti mēdz izrunāt, izdziedāt, uzrakstīt, izspēlēt, uzgleznot. Tā varēja būt saules pielijusi pļava, rītausma, baltā krāsa vai arī "Mēnesnīcas sonāte". Tikpat daudz noteikumu, cik viņa pārkāpa deju zālē, viņa pārkāpa arī ārpus tās. Varētu teikt, ka viņas dzīve bija skandāliem un likstām bagātīga. Sabiedrību viņa izaicināja kļūstot par biseksuāļu, komunistu un ateistu atbalstītāju, piņķerīga bijusi arī viņas attiecību un ģimenes dzīve. Viņas mīļākā esot bijusi Mersedesa Deakosta – amerikāņu dzejniece, dramaturģe un rakstniece. Viņu attiecības dokumentētas arī vairākās vēstulēs. Dzīves laikā Aisedorai nācās piedzīvot daudzus traģiskus notikumus, kas ietekmēja arī viņas radošo biogrāfiju. Ārlaulībā piedzima divi bērni, bet abi traģiski gāja bojā, noslīkstot Sēnā, upē Francijā. Pēc negadījuma sievietei dzima vēl viens bērns, kurš neilgi pēc piedzimšanas nomiris. Dejotāja bija precējusies krievu dzejnieku Sergeju Jeseņinu, kurš bijis 18 gadus jaunāks par viņu. Laulība nebija ilga, bet divus gadus pēc šķiršanās Jeseņins izdarīja pašnāvību. Patiesībā Aisedorai visu mūžu bijušas sarežģītas, brīžiem graujošas attiecības ar vīriešiem. Arī pati Aisedora no dzīves neatvadījās klusām un bez skandāla. 1927. gada 14. septembrī viņa cieta visai savādā autoavārijā. "The New York Times" ziņoja: "Traģiskā nāvē Nicā mirusi amerikāņu dejotāja Aisedora Dunkane. Atsaucoties uz ziņotājiem no negadījuma vietas, viņa izkritusi no braucošas automašīnas. Nāve iestājusies tūlītēji, atsitoties pret cieto segumu." Visai mistiski esot bijis tas, ka mīklainā izvelšanās no auto bijusi saistīta ar garas šalles iepīšanos automobiļa aizmugurējos riteņos. Tieši tāpēc viņas nāve līdz pat šai dienai ir neskaidrību un minējumu apdvesta.        

2011. gada 25. maijs ir diena, kad amerikāņu televīzijas zvaigzne Opra Vinfrija atvadās no saviem skatītājiem, noslēdzot sarunu šovu "The Oprah Winfrey Show", kuru viņa vadīja 25 gadus. Atzīta par 20 gadsimta turīgāko afroamerikānieti, bijusi pasaulē vienīgā melnādainā miljardiere, viņa arī saskaņā ar dažādiem vērtējumiem saukta par ietekmīgāko sievieti pasaulē. Vinfrija ir viena no nedaudzām slavenībām, ko nepārspīlējot var dēvēt ar amerikāņu televīzijas dievieti. Vēl  būdama Čikāgas vietējās televīzijas rīta raidījuma vadītāja, 1986.gadā Vinfrija izveidoja nacionāla mēroga raidījumu par spīti tam, ka iemiesoja sevī tradicionāla sarunu šova vadītāja pretstatu. Opras Vinfrijas šova pirmā sērija ētērā izgāja 1986. gada 8. septembrī un to pārraidīja visa Amerikā. Šovs pamazām kļuva ārkārtīgi populārs Amerikas vidusšķirā, pateicoties Opras pašpalīdzības un slavenību grēksūdžu neparastajam kokteilim  Rezultātā Vinfrija kļuva par vienu no veiksmīgākajām slavenībām izklaides industrijā - ne tikai ASV, bet arī globālā mērogā.To translēja 145 pasaules valstīs visa pasaulē un iknedēļas skatītāju auditorija Amerikas savienotajās valstīs vien bija  42 miljoni ik nedēļu. Brīdī pirms šovs beidza savu 25 gadu ilgo karjeru  pēc  ASV ekonomikas izdevuma „Forbes” datiem Opra bija vislabāk pelnošā sieviete izklaides biznesā. Viņa laikā no 2008. gada līdz 2009. gada jūnijam nopelnījusi 275 miljonus ASV dolāru, salīdzinājumam toreiz šajā sarakstā otrajā vietā esošā dziedātāja Madonna savas pasaules koncertturnejas „Sticky & Sweet” laikā nopelnījusi uz pusi mazāk - 110 miljonus dolāru.Opras Vinfrijas šova pēdējā epizode skatītājus sasniedza 2011. gada 25. maijā, tā bija trešdiena, kad Opra uz gaišas nots atvadījās no saviem skatītājiem. Uz skatuves šoreiz televīzijas dīva kāpa viena pati, atskatoties uz raidījuma 25 gadu ilgo vēsturi un pēdējo reizi iedrošinot savu 40 miljonu auditoriju sekot saviem sapņiem. "Katram no jums ir pašam sava skatuve," sacīja Vinfrija savā noslēguma šovā, ko televizoros vēroja miljoniem amerikāņu."Jūsu skatuve ir tur, kur esat jūs. Tā ir jūsu skatuve, jūsu ietekmes loks, jūsu sarunu šovs". Noslēguma raidījumu lielākoties veidoja kolāža no iepriekšējo raidījumu spilgtākajiem momentiem, Vinfrijai laiku pa laikam izsakot pašironiskus komentārus par saviem agrākajiem tērpiem un aksesuāriem. Tomēr lielākoties viņa runāja par to, ko viņai nozīmēja viņas sarunu šovs. "Es klausījos un augu. Es vienmēr esmu vēlējusies būt skolotāja, un šī ir pasaulē lielākā klase." Opra bija aprēķinājusi, ka 25 gadus laikā šovs no viņas dzīves prasījis 4,561, piebilstot, ka nav vārdu, kas būtu piemēroti šim brīdim. Divdesmit pieci gadi, un es joprojām saku paldies, Amerika. Liels paldies. No TV studijas Opra pēdējā raidījumā izgāja, kājās stāvošu skatītāju aplausu pavadīta. Tikmēr dažus gadus vēlāk parādījās ziņas, ka Opra Vinfrija pārdod studiju “Harpo Studios” Čikāgā, kurā tika ierakstīts viņas populārais sarunu šovs. Vinfrijai paldies saka daudzi Čikāgas iedzīvotāji, jo tieši  viņa pārveidoja nolaistu  Čikāgas rajonu plaukstošā centrā, kurā labprāt atpūšas ģimenes un atrodami daudzi moderni restorāni. Gadā, kad Opra beidza savu šovu iela pie “Harpo Studios” tika pārsaukta par Opras Vinfrijas bulvāri.    

Bez Bruklinas tilta Ņujorkas pilsētas vēsturiskā attīstība diez vai būtu iedomājama. Tilts, viena no modernākajām sava laika būvēm, tika atklāts 1883. gada 24. maijā. 1883. gada 24. maijs ir viens no spilgtākajiem datumiem Ņujorkas vēsturē. Iespējams, tieši šī diena lielā mērā pavēra pilsētai tās nākotnes perspektīvas, kas to padarīja par vienu no lielākajām pasaules megapolēm. Šajā dienā tika atklāts tilts pāri Īstriverai, savienojot Manhetenas rajonu ar toreiz vēl Ņujorkai nepiederošo Bruklinas pilsētu, kuras vārdā tilts arī tika iedēvēts vispirms Ņujorkas sabiedrībā un presē, bet krietni vēlāk – 1915. gadā – arī gluži oficiāli. Nepilnus 500 metrus garais tilts bija viens no pirmajiem un tobrīd garākais  tērauda vanšu tilts pasaulē. Celtniecības darbi prasīja ne vien četrpadsmit gadus un piecpadsmit ar pusi miljonus dolāru – jeb vairāk nekā 350 miljonus mūsdienu izteiksmē, bet arī 27 cilvēku dzīvības. Par pirmo tilta celtniecības upuri kļuva tā projekta autors, vanšu tiltu būves pionieris Džons Ogastess Rēblings. Inženieris Rēblings, kristītā vārdā Johans Augusts, 25 gadu vecumā bija ieradies Savienotajās Valstīs no Vācijas. Pirms Bruklinas tilta viņš bija projektējis vēl vairākus piekaru tiltus, izstrādādams savu precīzu metodi konstrukcijas izturības aprēķināšanai. Nelaimīgā kārtā jau tilta projektēšanas sākumā, izpētot nākamo būvlaukumu, Rēblings guva traumu, kad prāmis, pietauvodamies pie mola, sadragāja vairākus viņa kājas pirkstus. Ievainojums izraisīja stingumkrampju infekciju un nāvi dažu nedēļu laikā. Inženiera darbu pārņēma viņa dēls – Vašingtons Ogastess Rēblings, kuram šis darbs arī gandrīz vai beidzās letāli. Tilta balstu zemūdens daļas tika būvētas kesonos – kamerās, no kurām ūdeni izspieda ar saspiesta gaisa palīdzību. Strauja spiediena maiņa, pametot kesonus, izraisīja dekompresijas slimību, kuru būvdarbus apkalpojošais ārsts Endrjū Smits tā arī nodēvēja – par kesona slimību. Vairāki strādnieki mira no šīs kaites, Rēblingam jaunākajam tā izraisīja paralīzi, no kuras viņš atlaba tikai daļēji. Vairāk nekā desmit gadus praktisko būvdarbu uzraudzību inženiera vietā veica viņa sieva Emīlija Vorrena Rēblinga, kurai arī tika tas gods atklāšanas dienā pirmajai šķērsot jauno tiltu, līdzi pajūgā vedot gaili – uzvaras simbolu. Tikai pēc viņas pāri tiltam no Manhetenas puses devās Savienoto Valstu prezidents Česters Ārturs un Ņujorkas mērs Frenklins Edisons, kurus tilta otrā galā sagaidīja Bruklinas mērs Sets Lous. Un tad jau pāri tiltam sāka plūst gājēju un braucēju straume, tiltu šķērsojušo skaitam jau pirmajā diennaktī sasniedzot 250 000.

1945. gada aprīļa beigās Hitlers, vadīdams sava mūža pēdējās dienas bunkurā Berlīnē, nodeva valsts varas grožus Vācijas jūras spēku komandierim lieladmirālim Karlam Dēnicam. Dēnica valdība, kurai nācās vienoties ar uzvarētājiem par Vācijas kapitulācijas noteikumiem, darbojās Flensburgas pilsētā valsts ziemeļrietumos līdz 1945. gada 23. maijam. Vairāk stāsta Eduards Liniņš.  1945. gada 29. aprīlī, kad Sarkanā armija atradās vairs tikai trīssimt metru attālumā no „Fīrera bunkura”, Ādolfs Hitlers nodiktēja savu politisko testamentu. Bojāejošās impērijas vadonis, kurš tobrīd jau diezgan noteikti bija izšķīries par aiziešanu no dzīves, izrīkojās ar pēdējām savas varas paliekām, ieceļot nākamos valsts vadītājus un sodot tos, kas pēdējā brīdī bija izrādījušies neuzticami. Dažu stundu laikā no fīrera līdzgaitniekiem par ienaidniekiem bija kļuvuši gaisa spēku komandieris un oficiālais Hitlera vietnieks Hermanis Gērings un SS šefs Heinrihs Himlers – pirmais bija nosūtījis fīreram pārsteidzīgu telegrammu, paužot vēlmi pārņemt varu, otrais, kā izrādījās, jau vairākas nedēļas bija mēģinājis bez vadoņa ziņas uzsākt slepenas miera sarunas ar rietumu sabiedrotajiem. Kas attiecas uz varas mantiniekiem, tad par nākamo valsts galvu – prezidentu – Hitlers iecēla jūras spēku virspavēlnieku, lieladmirāli Karlu Dēnicu. Izcilajam kara jūrniekam tagad piekrita nepateicīgais uzdevums – līdz beigām palikt pie grimstošā reiha kuģa stūres. No septiņpadsmit „nācijas līderiem”, kurus Hitlers bija piesaucis savā testamentā, Dēnica kabinetā patiešām iekļāvās tikai grāfs Švērins fon Krosigks kā premjerministrs un lauksaimniecības un pārtikas ministrs Bake. Vēl tajā darbojās vairāki līdzšinējie ministri: Špērs kā rūpniecības, Zelte – kā darba un sociālo jautājumu, Dorpmillers – kā transporta un sakaru, bijušais ministrijas ierēdnis Štukarts kā iekšlietu ministrs. Par valdības mītni kļuva Kara flotes akadēmijas ēka Flensburgas pilsētā pie pašas Dānijas robežas, tāpēc Dēnica valdību mēdz dēvēt arī par Flensburgas valdību. Jau 1. maija vēlā vakarā, kad admirālis Dēnics pa radio paziņoja vācu tautai par Hitlera pašnāvību un jaunās valdības izveidošanu, šī valdība kontrolēja vairs tikai teritorijas skrandas Vācijas ziemeļos un dienvidaustrumos; Vermahta rokās vēl bija arī Dānija un Norvēģija, daļa Austrijas, Nīderlandes, Čehijas, Ziemeļitālijas; arī Kurzeme. Faktiski vienīgais reālais šīs valdības uzdevums bija vienoties ar uzvarētājiem par padošanās noteikumiem. Flensburgas valdība apzināti vilcināja sarunas, lai pēc iespējas lielāks skaits vācu karavīru un arī civilo bēgļu paspētu nonākt valsts rietumdaļā un paglābtos no padomju gūsta un okupācijas šausmām, taču sabiedrotie drīz atšifrēja vāciešu nolūkus, un ģenerālis Eizenhauers piedraudēja, ka slēgs fronti un piespiedīs visus padoties krieviem. Vācijas kapitulācija, kā zināms, notika divos piegājienos 7. un 8. maijā, taču Flensburgas valdība vēl kādu brīdi mēģināja funkcionēt, un arī rietumu sabiedrotie sākotnēji apsvēra, vai neizmantot to Vācijas pārvaldīšanai. Tad 20. maijā padomju oficiozs „Pravda” publicēja ārkārtīgi niknu ievadrakstu, kurā jau jūtami vēdīja aukstā kara dvesma. „Prvada” sunīja Flensburgas valdību par „Dēnica bandu” un vainoja „fašistiskās” aprindas rietumos par mēģinājumiem vienoties ar bijušajiem hitleriešiem kopīgai cīņai pret Padomju Savienību. Līdz ar šo Maskavas vēstījumu Flensburgas valdības liktenis bija izlemts – 1945. gada 23. maijā Dēnicam un viņa kabineta ministriem tika paziņots, ka valdība tiek likvidēta un viņi paši arestēti. Divas nākamās nedēļas Vācijā teorētiski nebija nekādas valsts varas, līdz uzvarētāji paziņoja par teritorijas sadalīšanu okupācijas zonās.

Musulmaņu nizarītu kaujinieki – Eiropā pazīstami kā asasini – 11. gs. iedvesa bijāšanu daudziem Tuvo Austrumu valdniekiem. 1176. gada 22. maijā viņi pierādīja, ka var apdraudēt par vareno Ēģiptes un Sīrijas sultānu Saladinu. Viņu laikabiedri islāma pasaulē tos bieži dēvēja par "hašīšījun" - burtiskā nozīmē "hašiša lietotājiem". Šī apzīmējuma eiropeizētais variants "assasin" vairākās valodās ar laiku kļuvis par sugas vārdu ar nozīmi "algots slepkava". Patiesībā ļaudis, kuri dažādu laiku tekstos dēvēti par hašišīniem jeb asasiniem, bija islāma novirziena nizarītisma sekotāji, kuri 11. gadsimta beigās atšķēlās no Fatimīdu kalifātā valdošajiem šiītiem ismailītiem. Islāma pasaulē, kur laicīgā un garīgā vara ir cieši saaugušas, politiski konflikti bieži pārtop ticības konfliktos, un arī šīs šķelšanās pamats bija dinastiskas ķildas. Nizarīti, sava vadoņa Hasana ibn Sabbaha vadīti, nostiprinājās Persijas ziemeļu kalnos, bet vēlāk ieguva arī vairākus atbalsta punktus Sīrijā un Libānā. Viņu varas sfēra sastāvēja no grūti ieņemamu augstkalnu cietokšņu tīkla, kuru tomēr diezin vai izdotos noturēt pret skaitā pārākajām kaimiņzemju armijām, ja ne vēl viens Hasana ibn Sabbaha izgudrojums: lieliski sagatavoti un fanātiski kaujinieki, kuri veica atentātus pret kaimiņu valdniekiem. Viduslaikos, kad valsts vara ļoti cieši saistījās ar konkrēta valdnieka personu, politiskas slepkavības bija ierasta lieta, taču nizarītu kaujinieki tās veica ar īpašu pārdrošību un izdomu, tā ka tās ieguva terora aktu raksturu. Ar viņu uzbrukumu draudiem nācās rēķināties gan Palestīnas krustnešu valstiņu karaļiem, hercogiem un grāfiem, gan musulmaņu kalifiem un vezīriem. Veselas divas reizes nizarītu slepkavas apdraudēja arī izcilā valdnieka un karavadoņa, Ēģiptes un Sīrijas sultāna Jūsufa ibn Aijūba - eiropiešiem pazīstama kā Saladina - dzīvību. Kā sevišķi spilgts tā laika atstāstos saglabājies notikums 1176. gada 22. maijā. Gluži kā mūsdienās, arī tolaik Sīrijā krustojās daudzas varas sfēras. Kādā vēstulē Bagdādes kalifam Saladins raksta, ka viņam kā nevienam citam nākoties ticības vārdā karot pret trīskāršu ienaidnieku: pret neticīgajiem franku iebrucējiem Palestīnā, pret alkatīgajiem Mosulas emīriem un slepkavnieciskajiem ticības atkritējiem hašišīniem. Nizarītu cietokšņi Sīrijas kalnos bija nepatīkami tuvu gan Vidusjūras ostām, gan daudzu tirdzniecības ceļu krustpunktam Damaskā. 1176. gadā Saladins iebruka nizarītu teritorijā un aplenca Masjāfas cietoksni, taču drīz vien atkāpās. Kā vēsta nizarītu hronists, tas noticis pēc tam, kad kādu nakti sultāns pamodies un pamanījis, ka no viņa telts izslīd kāds stāvs, bet līdzās guļvietai atradis sūtījumu: vairākus vēl siltus plāceņus un vēstuli, to visu caurdurtu ar saindētu dunci. Vēstulē, protams, bijis brīdinājums - ja sultānam dzīvība dārga, viņš vedīs savu armiju prom no nizarītu zemes. Daži avoti min, ka Saladins pēc šī notikuma kādu laiku cietis no paranojas, tomēr tiek arī norādīts, ka viņa atkāpšanās un miera līgums ar nizarītiem izrietējis no vispārējās militāri politiskās situācijas Tuvajos Austrumos. Tomēr nevar noliegt, ka Hasana ibn Sabbaha sekotājiem toliek izdevās sev izveidot biedējošu reputāciju, kura ilgi pārdzīvoja viņu politisko un militāro varu. Patiesi fakti baiso asasinu tēlā savijušies ar viņu pašu un viņu pretinieku radītiem mītiem. Viens no tādiem ir arī priekšstats par hašiša pīpēšanu - patiesībā nizarītu uzskati prasīja askētisku dzīvesveidu, kas pilnīgi nesaderēja ar apreibināšanos. Apzīmējums "hašīšījun", jādomā, tapis kā palama, kropļojot skaniski līdzīgo "asāsijun", kas nozīmē "ticības pamatiem uzticīgais".

Vienā dienā kļūt par nacionālo varoni un, iespējams, visu laiku slavenāko lidotāju – tāds liktenis bija lemts amerikāņu pilotam Čārlzam Lindbergam, kura lidmašīna 1927. gada 21. maijā piezemējās Leburžē lidlaukā Parīzē pēc vēsturē pirmā sekmīgā lidojuma starp Ziemeļamerikas un Eirāzijas kontinentiem. Lindbergs lielā mērā bija tas, kurš atklāja pasaulei aviācijas iespējas. Vienā dienā - ieguvis pasaules slavu! Tādu strauju lēcienu savā liktenī piedzīvoja tobrīd divdesmit piecus gadus vecais amerikāņu pilots Čārlzs Ogastess Lindbergs pēc tam, kad viņa vadītā lidmašīna 1927. gada 21. maijā sekmīgi nosēdās Leburžē lidlaukā Parīzē pēc apmēram 33½ stundas ilgušā lidojuma pāri Atlantijas okeānam. Ja līdz tam retais Amerikā ko zināja par Savienoto Valstu Gaisa spēku rezerves kapteini un gaisa pasta lidotāju Lindbergu, tad pēc šī Atlantijas pārlidojuma viņš kļuva par nacionālo varoni un, iespējams, visu laiku pazīstamāko lidotāju. Čārlzs Lindbergs nav pirmais, kurš lidaparātā šķērsojis Atlantiju. Jau 1919. gadā divi britu kara lidotāji Džons Elkoks un Ārturs Vitens Brauns savā divplāksnī, izlidojuši no Ņūfaundlendas, sasniedza Īriju. Tomēr amerikānis ir pirmais, kurš veicis pārlidojumu pilnīgi viens, un viņa īpaši šim nolūkam būvētais oriģinālās konstrukcijas lidaparāts "Spirit of St. Louis" ir pirmais vienplāksnis, kurā šķērsots okeāns. Tāpat Lindbergs ir pirmais, kas veicis pārlidojumu starp Ziemeļamerikas un Eirāzijas kontinentiem, nevis tiem piederošām salām. Viņa maršruts starp Ņujorku un Parīzi ir ne vien krietni garāks nekā iepriekš minētajiem britu aviatoriem, bet arī nesalīdzināmi nozīmīgāks civilās aviācijas attīstībai. Pārlidojums no lielākās Amerikas pilsētas uz tobrīd nozīmīgāko pilsētu kontinentālajā Eiropā bija franču izcelsmes Ņujorkas viesnīcu īpašnieka Reimona Orteija ideja, un viņš izsludināja tās īstenotājam 25,000 dolāru godalgu. Tā ir tiem laikiem ļoti ievērojama summa - apmēram pielīdzināma 325,000 dolāru mūsdienu izteiksmē. Tomēr arī pats pārlidojums nav nekāds lētais prieks, pretendentam bija jārēķinās, ka veiksmes gadījumā viņš labi ja atgūs ieguldīto. Par laimi Lindbergam Sentluisā, kur viņš strādāja kā pilots Robertsona aviopasta pārvadājumu kompānijā, atradās pāris uzņēmēji - Harijs Naits un Herolds Biksbijs - kuri bija gatavi galvot par 15,000 bankas kredīta. Tūkstoti pasākumā iegulda arī Lindberga boss Frenks Robertsons un divus tūkstošus - pats lidotājs. Lindberga lidojums nepavisam negāja "kā pa sviestu". Nācās orientēties pēc debesu spīdekļiem, pacelties lielā augstumā virs negaisa mākoņiem, kur draudēja lidaparāta korpusa apledošana, brīžiem jālido tikai dažus metrus virs okeāna viļņiem, vairākas stundas - pilnīgi necaurredzamā miglā. Un briesmas, kā izrādījās, draudēja arī pēc nolaišanās: Leburžē bija sapulcējies, kā lēš, savus 150,000 liels pūlis. Sajūsminātie sagaidītāji turpat pusstundu vārda tiešā nozīmē nēsāja pārgurušo pilotu uz rokām, bet suvenīru kārotāji sadomāja izgriezt gabaliņus no lidmašīnas audekla korpusa. Par laimi lidlaukā esošie franču kara lidotāji, kareivji un policija, draudot ar ieročiem, paglāba lidotāju un lidmašīnu no saviem nesaprātīgajiem līdzpilsoņiem. Bet tuvākajā nākotnē Čārlzu Lindbergu gaidīja triumfs. Viņš lielā mērā bija tas, kurš lika pasaulei apzināties jaunā transporta veida - aviācijas - iespējas un nozīmi. Kā izteicās viena no tolaik izcilākajām lidotājām sievietēm Elinora Smita Salivena: "Līdz tam ļaudis uzskatīja mūs - lidotājus - par tādiem kā citplanētiešiem. Bet pēc Čārlza Lindberga lidojuma mums bija visas durvis vaļā. Tas uz visiem laikiem izmainīja aviāciju - pēkšņi visi tie ļautiņi no Volstrītas klaudzināja pie mūsu durvīm, meklēdami kādu lidaparātu, kurā varētu investēt. Līdz tam mēs vai stāvējām uz galvas, lai pievērstu viņu uzmanību, bet pēc Lindberga lidojuma pēkšņi ikviens sagribēja lidot."

Pasaulē 20. maijs iegājis vēsturē ar to, ka 1873. gadā Levi Strauss un Džeikobs Deiviss saņem ASV patentu uz ziliem džinsiem ar vara kniedēm.   Džinsu bikšu valkātāji noteikti būs ievērojuši pāris vara kniedes, kas iestrādātas augšdaļā pie katrām šī materiāla biksēm. Izrādās, ka iemesls tam ir pavisam vienkāršs, un to pasaulē ieviesa pazīstamais latviešu izcelsmes amerikānis Jākobs Dāvis Jufess, kurš vairāk zināms kā Džeikobs Deiviss. Jākobs piedzima 1831.gadā Rīgā ebreju ģimenē. Toreiz Rīga atradās Krievijas impērijas sastāvā, un savas dzīves pirmajos gados Jufess mācījās, kā arī strādāja Rīgā par šuvēju. Sasniedzot 23 gadu vecumu, Jufess emigrēja uz ASV, kur sākotnēji dzīvoja Ņujorkā, bet pēc tam ieradās Sanfrancisko. Tur Jufess naturalizējās un kļuva par ASV pilsoni, un, tieši tāpēc arī nomainīja savu vārdu, kļūstot par Džeikobu Deivisu. Viņš turpināja Latvijas teritorijā iesākto un strādāja par šuvēju. 19.gadsimta 50.gados ASV pārņēma tā dēvētais zelta drudzis, kad ikviens cilvēks cerēja kļūt bagāts, atrodot zeltu. Šis „drudzis” pārņēma arī Deivisu, kurš devās uz Kanādas rietumiem. Deiviss Kanādā uzturējās deviņus gadus - viņš meklēja zeltu Freizeras upē, un šeit viņš satika savu topošo sievu Anniju Parkšīru, kura bija imigrante no Vācijas. Viņi abi apprecējās un dažus gadus vēlāk nolēma atgriezties ASV. Deiviss ar ģimeni devās uz Nevadas štatu, kur īsu brīdi bija Virdžīnijas cigāru veikala vadītājs. 1868.gadā viņš pārcēlās uz Nevadas štata pilsētu Rīno, kur viņš kopā ar Frederiku Hertlīnu atvēra alus darītavu. Diemžēl mēģinājums ielauzties alus brūvēšanas biznesā beidzās ar fiasko. Jau nākamajā gadā Deviss nolēma atgriezties pie tā, ko prot vislabāk, – šūšanas, tādēļ 1869.gadā Rīno tika atvērta šūšanas darbnīcu. Sākotnēji Deiviss veidoja apģērbus vietējiem dzelzceļa strādniekiem un celtniekiem, kuri šeit ieradās no ASV vidienes. Paralēli apģērbiem Deiviss šuva teltis un ratu pārsegus no brezenta auduma. Meklējot risinājumu, kā padarīt bikses izturīgākas, Deiviss sāka eksperimentēt, viņš šuva bikses sākumā no brezenta, vēlāk arī no rupja kokvilnas auduma – denima. Bikšu kritiskākie punkti, kā arī kabatu stūri tika nostiprināti, izmantojot vara kniedes. Bet kā tas sākās? Viņa šūšanas darbnīcā ienāca kāda sieviete, kura sūdzējās, ka viņas vīra bikses pārāk ātri novalkājas un dilst. Sieviete norādījusi arī uz vājajām kabatām, kuras nespēja izturēt lielo darbarīku svaru un ātri izplīsa. Deiviss piekrita un, saņēmis vīrieša izmērus, sāka strādāt pie biksēm. Viņš pašūdināja pirmo bikšu pāri, par kuru sieviete iepriekš bija samaksājusi trīs dolārus. Vēlāk Deiviss par biksēm dzirdēja atsauksmes – runas par jaunā veida biksēm ļoti ātri izplatījās visā Rīno, un jau nākamajos 18 mēnešos Deiviss saņēma ļoti daudz pasūtījumu. Deiviss  savu ideju vēlējās patentēt, taču viņam nebiju pietiekamu līdzekļu. Tiek lēsts, ka patents toreiz maksāja aptuveni 64 dolāri, kas tajā laikā bija liela summa. Latviešu izcelsmes skroderis uzrakstīja vēstuli tolaik jau pazīstamajam Sanfrancisko uzņēmējam Levi Strausam, ar aicinājumu sadarboties. Strauss, kurš, starp citu, arī ir ebreju imigrants, tikai no Vācijas piekrita Deivisa piedāvājumam, un 1873. gada 20. maijā bikses ar vara kniedēm jeb džinsi tika patentēti. Jau pirmajā gadā tika pārdoti aptuveni 21 000 bikšu un jaku. Turpmāk tirāža tikai auga, sasniedzot popularitāti arī ārpus ASV. Džeikobs Deiviss firmā Levi Strauss & Co turpināja strādāt līdz pat savai nāves dienai 1908. gadā, bet gadu iepriekš viņš pārdeva uzņēmumam savu patentu. Katru gadu Nevadā 20. maijā notiek dažādi pasākumi par godu šim skrodera izgudrojumam. Interesanti, ka mūsdienās izskan arī viedoklis, ka Jākobs Dāvis Jufess jeb  Džeikobs Deiviss ar šīm vara kniedēm palīdzēja nostiprināt ASV ekonomiku.

2018. gada 19. maijā Lielbritānijā, Vindzoras pils Sv.Jura kapelā, salaulājas princis Harijs un bijusī amerikāņu aktrise Megana Mārkla. Tās bija desmitgades dārgākās kāzas. Saseksas hercogi laulību gredzenus mija 2018.gada 19.maijā. Laulības ceremonija notika Svētā Džordža kapelā Vindzoras pilī. Līgavu pie altāra veda Harija tēvs Velsas princis Čārlzs. Bet līgavaiņa vedēja pienākumu pildīja Harija brālis Viljams. Kāzu dienā kopā ar Meganu bija arī viņas māte Dorija Reglenda. Par  vīru un sievu Hariju un Meganu pasludināja Kenterberijas arhibīskaps Džastins Velbijs. Un tā, šķiet, bija viena no “zvaigžņotākajām” laulību ceremonijām visā britu karaliskās ģimenes vēsturē. 600 klātienes viesu vidū bija gan kinozvaigzne Džordžs Klūnijs ar sievu, futbolists Deivids Bekhems ar sievu, modes dizaineri Viktoriju Bekhemu, aktieris Toms Hārdijs, tenisiste Serēna Viljamsa, TV zvaigzne Opra Vinfrija, mūziķis Eltons Džons un daudzi, daudzi citi. Tiesa, vēlāk izrādījās, ka daudzas slavenības, kas bija ielūgtie viesi uz laulību ceremoniju, patiesībā pirms tam nekad tā īsti nemaz nebija satikuši ne Meganu, ne princi Hariju. Kāzas tiešraidē  translēja  vairākos pasaules televīzijas kanālos. Londonas ielas bija slēgtas un jau no agra rīta briti pulcējās ielās, lai vērotu krāšņo kāzu ceremoniju un parādi.  Bet  Amerikas Savienoto Valstu televīzijās kāzas noskatījās 29 miljoni cilvēku. Tirgus pētījumu kompānija "Nielsen" pēc tam ziņoja, ka Harija kāzas bijušas populārākas par viņa brāļa laulībām. Prinča Viljama un Keitas Midltones laulības 2011.gadā televīzijā noskatījās par sešiem miljoniem ASV iedzīvotāju mazāk. Tajā nedēļas nogalē par prinča un aktrises laulībām bija publicēti vairāk nekā 6,5 miljoni ierakstu sociālās saziņas vietnē “Twitter”, un tas bija  trīs reizes vairāk nekā karalisko kāzu laikā pirms septiņiem gadiem. Zinātāji norādīja, ka Viljama un Keitas kāzu laikā šī vietne vēl nebija ieguvusi tik lielu popularitāti. Karaliskās laulības krietni veicināja tūristu pieplūdumu Vindzorai, jau uz kāzu parādes mēģinājumu, kas notika dažas dienas iepriekš, bija sanākuši simti interesentu. Tikmēr vietējie uzņēmēji viesiem piedāvā dažādus suvenīrus ar Harija un Meganas portretiem un karaļnama simboliku. Tomēr oriģinālāko veidu, kā piesaistīt apmeklētājus, izdomājuši kādas vietējās kafejnīcas darbinieki. Viesiem tika piedāvāts kapučīno ar jaunlaulāto attēliem un nelielas tortes ar kroņa simbolu. Kūkām ir citronu un aprikožu aromāts, un tieši šādas sastāvdaļas savai kāzu tortei izvēlējās saderinātie. Vēlāk intervijā ar Opru Vinfriju, ko pārraidīja televīzijas kanāls “CBS”, Megana Mārkla un princis Harijs vēstīja to,  ka patiesībā “īstās kāzas” bijušas dažas dienas pirms oficiālās laulību ceremonijas, viņi esot salaulājušies trīs dienas pirms un neviens to neesot zinājis līdz pat intervijas brīdim ar Opru. Megana to aprakstījusi šādi: “Paklausieties, tas teātris – tas bija tikai visiem pārējiem. Taču mēs vēlējāmies mūsu savienību noslēgt tikai divi vien… Tāpēc tie zvēresti, kas ierāmēti atrodas mūsu mājās pie sienas, mēs teicām tos viens otram, kad bijām divatā pie altāra.” Tikmēr pēc šī paziņojuma ar savu versiju klajā nāca anglikāņu baznīcas pārstāvis mācītājs Marks Edvards, kurš stāstīja, ka Kenterberijas arhibīskaps Džastins Velbijs trīs dienas pirms laulību ceremonijas patiešām saticies ar Meganu un princi, bet tikai, lai izrunātu dažādas nianses par laulību ceremoniju un to varētu dēvēt par ģenerālmēģinājumu, taču nekādas ceremonijas nav bijis. Ar piebildi, ka Megana kā amerikāniete visticamāk kaut ko ir pārpratusi un ka šāds apgalvojums nomelno mācītājus un nostāda viņus muļķīgā situācijā, vēl piebilstot, ka ceremonija ir konkrēta procedūra, kuru nevar apiet, vai kaut ko sarunāt, jo noteikumi uz viesiem, pilnīgi visiem attiecas vienādi.

1897. gada 18. maijā izdod īru rakstnieka Brema Stokera romānu "Drakula". Daudzi notikumi Drakulas radītāja dzīvē  bija paliks noslēpums, radot iemeslu virknei dažādu spekulāciju. Raugi, rakstnieks Brems Stokers nav atstājis ne piezīmes, ne atmiņas, dzīves laikā nav sniedzis intervijas, tāpēc viņa biogrāfiem nākas paļauties vien uz oficiālām liecībām arhīvos. Zināms ir tas, ka Stokers piedzima 1847. gada 8. novembrī kā trešais septiņu bērnu ģimenē. Bērnībā viņš sirdzis ar smagu slimīgu, kas zēnu līdz septiņu gadu vecumam bija piekalusi pie gultas. Un pētnieki saka, ka tieši laikā, kad viņš slimojis, bijis spiests uzturēties slēgtās telpās, veidojusies Stokera drūmā iztēle, kuru devīgi barojusi viņa mamma Sarlote Matilde Bleika Tornlija. Par lielu pārsteigumu ārstiem septiņu gadu vecumā Brems Stokers izārstējies, sācis normālu savam vecumam piedienīgu dzīvi, vēlāk iestājoties koledžā Dublinā, kur studējis gan vēsturi un literatūru, gan fiziku un matemātiku. Nav gan ticamu ziņu, ar kādu slimību Stokers slimojis un kādi bijuši tās simptomi, turklāt visu vēl dīvaināku padara tas, ka vēlāk viņš izveseļojies un izaudzis par divus metrus garu, spēka pilnu vīrieti. Koledžā aizrāvies ar vieglatlētiku, spēlējis futbolu, studiju biedri viņam deva iesauku „Rudais gigants”. Mācību laikā Stokers iestājās universitātes Filozofijas biedrībā un itin drīz kļuva par tās priekšsēdētāju. Brems Stokers augstskolu pabeidza ar izcilību. Kad Stokeram bija 29 gadu, viņš iepazinās ar tolaik zināmo un talantīgo aktieri Henriju Irvingu. Draudzība ļāva Stokeram iekļūt Londonas augstākajā literātu un mākslinieku sabiedrībā, rezultātā Brems sadraudzējas ar Artūru Konanu Doilu, Merku Tvenu, satikās ar ASV prezidentiem Makinliju un Rūzveltu. Kā rakstnieks Stokers debitē ar pasaku krājumu bērniem, tiesa Viktorijas laika māmiņas un guvernantes autora pūliņus nenovērtē, pārāk drūmas, pārāk prastas tā laika auditorijai šķita pasakas par rūķiem un raganām. Pirmais romāns „Čūskas pāreja” publicēts 1890. gadā, tas arī ir gads, kad Stokers aizsāk darbu pie sava visslavenāka garabērna – „Drakulas”. Tiesa, publicēt to autors uzdrošinājās vien 1897. gadā Arčibalda Konstebla izdevniecībā pēc tam, kad septiņus gadus rūpīgi pētījis līdzīgus sižetus Eiropas, īpaši jau Austrumeiropas valstu folklorā. Par Drakulas galveno vēsturisko prototipu tiek uzskatīts Transilvānijas pavēlnieks Vlads Cepešs jeb Vlads III Drakula. Tautā mitoloģizēts 15 gadsimta nežēlīgā valdnieka tēls savienojumā ar Stokera Transilvānijas folkloras pētījumos iegūtajām ziņām par mistiskajām būtnēm, jo skaidrs, ka īstais Drakula nekādas asinis nedzēra. Stokers ne tikai izdomāja savu grāfu Drakulu, bet viņš arī uz folkloras pamata ieviesa dažus jauninājumus. Folklorā, piemēram, dzīvie miroņi un vilkači ir stingri nodalīti, savukārt Stokera vampīrs apveltīts ar spējām mainīt savu fizisko veidolu. Tāpat Drakula var izsaukt negaisu un miglu, var pats par to pārvērsties, kā arī pieņemt dzīvnieka, proti, sikspārņa veidolu. Drakulu neredz spogulī, viņš nevar ienākt bez uzaicinājuma, viņam ir bail no tekoša ūdens, tomēr gaismu viņš panes un saules staros neapdeg. Folkloras vampīrs nedrīkstēja kustēt tālu no sava zārka, Stokers to atrisināja, liekot Drakulam pārvietoties kastē, kura pilna ar dzimto zemi – faktiski izvilka vampīru no laukiem uz lielpilsētu. Stokers esot pirmais, kurš jauna vampīra radīšanas procesā liek upurim dzert paša vampīra asinis, folklorā pietika ar sakošanu. Sižets par vampīru, ko pirmo reizi literāri izstāstīja Stokers, nu jau ilgāk nekā simt gadu turpina rasoināt publikas iztēli, ļaujot atrast arvien jaunus variantus. Pēc šī stāsta sižeta uzņemts vairāk nekā 120 filmu, kas aizsāka šausmu filmu tradīciju. Katrā ziņā Brēms Stokers ar savu veikumu pārspējis līdzgaitnieku Artūru Konanu Doilu. Un vēl, nianse, romānu par Drakulu Stokers veltījis savam labam draugam Hollam Keinam, bet viskaislīgākā šīs grāmatas pielūdzēja bija rakstnieka mamma.

Galisiešu valoda ir rada portugāļu valodai, taču tajā runā Spānijas ziemeļrietumos, Galisijas autonomajā apgabalā.  Nozīmīgs datums galisiešu nacionālās pašapziņas attīstībai bija 1863. gada 17. maijs, kad nāca klajā dzejnieces Rozālijas de Kastro dzejoļu krājums „Galsiešu dziesmas”. 17. maijs ir oficiāli svētki Galisijas autonomajā apgabalā Spānijā – Galisiešu literatūras diena. 1863. gada 17. maijā nāca klajā dzejnieces Rozālijas de Kastro krājums „Cantares galiegos” – „Galisiešu dziesmas”. Tā bija pirmā galisiešu valodā izdotā grāmata pēc apmēram trīs gadsimtu pārtraukuma, kuru galisiešu valodas vēsturē dēvē par „Tumšajiem gadsimtiem”. De Kastro „Galisiešu dziesmu” iznākšanu uzskata par sākumu Rexurdimento – galisiešu valodas atdzimšanas kustībai. Galisija atrodas Spānijas ziemeļrietumos un dienvidos robežojas ar Portugāli. Galisiešu valoda ir ļoti līdzīga portugāļu valodai, jo Portugāle sākotnēji radās kā grāfiste Galisijas pierobežā, no musulmaņiem atkarotā teritorijā. 12. gs. vidū šī grāfiste ieguva neatkarīgas karalistes statusu, turpināja ekspansiju uz dienvidiem, kamēr Galisijas karaliste arvien ciešāk saistījās ar Kastīlijas un Leonas valstīm, kas galu galā veidoja topošās Spānijas kodolu. Tomēr kulturāli un lingvistiski Portugāle un Galisija līdz pat viduslaiku beigām palika vienota telpa, kur plauka krāšņa trubadūru lirikas un garīgo tautasdziesmu jeb kantigu tradīcija, un galisiešu-portugāļu valoda bija lietvedības, pārvaldes un izglītības valoda ne tikai Portugēlē, bet arī Galisijā. Situācija sāka mainīties 15. gs. otrajā pusē, kad Spānijā pastiprinājās centralizācijas tendences, un spāņu valoda, kam pamatā bija kastīliešu dialekti, sāka izspiest galisiešu valodu no Galisijas lietvedības, galisiešu elite pamazām spāniskojās, līdz galisiešu valoda izzuda no publiskiem rakstiem, nonākdama vienkāršās tautas sarunvalodas statusā, paretam lietotā privātā sarakstē un līdzīgos tekstos. Tad arī iestājās galisiešu valodas „Tumšie gadsimti”. 1846. gadā uzliesmoja pret centrālo varu vērsta sacelšanās, kuru diezgan nežēlīgi apspieda, taču galisiešu nacionālā apziņa neapsīka un meklēja izpausmi kultūras jomā. Jau pirms Rozālijas de Kastro „Galisiešu dziesmu” publikācijas 1863. gadā vairāki literāti pievērsās savas nācijas kultūras mantojuma un valodas izpētei un popularizēšanai. Visaktīvākā kulturālās atmodas ēra sākās ap 1875. gadu, kad sāka iznākt avīzes galisiešu valodā un tika publicēts ap pussimts daiļliteratūras darbu. Iznāca vārdnīcas, gramatikas, Galisijas vēstures grāmatas, rakstītas no galisiešu, nevis oficiozās Spānijas skatpunkta. Tika celts gaismā viduslaiku literārais mantojums. Daiļliteratūrā līdzās sākotnēji dominējošajai romantiskajai ievirzei ienāca reālisma un naturālisma strāvojumi. Šī kultūras atmoda gan tikai ļoti pakāpeniski ieguva politisku iekrāsojumu, un prasības par politisku autonomiju Galisijā sāka izskanēt tikai ap Pirmā pasaules kara beigām. Galu galā 1936. gadā Galisija ieguva autonomiju Spānijas republikas sastāvā, taču tajā pašā gadā uzliesmojušais pilsoņkarš un ģenerāļa Franko huntas uzvara nāca ar vēl vairākām „tumšajām desmitgadēm”. Autonomija tika likvidēta, un galisiešu valoda praktiski izmesta no publiskās sfēras. Situācija uzlabojās tikai pēc diktatora nāves 1975. gadā. Mūsdienās galisiešu valodai ir apgabala oficiālas valodas statuss, tajā raida vietējā televīzija, mācības skolās notiek bilingvāli. Galisiešu valoda ir dzimtā apmēram 58% apgabala iedzīvotāju jeb nepilniem 2,5 miljoniem, taču sazināties tajā spēj līdz pat 90% šeit dzīvojošo. Pie tam galisiešu valoda ir dominējoša lauku rajonos, kamēr pilsētās pārsvarā dzird runājam spāniski.

Visā pasaulē zināmā Amerikas Kino akadēmijas balva „Oskars” pirmo reizi tika piešķirta 1929. gadā; pirmā apbalvošanas ceremonija Holivudā notika 16. maijā. „Līdzīgs onkulim Oskaram!” esot teikusi Amerikāņu kinoakadēmijas izpildsekretāre Mārgareta Herrika, kad 1931. gadā pirmo reizi ieraudzījusi ikgadējās Amerikas kinoakadēmijas balvas statueti – art deco stila varoņa figūru ar zobenu. Otra versija piešķir Oskara krustmātes godu divkārtējai šīs balvas laureātei, kinoaktrisei Betijai Deivisai, kurai zeltotais tēls esot atgādinājis viņas pirmo vīru – pūtēju orķestra vadītāju Hermonu Oskaru Nelsonu. Šā vai tā, bet vārds publikai iepatikās, un šodien visā pasaulē Amerikas Kinoakadēmijas Ikgadējo Nopelnu balvu pazīst kā „Oskaru”. Metālmākslinieka Aleksa Smita darināto apzeltīto bronzas figūru laimīgie laureāti pirmo reizi turēja rokās Holivudā 1929. gada 16. maijā. Pagājušā gadsimta otrajā desmitgadē amerikāņu kino profesionāļi atklāja sev Holivudu – jauku miestiņu Losandželosas pievārtē ar patīkamu ainavu, maigu klimatu un, kas vissvarīgāk, apskaužami lielu saulaino dienu skaitu gadā. Šeit koncentrējās Savienoto Valstu kinoindustrija, un pēc Pirmā pasaules kara, kad Eiropai bija liela vēlme pēc atvieglojošas izklaides, bet kara seku dēļ nebija vajadzīgo iespēju to pietiekamā daudzumā saražot, pilsētiņa Kalifornijā kļuva par „sapņu fabriku” un „pasaules kino Meku”. Jaunu paātrinājumu piešķīra skaņu filmu parādīšanās 1927. gadā, un šajā pašā gadā kino nozares profesionāļi nolēma izveidot institūciju izcilāko kinomākslas sasniegumu novērtēšanai un atzīmēšanai. Tā tapa Amerikas Kinomākslas un kino zinātnes akadēmija, kuras balva kļuvusi par pasaulē zināmāko kino apbalvojumu. Par lielāko daļu nomināciju balso visi akadēmijas locekļi, skaitā gandrīz 5800. Viņu aptaujas process pats par sevi ir vesels biznesa projekts, kas nu jau daudzus gadus tiek uzticēts auditoru firmai „PriceWaterhouseCoopers”. 1929. gadā par labāko iepriekšējās sezonas filmu tiek atzīta režisora Viljama Velmana un studijas Paramount Pictures mēmā lenta „Spārni”. No mūslaiku kinoskatītājiem zināmākiem vārdiem šai pirmajā reizē minams ja nu vienīgi „Speciālās balvas” ieguvējs Čārlzs Čaplins par filmu „Cirks”. Laika gaitā „Oskara” nominācijas diezgan krietni mainījušās. Protams, iezīmīgākās – izcilākā filma, izcilākais režisors, aktrise, aktieris – saglabājušās kopš pirmsākumiem, tomēr tikai trīsdesmitajos gados tika ieviestas nominācijas otrā plāna aktieriem, filmas mūzikai, montāžas režijai, vizuālo specefektu meistariem, izcilākajai animācijas filmai; četrdesmitajos gados sāka apbalvot arī dokumentālās filmas, tikai 1981. gadā „Oskaru” pirmo reizi piešķīra labākajam grima māksliniekam. Balva tikusi arī ne mazums kritizēta par neobjektivitāti – par uzķeršanos uz studiju tirgvedības āķa, par neproporcionāli lielu nomināciju skaitu konkrētiem filmu žanriem (piemēram, vēsturiski episkām lentām, biogrāfiskām drāmām, ģimenes melodrāmām), par balvu piešķiršanu aktieriem ne konkrētās lomas, bet viņu vispārējās reputācijas dēļ. Tomēr, par spīti visiem iebildumiem, „Oskara” pasniegšana ir un paliek kinoindustrijas spilgtākā ikgadējā intriga, kura pulcē pie televizoru ekrāniem miljonus.

1934. gada 15. maijā Latvijas Republikas tābrīža ministru prezidents Kārlis Ulmanis īstenoja valsts apvērsumu, kļūstot par diktatoru. Tā viņš iznīcināja demokrātiju, kurai pats vēl nesen bija licis pamatus.   Grāmatā „Latvijas Vēsture. 20. gadsimts” lasām: „1931. gada Saeimas vēlēšanas parādīja, ka Ulamaņa zvaigzne sākusi rietēt. Kas atliktu dzīvē bez politikas? Nekā!” Patiešām – vara, šķiet, bija Kārļa Ulmaņa vienīgā mīla un kaislība. Par prominentā politiķa privāto dzīvi nav zināms tikpat kā nekas, un tā vien šķiet, ka tādas varēja nebūt vispār. Un diezin vai pēc gadiem Latvijas politiskā Olimpa pašā virsotnē Ulmani spētu apmierināt darbošanās jebkurā citā jomā, savu kādreizējo profesiju – agronomiju, lauksaimniecisko ražošanu – ieskaitot. Tas viss, domājams, lika Kārlim Ulmanim spert izšķirīgu soli un naktī no 1934. gada 15. uz 16. maiju veikt valsts apvērsumu, iznīcinot Latvijas demokrātiju, kurai viņš pats vien kādus piecpadsmit gadus iepriekš bija dedzīgi licis pamatus. Vara bija arī Kārļa Ulmaņa spilgtākais talants. Viņam piemita nepārspējama politiska intuīcija, vismaz ciktāl tas attiecās uz starpkaru Latvijas politiskajiem procesiem. Tāpēc apvērsums, ko Ulmanis izplānoja kopā ar šauru domubiedru grupu, un īstenoja ar Aizsargu organizācijas un sev uzticamu armija vienību spēkiem, noritēja gludi, bez aizķeršanās, bez nopietnām sadursmēm, nemaz jau nerunājot par asinsizliešanu. Nepārprotami bija ierēķināta gan prezidenta Alberta Kvieša neizlēmība un oportūnisms, gan pārējo redzamāko politiķu negatavība organizēt nopietnu pretošanos. Un arī sabiedrības noskaņojums. Pāris dienas pēc apvērsuma, uzstājoties Latvijas Radiofonā, Ulmanis savu rīcību traktēja kā tautas gribas piepildījumu. Un nevar noliegt, ka Latvijas tautas lielākā daļa, ja arī nebija sajūsmā par diktatūras iestāšanos, tad tomēr nebija arī gatava aizstāvēt demokrātiju. Ulmaņa režīms solīja stabilitāti, un tās vārdā Latvijas pilsoņi izrādījās gatavi daļēji ziedot savu politisko brīvību. Un šai ziņā viņi īpaši neatšķīrās no saviem līdziniekiem daudzviet citur Eiropā. 1934. gada 15. maijā pilnvērtīga demokrātija vairs nepastāvēja nevienā no Latvijas kaimiņvalstīm. Pēc šī datuma no deviņām jaunajām valstīm, kas Centrāleiropā un Baltijas jūras reģionā radās pēc Pirmā pasaules kara, demokrātija bija saglabājusies vairs tikai divās – Čehoslovākijā un Somijā. Deklaratīvā līmenī Kārļa Ulmaņa režīms sevi pozicionēja kā pagaidu risinājumu, kas ļaus izveidot pilnvērtīgāku, dzīvotspējīgāku demokrātijas modeli. Šodien var tikai spekulēt par to, kad un kā varētu būt notikusi Latvijas atgriešanās pie konstitucionālas sistēmas. Reālajā vēstures procesā Ulmaņa režīms kļuva par prelūdiju citai – svešai un nesalīdzināmi nežēlīgākai varai, kas sagrāba Latviju dažus gadus vēlāk. Sabiedrība, kura jau bija pieradusi pie ierobežotas brīvības, nenoliedzami bija daudz ērtāks upuris Staļina totalitārismam. 

1925. gadā 14. maijā Londonas izdevniecība "Hogarth Press" laida klajā pirmo nozīmīgo rakstnieces modernistes Virdžīnijas Vulfas romānu „Deloveja kundze”. 1912. gadā britu publicists un rakstnieks Leonards Vulfs apprecēja rakstnieci Adelīnu Virdžīniju Stīvenu, kura pārgāja vīra uzvārdā un turpmāk savus literāros darbus publicēja kā Virdžīnija Vulfa. Ar šo vārdu viņai bija lemts iemantot pasaules slavu un kļūt par vienu no spilgtākajām figūrām 20. gadsimta pirmās puses modernisma literatūrā. 1915. gadā literātu pāris apmetās Londonas priekšpilsētā Ričmondā, ēkā, kuru dēvēja par Hogārta namu. Vēl divus gadus vēlāk viņi iegādājās nelielu drukas iekārtu un nodibināja savu izdevniecību, kuru nodēvēja par Hogarth Press. Izdevējdarbība tika sākta vairāk kā vaļasprieks, ko Leonards bija izdomājis Virdžīnijai, lai neļautu viņai ieslīgt depresijā, kas viņu pastāvīgi apdraudēja par spīti laimīgajai laulībai. Tomēr apmēram desmit gadu laikā Hogarth Press kļuva par nopietnu izdevniecību, kuras grāmatu klāstā bija Tomasa Stērnza Eliota un Katrīnas Mensfīldas dzeja, Džona Meinarada Keinsa un Litona Streičija apcerējumi par politiku un ekonomiku, Gorkija, Buņina, Dostojevska un citu nozīmīgu krievu autoru tulkojumi, un arī pašu izdevniecības īpašnieku Virdžīnijas un Leonarda Vulfu darbi. 1925. gada 14. maijā Hogarth Press laida klajā Virdžīnijas Vulfas romānu „Deloveja kundze” – pirmo autores izcilāko prozas darbu virknē, kuru vēlķ turpināja romāni „Orlando”, „Uz bāku” un apjomīgā eseja „Sava istaba”. Kritika Vulfai reizumis pārmetusi, ka viņas darbi pārlieku centrēti britu augstākās sabiedrības pārstāvju dzīves nenozīmīgajā problemātikā. Tas, protams, ir ļoti tendenciozs spriedums. Patiesi, romāna „Deloveja kundze” titultēls – Klarisa Deloveja – ir augstākās sabiedrības dāma, un romāns atspoguļo vienu dienu viņas dzīvē, kura veltīta viesību sarīkošanai. Taču ikdienišķo darbību tēlojums ir tikai rāmis, kuru aizpilda varones pārdomas par pašas un līdzcilvēku likteni, un šī problemātika ir universāla, ikvienam saprotama. Vēl vairāk – līdztekus Deloveja kundzei romāns tēlo otru personāžu: kontuzētu un psiholoģiski traumētu Pirmā pasaules kara veterānu Septimu Vorrenu Smitu, kurš romāna noslēgumā, nevēlēdamies nonākt psihiatriskajā slimnīcā, izdara pašnāvību. Abu personāžu darbības trajektorijas romānā nekrustojas, lai gan vairākas reizes satuvinās, bet, autorei atklājot viņu domāšanu un emocijas, tās izrādās pārsteidzoši līdzīgas. Un nav jau arī tā, ka romāns iztiktu gluži bez sociālās kritikas – pagājušā gadsimta 20. gadu postviktoriāniskās britu sabiedrības tēlojums, ciktāl tas parādās romānā „Deloveja kundze”, nebūt nav šai sabiedrībai glaimojošs. Tomēr nozīmīgākie romāna aspekti saistās nevis ar sociālām, bet fundamentālām indivīda eksistences problēmām. Cauri smalkajam, detalizētajam sadzīves tēlojumam nepārprotami saskatāmi dzīves jēgas vaicājumi, kuri paliek nemainīgi neatkarīgi no laika, vietas un vides.

1717. gada 13. maijā nākusi pasaulē Marija Terēzija – Hābsburgu dinastijas atvase, viena no sava laika izcilākajām personībām un visbiežāk pieminētajām Austrijas valdniecēm. „Austrija var visu, ja vien grib.” Tāds teiciens radās 18. gs. otrajā pusē, kad Hābsburgu monarhijas tronī Vīnē sēdēja Marija Terēzija – vienīgā sieviete, kas jebkad ieņēmusi šo troni, un viena no biežāk ar labu vārdu pieminētajiem Austrijas valdniekiem. Austrijas naudas kaltuve joprojām turpina kalt Marijas Terēzijas sudraba dālderus, savukārt Austrijas Republikas valdības zvērestu nodod Hofburgas pils Marijas Terēzijas istabā, kur sienu rotā majestātes portrets. Svētās Romas imperatora Kārļa VI Hābsburga vecākā meita 289394 Amālija Kristīna nāca pasaulē Vīnē 1717. gada 13. maijā. 1740. gadā, imperatoram Kārlim noslēdzot savas šīs zemes gaitas, tobrīd 23 gadus vecā troņmantniece kļuva par valdnieci visās Hābsburgu kroņa zemes: Austrijā, Ungārijā, Bohēmijā un Morāvijā, Horvātijā, lielā daļā Beļģijas un vēl šur tur. Viņas kāpšana Vīnes tronī notika saskaņā ar Kārļa VI izdoto t.s. Pragmatisko sankciju, kas noteica mantošanas tiesības arī sieviešu kārtas atvasēm. Kaimiņvalstu valdnieki sankciju atteicās atzīt, un savu valdīšanu Marijai Terēzijai nācās sākt ar Austrijas mantojuma karu, kurā piedalījās teju visas nozīmīgākās Eiropas valstis. Austriešu armijām izdevās aizstāvēt viņas tiesības uz troni, gan zaudējot diezgan pamatīgu teritoriju kaimiņvalstij Prūsijai. Savas valdīšanas nākamajās četrās desmitgadēs Marijai Terēzijai vēl vairakkārt nācās karot, lai gan, pēc visa spriežot, karu viņa allaž uztvērusi kā ļaunumu, kaut neizbēgamu. Austrijas mantojuma karš atklāja, ka Hābsburgu lielvalsts situācija nepavisam nav spoža. Valsts kase bija faktiski tukša, armija, attiecīgi, nepietiekami apgādāta; valsts pārvalde arhaiska, ar feodālisma laika kārtību un korupcijas apsēsta. Marijai Terēzijai liktenis bija devis izcilam valdniekam nepieciešamās īpašības: praktisku prātu, lielu apņēmību, asu uztveri un attīstītu empātiju. Viņa nebija intelekta spīdeklis, bet prata novērtēt savu padomnieku un ministru prāta spējas, baudīdama viņu uzticību un atbalstu. Lielisks palīgs līdz savai nāvei 1765. gadā valdniecei bija viņa vīrs, Lotringas hercogs un Svētās Romas impērijas ķeizars Francis I. Valsts pārvaldi, karu un diplomātiju viņš atstāja sievas ziņā, taču bija visai spējīgs naudas lietās, un ar viņa gādību Hābsburgu kroņa finanšu situācija no teju katastrofālas uzlabojās līdz vienai no spožākajām Eiropā. Marija Terēzija un Francis bija ļoti saskanīgs pāris, viņu laulībā nāca pasaulē 16 bērni, no kuriem 10 piedzīvoja pilngadību, un, par spīti valsts rūpēm, valdniece neatstāja novārtā arī mātes pienākumus.  Savā pasaules izjūtā un uzskatos Marija Terēzija bija stingra katoliete un konservatīvu vērtību piekritēja, taču lieliski izprata modernizējošu reformu nepieciešamību. Daudz tika darīts zemnieku labā, sperot pirmos soļus pretim dzimtbūšanas atcelšanai, kuru līdz galam realizēja Marijas Terēzijas dēls un varas mantinieks Francis II. Par valdnieces teju nozīmīgāko tiecību kļuva izglītība, un Hābsburgu zemēs tika ieviesta savam laikam unikāla obligāta sešu gadu skološanās visu kārtu bērniem. Kad pēc 40 gadiem Vīnes tronī Marija Terēzija devās mūžībā, viņas laikabiedrs, Prūsijas karalis Frīdrihs II Lielais esot teicis, ka šī dāma darījusi godu kā savam tronim, tā dzimumam, un viņš, kaut karojis pret Mariju Terēziju trīs karos, nekad neesot uzskatījis viņu par savu ienaidnieci.

1933. gada 12. maijā pasaulē nācis latviešu onkologs, psihoterapeits un seksologs Jānis Zālītis. Padomju laikā, kad par seksu nemēdza runāt, Jānis Zālītis laida klajā grāmatu par cilvēka seksualitāti un dzimumaudzināšanu – „Mīlestības vārdā”. Tā izraisīja milzu ažiotāžu, kļūstot par īstu dižpārdokli. Kaut kas tāds padomju grāmatnīcās vēl nebija redzēts, grāmatu izķēra kā karstus pīrādziņus. Bet autors, pateicoties šai grāmatai, kļuva slavens. „Mīlestības vārdā” bija atrodama teju katras latviešu ģimenes grāmatplauktā – noslēpta tālākajā stūrī vai izlikta priekšplānā. Jāatzīst gan, ka vēlāk šīs pašas grāmatas dēļ viņš krita varas nežēlastībā, jo grāmatas otro izdevumu papildināja zīmējumi ar seksa pozām, ko cenzūra atzina par pornogrāfiju, pašu grāmatu izņēma no pārdošanas, iznīcināja, bet autoram aizliedza lasīt lekcijas un publicēties.  Jānis Zālītis pasaulē nāca dzimtā, kuras vīriešiem esot piemitušas suģestijas spējas. Arī vietu, kur 1933. gada 12. maijā viņš piedzimis,  Valkas rajona Brantu pagastu, mēdz saukt par vietu, kur garu pacilā teiksmaina senatne un pilskalni. Puikas gados Jāņa tuvākais cilvēks bijis vectēvs, mācītāja palīgs, kurš vadījis dievkalpojumus vietējā draudzē. Vectēvs pratis suģestēt un dievkalpojuma apmeklētājus ievedis transā, tāpēc vēlākā dzīvē Zālītis, atklājot savas hipnologa spējas, tās piedēvējis iedzimtībai un vectēvu mēdzis saukt par savu pirmo skolotāju. Tēvatēvs Alenis, viens no pēdējiem hernhūtiešiem Latvijā, ļaudīm teicis, ka visi meklējam dārgumu – mīlestību. To aiz auss licis arī mazais Jānis, kurš kara laikā, pusaudzis būdams, izglābis savu mammu, nošaujot padomju armijas kareivi, kurš nogalinājis vecomammu. Tolaik viņam varēja būt vien desmit, vienpadsmit gadu, kad, kā viņš pats atmiņu epizodē rakstījis, ar rijā paslēptu vācu snaipera šauteni vispirms iešāvis uzbrucējam rokā, kas turēja pistoli, izsitot to. Kad virsnieks skrējis pēc automāta Jānis nošāvis viņu lodi raidot galvā. Tieši tāpēc visu Zālīša bērnību pavadījušas bailes, ka mamma varētu pazust un tikai pusmūžā,strādājot ar psihoterapeitiem izdevies tās izdzēst. 1949. gadā ģimeni izsūtīja un, neraugoties uz smagajiem apstākļiem, Jānis studēja Tomskas Medicīnas institūtā ķirurģiju un  psihoterapiju, apgūstot hipnozi. Neraugoties uz to, ka psihoterapijas radikālākā metode hipnoze nebija populāra mediķu vidū, Jānis Zālītis dedzīgi pievērsies, paša vārdiem sakot, nievātajai un pat aizliegtajai mācībai. Studenti lekcijās ieveduši sevi transā, un zināšanas pašas esot ierakstījušās smadzenēs, reizēm hipnoterapiju izmantojuši nerātnām lietām. Paradoksāli, ka nākamais seksa guru nevainību zaudēja tikai 27 gadu vecumā, tikmēr pirmā pieredze gūta septiņu gadu vecumā, kad staļļaugšā pamanījis savu krusttēvu meņģējamies ar strādnieci Martu, un puika nav varējis saprast, kāpēc lāga vīrs pliko tanti moka. Kā onkologs vēža ārstēšanā arī izmantojis hipnoterapiju.  Tā vien šķiet, ka Jānis Zālītis atmiņu stāstos apzināti mistificējis savu dzīvi, tiecoties pēc neparastā, noslēpumainā un neizzināmā. Tikmēr nenoliedzams ir fakts, ka Amerikas Biogrāfiskais institūts, kas vērtē izcilu cilvēku ieguldījumu pasaules vēsturē, 2002. gada 18. novembrī par nopelniem onkoloģijā, psihoterapijā un seksoloģijā titulējis ārstu Jāni Zālīti par vienu no izcilākajiem 21. gadsimta cilvēkiem.

1981. gada 11. maijā no vēža mirst Jamaikā dzimusī regeja leģenda Bobs Mārlijs. Nopelniem bagātākais regeja mūziķis, viens no visu laiku pazīstamākajiem jamaikiešiem pasaulē, arī viens no 20. gs. nozīmīgākajiem dziesmu autoriem, kurš veicinājis gan regeja, gan rastafari izplatību daudzās valstīs.  Roberts Nesta Mārlijs, ko pasaule pazīst kā Bobu Mārliju, par visu vairāk mīlēja trīs lietas – mūziku, sievietes un futbolu. Dziedātāja nāves cēlonis šokēja daudzus. Viena no versijām, ko tagad gan dēvē par pilsētas leģendu, vēsta, ka savulaik, spēlējot futbolu, dziedātājs savainojis kājas īkšķi, tā bija neliela trauma, kam sākumā uzmanību nepievērsa pat regeja karalis, kur nu vēl apkārtējie. Bet kājas pirkstam turpinot sāpēt, ārsti atklāja ļaundabīgu audzēju. Par audzēju ir taisnība, tiesa,  1977. gadā atklāto ļaundabīgās melanomas veidu zem kājas naga nebūt neizraisīja futbola spēles trauma, bet gan vēzis, kas bija iemitinājies mūziķī. Bobs Mārlijs apmeklējis mediķus, tika veikta biopsija un atklāts melanomas paveids, ko nevar viegli pamanīt, visbiežāk tā veidojas uz pēdām, zem nagiem.  Mediķi ieteikuši pirksta amputāciju, no kuras mūziķis kategoriski atteicies, sakot ka neļaus sevi izjaukt pa daļām. Atteikšanās bija pamatota reliģiskos uzskatos, kā arī, viņaprāt, tas būtu traucējis mūzikas karjerai. Tāpēc tā vietā tika noņemts nags un naga pamatne, bet no augšstilba āda transplantēta, lai nosegtu šo vietu. Neraugoties uz slimību, Bobs Mārlijs turpināja koncertēt un plānoja 1980. gadā pasaules koncertturneju. Pabeidzis Eiropas turneju ar koncertu Milānā, Mārlijs devas uz Ameriku, kur notika divi koncerti Ņujorkā Madison Square Garden. Bobs Marlijs sabruka skrienot Centrālajā parkā un kad viņš nokļuva slimnīcā, nācās konstatēt, ka vēzis izplatījies smadzenēs, plaušās, aknās. Mārlija pēdējais koncerts notika 1980. gada 23. septembrī Pitsburgā. Drīz pēc tam Boba Mārlija veselība pasliktinājās, vēzis bija pārņēmis visu ķermeni. Atlikušo tūri atcēla, bet Mārlijs meklēja alternatīvas iespējas vēža ārstēšanai, Jozefa Isselsa klīnikā Bavārijā Vācijā tādu izdevies atrast. Ārstēšana daļēji balstījusies uz izvairīšanos no noteiktiem ēdieniem, dzērieniem..., bet pēc astoņu mēnešu ilgas netradicionālās ārstēšanas vēzis joprojām strauji progresēja, tāpēc Mārlijs pieņēma lēmumu doties uz dzimteni. Diemžēl lidojuma laikā regeja karaļa dzīvībai draudēja briesmas, tāpēc nācās nolaisties Maiami, kur slimnīcā viņš mira 1981. gada 11. maijā. Regeja zvaigznei bija tikai 36 gadi. Boba Mārlija pēdējie vārdi dēlam Zigijam bijuši: “Par naudu nenopirksi dzīvi”. Pasaules prese burtiski eksplodēja ar virsrakstiem, ka Bobs Mārlijs ir miris. Nāves cēlonis un dziedātājas personīgā dzīve tika apspriesti visos drukātajos plašsaziņas līdzekļos. Tikmēr Jamaikā elka nāve bija sajaukusi visus valsts plānus. Uz nedēļu tika atlikta valsts budžeta izskatīšana. Tādas bēres Jamaika nebija pieredzējusi, cilvēki sastājušies garā, platā rindā, lai pavadītu savu elku līdz kapsētai, kas atradās simt kilometrus uz ziemeļiem no Kingstonas. Visa gājiena maršrutā skanēja ritmiska un skumja mūzika. Bēru ceremonijā atvadu runu teica Jamaikas premjerministrs Edvards Sīga. Savas galvenās balvas dziedātājs saņēma pēcnāves laikā. 1994. gadā viņa vārds tika ierakstīts Amerikas Rokenrola slavas zālē,  2001. gadā tika pie zvaigznes Holivudas slavenību alejā, BBC nosaukusi dziedātāju par izcilāko tekstu autoru uz Zemes, bet dziesmu „One love” par tūkstošgades labāko dziesmu.

Domājams, 1497. gada 10. maijā no Spānijas ostas pretim nesen atklātajām zemēm otrpus Atlantijas okeānam devās komersants un kartogrāfs Amerigo Vespuči. Tieši viņa vārds kļuva par pamatu Amerikas kontinentu nosaukumam. Amerikas uzzēģelētāja nopelni, protams, pienākas Kristoforam Kolumbam. Tomēr savu vārdu Jaunā pasaule mantojusi no cita itālieša – Amerigo Vespuči. „Es nesaskatu nevienu iemeslu, kāpēc kāds varētu iebilst, ka šo zemes daļu nodēvējām tās atklājēja, gudrā un izglītotā vīra Amerikus vārdā par Amerikus zemi jeb Ameriku, jo arī Eiropai un Āzijai ir doti sieviešu vārdi.” – Tā teikts komentāros 1507. gadā izdotajai vācu kartogrāfa Mārtiņa Valdzēmillera pasaules kartei. Šo komentāru autorus, domājams, ir Valdzēmillera līdzstrādnieks Matiass Ringmanis.  Florences notāra jaunākais dēls Amerigo Vespuči ieradās Kastīlijas karaļvalsts lielākajā ostas pilsētā Kadisā 1492. gada martā kā slavenās magnātu Mediči dzimtas pilnvarotais lietvedis. Tikai dažus mēnešus vēlāk Kolumbs devās savā pirmajā kuģojumā pāri Atlantijai. Nākamajos gados ekspedīcijas uz rietumiem sekoja cita citai, un arī uzņēmīgais florencietis Vespuči atrada šai sfērā pielietojumu savām dotībām. Viņš kļuva par kontraktoru, apgādājot ar proviantu un citu nepieciešamo ceļotāju flotes, tai skaitā piegādājot gaļas produktus vismaz vienai no vēlākajām Kolumba ekspedīcijām. Arvien vairāk iesaistoties aizokeāna zemju izpētē, Amerigo Vespuči kļuva par vienu no sava laika atzītākajiem jūras ceļojumu organizēšanas, kartogrāfijas un navigācijas lietpratējiem, mūža nogalē ieņemdams īpaši viņām Spānijas kroņa radīto galvenā Indijas kuģojumu navigatora amatu. Par to, kad Amerigo pats pirmo reizi kāpis kuģī, lai dotos pāri okeānam, atrodamas dažādas ziņas. Kā avoti pamatā kalpo paša Vespuči rakstītās vēstules ar plašiem kuģojumu aprakstiem, kuras 16. gs. sākumā kļuvušas plaši pazīstamas Eiropā, tai skaitā jau pieminētajiem kartogrāfiem Valdzēmilleram un Ringmanim. Tomēr vēlāko laiku pētnieki nereti apšaubījuši Vespuči aprakstu patiesīgumu, kā arī to, vai šīs vēstules vispār uzskatāmas par autentiskām. Ja tomēr ticam šiem avotiem, tad Amerigo Vespuči kuģojums pretī kontinentam, kam nākotnē būs lemts nest viņa vārdu, iesākās Kadisas ostā 1497. gada 10.maijā. Tāpat, ja ticam vēstuļu autentiskumam, tad vienā no tām, 1502. gadā nosūtītā baņķierim Lorenso Pjerfrančesko Mediči, Amerigo pauž domu, ka viņa apmeklētās zemes ir daudz plašākas nekā agrāk domāts, un tik lielā mērā atšķiras no Ptolemaja un Marko Polo aprakstītās Āzijas, ka liek domāt par jaunas līdz tam nezināmas pasaules daļas Tomēr, cik stingri viņš pats pie šīs domas turējies, par to šodien grūti spriest. Un diezgan noteikti 1512.gadā mūžībā aiziedams Amerigo Vespuči nenojauta ka viņa vārdā tiks nodēvēts viss grandiozais zemes masīvs no Kurā viņa dzīves laikā bija iepazīta vēl tikai neliela daļa. Arī Valdzēmillers un Ringmanis, taisnību sakot, bija domājuši Amerikas vārdu piešķirt tolaik izpētītajai Dienvidamerikas daļai, kuras apzināšanā Vespuči arī ir vislielākie nopelni. Taču 1538.gadā Amerikas vārdu, nu jau attiecinot uz visu jauno pasauli, savā pasaules atlantā ieviesa flāmu kartogrāfs Gerards Merkators, un viņa darbu popularitāte lielā mērā arī noteica šī nosaukuma nostiprināšanos. Faktors, kas domājams ļoti veicināja nosaukuma izplatību bija tā literārā kvalitāte. Būdams ne tikai kartogrāfs, bet arī dzejnieks, jau pieminētais Matiass Ringmanis bija radījis vārdu, kurš tiešām lieliski iederējās pārējo pasaules daļu nosaukumu – Eiropa, Āzija, Āfrika vidū. 

Klaipēda jeb Mēmele, kuras apgabalā bija apmēram vienāds lietuviešu un vācu iedzīvotāju skaits, pēc 1. pasaules kara ieguva īpašu statusu ar starptautisku pārvaldi. 1923. gadā Lietuva veica slēptu militāru operāciju, apgabalu okupējot un pēc tam anektējot. Citas valstis sākotnēji protestēja, bet tad atzina Lietuvas tiesības uz Klaipēdu, ko apstiprināja 1924. gada 8. maijā parakstītā Klaipēdas konvencija. Par Klaipēdas pilsētas dibināšanas gadu uzskata 1253., kad Teitoņu ordeņa bruņinieki no Lībekas, ieradušies toreizējā kuršu Pilsāta novada krastā, šeit uzcēla Mēmeles pili. Gadsimtiem ejot, Mēmele attīstījās kā tipiska Baltijas jūras austrumkrasta vācu tirdzniecības pilsēta, līdz ar apkārtējo novadu iekļaudamās vispirms Vācu ordeņa valstī, pēc tam Prūsijas karaļvalstī un, visbeidzot, Vācijas impērijā. Etniski šī teritorija pašos Vācijas ziemeļaustrumos palika neviendabīga – līdz ar ieceļotājiem no Vācijas šeit dzīvoja arī daudz lietuviešu, tāpēc šos novadus dēvēja arī par Mazlietuvu. Kulturāli Mazlietuva, protams, bija visai atšķirīga no pārējās Lietuvas: luterticīga, saimnieciski attīstītāka, ciešāk saistīta ar Rietumeiropu. Pirmā pasaules kara izskaņā, kad robežas Eiropā centās vilkt pa etniskā dalījuma līnijām, aktualizējās arī Mēmeles jautājums. Vācu un lietuviešu iedzīvotāju proporcija apgabalā bija apmēram 50:50, tiesa – kāda puse no šiem lietuviešiem senču mēli lietoja tikai mājās, bet sabiedriskajā dzīvē bija raduši runāt vāciski. Karā uzvarējušās Antantes valstis lēma, ka bijušajām Vācijas zemēm uz ziemeļiem no Nēmunas nosakāms īpašs statuss un starptautiska pārvalde. 1920. gadā Mēmelē ieradās franču izveidota administrācija un viens franču kājnieku bataljons. Briti jau tobrīd izteica ideju, ka Mēmele būtu jāatdod Lietuvai, kurai tā bija ļoti nepieciešama kā jūras osta, taču Francija nepiekrita. Zināmas ambīcijas iegūt šo nozīmīgo atbalsta punktu bija arī Polijai, savukārt Vācija bija gatava drīzāk atbalstīt apgabala iekļaušanu Lietuvā kā „mazāko ļaunumu”, salīdzinot ar iespējamo poļu un arī esošo franču klātbūtni. Kas attiecās uz pašiem apgabala iedzīvotājiem, tad, šķiet, tobrīd viņu lielākā daļa vislabprātāk atgrieztos ierastajā Vācijas pakļautībā. Tikām Lietuvas valdība jau kala konkrētus aneksijas plānus. Tiešu militāru iebrukumu Francijas kontrolētā teritorijā nevarēja atļauties, savukārt panākt vajadzīgo noskaņojumu vietējo iedzīvotāju starpā izrādījās neiespējami. Atlika trešais variants – slēpta militāra operācija. Par spīti daudzu priekšstatiem, hibrīdkarš nav nekāds mūsdienu Krievijas izgudrojums – ļoti līdzīgi rīkojās Ernesta Galvanauska vadītā Lietuvas valdība pirms 90 gadiem. 1923. gada 9. janvārī Klaipēdas apgabala pilsētiņā Šilutē nodibinātā Galvenā Mazlietuvas glābšanas komiteja vērsās pie Lietuvas valdības ar lūgumu atbalstīt sacēlušos „lietuviešu tautu”. Jau tajā pašā dienā apgabala robežu pārgāja vairāk nekā 1000 bruņotu, bet civilās drēbēs ģērbtu lietuviešu. Apmēram trešdaļa no viņiem tiešām bija apgabala iedzīvotāji, praktiski viss pārējais kontingents – Lietuvas armijas karavīri un lietuviešu aizsargu organizācijas locekļi. Apšaudēs ar franču kontingentu krita 16 lietuvieši un divi franči, Rietumeiropas valstis notikušo skaļi nosodīja, taču karaspēku uz Klaipēdu sūtīt netaisījās. Lietuvā bangoja patriotiska eiforija, nedēļu pēc akcijas jau pieminētā Glābšanas komiteja oficiāli lūdza uzņemt apgabalu Lietuvas sastāvā, ko vēl pēc nedēļas Seims arī izdarīja. Procesu galīgi noslēdza 1924. gada 8. maijā Parīzē parakstītā konvencija, ar kuru karā uzvarējušās lielvalstis atzina Klaipēdas apgabalu par autonomu Lietuvas sastāvdaļu, garantējot tā iedzīvotājiem tradicionālo tiesību un kultūras saglabāšanu. Tomēr jau pēc dažiem gadiem Lietuvai nācās pārliecināties: ka teritorijas viegla un ātra aneksija ir viens, bet tās sekmīga integrācija – kas pavisam cits.

1824. gada 7. maijā Vīnē pirmoreiz atskaņoja Ludviga van Bēthovena 9. simfoniju. Pats autors – tobrīd jau pilnīgi nedzirdīgs – stājās pie diriģenta pults. Simfonijas pēdējā – vokāli instrumentālā daļa „Oda priekam” ar Fr. Šillera tekstu – mūsdienās kļuvusi par Eiropas Savienības himnu. „Ak, draugi, – ne šādus toņus! Lai taču tīkamākas, lai priecīgākas mums balsis!” tā savu dziedājumu uzsāka baritons Jozefs Zeipelts. „Prieks! Prieks!” solistam atbalsoja un pievienojās koris. Bija 1824. gada 7. maijs un Vīnes Kartnertortheater – Teātrī pie Karintijas vārtiem – noslēgumam tuvojās Ludviga van Bēthovena autorkoncerts ar pašu komponistu pie diriģenta pults. Zāle bija pārpildīta – jau divpadsmit gadus mūzikas dižgars nebija kāpis uz skatuves, piedzīvojis vairākus gadus ilgu radoša paguruma periodu, kam sekojusi pacelšanās jaunās talanta virsotnēs. Šovakar publika iepazina jaunāko – nesen pabeigto Bēthovena 9. simfoniju, un tās noslēguma daļa veidota vokāli instrumentāla, ar turpat četrdesmit gadus agrāk publicētās Fridriha Šillera dzejas „Oda priekam” tekstu: Prieks – dzirksts dievu dāvinātā, Paradīzes lolojums! Ugunīgi reibinātiem Tagad templī ienākt mums! „Bēthovens pie diriģenta pults žestikulēja gluži neprātīgi. Brīžiem viņš izslējās visā augumā, brīžiem saduga līdz zemei – šķita, viņš pats vēlētos spēlēt visus orķestra instrumentus un dziedāt visa kora vietā!” vēlāk atcerējās vijolnieks Jozefs Bēms. Tomēr patiesībā mūziķi tikai centās sekot komponista taktējumam, bet tai pašā laikā vēroja teātra kapelmeistara Mihaela Umlaufa zizli. Jau kopš vairākiem gadiem Ludvigs van Bēthovens bija pilnīgi nedzirdīgs, un mūzika, kuru viņš tobrīd diriģēja, skanēja vien viņa iztēlē. Nostāsts vēsta, ka, izskanot pēdējiem akordiem, komponists izrādījies atpalicis par vairākām taktīm, bet, nemanīdams apkārt notiekošo, turpinājis diriģēt. Tad alts Karolīne Ungere pienākusi viņam klāt, apturējusi un pavērsusi pret klausītājiem. Publika, kas līdz tam apmulsumā klusējusi, eksplodējusi ovācijās. Ļaudis lekuši kājās, trauksmaini aplaudējuši, un tā kā meistara fiziskā nelaime bijusi labi zināma, centušies paust sajūsmu žestos – svieduši gaisā cepures, mājuši ar rokām un kabatlakatiņiem. Ideja ietilpināt simfoniskā skaņdarbā vokālu daļu bija tam laikam novatoriska. Šillera dzejoli tolaik jaunais Bēthovens komponējis jau drīz pēc tā publicēšanas, bet odas organiska iekļaušana simfonijā komponistam sagādājusi vislielākās grūtības. Var piebilst, ka pats Šillers, kurš savulaik sacerēja „Odu” pēc Drēzdenes brīvmūrnieku ložas „Pie trim zobeniem” pasūtījuma, nevērtēja šo tekstu pārāk augstu. Un ja 9. simfonijas izcilību kopumā, šķiet, neapšauba neviens, ir bijuši tādi, kas kritizējuši tās vokāli instrumentālo daļu. Starp viņiem zināmākais – Džuzepe Verdi kādā vēstulē izteicies: ja simfonijas pirmās trīs daļas esot brīnišķīgas, tad pēdējā pavisam neizdevusies; tāda līmeņa vokālo partiju komponēšana neesot nekāda māksla. Tomēr tieši 9. simfonijas noslēguma daļa mūsdienās kļuvusi par vienu no atpazītākajām tēmām pasaule – kopš 1985. gada „Oda priekam” ir Eiropas Savienības oficiālā himna, un zīmīgi, ka tikai pāris dienas maijā šķir 9. simfonijas pirmatskaņojuma datumu no Eiropas dienas, kad mūsu pasaules daļa atceras Bēthovena un Šillera rindas: Tie, ko aizspriedums reiz šķēlis, Tagad savienoti būs. Prieks mums pāri spārnu cēlis – Visi ļaudis brāļi kļūs.

1992. gada 6. maijā 90 gadu vecumā mirst leģendārā Vācijā dzimusī aktrise un dziedātāja Marlēna Dītriha. “Laimīgs ir tikai neglītais pīlēns. Viņam ir laiks vienatnē padomāt par dzīves un draudzības jēgu, palasīt grāmatu, palīdzēt citiem cilvēkiem. Tā viņš pārvēršas par gulbi. Tikai ir vajadzīga pacietība!”— ekrāna un skatuves zvaigzne Marlēna Dītriha savus vārdus spilgti apliecināja dzīvē, pierādot, ka ar  pacietību un uzstājību viņai izdevās no vienkārša policista „savādās” meitas kļūt par karalieni, kuras priekša vīrieši noslīga ceļos. Marlēna Dītrihabija vācu kinoaktrise un dziedātāja, pirmā aktrise no Vācijas, kas guvusi panākumus Holivudā. Amerikas kinoinstitūts Dītrihu nosaucis par vienu no visu laiku labākajām aktrisēm, ierindojot viņu devītajā vietā dižāko Amerikas ekrāna leģendu sarakstā. Marlēna Dītriha, īstajā vārdā Marija Magdalēna fon Loša dzimusi 1901.gada 27.decembrī Berlīnē. Viņa studējusi Mūzikas akadēmijā un Reinhardta dramatiskās mākslas skolā. 1922.gadā viņa debitēja kā kino un teātra aktrise, bet kļuva slavena pēc režisora Džozefa fon Šternberga 1930.gadā uzņemtās filmas "Zilais eņģelis". Muzikālajā drāmā viņa atveidoja kabarē dziedātāju Lolu Lolu. Visas šajā lentā izpildītās dziesmas uzreiz iemantoja popularitāti un vēlāk kļuva par Dītrihas koncertrepertuāra klasiku. Pēc filmas pabeigšanas Dītriha, paklausot Šternberga ieteikumam un mudinājumam, pārcēlās uz ASV, kur Holivudā viņu sadarbība turpinājās. Tapa vairākas veiksmīgas filmas, turklāt Dītriha, pateicoties gan lomām, gan nopietnām investīcijām viņas publiskajā tēlā, kļuva par kinozvaigzni. Fon Šternbergs lika aktrisei kardināli mainīt ārieni. Apaļīgas jaunkundzes nekad nav guvušas panākumus Holivudā. Aktrise sāka ievērot stingru diētu, kurā ietilpa tikai melna kafija, ūdenī izšķīdināta rūgtā sāls un cigaretes. Krūtis kļuva kārdinošākas pēc to korekcijas ar līmlenti. Ar plākstera un pēc tam arī ar plastiskās operācijas palīdzību Marlēna likvidēja krunciņas uz sejas. Rūpīgi ieveidoto platīnblondo matu vilnis piešķīra viņai jaunu šarmu, bet izrautie dzerokļi mainīja sejas vaibstus, radot viņai turpmāk raksturīgos iekritušos vaigus. Dītriha, pateicoties gan lomām, gan nopietnām investīcijām savā publiskajā tēlā, kļuva par kinozvaigzni. Pirmā Dītrihas loma Holivudā bija 1930.gada filmā "Maroka", par to viņa nominēta Amerikas kinoakadēmijas balvai kā labākā aktrise. Par īstu Holivudas zvaigzni viņa kļuva, piedaloties tādās filmās kā "Šanhajas  ekpresis", "Blondīne Venēra" un "Velns ir sieviete". Lieki piebilst, ka līdz ar aktrises panākumiem, slavu izpelnījās arī viņas neskaitāmie romāni ar slavenībām visā pasaulē – aktieriem, ģenerāļiem, rakstniekiem, tai skatā arī Žanu Gabēnu un Ēriku Mariju Remarku. Viņa izkopa balsi, jo apzinājās, cik spēcīgi tā iedarbojas uz vīriešiem. Ne velti Ernests Hemingvejs ir izteicies, ka viņa spēja salauzt sirdis ar savu balsi vien. Ar slaveno rakstnieku viņai izveidojās gandrīz ideāls romāns, kas turpinājās vairāk nekā 30 gadu. Kad Vācijā varu pārņēma Ādolfs Hitlers, neraugoties uz viņa personīgajiem lūgumiem, Dītriha atteicās strādāt Vācijā un 1937.gadā pieņēma ASV pilsonību. Loģiski, ka viņas filmas tolaik dzimtenē tika aizliegtas. Kļuvusi par ASV pilsoni Otrā pasaules kara laikā viņa vairāk nekā 500 reižu koncertējusi sabiedroto karaspēkam. Tā kā aktrise prata dziedāt trīs valodās, viņa ar panākumiem koncertēja Parīzē, Londonā, Lasvegasā, Kopenhāgenā, Sidnejā, kā arī pēckara Vācijā. Aktrisei izdevās piepildīt skatītāju pilnas zāles visa pasaulē līdz pat 70 gadu vecumam, liktenīga bija koncerturneja Austrālijā, kad viņa uz skatuves lauza kāju. Pēdējie Marlēnas Dītrihas mūža gadi līdz aiziešanai no šīs pasaules 1992. gadā pagāja Parīzē. Starp citu par vācu kinoleģendas aiziešanu viņsaulē ar skaļu paziņojumu klajā nāca viņas draudzene. Vācu kinoleģenda Marlēna Dītriha, iespējams, beidza savu dzīvi, izdarot pašnāvību, tā aktrises 100 gadu jubilejas priekšvakarā paziņoja viņas tuva draudzene, sakot, ka "viņa, droši vien mira no miega zāļu pārdozēšanas". Norma Bosketa, bija vienīgā, kura  ikdienas apmeklēja leģendāro aktrisi viņas Parīzes dzīvoklī pēdējos mūža gados. Kā stāstīja aktrises draudzene, tad  divas dienas pirms savas nāves kinozvaigznei bijis asinsizplūdums smadzenēs. "Kā rezultātā, viņa vairs nevarētu turpināt dzīvot savā dzīvoklī," teica Bosketa. "Viņu būtu nogādājuši aprūpes mājā. Bet viņa par katru cenu vēlējās no tā izvairīties." Marlēna Dītriha mira 90 gadu vecumā 1992. gada 6. maijā, Parīzē. Viņu apglabāja līdzās savai mātei kapsētā Berlīnē, pirms tam viņas ķermenim netika veikta sekcija.

1988. gada 5. maijs ir diena, kad pirmo reizi pēc kara Latvijā atskaņo Lūcijas Garūtas kantāti “Dievs, Tava zeme deg”. Lūcijai Garūtai bija lemts dramatisks, bet arī laimīgs liktenis. Viņa pārdzīvoja tuvu cilvēku traģisku zaudējumu, vairāku savu nozīmīgo darbu okupācijas varas aizliegumu un var minēt, kas viņu paglāba no deportācijas un nāves izsūtījumā. Zinātāji teic, ka tas bijis, pateicoties komponistes smalkjūtīgajam raksturam, un tam, ka izdevies dzīvot bez ienaidniekiem. Latviešu tautai zināmākais no Lūcijas Garūtas skaņdarbiem ir kantāte „Dievs, Tava zeme deg”. Kantāte, kas tapa pateicoties Kuldīgas evaņģēliski luterisskās draudzes pāvesta Oskara Sakārņa izsludinātajam konkursam. Lai bargajā Otrā pasaules kara laikā stiprinātu tautu un atklātu tās pārdzīvojumu. Uzvarētāji 47 darbu konkurencē bija divi Andreja Eglīša darbi, kuri apvienoti vienā kļuva par jaundarbu diviem solistiem, korim un ērģelēm. Iedvesmu kantātes mūzikas radīšanai guva Lūcija Garūta. Kantāte rakstīta 1943. gadā, kad aiz kara un apspiestības radītajām ciešanām, nākotne nerādījās labāka. Kantāte koncentrēja izmisīga sakāpināta dramatisma spriegumu, ko komponiste, muzikologu vārdiem runājot, sakausēja ar lirisku konteplāciju, reliģisku apceri un apskaidroti cildena rakstura vizionāriem paredzējumiem. Kantātes pirmatskaņojumu ierakstīja, bet pēc kara padomju valdība lika to iznīcināt. Kantāte bija aizliegta un to nedrīkstēja ne atskaņot, ne pieminēt. Garūtai gan bija lentas kopija, bet to pat slepeni vairs nevarēja atskaņot vai kopēt, jo nebija vajadzīgo četrdesmito gadu aparātu. To gan slepeni izdevās nogādāt ārzemēs un 1982. gadā komponistam Longinam Apkalnam izdevās restaurēt. Tajā gadā notika pirmais koncertatskaņojums trimdā, Stokholmā. Vācijā pirmo reizi kantāte skan 1987. gadā, kora „Dūdas” izpildījumā. Bet kantāte savu atdzimšanu Latvijā piedzīvoja 1988. gada 24. februārī, kad vispirms Latvijas PSR Komponistu savienība nolēma atļaut kantāti iekļaut koru repertuārā. Tā paša gada 5. maijā reizē ar trešās atmodas vēsmām, „Dievs, Tava zeme deg” tika atdota latviešu tautai. Šo misiju veic diriģents Imants Kokars un viņa kamerkoris „Ave Sol”. Turpmākie kantātes atskaņojumi kļūst par zīmīgiem notikumiem nacionālās pašapziņas un valstiskās neatkarības atjaunošanas gaitā. Kantātes vidusdaļa - lūgšana „Mūsu Tēvs debesīs” kļuva par 1990. gada dziesmu svētku koncerta kulmināciju. Kantāte iekļauta Latvijas kultūras kanonā.

Mārgareta Tečere iezīmīgā ne tikai kā pirmā sieviete kādas Eiropas valsts vadītājas amatā, bet arī kā ārkārtīgi spilgta, harizmātiska un mērķtiecīga politiķe, kura atstājusi pēdas Lielbritānijas un visas Eiropas 20. gadsimta politikā. Kā zināms, līdz pat pagājušā gadsimta beigām sieviešu nonākšana valsts vadītāju amatos bija visai rets izņēmums. Pirmā sieviete, kas ieņēma kādas Eiropas valsts premjerministra amatu, bija Mārgareta Tečere, kura stājās Lielbritānijas valdības priekšgalā 1979. gada 4. maijā. Mārgareta Robertsa, vēlāk – Tečere, pievērsās politikai, jau studējot ķīmiju Oksfordas universitātē. Visā savas politiskās darbības laikā viņa palika uzticīga britu Konservatīvajai partijai, lai gan viņas pirmā kabineta aizsardzības ministrs Džons Nots savulaik izteicies, ka pēc pārliecības Tečere esot drīzāk 19. gadsimta liberāle nekā tipiska toriju, resp. konservatīvo pārstāve. Pirmoreiz ievēlēta Parlamentā 1959. gadā, 1970. viņa pirmoreiz kļuva par valdības locekli, saņemot izglītības un zinātnes ministra portfeli premjera Edvarda Hīta valdībā. Nākamās vēlēšanas konservatīvie zaudēja, un Tečere, spraigā konkurencē ieņēmusi partijas līdera amatu, mobilizēja torijus revanšam. Tieši šajās laikā viņa arī ieguva pavārdu „Dzelzs Lēdija”, un, starp citu, pirmais, kas viņai to piešķīra, bija kāds propagandists no padomju aizsardzības resora laikraksta Krasnaja Zvezda, reaģējot uz britu politiķes izteikumiem par padomju impērisko ārpolitiku. Mārgaretai Tečerei bija lemts kļūt arī par visilglaicīgāko Lielbritānijas premjerministri 20. gadsimtā. Vairāk nekā desmitgade šai amatā bija spilgts laiks, kurā īstenotā ekonomisko un sociālo reformu politika ieguvusi tečerisma apzīmējumu. Pēc Otrā pasaules kara Lielbritānija veidoja ekonomiku ar lielu valsts sektora īpatsvaru, nozīmīgu valdības regulējošo funkciju un plašām sociālām programmām, kurās balstījās tolaik būvētā labklājības valsts. Taču 70. gados šī pieeja izrādījās sevi izsmēlusi, un britu ekonomika nonāca ilgstošā recesijā. Tečeres proponētie pretlīdzekļi bija ekonomikas liberalizācija, ļoti plaša privatizācija, nodokļu reformas, mazinot tiešos un palielinot netiešos nodokļus, kā arī taupības politika. Pirmie premjerministres Tečeres gadi bija vissmagākie, kad reformu efekts vēl nebija manāms, recesija turpinājās, bezdarbs auga un daudzus skāra sociālo izdevumu apcirpšana. Premjerministres reitingi sita negatīvos rekordus, taču viņa stūrgalvīgi turpināja savu politiku. 1983. gada parlamenta vēlēšanas toriji, domājams, uzvarēja pirmām kārtām pateicoties Folklendu konfliktam, kad Argentīnas militārā hunta 1982. gadā okupēja Lielbritānijai piederošo Folklendu arhipelāgu, un Tečeres valdība nosūtīja turp britu spēkus, kas sekmīgā operācijā atguva šo aizjūras īpašumu. Desmitgades vidū britu ekonomika jau apliecināja stabilu izaugsmi, bija nokritusies inflācija, sāka mazināties bezdarbs, un tas deva konservatīvajiem pārliecinošu uzvaru 1987. gada vēlēšanās. Droši vien Mārgareta Tečere varētu palikt varas virsotnē vēl kādus gadus, taču 1990. gada tendences liecināja, ka mūžīgie konkurenti leiboristi sāk apsteigt torijus popularitātē. Konservatīvo partijā radās iekšēja opozīcija, un savu kandidatūru partijas vadītāja amatam izvirzīja kādreizējais Tečeres kabineta ministrs Maikls Hezeltains. „Dzelzs Lēdija” sākotnēji vēl iesaistījās cīņā, taču tad, acīmredzot novērtējusi izredzes, 1990. gada 28. novembrī demisionēja. Tomēr viņas iedibinātais sociālekonomiskās politikas virziens nebeidzās līdz ar Tečeri, un to turpināja viņas pēcnācējs Džons Meidžors, kurš vadīja konservatīvo valdību līdz 1997. gadam, un radikāli nemainīja arī sekojošie leiboristu kabineti Tonija Blēra un Gordona Brauna vadībā.

Konstitūcija jeb „Valdības Akts”, kuru 1791. gada 3. maijā apstiprināja Polijas Seims, bija savam laikam ļoti progresīvs pamatlikums. Diemžēl tā iedzīvināšanu nepieļāva Polijas agresīvie kaimiņi: Krievijas, Prūsijas un Austrijas impērijas dažus gadus vēlāk iznīcināja Polijas valstiskumu. 18. gadsimta vidū no kādreizējās Polijas-Lietuvas savienības varenības bija palikušas vairs tikai atmiņas. Teritoriāli un iedzīvotāju skaita ziņā Žečpospoļita gan joprojām bija viena no Eiropas lielākajām valstīm, taču iekšpolitiski tik vāja, ka līdzās esošās impērijas to bija padarījušas par laukumu savām varas spēlēm. Iemesls bija iepriekšējos gadsimtos nesamērīgi augušās poļu muižniecības jeb šļahtas privilēģijas, kam trūka līdzsvarojoša pretspēka valsts varas sistēmā. Citas valstis bija atskārtušas, cik lieti izmantojams Žečpospoļitas aristokrātu egoisms un varas ambīcijas. Sevišķi aktīvas šai ziņā bija Krievija un Prūsija, kuras mērķtiecīgi kavēja centrālās varas nostiprināšanos, uzturēja muižniecībā prasības pēc veco privilēģiju saglabāšanas un ar militāru spēku iejaucās valsts iekšējos konfliktos. 1772. gadā kaimiņvalstis Krievija, Prūsija un Austrija īstenoja Pirmo Polijas dalīšanu, atņemot novājinātajai savienībai plašas teritorijas. Pašā savienībā pieņēmās spēkā prasības pēc reformām, kuras uzturēja gan pilsoņu šķira, pieprasot sev līdzvērtīgas tiesības, gan patriotiski noskaņotie aristokrāti, izprotot valsts bēdīgo situāciju. Reformu nepieciešamību apzinājās arī 1764. gadā ievēlētais karalis Staņislavs Augusts Poņatovskis. Šo spēku ietekmē 1788. gadā sanākušais Seims uzsāka darbu pie konstitūcijas izstrādes. Moments bija labvēlīgs arī starptautiski – Krievija un Austrija tobrīd bija iesaistījušās karā pret Osmaņu impēriju, un to kontrolējošais tvēriens Polijā bija atslābis. 1791. gada 3. maijā tā dēvētais „Lielais Seims” apstiprināja „Valdības aktu” – jauno Polijas-Lietuvas savienības konstitūciju. „3. maija Konstitūcija”, kā šis dokuments tiek dēvēts Polijas un Lietuvas vēsturē, bija viens no tolaik progresīvākajiem pamatlikumiem, kas savā pilsonisko brīvību un tiesību garā atpalika vienīgi no Francijas Pirmās republikas un Amerikas Savienoto Valstu konstitūcijām. Valstī tika ieviests varas dalījuma princips, tika garantēta personas neaizskaramība un likuma aizsardzība. Konstitūcija būtiski paplašināja pilsonības tiesības, likvidējot muižnieku monopolu uz pārstāvniecību Seimā, valsts amatiem un militāro karjeru. Sanktpēterburgā, Berlīnē un Vīnē „3. maija Konstitūcija” izraisīja sašutumu un bažas. Impēriju valdītājiem bija skaidrs, ka jaunais pamatlikums būtiski mazina viņu ietekmi Žečpospoļitā, tajā saskatīja bīstamo Franču revolūcijas ideju izplatīšanos. Diemžēl konstitūcijas pretinieki atradās arī pašā Polijā – vairāki poļu magnāti izdeva deklarāciju, kuras īstenais autors gan bija Krievijas imperatores Katrīnas II kancelejas priekšnieks Vasīlijs Popovs, un kurā šie muižnieki vērsās pie kaimiņvalsts carienes ar lūgumu pēc atbalsta. Ilgi lūgties nenācās, un 1792. gada maijā Polijā-Lietuvā iebruka krievu karaspēks. Poļu armija ģenerāļu Poņatovska un Koscjuško vadībā cīnījās varonīgi, taču pārspēks bija pārāk liels. Prūsija, ar kuru Polija nesen bija noslēgusi militāru savienību, deklarēja, ka pēc konstitūcijas pieņemšanas Polija kļuvusi pavisam cita valsts, tāpēc saistības vairs nav spēkā. Pēc dažiem mēnešiem karalis Staņislavs kapitulēja, cerot vienoties par pieņemamu kompromisu, taču viss beidzās ar Otro Polijas dalīšanu, kurā Krievija un Prūsija sagrāba apmēram pusi no vēl atlikušās valsts teritorijas. Šādu iznākumu nebija gaidījuši pat Konstitūcijas pretinieki, kuri tagad bija izrādījušies dzimtenes iznīcinātāji. 1794. gadā uzliesmoja ģenerāļa Koscjuško vadītā sacelšanās – pēdējais izmisīgais mēģinājums atbrīvoties no agresīvo impēriju varas. Arī šī cīņa beidzās ar sakāvi, un 1795. gadā Krievija, Prūsija un Austrija sadalīja savā starpā vēl atlikušās Polijas un Lietuvas zemes, uz vairāk nekā simtgadi izdzēšot šīs nācijas no Eiropas kartes.

2011. gada 2. maija pirmajā stundā (pēc Pakistānas laika) Savienoto Valstu īpašo uzdevumu vienības operācijā tika nogalināts teroristiskās islāmistu organizācijas „Al-Qaeda” līderis Osama bin Ladens. Tā beidzās kaismīgā un nežēlīgā džihādista pretstāve ar pasaules spēcīgāko lielvalsti.   2011. gada 2. maija pusdivpadsmitos naktī pēc Vašingtonas laika lielākie televīzijas kanāli pārraidīja Savienoto Valstu Prezidenta Baraka Obamas paziņojumu: „Es varu ziņot amerikāņu tautai un visai pasaulei, ka Savienotās Valstis ir īstenojušas operāciju, kurā nogalināts Osama bin Ladens, organizācijas Al-Qaeda līderis un terorists, kurš atbildīgs par tūkstošu nevainīgu vīriešu, sieviešu un bērnu noslepkavošanu,” pauda prezidents. Tā planēta uzzināja, ka 2011. gada 2. maija pirmajās stundās (pēc Pakistānas laika) savas šīs zemes gaitas beidzis Osama bin Muhameds bin Avads bin Ladens, viens no visu laiku zināmākajiem un meklētākajiem teroristiem. Osama bin Ladens piedzima bagātā un ietekmīgā Saūda Arābijas dzimtā, kurai bija ciešas attiecības arī ar Saūdu karaļnamu. Jaunais Osama studēja ekonomiku un vadību, mantoja visai ievērojamu kapitālu, tomēr jau jaunībā viņš esot aizrāvies ar Korānu, un sevišķi viņu interesējis džihāda jeb islamticīgo svētā kara nojēgums. 1979. gadā, būdams 22 gadus vecs, Osama devās cīnīties pret padomju okupantiem Afganistānā. Viņš atbalstīja ar naudu afgāņu brīvības cīnītājus, organizēja arābu brīvprātīgo vervēšanu, arī pats piedalījās vairākās kaujās. Afganistānas karam beidzoties, bin Ladens jau bija pamanāma autoritāte radikālo islāma cīnītāju vidē. Afganistānas cīņu veterānu dibinātā sunnītu islāmistu kaujas organizācija Al-Qaeda – tulkojumā no arābu valodas „Bāze” – tika izveidota, domājams, 1988. gadā. Rietumu un arī Saūdu monarhijas ienaidnieka lomā bin Ladens nonāca 1990. gadā, kad notika Irākas iebrukums Kuveitā. Viņš uzskatīja, ka arābu valstīm jātiek galā ar Sadamu Huseinu pašām, nepieļaujot Rietumu armiju ierašanos reģionā. Konflikts noveda pie bin Ladena izraidīšanas no dzimtenes un pavalstniecības atņemšanas; kādu laiku viņš uzturējās Sudānā, taču arī no turienes tika izraidīts un galu galā 1996. gadā rada patvērumu Afganistānā, kur pie varas bija nākuši radikālie islāmisti talibi. 1998. gadā Al-Qaeda sevi pieteica kā bīstamu antiamerikānisku spēku, noorganizējot asiņainās Savienoto Valstu vēstniecību spridzināšanas Kenijā un Tanzānijā. Un tad nāca 2001. gada 11. septembris – nežēlīgs un izaicinošs uzbrukums pašām Savienotajām Valstīm. Jau tūlīt pēc teroraktiem prezidenta Džordža Buša jaunākā administrācija pasludināja bin Ladenu un Al-Qaeda par galvenajiem aizdomās turamajiem. Pats džihādists sākumā savu vainu noliedza, taču vēlāk atzina, ka ir uzbrukumu organizētājs, uzsverot, ka ar tiem nav nekāda sakara Afganistānas talibu valdībai. Tas neglāba talibus no amerikāņu vadītās koalīcijas iebrukuma un viņu režīma sagrāves 2001. gada nogalē. Domājams, ka bin Ladens pameta Afganistānu pēc kaujām Toraboras kalnos decembrī. Kādu laiku viņš par sevi vēl atgādināja tikai ar videoierakstiem, kas pierādīja, ka džihādists joprojām ir dzīvs. Kad pēc 2007. gada jauni ieraksti ilgāku laiku vairs neparādījās, mediji sāka paust šaubas par to, vai bin Ladens maz vairs ir dzīvajos. Tomēr amerikāņu izlūkdienesti nepārtrauca meklēšanu, un tās rezultāts bija operācija „Neptūna trejžuburis”. 2011. gadā, pusnaktī starp 1. un 2. maiju pie trīsstāvu savrupnama Pakistānas pilsētā Abotabadā pielidoja divi speciāli aprīkoti helikopteri Black Hawk. 24 amerikāņu jūras spēku īpašo uzdevumu vienības SEAL profesionāļiem pietika ar 38 minūtēm, lai atrastu un nogalinātu mājā esošo Osamu bin Ladenu līdz ar vēl trim citiem vīriešiem, no kuriem viens bija viņa pieaugušais dēls Halids. Gāja bojā arī viena sieviete, vēl divas citas tika ievainotas, tai skaitā bin Ladena piektā sieva Amāla. Terorista trešā un ceturtā sieva, viņa pieci bērni un četri mazbērni, kā arī bin Ladena kurjera sieva un četri bērni, kuri arī bija mājā, uzbrukumā fiziski necieta. Savienoto Valstu militāristi gan apgalvoja, ka būtu saņēmuši bin Ladenu dzīvu, ja būtu tāda iespēja, taču neoficiāla informācija liecina, ka „Neptūna trejžuburis” jau sākotnēji bija plānota kā likvidācijas operācija.

1945. gada aprīļa beigās nacistu Reihs piedzīvoja savas pēdējās dienas. Sarkanā armija, ielenkusi Berlīni, tagad lauzās cauri galvaspilsētas drupām uz centru. Šeit, bunkurā zem Valsts kancelejas ēkas, bija patvēries nacistu līderis Ādolfs Hitlers līdz ar dažiem tuvākajiem līdzgaitniekiem un svītu. Un šeit, bunkura Mazajā pieņemšanas zālē, 1945. gada 29. aprīļa pirmajās stundās notika kāda ceremonija. Berlīnes hauleitera biroja ierēdnis Ādolfs Vāgners civilā ceremonijā salaulāja Lielvācijas vadoni Ādolfu Hitleru un Evu Braunu, oficiālā statusā Valsts kancelejas sekretāri. Neoficiāli visiem bunkura iemītniekiem, protams, bija zināms, ka Eva nu jau vairāk nekā desmit gadus ir fīrera mīļākā. Ādolfs Hitlers, tobrīd Vācijas politikas uzlecošā zvaigzne, un Eva Brauna iepazinās 1929. gada rudenī fotomākslinieka un nacistu partijas aktīvista Henriha Hofmaņa ateljē Minhenē, kur Eva bija pieņemta darbā par palīdzi un mācekli. Nākamajam fīreram tobrīd bija četrdesmit, Minhenes sīkpilsoņu ģimenes atvasei Evai – septiņpadsmit. Spriežot pēc laikabiedru atmiņām, attiecības iesila lēnām, un vismaz pāris gadus starp abiem nav bijis intīmas tuvības. Hitlers vairakkārt izteicies, ka nevarot atļauties dibināt ģimeni, jo visu savu laiku un enerģiju veltījot politikai. Tas gluži nebija tiesa, jo tieši Minhene un tās apkārtne bija vieta, kurp viņš devās atslābināties no politiskās cīņas spriedzes vecu draugu un paziņu kompānijā. Pēc visa spriežot, šais bohēmiskajās vizītēs labi iederējās arī jauniņā Eva. Tomēr meitene cerēja uz ko vairāk, un kad, nacionālsociālistu partijai izejot varas sagrābšanas finiša taisnē, tikšanās kļuva pavisam retas, viņa izšķīrās par izmisīgu soli. 1932. gada augustā Eva mēģināja izdarīt pašnāvību, sašaujoties ar sava tēva revolveri. Ievainojums kaklā izrādījās dzīvību neapdraudošs, tomēr lode bija iestrēgusi diezgan tuvu miega artērijai, un nevar apgalvot, ka jaunā dāma suicīdu tikai imitējusi. Katrā ziņā Hitlers uztvēra šo soli nopietni, un sāka izrādīt krietni nopietnākas rūpes par Evu. Tiesa, viņa joprojām turpināja dzīvot vecāku mājās, un atsevišķu dzīvokli savai mīļākajai fīrers apgādāja tikai pēc trīs gadiem un vēl viena pašnāvības mēģinājuma – šoreiz diezgan nepārprotami inscenēta. Ar laiku, fīreram paceļoties arvien lielākos varas augstumos, arī Evas Braunas dzīve kļuva arvien spožāka un komfortablāka. 1936. gadā viņa ievācās greznā savrupmājā Minhenes prestižākajā rajonā, kur līdzās bija SS reihsfīrera Himlera, nacistu partijas kancelejas vadītāja Mārtina Bormana un citu partijas bonzu īpašumi. Par viņas otrajām mājām kļuva Hitlera ārpilsētas rezidence Berghofa Bavārijas alpos, vēlāk viņai iekārtoja arī apartamentus Valsts kancelejas ēkā Berlīnē. Tomēr Evas Braunas liktenis bija un palika neapskaužams. Hitlers, pēc visa spriežot, viņas mūža vienīgais vīrietis, tā arī neuzskatīja par vajadzīgu piešķirt viņai oficiālas laulātās draudzenes statusu. Viņa bija un palika tikai mīļākā, par kuru zināja ierobežots pietuvināto ļaužu loks, bet lielākā daļa vācu tautas pat nenojauta. Eva nekad neparādījās līdzās Hitleram oficiālās ceremonijās, nekad netikās ar ārvalstu viesiem, kuri apmeklēja Berghofu, viņai nācās slēpties no vairuma Valsts kancelejas darbinieku acīm. Vairums no pārējo nacistu līderu sievām neuzskatīja viņu par līdzīgu, kaut neuzdrīkstējās to izrādīt. Par Hitlera kundzi Eva Brauna kļuva pusotru dienu pirms nāves. 1945. gada 30. aprīļa pirmajās stundās bunkurā tika saņemta ziņa, ka sarkanarmieši jau atrodas Vilhelmštrāsē, pavisam netālu no Valsts kancelejas. Tās pašas dienas pēcpusdienā Hitleru pāris izdarīja pašnāvību. Ādolfs nošāvās, savukārt Eva ieņēma nāvējošu ciankālija devu.   

1896. gada 28. aprīlis pasaulē nāk gleznotājs, grafiķis, scenogrāfs, keramiķis, interjerists, arī mākslas kritiķis un pedagogs  Romans Suta. Viņš sarakstījis pirmo ārzemēs izdoto grāmatu par latviešu mākslu. Nākamais mākslinieks dzimis veikalnieka Jēkaba Sutas un viņa sievas Natālijas Amālijas ģimenē. Nostāsti vēsta, ka Romans piedzimis ceļā, zirga ratos, tas noticis 1896. gada 28. aprīlī netālu no Cēsīm, Dzērbenes pagastā, mātei braucot pie māsas uz Kleķeru krogu. Tieši tāpēc vēlāk neliela, bet atlētiskā auguma, brāzmainā rakstura vīrs, pats par sevi teiks, ka dzimis Raunā, bet citreiz – ka Cēsīs. Romana tēvs Jēkabs nācis no Raunas, kamēr mamma, saimniekmeita Natālija Amālija – no Lodes. Romana tēvs Valkā saimniekojis savā abažūru veikalā, kur loģiski pagāja arī Romana un viņa vecākā brāļa Reinhola puikas gadi. Tēvs Jēkabs bijis stingrs un prasīgs, gaidījis no dēliem paklausību un disciplīnu, kamēr Romans bijis īsts brīvdomātājs, kam izdevās kļūt par vietējo puiku barvedi, pateicoties savai fantāzijai un spējai aizraut apkārtējos. Mākslinieks mācījās gan Valkas pamatskolā, gan Pleskavas reālskolā. Vecāki cerēja, ka reālskola nešpetno dēlu savaldīs, bet, kas tev deva, padsmitnieka gados abi ar brāli Reinholdu viņi aizbēga no mājām  un pieteicās uz tālbraucēju kuģa par jungām, un nevienam nezinot aizceļojuši līdz par Havaju salām. Izmisušie un neziņas sagrautie vecāki, domādami, ka dēli zaudēti, ierīkojušu divas kapu kopiņas, bet tad vienā jaukā dienā pasaules apceļotāji atgriežas, krāsainiem palmu, krokodilu un daiļu peldētāju tetovējumiem izrotāti. Turklāt ar bagātīgiem piedzīvojumu stāstiem azotē. Romas, piemēram, svešās zemes esot gājis boksa ringā un cīnījies kā līdzīgs ar līdzīgu ar profesionāliem cīkstoņiem. Brālis Reinholds pēc šī ceļojuma kāpj pa tālbraucēja kapteiņa karjeras kāpnēm, kamēr Romans pēc mammas domām nekas vairāk par bokseri dzīvē nebūs. Tomēr Romans pārsteidz ģimeni un apkārtējos iestājoties Jūlija Madernieka mākslas studijā, kur apguvis pamatus kā labs zīmētājs uzreiz tiek uzņemts Rīgas pilsētas mākslas skolas otrajā kursā. Pirmā pasaules kara laikā, ģimenei evakuējoties, Romans turpina izglītoties Penzas mākslas skolā. Un tieši tur Romans sastop savu mīlestību Aleksandru Beļcovu, kuru aizrauj Sutas dedzība un erudīcija mākslā, rezultātā abi, karam beidzoties, pārceļas uz Latviju. Starp citu Romana māte Beļcovu ilgi neesot pieņēmusi un tieši tāpēc par dēla precībām ar Aleksandru, kas notika septiņus gadus pēc abu satikšanās, mamma Natālija uzzināja tikai no preses. Idilliski laulība ilga vien pāris gadu, bet tajā piedzima meita Tatjana. Sutas kubisma gleznas un melnbaltie tušas zīmējumi iekļauti Latvijas grafikas zelta fondā.  Tieši viņš aizsāka mūsu laikmetīgā dizaina ēru. Bijis scenogrāfs, interjeru un filmu dekorators, apgleznojis porcelānu, veidojis gobelēnu, ilustrējis grāmatas…Būdams bez augstākās mākslinieciskās izglītības, viņš  sarakstījis pirmo ārzemēs izdoto grāmatu par latviešu jaunlaiku mākslu. Tiek saukts par visīstāko avangardistu, kurš ar savu izcilo ožu allaž sajutis jaunos pasaules strāvojumus. Otrā pasaules kara laikā Suta nokļūst Gruzijā, kur strādājis Tbilisi kinostudijā par dekoratoru, tieši Gruzijā 1944. gada 14. jūlijā Romans Suta 47 gadu vecumā nošauts kā tautas ienaidnieks.

1810. gada 27. aprīlis vēsturē iegājis ar to, ka šai dienā komponists Ludvigs van Bēthovens sacerējis savu slaveno skaņdarbu „Elīzei”. Šodien vairāk par to, kura varētu būt tā laimīgā, kurai pasaulsavenais skaņdarbs veltīts. Bagatelli nr. 25 la minorā, ko pasaule labāk pazīst ar nosaukumu „Elīzei”, uzskata par vienu no Ludviga van Bēthovena populārākajām kompozīcijām, kas gan netika publicēta komponista dzīves laikā. To atklāja tikai četrdesmit gadu pēc Bēthovena nāves. Bēthovens „Elīzei” sarakstījis 1810. gadā, divus gadus pirms zaudēja dzirdi. Daudzu paaudžu garumā skaņdarbs bijis mūzikas skolēnu programmas stūrakmens un pēdējos gados – arī viena no populārākajām mobilo telefonu melodijām. Tā kā oriģinālais manuskripts ticis nozaudēts, laiku laikos bijušas spekulācijas par to, kas bijusi Elīze, kurai veltīts Bēthovena skaņdarbs. Šobrīd pastāv trīs versijas, vienu no tām izvirzījuši austriešu muzikologi, kuri 2001. gadā paziņoja, ka  slavenais Ludviga van Bēthovena skaņdarbs „Elīzei” patiesībā bija veltīts nevis Elīzei, bet gan Terēzei. Lai arī elēģijas klavierēm manuskripts ir pazudis bez pēdām,  austriešu muzikologi uzskata, ka viņiem izdevies precīzi noteikt, ka laikā, kad tapa „Elīzei”, Bēthovens aplidoja Vīnes ārsta meitu – pianisti Terēzi Malfati un ir veltījis savu skaņdarbu tieši viņai. Kāpēc skaņdarbu sauc „Elīzei”, nevis „Terēzei”, atbilde meklējama Bēthovena rokrakstā. Un kļūda skaņdarba nosaukumā radusies tipogrāfijā. Saliekot partitūru, strādnieki nav varējuši izburtot komponista briesmīgo rokrakstu un tā nāca klajā elēģija „Elīzei”. Tikmēr 2009. gadā vācu muzikologi nāca klajā ar vēl citu versiju, sakot, ka viņiem beidzot izdevies noskaidrot, kam tieši veltīts šis skaņdarbs. Kā uzskata vācu muzikologs Klauss Martins Kopics, noslēpumainā sieviete bijusi vācu dziedātāja Elizabete Rēkele. Viņas brālis Jozefs Augusts Rēkels bija tenors, kas spēlējis Florestānu operā "Fidelio" iestudējumā, ko 1806. gadā diriģējis pats Bēthovens. Elizabete pievienojusies brālim 1807. gadā un ātri tika uzņemta komponista draugu lokā, atklāja Koplics. Taču beigās viņa apprecējās ar Bēthovena draugu un sāncensi, austriešu komponistu Johanu Nepomuku Hummelu. Koplics apgalvo, ka Elizabeti Rēkeli sauca arī par Elīzu, ko apstiprina kristību ieraksts Sv. Stefana katedrālē Vīnē. "Kristot savu pirmo bērnu 1814. gada 9. martā, viņa nosaukta par Mariju Evu Elīzu, kas nozīmē, ka Vīnē viņa bijusi pazīstama kā Elīza, nevis Elizabete," norāda Koplics, piebilstot, ka grūti pateikt, cik tuvas attiecības viņai bijušas ar vācu komponistu. "Taču ir skaidrs, ka Bēthovenam viņa ļoti patika."Pēc eksperta vārdiem, ir liecības, "ka kādu vakariņu laikā Bēthovens iekniebis viņai rokā, paužot savu pieķeršanos". Tāpat ir zināms, ka īsi pirms savas nāves Bēthovens viņai uzdāvinājis savu matu šķipsnu un vienu no savām pēdējām rakstāmspalvām. Tikmēr kanādiešu muzikoloģe Rita Steblina 2014. gadā rosināja, ka iespējams, skaņdarbs veltīts Rēgensburgā dzimušam brīnumbērnam Elīzei Barensfeldai, kura koncertējusi kopā ar Bēthovena draugu Johanu Nepomuku Melcelu. Elīze tolaik bijusi vien 13 gadu veca. Un kā uzskata muzikoloģe, iepriekš pieminētā Terēza Malfati varēja būt Elīzes klavierskolotāja. Lai iegūtu savas mīļotās Terēzes uzmanību, Bēthovens uzrakstījis 13 gadus vecajai skolniecei šo bagatelli. Tiesa, pati muzikoloģe šo versiju atstāj ar treknu jautājuma zīmi.

Basku pilsētas Gernikas vārds ir kļuvis par sinonīmu kara postam un šausmām. Stāsts par postošo aviācijas uzlidojumu Gernikai Spānijas pilsoņu kara laikā, 1937. gada 26. aprīlī. 1936. gada vasarā Spānijā uzliesmoja pilsoņu karš. Tā kā nacionālisti ģenerāļa Franko vadībā cīnījās par strikti unitāru spāņu valsti, starp aktīvākajiem republikāņu atbalstītājiem bija nacionālo minoritāšu reģioni, tai skaitā basku zemes. Jau pašā kara sākumā baski izrādījās atšķelti no pārējās republikāņu kontrolētās valsts daļas, un tiem arvien grūtāk nācās pretoties labāk organizētajiem un bruņotajiem nacionālistiem. Sevišķi jūtams bija frankistu pārsvars gaisā, kur Biskajas frontē viņu pusē cīnījās arī vācu aviācijas leģions „Kondors”, apgādāts ar modernākajām Vācijā ražotājām lidmašīnām. 1937. gada aprīļa sākumā frankistus no Basku apgabala galvaspilsētas Bilbao šķīra vairs tikai pārdesmit kilometru un viens republikāņu atbalsta punkts – Gernikas pilsētiņa ar apmēram 5000 iedzīvotāju. Stratēģiski Gernika bija nozīmīga: caur to veda praktiski visi svarīgākie ceļi, kas savienoja Bilbao ar republikāņu vēl kontrolēto teritoriju uz dienvidiem un rietumiem. Pie tam pilsētā kopš seniem laikiem bija basku tautas sapulču vieta, tātad nozīmīgs nacionālās vēstures centrs. Tas varētu izskaidrot, kāpēc Gernika tika izvēlēta par mērķi plašam vācu un itāļu aviācijas spēku uzlidojumam, tomēr tas neizskaidro un, galvenais, neattaisno uzbrukuma raksturu. 1937. gada 26. aprīlī pret Gerniku tika sūtīti vairāki aviācijas uzlidojuma viļņi, dažās stundās pārvēršot lielu daļu pilsētas liesmojošā drupu kaudzē. Uzlidojumu komandēja virsleitnants Volframs fon Rihthofens, vēlākais aviācijas ģenerālfeldmaršals. Domājams, tieši viņš izvēlējās bombardēšanas taktiku, lietojot gan eksplozīvās, gan degbumbas. Gernikas vēsturiskā apbūve pa lielai daļai sastāvēja no koka, un uguns iznīcināja veselus kvartālus. Pats Rihthofens savā dienasgrāmatā apgalvoja, ka upuru neesot daudz, jo uzlidojums noticis brīvdienā, kad daudzi devušies no pilsētas prom un daudzi citi paspējuši pamest centru pirms galvenā uzlidojuma viļņa. Tomēr citas ziņas vēsta, ka todien Gernikā bijusi tradicionālā tirgus diena, un pilsētas centrā pulcējušies ne vien gernikieši, bet arī ļaudis no apkārtnes un liels skaits bēgļu. Iespējams, daudzi nav varējuši laicīgi tikt prom, jo šaurās ielas nosprostojuši gruveši, sagrauti arī vairāki tilti pār Mundakas upi. Šķiet ļoti ticams, ka šeit tika izmēģināta tā dēvētā terora bombardēšanas taktika, kuras mērķis ir ar nežēlīgu civiliedzīvotāju iznīcināšanu iedragāt pretinieka morāli. Līdzīgu taktiku vācieši izmantoja vēlāk – jau Otrā pasaules kara laikā pret Polijas, Nīderlandes un Lielbritānijas pilsētām. Dati par kopējo upuru skaitu ir ļoti atšķirīgi – tie svārstās no pāris simtiem līdz pat diviem tūkstošiem. Jau nākamajā dienā pēc uzlidojuma Gernikā ieradās britu žurnālists Džordžs Stīrs, un visu turpmāko nedēļu laikraksts The Times publicēja viņa reportāžas par notikušo; vēlāk tās pārpublicēja arī New York Post. Gernikas liktenis kļuva par tematu māksliniekam Pablo Pikaso, kuram Spānijas republikāņu valdība bija pasūtījusi darbu spāņu paviljonam pasaules izstādē Parīzē, kas tika atklāta mēnesi vēlāk. Tapa Pikaso glezna „Gernika” – viens no slavenākajiem mākslas darbiem pasaules vēsturē un vispāratpazīts kara radītu ciešanu simbols.

Ja nacistiskās Vācijas vadonis Ādolfs Hitlers rakstīja dienasgrāmatu, tad tā nav saglabājusies. 62 klades, kuras kā Hitlera dienasgrāmatu nopirks Rietumvācijas žurnāls "Stern", publicējot par to sensacionālu materiālu 1983. gada 25. aprīlī, izrādījās viltojums. 1983. gada 25. aprīlī vācu žurnāls Stern piedāvāja saviem lasītājiem varenu sensāciju – „Atrastas Hitlera dienasgrāmatas” vēstīja virsraksts uz ārējā apvāka. Sarkano burtu fonā varēja skatīt uzņēmumu: glītas kladītes melnos ādas vākos ar zeltītu gotisku monogrammu „AH”. Nākamajās lappusēs sekoja plašu fragmentu publikācija, kas lika domāt, ka šis atradums var diezgan pamatīgi mainīt rietumvācu sabiedrībā valdošos priekšstatus par nacistu Reihu un Otrā pasaules kara izraisīšanās apstākļiem. Hitlers te vairs nešķita tik nepārprotami asinskārs agresors, par kādu viņu pieņemts uzlūkot pēckara pasaulē. Žurnālam šo unikālo arhīvu – 62 klades, pierakstītas laikā no 1933. līdz 1945. gadam, – bija piegādājis tā ilggadējs līdzstrādnieks Gerds Heidemanis. Tās esot atrastas notriektas vācu lidmašīnas atlūzās Berlīnes tuvumā 1945. gadā, vēlāk nonākušas kāda Austrumvācijas armijas virsnieka rokās, kurš tās slepeni pārsūtījis uz Rietumvāciju. Heidemanis bija Stern darbinieks teju visu savu apzinīgo mūžu – vairāk nekā trīsdesmit gadu, un viņa autoritāte bija izšķirošs arguments, lai žurnāls samaksātu deviņus miljonus marku jeb aptuveni 6,5 miljonus eiro mūslaiku naudā dienasgrāmatu īpašniekam, kurš slēpās aiz pseidonīma „Dr. Fišers”. 25. aprīļa publikācijai bija tūlītējs efekts – Stern tirāža palēcās par aptuveni sestdaļu jeb 300 000 eksemplāru. Tomēr preses konference, kuru žurnāls bija iecerējis kā savu zvaigžņu stundu, kļuva par fiasko. Spožā sensācija sabruka kā kāršu namiņš pēc vienkārša jautājuma, kuru uzdeva skandalozais britu vēsturnieks Deivids Irvings, – vai ir veikta iegūto materiālu ķīmiskā analīze? Izrādījās – nē. Sargājot jauniegūto seupersensāciju no informācijas noplūdes, Stern pirms publikācijas dienasgrāmatām bija pielaidis tikai divus vēsturniekus – britu Hjū Trevoru-Rouperu un amerikāni Gerhardu Vainbergu. Abi tobrīd bija apliecinājuši, ka, viņuprāt, dienasgrāmatas esot īstas, taču nu strauji mainīja viedokli. Rūpīgāk apsverot, atklājās vairākas apšaubāmas detaļas. Piemēram, bija vispārzināms, ka Hitleram pēdējos dzīves gados ļoti stipri trīcēja rokas, bet uz rokrakstu „dienasgrāmatās” tas nebija atstājis ne mazāko iespaidu. Jau pāris nedēļu laikā Vācijas Valsts arhīva laboratorija sniedza nepārprotamu slēdzienu: papīrs, līme, iesējums – viss bija gatavots pēckara laikā. Vienam no arhīva darbiniekiem arī izdevās atrast avotu, no kura viltotājs bija smēlies tekstuālo materiālu – 1962. gadā izdotu grāmatu „Hitlers – runas un paziņojumi”. Viltotās „Hitlera dienasgrāmatas” uzjundīja sazvērestības teorijas. Daudzi sprieda, ka te roku varētu būt pielicis austrumvācu drošības dienests Stasi, lai mainītu rietumvāciešu priekšstatu par britu un amerikāņu lomu Otrā pasaules kara procesos un, iespējams, pabojātu Vācijas attiecības ar tās stratēģiskajiem sabiedrotajiem. Šķita neticami, ka neskaitāmās lappuses būtu viltojis viens cilvēks. Tomēr tā izrādījās tiesa – viltotājs bija Štutgartes nacistu laika antikvariāta tirgotājs Konrads Kūjaus. Viņam un arī žurnālistam Heidemanim šī afēra maksāja vairāk nekā četrus gadus aiz restēm, pie tam tiesa uzskatīja abus par praktiski vienlīdz vainīgiem. No amatiem bija jāatvadās Stern vadošajiem redaktoriem, kā arī britu izdevumu The Sunday Times un Newsweek redaktoriem, kuri bija plānojuši „dienasgrāmatu” pārpublicēšanu. Pamatīgi cieta arī procesā iesaistīto vēsturnieku reputācija.

Amerikas Savienoto Valstu Kongresa bibliotēka, kas 1800. gada 24. aprīlī tika nodibināta pamatā šīs likumdevēju institūcijas vajadzībām, faktiski atbilst nacionālās bibliotēkas statusam. Tās grāmatu krājums ir šobrīd lielākais pasaulē. Bija 18. gadsimta pēdējais vai 19. gadsimta pirmais - īsāk sakot,1800. gada pavasaris, kad Amerikas Savienoto Valstu augstākie varas nesēji posās uz Jurģiem. No līdzšinējās galvaspilsētas Filadelfijā viņi pārcēlās uz jauno galvaspilsētu Vašingtonu, kas atrodas īpaši izveidotā Kolumbijas Federālajā apgabalā Potomakas upes krastos. Vietu galvaspilsētai izraudzījies pirmais Savienoto Valstu prezidents Džordžs Vašingtons, un pilsēta nes viņa vārdu, savukārt, gandrīz tukšā vietā būvējamās metropoles projekts pieder franču izcelsmes arhitektam Pjēram Šarlam Lanfānam. Tā nu 1800. gada 24. aprīlī prezidents Džons Adamss, Džordža Vašingtona pēctecis prezidenta amatā, parakstīja Kongresa lēmumu par galvaspilsētas pārcelšanu, un cita starpā šai lēmumā bija paredzēts piešķirt 5000 dolāru, lai "iegādātos tādas grāmatas un tik daudz, cik nepieciešams Kongresa lietošanai, un iekārtotu atbilstošas telpas šo grāmatu glabāšanai". Tas arī ir sākums Amerikas Savienoto Valstu Kongresa bibliotēkai, kas, sākumā iecerēta kā grāmatu krājums likumdevēju vajadzībām, vēlāk kļūst par Amerikas Savienoto Valstu de facto nacionālo bibliotēku un vienu no bagātākajām un prestižākajām grāmatu un rokrakstu krātuvēm pasaulē. Divas reizes savā vēsturē Kongresa bibliotēka piedzīvojusi postošas ugunsnelaimes. Pirmā atgadījās 1814. gadā, kad bija izcēlies karš starp Savienotajām Valstīm un Lielbritāniju. Briti uz laiku ieņem Vašingtonu un pielaiž uguni Kapitolija ēkai, kur sadega arī tobrīd iegādātais bibliotēkas krājums - apmēram 3000 sējumu. Tad nu bijušais prezidents Tomass Džefersons piedāvāja šķirties no savas personiskās, visa mūža laikā vāktās bibliotēkas - nepilniem 6500 sējumu. Tiem laikiem tas ir ievērojams krājums, un Kongress pieņem piedāvājumu, asignējot tā iepirkšanai 23,950 dolārus - arī visai ievērojamu, tiem laikiem, summu. Diemžēl divas trešdaļas no Džefersona krājuma gāja bojā citā ugunsgrēkā, kas 1851. gadā aprija 35,000 no bibliotēkā tobrīd savāktajiem 55 000 grāmatu. 19. gadsimta beigās bibliotēkai uzcēla Vašingtonas centrā jaunu majestātisku ēku, kam piešķirts Tomasa Džefersona vārds. 1939. gadā to papildina vēl viena - tā dēvētā Džona Adamsa ēka. Šis notikums vainagoja ilggadējā bibliotēkas vadītāja Hereberta Patnema četrdesmit gadus Kongresa bibliotekāra amatā. Viņa laikā bibliotēka attīstās arī kvalitatīvi, iepērkot sevišķi daudz senu un unikālu grāmatu, - senas indiešu, ķīniešu, japāņu, ebreju tekstu kolekcijas, daļu no imperatoru Romanovu dzimtas bibliotēkas. Ir gadījumi, kad iepirkumus ierosina nevis bibliotēka, bet gan kongresmeņi - slavenākais gadījums ir Otto Volbēra inkunābulu kolekcijas iepirkšana par pusotru miljonu dolāru 1929. gadā. Inkunābulas ir vissenākās drukātās grāmatas, iespiestas Eiropā pirms 1501. gada, un Volbēra kolekcijā ir arī sevišķi rets pirmiespiedēja Gūtenberga Bībeles izdevums - drukāts uz pergamenta un praktiski nebojāts. Pasaulē tādi zināmi tikai trīs. Bet kopējais Amerikas Savienoto Valstu Kongresa bibliotēkas krājumā šobrīd ir apmēram 30 miljoni grāmatu un citu iespieddarbu un 58 miljoni manuskriptu, kā arī liels daudzums dažādu citu tekstuālu materiālu.

1920. gada 23. aprīlī Ankārā uz pirmo sēdi sanāk Turcijas Lielā nacionālā asambleja – topošās Turcijas republikas parlaments. Pirmā pasaules kara beigas Turcija sagaidīja zaudētājas valsts statusā. Iesaistoties karā Vācijas un Austroungārijas pusē Osmaņu sultāna valdība acīmredzot bija cerējusi vismaz daļēji atjaunot savu kādreizējo varenību, kas pēdējos gadsimtos bija tikai brukusi. Bet tagad šķita, ka pienācis pēdējais cēliens. Sevras mierlīgumā Antante diktēja sultānam Mehmedam VI smagus noteikumus: Turcijai bija jāzaudē ne tikai visas arābu apdzīvotās zemes Tuvajos austrumos, bet arī teritorijas, kurās dzīvoja daudz turku: Grieķijai piešķīra gandrīz visu Turcijas Eiropas daļu un arī Izmiras rajonu Mazāzijas piekrastē, austrumos plašas teritorijas atdeva jaundibinātajai Armēnijai, tika spriests arī par kurdu valsts izveidi. Pašu turku ziņā palika tikai Anatolija - Mazāzijas centrālie rajoni. Nav grūti iedomāties, ka šāds lietu izkārtojums daudzos turkos radīja nacionāla pazemojuma izjūtu un vēlmi pretoties. Drīz sabiedrotajiem nācās pārliecināties, ka turku nācijas spēka potenciāls nebūt nav izsmelts. Sultāna valdības liktenīgā pārrēķināšanās bija ģenerāļa Mustafas Kemala jeb Kemalpašā iecelšana par turku vienību inspektoru Anatolijā. Viņa oficiālais uzdevums bija nodrošināt Antantes uzspiesto turku armijas atbruņošanos. Līdz pat šodienai nav īsti skaidrs, vai sultāns tā rīkojās, vēloties aizvākt autoritatīvo ģenerāli no galvaspilsētas vai arī nojaušot, ka tikai viņš spēs saliedēt nāciju šai kritiskajā vēstures momentā. Katrā ziņā, ieradies Anatolijā, Kemalpašā sāka aktīvi organizēt nacionālās atdzimšanas kustību. Antantes valstis vēroja procesu ar aizvien pieaugošam bažām, taču apspiest to ar spēku neuzņēmās - iebrukums Turcijas centrālajos rajonos varētu maksāt pārāk dārgi, un ne tikai finansiālā nozīmē. 1920. gada martā ģenerālis Kemals izsludināja jauna nacionālā parlamenta - Lielās Nacionālās asamblejas - vēlēšanas, un 1920. gada 23. aprīlī 190 deputāti pulcējās uz pirmo parlamenta sēdi Ankarā. Lavīdamies garām okupācijas spēku sargposteņiem, te ieradās arī ap simtu vecā - Osmaņu parlamenta deputātu no Stambulas, līdz ar to vecais parlaments beidza pastāvēt. Sabiedrotie pasludināja, ka tādējādi par vienīgo varas nesēju kļuvis sultāns, bet faktiski Mehmeds VI šai valstī vairs nelēma neko. Bija acīmredzami, ka turku nācija izvēlējusies sev jaunu līderi - parlamenta pirmajā darba dienā ievēlēto prezidentu Mustafu Kemalu. No visām pusēm uz valsts centru plūda nacionāli noskaņoti ierēdņi un virsnieki, tika slepus vesti kara materiāli no okupētās daļas, nacionālistu bruņotie spēki sāka atkarot zaudētās teritorijas. Eiropas lielvalstīm nebija vēlēšanās uzsākt plašu karadarbību, grieķi vieni nespēja pretoties, un tā vismaz Eiropā turki praktiski atjaunoja pirmskara robežas. Armēniju līdz ar pārējo Aizkaukāzu okupēja Sarkanā armija, un Ļeņina valdība labprāt atdeva turkiem ne tikai 1. pasaules karā zaudēto, bet vēl arī Karsas apgabalu, kas cara laikā bija piederējis Krievijai. Tomēr vēl būtiskāki par militārajiem panākumiem ir Kemala valdības sasniegumi jaunās valsts veidošanā. Patiešām bija revolucionāras. Sākot ar to, ka turku valodas rakstība pāriet no arābu uz latīņu alfabētu, beidzot ar sultāna atstādināšanu, republikas pasludināšanu 1923. gadā un totālu islāma reliģijas elementu izskaušanu no valsts pārvaldes, tieslietu un izglītības sistēmām. Turcijas Lielajā Nacionālajā asamblejā jau 1935. gadā ievēlēja pirmās 18 deputātes - laikā kad dažās Eiropas valstīs sievietēm vēl vispār nav vēlēšanu tiesību.

Šodien, 22. aprīlī, dzimšanas dienu svin viens no leģendāriem Holivudas aktieriem Džeks Nikolsons. Un izrādās, ka lieliskā aktiera dzimšanas ir noslēpumiem apvīta un sensacionālo ziņu par savu patieso izcelsmi Nikolsons uzzinājis vien 37 gadu vecumā. Džeks Nikolsons jeb īstā vārdā Džons Džozefs Nikolsons ir patiesi leģendārs aktieris. Viņš Oskara balvai ticis nominēts 12 reižu, kas viņu padara par nominācijām bagātāko aktieri. Nikolsons var var lepoties ar Oskariem gan par pirmā plāna aktiera veikumu,  filmās "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" un "Cik labi vien var būt", gan arī par aktierdarbu otrā plāna lomā filmā "Maiguma valoda".  Šis aktieris nevar sūdzēties par "Zelta globusu" trūkumu, to viņa kontā ir vismaz seši, un vēl - 1994. gadā viņš kļuva par vienu no jaunākajiem ASV filmu institūta balvas par mūža ieguldījumu saņēmējiem. Nikolsonas nenoliedzami ir sieviešu mīlulis, viņš esot izcils sarunu biedrs, turklāt kā zivs ūdenī jūtas sarunājoties par jebkuru tematu. Jā, viņš arī brunču mednieks, kurš fascinē ar savu Češīras kaķa cienīgu smīnu. Turklāt viņš uzskata, ka pēdējos gados kinoindustrijā radītas vien dažas filmas, kas ir kinomākslas cienīgas, viss pārējais Nikolsona vārdiem runājot esot pirotehniķu caureja. Džeks Nikolsons piedzima 1937. gada 22. aprīlī  Ņūdžersijā, Amerikas Savienotajās valstīs. Viņa mamma Etele Meja bija friziere, kurai Ņūdžersijā piederēja skaistumkopšanas salons, tikmēr savu tēvu Džonu Džeks Nikolsons atceras kā vīru, kurš allaž bijis vieglā žvingulī. Ar šo domu par to, ka viņa vecāki ir Etele Meja un Džons, Džeks Nikolsons dzīvoja līdz 37 gadu vecumam, kad kāds reportieris, veidojot biogrāfisku rakstu par aktieri, atklāja sensacionālu faktu, kas saistīts ar aktieri. Izrādās, ka cilvēki, kurus viņš uzskatījis par saviem vecākiem, patiesībā bijuši Džeka vecvecāki un viņa mamma bija viņa vecākā māsa Džūna. Izrādās, ka Džūna agrā jaunībā bija cerējusi kļūt par aktrisi un 16 gadu vecumā, laimes un veikmses skatuves mākslās meklējumu dēļ, pārcēlusies uz dzīvi Ņujorkā, kur palikusi stāvoklī. Lieki piebilst, ka tolaik, proti, pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu otrajā pusē ziņu, ka neprecētai, nepilngadīgai meitenei gaidāms bērns, sabiedrībā uztvēra kā katastrofu. Uzzinājuši ziņu par meitas krišanu negodā, Džūnas vecāki rīkojās tiem laikiem loģiski un likumsakarīgi - viņi devās pie meitas uz Ņujorku un, kad viņa pasaulē laida dēlu, vecāki viņam deva vārdu Džons Džozefs un pasludināja viņu par savu bērnu. Ģimene atgriezās mājās Ņūdžersijā un turpināja ierasto dzīvi, nevienam nenojaušot, kas noticis. Tomēr visu šo laiku Nikolsonu ģimeni pavadīja lielais noslēpums, kas apstiprināts ar klusēšanas zvērestu, ko vecāki paņēma līdzi sev kapā. Šis gadījums liekas kā ņemts no veco laiku lubenēm, ja vien tas neatbilstu īstenībai. Kad 37 gadu vecumā Nikolsons to uzzināja, viņš atklāja, šis satriecošais jaunums esot izskaidrojis daudzas mīklainības, kas viņu bija intuitīvi nomocījušas gadiem ilgi. Viņš juties pateicīgs par to, ka nu zina patiesību. Un ar sev raksturīgo cinisko humoru piebilst, ka kopš tās dienas viņš pavisam noteikti esot abortu pretinieks.  Par to, kurš ir Džeka Nikolsona bioloģiskais tēvs, kā saka, zinātnieki vēl strīdas. Kad bija atklātībā nākušas ziņas par viņa īsto mammu, viņam esot piezvanījis kāds vīrs vārdā Dons Farsillo-Rouzs un apgalvojis, ka Džeka tēvs esot viņš. Nikolsons esot veco vīru pieklājīgi uzklausījis un pēc tam noteicis, ka tas esot jauki, bet, lai vairs viņš nezvanot. Nikolsons nepielūdzami atteicies veikt DNS un pirkstu nospiedumu testus, lai noskaidrotu, vai 1998. gadā aizsaulē aizgājušais Dons patiešām bija viņa tēvs. Bet pajautāt, kā bija patiesībā, savai īstajai mammai aktierim nebija iespējas, jo Džūna, zaudējot cīņā ar vēzi, viņsaulē aizgāja 1963. gadā, vēl krietni pirms Džeks uzzināja, ka māsa ir mamma.

2016. gada 21. aprīlī pēkšņi 57 gadu vecumā mirst viens no tā brīža ietekmīgākajiem popmūziķiem – Prinss. Amerikāņu mūziķis Prinss īstajā vārdā Prinss Rodžers Nelsons, viens no sava laika ietekmīgākajiem popmūziķiem, kurš spožās karjeras laikā kopš 1976. gada izdevis 39 studijas albumus, kopā pārdodot vairāk kā 100 miljonus ierakstu. Saņēmis Kinoakadēmijas balvu, „Grammy” balvu par mūziku filmai „Purpura lietus”, kā arī „Zelta globusu” par dziesmu filmai „Jautrā pleznas”, bet 2004. gadā viņu uzņēma Rokenrola slavas zālē. Liktenīgs ražīgajam mūziķim bija 2016. gada 21. aprīlis, kad apmēram plkst. 9.43, policijas patruļa ieradās izsaukuma vietā – skaņu ieraksta studijā „Paisley Park” Šanhassenā. Policisti un mediķi ieraudzīja liftā gulošu vīrieti bez redzamām dzīvības pazīmēm. Veicot pirmās palīdzības pasākumus, atgriezt vīrieti pie samaņas neizdevās. Tika konstatēts, ka nāve iestājusies pl.10.07 no rīta. Tika noskaidrota mirušā personība – tas bija Šanhassenā dzīvojušais 57 gadus vecais Prinss Rodžers Nelsons. Acumirklī uzsāka izmeklēšanu, lai konstatētu nāves cēloni. Kamēr ritēja izmeklēšana, sabiedrība lūkoja sekot līdzi pēdējo dienu notikumiem. Pēdējos dzīves mēnešus mūziķis sirdzis ar gripu, tādēļ sava mūža pēdējā aprīlī viņam nācās atcelt divus koncertus. Tikmēr 15. aprīlī mūziķis par spīti sliktajai pašsajūtai tomēr uzlēma par labu koncertam Atlantā. Atgriežoties no koncerta, viņam kļuvis sliktāk. Acīmredzot, Prinsa pašsajūta tobrīd bija patiešām ļoti nelāga, jo mirklī kad līdz galamērķim bija atlicis lidot mazāk par 50 minūtēm, privātā lidmašīna veica piespiedu nosēšanos Ilinoisas štata Molainas pilsētā, lai mūziķis varētu slimnīcā saņemt medicīnisko palīdzību. Vairāki avoti uzsvēra, ka Prinss tika aizvests uz slimnīcu, kur ārsti izdarījuši viņam “drošu injekciju” (tāda parasti tiek pielietota, lai neitralizētu opiātu radītas sekas), pēc notikušā rakstīja slavenību tenku portāls TMZ, citējot vārdā nenosaukta avota teikto. Mediķi ieteikuši mūziķim uzturēties slimnīcā 24 stundas, jo viņam bijusi organisma atūdeņošanās.  Tomēr viņš jau pēc trim stundām nolēmis to pamest, jo viņam nebija nodrošināta privāta palāta. Brīdī, ka mākslinieks pametis slimnīcu, kā atceras aculiecinieki, viņš izskatījies nevesels un, viņaprāt, mediķiem nevajadzējis pieļaut mūziķa došanos mājup. Kā stāstīja dziedātāja bērnības draugs un bijušais kolēģis Andrē Simone, pēc došanās prom no slimnīcas Prinss draugam rakstījis, ka jūtoties normāli, un solījis braukt ciemos uz Losandželosu. Neraugoties uz nelāgo pašsajūtu, viņš brīvdienās pirms aiziešanas viņsaulē bijis ballītē vienā no pilsētas naktslokāliem, kur gan nedziedāja, bet no skatuves uzrunāja publiku, kas pārdzīvoja par viņa veselības stāvokli. Prinss mierināja fanus, aicinādams „velti netērēt savas lūgšanas”. Nākamajā dienā Prinss tika manīts vizināmies ar velosipēdu rajonā, kurā dzīvoja. Kaut gan mūziķis par savu pašsajūtu nesūdzējās ne draugam, ne sava talanta pielūdzējiem, pēc visa spriežot, ar veselību pēdējā laikā viņam bijušas lielas problēmas. Prinsa kaimiņi stāsta, ka pēdējās nedēļas laikā viņu četras reizes manījuši tuvējā aptiekā. Beidzamo reizi Prinss tur redzēts īsi pirms savas nāves. Kā stāsta aculiecinieki, mūziķis izskatījies „novārdzis un pārlieku nervozs”. Izmeklēšana noslēdzās ar oficiālu nāves paziņojumu, kurā  57 gadus vecā mūziķa nāve tiek definēta kā negadījums. Kā nāves iemesls autopsijas rezultātos minēta fentanila toksicitāte. Rezultātos atklāts, ka nāves brīdī Prinss svēris vien 50 kilogramus. Tāpat minēts, ka mūziķis bijis tērpies melnā, kā arī atrasts sava īpašuma liftā. Dziedātāja svainis Moriss Filipss tikmēr paziņojis, ka Prinss pirms nāves nav gulējis 154 stundas jeb aptuveni sešarpus diennaktis. “Viņš strādāja 154 stundas bez pārtraukuma,” svainis pavēstīja dziedātāja faniem. 

1999. gada 20. aprīlī divi pusaudži Amerikā sarīkoja slaktiņu Kolumbainas vidusskolā Denverā, ASV Kolorado štatā, nošaujot 13 cilvēkus un izdarot pašnāvības. 1999. gada 20. aprīlī aptuveni pulksten 11:20 divi bruņoti skolas audzēkņi – 17 gadu vecais Dilans Klebolds un 18 gadus vecais Eriks Hariss – atklāja uguni pie Kolumbainas vidusskolas ēkas Denveras piepilsētā. Kā vēlāk noskaidroja izmeklēšanā, tās dienas notikumi ritēja šādi: vispirms šāvēji uz skolu atbraukuši katrs ar savu automašīnu, ap 11:10 devušies uz skolas kafejnīcu, kur  novietojuši somas ar paštaisītiem spridzekļiem.  Tiem bija jāeksplodē 11:17. Uzbrucēji somas atstājuši iekšpusē, paši izgājuši ārā gaidīt sprādzienu. Kad sprāgstvielas pievīla, Klebolds un Hariss sākuši apšaudi. Viņi turpināja apšaudi skolā. Aptuveni 11:35 viņi bija nogalinājuši 12 skolēnus un vienu skolotāju, kā arī ievainojuši 23 cilvēkus. Nepilnu stundu pēc savas asiņainās plosīšanās uzbrucēji pavērsa ieročus pret sevi, izdarot pašnāvību turpat skolas bibliotēkā. Noziegums izraisīja valsts mēroga debates par ieroču kontroli un skolu drošību, kā arī lielu izmeklēšanu, lai noskaidrotu, kas motivēja pusaudžus. Tūlīt pēc apšaudes tika izteikti minējumi, ka Klebolds un Hariss par saviem upuriem apzināti izvēlējušies minoritātes un kristiešus, par to liecināja kāda no uzbrukuma epizodēm, kad vienai no skolniecēm Kesijai Bernalai uzbrucējs esot  jautājis, vai viņa tic Dievam. Kad Bernāla pateikusi: “Jā”, viņa tika nošauta. Skolnieces vecāki vēlāk uzrakstīja grāmatu ar nosaukumu „Viņa teica jā”, godinot savas meitas piemiņu. Tomēr acīmredzot jautājums patiesībā netika uzdots Bernalai, bet gan citam studentam, kurš jau bija ievainots ar šāvienu. Kad šis upuris atbildēja “Jā”, šāvējs aizgāja. Policijas specvienība skolā iegājusi 47 minūtes pēc slaktiņa sākuma, tā tolaik ziņoja raidsabiedrība CNN. Jaunieši bijuši bruņoti ar vairākiem ieročiem. Viņu pie skolas novietotajās automašīnās atradās spridzekļi, kuriem, domājams, bija jāeksplodē, lai nogalinātu pie ēkas vēlāk sapulcējušos vecākus un policistus, vēsta laikraksts "USA Today". Pēc slaktiņa izplatījās virkne teoriju, ka abi jaunieši atriebušies par apcelšanu skolā, vērsušies pret noteiktām sociālām grupām, minoritātēm, kristiešiem, ka viņi ietekmējušies no videospēlēm un mūzikas, kā arī citas teorijas. Neviena no tām izmeklēšanas laikā apstiprinājumu gan neguva, upurus viņi izvēlējušies nejauši. Jaunieši uzbrukumu plānojuši ilgāk par gadu. Spridzekļu iedarbošanās gadījumā ietu bojā teju ikviens, kurš atradās skolas kafetērijā, norāda policija. Bet zīmīgi, ka divdesmit gadu vēlāk kāda amerikāņu pusaudža māte atklāja sava dēla nodomus, līdzīgu slaktiņu atkārtot. Par 17 gadus vecā dēla asiņainajiem nodomiem viņa uzzinājusi, izlasot dēla personīgo dienasgrāmatu, kurā viņš sīki un smalki aprakstījis savus nodomus, atklājot, ka gatavojas uzspridzināt bumbas un sarīkot apšaudi.  Puisis bija izvēlējies zīmīgu datumu - 2020. gada 20. aprīli. Māte nodeva dēlu policijai, sakot, ka viņai ir sajūta, ka ir izdarījusi ko nepareizu, tikmēr policija un Amerikas sabiedrība novērtēja mātes paveikto. Mātes mīlestība bija atkāpusies nozieguma priekšā.

1897. gada 19. aprīlī franču publicists Leo Taksils nāca klajā ar publisku paziņojumu, ka atmaskojumi, ko viņš veselus divpadsmit gadus bija publicējis par brīvmūrnieku jeb masonu kustību, ir tīrais izdomājums. Attiecīgi noskaņotas aprindas šiem viņa pekstiņiem bija aizrautīgi ticējušas un, var piebilst, mēdz ticēt joprojām. 1897. gada 19. aprīlī Parīzes Ģeogrāfijas biedrības Amfiteātra zāli pildīja lūgta publika. Žurnālisti, literāti, katoļu garīdznieki bija ieradušies, sekojot populārā publicista Leo Taksila, īstā vārdā Gabriela Žogāna-Pāža, uzaicinājumam. Savas karjeras sākumā turpat divdesmit gadus agrāk Taksils bija sevi pieteicis kā pārliecināts ateists un dzēlīgs reliģisko aizspriedumu kritiķis, publicējot tādus darbus kā „Jautrā Bībele” un „Jautrais Evaņģēlijs”. Taču tad, 1885. gadā, viņš pēkšņi bija paziņojis par atgriešanos Katoļu baznīcas klēpī un pievērsies brīvmūrnieku jeb masonu kustības atmaskošanai. Divpadsmit gadus publika bija ar aizrautību lasījusi viņa vēstījumus par brīvmūrnieku ložu baisajām aizkulisēm: par sātaniskiem rituāliem, par dēmona Bafometa kultu, par pasaules pakļaušanas plāniem. Katoļu garīdzniecība, ievērojot Vatikāna nepārprotami naidīgo attieksmi pret brīvmūrniekiem, uzņēma Taksila publikācijas ar ovācijām. Tagad klātesošajiem bija piesolīta jauna sensācija: viņi varēs skatīt vaigā un uzklausīt Diānu Voganu – dāmu, kuras dzīvesstāsts un atklāsmes veidoja lielu daļu no Leo Taksila publikācijām. Šajās grāmatās viņa figurēja kā izbijusi Augstākās Luciferisko brīvmūrnieku jeb pallādisma ložas priesteriene, kas, atgriezusies pie īstenās ticības un tagad atklāj savu kādreizējo domubiedru noslēpumus. Tomēr sanākšana izvērtās gluži citāda, nekā gaidīts. Leo Taksils, uzrunādams klātesošos, pauda: „Nedusmojiet, mani svētie tēvi, bet smejiet no sirds, kad tagad jums saku, ka viss notikušais ir gluži pretējs jūsu gaidītajam. Te nav ne miņas no uzticīga katoļa, kas, slepeni iekļuvis Augstākās Pallādiskās brīvmūrniecības rindās un atklājis tās noslēpumus. Te, gluži pretēji, ir brīvdomātājs, kurš, [..] ieradies jūsu nometnē un veselus divpadsmit gadus te rādījis savu teātri, un… tas ir jūsu padevīgs kalps!” Tātad divpadsmit gadus Leo Taksils bija vazājis aiz deguna tos, kuri bija gatavi uzķerties uz viņa sensacionālo izdomājumu āķa un ticēt sazvērestības teorijām. Publicists nekautrējās atzīt, ka šo ļautiņu aizspriedumi un tumsonība viņam ļāvuši arī labi nopelnīt, tomēr viņa galvenais motīvs, šķiet, bija mistificētāja azarts. Deviņus gadus pēc uzstāšanās Parīzes Ģeogrāfijas biedrībā viņš kādā intervijā esot sacījis: „Sabiedrība padarīja mani par to, kas esmu – par sava laika dižāko meli –, jo, kad es uzsāku rakstīt pret brīvmūrniekiem vērstos tekstus, mans mērķis bija tikai un vienīgi uzjautrināties. Noziegumi, kuros es viņus vainoju, bija tik groteski, tik neiespējami, tik ļoti pārspīlēti, ka ikvienam taču vajadzēja saskatīt te joku un godāt mani kā jauna humora žanra aizsācēju. Bet mani lasītāji tā nedomāja – viņi pieņēma manas pasaciņas kā svētu patiesību, un jo vairāk es meloju, nolūkā beidzot likt viņiem saprast, ka es taču meloju, jo viņi nostiprinājās savā pārliecībā, ka esmu pats ticamības paraugs. Ak, cik gan jautru vakaru es nepavadīju kopā ar saviem līdzautoriem, izperējot jaunus sižetus, jaunas neiedomājamas patiesības un loģikas kroplības, cenšoties cits citu pārspēt mistifikāciju ražošanā. Brīžiem man šķita, es nobeigšos no smiekliem par kārtējo priekšlikumu, bet tas viss gāja cauri. Ļaužu muļķībai nav robežu!” Var vien piebilst, ka arī mūsdienās var atrast tekstus, kuri pilnā nopietnībā atsaucas uz Leo Taksila atklājumiem; un ne vien dzeltenajā presē, bet arī darbos, kas pretendē uz nopietnu pētījumu statusu.

1864. gadā divās tolaik lielākās vācu valstis – Austrija un Prūsija – pieteica karu Dānijai, lai atņemtu tai pārsvarā vāciskās Šlēvigas un Holšteinas hercogistes. Tā bija nevienlīdzīga cīņa, kurā Dānijai nācās piekāpties. Šī kara izšķirošā kauja notika pie Dibeles pilsētiņas tagadējās Dānijas dienvidos 1864. gada 18. aprīlī. 1864. gadā uzliesmoja Otrais Šlēsvigas karš. Tā iemesls bija jau vairākas desmitgades ilgstošais konflikts starp Dānijas karalisti un toreizējo Vācu valstu savienību par Šlēsvigas un Holšteinas hercogistu piederību. Kopš viduslaikiem Dānijas karalis bija arī abu šo hercogistu senjors, taču tās nepiederēja dāņu kroņa zemēm. Dienvidos esošā Holšteina bija pamatā vāciska, tālāk uz ziemeļiem – Šlēsvigā – vācu valoda dominēja dienvidu apgabalos, kā arī pilsētās, savukārt zemnieki lielākajā hercogistes daļā runāja dāņu valodā. 19. gs. vidū Vācijā, kā daudzviet Eiropā, arvien noteiktāk iezīmējās nacionālas valsts veidošanās process, kas neatstāja vienaldzīgus arī vāciski runājošos dāņu karaļa pavalstniekus Šlēsvigā un Holšteinā. Viņu sacelšanās ar prasību pievienoties Vācu Savienībai – konfederācijai, kura pēc Napoleona kariem bija izveidota kādreizējās Svētās Romas impērijas vietā, – 1848. gadā izraisīja Pirmo Šlēsvigas karu starp Dāniju un vairākām vācu valstīm, starp kurām varenākā bija Prūsija. Tomēr dāņiem šai karā izdevās nosargāt savas robežas, un abas hercogistes palika Dānijas sastāvā, gan ar lielu autonomiju. Tomēr jau 15 gadus vēlāk konflikts uzliesmoja no jauna. Dānijā pieņēma jaunu, liberālu konstitūciju un mēģināja to attiecināt arī uz dāņu daļēji apdzīvoto Šlēsvigu. Rezultātā divas varenākās Vācu Savienības valstis – Prūsija un Austrija – pieteica Dānijai karu. Dānijas galvenās priekšrocības bija samērā viegli aizsargājamās pozīcijas šaurajā Jitlandes pussalas dienviddaļā, kā arī spēcīgā kara flote, kas varēja balstīt fronti no jūras puses. Tomēr karā pret Dāniju bija iesaistījušās divas lielvalstis ar nesalīdzināmi lielāku potenciālu. Vācu plāns ātri iznīcināt Dānijas armiju gan neizdevās – dāņi atkāpās ar nelielām kaujām, līdz sasniedza dāniskos apgabalus Šlēsvigas vidienē. Šeit, pie Dibeles pilsētiņas netālu no Baltijas jūras piekrastes 1864. gada 18. aprīlī notika šī kara izšķirošā kauja. Tajā pozīcijām, kuras aizstāvēja trīs dāņu brigādes, kopumā apmēram 11 000 vīru, uzbruka prūšu armijas 1. korpuss – apmēram 36 000 vīru sastāvā. Vāciešiem bija arī modernākas šautenes, pārsvars artilērijā; vienīgā dāņu priekšrocība bija bruņukuģis „Rolfs Krake”, taču ar tā ugunsjaudu bija par maz, lai aizturētu prūšu uzbrukumu. Jau pusstundu pēc kaujas sākuma pirmā dāņu aizsardzības līnija bija vācu rokās, un tikai pašaizliedzīgs dāņu 8. brigādes pretuzbrukums, zaudējot pusi sastāva, ļāva pārējiem dāņu spēkiem organizēti atkāpties pāri Alsfjorda šaurumam uz Alsas salu. Pēc Dibeles bija skaidrs, ka Dānijai neizdosies aizkavēt sabiedroto armijas tālāku virzību savā teritorijā, tomēr arī sabiedrotajiem bija skaidrs, ka dāņi var visai ilgi aizstāvēties savās arhipelāga salās. Uz vācu valstīm zināmu spiedienu izdarīja Lielbritānija un Krievija, tomēr Dānijas vēlmei paturēt visas teritorijas, kurās bija dāņu iedzīvotāji, t.i. Šlēsvigas ziemeļdaļu, sabiedrotie nepiekrita. Sarunām nevedoties, atjaunojās karadarbība, un jūlija sākumā vācu valstu armijas bija okupējušas visu Dānijas cietzemi, dāņiem atkāpjoties uz arhipelāgu. Mierlīgumu galu galā noslēdza 1864. gada oktobrī, un Dānijai nācās atteikties no abām strīdīgajām hercogistēm. Valsts zaudēja apmēram 40% teritorijas un gandrīz tikpat iedzīvotāju. Apmēram 200 000 Šlēsvigas dāņu nonāca Prūsijas, vēlāk – Vācijas impērijas pavalstniecībā. Tikai pēc Vācijas sakāves Pirmajā pasaules karā Šlēsvigā tika sarīkots referendums, un dāņu apdzīvotā kādreizējās hercogistes ziemeļdaļa atgriezās Dānijas sastāvā.

Viena no spilgtākajām epizodēm Krievijas impērijas strādnieku kustības vēsturē bija streikojošo „Ļenas zelta ieguves sabiedrības” raktuvju strādnieku apšaušana 1912. gada 17. aprīlī (4. aprīlī pēc Vecā stila). Žandarmu sarīkotā asinspirts satricināja visu valsti, un šī viļņošanās bija priekšvēstnesis dramatiskajiem notikumiem cara impērijā piecus gadus vēlāk. 20. gadsimta sākumā nozīmīgākais zelta ieguves uzņēmums Krievijas impērijā bija „Ļenas zelta ieguves sabiedrība”, kura piegādāja no 43% līdz 60% ikgadējā valsts ieguves kopapjoma. Austrumsibīrijā, Ļenas pietekas Vitimas baseinā, akciju sabiedrības īpašumā bija 431 atradne vairāk nekā 42 000 hektāru platībā. Uzņēmuma darbība atnesa tālajam Sibīrijas novadam tiem laikiem pārsteidzošas tehniskās novitātes: hidroelektrostaciju, telefona tīklu un Krievijā pirmo elektrificēto dzelzceļu. Akciju sabiedrība bija monopolizējusi arī šejienes transporta un apgādes tīklu. Nepārprotami, arī ar vietējām varas iestādēm uzņēmumam bija īpašas attiecības. Aiz „Ļenas zelta ieguves sabiedrības” impozantās fasādes slēpās ne mazums problēmu. Zeltraktuvju bizness prasīja lielus ieguldījumus, atdeve nebūt nebija garantēta, un lielāko daļu savas pastāvēšanas laika uzņēmums visai izmisīgi cīnījās par rentabilitāti. Strādnieku algas raktuvēs bija teju divreiz lielākas nekā strādniekiem Maskavā vai Pēterburgā, taču arī darba un dzīves apstākļi bija smagi. 11,5 stundas bija jāpavada vairākus desmitus metru dziļās šahtās, pastāvīgā aukstumā un mitrumā, bieži – līdz ceļiem ūdenī, pustumsā. Tika taupīts uz drošības tehnikas rēķina, un nelaimes gadījumu bija simtiem. Barakas – pārpildītas un lielāko tiesu bez elementārām labierīcībām. Viss dzīvei nepieciešamais pērkams par īpašiem taloniem uzņēmuma monopolveikalos, kur cenas bija augstas, bet kvalitāte – apšaubāma. Ģimeni strādnieks drīkstēja ņemt līdzi uz raktuvju zonu tikai ar administrācijas atļauju. Parasti tas netika liegts, taču līdzatvestajai sievai un pusaugu bērniem tad pēc priekšniecības prasības vajadzēja periodiski strādāt raktuvē, par daudz mazāku samaksu, reizēm vispār par velti. Tomēr strādniekus nolīgt nebija grūti – Krievijā tobrīd jau vairākas desmitgades valdīja demogrāfiskais sprādziens un darbaroku netrūka. Tas mudināja uzņēmuma īpašniekus apcirpt atalgojumu un citādi taupīt uz strādnieku rēķina. Streiks „Ļenas zelta ieguves sabiedrības” raktuvē „Andrejevskoje” sākās 1912. gada martā un drīz vien pārsviedās uz citām raktuvēm. Konkrētais iegansts esot bijusi bojātas vai arī zirga gaļas pārdošana sabiedrības bodītē. Strādnieki izvirzīja prasības par astoņu stundu darbdienu, algas palielinājumu, sieviešu strādināšanas izbeigšanu un dzīves apstākļu uzlabošanu. Administrācija sākotnēji nedaudz piekāpās, taču kad strādnieki savas prasības nemīkstināja, raktuvēs ieradās žandarmu vienība un vairāki tiesu un prokuratūras ierēdņi. Streika komiteju arestēja, apsūdzot politisku prasību izvirzīšanās, kas nebija tiesa. 1912. gada 17. aprīlī apmēram 3000 strādnieku devās gājienā. Gājienam ceļu aizšķērsoja poručika Tjuščevska komandētie žandarmi. Spriežot pēc visa, viņi vienkārši sāka šaut strādnieku pūlī. Ziņas par upuru skaitu dažādos avotos atšķiras, taču minimālais atrodamais skaitlis ir 170 nogalinātie un 202 ievainotie. Asinspirts guva plašu rezonansi tā laika Krievijas presē. Notika karstas debates Valsts Domē. Uz raktuvju rajonu izbrauca veselas divas komisijas: valdības komisija ar bijušo tieslietu ministru Sergeju Manuhinu priekšgalā un Domes sastādītā sabiedriskā komisija, kuru vadīja jurists un vēlākais Krievijas Pagaidu valdības vadītājs Aleksandrs Kerenskis. Par vienīgo vainīgo tika atzīts poručiks Tjuščevskis, kuru pazemināja par ierindnieku un pārcēla dienestā zemessardzē. Skandāla rezultātā valdība atteica finansējumu šaursliežu dzelzceļa līnijai, ko bija plānots celt uz raktuvju rajonu. Streiks ilga vēl vairākus mēnešus, un tā noslēgumā apmēram 80% strādnieku uzņēmuma raktuves pameta. Solidaritātes streiki aptvēra visu Krievijas impēriju, un tajos piedalījās apmēram 300 000. Daudzi vēsturnieki uzskata, ka tas bija sākums jaunam revolucionārās aktivitātes vilnim Krievijā, kas tā arī nenoplaka pilnībā, galu galā novedot pie 1917. gada revolūcijas un impērijas sabrukuma.

1919. gada 16. martā, laikā, kad ritēja Latvijas Neatkarības kara cīņas,  Liepāja dislocētās vācu armijas un baltvācu zemessardzes vienības īstenoja apvērsumu pret Latvijas Pagaidu valdību ar Kārli Ulmani priekšgalā. Apvērsums izdevās tikai pa daļai, pagaidu valdība patvērās uz Liepāja ostā esoša kuģa, un vairākus mēnešus Latvijā darbojās veselas trīs valdības – boļševistiskā Stučkas valdība Rīgā, pučistu izveidotā Andrieva Niedras valdība Liepājā un Ulmaņa Pagaidu valdība uz kuģa klāja Liepājas reidā. 1919. gada sākumā Sarkanā armija ieņēma gandrīz visu Latvijas teritoriju, un šeit nodibinājās Latvijas Sociālistiskā Padomju republika. Latvijas Pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā patvērās Liepājā. Kurzemes dienvidrietumu stūri pret lielinieku iebrukumu izdevās noturēt, pateicoties Vācijas militārajai klātbūtnei. Februāra sākumā Berlīnes valdības šurp komandētais ģenerālis Rīdigers fon der Golcs organizēja sekmīgu aizsardzību un jau drīz uzsāka pretuzbrukumu. Golcam pakļāvās Vācijas regulārās armijas un brīvprātīgo vienības, vietējo vācbaltiešu zemessardze jeb Landesvērs, krievu vienība un latviešu brigāde, kuru kopš Oskara Kalpaka bojāejas marta sākumā komandēja Jānis Balodis. 18. martā šie spēki ieņēma Jelgavu. Tomēr Kārļa Ulmaņa pagaidu valdības situācija Liepājā tikām izrādījās apdraudēta. 1919. gada februārī Liepājas ostā Latvijas muitnieki aizturēja Vidzemes muižniecības landmaršalu Heinrihu fon Štriku, kā arī zviedru pulkvežleitnantu Nilsu Edlundu un atvaļināto vācu armijas virsnieku Karlu Štoku. Pie viņiem atrada dokumentus, kuri vedināja uz domām par plāniem likvidēt 1918. gadā nodibināto Latvijas Republiku un veidot kādu Baltijas valsti, kurā lielāka ietekme būtu vācbaltiešu minoritātei. Fon Štrikam un Edlundam izdevās pamest Kurzemi, taču virsnieks Štoks palika apcietinājumā, un tas kļuva par zināmu ieganstu notikumiem 1919. gada aprīlī. Jau kopš aprīļa sākuma latviešu spēki sāka saņemt informāciju par kādu briestošu vācu militāru akciju, tomēr ministru prezidents Ulmanis bija pārliecināts, ka sabiedroto misiju un flotes eskadras klātbūtnē vācieši avantūras neatļausies. Tā izrādījās alošanās. Sākot ar 13. aprīli, vācu spēki veica arvien intensīvākas provokācijas pret Liepājas Karostā dislocētajām latviešu vienībām, atbruņojot atsevišķus sargposteņus un aizturot karavīrus. Uzbrukumus īstenoja Hansa fon Manteifela komandētā Landesvēra Trieciengrupa un no Vācijas ieradies t.s. brīvkorpusu bataljons Franča Pfefera fon Solomona vadībā. 15. aprīlī Pfefera bataljons uzbruka latviešu vienību štābam, atbrīvoja tur ieslodzīto Karlu Štoku, sagūstīja latviešu virsniekus un kareivjus un izdemolēja telpas. Nākamajā dienā Pagaidu valdības iestādēm tika pārtraukti telefona sakari un Pfefera kareivji atkal uzbruka latviešiem Karostā. Ulmanis, iekšlietu ministrs Miķelis Valters un vairāki virsnieki ieradās pie fon der Golca pēc paskaidrojumiem. Ģenerālis teicās neko nezinām un solīja noskaidrot, taču, kā vēlāk izrādījās, tieši šīs sarunas laikā vācu kareivji bija iebrukuši Pagaidu valdības un Apsardzības ministrijas telpās, arī tipogrāfijā, kur drukāja Latvijas rubļus, visu izdemolējuši un izlaupījuši. Šais incidentos tika nogalināti vairāki latviešu karavīri. Landesvēristi uz laiku aizturēja Miķeli Valteru un apgādības ministru Jāni Blumbergu. Ministru prezidents Ulmanis sākotnēji patvērās Lielbritānijas pārstāvniecībā, pārējie kabineta locekļi vai nu slēpās pilsētā, vai pārcēlās uz britu karakuģiem, no kurienes pēc ilgāka vai īsāka laika pārvācās uz Liepājas reidā noenkuroto tvaikoni „Saratov”. Karostā dislocētajai apmēram 250 vīru latviešu karaspēka vienībai, kas ieņēma aizsardzības pozīcijas, vācieši neuzbruka, visdrīzāk baidoties no sabiedroto eskadras spēku iejaukšanās. Tā 1919. gada 16. aprīlī tika īstenots pučs pret Kārļa Ulmaņa vadīto Latvijas Republikas pagaidu valdību. Vēsturnieki joprojām nav vienisprātis par to, kas bija galvenie šī apvērsuma iniciatori – vācbaltiešu muižniecības aprindas vai fon der Golcs un ar viņu saistītie spēki, kuri vēlējās Vācijas militārās un politiskās ietekmes saglabāšanu Latvijā. Lai kā arī nebūtu, pučisti savu mērķi nesasniedza. Latvijas Pagaidu valdība, kaut daļēji izolēta un rīcībnespējīga, tomēr turpināja darboties. Tās popularitāte latviešu sabiedrībā arvien pieauga, un tas galu galā noteica pučistu plānu izgāšanos.

Pirmo fundamentālo angļu valodas skaidrojošo vārdnīcu 18. gs. vidū radīja viens cilvēks – rakstnieks un publicists Semjuels Džonsons. Vairāku Londonas izdevēju kopīgi apgādāts, izdevums nāca klajā 1755. gada 15. aprīlī. Pirmās vārdnīcas Eiropā parādījās 16. gs., vispirms kā tulkojošās, visbiežāk no latīņu un grieķu valodas. Nākamajā gadsimtā tām sekoja vienvalodas jeb skaidrojošās vārdnīcas. Pirmā tāda bija Sebastiana de Kovarrubiasa „Kastīliešu un spāņu valodas tēzaurs” 1611. gadā. Gadu vēlāk līdzīgs izdevums iznāca itāliešu valodai, gadsimta beigās tapa pirmās nopietnās franču valodas skaidrojošās vārdnīcas. Savi mēģinājumu šai virzienā bija arī angļu valodā, tomēr līdz pat 18. gs. vidum tie palika struktūrā un saturā diezgan primitīvi apkopojumi, kas pamatā pievērsās reti lietotu, pārprotamu un aizgūtu vārdu skaidrojumiem, nepretendējot fiksēt angļu leksiku kā kopumu un veidot angļu valodas standartu. Par lūzumu šai ziņā kļuva angļu rakstnieka, publicista un apgaismotāja Semjuela Džonsona „Angļu valodas vārdnīca”, nereti dēvēta par „Džonsona vārdnīcu”. Tās pirmais izdevums tika nāca klajā 1755. gada 15. aprīlī. 1746. gada jūnijā vairāki Londonas izdevēji, starp kuriem bija Džonsona draugs, literāts Roberts Dadslijs un Tomass Longmens, kura vārdu joprojām nes viena no Lielbritānijas lielākajām izdevniecībām, vērsās pie Džonsona ar piedāvājumu sastādīt angļu valodas vārdnīcu. Džonsons uzņēmās veikt darbu par pusotru tūkstoti gineju, kas atbilst apmēram 250 000 britu mārciņu mūsdienās. Tomēr nav skaidrs, vai autoram izmaksāts arī kāds avanss, jo nākamajā gadā viņš vērsies pēc atbalsta pie pazīstamā mākslu patrona Česterfīldas grāfa Filipa Stenhoupa. Zināmu atbalstu grāfs sniedzis, taču ne īpaši lielu, par ko vēlāk Džonsons viņam nosūtījis pārmetošu vēstuli. Cik var noprast, leksikogrāfam nācies cīnīties ar materiālām grūtībām gan darba gaitā, kas plānoto trīs gadu vietā prasījusi septiņus, gan pat pēc tā pabeigšanas. Viņa finanšu situācija stabilizējusies tikai pēc tam, kad karalis Džordžs III, novērtējot veikumu, piešķīris autoram pieklājīgu mūža pensiju. Semjuela Džonsona „Angļu valodas vārdnīca” ir patiesi titānisks darbs viena cilvēka spēkiem. Pirmais izdevums aptvēra nepilnus 43 000 šķirkļu, no kuriem daži – tādiem daudzās nozīmēs un kontekstos lietotiem vārdiem kā, piemēram, put (‘likt’) vai take (‘ņemt’) – ir vairākas lappuses gari. Džonsons bija pirmais angļu leksikogrāfijā, kurš vārdu skaidrojumus pēc iespējas papildināja ar lietojuma piemēriem no literatūras; pavisam viņa vārdnīcā ir apmēram 114 000 šādu paraugu – Šekspīra, Miltona, Draidena, Svifta un citu klasiķu citātu. Izdevuma pirmais variants iznāca divos iespaidīgos sējumos, kurus gan drīz pārformēja četros, jo uz izcili kvalitatīvā papīra drukātā grāmata bija arī krietni smaga. Nākamajā gadā tika laista klajā saīsinātā versija mazākā formātā, kur nebija lietojuma piemēru, tikai skaidrojumi. Tieši šis, cenā daudz pieejamākais izdevums, kļuva teju tikpat neiztrūkstošs katras izglītotas britu ģimenes mājās, kāda bija Bībele krietnu kristiešu miteklī. Vārdnīca tika uzņemta lielākoties ar entuziasmu un atzinību. Protams, tā bija sava laika produkts, kas atspoguļoja tā brīža valodniecības līmeni, kad tādas jomas kā etimoloģija un fonētika vēl tikai spēra savus pirmos soļus. Tomēr uz nākamo pusotru gadsimtu, kamēr nesākās darbs pie Oksfordas angļu valodas vārdnīcas, „Džonsona vārdnīca” palika autoritatīvākais angļu leksikas avots un leksikogrāfijas paraugs kā Britu salās, tā citur pasaulē.   

1865. gada 14. aprīlī aktieris Džons Vilkss Būts nāvējoši sašauj ASV prezidentu Ābrahamu Linkolnu. Džons Vilkss Būts tiek uzskatīts par visu laiku slavenāko aktieri, kurš nogalinājis cilvēku. Iemesls? Par viņa upuri kļuva 16. ASV prezidents Abrahams Linkolns. Būts bija skatītāju mīlēts un kritiķu atzinību saņēmis aktieris, kuru īpaši cienīja Amerikas dienvidos vēl pirms Pilsoņu kara. Kara laikā nokļuvis ziemeļos un aktierī sākusi rūgt neapmierinātība. 1865. gada 14. aprīlī Linkolns kopā ar sievu devās uz izrādi "Mūsu amerikāņu brālēns"  Forda teātrī Vašingtonā. Ritēja izrādes trešais cēliens, brīdī, kad skatītāji zālē gardi smējušies, prezidenta ložā, kur atradās Linkolns, ienāca tobrīd vien 26 gadus vecais Būts. Viņš no neliela attāluma ar pistoli iešāva Linkolnam pakausī. Šāvējam cenšoties aizbēgt, viens no Linkolna pavadoņiem – majors Retbuns centies aizturēt Būtu, tomēr tas viņu ievainoja ar dunča dūrienu. Būts izleca no ložas uz skatuvi un iesaucās "Sic semper tyrannis!" ("Tā notiek ar tirāniem!"), kā esot teicis Bruts pēc Cēzara nogalināšanas. Brīdī, kad Būts šāva uz prezidentu, viņš esot smējies, tāpēc, zaudējot samaņu, viņa sejā smaids palicis. Kāda aktrise pēc notikušā teikusi, ka pēc tam, kad atskanēja šāviens, viņa paskatījusies trokšņa virzienā un ieraudzījusi Linkolnu bezsamaņā, ar galvu uz krūtīm, bet ar smaidu sejā. Prezidents deviņas stundas atradās komā un nomira nākamajā rītā, 15. aprīlī, pulksten 7:22. Saskaņā ar dažām liecībām, Linkolns pēdējā elpas vilcienā esot pasmaidījis un tad atstājis šo pasauli. Viņa novārgušās sejas vaibstos iezīmējies neizsakāms miers. Tikmēr Buts vēl divpadsmit dienu bēguļoja un tad viņu izsekojot atrada kādā fermā Virdžīnijas štatā 70 jūdzes jeb 110 kilometru uz dienvidiem no slepkavības vietas Vašingtonas. Pēc tam, kad Būts atteicās padoties, viņu nogalināja. Tas notika 26 aprīlī.

Georga Frīdriha Hendeļa oratorijas “Mesija” pirmatskaņojums notika Dublinā, Īrijā, 1742. gada 13. aprīlī. Georga Frīdriha Hendeļa oratorija „Mesija” ir viens no vismajestātiskākajiem skaņdarbiem Rietumu mūzikas vēsturē. Saskaņā ar mūzikas profesionāļu teikto, Hendeļa oratorijas vokāli simfoniskajā repertuārā izceļas kā varena kalnu grēda, kurā “Mesija” ir tās augstākā virsotne. “Mesija” ir komponista vispopulārākais skaņdarbs. To atskaņo visā pasaulē, un kori “Aleluja” zina teju  ikviens. Ja salīdzina Hendeļa mūziku ar viņa laikabiedru Bahu, Hendeļa skaņdarbos nav tik izteiktas dievbijības, kā tas ir Baham. Hendeļa garīgajai mūzikai piemīt prieks, sajūsma, ārkārtīgs miers un visu aptveroša gaisma.  Mūsdienās Georga Frīdriha Hendeļa oratorijas “Mesija” atskaņošana skatītājiem Ziemassvētku laikā ir tradīcija, kas iesakņojusies gandrīz tikpat dziļi kā eglītes dekorēšana un piparkūku cepšana. Baznīcās un koncertzālēs visā pasaulē slavenākais garīgās mūzikas skaņdarbs angļu valodā tiek izpildīts gan pilnā, gan saīsinātā versijā, gan ar publikas piedalīšanos, gan bez tās, bet gandrīz vienmēr un tikai adventes jeb Ziemassvētku gaidīšanas laikā. Tāpēc daudzi būtu pārsteigti, uzzinot, ka “Mesija” sākotnēji nebija paredzēts kā Ziemassvētku skaņdarbs.  “Mesija” savu pasaules pirmatskaņojumu piedzīvoja 1742. gada 13. aprīlī, gavēņa laikā koncertzālē Dublinā, Īrijā, ar pašu komponistu pie klavesīna. Iedvesmu “Mesija” radīja zinātnieks un redaktors Čārlzs Dženens, dievbijīgs un evaņģēlisks kristietis, kurš bija ļoti norūpējies par deisma un citu apgaismības paveidu pieaugošo ietekmi, kā arī savu spiedienu radīja apkārtējo nostāja, dēvējot komponistu un citus par nereliģioziem. Bībeles studijas bija viena no Džennensa interešu jomām un pamats viņa kopdarbam ar Hendeli. Proti, Dženens radīja libretu, un nogādāja to  draugam Georgam Frīdriham Hendelim un ierosināja to veidot par pamatu oratorijai, kas īpaši paredzēta priekšnesumam laicīgā vidē nedēļā tieši pirms Lieldienām. Hendeļa pētniece Rūta Smita no Kembridžas norāda, ka “Mesija vērsta uz tiem klausītājiem, kuri bija ieradušies teātrī, nevis baznīcā Klusās nedēļas laikā, lai atgādinātu viņiem par viņu šķietamo ticību un iespējamo likteni”. Var skaidri apgalvot, ka tieši Georgs Frīdrihs Hendelis un viņa pārpasaulīgā mūzika ir tas, kas padarīja darbu tik mūžīgu un iedvesmojošu. Plašu popularitāti Mesija ieguva tikai Hendeļa dzīves pēdējos gados, taču vairāk nekā divus gadsimtus vēlāk tas joprojām ir viens no pazīstamākajiem baroka laika mūzikas darbiem. Ja padomā, ka Hendelis “Mesija” partitūru sacerēja tikai 24 dienu laikā, var mēģināt saprast, cik neticami viņu cienīja daži no viņa sekotājiem. Pats Hendelis esot bijis dzīves baudītājs, cīnītājs un cietējs.  Viņš deva spēcīgus impulsus komponistiem laikabiedriem un pēctečiem, Jozefu Haidnu, Volfgandu Amadeju Mocartu un Bēthovenu ieskaitot. Ne velti  Ludvigs van Bēthovens par Hendeli teicis: “Viņš ir izcilākais komponists, kāds jebkad dzīvojis. Es noņemu cepuri un nometos ceļos viņa kapa priekšā.”

1945. gada 12. aprīlī, Otrā pasaules kara beigu priekšvakarā, savas šīs zemes gaitas beidza tolaik pasaules varenākās lielvalsts līderis, vienīgais trīsreiz ievēlētais Amerikas Savienoto Valstu prezidents Franklins Delano Rūzvelts. 1940. gada novembrī Franklins Delano Rūzvelts tika ievēlēts par Amerikas Savienoto Valstu prezidentu uz trešo termiņu. Tobrīd vēl nebija pieņemts likums, kas nosaka, ka šo valsts galvas amatu drīkst ieņemt tikai divas reizes, tomēr ievēlēšana bija bezprecedenta gadījums, un Rūzvelts bija, ir un paliek vienīgais trīskārtējais Baltā nama saimnieks vēsturē. Protams, to noteica milzu autoritāte, kuru viņš bija iemantojis amerikāņu sabiedrībā, vadīdams tobrīd ekonomiski varenāko pasaules lielvalsti cauri trauksmainajiem Lielās depresijas un Otrā pasaules kara laikiem. Diemžēl, sava trešā termiņa beigas 32. Savienoto Valstu prezidentam nebija lemts piedzīvot – 1945. gada 12. aprīlī, būdams 63 gadus vecs, Franklins Delano Rūzvelts devās mūžībā. Abi nākamā prezidenta vecāki – tēvs Džeimss Rūzvelts un māte Sāra Dealno – nāca no senām amerikāņu elites dzimtām, kuru saknes Jaunajā pasaulē rodamas jau 17. gs. Franklinam rados bija 26. Savienoto Valstu prezidents Teodors Rūzvelts. Guvis izcilu izglītību Hārvarda universitātē un Kolumbijas universitātes juridiskajā skolā, jaunais Rūzvelts uzsāka advokāta karjeru un jau dažus gadus vēlāk iesaistījās politikā, kļūdams par Ņujorkas štata likumdevēju sapulces locekli no Demokrātu partijas. Politisko karjeru nepārtrauca arī 22 gadu vecumā pārciestais poliomielīts, kas uz mūžu iesēdināja Rūzveltu invalīda ratiņos. 46 gadu vecumā viņš kļuva par Ņujorkas štata gubernatoru un pēc diviem termiņiem šai amatā sekmīgi startēja 1932. gada prezidenta vēlēšanās. „Mums nav jāvairās atklāti uzlūkot mūsu šodienas situācija. Šī dižā nācija izturēs, kā tā izturējusi līdz šim – tā atspirgs un uzplauks. Tāpēc pirmām kārtām ļaujiet man paust manu stingro pārliecību, ka vienīgais, no kā mums ir jābaidās, ir – pašas mūsu bailes. Tās neizsakāmās, nepamatotās, neattaisnojamās bailes, kuras mūs paralizē tad, kad jāpieliek pūles, lai atkāpšanos pārvērstu uzbrukumā.” Šādus vārdus jaunievēlētais prezidents Franklins Delano Rūzvelts teica savā inaugurācijas ceremonijā. Viņš bija stājies pie valsts stūres ļoti grūtā brīdī, kad Amerika smagi cīnījās ar ekonomiskās krīzes sekām. Teju trešdaļa darbaspējīgo amerikāņu bija bez darba, pieprasījuma krituma dēļ masveidā bankrotēja fermeri, daudzi bija nonākuši briesmīgā trūkumā. Rūzvelts nāca ar vērienīgu un drosmīgu sociālo reformu un ekonomikas atlabšanas programmu, kura ieguva „Jaunā kursa” nosaukumu. Tikām ekonomiskās krīzes destabilizētajā pasaulē jau brieda globāls konflikts, kura galvenais iemesls bija totalitāro režīmu – nacistiskās Vācijas, Japānas impērijas un arī Padomju Savienības – ekspansijas tieksmes. Sākotnēji Rūzvelts bija spiests rēķināties ar tolaik Savienotajās Valstīs ārkārtīgi spēcīgo izolacionisma tendenci, kas prasīja saglabāt neitralitāti. Tomēr atbalsts, kuru Amerika sniedza Lielbritānijai un citām antihitleriskās koalīcijas valstīm, sankcijas pret agresoriem padarīja konfliktu teju neizbēgamu. 1941. gada decembrī ar Japānas uzbrukumu Savienotās Valstis tika ievilktas karā, un šis karš kļuva par otro lielo prezidenta Rūzvelta cīņu. Tiem laikiem grandiozā amerikāņu ekonomikas jauda lielā mērā izšķīra kara iznākumu, bet Rūzveltam to nebija lemts piedzīvot. Viņa veselība izrādījās par vāju šai spriedzei, un prezidents devās mūžībā, kad līdz kara beigām bija atlikuši vien daži mēneši.

1888. gada 11. aprīlī Nīderlandes galvaspilsētā Amsterdamā tika atklāta jaunuzceltā koncertzāle – flāmu valodā Concertgebouw. Savas unikālās akustikas un izcilā orķestra dēļ tā tiek uzskatīta par vienu no izcilākajām mūzikas institūcijām pasaulē. „Kamēr visu sevi cienošu ārvalstu metropoļu pārvalde ir papūlējusies aplaimot savas pilsētas ar pienācīgām koncertzālēm, mūsējā ir paziņojusi, ka nerūpēsies par visām tām „nelaimīgajām” mākslām.”  Tā 1881. gadā rakstīja Nīderlandes galvaspilsētas iknedēļas laikraksts Amsterdamer. Patiešām – situācija tā laika Amsterdamas koncertdzīvē raisa asociācijas ar šodienas Rīgu. Esošās koncertzāles bija vai nu par mazām, vai ar pagalam neveiksmīgu akustiku. Situācijas risināšanu uzņēmās vairāku turīgu pilsoņu grupa, nolīgstot šim uzdevumam tobrīd atzītāko pilsētas arhitektu Ādolfu Leonardu Van Gentu. Pēc viņa projekta tika uzbūvēta Amsterdamas pilsētas koncertzāle, kura savas durvis klausītājiem vēra 1888. gada 11.aprīlī. Jāteic, Van Gents ar uzviju attaisnoja uz viņu liktās cerības. Amsterdamas koncertzāles akustika izrādījās nepārspējama. Koncertzāles mājaslapā lasāms, ka šo fenomenu tā īsti nespējot atšifrēt arī mūslaiku mērinstrumenti. Šodien mūzikas mīļotājiem nekur pasaulē nav svešs Amsterdamas Concertgebouw vārds, kas, burtiski tulkojot no flāmu valodas, nozīmē „koncertēka”. Un ne mazāki nopelni kā izcilajai ēkai šai ziņā ir tās simfoniskajam orķestrim, kas tika dibināts dažus mēnešus pēc koncertzāles atklāšanas. Raksturojot Concertgebouw orķestri, tiek piesaukti stīgu samtainie toņi, metāla pūšamo instrumentu zeltotā skaņa un īpašais koka pūšamo instrumentu tembrs – vienlīdz maigs un bagātīgs. Šai sakarā nereti minēts fakts, ka teju visi orķestra virsdiriģenti to vadījuši ilgāk nekā desmit gadus, daži – pat vairākas desmitgades ilgi. Rekordists šai ziņā ir pēc kārtas otrais virsdiriģents Vilems Mengelbergs, kurš pie virsdiriģenta pults pavadīja piecas desmitgades – no 1895. līdz 1945., teju visu savu radošo mūžu. Mengelberga laiks bija īsts orķestra zelta laikmets, kad tas pirmatskaņoja daudzu izcilāko sava laika komponistu darbus, un vairāki no viņiem veltīja kompozīcijas īpaši šim orķestrim un tā vadītājam. Rihards Štrauss – simfonisko poēmu „Varoņa dzīve”, Sergejs Rahmaņinovs simfonisko poēmu „Zvani”, Gustavs Mālers – savu 5. simfoniju, kura Concertgebouw orķestra un diriģenta Rikardo Šaijī izpildījumā skan arī šajā sižetā. Ar Māleru orķestrism izveidojas īpašas attiecības. Komponists personīgi diriģēja vairāku savu nozīmīgāko darbu atskaņojumus un pat pieslīpēja dažus savus darbus Amsterdamas koncertzāles īpašajai akustikai. Otrs ilggadējākais orķestra vadītājs Bernards Haitinks, virsdiriģents no 1961. līdz 1988. gadam, izveidoja Concertgebouw par izcilu ierakstu orķestri, Nīderlandes kompānijas Philips Records regulāro audioierakstu vienību. Savukārt diriģents Rikardo Šaijī pagājušā gadsimta pēdējā desmitgadē aktīvi ieviesa repertuārā 20. gadsimta vidus klasiķus: Hindemitu, Mesiānu, Stravinski, Varēzu. 2004. gadā no Šaijī Concertgebouw virsdiriģenta zizli pārņēma Mariss Jansons, vadīdams orķestri līdz 2015. gadam, un arī pēc aiziešanas no šī amata līdz pat savai nāvei 2019. gadā paliekot diriģenta emeritus statusā.

Frensisa Skota Ficdžeralda romāns „Lielais Getsbijs”, kura pirmizdevums laists klajā 1925. gada 10. aprīlī, radījis spilgtāko Amerikas portretējumu „Mutuļojošajos divdesmitajos” – laikā pēc Pirmā pasaules kara un pirms „Lielās depresijas”. "Viņš pasmaidīja saprotoši… vēl vairāk nekā saprotoši. Tas bija viens no tiem neatkārtojamajiem smaidiem, kas nomierina satrauktos prātus. Cilvēkam pa visu garo mūžu tiek dāvāti četri pieci tādi smaidi, ne vairāk. Tas uz brīdi izaicināja - vismaz likās izaicinām - visu pasaules izplatījumu un tad pievērsās tev nepārprotamā labvēlībā pret tevi. Šis smaids tevi saprata tieši tik daudz, cik pats vēlējies, lai tevi saprot, ticēja tev, kā tu būtu vēlējies ticēt pats sev, pārliecināja, ka radies tieši tāds iespaids, kādu cerēji radīt. Un tad šis smaids apdzisa - un es raudzījos elegantā jaunā trakulī, kam varēja dot pāris gadu virs trīsdesmit." Tādu romāna "Lielais Getsbijs" lasītāji pirmo reizi iepazīst tā titulvaroni - miljonāru Džeju Getsbiju. Pirms iepazīt pašu, vēstītājs - vērtspapīru tirgotājs Niks Karavejs - jau paspējis novērtēt sava kaimiņa māju ar divpadsmit guļamistabām, kur ik dienas notiek viesības, viņa divas motorlaivas, kuras vizina pa līci ciemiņus, un dzelteno rolsroisu. Angļu vārds "great" latviski tulkojams ne tikai kā 'lielais', bet arī kā 'lieliskais'. Un Getsbijs patiešām ir lielisks - īsts "self made man", vīrs, kurš visu sasniedzis paša spēkiem. Pie tam viņš ir apburošs cilvēks, laipns un dāsns, taktisks un sirsnīgs, īsta sabiedrības dvēsele. Savos trīsdesmit divos gados Getsbijam ir pārpārēm visa, ko varētu mērot ar panākumu mērauklu: pasaules kara kauju laukos nopelnīti apbalvojumi un majora pakāpe, Oksfordas izglītība un, protams, iespaidīgs kapitāls. Tomēr spožā fasāde slēpj no svešu acīm rūpīgi noglabātu pagātni, kura nav gluži tāda, kāda piederētos Amerikas Rietumkrasta augstākajā sabiedrībā. Džeja Getsbija īstais vārds ir Džeimss Gecs, viņš ir nabadzīga Amerikas vidienes fermera dēls, kura bagātības pamatā ir nelegāla alkohola tirdzniecība Sausā likuma apstākļos. Mērķtiecība, ar kādu viņš izrāvies no savas sociālās vides, sakņota nepiepildītā jaunības sapnī: mīlestībā pret augstākās sabiedrības atvasi Deiziju Feju, kuru viņam savulaik nebija cerību apprecēt, un kuras cienīgs viņš centies kļūt. Tagad viņš viņu atkal sastapis - jau kā Bjūkenena kundzi, precējušos ar savu aprindu džentlmeni, augstprātīgu un patmīlīgu tipu, kurš pret sievu sen atsalis un viņu krāpj. Attiecību samezglojums, par kura liecinieku kļūst Niks Karavejs, galu galā noved pie nelaimīgu negadījumu virknes un Džeja Getsbija bojāejas. Frensisa Skota Ficdžeralda trešā romāna "Lielais Getsbijs" pirmizdevums pirmo reizi nonāca Amerikas grāmatnīcās 1925. gada 10. aprīlī. Kritikas atsauksmes bija visumā pozitīvas, taču grāmatas noiets ne tuvu nesasniedza Ficdžeralda pirmā romāna "Šaipus Paradīzes" panākumus. Tikai pāris desmitgades vēlāk - jau pēc autora nāves - sākās "Lielā Getsbija" uzvaras gājiens lasītāju aprindās, kam sekoja arī ekranizācijas, dramatizējumi, mūzikla un operas versijas. Romāns atklāja ko ļoti būtisku par "Mutuļojošajiem divdesmitajiem" - laiku, kad Amerika izbaudīja 1. Pasaules karā gūto panākumu augļus, tā pa īstam sāka apzināties savas iespējas un lomu pasaulē, un tajā pašā laikā traucās pretī "Lielās depresijas" katastrofai. "Lielais Getsbijs" atklāj sava laika Amerikas garu tāpat, kā to pirms viņa atklājuši Melvila "Mobijs Diks" vai Tvena "Heklberija Fina piedzīvojumi", bet vēlākajās desmitgadēs - Steinbeka "Dusmu augļi", Selindžera "Uz kraujas rudzu laukā", Nabokova "Lolita" un citi.

1388. gadā pie Nēfelses (tag. Šveices Glarusas kantonā) šveiciešu vienības kārtējo reizi sakāva Habsburgu erchercoga armiju, uz visiem laikiem izbeidzot Habsburgu dinastijas mēģinājumus pakļaut savai varai Šveices kalniešus. Ap 10. gadsimtu lielākā daļa tagadējās Šveices teritorijas ietilpa Vācu ķeizarvalsts jeb Svētās Romas impērijas sastāvā. Tomēr Alpu kalnieši daudzviet veidoja savas praktiski neatkarīgas novadu kopienas. Situācija krasi mainījās 1273. gadā, kad par Svētās Romas impērijas ķeizaru pirmo reizi kļuva Habsburgu dinastijas atvase - Rūdolfs I. Nākamais gadsimts konfederācijai pagāja pastāvīgās cīņās ar Austrijas Habsburgiem un to sabiedrotajiem. Izšķirošā kauja notika 1388. gada 9. aprīlī pie Nēfelses pilsētiņas. Viduslaiku apogejā - ap 10. gadsimtu - lielākā daļa tagadējās Šveices teritorijas ietilpa Vācu ķeizarvalsts jeb Svētās Romas impērijas sastāvā. Tomēr Alpu kalnieši, dzīvodami tālu no lielajiem varas centriem, daudzviet veidoja savas praktiski neatkarīgas novadu kopienas. Tā sauktais "impēriskās brīvības" statuss nozīmēja, ka de jure tā nesējs bija pakļauts tieši vācu ķeizaram, bet de facto bija praktiski suverens. 13. gadsimtā Hoenštaufenu dinastijas ķeizari piešķīra "impērisko brīvību" Ūrī un Švīces kopienām tagadējās Šveices centrā. Līdzīgā stāvoklī bija arī Untervaldenes zeme, kuras lielākā daļa piederēja klosteriem, kam jau tradicionāli bija priviliģēts statuss attiecībās ar laicīgajiem zemes kungiem. Hoenštaufeni pārvaldīja šo teritoriju ne tikai kā vācu ķeizari, bet arī kā Švābijas hercogi, tomēr, šķiet, viņiem nebija būtisku varas ambīciju šai reģionā. Situācija krasi mainījās 1273. gadā, kad par Svētās Romas impērijas ķeizaru pirmo reizi kļuva Habsburgu dinastijas atvase - Rūdolfs I. Habsburgi bija cēlušies no Ārgavas, kas tieši robežojās ar brīvajiem kalnu novadiem, un tiecās pēc dominējošās lomas šais zemēs. Vistiešāk Rūdolfa politika vērsās pret Untervaldenes klosteriem un Lucernas pilsētu, taču arī pērējās brīvās kalniešu kopienas jutās apdraudētas, un 1291. gadā tika noslēgts pirmais militārās aizsardzības savienības līgums starp Ūrī, Švīci un Untervaldeni. Šo trīs brīvo kopienu līgumu uzskata par Šveices konfederācijas dibināšanas brīdi. Nākamais gadsimts konfederācijai pagāja pastāvīgās cīņās ar Austrijas Habsburgiem un to sabiedrotajiem, pie tam izrādījās, ka brīvie kalnieši ir lieliski karotāji. Vairākās kaujās šie zemnieki, gani un mednieki satrieca austriešu bruņinieku kavalēriju - tā laika karamākslas profesionāļus. Jau visai drīz konfederāti pārgāja no aizsardzības uzbrukumā, un Ūrī, Švīces un Untervaldenes savienība kļuva par kodolu, kas ievilka savā orbītā arvien jaunas brīvpilsētas un novadus. Kārtējais konflikts izcēlās 1386. gadā, kad Lucernas pilsēta noslēdza aizsardzības līgumus ar vairākām līdz tam Habsburgiem pakļautām pilsētām un ielejām. Kaujā pie Zempahas šveicieši jau atkal smagi sakāva austriešus, pie kam krita pats Austrijas erchercogs Leopolds III Habsburgs. Drīz pēc tam pret Habsburgiem sacēlās Glarusas kopiena, kas jau agrāk bija tiekusies pievienoties konfederācijai. Glarusā iemaršēja apmēram 6,5 tūkstošus liela Habsburgu armija. Izšķirošā kauja notika 1388. gada 9. aprīlī pie Nēfelses pilsētiņas. 9. aprīļa rītā galvenie Habsburgu spēki - apmēram 5000 vīru - uzbruka šveiciešu nocietinājumiem. Apmēram desmitkārtīgā ienaidnieka pārspēka spiesti, šveicieši atkāpās uz tuvējo augstieni. Kā tas nereti bija noticis arī agrāk, austriešiem liktenīga izrādījās pašpārliecinātība. Domājot, ka pretinieks aizmucis, karakalpi metās laupīt apkārtējos ciemus un zemnieku mājas. Tikmēr šveicieši, sniega un miglas aizsegā pametuši savu klinšu cietoksni, negaidīti uzbruka dezorganizētajam pretiniekam. Austrieši metās bēgt, zem bēgošo masas sabruka tilts pār Lintas upi, un daudzi atrada galu ledainajos viļņos. Nēfelse bija pēdējais Austrijas Habsburgu mēģinājums pakļaut savai gribai kādu no brīvajām Šveices kalniešu kopienām. Nākamajā gadā Vīnē noslēgtais mierlīgums uz vairākām desmitgadēm izbeidza karadarbību Austrijas erchercogu un Šveices konfederācijas starpā. Nākamajos gadsimtos Habsburgi Donavas baseinā radīja vienu no varenākajām Eiropas lielvalstīm, bet turpat līdzās arī Šveice vēl apmēram simt gadus turpināja sekmīgu teritoriālu ekspansiju, 16. gadsimta sākumā sasniedzot aptuveni tās robežas, kādās tā atrodama arī pašreiz.

1973. gada 8. aprīlī mirst spāņu gleznotājs, skulptors un kubisma pamatlicējs Pablo Pikaso. Kad mākslinieks ,aizgāja viņsaulē, visi zināja, ka zaudēts izcils mākslinieks, kura vārds paskaidrojumus neprasa – Pablo Pikaso. Bet piedzimstot ģimene viņam deva vārdu Pablo Djego Hosē Fransisko de Paula Huans Nepomuseno Marija de los Remedios Kipriano de la Santisima Trinidads Martirs Patrisio Klito Ruiss i Pikaso.  Izrādās, ka piedzimis Pablo pagalam vārgs, nu tik vārgs, ka sākotnēji dzemdību pieņēmēji uzskatījuši, ka pasaulē nācis nedzīvs mazulis, tāpēc vienkārši pametuši viņu turpat uz galda, lai pievērstos izmocītās sievietes apkopšanai. Taču jaundzimušā tēvocis, dakteris būdam,  izvēlējies, jāteic ļoti savdabīgu metodi, lai pārliecinātos, vai tiešām mazulis ir miris – viņš noliecies pār mazuli un  iepūtis viņam tieši sejā cigāra dūmus. Efekts bijis acumirklīgs – jaundzimušais savaikstījies un sācis brēkt pilnā balsī, tādējādi tomēr apliecinot savas tiesības ierasties šajā pasaulē. Pikaso tēvs bija mākslas skolotājs, cēlies no dižciltīgas, bet nabadzīgas dzimtas, arī pats ar mākslu bijis uz tu, pamanīja dēla talantu un iepazīstināja dēlu ar gleznošanas pamatiem, pasniedzot pirmās zīmēšanas stundas. Dēla neparastās spējas deva tēvam cerību, ka dienās dēls varēs sevi nodrošināt strādājot par skolotāju. Pavisam drīz tēvs saprata, ka dēla dotības ir kas vairāk par labu mākslinieku un reiz, ieraudzījis kārtējos dēla uzmetumus, iedevis dēlam savu paleti sakot, dēls, vairāk es tev neko nevaru iemācīt. Pikaso esot cietis no disleksijas, stāvokļa, kura dēļ viņa smadzenes burtus un vārdus uztver savādāk. Skolas pirmajos gados Pikaso nespēja tikt līdzi saviem klasesbiedriem. Skolā, kurā viņš mācījās ,Pikaso esot bieži konfliktējis ar pedagogiem un tāpēc bieži viņu “ieslodzīja” speciālā izolācijas telpā, kas bija istaba ar baltām sienām un solu, kur sēdēt un pārdomāt savus nodarījumus. Topošais mākslinieks ieslodzījumu esot izmantojis zīmēšanai, jo tur neviens nav novērsis viņa uzmanību. Pēc mākslinieka domām, tas nebija sods, drīzāk ieguvums, jo viņš labprāt šo telpu nekad nebūtu atstājis. Pikaso savu pirmo eļļa gleznu uzgleznoja jau astoņu gadu vecumā, no tās starp citu viņš neesot šķīries visu mūžu. Tikmēr bailes no nāves Pikaso esot pavadījušas teju visu mūžu. Iemesls, meklējams laikā, kad Pablo bija vien 13 gadu. Viņš smagi saslima un no difterijas mira viņa septiņgadīgā māsa Končita. Tas bija trieciens visai ģimene, kas nolēma pārcelties uz Barselonu, kur Pikaso patvērumu meklēja mākslā. Tēvs pierunāja Daiļo mākslu skolas pedagogus noeksaminēt Pablo, kurš eksāmenus nokārtoja spīdoši, un viņu ieskaitīja skolas pēdējā kursā. Pikaso gan šo mācību iestādi pameta, tāpat kā vēlāk nepabeidza Madrides mākslas akadēmiju, bet mākslinieks bija dzimis. Mākslinieka mūžs bija ražīgs – 1885 gleznas, 7089 zīmējumi, 30 tūkstoši estampi, 1228 skulptūras un 3222 keramikas izstrādājumi. Vēstīts, ka Pikaso savulaik izteicis dīvainu pareģojumu: “Kad es nomiršu, tas būs gluži kā kuģa katastrofa. Kad grimst liels kuģis, cilvēkus kopā ar to iesūc dzelmē.” 1972. gada 2. jūlijā Pikaso uzgleznoja vienu no pēdējiem darbiem dzīvē: savu pašportretu, kuru laikabiedri novērtēja skarbi un nesaudzīgi – absolūts sāpju un izmisuma šausmu kamols. Lai gan pats Pikaso esot teicis, ka te viņam “beidzot izdevies kaut ko sasniegt”. Katrā ziņā viņš patiešām centās strādāt līdz pat pēdējam elpas vilcienam, dažkārt darbojoties gluži kā sendienās – līdz diviem pilnvērtīgiem darbiem vienā dienā. Pikaso nomira no sirds mazspējas 1973. gada 8. aprīlī 91 gada vecumā Muginsā, Francijā, vakariņojot ar draugiem. Prese nākamajā rītā ziņoja, ka 20. gadsimta mākslas titāns miris savā kalnu villā, kur viņš pēdējos gadus uzturējies, dzīvojot diezgan noslēgtu dzīvi. 17 akru lielo īpašumu esot ieskāvušas dzeloņdrātis. Uz 35 istabu savrupmāju izsaukts vietējais ārsts, kurš apstiprinājis izcilā mākslinieka nāvi, norādot, ka Pikaso jau vairākas nedēļas bijis slims. Nāves brīdī ar Pikaso kopā bija viņa sieva – 47 gadus vecā Žaklīna, ar kuru viņš apprecējās 1961. gadā. Vēl desmit dienu pirms nāves Pikaso bija palīdzējis iekārtot savu izstādi Aviņonas mākslas festivālā.

1947. gada 7. aprīlis ir diena, kad viņsaulē aizgājis automašīnu ražotājs Henrijs Fords, vīrs kurš bijis ražīgs izgudrotājs un pirmais sāka automašīnu masveida ražošanu. Henrijam Fordam pieder frāze: „Ir labi, ka cilvēki nesaprot banku un naudas sistēmu, jo, ja viņi to saprastu, tad jau pirms rītausmas būtu revolūcija.” Henriju Fordu mēdz dēvēt par konveijera ražošanas tēvu, jo bija cilvēks, kurš ar savām idejām izmainīja daudzu cilvēku dzīvi, padarot auto pieejamu ikvienam. Fords bijis ļoti ražīgs izgudrotājs, viņam pieder 161 patents, viņš arī savulaik kā vienīgais uzņēmuma „Ford Motor” īpašnieks bija viens no pasaulē pazīstamākajiem un bagātākajiem cilvēkiem. Kustīgā konveijera izgudrojums un masveida ražošanas metodes noteica industrijas attīstību pasaulē 20. gadsimta sākumā. Viņš pirmais sāka masveidā ražot lētas automašīnas, kas beidzot bija pieejamas jebkuram Amerikas vidusslāņa iedzīvotājam. Piedzima Henrijs Fords 1863. gada 30. jūlijā Veinas apgabalā, Mičiganā, plaukstošā ģimenes fermā. Jau kopš agras jaunības viņš interesējies par mehāniku, un tieši tas vēlāk fermera dēlu padarīja par „vienu no varenākajiem auto industrijas pārstāvjiem pasaulē“. Zīmīgs Fordam bija gads, kad viņam apritēja 12 gadi, viņš pirmo reizi mūžā ieraudzīja pašgājēju lokomobili, proti, tas bija pārvietojams tvaika dzinējs, ar ko darbināja lauksaimniecības mašīnas. Otrs zīmīgais notikums bija dāvanā saņemtais pulkstenis. No tā brīža Fords nepārtraukti eksperimentējis, piemēram, trīspadsmit gadu vecumā viņš pirmo reizi bojātu pulksteni salaboja tik tālu, ka tas sāka iet pareizi, bet 15 gadu vecumā jau bija spējīgs salabot jebkuru pulksteni. Tomēr par galveno aizraušanās objektu nekļuva pulksteņi, bet gan dažādas mašīnas un mehānismi. Piecpadsmit gadu vecumā viņš uzbūvējis savu pirmo tvaika mašīnu, bet 16 gados sāka mašīnista mācības Detroitā, kam sekoja dažādi darbi Detroitas fabrikās. 1888. gadā Fords apprecējās, bet dažus gadus vēlāk 1891. gadā Henrijs Fords kļuva par inženieri Edisona uzņēmumā, kur strādājot Fordam kā galvenajam inženierim bijis gana daudz līdzekļu, lai veiktu savus eksperimentus ar iekšdedzes dzinējiem. Rezultātā trīsdesmit gadu vecumā Fords varēja lepoties ar savu pirmo uzbūvēto automašīnu, kas kustējās uz priekšu, bet tas noticis ar milzīgu troksni un arī izskatījās auto pēc zemnieku ratiem, kas traucās uz priekšu ar ātrumu 16 līdz 32 kilometri stundā. Praktiski tika radīts pirmais „Ford” modelis kvadricikls. Kad Henrijs Fords aizgāja no darba Edisona gaismas uzņēmumā, viņš nodibināja Detroitas automobiļu kompāniju, kam bija lemts bankrotēt, bet Fords nepadevās un uzsāka darbu pie sacīkšu auto būvniecības. 1903. gadā Fords kopā ar vienpadsmit investoriem un 28 000 ASV dolāru investīcijām nodibināja uzņēmumu „Ford Motor Company”. Pirmais šeit ražotais transportlīdzeklis tika pārdots 1903. gada 23. jūlijā. Sākotnēji saražoja vien tikai dažas mašīnas dienā. To modeļi tika nosaukti ar pirmajiem 19 alfabēta burtiem, no kuriem pirmais bija „Model A”, bet  lielākie panākumi tika gūti, kad 1908. gadā tika radīts „Forda T” modelis, ar kuru uzņēmums aizsāka masveida ražošanu. Lai gan ražots tika tikai viens modelis un tikai vienā — melnā krāsā, tas bija drošs, izturīgs, viegli remontējams un cena bija tāda, ka vairākums amerikāņu to varēja atļauties. Kad 1914. gadā sāka izmantot konveijera lentes, tas kardināli mainīja automašīnu ražošanu. Jaunievedums ļāva salikt automašīnu 193 minūtēs, iepriekš nepieciešamo 14 stundu vietā. Šī iemesla dēļ arī tika samazinātas automašīnu cenas. Amerikas naftas institūts piešķīra viņam pirmo zelta medaļu par izcilo ieguldījumu cilvēces labā. 1947. gada 7. aprīlī Henrijs Fords nomira savās mājās, astoņdesmit trīs gadu vecumā pēc tam, kad uzņēmumu bija nodevis mazdēla rokās. Zīmīgi, ka plūdu dēļ tajā brīdī mājā nebija elektrība un tā bija izgaismota ar svecēm un petrolejas lampām, gluži tāpat kā Henrijam Fordam piedzimstot.

1895. gada 6. aprīlī pēc zaudējuma tiesas prāvā par apmelošanu tiek apcietināts rakstnieks Oskars Vailds saistībā ar apsūdzībām homoseksualitātē. Oskara Vailda dzīves laikā britu augstākajā sabiedrībā homoseksuālas attiecības nepavisam nebija svešas, tām bija bagātas vēsturiskas tradīcijas. Taču 19. gadsimta otrajā pusē Anglijā vadījās nevis pēc vecās aristokrātijas, bet drīzāk pēc jaunās buržuāzijas morāles principiem. Lai ierobežotu izlaidību, 1885. gadā tika papildināts krimināllikums, paredzot sodu par nepieklājīgām attiecībām starp pieaugušiem vīriešiem. Augstdzimušas personas tam nepievērsa daudz uzmanības, kamēr nenozvanīja brīdinājuma zvans – Oskara Vailda tiesas prāva. Rakstnieks savu homoseksualitāti atklājis jau sešpadsmit gadu vecumā, bet par Vailda dzīves kaisles objektu kļuva 21 gadu vecais Alfrēds Duglass, kurš bija aizrāvies ar literatūru un pats meklējis iespēju iepazīties ar rakstnieku. Tas notika, kad Vaildam jau tuvojās četrdesmit. Kamēr Duglass uzskatīja Vaildu par savu skolotāju, rakstnieks no 16 gadus jaunākā aristokrāta smēlās jaunības dzīvesprieku un abi kopā baudīja dzīvi. Kad par mīlniekiem uzzināja Alfrēda tēvs marķīzs Džons Duglass, viņš satrakojies un nolēmis izrēķināties ar rakstnieku. Aizvainotā tēva taktika bija mērķtiecīga rakstnieka publiska nomelnošanas kampaņa, kas noslēdzās ar to, ka rakstnieks nolēma iesūdzēt Duglasu vecāko tiesā. Tiesas procesa gaitā atklājās, ka marķīzs šim gājienam bija sagatavojies krietni rūpīgāk. Viņš bijis nolīdzis privātdetektīvu un tiesvedības laikā spēja likt pretī pamatīgu pierādījumu klāstu Oskara Vailda homoseksuālajiem sakariem. Jūtot, ka nebūs labi, Vailda advokāts mudināja rakstnieku atsaukt savu prasību pret Duglasu, jo diez vai viņiem izdosies pārliecināt tiesas piesēdētājus atzīt marķīzu par vainīgu rakstnieka apmelošanā. Rakstnieks atsauca savu prasību, taču bija jau par vēlu. Lielbritānijas justīcijas ritenis bija sācis griezties pretējā virzienā un Skotlendjarda pārstāvji pieprasīja tiesai izdot Oskara Vailda aresta orderi. Taču tiesa nesteidzās ar lēmumu, tādējādi dodot rakstniekam pietiekami daudz laika, lai atstātu Angliju.  Vailds to neizmantoja – viņš palika Londonā un tika arestēts.  Tas notika 1895. gada 6. aprīlī. Tā paša mēneša beigās Oskars Vailds stājās tiesas priekšā, jo tika vainots sutenerismā. Tiesnešiem tomēr tā arī neizdevās pieņemt kopīgu lēmumu, Vaildu līdz tiesas sprieduma paziņošanai atbrīvoja no apcietinājuma, bet pēc aptuveni mēnesi pēc tiesas sēdes tapa zināms verdikts rakstniekam Oskaram Vaildam. Viņam piesprieda maksimālo iespējamo sodu – divus gadus ieslodzījumā. Pasludinot spriedumu, tiesnesis teicis, ka tas bijis pats nepatīkamākais tiesas process, kādā viņš piedalījies, uz ko Vailds atbildējis ar pretjautājumu: “Un es?” Smalkajam estētam un baudu māksliniekam, frantam un dendijam, brīvību mīlošajam asprātim Oskaram Vaildam divi gadi ieslodzījumā izvērtās par ļoti smagu pārbaudījumu, patiesībā tas rakstnieku vienkārši salauza.

Kauja pie aizsalušā Peipusa ezera austrumu krasta starp Livonijas ordeņa un Novgorodas spēkiem 1242. gada 5. aprīlī pārtrauca livoniešu centienus iespiesties Novgorodas un Pleskavas teritorijās. Vēsturē tā ieguvusi Ledus kaujas nosaukumu. 13. gadsimts Austrumeiropā bija nozīmīgu pārkārtojumu un satricinājumu laiks. Katoliskā Rietumeiropa un pareizticīgā Krievzeme cīnījās par pēdējām Eiropas pagānu teritorijām Baltijas jūras austrumkrastā – baltu un somu zemēm –, velkot divu lielo kristietības atzaru robežas. Savureiz šī robežu iezīmēšana notika ar diplomātiskiem, taču biežāk ar militāriem līdzekļiem. Viena no spilgtākajām epizodēm bija Peipusa ezera jeb Ledus kauja, kas notika 1242. gada 5. aprīlī. 1240. gadā Livonijas spēki, kuru kodolu veidoja Livonijas ordeņa karaspēks, uzsāka iebrukumu abpus Peipusa ezeram. Sākotnēji livoniešiem bija labi panākumi: krita Izborska, Pleskava pēc neilga aplenkuma atvēra vārtus, jo daudzi turienes bajāri simpatizēja rietumniekiem; ziemeļos livonieši ieņēma lielu daļu Ingrijas un uzbūvēja savu cietoksni Kaporjē, aptuveni pa vidu starp Narvu un tagadējo Sanktpēterburgu. Viņu vienības jau tika manītas trīsdesmit kilometru attālumā no Novgorodas. Novgorodas karaspēka priekšgalā stājās Vladimiras-Suzdaļas lielkņaza dēls Aleksandrs, kurš 1240. gada pavasarī bija sakāvis zviedrus, kas bija ar kuģiem ieradušies Ņevas grīvā. Pateicoties šai uzvarai, kņazs ieguva pavārdu Ņevas Aleksandrs, respektīvi, Ņevskis. Jāpiebilst, ka Novgoroda tolaik bija bajāru republika bez valdošās dinastijas – ietekmīgāko pilsoņu kopsapulce, Veče, uz laiku iecēla amatā kņazu, kura funkcijas aprobežojās ar zemes aizsardzību un dažiem tiesneša pienākumiem. 1241. gadā Aleksandrs ieņēma Koporji, 1242. gada martā atguva Pleskavu un  iebruka Tērbatas bīskapijas zemē. Tuvojoties Livonijas spēkiem, kņaza armija atkāpās pāri aizsalušajam Peipusam, livonieši sekoja, un krievi viņus sagaidīja ezera austrumkrastā. Iespējams, tas bija mērķtiecīgs kņaza Aleksandra manevrs, lai piedabūtu pretinieku cīnīties tam neizdevīgās pozīcijās. Kā ierasts senatnes kaujām, to dalībnieku skaitu šodien grūti konstatēt. Dažādos avotos minētie skaitļi svārstās no 7500 līdz nepilniem 30 000. Skaidrs gan ir tas, ka krieviem šai kaujā bija pusotru līdz divas reizes liels skaitlisks pārsvars, kuru kņazs Aleksandrs prasmīgi izmantoja. Otršķirīgajām vienībām krievu armijas centrā – lokšāvēju priekšpulkam un Novgorodas zemessardzei – nācās izturēt livoniešu smagās bruņinieku kavalērijas pirmo nežēlīgo triecienu. Flangos kņazs izvietoja spēcīgākās vienības – savu karadraudzi, smagi bruņotos jātniekus, un arī lokšāvēju kavalēriju, kas, domājams, nebija krievi. Iepriekšējās desmitgadēs Krievzemi bija pakļāvuši mongoļi, arī Aleksandrs Ņevskis bija hana vasalis, un, iespējams, viņa karaspēkam bija pievienojusies mongoļu vai kādas mongoļiem pakļautās stepju nomadu tautas vienība. Šis flangu karaspēks viegli tika galā ar vieglāk bruņoto livoniešu kavalēriju un pēc tam bez grūtībām atsvieda kājniekus, kuru lielākā daļa bija igauņi. Livonijas ordeņbrāļi un citi vācu bruņinieki bija lieliski karotāji, taču pārspēka ielenktiem un pagurušiem viņiem nebija cerību. Stāsts par to, ka daudzi no bruņiniekiem ielūzuši ezera ledū, gan, ļoti iespējams, ir vēlāku laiku izdomājums, kuru masu apziņā nostiprinājuši kadri no Sergeja Eizenšteina 1938. gada filmas „Aleksandrs Ņevskis”. Mūziku filmai komponēja Sergejs Prokofjevs, vēlāk no tās radot tāda paša nosaukuma kantāti.

1866. gada 4. aprīlī jauns muižnieks Dmitrijs Karakozovs mēģināja noslepkavot Krievijas imperatoru Aleksandru II. Tas bija pirmais pret valdnieku vērstais terora akts Krievijas vēsturē, bet nebūt ne pēdējais. Bija 1866. gada 4. aprīlis, un laiks Sanktpēterburgā, acīmredzot, todien bija labs, jo Krievijas imperators Aleksandrs II pastaigājās Vasaras dārzā – pilsētas greznākajā publiskajā parkā. Ap pulksten četriem pēcpusdienā valdnieks devās uz savu ekipāžu, kuru, kā ierasts, ielenca ziņkārīgie. Negaidot no pūļa izspraucās kāds jauneklis un izšāva uz caru. Pistoles lode nosvilpa Aleksandram pār galvu, šāvēju tūdaļ sagrāba. Imperators lika viņu pievest un noprasīja: „Tu esi polis?” – „Krievs.” – „Tad kāpēc tu uz mani šāvi?” – „Tu apmānīji tautu: apsolīji tai zemi, bet neiedevi.” Šāvējs apgalvoja, ka ir zemnieks Aleksejs Petrovs, taču, kā vēlāk izrādījās, viņš bija Saratovas guberņas muižnieku dzimtas atvase Dmitrijs Karakozovs, iepriekšējā gadā mācību maksas parāda dēļ izslēgts no Maskavas universitātes. Kāda nenosūtīta vēstule ļāva atklāt viņa saistību ar slepeno revolucionāro biedrību „Organizācija”, sauktu arī tās vadītāja vārdā par Išutina pulciņu. „Organizācijas” programmas pamatā bija revolūcijas ideju izplatīšanā zemnieku vidū, taču tika paredzētas arī politiskas slepkavības un valsts apvērsuma iespējas. Konkrētais atentāts pret Aleksandru II gan bija Karakozova individuāla iniciatīva. Kā viņš pats apgalvoja, viņu jau kopš kāda laika pārņēmušas domas par pašnāvību, un tad nu viņš nolēmis aizraut sev līdzi nāvē nīstamo tirānu. Līdz ar Karakozovu avīžu pirmajās lapās nonāca arī kāds Osips Komisarovs – zemnieka dēls no Kostromas guberņas, kurš galvaspilsētā pelnījās cepurnieka amatā. Kā apgalvoja incidenta brīdī klāt bijušais ģenerālis Eduards Totlēbens, tieši Komisarovs esot pasitis malā slepkavas roku. Ģenerāļa liecība padarīja jauno cepurnieku par nacionālo varoni. Līdz Karakozova atentātam Krievijas carus bija slepkavojuši tikai galma apvērsumos; šāds teroristisks uzbrukums valdniekam bija nepieredzēta ļaundarība, un cara izglābšanās daudzu acīs – īsts providences apliecinājums. Ļaudis pildīja baznīcas pateicības dievkalpojumos. Imperators piešķīra savam glābējam mantojamu muižnieka titulu, 4. šķiras Svētā Vladimira ordeni un īpašu medaļu. Neatpalika arī Krievijas patvaldnieka ārzemju kolēģi: Francijas imperators Napoleons III iecēla Komisarovu par Goda leģiona ordeņa kavalieri, bet Austroungārijas imperators Francis Jozefs – par sava ķeizariskā ordeņa komandoru. Protams, bija arī mūža pensija, dažādi ziedojumi, ieskaitīšana par virsnieku elitārā kavalērijas pulkā. Attiecīgi, savu atlikušo mūžu bijušais cepurnieks pavadīja bez rūpēm, bet, cik var spriest, arī gana bezmērķīgi. Dmitriju Karakozovu sodīja ar nāvi pakarot tā paša gada 3. septembrī. Daudzi viņa radinieki izlūdzās caram atļauju mainīt uzvārdu, lai notušētu dzimtas kauna traipu. Karakozova process izraisīja kratīšanu un arestu vilni, kas skāra ne tikai revolucionārās, bet arī liberālās aprindas. Taču slepeno organizāciju aktivitāte Krievijā tikai auga. Var šķist paradoksāli, ka par teroristu mērķi kļuva Aleksandrs II, kurš taču atcēla dzimtbūšanu, mazināja cenzūru, īstenoja citas liberālas reformas. Taču jāatceras, ka šīs reformas, kaut Krievijas apstākļiem diezgan radikālas, uz Eiropas fona bija novēlotas, nepietekamas un jaunas problēmas raisošas. Bez tam arī citur pasaulē individuālais terors tolaik tika uzlūkots kā līdzeklis politisku pārmaiņu sasniegšanai. Organizācija „Narodnaja voļa” – „Tautas griba” – kas radās nākamajā desmitgadē pēc Karakozova atentāta, izvirzīja patvaldnieka nogalināšanu par savu programmatisku mērķi. Narodovoļcu spridzeklis aprāva Aleksandra II mūžu 1881. gada martā.

19. gadsimta vidū Savienotās Valstis atņēma Meksikai plašas teritorijas, tai skaitā Kaliforniju, kur jau drīz sāka veidoties jauna civilizācijas zona. Saziņu ar valsts centru Austrumkrastā sākotnēji nodrošināja zirgu transports, tai skaitā savam laikam ļoti ātrais „Poniju ekspresis” – kurjerpasts, kas savu darbību uzsāka 1860. gada 3. aprīlī. 1848. gadā noslēdzās Savienoto Valstu – Meksikas karš, kura rezultātā ASV anektēja vairāk nekā pusi kaimiņvalsts teritorijas. Tajā pašā gadā Kalifornijā, kura līdz tam bija piederējusi Meksikai, tika atklātas zelta iegulas, un tūkstošiem zeltraču, tirgotāju un citu uzņēmīgu ļaužu devās uz rietumiem, desmitgades laikā palielinot eiropiešu izcelsmes iedzīvotāju skaitu Kalifornijā no dažiem desmitiem tūkstošu līdz turpat 400 000. Amerikas Rietumkrastā veidojās strauji augoša civilizācijas zona, kam, cita starpā, bija nepieciešama operatīva saziņa ar valsts centru Austrumkrastā. Pieprasījumu apmierināt uzņēmās Viljama Rasela, Aleksandra Meidžorsa un Viljama Veddela kompānija, kura līdz tam bija sekmīgi darbojusies kravu pārvadājumu, finanšu un dažās citās jomās. Tapa kurjerpasts „Poniju ekspresis”, kura jātnieki spēja nogādāt sūtījumus no Sentdžozefas Misūri štatā līdz Sakramento Kalifornijā, vairāk nekā 3000 kilometru veicot desmit dienās. Pirmais „Poniju ekspreša” jātnieks ar pameta Sentdžozefu 1860. gada 3. aprīlī un pasta sūtījumi laikā sasniedza galamērķi. Lai īstenotu plānu, kas daudziem šķita nereāls, bija nepieciešama rūpīga organizēšana un pamatīgi ieguldījumi. Ekspresim tika iegādāti vietējie zirgi – augumā nelieli izturīgi rikšotāji, kas atbilda dienesta nosaukumam. Ekspreša maršrutā tika uzceltas 184 zirgu pasta stacijas. Maksimālais attālums starp divām stacijām bija 40 km, bet parasti mazāks. Katrā stacijā jātnieks mainīja zirgu, savukārt jātnieki veica bez apstāšanās 120 līdz 160 km, pēc tam nododami savu pasta somu nākamajam kolēģim. Faktiski tā bija nevis tradicionāla soma, bet gan virs segliem uzklājams pārsegs ar kabatām stūros, spāniski dēvēts la mochila. Viena zirga nastas kopsvars nedrīkstēja pārsniegt 75 kg, paredzētais sūtījumu svars bija 9 kg, viss jātnieka inventārs, ieskaitot blašķi un revolveri, drīkstēja svērt vēl deviņus, attiecīgi, jātnieks nedrīkstēja būt smagāks par 57 kg. Darbā pieņēma tikai kalsnus maza auguma puišus. Viņi parakstīja apņemšanos atturēties no alkohola, neielaisties strīdos un kautiņos, nelamāties un krietni pildīt darba pienākumus. Alga bija 100 dolāri mēnesī – savas trīs līdz sešas reizes lielāka nekā nekvalificētam strādniekam. „Poniju ekspreša” kurjeru darbs bija ne vien grūts, bet arī bīstams. Maršruts šķērsoja mazapdzīvotas kalnu un tuksnešu teritorijas; arī indiāņu zemes, kur bālģīmji pa laikam nebija gaidīti. Mēnesi pēc ekspreša darbības sākuma uzliesmoja konflikts starp paijutu cilts indiāņiem un viņu zemēs lielā skaitā ieceļojušajiem sudraba ieguvējiem. Zirgu pasta stacijas un kurjeri kļuva par vienu no galvenajiem indiāņu uzbrukumu mērķiem, un divos karadarbības mēnešos dzīvību zaudēja 16 „Poniju ekspreša” darbinieki. „Poniju ekspreša” pakalpojumi bija dārgi. Par pusunci – t.i. 14 gramus – smagu vēstuli sākotnēji bija jāmaksā pieci dolāri, kas pēc pirktspējas atbilst apm. 130 dolāriem mūslaiku ekvivalentā. Vēlāk gan šī cena nokritās līdz dolāram. Tomēr pasākumā ieguldīto summu „Poniju ekspresis” tā arī neatpelnīja, pirmkārt jau tāpēc, ka pastāvēja tikai 18 mēnešus. 1861. gadā iesākās Amerikas Pilsoņu karš, un kurjerpasta maršrutu nācās saīsināt vairāk nekā par pusi – no Sakramento līdz Soltleiksitijai. Tā paša gada oktobrī tika pabeigta transkontinentālās telegrāfa līnijas būvniecība, kas vienā mirklī padarīja zirgu kurjerpastu par vakardienas tehnoloģiju. Tomēr „Poniju ekspresis” atstājis spilgtas pēdas vēsturiskajā apziņā kā amerikāņu nācijas gara paraugs, ar uzņēmīgumu un organizētību stājoties pretim dabas apstākļu, laika un telpas izaicinājumiem.  

Etiopijas imperators rass Tafari Makonnens jeb Haile Selasije bija viena no spilgtākajām figūrām 20. gs. Āfrikas vēsturē. Viņa 44 gadus ilgais valdīšanas periods sākās 1930. gada 2. aprīlī. Saskaņā ar etiopiešu leģendu, no Etiopijas nākusi Bībelē aprakstītā Sābas ķēniņiene, un viņas un ķēniņa Zālamana dēlu Meneliku I Etiopijas valdnieku dinastija uzskatīja par savu ciltstēvu. 8. gs. pirms mūsu ēras Etiopijā izplatījies jūdaisms, savukārt mūsu ēras 4. gs. šeit no Ēģiptes ienākusi kristietība. Etiopija palika kristīga valsts arī pēc tam, kad muhamedāņu iekarojumi to uz daudziem gadsimtiem izolēja no pārējās kristīgās pasaules. Un Etiopijai izdevās arī palikt vienīgajai Āfrikas teritorijai, kas nekad nav pakļāvusies kādai koloniālai lielvalstij; 19. gs. beigās etiopieši atsita itāliešu kolonizatoru iebrukumu. 20. gadsimtu Etiopija sagaidīja kā suverēna, bet arī atpalikusi valsts, kurā valdīja viduslaikiem raksturīga iekārta ar lielu feodāļu un provinču vietvalžu jeb rasu ietekmi. Stāvokli tobrīd sarežģīja tas, ka imperatoram Menelikam II nebija tiešu vīriešu kārtas mantinieku. Menelika izvēlētais troņmantnieks, viņa vecākās meitas dēls Ijasu V, kāpa tronī 1913. gadā, bet izrādījās visai neprognozējams valdnieks, pie tam ar simpātijām pret islāmu. Jau 1916. gadā Ijasu gāza no troņa, un par imperatori pasludināja Menelika otro meitu Zauditu, bet par reģentu un troņmantnieku – viņas dēlu, rasu Tafari Makonnenu. Pati Zauditu bija ļoti dievbijīga un politikā neiesvaidīta, tāpēc jau drīz nozīmīga vara nonāca jaunā reģenta rokās. Rass Makonnens sāka īstenot modernizācijas reformas armijā, sakaru sistēmā, tiesās; tika atcelta verdzība. Tas nebija pa prātam konservatoriem pašā Etiopijā, kā arī dažām Eiropas lielvalstīm, sevišķi jau Itālijai. Pret jauno reģentu tika vērptas galma intrigas, rīkotas sazvērestības, provincēs uzliesmoja dumpji. Visnopietnākā bija sacelšanās 1930. gadā, kuras priekšgalā nostājās reģenta mātes imperatores Zauditu otrais vīrs, rass Gugsa Vole. Nemierniekus, kurus apbruņoja itālieši, izdevās sakaut ar Francijas militāru atbalstu, vadonis Vole kaujā krita, dažas dienas vēlāk līdz galam nenoskaidrotos apstākļos no dzīves šķīrās arī imperatore Zauditu. Tas notika 1930. gada 2. aprīlī, un šajā dienā sākās Tafari Makonnena jeb, monarha vārdā, Hailes Selasijes 44 gadus ilgais valdīšanas laiks. Tulkojumā no amharu valodas Haile Selasije nozīmē „Trīsvienības Spēks”. Hailem Selasijem izdevās izvest Etiopiju starptautiskajā arēnā, taču tas neglāba valsti, kad 1936. gadā pret to militāru agresiju izvērsa fašistiskā Itālija. Imperators devās trimdā un varēja atgriezties tikai 1941. gadā, kad Etiopiju atbrīvoja britu sadraudzības spēki. Pēc kara Haile Selasije kļuva par vienu no prominentākajām figūrām nepievienojušos valstu kustībā un arī Āfrikas Vienības organizācijā, kuras mītne atradās Adisabebā. Taču septiņdesmito gadu sākumā postoša sausuma izraisīts bads daļā Etiopijas un nelabvēlīga ekonomiskā situācija pasaulē destabilizēja valsti, un 1974. gadā sirmo imperatoru no troņa gāza armijnieku revolucionārā komiteja jeb Dergs. Nepilnu gadu vēlāk pasaule uzzināja par bijušā imperatora Hailes Selasijes nāvi ieslodzījumā. Viņa kapavieta palika nezināma līdz pat 1992. gadam, kad līdz ar padomju palīdzības apsīkumu Derga vara bija sabrukusi. Ķēniņa Zālamana mantinieka pīšļi tika atrasti iebetonēti grīdā līdzās pils banketu zāles atejai. 2000. gada novembrī Haili Selasiji ar pienācīgu godu pārapbedīja Adisabebas Svētās Trīsvienības katedrālē.

1. aprīļa joku dzīšana ir gadsimtiem sena un krietni iesakņojusies tradīcija. Ir gan vairākas versijas par tās izcelsmi un senumu. Mūsdienās 1. aprīlis daudzviet pasaulē zināms kā joku dzīšanas un āzēšanas diena, tomēr nav īstas skaidrības par to, kad un kur šī tradīcija ieviesusies. Pirmās rakstītās ziņas par aprīļa jokiem parādījušās Rietumeiropā 16. gs., taču nav izslēgts, ka tradīcija ir daudz senāka. Pastāv versija, kas saista 1. aprīļa joku dzīšanu ar senajā Romā svinētajiem dievietes Kibeles svētkiem, kuru dalībnieki pārģērbušies jokainos tērpos un izjokojuši līdzpilsoņus. Tradīcija, iespējams, saglabājās kādreizējās Romas provincēs arī pēc tam, kad pats dievietes kults bija zudis pagātnē līdz ar vareno impēriju. Tomēr 1. aprīļa joki ir plaši izplatīti arī tajā Eiropas daļā, līdz kurai Romas vara nekad nesniedzās – Skandināvijā, Polijā, Ukrainā, arī Baltijā. Var jau pieņemt, ka tie šurp atnākuši gadsimtu gaitā, taču tiek arī minēts, ka saknes tiem varētu būt rodamas senās gadskārtu ieražās. Samērā tuvu 1. aprīlim ir pavasara ekvinokcija, kad izsenis svinētas ziemas beigas un pavasara sākums. Kā norāda folkloristi, šādiem svētkiem parasti ir raksturīgas izdarības, kuras ikdienā nav pieņemtas vai pat ir sodāmas, un tāda, protams, ir arī izāzēšana, sevišķi ja to atļaujas, teiksim, bērni pret vecākiem vai kalpi pret saimnieku. Kas attiecas uz rakstītajiem avotiem, tad daži saskata atsauci uz 1. aprīļa mānīšanos jau 14. gs. angļu dzejnieka Džefrija Čosera „Kenterberijas stāstos”, tomēr šī atsauce ir visai miglaina. Franču dzejnieka Eluā d’Amervāla 1508. gadā sacerētā tekstā ir minēta t.s. „aprīļa zivs”. Francijā visizplatītākā 1. aprīļa izjokošana ir slepus piekārt upurim no papīra izgrieztu zivs attēlu, bet senākos laikos tā bijusi īsta beigta zivs. Paražas pamatā, visdrīzāk, ir tas, ka saule šais datumos ir Zivju zvaigznājā. D’Amervāla rakstītais rāda, ka taisnība nebūs tiem, kuri saista 1. aprīļa tradīcijas ieviešanos tikai ar Gregora kalendāra pieņemšanu 16. gs. 60. gados. Proti, līdz ar pāvesta Gregora XIII īstenoto kalendāra reformu tika noteikts, ka gada sākums ir 1. janvārī. Līdz tam daudzviet Eiropā par gadumiju uzskatīja, kā romiešu laikos, ziemas beigas un pavasara sākumu, tātad – 1. aprīli. Pieļauj, ka tie, kuri turpināja arī pēc Gregora kalendāra pieņemšanas svinēt Jaungadu pa vecam, kļuva par savu līdzcilvēku izsmiekla un izjokošanas objektu. Tomēr viss iepriekšminētais liek domāt, ka apcelšanās paraža pastāvējusi arī agrāk, bet minētās kalendāra izmaiņas piešķīrušas tai jaunu niansi un aktualitāti. Starp citu, Spānijā, spāņvalodīgajās Latīņamerikas zemēs un Filipīnās 1. aprīlī izjokot nav pieņemts – tur tas notiek 28. decembrī. Tā ir t.s. Svēto Nevainīgo diena, kad, saskaņā ar evaņģēlija vēsti, ķēniņš Herods licis apkaut visus nesen dzimušos bērnus, domādams starp viņiem esam Jēzu. Taču, kā zināms, svētā ģimene laikus aizmuka uz Ēģipti, un tā apmuļķoja tirānu. Tāpēc šai dienā kādu apmuļķot ir, tā sacīt, svēta lieta. Jau visai sen aprīļa joki ieguvuši publisku raksturu, no ikdienišķas „cauri nešanas” pārceļoties uz preses lappusēm, vēlāk – uz radio ēteru, televizoru un datoru ekrāniem. Viens no pēdējiem spilgtiem izgājieniem šai ziņā bija raidsabiedrības CNN vietnē 2020. gada 1. aprīlī publicētais materiāls, kas visnotaļ nopietnā tonī aicināja apzināties, ka pandēmijas situācijā un viltus ziņu laikmetā 1. aprīļa izjokošana ir sociāli bīstama. Protams, tas bija tikai 1. aprīļa joks, kas tomēr sabalsojās ar nopietnu mūslaiku problēmu – masveidīgu ticēšanu vistīrākajiem pekstiņiem.

1889. gada 31.martā svinīgā ceremonijā Parīzē tiek atklāts Eifeļa tornis, kas apmeklētājiem tiek atvērts no 6.maija. Eifeļa tornis Parīzē ir viens no populārākajiem tūristu galamērķiem pasaulē. Kopš atklāšanas mirkļa 1889. gada 31. martā līdz pat mūsdienām to katru gadu apmeklē aptuveni septiņi miljoni tūristu.  1889. gads bija Francijas revolūcijas simtgade, un par godu šim notikumam valdība bija nolēmusi pārsteigs iedzīvotājus un viesus ar patiesi neparastu celtni. Konkursā uzvarēja inženieris Gustavs Eifelis, un rezultātā Parīzē tapa 324 metrus augsts un desmit tūkstoš tonnu smags tērauda tornis, kas vienlaikus kļuva par Parīzes pasaules izstādes ieejas ēku. Atklāšanas dienā tornī, kurā pēc arhitekta un inženiera Gustava Eifeļa norādēm bija uzvilkts Francijas karogs, apmeklētāji, kuru vidū bija gan pilsētas tēvi, gan žurnālisti, varējuši kāpt tornī. Tā kā lifti bija vēl tikai tapšanas stadijā, pirmie apmeklētāji gandrīz stundu kāpuši tērauda celtnē, un vēstures liecības saka, ka kāpiens bijis ne tas vieglākais, jo līdz galam tikuši tikai izturīgākie. Lai arī torni atklāja 31. martā, to plašākai publikai atvēra vien tā paša gada 6.maijā. Torņa pirmajā gadā, izstādes laikā, to apmeklēja divi miljoni apmeklētāju, iztērējot par biļetēm iespaidīgas summas. Un jāteic, ka iesākumā torni Francijas iedzīvotāji neuzņēma ar sajūsmu, to mēdza dēvēt par skabargu pilsētas acī, to sauca par neglītāko ēku Parīzē. Piemēram, rakstnieks Gijs de Mopasāns esot regulāri pusdienojis torņa restorānā, jo tā bija vienīgā vieta, kur pats kauna traips nebijis redzams. Tikmēr citiem šī celtne šķita progresa un inženierzinātņu sasniegums. Veidots tikai un vienīgi no tērauda, Eifeļa tornis ir un paliek Parīzes viena no zināmākajām celtnēm. Starp citu celtni bija paredzēts lietot tikai 20 gadus, pēc tam īpašuma tiesības pārietu Parīzes pašvaldībai, kura bija plānojusi to nojaukt. Tieši tāpēc konkursa noteikumos bijis ierakstīts, ka tornim jābūt viegli demontējamam. Tiesa, tas izrādījās tik vērtīgs, tostarp no komunikāciju viedokļa, ka nolēma to nenoslaucīt no Parīzes sejas. Eifeļa tornis bija pasaulē augstākā celtne no radīšanas brīža vēl 41 gadu, līdz Ņujorkā uzcēla Kraislera debesskrāpi. Kopš tā laika, tornis, kas kļuvis par Parīzes simbolu, tiek pārkrāsots ik pēc septiņiem gadiem un tam nepieciešamas sešdesmit tonnas krāsas. To dara arī tāpēc, lai torni pasargātu no rūsas. Eifeļtorni pavada viena no Holivudas klišejām, ka teju no katra loga Parīzē to var redzēt, bet patiesība ir tāda, ka kopš māju augstums tiek ierobežots torni var redzēt tikai no augstākajām ēkām. Franču auto zīmols "Citroen" laika posmā starp 1925. un 1934. gadu izmantoja torni kā milzīgu reklāmas stendu, kad kompānijas nosaukums esot bijis izgaismots ar aptuveni ceturtdaļmiljonu gaismas spuldzītēm. Reklāmu tolaik reģistrēja Ginesa rekordu grāmatā, kā pasaules lielāko reklāmu.  Tikmēr vācu okupācijas laikā tas tika slēgts plašākai publikai un nacistu kareivji Eifeļa galā pielika kāškrustu, taču tas bija tik liels, ka nogāzās. Viņi to apmainīja ar mazāku svastikas repliku. Ja ir vēlme pašam uzbūvēt savu Eifeļa torni, tad to var pagatavot no 3428 lego klucīšiem. Tornī iespējams uzkāpt pievarot 1665 pakāpienus, tiesa, lielākā daļa izmanto liftus. Torņa autors trešajā stāvā savulaik izveidojis nelielu dzīvoklīti, kas pēc viņa nāves atvērts apskatei. Bet viņsaulē inženieris Gustavs Eifelis esot aizgājis, klausoties Bēthovena 5. Simfoniju.

Viņš nodzīvoja vien līdz 43 gadu vecumam, bet savācis daudz pasaku un teiku. Viņa apkopotās Latviešu tautas teikas un pasakas septiņos sējumos ar vairāk nekā 6000 tekstiem ir otrs lielākais latviešu vēstītājas folkloras publicējums. Runa ir par Ansi Lerhi-Puškaiti, kurš viņsaulē aizgāja 1903. gada 30. martā. Lai arī lielākoties, izdzirdot vārdu Anss Lerhis-Puškaitis, prātā nāk teikas un pasakas, viņš bijis ne tikai folkloras zinātājs, vācējs un apkopotājs, bet arī skolotājs un dārznieks. Vīrs, kuru dēvē par latviešu literārās pasakas aizsācēju. 19. gadsimta nogalē viņš sarakstījis divus pasaku krājumus bērniem, bet viņa apkopotās “Latviešu tautas teikas un pasakas” līdz ar Krišjāņa Barona “Latvju dainām” veido latviešu folkloristikas pamatu. Ansis Lerhis-Puškaitis pasaulē nāca vārdā Anss Pastendes Cīruļu mājās saimnieku ģimenē, kur no divpadsmit bērniem Anss bija otrais. Pateicoties Cīruļu mājām, viņa dzimta tikusi pie uzvārda Lerhis, jo Lerch tulkojumā no vācu valodas nozīmē cīrulis. Ziemas vakaros Cīruļu saimes ļaudis sanākuši vienkopus un pie skalu guns, katram strādājot savu darbu, vienlaikus dziedājuši, pārrunājuši dienas notikumus un, protams, stāstījuši pasakas, jo mamma Ģertrūde bijusi kā liela dziedātāja, tā pasaku un tautasdziesmu zinātāja. Zēns, Talsu pusē dzīvojot, mācījies divās nelielās privātskolās un privātajā apriņķa skolā. Kad viņam neizdevās iecerētais – iestāties skolotāju seminārā Tērbatā, viņš mācības uzsāka Džūkstes Ērģelnieku skolā, bet vēlāk neklātienē nokārtoja skolotāja eksāmenu Irlavas skolotāju seminārā un varēja strādāt par palīgskolotāju Anneniekos, pēcāk Džūkstes- Pienavas pagasta skolā. Lerhis-Puškaitis bijis viens no Kurzemē savulaik labākajiem skolotājiem. Divdesmit gadus viņš strādājis Džūkstes Lancenieku skolā, un paralēli skolotāja darbam viņš aizrāvies ar dārzkopību, veidojot Džūkstē parku. Viņš arī pamanījies krietni iekustināt apkaimes kultūras dzīvi. Tieši pēc viņa ierosinājumu Džūkstē 19.gadsimta beigās dibināta bibliotēka, kas tolaik bija viena no lielākajām lauku grāmatu krātuvēm. Pašlaik ēkā ir Latvijā vienīgais Pasaku muzejs. Un tieši Džūkstē strādādams par skolotāju 1880. gadā viņš sācis aizrauties ar folkloras vākšanu. Tad arī pieņēmis pseidonīmu Puškaitis un arvien centīgāk vērsies pie sabiedrības ar aicinājumu sūtīt pasakas un teikas, kuras krāja un kārtoja. Laikabiedri uzsvēruši, ka viņš bijis ideālists, kurš uzskatījis, ka tautas garamantas jāglābj no aizmirstības par katru cenu, tāpēc ir vērts darbā ieguldīt pat pašam savus līdzekļus un ik dienu garas stundas pavadīt pie rakstāmgalda, pārrakstot savākto materiālu. Turklāt skolotājs latviešu pasakas vācis ne tikai uz vietas Latvijā – viņš tās meklējis arī citur, piemēram, Pēterburgā, kur atradās agrāk pierakstīti materiāli, kas bija jau iztulkoti vācu vai krievu valodā. Šīs pasakas tika tulkotas atkal latviešu mēlē, jo oriģinālu vairs nebija. Pasaku un teiku vākšana turpinājās 20 gadus – līdz pat viņa nāves stundai. Kad 1903. gada 30. martā folklorists pēc ilgas sirgšanas ar diloni 43 gadu vecumā nomira. “Latviešu Avīzes” rakstīja: “Tikai nākotne pienācīgi rādīs, kādu paliekamu mantu Lerhis-Puškaitis atdevis atpakaļ mūsu tautai, kādu stūra akmini licis ar savu darbu priekš zinātnes un priekš tautas dzejas.” Apbedīts viņš Tukuma novada Džūkstes kapsētā, bet kapa piemineklī pēc paša testamentā izteiktas vēlēšanās rakstīts: „Anss Lerhis-Puškaitis, talsinieku Cīruļu saimnieku Reiņa un Ģetrudes dēls. Džūkstes-Lancenieku skolotājs no 1883, to pašu laiku latviešu pasaku darbenieks.”

1871. gada 29. martā Londonā tiek svinīgi atklāta Prinča Alberta zāle – veltījums pāragri mūžībā aizgājušajam karalienes Viktorijas vīra piemiņai. Tā ir viena no slavenākajām pasaules koncertzālēm, lai gan sākotnēji tai piemita akustiski defekti, kurus izdevās novērst tikai teju simts gadus vēlāk. 1851. gadā Londonā notika pirmā Vispasaules rūpniecības ražojumu izstāde. Viens no tās organizētājiem bija karalienes Viktorijas laulātais draugs, Saksijas-Koburgas-Gotas princis Alberts, kuram radās doma izstādes apjomīgos ienākumus izlietot kultūras celtņu kompleksa izbūvei Haidparka apkārtnē. Par kompleksa centrālo elementu bija jākļūst majestātiskai Mākslu un zinātņu pilij. Iecere bija grandioza un prasīja krietnu laiku; 1861. gadā, nesagaidījis tās īstenošanos, princis Alberts četrdesmit divu gadu vecumā mira. Sērojošā atraitne Viktorija, kura bija patiesi mīlējusi savu vīru, saredzēja labāko iespēju viņa piemiņas iemūžināšanai Alberta ieceru īstenojumā – 1867. gada aprīlī tika likts pamatakmens arhitektu Frensisa Fouka un Henrija Skota projektētajai ēkai. Milzīgā eliptiskā celtne tika būvēta no slavenajiem Fārnemas sarkanajiem ķieģeļiem; tās frīzi rotā klasicisma stila mozaīka „Mākslu un zinātņu triumfs”. Lai arī celtnes arhitektonisko veidolu nepārprotami iedvesmojušas antīko amfiteātru formas, tās konstrukcijā izmantotas sava laika modernākās celtniecības metodes. Sevišķi novatorisks bija stiklotā jumta kupola risinājums, par kura drošumu daudzi šaubījušies. Kad kupols bijis pabeigts, arhitekts Henrijs Skots licis visiem pamest ēku, un tad personīgi izņēmis galveno balstu – konstrukcija izrādījusies droša. Tieši pretī celtnei un vienlaicīgi ar to tika būvēts memoriāls tās ieceres autoram princim Albertam. Pēc četriem gadiem, 1871. gada 29. martā Prinča Alberta zāle tika svinīgi atklāta. Bija paredzēts, ka atklāšanas vārdus teiks karaliene Viktorija, taču valdniece bija tik saviļņota, ka nespēja parunāt, tāpēc auditoriju uzrunāja viņas vecākais dēls, nākamais karalis Eduards VII. Zāle, paredzēta astoņiem tūkstošiem skatītāju, bija piepildīta līdz pēdējai vietai; klāt bija premjers Dizraeli, ap piecdesmit pilsētu galvas, ārzemju diplomāti un citas prominences. Svinīgajā koncertā uzstājās piecsimt mūziķu orķestris un tūkstošbalsīgs koris. Diemžēl jau pirmajā reizē atklājies nopietns akustiskais defekts: kupols radījis spēcīgu atbalsi. Radies pat populārs joks par to, ka Karaliskajā Alberta zālē ikvienam britu komponistam esot garantēta iespēja noklausīties savu skaņdarbu divreiz. Joks bija aktuāls gandrīz simt gadus – līdz 1969. gadam, kad zāles kupolā iekāra vairākus desmitus atbalsi kliedējošu stikla šķiedras disku un Karaliskā Alberta zāle ieņēma pienācīgu vietu starp pasaules izcilākajām koncertzālēm.

Vīnes filharmoniķi – viens no pasaules izcilākajiem simfoniskajiem orķestriem – sāka savu pastāvēšanu ar koncertu Vīnē, imperatora rezidencē Hofburgas pilī, 1842. gada 28. martā. 18. gs. pēdējās un 19. gs. pirmajās desmitgadēs Vīne nenoliedzami bija Eiropas mūzikas galvaspilsēta. Haidns un Mocarts, Šūberts un Bēthovens – lai pieminam vien pašas spožākās zvaigznes pie tā laika Vīnes muzikālajām debesīm. Šo ģēniju atstātais mantojums padarīja acīmredzamu vajadzību pēc pastāvīga simfoniskā orķestra. Ideju nobriedināja vairāku mūziķu, mūzikas kritiķu un entuziastu kompānija, kura regulāri mēdza tikties krodziņā „Pie Amora”. Viens no viņiem, komponists Oto Nikolai, kurš nesen bija stājies Vīnes Galma operas – tagadējās Vīnes Valsts operas – diriģenta amatā, kā tiek minēts, pēc krietnas pierunāšanas, uzņēmās jaunā orķestra vadīšanu. No Galma operas orķestrantiem tika rekrutēts jaunā orķestra sastāvs. Pirmais Vīnes filharmoniķu koncerts, ko uzskata arī par tā dibināšanas datumu, notika 1842. gada 28. martā. Filharmoniķu debijai bija atvēlēta t.s. Masku balles zāle Hābsburgu imperatoru rezidencē Hofburgas pilī. Pirmās divas desmitgades Vīnes filharmoniķu darbība nebija diez cik stabila, līdz 1860. gadā orķestra vadību uzņēmās diriģents un komponists Oto Desofs. Viņš nozīmīgi paplašināja repertuāru un uzlaboja organizatorisko darbību. Savukārt par Vīnes filharmoniķu zelta laikmetu dēvē Desofa pēcnācēja Hansa Rihtera ēru, kas ilga teju ceturtdaļgadsimtu no 1875. līdz 1898. gadam. Šai laikā orķestris pirmatskaņoja Johannesa Brāmsa 2. un 3. simfoniju, Antona Bruknera 8. simfoniju un Pētera Čaikovska Koncertu vijolei un orķestrim Re mažorā. 1870. gadā Filharmoniķi ievācās jaunuzceltajā Vīnes Mūzikas biedrības namā, kas ir to mājvieta joprojām un tiek uzskatīta par vienu no izcilākajām pasaules koncertzālēm. Diemžēl orķestra pastāvēšanas pirmajā gadsimtā tā vadītāju nomaiņa nereti saistījās ar intrigām, un viens šāds gadījums bija maestro Rihtera aiziešana 1898. gadā, viņa vietā nākot izcilajam komponistam Gustavam Māleram, kurš tieši neveselīgās atmosfēras dēļ sabija orķestra vadītāja amatā vien pāris sezonas. Arī 20. gs. pirmajā pusē pie Vīnes filharmoniķu diriģenta pults stāvējuši vairāki izcili meistari. Tāds bija komponists Fēlikss Veingartners no 1908. līdz 1927. gadam, īpaši izcelts kā Bēthovena un Johana Štrausa jaunākā interprets. Trīsdesmitajos gados, kad orķestrim nebija pastāvīga vadītāja, kā spilgtākie tiek atzīmēti Bruno Valters un Vilhelms Furtvenglers. Orķestris turpināja muzicēt arī nacistu varas apstākļos, pielāgojoties totalitārās varas kultūrpolitikai. Bet, cita starpā, tieši Austrijas aneksijas periodā radās un nostiprinājās Vīnes filharmoniķu Jaungada koncertu tradīcija, kas mūsdienās kļuvusi par vienu no populārākajiem regulārajiem koncertnotikumiem pasaulē. Kas attiecas uz laiku pēc Otrā pasaules kara, tad orķestri diriģējusi vesela plejāde dižu meistaru, starp kuriem pirmām kārtām jāmin Herberts Karajans un Karls Bēms, bet arī Zubins Meta, Georgs Šolti, Klaudio Abado, Rikardo Muti, Lorins Māzels, Daniels Barenboims, un vēl daudzi citi; protams, arī latvietis Mariss Jansons. Tāpat kā pirms 180 gadiem, arī mūsdienās Vīnes filharmoniķu sastāvs tiek komplektēts no mūziķiem, kas sevi jau apliecinājuši, vismaz trīs gadus spēlējot Vīnes Valsts operas orķestrī. Attiecīgi, nav nekāds brīnums, ka šis orķestris nemainīgi tiek vērtēts kā viens no izcilākajiem pasaulē, un uz biļešu rezervāciju melomāniem nākas gaidīt pat vairākus gadus.  

1973. gadā Losandželosā notiek 45. Oskara balvu pasniegšanas ceremonija, kurā neierodas divi prominentākie laureāti – Čārlzs Čaplins un Marlons Brando. Pēc skaita 45. Amerikas Kinoakadēmijas balvu jeb Oskaru pasniegšanas ceremonija notika 1973. gada 27. martā. Šajā gadā nominācijās dominēja divas lentas - Frensisa Forda Kopolas "Krusttēvs" un Boba Fosa "Kabarē", pie kam Kopolas darbs saņēma Oskaru kā labākā filma, savukārt "Kabarē" uzstādīja rekordu kā filma, kas, nekļūstot par labāko, saņēmusi visvairāk balvu citās kategorijās. Attiecīgi labākā aktiera un labākās aktrises balvas tika Marlonam Brando par viņa Vito Karleoni un Laizai Minelli par viņas Salliju Boulzu. Un Amerikas kinoakadēmijas balvu piešķiršanas vēsturē šī ceremonija palikusi arī kā viena no tām, kurās visasāk jūtama politisku procesu klātbūtne. Vispirms jau tas paradoksālais fakts, ka akadēmijas balvai kategorijā "Labākā oriģinālā mūzika" tika nominēta un to arī ieguva pirms divdesmit gadiem uzņemta filma: Čārlza Čaplina "Rampas ugunis". Aizkustinošais stāsts par paveca klauna un jaunas dejotājas attiecībām iznāca uz ekrāniem 1952. gadā. Filmas pirmizrāde notika Čaplina dzimtajā Londonā. Kad Čaplins, joprojām Lielbritānijas pavalstnieks, pēc pirmizrādes grasījās atgriezties Amerikā, viņam tika paziņots, ka Savienotās Valstis atteikušas turpmāko uzturēšanos. Kinomeistars bija iekļuvis komunismam simpatizējošo sarakstos, kurus tobrīd cītīgi sastādīja senatora Makārtija vadītā Antiamerikāniskās darbības izmeklēšanas komisija. Attiecīgi vairums amerikāņu kinoteātru atteicās demonstrēt "Rampas ugunis", uz ekrāniem Losandželosā filma parādījās tikai divdesmit gadus vēlāk, bet tādējādi varēja tikt nominēta 1973. gadā. Filmai bija trīs komponisti: Čaplins, Reimonds Rešs un Lerijs Rasels. No viņiem tobrīd vairs tikai Čaplins bija starp dzīvajiem, bet arī viņš uz ceremoniju neieradās. Vēl viens laureāts, kurš nebija ieradies pēc sava Oskara, bija Marlons Brando. Aktiera ieinteresētība etnisko minoritāšu tiesību aizsardzībā bija vispārzināma, un tobrīd Savienoto Valstu preses virsrakstos vīdēja ziņas no Vundednī ciema, kur risinājās īsta aplenkuma kauja starp drošības spēkiem un bruņotiem indiāņu tiesību aizstāvjiem. Brando vietā skatuvē uznāca dāma krāšņā apaču indiāņu tērpā. "Sveicināti! Mani sauc Sašīna Litlfīzera, esmu apaču indiāniete un Amerikas iedzimto pozitīva tēla veidošanas nacionālās komitejas prezidente. Es šovakar pārstāvu Marlonu Brando, kurš pauž dziļu nožēlu, ka nevar pieņemt šo dāsno apbalvojumu. Par iemeslu tam ir Amerikas indiāņu tēla traktējums mūsdienu kinoindustrijā - lūdzu atvainot! - un televīzijā demonstrētajās filmās, kā arī pašreizējie notikumi Vundednī. Šobrīd varu vien cerēt, ka neesmu rupji iejaukusies šīvakara norisē un nākotnē mēs, mūsu sirdis un mūsu domas vienosies mīlestībā un cēlumā." Vēlreiz pateikusies auditorijai, indiāniete pameta skatuvi, atstādama spožo statueti pārsteigtā Rodžera Mūra rokās.

1898. gada 26. martā dzimis Rūdolfs Daslers - sporta apģērbu ražotāja "Puma" dibinātājs. Rūdolfs Daslers piedzima 1898. gada 26. martā pavisam nelielā Vācijas pilsētiņā Hercogenaurahā, kur divus gadus vēlāk pasaulē nāca viņa brālis Ādolfs. Vecākais brālis Rūdolfs, kuru visi sauca par Rūdi bija ekstraverts un izveicīgs, kamēr Ādolfs, saukts par Adi, rāms, kluss un mierīgs. Ādolfs izmācījās par maiznieku, tomēr sapratis, ka tas nebūs viņam domāts, nolēma iet tēva pēdās un kļuva par kurpnieku. Kamēr vecākais brālis aizgāja karā, Ādolfa prātā bija ienākusi doma radīt tādus sporta apavus, kas ļautu sportistiem uzlabot savus rezultātus. Rūdolfs Daslers, atgriežoties no kara, sākumā izmēģināja karjeru policijā, bet beigu beigās abi ar brāli izveidoja Brāļu Dassleru sporta apavu fabriku, tiesa pirmie centieni sporta apavu radīšanā notika mammas vannas istabā. Ādolfam bija ideja sporta apaviem ar asumiem pie zolēm, un šo ideju par labu esam atzina tā brīža Vācijas olimpisko vieglatlētu treneris, rezultātā ar šo apavu modeli Vācijas olimpiešiem izdevās tikt pie zelta 800 metru skrējienā. Tas deva milzu atspaidu brāļiem Dasleriem, kuru popularitāte pagājušā gadsimta 30 gados uzšāvās debesīs. 1936. gada olimpiāde, kas notika Berlīnē, kļuva par tramplīnu brāļu Dasleru pasaules slavai, viņi vienkārši uzrunāja pasaulslaveno amerikāņu melnādaino vieglatlētu Džesiju Ovenu kļūt par viņu apavu vēstnieku, un ar Dasleru radītajiem apaviem Berlīnes olimpiādē viņš izcīnīja četras zelta medaļas, kas brāļu Dasleru sporta apavus padarīja par pasaules zīmolu, palielinot pārdošanas apjomus līdz 200 tūkstošiem pāru gadā. Līdz Otrajam pasaules karam pasūtījumi pienāca no dažādu sporta veidu pārstāvjiem, tostarp basketbola, hokeja un beisbola apaviem. Sākoties karam arvien pieauga spriedze abu brāļu starpā, līdz ar to radās nesaprašanās arī uzņēmumā. Kara turpinājumā vispirms Adi iesauca armijā, bet tikpat ātri atvaļināja, jo viņam bija svarīga loma uzņēmumā, vēlāk karā iesauca Rūdolfu, atstājot visu apavu ražošanu Adi rokās. Rūdolfs gan izdomāja plānu, kā atgriezties mājās, bet nokļuva Gestapo nagos un līdz kara beigām nosēdēja cietumā, kur vien attālināti “varēja noraudzīties” brāļa rosībā uzņēmumā. Rezultātā, karam beidzoties, brāļu attiecības bija tiktāl pasliktinājušās, ka 1948. gadā brāļi Dasleri sadalīja uzņēmumu un sarunas, dalot uzņēmumu, esot bijusi pēdējā reize, kad abi esot runājuši. Ādolfs paturēja Daslera apavu rūpnīcu un divas trešdaļas darbinieku, kamēr Rūdolfs ar saviem sekotājiem izveidoja savu apavu fabriku. Brāļi pārdēvēja savus uzņēmumus te gan laimīgo lozi izvilka Adi, savienojot savu iesauku ar uzvārda pirmo daļu radot zīmolu “Adidas”, Rūdolfs, kopējot brāli, izvēlējās nosaukumu “Ruda”, kam nebija lemts iedzīvoties un tas ātri vien pārtapa par “Puma”, lai izklausītos sportiskāks. Brāļu strīds turpinājās sadalot dzimto pilsētu divās daļās, vienubrīd Hercogenauraha tika saukta par saliekto kaklu pilsētu, jo vispirms bija jānoskaidro, kura zīmola apavus tu valkā. Tā, kā gandrīz visi pilsētas iedzīvotāji strādāja vienā vai otrā uzņēmumā, klīst nostāsti, ka abu uzņēmumu darbiniekiem bija liegts tikties, kur nu vēl precēties. Brāļu sāncensība, nepārtraukti uzlabojot un attīstot savus produktus, cenšoties vienam otru pārspēt turpinājās līdz pat abu aiziešanai viņsaulē, starp citu kapos viņi apglabāti pēc iespējas tālāk viens no otra. Sāncensība turpinājās vēl gadu desmitiem, jo abi ražotnes atstāja saviem dēliem, līdz 2009. gadā kompānijas darbinieki tikās futbola mačā apliecinot, ka “Puma” un “Adidas” naids ir beidzies.

25.martā dzimšanas diena ir amerikāņu aktrisei Sārai Džesikai Pārkerei. Sāra Džesika Pārkere ir amerikāņu kino, televīzijas un teātra aktrise, kā arī producente, kura vislabāk pazīstama, kā Kerijas Bredšovas lomas atveidotāja TV seriālā “Sekss un lielpilsēta”, par ko viņa saņēmusi virkni balvu. Tāpat viņa filmējusies uz seriālu bāzētajās filmās „Sekss un lielpilsēta”. Sāra Džesika Pārkere ir viena no vislabāk apmaksātajām holivudas aktrisēm, kura uzaugusi nabadzīgā astoņu bērnu ģimenē. Sāras bērnība pagāja Sinsinati pilsētā Ohaio štatā. Par gaumi un stila izjūtu viņa saka paldies mammai, kura bērniem ieaudzinājusi izpratni par to, kas ir skaists. Ģimene dzīvojusi ļoti pieticīgi. Kas attiecas uz apģērbu, Sāras Džesikas mamma vienmēr centusies bērnus pucēt, cik labi vien iespējams. To, ka bērni ir no gauži trūcīgas ģimenes, pat nevarēja nojaust, jo visas astoņas atvases allaž bija stilīgas kā ASV pirmā ģimene, jo blakus ģimenes dzīves vietai atradusies fabrika, kur mamma varējusi dabūt apģērbu ar defektiem. Sāra, atceroties mammas centienus padarīt viņu bērnību gaišāku, norāda, ka tas bijis laiks, kad viņa sākusi apgūt stila izjūtu. Pati aktrise teic šādus vārdus: „Man nebija pieejams tāds apģērbu klāsts, kāds ir, kopš sāku filmēties seriālā „Sekss un lielpilsēta”, taču jau mazotnē pratu izvērtēt, kas ir skaists.” Seriāla „Sekss un lielpilsēta” pirmā sērija uz ekrāniem iznāca 1998. gadā un padarīja Sāras Džesikas atveidoto Keriju Bredšovu par modes ikonu. Pārkere uzskata, ka viens seriāla milzu popuparitātes trumpjiem ir stilistes Patrīcijas Fīldas darbs. Stilīgās Kerijas Bredšovas ietekmē arī aktrise pati kļuvusi drosmīgāka tērpu izvēlē, sakot, ka pirms Kerijas lomas nekad nav ikdienā nav uzdrīkstējusies būt tik drosmīga savā stilā. Aktrises garderobē ir arī vairāki tērpi no mis Bredšovas drēbju skapja, kurus viņai pēc filmēšanas ļauts paturēt savā īpašumā. Tomēr Sāra Džesika uzskata, ka ikdienā ne uz pusi nav tik stilīga kā viņas ekrāna varone. Viņai par neesot pacietības matus izžāvēt pilnībā sausus un neesot arī vajadzīgās prasmes pareizi uzklāt kosmētiku. Pārkere arī praktiski nekad nav lakojusi nagus. Aktrise toties prot retušēt pūtīti, nokrāsot skropstas un lietot acu zīmuli. Matus ikdienā visbiežāk viņa saņem zirgastē. Aktrises draugi esot ļoti pārsteigti, cik neliela ir pašas Sāras Džesikas privātā garderobe, kaut arī viņai šķiet, ka tā ir gana liela un plaša. Kad kāds žurnālists aktrisei jautājis, bez kā viņa nevarētu iztikt, atbilde bijusi, ka bez dēla, dvīņu meitiņām un vīra. Bet žurnālists, uzdodot jautājumu, bija par modi. Un runājot par modi, Sāras Džesikas Pārkeres dzīve nebūtu iedomājama bez laba krūštura. Un vēl aktrise izbauda katru mirkli, kad visu dienu var staigāt brīnišķīgās kurpēs. Jā, kurpes ir arī Kerijas Bredšovas kaisle, kas acimredzot pielipusi lomas atveidotājai. Lai gan viņa vislabāk ir pazīstama ar savu ideālo attiecību meklētājas Kerijas Bredšovas lomu, Sāra Džesika Pārkere jau ilgus gadus ir laimīgi precējusies ar aktieri Metjū Broderiku. 2002. gadā, dažus gadus pēc tam, kad Sāra bija iekāpusi Kerijas Bredšovas ikoniskajās kurpēs seriālā „Sekss un lielpilsēta”, pāris ģimenē sagaidīja dēlu Džeimsu. Septiņus gadus vēlāk ar surogātmātes palīdzību viņu ģimeni papildināja dvīņu meitenes – Mariona un Tabita. Lai gan par savām attiecībām viņi daudz nerunā, kādā intervijā 2014. gadā Metjū nedaudz padalījās: „Mēs patiešām esam draugi, un mēs runājam daudz. Viņa patiešām ir uzjautrinoša, viņa liek man smieties.”

1905. gada 24. martā mirst franču rakstnieks Žils Verns, viens no zinātniskās fantastikas žanra aizsācējiem literatūrā. Franču rakstnieks Žils Gabriels Verns, viens no zinātniskās fantastikas literatūras žanra aizsācējiem, apvienojot vētrainu un bagātu fantāziju ar jaunākajiem zinātnes sasniegumiem, kuriem vērīgi sekoja visu mūžu, savā mūžā sarakstījis vairāk nekā simts romānu, kā arī lugas, īsos stāstus, vēsturiskus un ceļojumu aprakstus. Žila Verna darbi tulkoti vairāk nekā 140 valodās, bet populārākie viņa darbi noteikti ir ir „Piecas nedēļas gaisa balonā”, „Ceļojums uz Zemes centru”, „Kapteiņa Granta bērni”, „20 000 ljē pa jūras dzelmi”, „Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi” un „Noslēpumu sala”. Bet piedzima Žils 1828. gada 2. augustā Nantē. Viņa tēvs pārstāvējis senu Provansas juristu dzimtu, kamēr mamma nākusi no skotu kuģu būvnieku ģimenes. Un tāpēc varētu domāt, ka dēku romānu autors pats būtu savā dzīve piedzīvojis neskaitāmus piedzīvojumus. Izrādās, ka spilgtākais notikums, ko izbaudījis pusaudža vecumā, ir bijis, kad Žils Verns esot piekukuļojis kādu kuģa jungu un viņa vietā devies uz Karību salām. Tiesa,  tālāk par nākamo Francijas ostu zēns nav ticis, jo tēvs aizmukušo piedzīvojumu meklētāju burtiski nocēlis no kuģa, piekodinot apsolīt, ka turpmāk viņš ceļos tikai savā iztēlē nevis dzīvē. Pēc tam, kad topošā rakstnieka plāns kuģot uz Karību salām izpalika, vispirms viņš licejā mācījies latīņu valodu, bet, kad Žilam apritēja divdesmit gadu, tēvs viņu nosūtīja uz Parīzi, lai jauneklis turpinātu tēva iesākto un studētu jurisprudenci. Tikmēr pats Žils sapņojis par rakstnieka karjeru. Tāpēc paralēli jurisprudences studijām Verns strādājis par žurnālistu un sāka veidot aizraujošu un interesantu zinātnisko faktu kartotēku. Rakstnieka karjerā liktenīga bija sastapšanās ar Aleksandriem Dimā, kamēr Dimā tēvs palīdzēja Vernam uzsākt rakstnieka karjeru, Dimā dēls kļuva par labu Žila draugu. Var teikt, ka tieši pateicoties zinātnisko faktu kartotēkai sākās Verna radošā karjera, jo romāns „Piecas nedēļas gaisa balonā” radās pateicoties šai kartotēkai. Grāmatu 1863. gada janvārī publicēja tā laika slavens izdevējs Pjērs Žils Hetcels, un grāmata acumirklī iekaroja lasītāju sirdis, tāpēc grāmatizdevējs noslēdza līgumu ar Vernu, kas paredzēja, ka topošajam rakstniekam bija jārada divi romāni gadā. Rakstniekam bijušas milzīgas darba spējas, viņš varējis sākt rakstīt piecos no rīta un atstāt savu darba galdu vien vēlā vakarā. Pats autors esot bijis sarežģīta personība, viņš gan esot bijis liels jokdaris un burtiski izstarojis dzīvīgumu, tomēr patiesībā bijis ļoti kautrīgs un mīlējis vientulību. Visērtāk viņš esot juties būdams viens, rakstot vai zvejojot. Starp citu romānu „Kapteiņa granta bērni”, autors rakstījis vienatnē uz jahtas. Kad viņsaulē aizgāja rakstnieka mamma un viņa ilggadējais izdevējs,  Žila Verna darbi kļuva arvien drūmāki. Bet 1886. gada 9. martā Vernu pie  mājas sliekšņa sagaidījis psihiski slimais brāļa dēls un iešāvis rakstniekam kājā. Tā kā lodi neizņēma, tas sagādājis Vernam nepārtrauktas sāpes. Vēl pāris gadu vēlāk rakstnieks zaudēja redzi, tomēr viņš turpināja rakstīt, diktējot grāmatas līdz pat savai nāves stundai 1905. gada 24. martā. Aiz sevis rakstnieks atstāja ne tikai virkni izcilu romānu, bet arī tiem laikiem neticamus pareģojumus – cilvēki ir kļuvuši pārmēru alkatīgi, kultūra atstāta novērtā, visur ir sacelti debesskrāpji, kursē ātrvilcieni, noziedznieki tiek sodīti uz elektriskā krēsla, bankas izmanto skaitļojamās mašīnas. Tās gan nav vienīgās rakstnieka nākotnes vīzijas, kas piepildījušās. Viens no drosmīgākajiem Žila Verna paredzējumiem ir kosmiskie ceļojumi. Protams, ka viņš nebija vienīgais, kurš ko tādu iedomājās, bet citu autoru literārie varoņi lidoja ar putniem vai uz velna muguras. Savukārt Žils Verns nosprieda, ka labākais veids, kā cilvēku aizsūtīt Kosmosā, ir gigantisks lielgabals. 1889. gadā sarakstītajā stāstā „2889. gadā" Verns rakstīja, ka laikraksti vairs netiek drukāti, bet katru rītu no ekrāna cilvēkus uzrunā diktors, kurš ziņas iegūst no reportieriem, valstsvīriem un zinātniekiem.

2011. gada 23. martā 79 gadu vecumā no sirds mazspējas viņsaulē aiziet Holivudas kino ikona Elizabete Teilore, kura allaž bijusi interesanta ar savu privāto dzīvi, jo bijusi astoņas reizes precējusies. Savā vairāk nekā piecdesmit gadu kinokarjeras laikā Elizabete Teilore saņēmusi divus Oskarus, kad Amerikas kinoakadēmija lēmusi, ka viņa ir labākā aktrise galvenajā lomā, bet Amerikas kinoinstitūts nosaucis Teilori par vienu no visu laiku labākajām aktrisēm ierindojot viņu septītajā vietā dižāko Amerikas ekrāna leģendu sarakstā. 20. gadsimt 60. gados viņa bijusi vislabāk apmaksātā kinozvaigzne, bet līdz pat mūža galam 2011. gadā prese neatslābstoši sekoja līdzi Teilores sabiedriskajai un privātajai dzīvei. Piedzima Elizabete 1932. gada 27. februārī Londonā, taču pavisam drīz viņas vecāki pārcēlās uz dzīvi Amerikā, kur Losandželosā mazās meitenes skaistumu un, ko tur liegties, arī talantu pamanīja kinostudijas „Universal studios” priekšsēdētāja līgava. Rezultātā Elizabete kino debitēja deviņu gadu vecumā, bet jau 12 gados viņu varēja droši saukt par Holivudas zvaigzni – viņa bija kļuvusi par bērnu lomu spīdekli, kam bija lemts savu karjeru turpināt, plaukt un ziedēt arī pieaugot. Elizabeti Teilori savulaik dēvēja par vienu no skaistākajām aktrisēm, tāpēc nav nekāds brīnums, ka publiku interesēja ne tikai viņas kinokarjera, bet arī personīgā dzīve, kas aktrises pielūdzējiem garlaikoties neļāva, to apliecina Teilores astoņas laulības. Pirmā laulība ar viesnīcu ķēdes "Hilton Hotels" mantinieku Nikiju Hiltonu ilga vien 203 dienas, divus gadus vēlāk Teilore apprecējās ar 19 gadus vecāko britu aktieri Maiklu Vildingu, ar kuru laulībā piedzima divi dēli. Šīs laulības šķiršanas iniciatore bija pati Elizabete, kuru vien dažas dienas vēlāk bildināja producents Maikls Tods. Tā bijusi laulība ar pirmo lielo mīlestību, kas vainagojās ar meitas Elizabetes Fransisas piedzimšanu, bet diemžēl septiņus mēnešus pēc meitenītes piedzimšanas Tods gāja bojā aviokatastrofā. Tikmēr Teilore atģidās no lielās mīlestības zaudējuma, turpināja iesākto un precējās laiku pa laikam, te ar nelaiķa vīra labāko draugu, gan arī ar kolēģi Ričardu Bērtonu,  diemžēl šo savienību izpostīja alkohols un neveiksmes, turklāt divreiz. Neveiksmes laulībā aktrisei ļāva arvien vairāk aizrauties ar grādīgajiem, un arī karjera slīdēja lejup. Septītā laulība ar Virdžīnijas štata senatoru ilga sešus gadus, bet pēdējā astotā laulība pārsteidza Teilores sekotājus, jo viņa apņēma teju divdesmit gadu jaunāku būvstrādnieku, ar kuru bija iepazinusies rehabilitācijas klīnikā, kur aktrise centās atbrīvoties no atkarībām. Tiesa, arī šī laulība ātri vien beidzās, trīs gadus vēlāk pāris draudzīgi šķīrušies. Un tad pienāca 2011 gada 23. marts, kad pasauli aplidoja preses paziņojums, kas vēstīja, ka slimnīcā Losandželosā mierā no šīs dzīves šķīrusies leģendārā aktrise, uzņēmēja un bezbailīga aktīviste Elizabete Teilore. Viņai līdzās bija viņas bērni, par aktrisi sēro arī desmit mazbērni un četri mazmazbērni. Pāris dienu vēlāk, nelielā privātā ceremonijā aktrisi guldīja zemes klēpī, kapsētā, kur apglabāts arī viņas tuvs draugs Maikls Džeksons. Teilores zārks bijis apvīts ar gardēnijām, vijolītēm un maijpuķītēm, bet ceremonijas laikā aktieris Kolins Farels lasīja angļu dzejnieka Džeralda Menlija Hopkinsa poēmu, dzeju lasījuši arī Teilores dēls un meita, bet mazdēls uz trompetes izpildīja dziesmu "Amazing Grace". Zīmīgi, ka pati atvadu ceremonija, sekojot aktrises pirmsnāves norādījumiem, sākās 15 minūtes vēlāk. "Viņa gluži vienkārši vēlējusies vēlējās nokavēt pati savas bēres." paskaidroja aktrises pārstāve.

1924. gadā Lietuvas Republika anektēja t.s. Mazo Lietuvu – agrāko Vācijas impērijas teritoriju, kuru apdzīvoja pamatā lietuviešu izcelsmes iedzīvotāji. Apgabala lielākā pilsēta Mēmele jeb Klaipēda kļuva par Lietuvas nozīmīgāko ostu. Tomēr Vācija nesamierinājās ar zaudējumu – Hitlera valdības piespiesta, Lietuva nodeva Klaipēdas apgabalu atpakaļ Vācijai 1939. gada 22. martā. Pēc Pirmā pasaules kara tajā uzvarējušās Antantes lielvalstis atņēma Vācijai vairākas teritorijas ar jauktu iedzīvotāju sastāvu, tai skaitā Mēmeles jeb Klaipēdas apgabalu, kur vācu un lietuviešu iedzīvotāju proporcija bija apmēram 50:50. Sākotnējā iecere bija noteikt šai teritorijai īpašu statusu ar starptautisku pārvaldi, tomēr 1923. gada janvārī apmēram tūkstotis civilās drēbēs ģērbtu bruņotu lietuviešu okupēja apgabalu un pēc neilgas pretošanās piespieda padoties tur izvietoto franču armijas kontingentu. Rietumeiropas valstis aprobežojās ar nosodījumu, un 1924. gada maijā Parīzē parakstīja konvenciju, kurā atzina Klaipēdas apgabalu par autonomu Lietuvas sastāvdaļu ar savu parlamentu un iedzīvotājiem garantētu tradicionālo tiesību un kultūras saglabāšanu. Piekrita arī Vācija, visdrīzāk izsverot, ka no Lietuvas nākotnē var cerēt šo teritorija salīdzinoši viegli atgūt. Tobrīd ļoti miglainās vācu cerības ieguva konkrētas aprises nepilnus piecpadsmit gadus vēlāk. 1938. gada pavasarī Vācijas fīrers Ādolfs Hitlers paziņoja, ka Mēmeles apgabala atgūšana ir viņa valdības prioritāte. Situācija pašā Klaipēdas apgabalā arvien saasinājās. Vācu iedzīvotāji, kas nekad nebija īsti samierinājušies ar pakļautību Lietuvai, nacistu propagandas iedvesmoti, izvērsa gan legālu, gan nelegālu pretlietuvisku darbību. Propaganda guva dzirdīgas ausis arī Mēmeles lietuviešu vidū, no kuriem lielākā daļa pirms Pirmā pasaules kara bija dzīvojuši Vācijas impērijā, bija daļēji pārvācoti luterāņi, un nebija sajūsmā par katolisko, agrāro Lietuvu. 1938. gada decembrī Klaipēdas Parlamenta vēlēšanās 25 no 29 vietām ieguva pronacistiskās partijas. Ārpolitiski Lietuva izrādījās praktiski viena. No 1924. gada konvencijas parakstītājvalstīm Itālija un Japāna tagad bija Vācijas sabiedrotās, savukārt Lielbritānija un Francija turpināja tuvredzīgo Hitlera nomierināšanas politiku, kurai par upuri jau bija kritusi Čehoslovākija. Ar kaimiņvalsti Poliju Lietuva jau kopš 1920. gada bija pastāvīgā konflikta situācijā poļu okupētā Viļņas apgabala dēļ, un arī Padomju Savienība aprobežojās vien ar verbālu lietuviešu pozīcijas atbalstu – Kremlī, domājams, jau bija dzimusi ideja par vienošanos ar Hitleru. 1939. gada martā Lietuvas ārlietu ministrs Jozs Urbšis, atgriezdamies no pāvesta Pija XII inaugurācijas svinībām, Berlīnē tikās ar Vācijas ārlietu ministru Joahimu Ribentropu. Apmēram četrdesmit minūtes ilgajā sarunā Urbšim tika skaidri pateikts, ka Reihs pieprasa atdot Mēmeles apgabalu, un ja Lietuva nepiekritīs ar labu, okupēs ar bruņotu spēku. Viss sarunu process notika, uzsvērti demonstrējot, cik mazsvarīga varenajai Lielvācijai šķiet Lietuvas suverenitāte. Smetonas valdībai nebija izvēles, un naktī no 1939. gada 22. uz 23. martu Berlīnē tika parakstīta vienošanās par Mēmeles apgabala tūlītēju nodošanu Vācijai. Lietuva zaudēja vienīgo nozīmīgo jūras ostu, caur kuru tika īstenoti vismaz 70% ārējās tirdzniecības, vairāk nekā 50% kokapstrādes, papīra un poligrāfijas rūpniecības, vairāk nekā 40% tekstilrūpniecības, vairāk nekā 30% ķīmiskās rūpniecības; pavisam apmēram 30% rūpniecisko jaudu. Nepārprotama bija arī nacionālā pazemojuma izjūta Lietuvas sabiedrībā. Vēlākajai lietuviešu salīdzinoši vēsākajai attieksmei pret sadarbību ar nacistu okupantiem Otrā pasaules kara laikā bija nepārprotams sakars ar 1939. gada marta notikumiem.  

1942. gada martā ģenerālis Daglass Makārturs, amerikāņu-filipīniešu spēku komandieris, pameta Filipīnas, kuras tobrīd nebija cerību noturēt pret japāņu iebrukumu. Nonācis Austrālijā, viņš, 1942. gada 20. martā, tiekoties ar žurnālistiem, deklarēja: „Es pametu Batānu, un man tur jāatgriežas.” Tas kļuva par viņa kredo turpmākajās Otrā pasaules kara cīņās.   1941. gada decembrī Japānas impērija izvērsa strauju agresiju Austrumāzijas un Klusā okeāna reģionā. Par vienu no mērķiem kļuva Filipīnas – tobrīd pusneatkarīgs Savienoto Valstu protektorāts. Arhipelāgā izvietotos amerikāņu spēkus un tobrīd vēl tapšanas stadijā esošo filipīniešu armiju komandēja ģenerālis Daglass Makārturs – izcils virsnieks, Pirmā pasaules kara varonis, kurš pēdējos gadus bija veltījis Filipīnu bruņoto spēku izveidei. Skaitliski Makārtura spēki bija pat lielāki par japāņu desanta armiju, taču tie bija nepieredzējuši, daļēji vēl komplektēšanas stadijā esoši, kamēr japāņi sūtīja kaujā izlases karaspēku. Bez cīņas atstājis galvaspilsētu Manilu, Makārturs ieņēma ērtas aizsardzības pozīcijas Batānas pussalā. Te viņš bija noskaņots turēties līdz pēdējam. Taču kara gaita izvērtās amerikāņiem un viņu sabiedrotajiem arvien nelabvēlīgāka: krita par neieņemamu uzskatītā Singapūra, japāņi strauji virzījās uz priekšu Indonēzijā. 1942. gada februārī kļuva skaidrs, ka arī Filipīnu galīgā krišana ir tikai laika jautājums. 23. februārī ģenerālis Makārturs saņēma Savienoto Valstu kara lietu sekretāra Henrija Stimsona rīkojumu evakuēties uz Austrāliju, lai uzņemtos sabiedroto spēku komandēšanu Klusā okeāna dienvidrietumu daļā. Lai gan līdz tam Makārturs bija paudis stingru apņemšanos līdz galam palikt ar savu ielenkto armiju, pavēle bija jāpilda. Ģenerālim līdzi devās viņa štāba komandas kodols, kā arī viņa sieva Džīna un četrgadīgais dēls.  Evakuēšanās operācija sākās 11. marta vakarā. Vispirms ģenerālis un pavadoņi ātrgaitas torpēdlaivā divās diennaktīs šķērsoja arhipelāga ūdeņus līdz dienvidu salai Mindanao, kur vēl atradās amerikāņu kontrolē esošs lidlauks. Mindanao nācās palikt vairākas dienas, līdz izdevās sagaidīt gaisa transportu. Pietiekami droši bumbvedēji tobrīd bija tikai flotei, bet viceadmirālis Herberts Līrijs krietni patielējās, pirms tos piešķīra. Gaidīšana bija nervoza, jo arī Mindanao jau bija iebrucis japāņu desants. Galu galā 19. marta rītā flotes B-17 nogādāja Makārturu un viņa svītu Austrālijā. Sekoja ceļojums pāri kontinentam, sākumā ar lidmašīnu, pēc tam ar vilcienu. 1942. gada 20. martā Nelielā mezgla stacijā Terouvija Austrālijas dienvidos ģenerālis sastapās ar preses pārstāvjiem un teica savu slaveno frāzi: „Es pametu Batānu, un man tur jāatgriežas.” Vēlāk viņš to atkārtoja vairākkārt, tai skaitā uzrunā Austrālijas parlamentā: „I came out of Bataan, and I shall return.” Filipīnās palikušajos ziņa par ģenerāļa aizbraukšanu raisīja dalītas jūtas. Vairums jau saprata, ka Makārtura krišana japāņu gūstā būtu nepieļaujams zaudējums, tomēr daudzi jutās pamesti un nodoti. Amerikāņu un filipīniešu spēki kapitulēja 1942. gada maijā, un apmēram 2/3 no 70 000 gūstekņu vēlāk gāja bojā japāņu nometnēs. Savukārt ģenerālim Daglasam Makārturam vārdi par atgriešanos Filipīnās kļuva par īstu kredo viņa pasaules kara cīņai. Kā amerikāņu spēku komandieris viņš vadīja pret japāņiem vērstās sabiedroto operācijas, vispirms izspiezdams ienaidnieku no Jaungvinejas ziemeļu piekrastes, pēc tam no Maluku arhipelāga, līdz 1944. gada 20. oktobrī amerikāņi izsēdās Leites salā Filipīnu arhipelāga centrā. Ģenerālis sekoja uz pēdām pirmajam desanta vilnim. Kinohronikas iemūžinājušas viņu, ierastajās saulesbrillēs un ar kukurūzas vālītes pīpi rokā, apņēmīgi brienot līdz ceļiem pa ūdeni, kas viņu šķir no ilgotā krasta. Dažas stundas vēlāk filipīnieši radio dzirdēja viņa balsi: „Filipīnu ļaudis, es esmu atgriezies. Ar visvarenā Dieva žēlastību mūsu spēki atkal stāv uz Filipīnu zemes.”

Pēc Rumānijas totalitārā diktatora Nikolaes Čaušesku režīma sabrukuma 1989. gada beigās saasinājās attiecības starp rumāņiem un apmēram pusotru miljonu lielo Rumānijas ungāru minoritāti. Par konflikta epicentru kļuva Transilvānijas pilsēta Tirgumureša, kur 1990. gada 19. martā notika asiņainas sadursmes starp rumāņu un ungāru iedzīvotājiem. Tirgumureša ir pilsēta Rumānijas vidienē – Transilvānijā, kur jau daudzus gadsimtus dzīvo ne tikai rumāņi, bet arī liela ungāru minoritāte. Man nācās būt Tirgumurešā deviņdesmito gadu vidū. Pilsēta atstāja patīkamu iespaidu ar labi saglabājušos vēsturisku arhitektūru un mājīgām kafejnīcām, kur pasniedza aromātisku baltvīnu izrakstītās māla krūzēs. Tomēr ielās bieži redzēja bruņotas patruļas – divus policistus ar pistolēm un divus kareivjus ar automātiem. Arī rumāņos, ar kuriem pamatā iznāca saskarsme šai braucienā, bija jaušama nepārprotami dzedra attieksme pret vietējo ungāru kopienu. Tās bija atskaņas no etniskā konflikta, kurš Tirgumurešā iesākās 1990. gada martā, 19. martā pāraugot asiņainās sadursmēs. Konflikta saknes meklējamas vismaz simts gadus senā pagātnē, kad pēc Pirmā pasaules kara Ungārija zaudēja lielāko daļu savas kādreizējās teritorijas un vairāk nekā trīs miljoni ungāru nonāca citu valstu teritorijās. Sevišķi liela bija ungāru minoritāte Transilvānijā, kur vairākos rajonos tā bija dominējošā iedzīvotāju grupa. Otrā pasaules kara laikā Ungārija uz laiku anektēja Transilvāniju, taču pēc kara tika atjaunotas iepriekšējās robežas. Līdz 1968. gadam pastāvēja Ungāru autonomais reģions, un Tirgumureša bija tā galvaspilsēta, taču tad teritoriāli administratīvās reformas rezultātā autonomais reģions tika likvidēts. 1965. gadā pie varas nākušais Rumānijas totalitārais vadonis Nikolae Čaušesku izvērsa agresīvu rumanizācijas politiku. 1989. gada decembrī diktators tika gāzts un nogalināts, valstī sākās demokratizācijas process, un arī ungāru minoritāte atjaunoja prasības pēc kulturāli teritoriālās autonomijas. Rumāņu iedzīvotājos un arī daļā varas struktūru tas izraisīja bažas par ungāru separātisma atdzimšanu. Tirgumureša kā bijušais autonomā reģiona centrs, kur rumāņu ir vairāk par pusi, bet ungāru – nepilni 40%, diezgan likumsakarīgi nonāca etniskās konfrontācijas degpunktā. Par nekārtību detonatoru kļuva ungāru nacionālo svētku – 1848. gada sacelšanās atceres dienas – atzīmēšana 1990. gada 15. martā. Nākamajās dienās vairojās gadījumi, kad agresīvu un bieži arī iereibušu rumāņu grupas ielauzās veikalos un iznīcināja cenu zīmes un uzrakstus ungāru valodā, kas tur nesen bija parādījušies. Rumāņu vidū izplatījās baumas, ka ungāri lielā skaitā iebraucot pāri robežai, lai uzsāktu Rumānijā pilsoņu karu. 19. martā liela rumāņu grupa ielauzās partijas Rumānijas Ungāru Demokrātiskā savienība Tirgumurešas birojā, to izdemolēja un piekāva daudzus tur esošos. Pie tam policija nebūt nesteidzās pārtraukt šo vardarbību. Nākamajā dienā apmēram 15 000 ungāru sapulcējās mītiņā pilsētas centrā. Netālu savā mītiņā pulcējās vairāki tūkstoši rumāņu, kuriem sāka pievienoties rumāņu zemnieki no apkārtnes ciemiem, ieradušies ar autobusiem vai vilcienu. Arī pēc tam, kad gan rumāņu, gan ungāru aktīvisti brīdināja varas iestādes par iespējamo vardarbības uzliesmojumu, reakcija bija gausa un, iespējams, pat mērķtiecīgi bezdarbīga. Galu galā naidīgi noskaņoto mītiņotāju tūkstoši aizslaucīja laukumā izvietoto 50 policistu ķēdi, un sākās savstarpēja izrēķināšanās. Tikai vēlu vakarā policija un armija beidzot bloķēja iebraukšanu Tirgumurešā un sāka atjaunot kārtību. Tiek minēts, ka nekārtībās tika nogalināti pieci cilvēki un 278 guva dažāda smaguma ievainojumus. Kā vēlāk secināts, situācijas eskalāciju veicināja Čaušesku režīma desmitgadēs degradētās valsts varas morālais un organizatoriskais vājums. Par laimi Tirgumurešas notikumi neizvērsās plašākā konfliktā, un vispārējā demokratizācijas procesa ietvaros Rumānijai izdevās iedibināt samērā līdzsvarotas attiecības ar tās ungāru minoritāti.

1950. gadā Tenzins Gjatso piecpadsmit gadu vecumā kļuva par Dalailamu – Tibetas garīgo un arī laicīgo valdnieku. Ķīnas komunistu valdība tobrīd jau bija uzsākusi Tibetas pakļaušanu savai kontrolei. Tas gan tika darīts pakāpeniski, tomēr 1959. gadā Tibetā uzliesmoja sacelšanās un 1959. gada 17. martā Dalailama bija spiests bēgt no Tibetas galvaspilsētas, lai pāris nedēļas vēlāk dotos trimdā uz Indiju. 20. gadsimta pirmajā pusē Ķīna piedzīvoja ilgstošu pilsoņkara un japāņu iebrukuma periodu. Šai laikā Tibeta pasludināja savu neatkarību, ko gan īsti neatzina neviens no spēkiem, kas cīnījās par varu Ķīnā. 1950. gadā, uzvarējusi pilsoņu karā, komunistiskā Ķīnas valdība ķērās pie Pekinas kontroles atjaunošanas Tibetā. Kad tibetieši neizrādīja atsaucību Ķīnas diplomātiskajiem centieniem, Mao Dzeduns nosūtīja apmēram 20 000 vīru lielu Tautas atbrīvošanas armijas kontingentu uz strīdīgu robežteritoriju Tibetas austrumdaļā, kur tas dažu dienu kaujās iznīcināja Tibetas armijas grupējumu, nogalinot kādus 5000 tibetiešu karavīru. Apmēram mēnesi pēc šī notikuma par Tibetas valdnieku oficiāli tika kronēts Dalailama XIV Tenzins Gjatso, tobrīd piecpadsmit gadus vecs pusaudzis. Tomēr viņa vecumam nebija būtiskas nozīmes notikumu tālākajā attīstībā – Tibetai neatlika nekas cits, kā padoties pārspēkam. Saskaņā ar tā dēvēto „Septiņpadsmit punktu vienošanos par Tibetas mierīgu atbrīvošanu” Tibeta atzina sevi par Ķīnas sastāvdaļu, ielaida savā teritorijā Ķīnas Tautas atbrīvošanas armijas kontingentu un nodeva Pekinas ziņā savas ārlietas. Savukārt Ķīnas komunistu valdība piekrita saglabāt Tibetā pastāvošo pārvaldes struktūru un neuzspiest Tibetai sociālās reformas. Arī Dalailama palika „savā vietā”, lai gan – kā tas jau bija paredzams – tikai uz kādu laiku. Sākumā gan abas puses centās ievērot „Septiņpadsmit punktus”. Dalailama pat 1955. gadā apmeklēja Pekinu, tikās ar Mao Dzedunu un tika ievēlēts par Visķīnas Tautas Pārstāvju kongresa Pastāvīgās komitejas priekšsēdētāja vietnieku. Tomēr slepenībā Tibetas līderis sāka interesēties par iespējām rast politisko patvērumu Indijā un arī organizēt sacelšanos, sadarbojoties arī Savienoto Valstu Centrālās izlūkošanas pārvaldi. Konflikts jau atkal uzliesmoja austrumu pierobežā – tibetiešu apdzīvotā teritorijā, kuru Ķīna neatzina par Tibetas sastāvdaļu. Šo provinču iedzīvotāji jau visai drīz dabūja izbaudīt visus sociālistiskās iekārtas labumus. Mēģinājumi nacionalizēt lopkopju ģintīm izsenis piederējušās zemes izraisīja bruņotu sacelšanos, kuru ķīnieši apspieda ar lielu nežēlību, izrēķinādamies arī ar budistu mūkiem. Delegācija, kuru Dalailama sūtīja dumpinieku nomierināšanai, pēc apstākļu noskaidrošanas pārgāja sacēlušos pusē. Sacelšanās Tibetas galvaspilsētā Lhasā uzliesmoja 1959. gada martā. Viss sākās ar uzaicinājumu Dalailamam apmeklēt kādu pasākumu Ķīnas Tautas atbrīvošanas armijas kontingenta štābā. Radās aizdomas, ka komunisti plāno arestēt Dalailamu, un ar šīm aizdomām pietika, lai cilvēki izietu ielās. Pūlis izrēķinājās ar ierēdņiem, kurus uzskatīja par nodevējiem, pasludināja Tibetas neatkarību un sāka celt ielās barikādes. Cerības uz uzvaru gan bija niecīgas. 15. martā, kad Dalailamas vasaras rezidences tuvumā parādījās Tautas atbrīvošanas armijas artilērijas pozīcijas, kļuva skaidrs, ka tālākā valdnieka uzturēšanās galvaspilsētā un Tibetā vispār kļuvusi pārāk bīstama. 1959. gada 17. martā, kad pie pils eksplodēja vairāki šāviņi, Dalailama XIV pameta Lhasu un 30. martā šķērsoja Indijas robežu, lai neatgrieztos savā zemē līdz pat šodienai. Sacelšanos apspieda jau pēc dažām dienām; tajā nogalināto tibetiešu skaits, pēc dažu avotu ziņām, pārsniedz 80 000.

1968. gadā, Vjetnamas kara laikā Savienoto Valstu armijas karavīri sarīko civiliedzīvotāju masu slepkavošanu Songmī ciematā Dienvidvjetnamā. "Man šķiet, ka tur lejā notiek nejēdzīga slepkavošana baisos apmēros. Tur kaut kas nav kārtībā. Te visur ir līķi. Mēs redzējām grāvi pilnu ar līķiem. Te kaut kas nav kā vajag." Tā 1968. gada 16. martā neilgi pēc deviņiem no rīta pa rāciju ziņoja Savienoto Valstu 23. kājnieku divīzijas izlūkhelikoptera pilots Hjū Tomsons. Jau kopš agra rīta viņa vadītais helikopters patrulēja Mailai ciemata apkārtnē, Songmī komūnā, Dienvidvjetnamas Kvangngajas provincē, kamēr divīzijas kājnieki veica, kā bija teikts pavēlē, ciemata atbrīvošanu no vjetkonga kaujiniekiem. Bet, ap deviņiem, pārlidojot ciemu, Tomsons un viņa apkalpes biedri lejā vēroja nebūt ne kaujas ainu. Viņi redzēja, kā amerikāņu virsnieks brutāli spārda un pēc tam nošauj ievainotu vjetnamiešu sievieti. Redzēja notekgrāvi, kurā gulēja desmitiem nošauto. Nolaidies, Tomsons konstatēja, ka tie ir lielāko tiesu sievietes un bērni, daži vēl pavisam mazuļi. "Kas šeit notiek?" - pilots uzrunāja pienākušo leitnantu Viljamu Kelliju, kurš atbildēja- "Klausies Tomson, šis ir mans šovs. Es te atbildu. Kāp helikopterā un uztraucies par savām lietām!" Tomsons tomēr domāja citādi - viņam izdevās izvest no ciemata vairākus vjetnamiešus un paziņot par notiekošo priekšniecībai. Pēc operācijas vadītāja iejaukšanās slaktiņš tika pārtraukts un līdzīgas jau ieplānotas operācijas kaimiņu ciemos - atceltas. Apmēram gadu amerikāņu armijas vadība centās iztēlot Mailai notikumus par varonīgu kauju ar komunistiem, kurā gan gājuši bojā daži civiliedzīvotāji. Tomēr pamazām gan prezidentu Niksonu, gan Savienoto Valstu Kongresu sasniedza citas liecības. 23. divīzijas kājnieki, kapteiņa Ernsta Medinas vadībā, neatraduši ciemā vjetkonga kaujiniekus, bija sākuši šaut burtiski uz visu, kas kustās. Tāpat laisti darbā durkļi un šauteņu laides, vairāki upuri pirms noslepkavošanas spīdzināti, sievietes - izvarotas. Kopējais noslepkavoto civiliedzīvotāju skaits pēc amerikāņu datiem bija 347, pēc vjetnamieši vēlāk minēja 504. Nācās uzsākt izmeklēšanu un izvirzīt apsūdzības. Ziņas par slaktiņu nonāca arī amerikāņu masu medijos, sevišķi šokējoši bija fotoattēli, kurus ar savu privāto aparātu bija uzņēmis armijas fotogrāfs Ronalds Hāberle. Tomēr vienīgais, kuru notiesāja, bija jau pieminētais leitnants Kellijs - tribunāls viņam piesprieda mūža ieslodzījumu, taču prezidents Niksons notiesāto apžēloja, un galu galā Kellijs pavadīja cietumā četrus ar pusi mēnešus. Slaktiņš Mailai ciematā ir vienīgais šāds gadījums astoņu gadu laikā, kamēr Savienoto Valstu spēki piedalījās kaujas operācijās Vjetnamā. Kā iemesls tiek minēta konkrētās divīzijas virsnieku sliktā sagatavotība un partizāņu kara situācija, kad nav noteiktas frontes līnijas, un kaujas sekmes bieži mēra ar nogalināto ienaidnieku skaitu. Nogalināšana kļūst par pašmērķi. Tomēr nevar nepieminēt arī amerikāņu kareivja Denisa Banninga teikto- "Vairums no mūsu vienības vjetnamiešus par cilvēkiem neuzskatīja."

1916. gada 15. martā Savienoto Valstu armija īstenoja intervenci kaimiņvalsts Meksikas teritorijā nolūkā notvert vienu no Meksikas pilsoņu kara vadoņiem Fransisko Vilju, tautā sauktu par Pančo Vilju. Šis mērķis gan tā arī netika sasniegts, taču šī operācija kļuva par militāro muskuļu izvingrināšanu pirms amerikāņu iesaistīšanās Pirmajā pasaules karā. 1916. gada martā amerikāņu laikraksts "The Washington Star" publicēja karikatūru: saniknotais Tēvocis Sems ar tekstu „Man vienreiz pietiek!” un pamatīgu šauteni rokā lec pāri dzeloņdrāšu žogam, kas atdala Savienotās Valstis un Meksiku. Meksikas pusē no viņa mūk augumā krietni mazāks meksikāņu skrandainis lielā sombrero, uz kura rakstīts „Vilja”. Tā karikatūrists Klifords Berrimans attēlojis amerikāņu intervenci Meksikā, kuras iegansts bija meksikāņu revolucionāru vadoņa Fransisko Viljas, tautā dēvēta par Pančo Vilju, notveršana un sodīšana par uzbrukumu amerikāņu teritorijai. Vidusmēra amerikāņu pilsoņa uztverē Pančo Vilja tiešām bija ne vairāk kā bandīts, un visa Meksikas revolūcija – tāda bandītiska šaudīšanās. Patiesībā pilsoņu karš Meksikā, kas ilga apmēram desmit gadus – no 1910. līdz 1920. – bija sarežģīts, ilgi briedušu sociālu un politisku pretrunu noteikts process. Tā cēloņi meklējami trešdaļgadsimtu ilgajā ģenerāļa Porfirio Diasa diktatūras periodā, kurā valsts ekonomiskā izaugsme tika panākta, nežēlīgi ekspluatējot sabiedrības zemākos slāņus un dāsni iztirgojot valsts resursus ārvalstu investoriem. Taču arī pēc ģenerāļa Diasa gāšanas turpinājās cīņa par varu starp dažādām partijām un grupām. Pančo Vilja bija viens no revolucionāro zemnieku vadoņiem Meksikas ziemeļos, Čivavas un Kaovilas provincēs, un sevišķi izcēlās ar savas Ziemeļu divīzijas panākumiem 1914. gadā, kad revolucionārie spēki ieņēma Mehiko un gāza tobrīd pie varas esošo ģenerāļa Uertas diktatūru. Tomēr, kā tas nereti mēdz gadīties, pēc uzvaras sākās domstarpības pašu revolucionāro vadoņu vidū. Vilja bija militārs līderis, bet ne politiķis, un zaudēja cīņā par varu prezidentam Venustiano Karansam, pēc tam ciešot sakāvi arī vairākās kaujās pret prezidentam lojālo karaspēku. Karansas valdību atzina arī Savienotās Valstis, un Vilja, kurš līdz tam bija baudījis zināmu amerikāņu atbalstu, tagad sajutās viņu nodots un sarīkoja uzbrukumu Kalambusas pilsētiņai Savienoto Valstu Ņūmeksikas štatā. Uzbrukumā gāja bojā astoņi amerikāņu kavalēristi un desmit civiliedzīvotāji. Reakcija nebija ilgi jāgaida – 1916. gada 15. martā Meksikā iemaršēja ģenerāļa Peršinga soda ekspedīcija. Ekspedīcijas deklarētais mērķis bija Pančo Viljas notveršana, taču amerikāņu militārā spēka demonstrācija bija adresēta arī prezidenta Karansas valdībai, kas tiecās ierobežot kaimiņvalsts korporāciju saimniekošanu Meksikā. Partizāņu karā pieredzējušais Vilja savlaicīgi izkliedēja savus spēkus, un lai gan amerikāņi guva vairākas taktiskas uzvaras un nogalināja dažus Viljas tuvākos līdzgaitniekus, pats leģendārais vadonis palika nenotverts. Toties notika vairākas amerikāņu sadursmes ar Meksikas valdības spēkiem, kas draudēja pāraugt nopietnākā karadarbībā. Tobrīd arvien noteiktāk iezīmējās iespēja, ka Amerika tiks iesaistīta Pirmā pasaules kara cīņās Eiropā, un prezidents Vudro Vilsons neriskēja uzsākt karu ar Meksiku. 1917. gada janvārī amerikāņu spēki pameta Čivavas provinci, bet nākamajā mēnesī ģenerālis Peršings tika iecelts par Savienoto Valstu ekspedīcijas korpusa komandieri Eiropā. Tikmēr Meksikā tika pieņemta jauna konstitūcija, kas paredzēja visu pilsoņu līdztiesību, lielgruntnieku īpašumu sadalīšanu zemniekiem, baznīcas šķiršanu no valsts, garantētu astoņu stundu darbdienu un tiesības streikot. Pančo Vilja turpināja partizāņu karu pret Mehiko valdību līdz pat 1920. gadam, kad tika panākta vienošanās par cīņu izbeigšanu.

1875. gada 14. martā Prāgā notika čehu komponista, nereti par čehu nacionālās mūzikas ciltstēvu dēvētā Bedržiha Smetanas simfoniskās poēmas „Višehrada” – cikla „Mana dzimtene” pirmās daļas – pirmatskaņojums. 19. gadsimta vidū Eiropu saviļņoja jaunas idejiskas vēsmas, kuras skāra visas dzīves jomas. Dzimstošās nācijas šķobīja veco impēriju pamatus, mūzikā Vāgners un Lists proponēja jaunus kompozīcijas principus, kas jau iezīmēja 20. gadsimta dominējošās ievirzes. Čehu komponista Bedržiha Smetanas personība izrādījās sabiedrības un kultūras revolucionāro strāvojumu krustpunktā: viņa radošais mūžs bija veltīts čehu nacionālās mūzikas tradīcijas iedibināšanai uz tobrīd progresīvākās Eiropas muzikālās domas pamatiem. Tā izrādījās grūta cīņa, kurā komponista galvenie pretinieki nebija vis kādi Austroungārijas impērijas cenzori vai ierēdņi, bet gan viņa paša konservatīvākie kolēģi. 1862. gadā, atgriezies dzimtenē pēc astoņu gadu sekmīgas darbošanās ārzemēs, Smetana vēl vairākus gadus bija spiests izcīnīt sev pienācīgu vietu Prāgas mūzikas dzīvē. Tikai pēc tam, kad viņa pirmā opera „Brandenburdzieši Bohēmijā” bija guvusi spožus panākumus, komponists kļuva par čehu operteātra galveno diriģentu. Tomēr nelabvēļi neatstājās, un darbs izvērtās pastāvīgā cīkstiņā, kas atņēma spēkus un deldēja veselību. 1874. gada rudenī Smetana atteicās no teātra darba, jo pārciestais smagais elpceļu iekaisums bija izraisījis progresējošu kurlumu. „Ja mana kaite nav ārstējama, tad es labāk izvēlos atbrīvoties no šīs dzīves,” viņš nākamajā gadā rakstīja savā dienasgrāmatā. Bet, kaut arī kaite neatstājās, un komponists strauji zaudēja dzirdi, viņam vēl bija lemti spoži panākumi. Par šī perioda radošo virsotni kļuva viņa simfonisko poēmu cikls „Mana dzimtene”, kuras pirmā daļa „Višehrada” savu pirmatskaņojumu piedzīvoja 1875. gada 14. martā. Pirmajai poēmai, kas veltīta senajai čehu karaļu rezidencei – Višehradas pilij Prāgas pilskalnā, sekoja nākamās. Otrā veltīta Vltavai – upei, kurai čehu nacionālajā pašapziņā ir līdzīga loma tai, kāda pieder Daugavai latviešu dzimtenes izjūtā. Smetanas mūzika ilustrē upes plūdumu, iezīmējot tajā pat gluži topogrāfiskas detaļas – Svētā Jāņa krāces, jau pieminēto Višehradu upes krastā. Trešā poēma „Šarka” balstīta leģendā par teiksmainu meža meitu, kareivīgu amazoņu cilts vadoni Šarku, kura ieviļ un apdzirda ar sazāļotu medalu bruņinieku Ctiradu un viņa karadraudzi, un kareivīgās meičas nežēlīgi noslepkavo aizmigušos vīrus. Nākamā daļa „No Čehijas mežiem un pļavām” tēlots dzimtenes dabas skaistums. Daļa „Tabora” veltīta pilsētai, kura savulaik tapusi kā husītu kustības galvenā mītne, bet pēdējā daļa – „Blaniks” – kalnam, kura dzīlēs, kā vēsta leģenda, dus Čehijas aizbildnis Svētais Vāclavs ar savu karadraudzi, kas nāks palīgā tautai, ja tai draudēs nāves briesmas. Šīs daļas finālā atkal izskan „Višehradas” motīvs. Viss cikls kopumā pirmoreiz tika atskaņots 1882. gada novembrī.

Austrijas anšluss – iekļaušana nacistiskajā Vācijā – kulminēja 1938. gada 12. martā, kad Austrijā iemaršēja Vērmahta 8. armija. Anšluss bija pirmais līdzīgu aneksiju virknē, kuru tuvākajos gados Eiropā īstenoja totalitārās lielvalstis. Vārda "Anschluss" nozīme vācu valodā ir "pievienošana", bet kopš pagājušā gadsimta 30. gadiem to kā politisku terminu lieto arī citās valodās, apzīmējot procesu, kura kulminācija pienāca 1938. gada 12. martā. Šajā dienā vācu Vērmahta 8. armija šķērsoja Vācijas - Austrijas robežu un, nesastapusi pretestību, okupēja mazāko kaimiņvalsti. Neatkarīga Austrija uz laiku beidza pastāvēt, bet Eiropas centrā radās Lielvācija. Ideja par to, ka visām vācu zemēm vajadzētu apvienoties vienā valstī, nobrieda jau 19. gadsimtā un kļuva par pamatu Vācijas impērijas tapšanai. Austrieši, kas jau pāris gadsimtus iepriekš bija radījuši savu Donavas impēriju, kurā dzīvoja arī daudzas nevācu tautas, palika savrup. Taču 1918. gada beigās, kad no kādreiz varenās Austrijas palika pāri tikai tās vāciskie apgabali, Austrijas parlaments pieņēma lēmumu par pievienošanos Vācijai. Tobrīd to nepieļāva karā uzvarējušās lielvalstis - Lielbritānija, Francija un Itālija -, vienotas un lielas vācu valsts izveidošanās Eiropas centrā tām nebija pieņemama. Austrijas anšlusu - iekļaušanu Vācijā - kā vienu no savām ārpolitiskajām prioritātēm deklarēja 1933. gadā pie varas nākušie vācu nacisti. Arī Austrijā nacistu partijas atzars bija ļoti spēcīgs, tomēr 1933. gadā šeit nostiprinājās anšlusam naidīgi spēki - tā dēvētais austrofašistu režīms. Austrofašisti pamatā nāca no labēji konservatīvās Kristīgi sociālās partijas, kura nevēlējās katoliskās Austrijas iekļaušanos pārsvarā protestantiskajā Vācijā, un arī militarizētās kustības "Haimwehr", kas orientējās uz Itālijas fašistiem. Itālijai tobrīd nepavisam nebija pieņemami, ka nelielās Austrijas vietā pie tās ziemeļu robežām varētu parādīties Lielvācija. Austrofašisti atgrūda no varas gan kreisos, gan nacistus. 1934. gada februārī vairāku dienu ilgās ielu cīņās kanclera Dolfūsa režīms sagrāva sociāldemokrātu paramilitāro vienību pretestību un kreisie spēki bija spiesti noiet pagrīdē. Tā paša gada jūlijā valsts apvērsumu mēģināja sarīkot nacisti, viņi nogalināja kancleru Dolfūsu, taču, kad Vācija jau bija gatava nākt palīgā partijas biedriem, Benito Musolini nosūtīja uz Austrijas robežu četras itāliešu divīzijas. Hitlers neriskēja iesaistīties konfliktā ar Itāliju, un pie varas Austrijā nāca Dolfūsa vietnieks Kurts Šušnigs. Taču 1938. gadā situācija Eiropas politikā bija jau gluži cita. Itālija, pēc agresīvā kara pret Etiopiju nonākusi starptautiskā izolācijā, meklēja Vācijas draudzību. Savukārt Lielbritānija cerēja padarīt Vāciju par pretsvaru Padomju Savienības militārajai varenībai, un bija gatava samierināties ar vācu zemju apvienošanu Hitlera reihā. Procesa fināls stipri vien atgādina līdzīgus tā laika aneksijas scenārijus. 1938. gada februārī Šušnigs, baidoties no vācu iebrukuma, bija spiests pieņemt Vācijas ultimātu un iekļaut savā valdībā austriešu nacistus. Austrijas diktators vēl mēģināja pavērst situāciju, izsludinot tautas nobalsošanu par Austrijas suverenitāti, uz ko Hitlers reaģēja ar jaunu ultimātu, pieprasot Šušniga atkāpšanos. Uzzinājis, ka Lielbritānija un Francija negrasās aktīvi iejaukties, un, iespējams, apzinoties, ka arī lielākā daļa austriešu atbalsta anšlusu, Šušnigs demisionēja. Dažas stundas vēlāk nesen par iekšlietu ministru apstiprinātais Austrijas nacistu līderis Artūrs Zeiss-Inkvarts nosūtīja uz Berlīni telegrammu, lūdzot "sabiedriskās kārtības uzturēšanai" ievest Austrijā vācu karaspēku. 1938. gada 12. marta rītausmā vācu tanki ieripoja Vīnē.

2011. gada 11. martā Japānas piekrasti satricināja deviņas magnitūdas spēcīga zemestrīce, izraisot desmit metru augstu postošu cunami valsts ziemeļu piekrastē. Kopumā dzīvību zaudēja vai bez vēsts pazuda 20 000 cilvēku. Dabas stihijas izraisa avāriju arī Fukušimas atomelektrostacijā, kas kļuva par nopietnāko kodolkatastrofu pasaulē pēc traģiskās avārijas Černobiļā. Postošā zemūdens zemestrīce notika 2011.gada 11.martā pulksten 14:46 pēc vietējā laika. Tās epicentrs bija Klusajā okeānā, aptuveni 370 kilometru no Japānas galvaspilsētas Tokijas. Zemestrīce izraisīja postošus cunami Japānas piekrastē, to augstums sasniedza 10-14 metru, bet visaugstākos reģistrēja Ofunato pilsētā, kur cunami viļņi sasniedza līdz pat 23,6 metrus lielu augstumu. Cunami izplatījās pāri visam Klusajam okeānam, sasniedzot Ameriku.  Zemestrīces stiprums bija deviņas magnitūdas, kaut gan sākotnēji nelikās, ka zemes grūdieni būs tik postoši, jo ziņoja, ka varētu būt 7,9 magnitūdas stipri grūdieni. Tomēr šī izvērtās par spēcīgāko no zināmajām zemestrīcēm Japānas vēsture un ir viena no piecām spēcīgākajām zemestrīcēm pasaulē. Zemestrīcē bojā gāja vairāk nekā 15 000 cilvēku, ievainoti 6000, bet bez vēsts pazuduši vairāk nekā 2000. Zemestrīces  rezultātā notika nopietnākā avārija vienā no pasaules jaudīgākajām atomelektrostacijām, kas  atrodas 250 kilometru uz ziemeļiem no Tokijas. Cunami radīja traucējumus reaktoru dzesēšanas sistēmu elektropadevē. Avārijas rezultātā apkārtējā vidē noplūda cilvēka veselībai bīstama apjoma radiācija. Divdesmit kilometru rādiusā ap atomelektrostaciju evakuēja ap 200 tūkstošiem iedzīvotāju. To var uzskatīt par vienu nu lielākajām kodolkatastrofām pasaules vēsturē. Atbildīgās institūcijas notikušo pēc starptautiskās kodolnegadījumu skalas vērtēja no vērtēja, kā piektā līmeņa negadījumu, kamēr pasaules eksperti uzskatīja, ka avārija būtu vērtējama kā sestā vai pat septītā līmeņa katastrofa. Starp citu, Starptautiskā kodolnegadījumu skala ir skala šo katastrofu radīto drošības draudu izvērtēšanai. To 1990. gadā ieviesa Starptautiskā atomenerģijas aģentūra. Pavisam skalai ir septiņas pakāpes, no kurām katra nākamā ir desmitreiz nopietnāka nkā iepriekšējā. Līdz avārijai Fukušimā visaugstākais, proti, 7. līmenis bija piešķirts tikai Černobiļas atomelektrostacijas avārijai. Tomēr pēc mēneša, tā paša gada 11.aprīlī arī oficiāli Japānas avoti atzina, ka Fukušimas avārija vērtējama kā augstākā - 7.līmeņa katastrofa. Neraugoties un intensīviem glābšanas darbiem, pēc avārijas situācija atomelektrostacijā turpināja pasliktināties un 25.martā izsludināja evakuācija no plašākas teritorijas, jo atomelektrostacijas apkārtnē radioaktīvais piesārņojums pārsniedza normu jau tūkstošiem reižu. Bet maksimumu tas sasniedza pēc nepilna mēneša kopš avārijas. Un vēl, tieši pēc zemestrīces Japānā 2011.gadā tika apkopoti dati par postošākajām zemestrīcēm pasaules vēsturē. Nācās secināt, ka no 24 lielākajām zemestrīcēm piecas, tātad vairāk nekā piektdaļa, bija notikušas pēdējo septiņu gadu laikā. Vai tā ir tikai sakritība vai tomēr dabas atbilde cilvēka rīcībai, par šo gan zinātnieki vēl turpina strīdēties. Tikmēr šodien Fukušimā piesārņojuma līmenis atzīts kā zems, un tūristi drīkst apskatīt pamestās un izpostītās vietas. Jā, tagad šī vieta kļuvusi par tūristu piesaistes objektu. Pašvaldības apstiprināti gidi pavada tūristu autobusus, kas dodas apskatīt šo apkaimi, skaidrojot, kas noticis katastrofas zonā.

10.marts ir diena, kad vien 48 gadu vecumā viņsaulē aiziet viens no 20. gadsimta izcilākajiem rakstniekiem Mihails Bulgakovs. Viņa slavenākais darbs ir romāns „Meistars un Margarita”, bet noteikti jāpiemin arī garais stāsts “Suņa sirds”. Mihails Bulgakovs piedzima Kijevā, 1891. gada 15. maijā kā pirmais dēls septiņu bērnu teoloģijas profesora ģimenē. Viņa bērnība bijusi gaiša un laimīga. Lai arī biogrāfijas fakti liecina, ka par rakstnieku izlēmis kļūt brieduma gados, tomēr pirmo stāstu Mihails Bulgakovs uzrakstījis jau septiņu gadu vecumā. Neraugoties uz kaislību pret literatūru, Bulgakovs kļuva par ārstu, kurš Pirmā pasaules kara laikā strādāja vispirms hospitālī Kijevā, pēcāk tika nosūtīts uz Smeļenskas guberņas hospitāli. Pildot ārsta pienākumus, Bulgakovs smagi saslima ar difteriju un neciešamās sāpes varēja remdēt vien ar morfiju. Un ir rakstnieka dzīves pētnieki, kuri uzskata, ka atkarība no morfija viņam bijusi līdz mūža galam. Izbaudījis kara šausmas  Bulgakovs rakstīja dienasgrāmatā: “Pietiks muļķību un ārprāta. Gada laikā esmu pārdzīvojis tik daudz, cik pietiktu Mainam Rīdam desmit sējumiem. Man viss ir līdz kaklam, esmu utu sagrauzts. Būt inteliģentam nenozīmē būt idiotam. Pietiek!” Viņš nolēma mest medicīnu pie malas un uzsākt rakstnieka karjeru.  Pirmās esejas tika publicētas un viencēliena humoreskas iestudētas, tiesa pats autors tās augstu nav vērtējis. Bulgakova radošā aktivitāte iekrita laikā, kad Krievijā pie varas atradās boļševiki. Cenzūras apstākļos viņš bija spiests piemēroties, bet ne vienmēr tas izdevās. Bija laiks, kad viņa darbus nepublicēja neviena izdevniecība un visas lugas izņēma no teātru repertuāra. Vienā no tādām reizēm,  pakļauts trūkumam, badam un izmisumam, Bulgakovs rakstīja vēstuli PSRS valdībai un Josifam Staļinam, lai viņam atļauj emigrēt, sakot, ka ja nav ļauts rakstīt un publicēties, tad lai vismaz atļauj kopā ar ģimeni izbraukt no valsts. Viņš minēja, ka aizliegums rakstīt nozīmē to pašu, ko aprakt dzīvu. Par Bulgakovu apžēlojās un izdevniecības atkal drīkstēja publicēt viņa darbus, bet teātriem bija atļauts uzvest viņa lugas. Tomēr vēlāk rakstnieks atkal krita nežēlastībā, turklāt sašķobījās arī veselība. Dzīves beigu periodā viņam pats svarīgākais bija pabeigt sava mūža galveno darbu – romānu "Meistars un Margarita". To viņš vairakkārt pārrakstīja un rediģēja, turpināja pilnveidot tekstu līdz pat aiziešanai mūžībā. Pēdējās izmaiņas tajā rakstnieks veica vēl divas nedēļas pirms nāves, kad jau bija akls un diktēja labojumus priekšā sievai. Kopš 1940. gada februāra tuvinieki un draugi pastāvīgi dežurēja pie Mihaila gultas. 10. martā viņš nomira. Neskatoties uz viņa sarežģītajām attiecībām ar varu, valstī bija izsludinātas tautas sēras. Maskavā acumirklī izplatījās baumas, ka rakstnieka pēkšņo saslimšanu izraisījušas okultās nodarbības, sak, aizrāvies ar “velns-viņ-sazin-ar-ko”, Bulgakovs samaksājis par to ar savu veselību un viņa pāragrā nāve ir sekas saistībai ar nešķīsto spēku pārstāvjiem. Cita versija tikpat pārliecinoši pauda, ka pēdējos dzīves gados viņš faktiski padevies liktenim un, vēlēdamies pats iespējami nesāpīgāk pasteidzināt savu aiziešanu, Mihails tomēr atkal bija nonācis morfija gūstā, un tas arī noveda viņu kapā.  Mihails Bulgakovs apglabāts Novodevičjes kapsētā Maskavā, un to rotā kāds dīvainas formas akmens. Sākotnēji tas bija uzsliets uz Nikolaja Gogoļa kapa, un līdzības ar leģendāro Jeruzalemes kalnu dēļ nodēvēts par “Golgatu”. Kad izlēma Gogoli pārbedīt citā vietā, akmens vietā uzstādīja viņa bisti. “Golgātakmenim” vietas vairs neatradās. Tad Bulgakova atraitne panākusi, ka šo it kā pāri palikušo akmeni uzstāda uz Mihaila kapa. Pētnieki saistībā ar šo faktu uzsver, ka zīmīga ir savulaik Mihaila izteiktā frāze, kas it kā domāta Gogolim, proti: “Skolotāj, apsedz mani ar savu šineli…”

9. martu uzskata par lelles Bārbijas oficiālo dzimšanas dienu, jo 1959. gadā Amerikas starptautiskajā rotaļlietu gadatirgū Ņujorkā debitēja lelle Bārbija. Bārbijas filozofija bija vienkārša, lai maza meitene, spēlējoties ar lelli, varētu saprast, ka var kļūt, par ko vien vēlas. Bārbija allaž uzsvērusi, ka sievietei ir izvēle, tā savulaik sacījusi Ruta Handlere, ko pasaule droši var saukt par Bārbijas mammu. Ideja par lelli Rutai radās mirklī, kad viņa pamanīja, ka meitas rotaļlietu izvēle ir ierobežota. Kamēr meita ar lellēm varēja iztēloties sevi kā mammu vai auklīti, tikmēr dēlam bija rotaļlietas, kas ļāva viņam iejusties gan ugunsdzēsēja, astronauta, ārsta, gan daudzās citās lomās. Tieši tas mudināja Rutu radīt lelli, kas parādītu meitenēm, ka viņām ir izvēle un, ka viņas var kļūt par ko vien vēlas. Kad rotaļlietu ražotāju kompānijas “Mattel” līdzdibinātāja sieva Ruta Handlere 50. gados ierosināja ražot pieaugušai sievietei līdzīgu lelli, kādas tirgū vēl nebija, šo ideju ne viņas vīrs, ne citi firmas direktori neatbalstīja. Tikai tad, kad Ruta no ceļojuma atveda vācu lelli “Bild Lilli”, kas izskatījās kā viņas iecerētā, process iekustējās. Handleru meitas Barbaras vārdā nosauktā Bārbija drīz vien radīja apvērsumu mazo meiteņu galvās. Pasaulē pirmajai Bārbijai bija astē sasieti mati, melnbalts pludmales tērps, stilīgas kurpes ar vaļējiem purngaliem, zelta riņķi ausīs un pat mini rāvējslēdzējs, kas darbojas. Lelle maksāja 3 dolārus, bet atsevišķi varēja nopirkt klāt citas modes dāmai nepieciešamās lietiņas.  Pirmās lelles tika ražotas Japānā, un modes dizaineres modelētos tērpus ar rokām šuva japāņu mājstrādnieces. Pirmajā gadā pārdeva 350 000 leļļu. Taču gadiem ejot daudz kas ir mainījies gan pašā Bārbijā, gan pasaulē ap to. Tiek lēsts, ka 150 valstīs ir pārdots vairāk nekā miljards šo rotaļlietu, un “Mattel” paziņojis, ka ik sekundi pasaulē pircēju atrod trīs lelles. Kopā ar Bārbiju var gan aizlidot uz mēnesi, kļūt par prezidenti, strādāt par robotikas inženieri, arhitekti, veterinārārsti, zobārsti, videospēļu izstrādātāju, izpilddirektori un reperi. Bārbija bijusi pasaules vadošo modes mākslinieku mūza, un zīmolam ir bijusi sadarbība ar vairāk virkni pasaulslaveniem dizaineriem tostarp Karlu Lāgerfeltu un Mochino modes namu. Atklājot, ka zīmols neuzrunā jaunās tūkstošgades mammas, kuras vēlas saredzēt konkrētu zīmola mērķi, tā izstrādātāji kritiski izvērtēja situāciju un ķērās pie darba, lai atgrieztos pie pamata – Rutas Handleres sākotnējās ieceres par lelles būtību. Pirmās ievērojamās pārmaiņas īstenoja 2015.gadā, kad Bārbijas garderobē ieviesa kurpes bez papēžiem – pirmo reizi Bārbija nestaigāja tikai augstpapēžu apavos. Bārbiju klāstu dažādoja citi ādas toņi, matu krāsa un sejas panti. Nedaudz vēlāk tika izstrādāta iniciatīva “Iztēlojies iespējas”, kas iepazīstināja jaunu mammu un meiteņu paaudzi ar saukli “Tu vari būt, kas vien vēlies”. 2016. gada janvārī žurnāls “Time” ar vāka tekstu “Vai mēs varētu beigt runāt par manu ķermeni?” iepazīstināja pasauli ar Bārbijas jaunajām ķermeņa aprisēm. Zīmolam tas bija nozīmīgs brīdis. Šobrīd zīmola attīstītāji, strādā pie tā, lai lelle iepazīstinātu meitenes ar sievietēm, kuras iedvesmo un motīvē iztēloties savu nākotni.

1809. gadā Dublinā atklātā majestātiskā kolona ar britu admirāļa Nelsona statuju bija ne tikai iezīmīgs pilsētvides objekts – daudzi to uztvēra arī kā britu impēriskuma simbolu Īrijas galvaspilsētā. 1966. gada 8. martā kolonu iznīcināja teroristu ievietots spridzeklis. 1805. gadā Britu karaliskā flote viceadmirāļa Horācija Nelsona vadībā sakāva apvienotos franču un spāņu jūras spēkus kaujā pie Trafalgāras zemesraga. Tā bija ļoti nozīmīga un spoža uzvara karā pret Napoleonu, taču kaujas varonis viceadmirālis Nelsons, kā zināms, cīņā zaudēja dzīvību. Daudzviet Lielbritānijā izvērtās kampaņas izcilā karavadoņa un viņa uzvaras piemiņas saglabāšanai, un malā nepalika arī Īrijas galvaspilsēta Dublina. Protams, netrūka īru, kuriem nebūt nepatika angļu uzkundzēšanās viņu dzimtenē, taču Lielbritānijas jūras varenība, kuru ar savu uzvaru bija nodrošinājis Nelsons, nesa turību arī daudziem dubliniešiem. Pāris gados tika savākta nepieciešamā naudas summa, un 1809. gada 21. oktobrī Sakvillstrītā, Dublinas maģistrālajā ielā, tika atklāta arhitekta Frensisa Džonsona projektētā Nelsona kolona. Tumšā granīta stabs slējās četrdesmit metru augstumā, tā virsotnē atradās Portlendas kaļķakmenī darināta viceadmirāļa statuja. Pa vītņu kāpnēm kolonas iekšpusē varēja uzkāpt uz skatu laukumu zem statujas, no kura pavērās brīnišķīgs skats uz pilsētu, apkārtnes zaļajiem laukiem un līci. Taisnības labad jāsaka, ka jau drīz pēc Nelsona kolonas uzstādīšanas īru sabiedrībā pacēlās balsis, ka šādam britu impēriskās varenības atribūtam Dublinā nebūtu vietas. Līdz ar Īrijas atbrīvošanās centienu pieaugumu 19. gs. gaitā šīs balsis kļuva arvien dzirdamākas, tomēr arī kad Īrija 1922. gadā galu galā kļuva neatkarīga no Lielbritānijas, kolona joprojām palika savā vietā. Tā kā piemineklis bija celts par privātiem līdzekļiem, to nepārvaldīja ne valsts, ne pilsēta, bet gan īpaša pilnvarnieku komiteja, kuras locekļi nepiekrita kolonas nojaukšanai. Droši vien varētu pieņemt īpašu likumu, taču arī politiķu vidū šai ziņā nebija vienprātības. Nelsona kolona bija grandiozākais monuments Dublinā, kas daudziem šķita nesaraujami saaudzis ar pilsētas tēlu. Taču kamēr politiķi, sabiedriskie darbinieki, žurnālisti un ierindas pilsoņi apmainījās viedokļiem, atradās vīri, kas nolēma visu atrisināt radikālas rīcības ceļā. 1966. gada 8. martā, pulksten 1:32 Dublinas centra iedzīvotājus pamodināja sprādziena troksnis: precīzi ievietots spridzeklis pāršķēla kolonas stāvu uz pusēm, un tā augšējā daļa līdz ar Nelsona statuju nogāzās un sašķīda pret bruģi. Lādiņš bija ievietots ļoti profesionāli, un sprādziens sagrāva tikai pieminekli, nenodarot kaitējumu apkārtējām ēkām. Tika iznīcināts netālu novietots taksometrs, vadītājs necieta; arī citu upuru vai cietušo nebija. Nebija arī tiesājamo – lai arī bija diezgan skaidrs, ka vainīgie meklējami Īru republikāņu armijas teroristu aprindās, neviena apsūdzība tā arī netika uzrādīta. Dažas dienas vēlāk armijnieki saspridzināja Nelsona monumenta paliekas, pie tam šis sprādziens nodarīja krietni lielāku postu apkārtējo ēku logiem un fasādēm. Cik var spriest, vairums dubliniešu tomēr bija tais domās, ka labi vien ir, ka šis „vienacainais un vienrokainais angļu meitu ģēģeris”, kā par Nelsonu mēdza izteikties monumenta pretinieki, nu ir projām. Tomēr līdz ar kolonu zaudētā vertikālā akcenta Dublinas panorāmā pietrūka, un tā 2003. gadā tieši kādreizējā kolonas vietā tika atklāta 121 metru augstā Dublinas Smaile – grandioza debesīs iedurta mirdzoša tērauda adata.

Kas zina, kā būtu risinājusies toreizējās Krievijas impērijas un visas pasaules vēstures gaita, ja 1917. gada 7. martā (pēc jaunā stila; pēc vecā stila – 22. februārī), Krievijas cars Nikolajs II nebūtu pieņēmis liktenīgo lēmumu doties prom no galvaspilsētas Petrogradas un armijas štābu. Viņa prombūtnē galvaspilsētā uzliesmoja nemieri, kas pārauga revolūcijā, un dažās dienās gadsimtiem senā Krievijas monarhija beidza pastāvēt. Notikumi, kas radikāli mainīja Krievijas impērijas un visas pasaules vēstures gaitu, sāka risināties toreizējā Krievijas galvaspilsētā Petrogradā 1917. gada 23. februārī pēc vecā jeb 8. martā pēc jaunā stila. Jau pāris dienas iepriekš situācija dažos galvaspilsētas rajonos bija nemierīga – karš bija iedragājis apgādi, parādījās maizes trūkums. Tomēr varas iestādes šķita kontrolējam stāvokli, tāpēc cars Nikolajs II 7. martā pameta Petrogradu un devās uz armijas galveno štābu nepilnus astoņsimt kilometrus attālajā Mogiļevā. Tā galvaspilsēta palika bez valdnieka, kura rokās bija koncentrētas visas nozīmīgākās varas funkcijas. Pēc savas iniciatīvas cars bija pārņēmis arī armijas augstāko vadību, līdz ar to ar viņu tagad asociējās visas likstas, kuras Krievijai bija nesis Pirmais pasaules karš. Nenākas brīnīties, ka 8. martā sociālistu sarīkotie Strādnieču dienas gājieni strauji pārauga protesta demonstrācijās, kur lozungam „Maizi!” drīz pievienojās otrs – „Nost ar karu!” – un tad jau arī trešais: „Nost ar patvaldību!” Demonstrantu skaits no nepilniem 130 000 pirmajā nemieru dienā pieauga līdz vairāk nekā 300 000 trešajā, savukārt varas mēģinājumi ar policijas un armijas spēkiem masu protestus apvaldīt tikai vēl vairāk uzkurināja situāciju. Zaldātu Petrogradā bija daudz, pat pārāk daudz. Kazarmās, kur miera laikā bija uzturējušies ap 20 000 kareivju, tagad bija sabāzti ap 160 000. Šie svaigi mobilizētie lauku puiši tika gatavoti nosūtīšanai uz fronti, taču turp doties, saprotams, viņiem bija maz prieka. Lozungs „Nost ar karu!”, kas plīvoja pār manifestantu galvām, nepārprotami saskanēja arī ar viņu izjūtām. Kritiskais lūzuma punkts iestājās 12. martā, kad kareivji sāka masveidā pāriet strādnieku pusē, un šī daļēji bruņotā demonstrantu masa, kas jau sasniedza pusmiljonu, pārņēma Petrogradu savā varā. Policisti bēga un slēpās, daudzi tika nogalināti; tāpat arī daudzi virsnieki. Sacēlušies atbrīvoja cietumniekus, ieņēma valdības ēkas, tai skaitā Valsts domes rezidenci Taurijas pilī. Cars jau 11. martā bija izsludinājis divu mēnešu pārtraukumu likumdevēju darbā, taču tagad, bruņotā pūļa ielenkumā, lielākā daļa domnieku izšķīrās nepakļauties valdnieka pavēlei un izveidoja Pagaidu komiteju, kas sevi pasludināja par varas nesēju. Daudzus vecās valdības ministrus arestēja. 14. martā cars mēģināja nokļūt atpakaļ galvaspilsētā, taču arī dzelzceļa darbinieki vairs nepakļāvās viņa pavēlēm. Galu galā cara vilciens tika līdz Pleskavai, kur ar Nikolaju sastapās Ziemeļu frontes virspavēlnieks ģenerālis Ruzskis. Tieši viņam piekrita nepateicīgais uzdevums Pagaidu valdības un arī armijas vadības vārdā pārliecināt caru par radikālu pārmaiņu nepieciešamību. Sākotnēji Nikolajs negribēja piekrist pat konstitucionālai monarhijai. Tomēr ziņas no Petrogradas kļuva arvien draudīgākas. Kad 15. marta rītā cars galu galā bija gatavs piekāpties, Pagaidu komitejas vadītājs Mihails Rodzjanko no galvaspilsētas ziņoja, ka šis jau ir nokavēts risinājums un Nikolaja palikšana tronī vairs nav iespējama. Līdzīgu viedokli pauda arī vairums armijas augstāko komandieru un arī cara tēvocis, ietekmīgais lielkņazs Nikolajs Nikolajevičs. Kad tai pašā dienā Pleskavā ieradās Pagaidu komitejas pārstāvji Gučkovs un Šuļgins, Nikolajs viņiem paziņoja, ka gatavs atteikties no troņa, kuru nodeva brālim lielkņazam Mihailam Aleksandrovičam. Savukārt Mihails, acīmredzot jau nopratis valstī notiekošo pārmaiņu mērogus, nākamajā dienā atteicās troni pieņemt, atstādams monarhijas jautājuma izlemšanu jaunveidojamam likumdevējam orgānam – Krievijas Satversmes sapulcei. Tā 1917. gada 3. martā pēc vecā jeb 16. martā pēc jaunā stila Krievijas monarhija beidza pastāvēt.

Balets „Gulbju ezers” bija Pētera Čaikovska pirmais mēģinājums baleta komponēšanā, un – visnotaļ izcils. Pirmizrāde notika 1877. gada 4. martā Maskavas Lielajā teātrī. 1875. gada rudenī Pēteris Čaikovskis rakstīja savam draugam un kolēģim Nikolajam Rimskim-Korsakovam: „Maskavas direkcijas aicināts, rakstu mūziku baletam „Gulbju ezers”. Uzņēmos šo darbu, pa daļai lai nopelnītu naudu, kas man vajadzīga, pa daļai tādēļ, ka sen vēlējos izmēģināt spēkus šajā mūzikas žanrā.” Pieminētā „Maskavas direkcija” ir Imperatora teātru Maskavas birojs tā direktora Vladimira Begičeva personā, kuram,  domājams, pieder baleta ideja. Tāpat, iespējams, Begičevs piedalījies arī baleta libreta radīšanā. Drošu ziņu par libreta autoriem gan trūkst; tiek piesaukti vēl vairāki iespējamie līdzautori, un, protams, visai daudz „Gulbju ezera” sižeta izstrādē ieguldījis arī pats komponists Pēteris Čaikovskis. Tā ir zināms, ka šajā laikā komponistu iedvesmojusi ekscentriskā, mākslu un mūziku mīlošā Bavārijas karaļa Ludviga II Vitelsbaha personība. Iespējams, ka Ludvigs, reizēm dēvēts arī par „Gulbju karali” un „Pasaku karali”, ir „Gulbju ezera” varoņtēla – prinča Zigfrīda – asociatīvs prototips. Kopumā var teikt, ka Čaikovska darbs ir burtiski piesūcināts ar romantiskās estētikas esenci – tajā ir gan ideālas bet nepiepildāmas mīlas motīvs, ko simbolizē princese Odeta, gan krievu baletā pirmais klasiskais princis mīlētājs – Zigfrīds, gan viduslaicīgs burvestības elements. Muzikāli romantisma stīgu uztur valša ritms, kuru komponists caurvijis visai baleta partitūrai. Savu pirmizrādi „Gulbju ezers” piedzīvoja uz Maskavas Lielā teātra skatuves 1877. gada 4. martā. Horeogrāfiju veidoja teātra baletmeistars čehs Jūliuss Reizingers, un, cik var noprast no laikabiedru atmiņām, komponists un horeogrāfs, veidojot baletu, centušies pēc iespējas maz apgrūtināt viens otru. Neilgi pirms pirmizrādes tika atsaukta Odetas lomas tēlotāja Anna Sobeščanska, kura bija izpelnījusies kāda augsta ranga ierēdņa nepatiku, pieņemdama no viņa vairākas vērtīgas dārglietas un pēc tam apprecēdama kādu savu kolēģi baletdejotāju. Pēc savās jūtās aizskartās svarīgās personas pieprasījuma Sobeščanskas loma tika atdota citai balerīnai – Pelagejai Karpakovai. Kritika pamatīgi pēla   iestudējumu – gan dejotāju sniegumu, gan orķestra spēli, gan dekorāciju un kostīmus. Kas attiecās uz mūziku, vairums kritiķu to vērtēja kā baletam neatbilstošu – pārāk sarežģītu, „vāgnerisku” un simfonisku. Tomēr īsteni baleta lietpratēji jau drīz vien novērtēja Čaikovska „Gulbju ezera” potenciālu. Dažus gadus pēc pirmiestdējuma izcilais horeogrāfs Mariuss Petipā rosināja komponistu radīt jaunu „Gulbju ezera” versiju, bet šī iecere tā arī nerealizējās līdz Čaikovska nāvei 1893. gadā. Tomēr atjaunotā versija tapa – libretu pārstrādāja pats Petipā kopā ar Pētera Čaikovska brāli Modestu, savukārt izmaiņas partitūrā veica Marijas teātra diriģents un komponists itālis Rikardo Drigo. Tieši šī versija, kas savu pirmizrādi piedzīvoja Sanktpēterburgas Marijas teātrī 1895. gadā, ir padarījusi „Gulbju ezeru” par laikam gan pašu atpazītāko darbu pasaules baleta trupu repertuārā.

3. martā 1875. gadā Parīzē pasaules pirmizrādi piedzīvo Žorža Bizē opera "Karmena”. Opera, kas šobrīd ir viena no pasaulē populārākajām, pirmizrādē piedzīvojusi vēsu, lai neteiktu ledainu publikas uzņemšanu.  Žorža Bizē operas "Karmena" pasaules pirmizrāde notika 1875. gada 3. martā Parīzes Komiskajā operā. Tās libreta autori Anrī Mejaks un Ludoviks Alevī, operas notikumus veidojuši pēc Prospēra Merimē stāsta motīviem. Opera vēsta par naivu kareivi Donu Hosē, kuru savaldzina ugunīgā čigāniete Karmena. Par spīti tam, ka Hosē Karmenas dēļ dezertē no armijas un pamet savu jaunības mīlestību, Karmena izvēlas citu, pievilcīgo toreadoru Eskamiljo. Kas liek Hosē greizsirdības māktam nogalināt Karmenu. Žoržs Bizē operu rakstīja divus gadus, līdz pienāca brīdis, kad tā bija gatava satikties ar publiku. Kā krietni vēlāk, tikai 1904. gadā, tātad teju divdesmit gadu pēc pirmizrādes, atmiņās rakstījis Ludoviks Alevī, viens no libreta autoriem, par spīti dažādām nebūšanām ceļā uz pirmizrādi, piemēram, ilgstošiem galvenās lomas tēlotājas meklējumiem un orķestra iebildumiem, ka Bizē nošu virknējumi esot neizspēlējami, pēdējie mēģinājumi izdevušies ļoti labi. Gan aktieri, gan orķestris bija atguvuši drosmi un pārliecību. Uz ģenerālmēģinājumu prese nav ielaista, bet bija uzaicināti ap piecdesmit cilvēku, lielākoties autoru un izpildītāju draugi, kostīmu veidotāji, scenogrāfi un nevienam nešķita, ka opera varētu izgāzties. Savējie to uzņēmuši ļoti labi. Kā vēsta libreta autors Alevī, tad uz nākamās dienas pirmizrādi visi būtu devušies labā noskaņojumā, ja ne rīta laikraksti, kuros publicēta viena un tā pati vēstule. Visticamāk viena autora rakstītais apgalvoja, ka Karmena esot tik nepatīkams tēls, ar tik sliktu pēcgaršu, ka arī pati opera varētu būt nepārdomāta. Neraugoties uz šiem komentāriem, libreta autors apgalvo, ka uz pirmizrādi visi veidotāji ieradušies optimisma pilni. Un operas sākums bija daudzsološs, Karmenu uz skatuves sagaidīja un pavadīja ar aplausiem, arī Mikaēlas un Dona Hosē duets publiku sajūsminājis, rezultātā pēc pirmā cēliena priekškars vērās publikas sajūsmas pavadīts. Aizkulisēs visi apsveica Bizē ar panākumiem, nenojaušot, ka turpinājumā nāksies piedzīvot fiasko. Publika nespēja samierināties ar traģiskām beigām, kurās netikumīgo titulvaroni nogalina viņas pašas mīļākais, tāpēc ceturtais cēliens esot pagājis publikai ledaini klusējot. Publikai un kritikai sākotnēji bija grūti pieņemt "Karmenas" dramaturģisko risinājumu, kas viņiem atgādināja opereti ar traģiskām beigām vai traģēdiju ar komisku sākumu. Patiesās atpazīšanas stunda nāca lēni, pats Bizē savas operas triumfu nepiedzīvoja, jo viņsaulē devās trīs mēnešu pēc pirmizrādes. Kā jau atkal atmiņās dalās libretists Alevī, tad ziņa par Žorža Bizē nāvi viņu sasniegusi 3. jūnija naktī. Komponists miris brīdī, kad 32. izrādei bija vēries priekškars. Tikmēr pēc 48. izrādes operas direktors atkāpās no amata Tad arī „Karmena” no Parīzes operas skatuves pazuda uz ilgiem laikiem. Savu reputācija „Karmena” atguva iestudējumos ārpus Francijas – Vīnē, Briselē, Sanktpēterburgā, Londonā, Ņujorkā, Neapolē opera strauji iekaroja publikas mīlestību. Starp citu Latvijā Bizē „Karmenas” pirmizrāde bija vien astoņus gadus pēc izgāšanās Parīzē, 1883. gadā to izrādīja Rīgas Vācu teātrī. Šobrīd "Karmena" ir trešā visbiežāk izrādītā opera pasaulē.

2. marts ir zīmīgs datums pāvestam Pijam XII. Vispirms tā ir viņa dzimšanas diena, otrkārt, tā ir diena, kurā viņš ievēlēts par pāvestu. Bet, treškārt, tā ir diena, kad jau pēc viņa nāves atvērti Vatikāna arhīvi, kas saistīti ar Pija XII valdīšanas laiku. Pāvestam Pijam XII 2. marts bija divtik svarīgs datums. Visupirms jau tāpēc, ka 1876. gada 2. martā Romā pasauli ieraudzīja zēns vārdā Eudženio Marija Džuzepe Džovanni Pačelli, kurš tieši šajā pat dienā, tiesa, 1939. gadā viņš kļuva par Pāvestu Piju XII. Eudženio piedzima Virdžīnijai Graziosi un Filipo Pačelli ģimenē. Šī ģimene piederēja Vatikāna augstākajai kārtai – viņa vectēvs bija finanšu ministrs, pēc tam iekšlietu ministra palīgs, bet vēlāk izdevis laikrakstu „Osservatori Romano”, kas bija Vatikāna oficiālais izdevums. Viņa tēvocis dibinājis banku, kas pildījusi Vatikāna valsts kases pienākumus, bet tēvs un brālis bijuši baznīcas valsts juristi. Ņemot vērā, kādā ģimenē piedzimis Eudženio, bija skaidrs, ka viņa dzīve būs saistīta ar kalpošanu baznīcai. 25 gadu vecumā Eudženio sāka strādāt Vatikāna Ārkārtas lietu kongregācijā, vēlāk kļuva par kongregācijas vadītāju, bet 28 ,adu vecumā kļuva par bīskapu, bet vēl vēlāk jau par arhibīskapu. Vatikānā pateicoties augstdzimtībai un lielajām finansēm, Eudženio Pačelli kļuva par nozīmīgu un ievērojamu figūru, kas viņam ļāva kļūt par Vatikāna valsts sekretāru, kas būtībā ir otrais cilvēks aiz pāvesta. Pačelli pratis vācu valodu, un viņa sirds zināmā mērā piederēja Vācijai, turklāt viņš bija kļuvis par izcilu diplomātu, tāpēc tieši viņa nopelns bija Reihskonkordāta jeb līguma noslēgšanu ar Hitlera valdību. Pāvests Pijs XI augstu vērtējis Pačelli, ne velti vēsture saglabājusi viņa teikto: „Ja es rīt mirstu, tad ātri atradīsies tāds, kas ieņems manu vietu. Ja rīt mirst Pačelli, aizvietot viņu nebūs viegli.” Tāpēc diezgan likumsakarīgi, ka brīdī, kad šo pasauli atstāja Pijs XI, viņa vietā ievēlēts Eudženio Pačelli. Un tas notika atkal jau 2. martā, dažus mēnešus pirms Otrā pasaules kara sākuma 1939. gadā, kad Eudženio Pačelli kļuva par 260 pāvestu. Saistībā ar karu Pija XII vārds locīts vairākkārt, bet galvenokārt par to, vai viņš bijis Hitlera pāvests. Pijs XII saņēmis pārmetumus, ka Vatikāns nav pievērsis uzmanību holokaustam, zinot, ka nacistiskā Vācija slepkavo ebrejus, tomēr nav rīkojies. Kāds ebreju kritiķis pāvestu nodēvēja par “vēsu savrupnieku, kas ir atsvešināts no reālās dzīves”. Tikmēr Vatikāns apgalvo, ka Pijs XII bijis humāns pāvests, kurš uzmanīgi balansējis uz virves virs nemierīgiem ūdeņiem, kuri grasās aprīt ne vien ebrejus, bet katru valsti, kas lemtu stāties tiem ceļā. Ka patiesībā Pijs XII esot palīdzējis slēpt ebrejus klosteros, baznīcās un pat savā vasaras rezidencē – Gandolfo pilī.  Pēc kara Pijs XII devis savu ieguldījumu pēckara pretinieku samierināšanās un Eiropas vienotības veicināšanā. Pijs XII bija pazīstams kā konsekvents komunisma pretinieks. 1950. gada 1. novembrī Pijs XII pasludināja dogmu par Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanu ar dvēseli un miesu. Viņsaulē Pijs XII aizgāja 1958. gada 9. oktobrī, bet 2. marts viņam zīmīgs  datums bijis arī pēc nāves. Raugi 2020. gada 2. Martā, 81 gadu pēc pāvesta Pija XII ievēlēšanas, atvērti Vatikāna arhīvi, kur elektroniskā formātā pieejami vairāk nekā divi miljoni dokumentu par Pija XII valdīšanas laiku no 1939. līdz 1958. gadam, tādejadi ļaujot interesentiem labāk iepazīt Baznīcas un pāvesta dzīvi, īpaši jau Otrā pasaules kara laikā.

Amerikāņu kantrī solisti Džonijs Kešs un Džūna Pārkere bija izcils duets ne vien uz skatuves, bet arī dzīvē. Nosvinējuši kāzas 1968. gadā 1. martā, abi palika kopā līdz mūža galam, kas abiem pienāca 2003. gadā. Džonijs Kešs un Džūna Kārtere pirmoreiz sastapās Nešvilā, Tenesī štatā, iknedēļas radiokoncerta "Grand Ole Opry" aizkulisēs. Džonijam tobrīd bija divdesmit trīs, viņa pirmie ieraksti pavisam nesen parādījušies Amerikas kantrimūzikas aptaujās, Džūnai - divdesmit seši, un šī viņai bija jau divpadsmitā sezona uz skatuves ģimenes ansambļa sastāvā. Nākamās desmitgades sākumā Džonijs jau regulāri koncertēja kopā ar Kārteru ansambli, un viņiem ar Džūnu veidojās spilgta radoša sadarbība. Tās vaiņagojums bija dziesma "Džeksona", kas 1967. gadā ieguva Gremija balvu. Kā tas nereti mēdz notikt, radošā kopdarbība kļuva par pamatu mīlestībai, tomēr attiecības veidojās nebūt ne viegli un vienkārši. Abiem jau bija ģimenes, auga bērni, pie tam Džonija dzīvesveids bija visai ekstrēms pat tikumos brīvajai estrādes videi. Kā viņš vēlāk pats atzinās, šai laikā esot izmēģinājis "visas iespējamās narkotikas", nemaz jau nerunājot par alkoholu un legāliem psihotropiem līdzekļiem, vairākkārt arestēts, tiesāts par narkotiku glabāšanu un sīkiem sabiedriskās kārtības pārkāpumiem. 1966. gadā gan Džonija, gan Džūnas laulības tika šķirtas, abi tagad bija brīvi, tomēr Džūna nebija gatava saistīt savu dzīvi ar līdzgaitnieku, kura aizraušanās ar narkotikām nu jau bija kļuvusi par nopietnu atkarību un apdraudēja ne radošo darbību vien. 1968. gadā Džonija mūžs teju aprāvās, kad viņš, būdams narkotiku reibumā, aizklīda pazemē Nikdžekas alā ar domu, kā pats vēlāk teica, virszemē vairs neatgriezties. Pēc šī gadījuma Džonijs Kešs uzsāka cīņu pret savu atkarību, un Džūna bija līdzās, atbalstot un iedvesmojot. Tas bija koncerts Londonā - gan ne Lielbritānijas galvaspilsētā, bet tāda paša nosaukuma apgabala pilsētā Kanādā. Nupat bija izskanējusi "Džeksona", kad Džonijs, tā vietā, lai sāktu nākamo dziesmu, mikrofonā uzrunāja savu partneri: "Vai tu kļūsi mana sieva?" Džūna mēģināja pārvērst to jokā: "Dziedi, dziedi tālāk!" Bet Džonijs neatlaidās: "Es nedziedāšu, iekams tu neatbildēsi - vai tu kļūsi mana sieva?" Džūna pievērsās pavadītājiem, mudināt atsākt spēlēt, bet - nekā. Visi gaidīja atbildi - kolēģi, publika, Džonijs. Un Džūna teica: "Jā." Viņi apprecējās pēc nedēļas, 1968. gada 1. martā. Stāsts par Džoniju Kešu un Džūnu Kārteri ir viens no laimīgajiem stāstiem par to, kā mīlestība spēj izmainīt likteni. Džonijam izdevās tikt vaļā no narkotikām, un nākamos 35 gadus viņi ar Džūnu bija kopā - uz skatuves, un dzīvē, no kuras atvadījās vien ar dažu mēnešu starpību 2003. gadā.

Liu Bans bija vienkārša zemnieka dēls, taču galu galā spēja kļūt par Ļīnas imperatoru. Tas notika 202. g. pirms mūsu ēras, 28. februārī. Viņš aizsāka Haņu dinastiju, kuras valdīšanu uzskata par senās Ķīnas „zelta laikmets”. 3. gadsimtā pirms mūsu ēras senā Ķīna pirmo reizi tika apvienota centralizētā valstī. To paveica Ciņu dinastijas imperatori, kuru vārds kļuvis par pamatu šīs valsts nosaukumam daudzās pasaules valodās. Ciņu valdnieki bija izveidojuši savam laikam izcilu militāro sistēmu, attīstījuši efektīvu lauksaimniecību un aktīvu tirdzniecību. Viņu administratīvā sistēma balstījās meritorkrātijā – amatu piešķiršanā, vadoties vienīgi no personas spējām un nopelniem, neņemot vērā izcelsmi. Tādējādi pat trūcīga zemkopja dēls varēja kļūt par pirmo ministru. Tomēr Ciņu pārvaldes sistēma bija gausa un neelastīga, savukārt viņu ieviestie likumi izcēlās ar īpašu bardzību. Lielā mērā tas bija iemesls, kāpēc šī dinastija  piedzīvoja vien divus imperatorus un pēc pārdesmit gadiem tika gāzta. Zīmīgi, ka sacelšanās rezultātā pie varas nākušais valdnieks Liu Bans bija tieši tāds talantīgs zemnieka dēls, kuram Ciņu meritokrātiskā sistēma bija pavērusi karjeras iespējas. 28. februārī, 202. gadā pirms mūsu ēras viņš kāpa tronī kā imperators Gaodzu, aizsākot Haņu dinastiju. Liu Bana nozīmīgākās dotības gan nebija uzcītība vai zinātkāre, bet gan harizma, komunikācijas prasme un gatavība riskēt. Jau visai jaunos gados Liu kļuva par virsnieku un apprecēja ietekmīga ierēdņa meitu, taču tad apstākļi un raksturs padarīja viņu no valsts ierēdņa par vajātu noziedznieku. Jaunajam virsniekam bija uzdots konvojēt notiesāto grupu uz spaidu darbu vietu, bet liela daļa no notiesātajiem izmuka. Liu draudēja nāvessods, un viņš rīkojās sev raksturīgā stilā – atlaida brīvībā arī pārējos konvojētos un kopā ar viņiem devās bēguļot. Daļa no izmukušajiem apvienojās bandā un iecēla Liu Banu par savu vadoni. Drīz pēc tam vairāki vēl nesen neatkarīgo ķīniešu valstu dinastiju pēcteči uzsāka sacelšanos pret Ciņu varu, un Liu dzimtās Pejas pilsētas iedzīvotāji iecēla viņu par savu vadoni. Jaunizceptais „Pejas kungs” jau drīz vien komandēja veselu armiju. Liu patīkami atšķīrās no citiem nemiernieku vadoņiem, neļaudams saviem kareivjiem laupīt un slepkavot, un pilsētas cita pēc citas bez cīņas vēra viņam vārtus. Galu galā kapitulēja arī galvaspilsēta Sjaņjana, un pēdējais Ciņu imperators Czijins padevās gūstā. Liu Bana panākumi nebija pa parātam nemiernieku virsvadonim Sjanam Jujam, kuram gandrīz izdevās organizēt Liu slepkavību, tomēr pēdējais izmuka. Novērtējis spēku samēru, viņš atvilka savu armiju no Sjaņjanas un pieņēma viņam piedāvāto nomaļās Haņdžunas pavalsts valdnieka – vana – titulu. Galvaspilsētu ieņēma Sjana Juja armija, bez žēlastības apkaudama iedzīvotājus. Sjans Jujs pieļāva kļūdu, sadalīdams vienoto Ciņu valsti astoņpadsmit pusneatkarīgās pavalstīs, kurās ieceltie vani visai drīz vairs nebija kontrolējami. Sjanam pastāvīgi nācās izkliedēt savus spēkus vairākās frontēs, kamēr Liu Bans piepulcināja jaunus sabiedrotos un pārņēma arvien jaunus apgabalus. Sjans Jujs bija izcils karavadonis, taču izšķirošajā cīņā Liu Bans prata nogurdināt viņa armiju pastāvīgos uzbrukumos no slēpņa, pārtraukt pārtikas piegādes un graut pretinieka morāli. Galu galā lielākā daļa Sjana armijas dezertēja, un viņš pats, pārspēka ielenkts, pēc izmisīgas kaujas izdarīja pašnāvību. Liu Bana aizsāktā Haņu dinastija sabija pie varas vairāk nekā četrsimt gadus – no 2. gadsimta pirms mūsu ēras līdz mūsu ēras 3. gadsimta sākumam, un tās valdīšanas posms tiek uzskatīts par senās Ķīnas zelta laikmetu. Teritorijas, iedzīvotāju skaita, attīstības un ietekmes ziņā Haņu impērija bija visnotaļ salīdzināma ar tajā pašā laikā Eirāzijas kontinenta pretējā malā uzplaukušo Romas impēriju, ar kuru to saistīja regulāri tirdzniecības sakari pa slaveno Zīda ceļu. Haņu piemiņa Ķīnā dzīvo joprojām, jo lielākā daļa ķīniešu sevi arī mūsdienās dēvē par Haņu ļaudīm.

1563. gada 27. februāris ir pirmais noteikti fiksētais datums izcilā angļu Renesanses komponista Viljama Bērda biogrāfijā – šai dienā 23 gadus vecais skaņradis tika iecelts par Linkolnas katedrāles ērģelnieku. Linkolnas pilsēta Anglijas vidienē slavena ar savu senatnīgo arhitektūru, pirmām kārtām - majestātisko Svētās Jaunavas Marijas katedrāli, vienu no iespaidīgākajiem gotikas dievnamiem ne vien Britu salās, bet visā Eiropā. Deviņos gadsimtos, kas pagājuši, kopš Linkolnā atrodas bīskapa sēdeklis, katedrāles ērģelnieka amatā bijis ne viens vien ievērojams skaņradis, taču viens no viņiem pieminams īpaši. Tas ir Šekspīra un karalienes Elizabetes laikabiedrs, komponists Viljams Bērds, kurš tika iecelts par Linkolnas ērģelnieku un kormeistaru 1563. gada 27. februārī. Linkolnas katedrāle ir pirmā Viljama Bērda darba vieta, un minētais darbā pieņemšanas datums - vispār pirmais precīzi fiksētais viņa biogrāfijā. Domājams, Londonas džentlmeņa dēls Viljams Bērds dzimis vai nu 1539. gada beigās vai 1540. gada sākumā, tātad, stājoties visai prestižajās ērģelnieka amatā, viņš ir vien kādus divdesmit trīs gadus vecs, taču jau nepārprotami prasmīgs mūziķis un arī iemēģinājies komponēšanas mākslā. Kaut drošu ziņu trūkst, mūzikas vēsturnieki sliecas domāt, ka Viljams Bērds pusaudža gados dziedājis Karaliskās kapelas zēnu korī, un mūzikas mākslā viņu ievadījis cits izcils tālaika angļu komponists Tomass Talliss. Bērda un Tallisa ceļi krustojās arī vēlāk, kad Bērds jau bija atgriezies Londonā un stājies karalienes Elizabetes I dienestā kā Karaliskās kapelas loceklis. Savukārt Linkolnas gadi no 1563. līdz 1575. gadam bija komponista talanta un arī personības nobriešanas laiks. "Lai sevi neslavē vairs lepnais ārzemnieks - Jo angļa priekšā tam būs tagad atkāpties. Ir Viljams Bērds tam vārds, tā māka lieliskā, Liek man to pirmo saukt, likt vietā augstākā. Pār citiem laikā šajā ceļ to viņa prašana, Un pāri robežām tā mirdz svešzemju tālumā." Šādas mazliet naivas, bet jūsmīgas rindas Viljamam Bērdam veltījis laikabiedrs - Vindzoras pils Svētā Jura kapelas dziedātājs Džons Boldvins, pievienojot vienam no Bērda mūzikas krājumiem, kurus sastādījis. Savā vairāk nekā astoņdesmit gadus ilgajā mūžā Viljams Bērds radījis apmēram 470 skaņdarbu, pie kam aptvēris gandrīz visus sava laika mūzikas žanrus. Sevišķi tiek izceltas viņa motetes, kurās oriģināli apvienota angļu un kontinentālās Eiropas mūzikas tradīcija, fantāzijas instrumentāliem ansambļiem un taustiņinstrumentam virdžinālam, kas angļu mūzikā pirms viņa tikpat kā nebija sastopamas, arī garīgās himnas un cita baznīcas mūzika - komponēta gan oficiālajai Anglikāņu baznīcai, gan katoļu ritam, kura piekritējs bija pats komponists, un kas viņam, starp citu sagādāja ne mazumu raižu dzīves laikā, kad katoļticība Anglijā bija ārpus likuma, un tikai karalienes Elizabetes I labvēlība ļāva Bērdam izvairīties no bargiem sodiem. Mūzikas vēsturnieki gan norāda, ka Viljama Bērda ietekme uz nākamo paaudžu angļu mūziku izrādījusies vājāka, nekā varētu domāt. Ļoti nozīmīga daļa komponista mūža veikumā ir kompozīcijas tolaik populārajam virdžinālam, viņš ir viens no ievērojamākajiem t.s. Angļu virdžinālistu skolas pārstāvjiem, taču šī skola strauji zaudēja popularitāti ap Bērda nāves laiku, līdzīgi notika arī ar viņa kopto motetes žanru. Tomēr līdz ar 20. gadsimta pēdējām desmitgadēm, strauji augot vispārējai interesei par Renesanses mūziku, arī Viljama Bērda veikums piedzīvo savu renesansi.  

Vācu ekspresionisma kino bija samērā īslaicīga, taču ļoti spilgta un ietekmīga kinomākslas parādība. Viens no žanra hrestomātiskajiem darbiem – Roberta Vīnes „Doktora Kaligari kabinets” piedzīvoja pirmizrādi Berlīnē 1920. gada 26. februārī.   Krievu kino lielmeistars Sergejs Eizenšteins šo filmu nodēvējis par "barbariskiem svētkiem, kuros pašiznīcinās katrs veselīgs mākslas cilvēciskums, par izkrāsotu audeklu, uzmālētu dekorāciju, sagleznotu ielu, pretdabisku pagriezienu un soļu, drausmīgu himeru izlasi". Savukārt amerikāņu teātra kritiķis un producents Kenets Makgouvens apgalvojis, ka šai filmā esot vairāk interesanta un aizraujoša nekā visā amerikāņu tā laika kino produkcijā. Runa ir par vienu no visu laiku spilgtākajiem kinodarbiem - režisora Roberta Vīnes mēmo filmu "Doktora Kaligari kabinets", kas savu pirmizrādi piedzīvoja Berlīnes "Marmorhaus" kinoteātrī 1920. gada 26. februārī. Kad scenāristi Hanss Janovics un Karls Meijers ieradušies pie nelielās studijas "Decla-Bioscop" īpašnieka Ēriha Pommera, viņš sākotnēji gribējis abiem parādīt durvis. Tomēr jau pēc brīža, uzklausījis sižeta izklāstu, bijis gatavs to uz vietas pirkt. Filmas darbība sākas kādā parkā, kur galvenais varonis - Francis - pavēsta sarunbiedram savu skumjo stāstu. Nelielā provinces pilsētiņā reiz ieradies kāds Doktors Kaligari, viņš par naudu tirgū izrādījis publikai īpatni - somnambulu Čezāri, kurš guļ letarģiskā miegā, bet atmodināts it kā spēj pareģot nākotni. Līdz ar Kaligari un Čezāres ierašanos pilsētiņā sāk risināties baisi notikumi, kuros izrādās ierauts jaunais Francis un viņa līgava Džeina. Notiek vairākas slepkavības, kuras diezgan nepārprotami izdarījis Kaligari pilnīgi kontrolētais Čezāre. Taču kad baisais doktors sūta savu kalpu nogalināt Džeinu, jaunavas daiļuma savaldzināts somnambuliskais slepkava viņu nolaupa, mēģina aiznest uz savu slēpni, bet bezspēkā mirst. Doktors Kaligari patveras vājprātīgo patversmē, un atklājas, ka viss notikušais ir psihiatra eksperiments, mēģinājums pakļaut sev somnambuliskā stāvoklī esošu cilvēku. Līdz ar to Franča stāsts ir galā, taču noslēguma epizode ļauj apjaust, ka patiesībā gan Francis, gan viņa sarunbiedrs, gan Džeina ir psihiatriskās dziednīcas pacienti, un viss sižets - Franča paranoiskās vīzijas. Baisā Doktora Kaligari lomu viņš, protams, piešķīris ārstējošajam psihiatram. Filma "Doktora Kaligari kabinets" tika uzņemta pasaules karā sakautās Vācijas trūcīgajos apstākļos. Elektrības normēšanas dēļ paviljonā bija pat ierobežotas apgaismojuma iespējas, tāpēc filmas scenogrāfs Hermanis Varms izšķīrās gaismas un ēnu efektus gleznot uz dekorācijām. Tas mudināja dekoratorus radīt gluži nereālu, nepārprotami mākslīgu vidi, kura tā kaitināja Sergeju Eizenšteinu - nedabiska perspektīva, pārspīlēti izliekumi ēku kontūrās un tam visam organiski pielāgotas izkāpinātas aktieru kustības un ģeometriski izkārtotas mizanscēnas. Filmas vizuālais tēls nepārprotami pauda sava laika Eiropas mākslas aktualitātes - ekspresionisma stilu. Viss lieliski saskanēja ar sižetu, kas taču bija nevesela prāta radīta aina. Pie tam jāatceras, ka "Doktora Kaligari kabinets", kā jebkura tālaika filma, ir mēma, melnbalta un ar saraustītu kustību uz ekrāna. Filmas veidotāji tikai maksimāli izmantojuši sava laika kino neizbēgamos atsvešinājošos efektus, veidojot ļoti ekspresīvu, respektīvi - ekspresionistisku tēlu. Vācija tolaik deva visnozīmīgāko ieguldījumu ekspresionisma kinomākslā, un kaut arī šī kino virziena uzplaukums ilga tikai kādus desmit gadus, tas nozīmīgi iespaidoja pasaules kino valodas attīstību. Roberta Vīnes, Paula Vegenera, F.V. Mūrnava un Friča Langa radīto tēlu vaibsti labi saskatāmi vēlāko laiku kinorežisoru - sevišķi Alfrēda Hičkoka un Tima Bērtona darbos.  

25. februāris dzimšanas diena vienam no visu laiku slavenākajiem itāļu operdziedātājiem, Enriko Karūzo. Enriko Karūzo neapšaubāmi ir ne tikai pasaules, bet, protams, dzimtās Itālijas lepnums. Viņš atzinību guvis Eiropas un Amerikas operteātros, kur dzīves laikā nospēlējis vairāk nekā 70 dažādās lomās. Viņš arī ir leģendārs ar to, ka visvairāk reižu ir uzstājies prestižajā Ņujorkas Metropolitēna operā un bijis viens no pirmajiem talantiem, kura balss ierakstīta skaņu studijās. Dzīves laikā viņš izdevis vairāk nekā 240 skaņu ierakstu, un arī tas palīdzēja kaldināt viņa pasaules slavu. Pasaule pirmo reizi viņa balsi izdzirdēja 1873. gada. 25. februārī, kad dāsni un atvērti neapolieši Marčello un Anna Maria Karūzo pasaulē sagaidīja savu dēlu, kuram vārdu deva Eriko, kas esot vārda Enriko nepaoliešu dialekta versija. Zēnu kristīja jau nākamajā dienā pēc piedzimšanas, iespējams tāpēc, ka Karūzo bija trešais no septiņiem Marčello un Annas Marijas bērniem un viens no trim, kurš izdzīvoja, būdams zīdainis. Ģimene nevarēja sevi saukt par turīgu, tāpēc zēna izglītība aprobežojās ar pamatskolu un par šo soli viņš var pateikties savai mammai, kura uzstāja, ka zēnam ir jāiet skolā. Tēvs, būdams mehāniķis, uzskatīja, ka dēlam jāiet tēva pēdās, tāpēc topošais operas spīdeklis 11 gadu vecumā kļuva par mācekli savam tēvam, kurš piedalījies strūklaku uzstādīšanā.  Starp citu, jau kļuvis slavens mūziķis, atgriežoties dzimtajā Neapolē, viņš mīļuprāt norādījis, kuru tieši strūklu palīdzējis tētim uzstādīt. Nevienam nav pārsteigums, ka  mūzikai jau kopš agriem zēna gadiem piederēja Enriko sirds. Viņš jau agrā bērnībā dziedāja vietējā baznīcas korī, un balss bija tik koša, krāšņa un daudzsološa, ka bijis vērts apdomāt par dzīves saistību ar mūziku. Kad pēkšņi viņsaulē aizgāja mamma, dziedāšanas talantu nācās likt lietā ģimenes iztikšanas nolūkos, un diezgan ilgu laiku Enriko uzstājās Neapoles ielās, vēlāk arī kafejnīcās, izklaidējot publiku vakariņu laikā. 18 gadu vecumā honorāru, ko bija nopelnījis dziedot Itālijas kūrortā, viņš licis lietā, lai nopirktu sev jaunu apavu pāri. Viens no šiem koncertiem kļuva liktenīgs: talantīgo jaunieti pamanīja un uzaicināja uz noklausīšanos. Drīz Enriko sāka nopietni mācīties mūziku pie slavenā skolotāja un diriģenta Vinčenco Lombardi, kurš vēlāk organizēja jaunā izpildītāja debijas koncertus iesākumā restorānos un bāros. Viņa koncertus vienmēr apmeklēja liels skaits cilvēku, un pēc izrādēm nāca klāt slaveni itāļu kultūras pārstāvji un piedāvāja dziedātājam sadarbību, un jaunais dziedātājs uzsāka ceļojumus pa dažādiem Itālijas opernamiem. 1900. gadā viņam līgumu piedāvāja slavenā Milānas La Scala, un jau tā paša gada 26. decembrī Karūzo debitēja Džakomo Pučini operā „Bohēma” Rodolfo lomā. Droši var teikt, ka tieši tad sākās Karuzo kāpiens pa pasaules slavas kāpnēm. Karūzo priekšroku devis operām oriģinālvalodā, viņš paudis uzskatu, ka neviens tulkojums nevar nodot to īpašo sajūtu, ko opera ielicis tās komponists. Īpaši viņam patikušas franču operas. Karūzo cienītāji teikuši, ka viņam piemīt dievišķa balss, kamēr nelabvēļi mēdza norādīt, ka itāļu tenoram neesot aktiermeistarības skolas. Starp citu Karūzo, lai arī bieži uzstājās arī Amerikā, angļu valodā pratis tikai dažus vārdus, tomēr allaž ticis sveikā cauri, izņemot vienu gadījumu, kad informēts par kāda paziņas pēkšņu nāvi, viņš esot priecīgi iesaucies, sakot: lieliski, sveiciniet viņu no manis, kad satiekat. Pats izcilais tenors viņsaulē aizsaukts 1921. gada 2. augustā tikai 48 gadu vecumā, mantojumā atstājot tiem laikiem milzīgu naudu, aptuveni septiņus miljonus dolāru, vairākus īpašumus Amerikā un Itālijā, retu monētu kolekciju. Protams, ka dārgākais, kas palika, ir viņa radošais mantojums, kas kļuvis par standartu daudziem viņa sekotājiem.

1992. gada 24. februārī grupas “Nirvana” līderis Kurts Kobeins vien pāris dienu pēc savas dzimšanas dienas apprecas skandalozo dziedātāju Kortniju Lovu. Par savu liktenīgo “atradumu” Kortnijas Lovas veidolā Kurts Kobeins teicis, ka jūtoties laimīgāks nekā jebkad. Beidzot viņš esot atradis cilvēku, kurš ir absolūti līdzīgs viņam. Kortnija Lova un Kurts Kobeins viens otru pirmo reizi ieraudzīja naktslokālā, kur jaunības gados Lova bieži uzturējās. Tovakar Kobeins klubā uzstājies ar vēl mazpazīstamo grupu “Nirvana”. Lietoto apģērbu veikalā pirktās drēbēs tērptais, izspūrušais dziedātājs piesaistījis Kortnijas uzmanību, un viņa centās puisi uzrunāt, sakot, ka viņš līdzinās kādas citas grupas vokālistam, kurš Kurtam nekad nav paticis. Nostāsti pauž, ka jau nākamajā mirklī abi atradušies uz grīdas cīkstoties… Tas tajā vakarā tas arī bija viņu visciešākais kontakts. Kurts nebijis ieinteresēts kādu normālu attiecību veidošanā, tā kā joprojām nebija guvis skaidrību par savu seksuālo orientāciju un bija pārāk iegrimis pats savos dvēseles stāvokļos. Taču, kā vēlāk stāstījuši viņa draugi, Kurtu nav atstājusi vienaldzīgu skaļā meitene. Kurts sekojis līdzi viņas aktivitātēm un viņas grupas panākumiem, turklāt pēcāk ļoti pārdzīvojis, ka tajā vakarā izturējies gluži kā idiots un zaudējis tādu meiteni. Arī Kortnija pēc šī gadījuma bijusi kā apmāta ar Kurtu un sekojusi līdzi viņa karjerai līdz nākamai tikšanās reizei 1990. gadā, kad liktenim labpatika abus atkal savest kopā. Abi mūziķi ar savām grupām – Kortnija ar “Hole”, bet Kurts “Nirvana” sastāvā – uzstājās kādā Portlendas naktsklubā. Kurts arī šoreiz izturējies savdabīgi attiecībā pret Kortnijas nepārprotamajiem simpātijas apliecinājumiem un tālāk nekas nav sekojis. Līdz 1991. gadam, kad Losandželosā divu citu grupu koncertā abi atkal satikās. Ppēc koncerta abi strauji satuvinājušies un aizvien biežāk kopā pavadījuši laiku. Kurta grupas otrais albums “Nevermind” bija paguvis pacelt viņu slavas virsotnē, savukārt Kortnijas grupas debijas albums britu hitparādē ieņēma vien 59. vietu. Tomēr tas gan Kortniju nav pārāk skumdinājis, jo itin drīz viņas prātu nodarbināja citas rūpes – 1992. gadā – aptuveni tajā laikā, kad “Nirvana” ar savu slaveno uznācienu uzstājās ASV televīzijas pārraidē “Saturday Night Live”, viņa uzzināja, ka ir stāvoklī. Un tieši šī iemesla dēļ tā paša gada 24. februārī, dažas dienas pēc Kurta dzimšanas dienas, viņi salaulājās Vaikiki pludmalē Havaju salās. Kāzas notika īstenā grandža stilā – līgava bija tērpusies caurspīdīgā, amerikāņu aktrises Frānsisas Fārmeres savulaik valkātā kleitā, tikmēr līgavainis bija apvilcis zaļu kokvilnas pidžamu. Kortnijā Kurts esot atradis to, ko iepriekš nebija atradis nevienā pašā radījumā. Un savu mīļoto viņš uzlūkoja tieši kā “radījumu”, jo uzskatīja, ka ir pilnībā nesvarīgi, kas “tas” ir – sieviete, vīrietis, mežonīgs zvēriņš vai citas planētas iemītnieks – “galvenais, lai tas ir tev piemērots pēc visiem parametriem, sakrīt pēc visiem izliekumiem un raugās uz pasauli tāpat kā tu”.

1899. gada 23. februāris ir diena, kas pasaulē nācis grāmatu „Divas Lotiņas”, „Emīls un Berlīnes zēni”, „Punktiņa un Antons” autors – vācu rakstnieks Ērihs Kestners. Vācu autors Ērihs Kestners ir ne tikai rakstnieks, bet arī dzejnieks, dramaturgs un satīrists. Lasītāji viņu galvenokārt pazīst kā bērnu grāmatu autoru, taču dažas grāmatas tikpat labi var lasīt arī pieauguši cilvēki. Savdabīgā ironija, rakstītā vieglums un cilvēciskās tēmas allaž ir piesaistījušas lielus un mazus.  Par rakstnieka bērnību biogrāfijas fakti nav pārāk bagāti, vien zināms, ka dzimis un audzis Drēzdenē un 14 gadu vecumā iestājies skolotāju kursos, bet trīs gadus vēlāk, īsi pirms mācību pabeigšanas, Ērihs Kestners studijas esot pametis. Skolotāju kursos notikušo vēlāk pats autors aprakstīja grāmatā „Lidojošā klase”. Māja, kur Ērihs pavadīja bērnību, atradās netālu no vietas, kur tagad ierīkots rakstniekam veltīts muzejs. Kestnera tēvs Ričards bijis vienkāršu ļaužu, strādājis par seglu meistaru, tikmēr mamma Ida, ar kuru rakstniekam bijusi īpaša saikne, bijusi kalpone, bet, lai papildinātu ģimenes ienākumus, trīsdesmit gadu vecumā izmācījusies par frizieri. Kad Ērihs bijis spiests pamest tēva mājas, iesākoties Pirmajam pasaules karam, viņš mammai rakstījis aizkustinošas vēstules un pastkartes. Un viņa attieksme pret mammu nemainījās arī parādoties baumām, ka mamma krāpj tēti ar ģimenes ārstu, turklāt tās pēcāk izrādījās tikai baumas, tieši tāpat kā aizdomas, ka Ērihs varētu būt bijis ārlaulības dēls. Lai arī Pirmā pasaules kara laikā Kestners nebija frontē, tomēr militāro apmācību brutalitāte un kritušie laikabiedri ietekmēja Kestnera nostāju pret militāru agresiju. Karam beidzoties, Ērihs Kestners atgriezās skolas solā, un mācības pabeidza ar izcilību, nopelnot stipendiju tālākām studijām. Viņš studēja vēsturi, filozofiju un vācu literatūru Leipcigas universitātē. Lai nopelnītu naudu studijām, viņš strādājis par žurnālistu prestižā „Neue Leipziger Zeitung”. Vēlāk Kestners studēja Rostokā un Berlīnē, kur ieguva doktora grādu. Desmit gadu laika laikā, no 1923. līdz 1933. Gadam,  Kestners sarakstījis vairāk nekā 350 rakstu, un sākotnēji tie publicēti ar dažādiem pseidonīmiem – Bertolds Burgers, Melhiors Kurcs, Pīters Flints un Roberts Neiners. Taču zinātāji lēš, ka autors bijis vēl ražīgāks, jo daudzi teksti sadeguši, kad 1944. gada Berlīnes bombardēšanas laikā Kestnera miteklī izcēlās ugunsgrēks. Bet ražīgākais esot bijis Kestnera Berlīnes dzīves periods no 1927. līdz 1933. gadam. Tā 1928. gada rudenī iznāk „Emīls un Berlīnes zēni”, kas Vācijā vien tolaik pārdota divos miljonos eksemplāru un lasītāju iemīlēta, jo atšķirībā no vairuma tā laika bērnu grāmatās aprakstītajiem notikumiem aizritēja īstā tā laika Berlīnē, nevis pasaku pasaulē. „Emīlam un Berlīnes zēniem” sekoja „Punktiņa un Antons”, „Lidojošā klase” un viena no veiksmes atslēgām šīm trim grāmatām bija ilustrācijas – to autors Valters Trīrs arī pielicis pirkstu, lai grāmatas iekarotu lasītāju sirdis. Pēc nacistu nākšanas pie varas Kestnera grāmatas tika pasludinātas par nevāciskām, autoru vairakkārt pratināja Gestapo, nacionālās rakstnieku ģilde izslēdze viņu no savām rindām. Kestners arī bijis aculiecinieks savu grāmatu publiskajai dedzināšanai, kas bija Gebelsa rosināta akcija 1933. gada 10. maijā. Neraugoties uz visiem šiem notikumiem, Kestners nepameta Vāciju, pēc kara apmetās Minhenē, kur darbojās gan kā žurnālists, gan kā izdevējs. Kestners visu mūžu tā arī palika pacifists un aktīvi piedalījās demonstrācijās pret kodolieroču izvietošanu Rietumvācijā, arī iestājās akcijās pret karu Vjetnamā. Kestners neapprecējās, bet viņam bija dēls Tomass. Autors mira 1974. gadā. Mūža laikā saņēmis neskaitāmi daudz balvu, pēc nāves Kestnera vārdā nosauktas ielas Vācijas pilsētās un asteroīds – 12318 Kestners.

1882. gada 22. februārī Ņujorkā tika atklāts obelisks, kas turp bija nogādāts no Ēģiptes. 15. gadsimtā pirms Mūsu ēras tapušais senēģiptiešu tēlniecības paraugs bija viens no tiem, kurus Rietumu lielvalstis šai laikā piesavinājās senajos civilizācijas centros. Ņujorkas Centrālparkā, netālu no Metropoles mākslas muzeja, pret debesīm slienas 21 metru augsts obelisks. Tas tiek dēvēts par „Kleopatras adatu”, lai gan ir teju pusotru tūkstoti gadu vecāks par leģendāro valdnieci Kleopatru, kura valdīja Ēģiptē pirmajā gadsimtā pirms Mūsu ēras. Obelisks, savukārt, līdz ar otru tādu pašu monumentu, tika uzstādīts Helipoles pilsētā faraona Tutmosa III, saukta Dižā, laikā 1475. gadā pirms Mūsu ēras, tātad pirms gandrīz trīs ar pusi tūkstošiem gadu. Šai laikā senā ēģiptiešu valsts sasniedza nebijušu varenību, plezdamās no Sīrijas robežām ziemeļos līdz 4. Nīlas krācēm tagadējās Sudānas vidienē. Savu varenību Tutmoss iemūžināja daudzos obeliskos, un šie monumentālie veidojumi bija tik efektīgi, ka vēlāko laiku valdnieki tos iekāroja sev. Tā vienu no Tutmosa laika obeliskiem, kas atradās Luksoras tempļu kompleksā, jau mūsu ēras 4. gadsimtā imperators Konstantīns Dižais pavēlēja nogādāt Romā, kur tas tagad slejas līdzās Sv. Jāņa Arhibazilikai Laterāna kalnā. Savukārt abus Helipoles obeliskus jau pieminētā valdniece Kleopatra vēl piecsimt gadus agrāk pārvietoja uz Aleksandriju, kur tie sabija līdz 19. gs. Napoleona militārā ekspedīcija uz Ēģipti 18. un 19. gs. mijā atmodināja Eiropas interesi par tur atrodamajām pagātnes liecībām. Sekojot Romas imperatoru paraugam, jaunlaiku eiropieši bez kautrības stiepa prom no senajiem kultūras centriem visu, kam tika klāt. Novājinātā Osmaņu impērija, kuras īpašumā joprojām bija šīs teritorijas, visai vāji sargāja savu pagātnes mantojumu un reizēm no tā arī labprāt šķīrās labu attiecību uzturēšanas vārdā. Tāpat rīkojās arī Ēģiptes valsts pamatlicējs Muhameds Ali Pašā, kas, 19. gs. 30. gados uzvarēja turkus karā un kļuva par faktiski neatkarīgu valdnieku ar kedīva jeb vicekaraļa titulu. Eiropas valstu draudzība viņam bija sevišķi svarīga, un starp diplomātiskajām dāvanām, kuras viņš pasniedza franču un britu pārstāvjiem, bija arī faraonu obeliski. Jau 1833. gadā faraona Ramzesa II obelisks no Luksoras aizceļoja uz Franciju un ieņēma godpilnu vietu Konkordijas laukumā Parīzē. Viena no Aleksandrijas „Kleopatras adatām” jau 1819. gadā tika uzdāvināta britiem, tomēr tās pārvešanu uz Londonu un uzstādīšanu pie Temzas Vestminsteras Sitijā noorganizēja tikai 1877. gadā. Šo notikumu pamanīja amerikāņu prese un sāka aktīvi izplatīt viedokli, ka, ja jau šādi obeliski ir Eiropas lielpilsētās, tad tādu ir pelnījušas arī Savienotās Valstis. Tā laika Ēģiptes kedīvs Ismails Pašā nelika sevi ilgi lūgties, un 1877. gada maijā Savienoto Valstu ģenerālkonsuls Kairā saņēma attiecīgo dāvinājuma rakstu. Pāris gadus prasīja līdzekļu vākšana transportam; galu galā lielāko daļu summas ziedoja dzelzceļa magnāts Viljams Henrijs Vanderbilts. Grandiozo senās pasaules monumentu nenācās viegli pārvietot pat ar 19. gs. tehniku, un tvaikonī to varēja iekraut, tikai izzāģējot īpašu atveri apšuvumā. 1880. gada jūlijā obelisks ieradās Ņujorkā un oktobra sākumā tika uzstādīts paredzētajā vietā. Uzstādīšanu pavadīja īpaša ceremonija, kuru noturēja Ņujorkas štata brīvmūrnieku lielmeistars un apmēram 9000 brīvmūrnieku ložu locekļu, ciktāl senās Ēģiptes mantojumam ir īpaša vieta brīvmūrniecības mitoloģijā. Oficiālā monumenta atklāšana notika 1881. gada 22. februārī. Kopš tā laika Tutmosa III obelisks slejas Ņujorkas Centrālparkā, liecinot par senās Ēģiptes civilizācijas vērienu un arī 19. gs. rietumvalstu koloniālisma ēras tikumiem.

1613. gada 21. februārī Maskavā sapulcējusies Lielā Zemes sapulce ievēlēja jaunu Krievijas caru – Mihailu Fjodoroviču no bajāru Romanovu dzimtas. Ar viņu sākās Romanovu dinastija, kas valdīja Krievijā līdz pat tās monarhijas bojāejai 1917. gadā.   Kad 1584. gadā savas šīs zemes gaitas beidza Krievijas cars Ivans IV Bargais, viņš atstāja valsti ar tukšu kasi, karā novājinātu armiju un nežēlīgu vajāšanu iebiedētiem pavalstniekiem. Viņa dēls Fjodors Ivanovičs, saukts Dieva dotais, bija pēdējais dzimtā, kas savu izcelsmi saistīja leģendāro Krievzemes izveidotāju vikingu Rjūriku. Pēc Fjodora nāves 1598. gadā sākās ilgs varas cīņu, kaimiņvalstu intervences, posta un sabrukuma laiks – tā dēvētie „Juku laiki”. To noslēgumā Krievija trīs gadus bija vispār bez valdnieka, līdz 1613. gadā, pēc tam, kad tautas zemessardze bija padzinusi no Maskavas poļu garnizonu, šeit pulcējās Lielā Zemes sapulce un 1613. gada 21. februārī ievēlēja jaunu caru – tobrīd 16 gadus veco Mihailu Fjodoroviču no Romanovu dzimtas. Dinastijai bija lemts valdīt vairāk nekā 300 gadus – līdz pat Krievijas impērijas bojāejai 1917. gadā. Dzimtas leģenda vēsta, ka Romanovi cēlušies no kāda prūšu virsaiša, kas, nespēdams aizstāvēt savu novadu pret Teitoņu bruņiniekiem, aizgājis uz Novgorodu. Puslīdz droši, tā ir tikai leģenda. Pirmais nepārprotami zināmais Romanovu ciltstēvs ir kāds Andrejs Kobila, kas 14. gs. piederējis pie Maskavas kņaza Semjona Lepnā svītas. Pavārds ‘Kobila’ tulkojumā nozīmē ‘ķēve’, un tas liek domāt, ka Andrejs kalpojis kā valdnieka staļļu pārraugs. Arī viņa dēli ieguvuši līdzīgus pavārdus: Semjons „Ērzelis”, Aleksandrs „Eglīte”, savukārt jaunākajam dēlam Fjodoram pavārds bija „Koška” – „Kaķis”. Šis Fjodors Koška, patiecoties izcilam diplomāta un valstsvīra spējām, guvis lielu ietekmi kņaza Donas Dmitrija laikā, liekot pamatu augstmaņu Koškinu dzimtai. Dzimta, kas laika gaitā pārdēvējās par Zaharjiniem, Maskavas bajāru elitē nonāca 1547. gadā, kad Anastasiju Zaharjinu par sievu izvēlējās jaunais cars Ivans IV. Anastasijas brāļadēls, godinot Anastasijas tēva un sava vectēva Romana Zaharjina piemiņu, sāka dēvēties pat Romanovu. Kā pauž 19. gs. krievu vēsturnieks Vasīlijs Kļučevskis, cara Mihaila Romanova galvenā priekšrocība bijis viņa vājais raksturs un gaudenā miesa, kas likuši domāt, ka cars būs labdabīgs un lēnprātīgs, respektīvi – pakļāvīgs ietekmīgo bajāru gribai. „Gribēja izvēlēties ne to spējīgāko, bet to izdevīgāko,” raksta Kļučevskis. Tomēr jau sākotnēji zināmu stingrību cara varai piešķīra viņa valdonīgā māte Marfa. Pie tam Fjodors, kaut diezgan mazizglītots, bija apveltīts ar asu prātu un intuīciju, kas ļāvis spert nepieciešamos soļus izpostītās valsts sakārtošanai un daudz maz pieņemami pārtraukt karus ar spēcīgajām kaimiņvalstīm – Zviedriju un Polijas-Lietuvas valsti. Mihaila valdīšanas piektajā gadā no poļu gūsta atgriezās viņa tēvs Fjodors Romanovs. Cara Borisa Godunova laikā Romanovu ģimene tika represēta, Fjodoru piespieda pāriet mūku kārtā, bet tagad tas viņam ļāva kļūt par Krievijas Pareizticīgās baznīcas galvu – patriarhu. Tā laika Krievijā tas bija teju laicīgajam monarham līdzvērtīgs statuss, un nākamās divas desmitgades dēls un tēvs, tagad patriarhs Filarets, valdīja kopīgi. Krievijai šīs desmitgades bija izšķirošas. Tika mazināta Juku laikos uzplaukusī bajāru patvaļa, sakārtota nodokļu iekasēšanas sistēma, reformēta armija. Krievijā parādījās pirmās ražotnes. Maskavā uzplauka tā dēvētais Vācu ciems – no Eiropas ieceļojušo amatnieku, ārstu un krievu armijā nolīgto virsnieku kolonija. Beidzot savas šīs zemes gaitas 1645. gadā, cars Mihails Romanovs atstāja savam dēlam Aleksejam Mihailovičam gan iekšēji, gan ārēji stabilu valsti ar labu attīstības potenciālu.

„Baltā roze” – tā sevi dēvēja saujiņa drosmīgo, kuri Otrā pasaules kara laikā izplatīja Vācijā pret nacistu režīmu vērstas skrejlapas. 1943. gada 18. februārī divi no grupas dalībniekiem – Minhenes universitātes studenti māsa un brālis Šolli – tika pamanīti. Jau drīz viņus un vairākus citus grupas locekļus arestēja, sešus sodīja ar nāvi, desmit – ar ieslodzījumu. 1943. gada 18. februārī Minhenes universitātes studenti Sofija un Hanss Šolli, māsa un brālis, lekciju laikā ieradās universitātes ēkā, līdzi nesdami palielu ceļasomu, pilnu ar rotaprintētām skrejlapām. Tās viņi izlika uz palodzēm tukšajos gaiteņos. Kad somā bija palicis pēdējais lapiņu žūksnis, Sofija uzskrēja līdz sestā stāva galerijai un izkaisīja tās virs ēkas centrālā ātrija. Šajā brīdī viņu pamanīja ēkas uzraugs Jākobs Šmits. Jau dažas stundas vēlāk Sofija un Hanss bija arestēti un nogādāti Gestapo. Nacistu slepenpolicijai tas bija labs ķēriens – nu jau vairākus mēnešus viņi dzina pēdas grupai, kuras pretvalstiskā satura skrejlapas kopš 1942. gada jūnija parādījās dažādās Reiha pilsētās. Pavisam, kā tagad zināms, bija tikuši izplatīti seši skrejlapu laidieni ar apmēram 15 000 kopējo tirāžu. Teksti uzsvēra nacistu režīma antihumāno dabu, pretstatot hitleriešu ideoloģiju pasaules garīgā mantojuma virsotnēm, sākot ar Aristoteļa darbiem un Bībeli, beidzot ar vācu apgaismības dižgariem. Tie skaudri runāja par faktiem, kurus vairums nezināja vai, drīzāk, izlikās nezinām: par holokaustu, par zvērībām okupētajās teritorijās. Savu darbību skrejlapu autori izvērsa laikā, kad risinājās Staļingradas kauja, un jo nepārprotamāka bija Vermahta sakāve šai kaujā, jo biežāk viņi uzsvēra: Hitlera režīms ved Vāciju pretī katastrofai. „Kāpēc gan jūs ļaujat šiem pie varas esošajiem soli pa solim, atklāti un slepeni, nolaupīt jums jūsu brīvību, līdz kādu dienu vairs nekas, nekas nebūs palicis pāri, kā vien mehanizēta valsts sistēma, kuras priekšgalā ir noziedznieki un pļēguri? Vai jūsu gars jau ir tiktāl pazemojumu salauzts, ka esat aizmirsuši savas tiesības – vai, drīzāk, savu morālo pienākumu sagraut šo sistēmu?” tā vaicāja viena no skrejlapām. Grupā, kuru pēc Sofijas un Hansa Šollu aresta izdevās sagraut Gestapo, darbojās vairāki Minhenes universitātes studenti, viņu filozofijas profesors Kurts Hūbers un vēl daži simpatizētāji ārpus augstkolas. Savu grupu viņi dēvēja par „Balto rozi”. Sofija un Hanss Šolli, kā arī viņu draugs Kristofers Probsts, bija pirmie, kas stājās tā dēvētās „Tautas tiesas” priekšā. Viņus tiesāja pats šīs absolūti politizētās instances radītājs, bēdīgi slavenais Rolands Freizlers – viņa loma nacistiskajā Vācijā salīdzināma ar Andreja Višinska darbošanos Staļina paraugprāvās. Jau 1943. gada 22. februārī apsūdzētos atzina par vainīgiem valsts nodevībā un tajā pašā dienā izpildīja viņiem nāvessodu giljotinējot. Kā vēlāk atzina liecinieki, notiesātie savu pēdējo stundu sagaidījuši ar apbrīnojamu savaldību un drosmi – ne vien abi jaunie vīrieši, kuri kā topošie mediķi dažus mēnešus bija pavadījuši frontes lazaretē, bet arī tobrīd 21 gadu vecā Sofija. Pirmajai prāvai sekoja vēl divas prāvas; nāvessods tika piespriests arī studentiem Aleksandram Šmorrelam un Vilhelmam Grāfam, un profesoram Kurtam Hūberam. Vēl desmit grupas dalībnieki saņēma dažāda ilguma cietumsodus. Protams, naivas bija „Baltās rozes” pretestībnieku cerības, ka viņu uzsaukumi, sevišķi pēc Staļingradas katastrofas, liks līdzpilsoņiem celties cīņai pret režīmu. Hitleriešu indoktrinācijas prasmes un vēriens bija nesalīdzināmi pārāki, un viņi spēja piedabūt vāciešus karot par Fīreru un viņa Reihu līdz pēdējam. Tomēr kā individuālas drosmes un ētiskas izvēles paraugs „Baltās rozes” dalībnieku darbība ir izcila un pieminēšanas vērta.

1987. gada 17. februārī Latvijā notika zīmīga viesošanās, "perestrokas" ideju popularizēšanas nolūkos Latvijā ieradās tā brīža Kremļa saimnieks Mihails Gorbačovs ar savu sievu Raisu. Pirms Gorbačova Rīgā 1900. gada pavasarī uz īsu mirkli bija viesojies Ļeņins, kurš tolaik gan vēl tikai kala plānus proletariāta ieviešanai. Vēl pēc pusgadsimta 1954. un 1959. gada vasarā gadā Latvijā viesojās Ņikita  Hruščovs, un tas arī bija viss, jo Padomju Savienības laikā vadītājiem nebija ierasts dikti daudz pa republikām braukāt, tāpat visi lēmumi tika pieņemti Maskavā. Bet, nākot pie varas Gorbačovam un pasludinot kursu uz pārbūvi jeb „perestroiku” un atklātību jeb „glasnostj”, kompartijas līderis labi saprata, ka pārmaiņām nepieciešams sabiedrības atbalsts, jo tikai tā viņam izdosies mainīt iesīksētjušo padomju režīmu. Tieši „perestorikas” ideju popularizēšanas nolūkos Gorbačovs ar kundzi ieradās vizītē Latvijā, kas ilga no 1987.gada 17. līdz 19. februārim. Ģenerālsekretāra un viņa kundzes Raisas pirmā pieturvieta Rīgā bija  Ļeņina piemineklis. Ļeņina un Kirova ielas – šobrīd  Brīvības un Elizabetes ielas bija slēgtas, visapkārt cilvēku pūļi, bet pie pieminekļa – pionieri goda sardzē.  Gorbačovs, kuram bijis raksturīgi neplānoti apstāties un aprunāties ar cilvēkiem ielas malā, apstājies un teicis sanākušajiem: “Paldies, ka esat atnākuši! Bet vai Rīgā šodien kāds strādā vai ne?” Ļaudis viņu mierināja, ka strādā gan. “Strādāt mums vajag. Ceru, ka esat to sapratuši,” tā atbildējis Gorbačovs.  Ja pie Ļeņina pieminekļa viņš  nolicis sarkanu rožu pušķi, tad pie Sarkano strēlnieku pieminekļa Gorbačovs nolicis sarkanas neļķes, kas esot bijušas  Ļeņina mīļākās puķes. Pie strēlnieku pieminekļa, tā ka turpat blakus bija Politehniskais institūts, sanākušo vidū bijuši lielākoties studenti un, kad viens no viņiem pasūdzējies vadonim, ka  nevar sagaidīt Ķīpsalas peldbaseina atklāšanu, Gorbačovs esot atteicis, ka tas, protams, ir slikti, bet galu galā, mums taču blakus ir jūra. Lieki piebilst, ka februāra spelgonī tas izklausījās diezgan komiski. Tālāk ziedu nolikšana turpinājās, bet nu jau  Brāļu kapos. Nākamo vizītes pieturu zinātāji sauc par  tipisku tā laika izrādīšanās objektu augstām delegācijām. Mežaparka estrādes ēkā atradās Padomju Latvijas Tautas saimniecības sasniegumu izstāde, bet no turienes ceļš veda uz  – ar Ļeņina ordeni un ar Darba Sarkanā karoga ordeni apbalvoto Vissavienības uzņēmumu VEF. Šeit padomju līderis neskopojās ar kritiku. VEF taču esot viens no labākajiem PSRS uzņēmumiem, bet, no otras puses – vai tas spēj uzdot toni pasaules tirgū? Ko vēl parādīt viesim no Maskavas?  Skaidrs, ka viņam noteikti jāiepazīst Latvijas lauku sasniegumi un tolaik viena no vietām, ārpus konkurences bija kolhozs „Ādaži”. Lieki piebilst, ka Gorbačovu pāris bija sajūsmā par Ādažos redzēto un abi pilnām mutēm slavējuši, sakot, ka tas nu ir viens ideāls kolhozs, uz ko vajadzētu tiekties visiem padomju kolhoziem, Starp citu kolhoza priekšsēdētājs Alberts Kauls vēlāk kļuva par Gorbačova padomnieku lauksaimniecības jautājumos. Lai arī no malas Gorbačova vizīte izskatījās gluda, lai neteiktu spoža, tomēr izrādās, kamēr Gorbačovs šiverēja pa Ādažiem, milicija saņēmusi zvanu, ka atpakaļ ceļā Gorbačova auto tiks uzspridzināts. Šī iemesla dēļ mainīja augstā viesa maršrutu uz Jūrmalas rezidenci, kur viņš bija apmeties un viss beidzās bez starpgadījumiem. Tikmēr atmodas priekšvakarā notikušās vizītes laikā tikai retais varēja iedomāties, ka Gorbačova sāktās reformas novedīs pie PSRS sabrukuma.

1980. gada 16. februāris ir diena, kad 13. ziemas olimpiskajās spēlēs Leikplesidā kamaniņu braucēja Vera Zozuļa izcīna olimpisko zelta medaļu, tiesa ne Latvijai, bet Padomju Savienībai. Izrādās, ka vēl mēnesi pirms olimpiskās starta Leikplesidas ziemas olimpiādē,  Vera Zozuļa sapņojusi nevis par medaļu, bet gan par to, lai kārtējā treniņbraucienā, kas toreiz aizvadīts Krievijā, Sverdloskas dabiskā ledus trasē vispār nobrauktu līdz finišam. Gluži vienkārši titulētākā un pieredzējušākā Padomju Savienības kamaniņu braucēja uz to brīdi trasē esot jutusies gluži kā pirmziemniece. Treneris Valdis Tiliks jau iepriekš bija pamanījis, ka Verai braucieni labāk izdodas tieši uzreiz pēc atpūtas dienas, tāpēc viņš pieņēma lēmumu palaist pasaules un Eiropas čempioni brīvsolī tieši pirms izšķirošās pirmsolimpiskās atlases. Un šis stratēģiskais solis atmaksājās, olimpiskajām spēlēm kvalificējās kā Vera Zozuļa, tā vēl divas Latvijas kamaniņu braucējas – Astra Rībena un Ingrīda Amantova. Starp citu, Vera Zozuļa pati par kvalifikācijas sacensībām stāsta, ka bijusi apsirgusi, viņai bija angīna un tas nav ļāvis parādīt labāko sniegumu, atlasē paliekot trešajai. Un vēl, ka Maskavas funkcionāriem nemaz ar nav paticis, ka trīs latvietes pārstāvēs Padomju Savienību kamaniņās. Tomēr, neraugoties uz visām peripetijām, tieši trīs latvietes 1980. gada ziemā, tērpušās lepnos kažokos, kā jau PSRS sportistēm pieklājas, devās pāri okeānam uz 13. ziemas olimpiskajām spēlēm, kas notika Leikplesidā, Amerikas Savienotajās valstīs. Par sacensībām zelta medaļas ieguvēja pēc tam intervijās vairakkārt klāstījusi tās dienas notikumus: Verai Zozuļai Leikplesidas trase iepatikusies uzreiz, un viņa bija noskaņojusies labi nobraukt jau pirmo braucienu, vienkārši pirms četriem gadiem Insbrukas spēlēs, pirmā diena dzēsusi cerības uz augstu vietu.  Tieši pirms Veras braukusi Ingrīda Amantova, kura pavisam nedaudz atpalikusi no galvenās favorītes – Vācijas Demokrātiskās Republikas kamaniņbraucējas Melitas Zolmanes. Tai mirklī Vera Zozuļa sapratusi, ka izredzes ir labas, jo treniņos braukušas ar Amantovu stipri līdzīgi. Šī doma mazināja olimpisko drudzi un vairoja paļāvību. Vera nobraukusi tablo vēl neredzot, bet iekšējā sajūta teikusi, ka  vajadzētu būt labi. Tā kā treneris Tiliks un mehāniķis Valdis Ķuzis bijuši augšā pie starta, tad pirmo kamaniņbraucēja pie finiša satikusi komandas medmāsu, kura teikusi, labi, zem “39”. Vera tai brīdī nodomājusi, ka vācietei bija 39.39 sekundes, tātad viņa pat ir kaut kur turpat. Tikai pāris minūšu vēlāk, Vera uzzināja, ka sasniegusi jaunu trases rekordu, 38. 978! Pārliecinošais pirmais brauciens principā izšķīra cīņas iznākumu, jo vāciete tai mirklī zaudējusi ticību sev, domājusi tikai par to, kā saglabāt otro vietu, jo uz papēžiem viņai mina vēl viena latviete – Amantova. Tikmēr Vera pēc pirmā brauciena bijusi neapturama: visos četros braucienos viņa sasniedza labākos rezultātus, summā tuvāko sāncensi apsteidzot par pusotru sekundi. Tas ļāva izcīnīt pirmo ziemas olimpisko spēļu zelta medaļu Latvijas sporta vēsturē, bet Vera Zozuļa kļuva par Zelta Veru. Tikmēr  Zozuļas un visas PSRS olimpiskās kamaniņu izlases trenerim Valdim Tilikam bija iemesls būt divtik lepnam, jo cita viņa audzēkne Ingrīda Amontova Leikplesidā ieguva bronzu. Tā bija sensācija, kas saprotamu iemeslu dēļ īpašu prieku radīja Latvijā. Pat trimdas laikraksti apvainojās, kad britu raidītāja BBC sporta komentētājs Zozuļu nosauca par “izveicīgo krievieti”. Sportiste turpināja uzrādīt augstus rezultātus arī nākamajos gados un 1981.–1982. gada sezonā uzvarēja Pasaules kausa kopvērtējumā. Ar 1984. gadu Zozuļa pārgāja treneres darbā.

Francijas trikoloru – zili balti sarkano karogu – Francijas Konstitucionālā asambleja 1794. gada 15. februārī apstiprināja kā nesen revolūcijas rezultātā tapušās Franču Republikas karogu. Karoga krāsu simbolikas saknes gan meklējamas daudzus gadsimtus iepriekš. „Zilā krāsa simbolizē Francijas krāšņo vēsturi, baltā – cerību, un sarkanā – senču asinis!” tā par Francijas karogu savulaik teicis viens no franču premjerministriem. Šis nav vienīgais franču trikolora simbolikas skaidrojums. Tā baltā krāsa tiek asociēta ar mieru un krietnumu, sarkanā – ar spēku, drosmi un izturību, zilā – ar modrību, patiesumu, uzticamību un taisnīgumu. Tomēr populārākais skaidrojums franču karoga krāsas saista ar republikas devīzi „Brīvība, brālība, vienlīdzība”. Gan šī devīze, gan karogs tapa vienā laikā – Lielās franču revolūcijas dienās. Francijas karogu tā pašreizējā veidolā uzvarējušās revolūcijas likumdevējs – Francijas Konstitucionālā asambleja – apstiprināja 1794. gada 15. februārī. Francijas senākais karogs bija tā dēvētais "Oriflamme" ­– atvasinājums no latīņu vārdiem "aurea flamma" (zelta liesma) . Šo karogu 9. gadsimtā franku karalis Kārlis Lielais saņēma no Romas pāvesta. Zilā krāsa franču valsts karogos parādījās 14. gadsimtā reizē ar zelta lilijām – gan šī krāsa, gan simbols piederēja pie varas nākušajai Valuā dinastijai. Apmēram simts gadus vēlāk Žanna d’Arka veda frančus cīņā par savas dzimtenes brīvību zem balta, ar zelta lilijām izšūta karoga, kas kopš tiem laikiem nostiprinājās kā topošās franču nācijas simbols. Par valsts karogu tas kļuva līdz ar Burbonu dinastijas nākšanu pie varas 16. gadsimta beigās, un palika tāds līdz laikam, kad Burbonu monarhiju sagrāva Franču revolūcija. Parīzes milicijas vīriem, kuri 1789. gadā ieņēma Bastīliju, cepures rotāja kokarde Parīzes pilsētas krāsās – sarkanā un zilā. Parīzes milicija kļuva par revolūcijas triecienspēku, uz tās pamatiem tapa Nacionālā gvarde, un tās komandieris marķīzs Lafaijets papildināja divkrāsu kokardi ar trešo – balto – Francijas valsts krāsu. No šīs kokardes arī tika patapināts krāsu salikums, veidojot jauno Francijas Republikas karogu. Sākotnēji karoga svītru izvietojums bija apgriezts tagadējam – sarkans, balts, zils – tomēr vēlāk krāsu secība tika mainīta, liekot zilo kreisajā, sarkano – labajā pusē. Tas saistīts ar krāsu simbolikas izpratni: pēc vienas versijas republikas likumdevēji tulkoja zilo krāsu kā valsts pagātni, sarkano – kā revolucionāro nākotni. Saturiski pretējs tulkojums saistīja krāsas ar šķirām, un šajā gadījumā sarkanā apzīmēja monarhiju, baltā – garīdzniecību, un zilā – „trešo šķiru”, pilsonību. „Trešā šķira” kā revolūcijas virzītājspēks bija liekama kā pirmā – kreisajā pusē. Galu galā apstiprinātā Franču republikas karoga dizaina autors bija spilgtais klasicisma glezniecības meistars Žaks Luijs Davids. Lai arī oficiāli apstiprināts, trikolors revolūcijas pirmajos gados nebija sevišķi populārs. Franču nacionālie gvardi cīnījās pret visu pārējo Eiropu lielāko tiesu zem Jakobīņu kluba sarkanā karoga, kas pirmām kārtām saistījās ar revolūciju un, var piebilst, devis simbolisko krāsu arī daudzām vēlāko laiku revolūcijām un zemāko šķiru kustībām. Par īstenu Francijas valsts karogu trikoloru padarīja imperators Napoleons I. Spilgta epizode Francijas simbola vēsturē notika 1870. gadā, kad vairākumu Francijas parlamentā ieguva Burbonu monarhijas atjaunošanas aizstāvji un piedāvāja troni dinastijas atvasei, Šamboras grāfam Anrī. Troņa pretendenta kategoriskā prasība nomainīt trikoloru pret veco balto Burbonu Francijas karogu bija sabiedrībai nepieņemama, un tā nu trikolors lielā mērā glāba Francijas republikānisko iekārtu.

1989. gada 14. februārī Irānas islāmistu līderis ajatolla Homeini izsludināja fetvu, kas piesprieda nāvi grāmatas „Sātaniskās vārsmas” autoram Salmanam Rušdī un visiem, kas saistīti ar šī darba publicēšanu. Fetva ir islāma jēdziens, kas nozīmē šariāta likumu zinātāja – muftija –autoritatīvu viedokli par jebkuru regulējamu ticīgā musulmaņa dzīves jautājumu. Saskaņā ar islāma tradīciju, fetva ticīgajam ir saistoša tiktāl, ciktāl viņš atzīst tās izdevēja autoritāti. Fetvas skar ļoti daudzus jautājumus – laulības tradīcijas, lietišķus darījumus, sadzīves ētiku, un salīdzinoši nedaudz ir gadījumu, kad fetvas temats ir kāds politisks vai fundamentāls ticības jautājums. Viens no šādiem piemēriem ir 2010. gadā izdotā sūfisma teologa Muhameda Tahira al-Kadrī fetva, kas pasludina terorismu par nesavienojamu ar islāma ticības pamatiem. Tomēr rietumos fetvas jēdzienu lielāko tiesu saista ar fundamentālā islāma autoritāšu vēršanos pret viņiem nepieņemamām brīvdomības izpausmēm, pie tam ļoti agresīvu vēršanos. Šāda viedokļa iesakņošanās lielā mērā saistāma ar vienu konkrētu fetvu – to, kuru Irānas islāma revolūcijas vadonis un Irānas augstākais vadītājs ajatolla Homeini izdeva indiešu izcelsmes britu rakstnieka Salmana Rušdī un viņa romāna „Sātaniskās vārsmas” sakarā 1989. gada 14. februārī. „Es paziņoju visiem krietnajiem musulmaņiem visā pasaulē, ka tam, kurš radījis grāmatu „Sātaniskās vārsmas” – kura sarakstīta, nodrukāta un izdota pretēji islāma ticībai, tās Pravietim un Korānam –, kā arī visiem, kas, zinādami par grāmatas saturu, iesaistīti tās publicēšanā, tiek piespriesta nāve. Es aicinu visus krietnos musulmaņus bez kavēšanās viņus nogalināt, lai kur arī tie neatrastos, tā lai neviens turpmāk neiedrīkstētos aizskart islāma svētumus. Allāha vārdā, ikviens, kas atdos dzīvību, šo paveicot, ir svēts moceklis,” tā pauž minētā fetva. Salmana Rušdī romāns sarakstīts fantastiskā reālisma žanrā, un dažās tā epizodēs, kuras risinās 7. gadsimta Mekā, darbojas arī kāds pravietis Mahaunds, kurā nepārprotami atpazīstams pats Muhameds. Tā ir zaimošana, kas ajatollas acīs pelnījusi visbargāko sodu. Britu valdība, pamatoti baidoties par iespējamiem uzbrukumiem, piešķīra Rušdī policijas aizsardzību. Ka pasaulē netrūkst krietnu musulmaņu, kuri gatavi īstenot ajatollas novēlējumus, apliecināja uzbrukumi vairākiem ar grāmatas izdošanu saistītiem cilvēkiem vairākās pasaules valstīs. 1991. gadā Tokio tika nodurts „Sātanisko vārsmu” japāņu tulkotājs Hitoši Igaraši un pāris nedēļas vēlāk Milānā smagi sadurts itāļu tulkotājs Etore Kapriolo. 1993. gadā islāma fanātiķu pūlis Turcijas pilsētā Sivasā uzbruka viesnīcai, kur uzturējās grāmatas turku tulkotājs Azizs Nesins, un ēku aizdedzināja. Tulkotājam izdevās izglābties, bet ugunsgrēkā gāja bojā 35 cilvēki. Dažus mēnešus vēlāk pie savas mājas Oslo tika smagi sašauts grāmatas norvēģu izdevējs un Rušdī personisks draugs Viljams Nīgārds. Irānas valdība 1998. gadā gan paziņoja, ka tā neorganizēs kādus atentātus pret Rušdī, tomēr ir apstiprinājusi, ka fetva joprojām ir spēkā, un paliks spēkā, jo saskaņā ar islāma likumiem, to var atsaukt tikai tās izsludinātājs, bet ajatolla Homeini savas šīs zemes gaitas jau beidzis.

Kad bijušais politieslodzītais Aleksandrs Solžeņicins 1963. gadā publicēja savu pirmo stāstu, viņš kļuva par padomju literatūras spīdekli. Tomēr jau drīz rakstnieks izrādījās režīmam bīstams. Konfrontācija beidzās ar arestu 1974. gada 12. februārī un izraidīšanu no Padomju Savienības. "Lielās valsts bezatbildīgie valdītāji! Jūs, šķiet, esat sākuši saprast - garīgajā cīņā nogalināts pretinieks ir bīstamāks nekā dzīvs. Bet jūs vēl neesat sapratuši, ka līdz ar "GULAGa arhipelāga" publikāciju ir situsi jums liktenīgā vēstures stunda. Jūs vēl neesat sapratuši, ka pret jums ir cēlušies desmiti miljonu noslepkavoto. Viņi jau sen klaudzina pie mūsu dzīves durvīm, tikai līdz šim nebija neviena, kas atvērtu. "GULAGa arhipelāgs" ir apsūdzības akts, ar kuru tiek atklāts cilvēku cilts tiesas process pret jums." Tā disidents un pareizticīgais teologs Ļevs Regelsons 1974. gada martā atļāvās rakstīt Padomju Savienības valdības locekļiem, reaģējot uz rakstnieka Aleksandra Solžeņicina izraidīšanu no PSRS. Ļevs Regelsons nepārspīlē, sakot, ka tieši Aleksandrs Solžeņicins pavēra durvis šausminošajai patiesībai par staļiniskajām represijām, kuras līdz tam slēpa padomju režīma uzturētā noklusēšanas siena. Padomju lēģeru sistēmu, kas kļuva par rakstnieka daiļrades tematisko asi, viņš bija iepazinis uz savas ādas. 1945. gadā ar ordeņiem apbalvotais artilērijas kapteinis Solžeņicins tika notiesāts uz astoņiem gadiem ieslodzījumā par slepenas informācijas izpaušanu un kontrrevolucionāru darbību, lai gan faktiski viņa vaina bija tikai neglaimojoši izteikumi par padomju diktatoru Staļinu kara cenzūras pārtvertās privātās vēstulēs. 1953. gadā atbrīvots un 1956. gadā reabilitēts, Aleksandrs Solžeņicins 1963. gadā publicēja stāstu "Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē". Tas bija līdz tam nepieredzēti spilgtu liecinājums par staļinisko represīvo sistēmu "no iekšpuses". Pēc publikācijas autors sāka saņemt milzumu lasītāju vēstuļu ar lēģeru pieredzes izklāstiem - sāka veidoties plašā un šausminošā mozaīka, kas vēlāk tika sakausēta dokumentāli beletristiskajā lieldarbā "GULAGa arhipelāgs". Publicēt "Arhipelāgu" kādā padomju izdevniecībā nebija cerību. Arvien vairāk tika ierobežotas Solžeņicina iespējas izdot arī daudz nekaitīgākus sacerējumus, bet 1965. gadā Valsts drošības komiteja konfiscēja daļu no rakstnieka arhīva. Staļina laiku grandiozā represīvā mašinērija bija demontēta, tomēr totalitārisms pastāvēja joprojām, un darbi, kas vēstīja par represijām, grāva pārāk daudz oficiāli uzturētu mītu un lika apšaubīt pašu padomju sistēmas leģitimitāti. Bet Solžeņicins nebija gatavs atteikties un pat ne īpaši slēpties - tā vietā viņš spēra vienu izaicinošu soli pēc otra. Viņa darbi sāka cirkulēt nelegālos izdevumos - t.s. "samizdatā", tad - parādījās publikācijas rietumos. Lūzuma punkts bija Solžeņicina vēstule Padomju rakstnieku savienības kongresam, kurā viņš precīzi raksturoja visiem zināmo, bet skaļi nepiesaukto kompartijas ideoloģisko un politisko kontroli pār rakstniecību. Kamēr dzimtenē pret Solžeņicinu izvērsa vajāšanas kampaņu, medījot viņa darbu manuskriptus un gānot viņu presē, rietumos rakstnieks kļuva par varoni. 1970. gadā piešķirtā Nobela prēmija literatūrā bija atzinības apliecinājums pirmām kārtām rakstnieka pilsoniskajai drosmei - literāro kvalitāšu ziņā noteikti bija spēcīgāki kandidāti. Kopš 1974. gada sākuma Padomju kompartijas Politbirojs drudžaini sprieda, kā atrisināt dumpīgā literāta problēmu, un galu galā lēmums tika pieņemts - atņemt padomju pilsonību un izraidīt no valsts. 1974. gada 12. februārī Aleksandru Solžeņicinu arestēja un nākamajā dienā ar lidmašīnu nogādāja Frankfurtē pie Mainas. Finālcēlienu savā klātienes sadursmē ar padomju varu Aleksandrs Solžeņicins aprakstījis autobiogrāfiskajā vēstījumā "Badījās telēns ar ozolu": "Badījās telēns ar ozolu - var šķist, gluži bezjēdzīgs pasākums. Ozols stāv kā stāvējis. Bet - tā kā atpakaļ paliecies? Tā kā drusciņu padevies? Bet telēnam, skat, - piere vesela, un pat radziņi veseli. Nu - atpakaļ jau palēca, palēkās tagad kur citur."  

2001. gada 11. februārī mūžībā aizgāja dzejnieks Aivars Neibarts. Dzejnieks Aivars Neibarts ir astoņu dzejoļu krājumu autors, bet dzeja bērniem apkopota četros krājumos. Viņam piemita neierobežota fantāzija un paradoksāla domāšana. Ierosmes tēlainībai smelies galvenokārt dabā un pilsētas nomales ikdienas norisēs. Pasaules redzējums harmonisks un labsirdīgs, dažkārt ironisks. Dzejnieks paša vārdiem runājot rakstījis gan garļaužiem – pieaugušajiem, gan īsļaužiem jeb bērniem. Pirmā publikācija bija 1962. gadā žurnālā “Karogs”. Bet 1981. gada ziemā „Mikrofons 80” aptaujā  "Ziņģe par bailēm", kuras vārdu autors ir Aivars Neibarts, iegūst 3.vietu. Dzīvē ērmīgi mīlīgs ar bereti galvā – bet pats sevi Aivars Neibarts dēvējis par poētu, kamēr, biežāk gan saukts par “Ņurbuli”. Kā raksta Egils Zirnis laikrakstā „Diena”: „Skaidrā nemaz par Ņurbuli nav iespējams labi uzrakstīt, lai gan leģenda vēsta, ka viņš dzejoļus rakstījis tikai skaidrā. Tā kā mūža pēdējās desmitgadēs tā īsti skaidrā neviens viņu neatceras redzējis, atliek tikai pieņemt, ka Ņurbulis dzejoļus rakstījis kādā paralēlajā pasaulē vai arī ka skaidrā nav bijuši tie, kas viņu šajās desmitgadēs redzēja.”  Aivars Neibarts bija sava ceļa gājējs, kurš dzīvoja, dzejoja un baudīja tā, kā pats gribēja, pilnīgi ignorējot sabiedrības sociālās normas Taču tas nenozīmē, ka viņš būtu izolējies no sabiedrības un tās aktualitātēm. Viņš aktīvi iesaistījies Vides aizsardzības kluba rīkotajās akcijās, piemēram, protestēdams pret Būtiņģes naftas termināļa celtniecību, sēdēja uz piepūstas gumijas haizivs zālītē Rīgā pie Lietuvas vēstniecības un rokās apzinīgi turēja transparentu “Peldēties aizliegts!” Pats Ņurbulis dzeršanu sauca par trimpelēšanu, tā esot par iedvesmas avotu. "Ja cilvēks ir pulka kaut ko iekrimšķinājis, tad viņam nāk miegs un viņš neko negrib darīt, bet, ja viņš ietrimpelē, tad visādas lietas sāk izpausties. Ja es netrimpelētu, tad es jau sen būtu tāds makantiņ pastulbs," teicis Ņurbulis.  Starp citu, Aivara Neibarta zinātāji un draugi saka, ka katram, kurš ar Ņurbuli sadzēris kaut vienu reizi, pielipusi vai nu viņa intonācija vai vārdi, kuri bija paša Ņurbuļa radīti. Literatūrzinātnieks kādā intervijā saka, ka Ņurbuļa runā un rakstībā ieskanas svešādu un dīvaini konstruēti vārdi, viņš to nesauc par parastu žargonu, bet par tādu kā neibartisko dialektu “Mītēties” nozīmē “dzīvot”, “paust” – “runāt”, “šamais”, “šamējais” – “viņš”, “ļaužs” – “cilvēks”, “tūdaliņi” – “miliči”,”zaķīšu pirtiņa” – “atskurbtuve”, “trimpelēt” – “dzert” (šņabi), “krievnieki” – “krievi”, “aizvīkšīties” – “aiziet”, “duji” – “divi”. Aivara Neibarta dzīve aprāvās 2001. gada 11. februāra vakarā, kad dzejnieka sievai Sarmītei zvanījuši kaimiņi, sakot, ka no dzīvokļa plūst dūmi. Pusdeviņos izsaukti ugunsdzēsēji, bet, kad dzejnieka sieva ieradusies, bijis jau par vēlu, Neibarts esot bijis jau miris. Kaut pats dzejnieks deklarēja, ka Ņurbulis ir mūžīgs, viņš bija arī izteicis vēlēšanos, lai viņa pelnus izkaisa dzimtās Liepājas Rožu laukumā. 2001.gada vasarā Ņurbuļa tuvākie draugi viņa vēlēšanos izpildīja. Bet Jaunā Rīgas teātra monoizrāde “Dieviņš pillā”, kurā Aivara Neibarta lomā Guna Zariņa, joprojām piesaista plašas publikas uzmanību.

1840. gada 10. februāris ir diena, kad Lielbritānijas karaliene Viktorija salaulājas ar savu brālēnu, princi Albertu. Karaliene Viktorija ir viena no diženākajām Lielbritānijas valdniecēm, viņas valdīšanas laiks bija tik spilgts, ka visu laikmetu mēdz dēvēt viņas vārdā. Viktorija jaunībā bija dzīvespriecīga un mākslinieciski apdāvināta meitene, kura troni mantoja pēc sava tēvoča – karaļa Viljama IV – nāves. Tikmēr Alberts bija Saksijas, Koburgas un Gotas princis, kura tēvs Leopolds bija uzdomājis dēlu savest kopā ar topošo Anglijas karalieni. Viktorija ar Albertu, savu brālēnu, pirmo reizi esot satikušies gadu pirms Viktorija kāpa tronī. Pirmajā tikšanās reizē Alberts uz jauno, vēl tikai 17 gadu veco Viktoriju neesot atstājis nekādu iespaidu, un viņa esot pat diezgan skarbi izteikusies par princi. Vēstulē viņa tēvam Leopoldam diezgan nozākājusi princi, sakot, ka Albertam visticamāk esot kāda vēdera kaite, bet pašu laulības ideju saukusi par pretīgu. Tikmēr Albertas māsīcu atzinis par vienkārši lāga meiteni. Un jāteic, ka Viktoriju arī nevarēju uzskatīt par izcilu daiļavu. Un vēl jāatgādina, ka tas bija brīdī, kad topošajai karalienei bija knapi 17 gadu un, sak’, ko no jauna skuķa var gribēt, ko tāda no mīlestības jēdz... Ja pirmā tikšanās izgāzās, tad viss mainījās trīs gadus vēlāk, kad Viktorija bija mainījusi stingro nostāju pret laulībām, abi tikās vēlreiz un Viktorija uz Albertu skatījās jau pavisam citādi. Savā dienasgrāmatā viņa aprakstījusi, cik izsmalcināta āriene ir Albertam, skaista figūra, plati pleci un jau nākamajā dienā VIktorija uzaicināja uz privātu pieņemšanu brālēnu, princi Albertu, un pati viņu bildināja. Jāteic, ka romantikas bildināšanas stāstā ir tik, cik melns aiz naga, tas bijis ne vairāk formāls –Viktorija vienkārši esot pajautājusi, vai Alberts varētu izrādīt viņai tik lielu cieņu un sagādāt tik daudz laimes, apprecot karalieni. Alberts uz šo formālo jautājumu atbildējis apstiprinoši. Tas notika 1839. gada 10. Oktobrī un jau 1840. gada 10. februārī notika laulību ceremonija. Kāzas vēlāk tika dēvētas par 19.gadsimta galvenajām kāzām, jo karaliene Viktorija pilnīgi mainīja līdz šim ierasto līgavas izskatu.  Pirms Viktorijas līgavām nebija baltas kleitas, tikmēr karaliene Viktorija bija pirmā līgava, kura pie altāra devās sniegbaltā kleitā ar miršu vainagu galvā un izrādās, ka arī par plīvuru pasaule var pateikties tieši karalienei Viktorijai. Karaliene bija pasūtījusi gleznotājam Džordžam Heiteram gleznu no laulību ceremonijas brīža, un šī kāzu bilde izsūtīta uz teju vai visām pasaules valstīm, un pateicoties tai līgavas baltā kleita, plīvurs ar miršu vainagu sāka savu uzvaras gājienu visa pasaulē. Lai arī sākotnēji šķita, ka tās bija smalkas aprēķina laulības, rezultātā tā kļuva par ilgu un laimīgu savienību, kurā pasaulē nāca deviņi bērni. Viktorija bija izvilkusi laimīgo lozi. Pēc pirmās kāzu nakts savā dienasgrāmatā viņa esot rakstījusi šādus vārdus: “Nekad, nekad man nav bijis tāda vakara. Mans dārgais, dārgais, dārgais Alberts, viņa lielā mīlestība un pieķeršanās man devusi debesu mīlestības un laimes sajūtu, kuru nekad iepriekš necerēju izjust. Viņš mani apskāva un mēs viens otru skūpstījām vēl un vēl. Viņa skaistums, saldums un maigums, es varu būt pateicīga par tādu vīru. Tā bija vislaimīgākā diena manā dzīvē.”  

9. februāris uzskatāms par volejbola dzimšanas dienu, jo tieši ša dienā 1895. gadā amerikānis, sporta skolotājs Viljams Morgans, izklaidējot savus audzēkņus, izgudro volejbolu, kuru sākotnēji viņš dēvē par "mintoneti". Lai arī par volejbola rašanās dienu tiek uzskatīts tieši 9. februāris, tomēr  patiesībā pirmie aizmetņi šai spēlei meklējami krietni senāk. Raugi, hronikās 240 gadus pirms mūsu ēras pieminēta romiešu leģionāru spēle, kuras laikā viņi meta viens otram bumbu, sitot to ar dūrēm. Līdzīgu spēli ir spēlējuši arī senie grieķi. Arī Japānā vairāk nekā pirms trīs simtiem gadu esot spēlēts savs „volejbols”. Taču par mūsdienu volejbola izgudrotāju uzskata ASV Masačūsetas štata Holiokas pilsētas Jauno Kristiešu asociācijas koledžas fizkultūras skolotāju Viljamu Džordžu Morganu, kurš 1895.gada 9. februārī, lai izklaidētu savus skolēnus, sporta zālē izlika tenisa tīklu, citā versijā minēts, ka tas bijis badmintona tīkls, bet vēl kādā, ka viņš izmantojis parastu zvejnieku tīklu. Katrā ziņā Morgans tīklu izlicis 197 cm augstumā, kas ir mazliet augstāk nekā cilvēka vidējais augums, bet viņa audzēkņi sākuši vienkārši mētāt pāri tīklam bumbu. Sākotnēji dalībnieku skaits laukumā nebija ierobežots. Redzot kādu interesi un jautrību skolēnos izraisīja šī aktivitāte, Morgans turpat uzreiz noformulēja pirmos noteikumus paša izdomātai spēlei, kuru viņš sākotnēji nosauca „mintoneta”. Galvenais bija nepieļaut pretinieku komandai nogremdēt bumbu savā laukuma pusē. Morgana radītajai spēlei tādi elementi, kā gremde vai bloks nepastāvēja, tā ka spēle bija domāta brīvā laika pavadīšanai, nevis sportiskā azarta uzkurināšanai. Gadu vēlāk Morgans savu izgudrojumu demonstrēja koledžu konferencē Sprinfildā. Jaunā spēle visiem iepatikās, un pēc profesora Alfrēda Halsteda priekšlikuma tā ieguva nosaukumu „volejbols”. 1897.gadā ASV tika publicēti pirmie volejbola noteikumi, bet 1900.gadā tika izgatavota pirmā, tikai šai spēlei izmantojamā speciālā bumba. 20.gadsimta sākumā „lidojošās bumbas” spēli sāka spēlēt Kanādā, Japānā, Kubā, Filipīnās, Birmā, Indijā un Meksikā. Pirmā pasaules kara laikā volejbols izplatījās arī Eiropas valstīs. Jau 1924.gada Olimpiskajās spēlēs Parīzē notika volejbola spēļu paraugdemonstrējumi un ASV volejbola federācija ierosināja šo sporta veidu iekļaut Olimpiādes oficiālajā programmā. Taču tikai 1947.gadā Parīzē, sākotnēji piedaloties 11 valstu pārstāvjiem no Beļģijas, Brazīlijas, nu jau bijušās Čehoslovākijas, Ēģiptes, Francijas, Nīderlandes, Ungārijas, Itālijas, Urugvajas, ASV un Dienvidslāvijas, tika dibināta Starptautisko Volejbola federācija (FIVB) un apstiprināti pirmie starptautiskie volejbola noteikumi. 1957.gadā Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) sesijā Bulgārijā volejbols tika atzīts par olimpisko sporta veidu. 1964.gadā Tokijas Olimpiskajās spēlēs tika organizēts pirmais olimpiskais volejbola turnīrs, kurā par pirmajiem olimpiskajiem čempioniem kļuva bijušās PSPS vīriešu un Japānas sieviešu izlases. Vēlāk par olimpiskajiem čempioniem arī ir bijušas Japānas, Polijas, ASV, Brazīlijas un Nīderlandes vīriešu izlases, kā arī Japānas, Ķīnas, un Kubas sieviešu izlases.

No 1949. līdz 1989. gadam pastāvējusī Vācijas Demokrātiskā Republika, iespējams, bija valsts drošības dienesta visstingrāk kontrolētā sabiedrība, kāda jebkad pastāvējusi. Šo kontroli īstenoja pirmām kārtām 1950. gada 8. februārī dibinātā Valsts Drošības ministrija jeb Stasi. 1949. gada 8. oktobrī Vācijas austrumos – Padomju okupācijas zonā – varu pārņēmusī Vācijas Sociālistiskās vienotības partija pasludināja Vācijas Demokrātiskās Republikas nodibināšanu. Šī totalitāri komunistiskā valsts būvēja atbilstošu varas sistēmu, un par tās stūrakmeni kļuva Valsts Drošības ministrija – Ministerium für Staatssicherheit jeb, saīsināti, Stasi, kas tika izveidota 1950. gada 8. februārī. Par Stasi paraugu, skolotāju un ciešāko sadarbības partneri kļuva Padomju Savienības Valsts Drošības dienests – bēdīgi slavenā Valsts Drošības komiteja; dēvēta arī tās vēsturiskajā nosaukumā – par Čeku. Kopš 1957. gada Stasi vadīja Ērihs Mīlke – vācu kompartijas veterāns ar Staļina Čekas rūdījumu. Visā četrdesmit gadus ilgajā Stasi pastāvēšanas laikā abas represīvās organizācijas apmainījās ar pieredzi, kopīgi veica slepenās operācijas Rietumos; ne vien Stasi centrālajā aparātā, bet arī reģionālajās nodaļās pastāvīgi uzturējās VDK emisāri. Viens no šādiem rezidējošajiem bija arī toreizējais VDK majors Vladimirs Putins, kurš no 1985. līdz 1990. gadam darbojās Drēzdenē, oficiāli gan skaitīdamies VDR un PSRS Draudzības nama direktors. Dažā ziņā Stasi pat pārspēja savus padomju līdzbiedrus. Lielā mērā to noteica situācija: ja pēckara Padomju Savienībai bija maz robežu ar rietumvalstīm, un vairumu padomju pilsoņu no Brīvās pasaules šķīra ne vien robežas, bet arī valodas barjera, tad Austrumvācijai līdzās bija Rietumvācija, bet pašā Austrumvācijas viducī vēl arī Rietumberlīne, kur dzīvoja tā pati vācu nācija, tikai citā sociālajā un politiskajā sistēmā. Attiecīgi austrumvācieti nācās pieskatīt krietni centīgāk nekā vidusmēra padomju pilsoni. No otras puses Stasi bija lielas priekšrocības, īstenojot spiegošanu un diversiju operācijas Rietumvācijā un citur rietumos. Dienesta darbinieku skaits pastāvīgi auga, pirms Berlīnes mūra krišanas pārsniedzot 91 000 štata darbinieku un 174 000 regulāru ārštata informatoru, kas atbilst 2,5% no darbaspējīgajiem Austrumvācijas iedzīvotājiem. Neregulāro ziņotāju skaitu lēš vismaz uz pusmiljonu, lai gan ir pieņēmumi, ka tas visā organizācijas pastāvēšanas laikā varējis būt pat līdz 2 miljoniem, kas nozīmētu, ka katrs astotais austrumvācietis kaut reizi ziņojis par kādu savu līdzpilsoni. Zīmīgs ir stāsts, ar kuru 2014. gadā publiskā lekcijā dalījās Hoenšēnfeldes Stasi cietuma muzeja direktors Huberts Knābe. Kā jauns rietumvācietis viņš apmeties Rietumberlīnē, apmeklējis Austrumvāciju un kontaktējies ar disidentiem. Drīz viņam iznācis iepazīties arī ar Stasi virsnieku. Knābe izteicies, ka viņš jau nu gan atpazīšot aģentu, ja tādu viņam piesūtīšot. Uz to drošībnieks mierīgi atbildējis: „Mēs nevienu nesūtīsim. Mēs atradīsim vajadzīgos cilvēkus starp jūsu draugiem.” Kā vēlāk atklājis Knābe, divi no viņa tuvākajiem draugiem tiešām ziņojuši Stasi. Stasi kontā ir ne vien austrumvāciešu izsekošana un iebiedēšana, bet arī plaša darbība ārzemēs, kuru organizēja Ēriha Mīlkes labā roka, Izlūkošanas direkcijas vadītājs Markuss Volfs. Stasi trenēja un apmācīja drošībniekus Kubā, Sīrijā, Dienvidjemenā, Etiopijā, Angolā un citās padomju orientācijas valstīs. Rietumvācijā Stasi sniedza atbalstu ne vien radikāli kreisajiem teroristiem, bet arī neonacistiem, veicinot situācijas destabilizāciju un demokrātijas diskreditēšanu. Viņu spiegošanas tīkli periodiski tika klāt pat Federatīvās republikas kanclera birojam. Austrumvācijas drošības dienesta darbības kopaina, kas atklājās pēc padomju sistēmas sabrukuma, ļauj pieņemt, ka Austrumvācija bijusi valsts drošības dienesta viskontrolētākā sabiedrība pasaules vēsturē.

Māstrihtas līgums, kuru divpadsmit Eiropas Ekonomiskās Apvienības valstis parakstīja 1992. gada 7. februārī, lika pamatus līdz tam Eiropā nebijušai valstu kopībai – Eiropas Savienībai ar tās vienoto valūtu, pilsonību, ekonomiku, koordinēto ārpolitiku, aizsardzību un tiesībsargāšanas sistēmu. Māstrihta ir sena pilsēta pašos Nīderlandes dienvidaustrumos, kur tās teritorija šaurā joslā iespiedusies starp Beļģiju un Vāciju. Sava izvietojuma dēļ pilsēta allaž bijusi ar starptautisku raksturu, un, iespējams, tieši tas pagājušā gadsimta 90. gadu ieskaņā lika to izvēlēties par vietu, kur parakstīt Eiropas integrācijai izšķirošu vienošanos. 1992. gada 7. februārī divpadsmit Eiropas Ekonomiskās Apvienības valstu galvas – seši prezidenti un seši monarhi – parakstīja Māstrihtas līgumu jeb, oficiālajā nosaukumā, Līgumu par Eiropas Savienību. Māstrihtas līguma struktūras pamatā ir tā dēvētie Trīs pīlāri. Līdz tam Eiropa kopīgi lielāko tiesu nodarbojās ar vienu no šiem trim: savienības vienotās ekonomikas normēšanas un vadības jautājumiem. Uz šo pīlāru attiecināmi tādi jau agrākos līgumos fiksēti principi kā savienības vienotā pilsonība, savienības organizatoriskie aspekti, vienotā ekonomiskā un vienotā fiskālā telpa. Šo principu nodrošināšanai dalībvalstis vienojās deleģēt daļu savu suverēno funkciju Eiropas Savienības centrālajām institūcijām. Protams, ka šāda teju bezprecedenta pieeja daudziem joprojām šķiet nepieņemama, un visās Eiropas Savienības dalībvalstīs pastāvīgi aktuāla ir politiskā retorika par „Briseles birokrātijas diktātu”. Šīs emocijas, populistu prasmīgi uzkurinātas un, konjunktūras politiķiem ar tām neuzmanīgi koķetējot, noveda pie šobrīd notiekošā Lielbritānijas izstāšanās procesa no Eiropas Savienības. Māstrihta aizsāka vēl vienu apvienotajai Eiropai ļoti būtisku procesu –vienotās valūtas eiro ieviešanu. Lai nodrošinātu eiro stabilitāti, tika izstrādāti tā dēvētie Māstrihtas kritēriji – valstīm izpildāmie noteikumi inflācijas, budžeta deficīta, valsts aizņēmumu apjoma un ilgtermiņa aizņēmumu likmju un valūtas kursa ziņā. 1999. gadā eiro ieviešanas procesu uzsāka vienpadsmit savienības dalībvalstis; Grieķija inflācijas rādītāju dēļ kādu brīdi iekavēja, savukārt Lielbritānija, Dānija un Zviedrija izlēma palikt ārpus Eirozonas. Kā zināms, šobrīd eiro kā savu valūtu lieto astoņpadsmit Eiropas Savienības valstis, no kurām septiņas pievienojušās savienībai un eirozonai tās paplašināšanās procesā. Var piebilst, ka Māstrihtas kritērijus, saskaņā ar 2014. gada datiem, ievēro vairs tikai sešas no Eirozonas dalībvalstīm, tai skaitā trīs Baltijas valstis. Kas attiecas uz pārējiem diviem piesauktajiem pīlāriem, no kuriem viens apzīmē vienotu ārējo un drošības politiku, bet otrs – policijas un citu tiesībsargājošo iestāžu darbības koordinēšanu, tad šeit atsevišķu dalībvalstu politiskās nostādnes joprojām ir dominējošās, jo šiem pīlāriem trūkst tās diezgan objektīvi izsveramās ekonomiskās nepieciešamības, kāda piemīt Pirmā pīlāra problemātikai. Eiropas Savienības valstu aizsardzības politikas koordināciju pamatā nodrošina to lielākās daļas dalība NATO, kuru dublēt šķiet nelietderīgi. Kas attiecas uz ārpolitiku, tad vienotas nostājas veidošanu bremzē gan valstu dažādais svars pasaules politikā, gan būtiskas interešu atšķirības, kas vēl jo vairāk pieaugušas pēc daudzu jaunu valstu pievienošanās savienībai kopš Māstrihtas pagājušajā ceturtdaļgadsimtā. Un vispār – pa šiem 25 gadiem Eiropā un pasaulē daudz kas mainījies, un tas vienotības entuziasms, kurš nepārprotami jūtams Māstrihtas līguma burtā un garā, šķiet krietni noplacis.

1934. gada 6. februārī profašistiskās un citas antidemokrātiskās organizācijas sarīkoja masu nekārtības pie Francijas parlamenta – Nacionālās Asamblejas – Parīzē. Policija atklāja uguni, bija upuri. Francijas demokrātiskā iekārta gan tobrīd palika neskarta, tomēr šo notikumu sekas valsts politikā bija ilglaicīgas.   1922. gada oktobrī Benito Musolīni vadītā itāliešu Nacionālā fašistu partija sarīkoja savu „Maršu uz Romu”. Apmēram 30 000 melnajos kreklos tērpto partijas aktīvistu ieņēma stratēģiski svarīgus objektus visā valstī un pārpludināja galvaspilsētas ielas, tā piedabūjot karali Viktoru Emanuelu III nodot varu fašistu rokās. Fašistiskā Itālija kļuva par iedvesmojošu piemēru līdzīgām kustībām citur Eiropā, kas sevišķi uzplauka uz trīsdesmito gadu sākumā pasauli pārņēmušās ekonomiskās krīzes fona. 1933. gadā Vācijā pie varas nāca nacisti ar Ādolfu Hitleru priekšgalā. 1934. gada sākumā šķita pienākusi Francijas kārta. Trešajā Francijas Republikā kopš 1932. gada pie varas bija tā dēvētais „Kreiso kartelis” – liberālo un mēreni sociālistisko spēku apvienība, kurai gan nebija stabila parlamentārā vairākuma. Valdības šūpoja arī regulāri skandāli, un viens tāds – t.s. Staviska lieta – uzpeldēja 1933. gada decembrī. Aleksandrs Staviskis, paziņu lokā dēvēts par „Daiļo Sašu”, bija finanšu darbonis, kuram izdevās izkrāpt lielas summas par vekseļiem bez seguma, no kuriem dažus bija žirējuši arī valdības ministri. Staviskis tika atrasts miris; pašnāvības versijai daudzi neticēja, jo „Daiļais Saša” bija visai daudz zinājis par premjera Kamila Šotāna valdības ķēķi. Šotāns atkāpās, viņa vietu ieņēma kolēģis no kreisi centriskās Radikālās partijas Eduārs Daladjē, bet Staviska lieta kļuva par aktivizējošu motīvu Francijas fašistiskās ievirzes organizācijām. Arī tāpēc, ka Staviskis bija naturalizējies Ukrainas ebrejs, savukārt Šotāns nekad nebija slēpis savu piederību brīvmūrnieku jeb masonu kustībai, tātad fašistu skatījumā abi lieliski atbilda grēkāžu lomai. Notika vandālisma akti un vardarbīgi uzbrukumi, bet Parīzes prefekts Žans Šiaps, kurš atklāti simpatizēja šiem spēkiem, kavējās rīkoties. Premjers Daladjē atstādināja Šiapu, un tas kļuva par signālu rīcībai. 1934. gada 6. februārī profašistiskie aktīvisti sāka pulcēties Parīzes priekšpilsētās un virzīties uz Nacionālās Asamblejas ēku Konkordijas laukumā. Gājiena mugurkaulu veidoja organizācija „Franciskā darbība”. Policija bloķēja tiltu pāri Sēnai un to arī noturēja, lai gan uz likuma sargiem tika mests ar visu iedomājamo. Tad pūlī pavīdēja ieroči, un policisti atklāja uguni, nošaujot 16 un ievainojot apmēram 2000. Tikmēr no dienvidu puses Nacionālajai Asamblejai pietuvojas organizācijas „Liesmu krusts” dalībnieku ierindas. Šo „fronti” noturēt kārtības sargiem būtu daudz grūtāk, taču „Liesmu krusta” aktīvisti bija noskaņoti mierīgāk. „Liesmkrustieši” nemēģināja ielauzties parlamenta ēkā, bet tikai kādu laiku stāvēja ciešās ierindās, demonstrēdami savu apņēmību. 6. februāra krīzes tūlītējais rezultāts bija Daladjē valdības atkāpšanās – pirmā Francijas Trešās republikas valdības demisija, kuras iemesls bija masu protesti. Pie varas nāca mēreni konservatīvais Gastona Dumerga kabinets. Daudzu uzskatā 1934. gada 6. februāris ir brīdis, kad Francijā „fašisms neizgāja cauri”. Tomēr daudz vēsturnieki uzsver, ka akcijas sarīkojušās antidemokrātiskās organizācijas Francijā nekad nav bijušas tik nopietns politisks spēks, lai sagrābtu un noturētu varu. Tās nebija vienotas nedz ideoloģijas, nedz politisko mērķu un taktikas ziņā. Tomēr 6. februāra krīzei bija tālejošas sekas Francijas politikā, kas vērtējamas lielākoties negatīvi. Pirmkārt, daudzi labējie politiķi, antidemokrātisko spēku demonstrācijas iedvesmoti, nosvērās profašistiskās pozīcijās. Otrkārt, šī krīze mudināja kreisi centriskos un mēreni kreisos saliedēties ar franču komunistiem, kuri, savukārt, atradās tieša Staļina režīma kontrolē, un tas uz vairākām palielināja Kremļa ietekmi Francijas politikā.

Pirms 100 gadiem, 1919. gada 5. februārī, četras tābrīža Holivudas kinozvaigznes – Mērija Pikforde, Čārlzs Čaplins, Duglass Fērbenkss un Deivids Vords Grifits – nodibināja paši savu kinostudiju "United Artists". Šīs studijas kontā ir vairāki arī mūsdienās atpazīti 20. gadsimta kinodarbi. Amerikāņu kinematogrāfs bija vēl gluži nesen dzimis, tas vēl bija mēms un melnbalts, tomēr tā aizkulisēs jau risinājās arī vēlāk aktuālais cīkstiņš - studijas un producenti tiecās turēt kinozvaigznes īsākā finansiālā un radošā pavadā, kam ekrāna mākslinieki, protams, pretojās. 1919. gadā izaicinājumu kinoindustrijas magnātiem meta četras Holivudas megazvaigznes- kinodīva Mērija Pikforde, leģendārais komiķis Čārlzs Čaplins, tā dēvēto "špagas un apmetņa filmu" varonis Daglass Fērbenks un vairāku mēmā kino grāvēju režisors Deivids Vords Grifits. Kopā ar juristu Viljams Gibss Makadū viņi dibināja paši savu kinostudiju "United Artists", kas tika reģistrēta 1919. gada 5. februārī. Kinostudijas Metro Pictures vadītājs Ričards Roulends, uzzinājis par mākslinieku ieceri, esot izteicies, ka nu gan pacienti sataisījušies paši vadīt trakonamu. Sākotnējā iecere - katram dibinātājam producēt piecas filmas gadā - izrādījās neīstenojama. Studija sāka piesaistīt jaunus partnerus un neatkarīgos producentus, starp kuriem bija tādi spoži vārdi kā Aleksandrs Korda, Semjuels Goldvins, Deivids Selzniks un Volts Disnejs. Tomēr pamazām darbība apsīka, ap 1950. gadu United Artists pastāvēja vairs tikai vārda pēc, un nākamajā desmitgadē atlikušie īpašnieki Pikforde un Čaplins pieņēma producentu Ārtura Krima un Roberta Bendžamina piedāvājumu kompāniju atpirkt. Nonākusi abu bijušo juristu rokās, kinostudija piedzīvoja savas darbības apogeju. 1961. gadā filma "Vestsaidas stāsts" - Leonarda Bernstaina mūzikla kinoversija - nopelnīja veselus desmit "Oskarus". Sekoja panākumi ar Stenlija Krāmera filmām, Serdžio Leones tā dēvētajiem "spageti vesterniem", Ričarda Lestera režisētajām filmām ar "Bītlu" piedalīšanos, Bleika Edvardsa "Rozā panteras" sēriju, un, protams, studijas visu laiku izcilāko atradumu - filmām par britu izlūkdienesta aģentu Džeimsu Bondu. 1967. gadā, United Artists esot panākumu zenītā, Krims un Bendžamins pārdeva studijas kontrolpaketi apdrošināšanas gigantam Transamerica. Viņi gan turpināja vadīt studiju, un 70. gados ar to sadarbojās tādas ekrāna zvaigznes kā Vudijs Alens, Roberts Oltmens, Silvestrs Stallone un Milošs Formans, tomēr nesaskaņas ar īpašniekiem lika abiem vadītājiem 1978. gadā aiziet. Sekoja komerciāla izgāšanās ar vesternu "Debesu vārti" 1980. gadā, pagarš īpašnieku maiņas process un apvienošanās ar Metro-Goldwyn-Meyer. Studija turpināja iepriekšējā desmitgadē sekmīgi uzsāktās sērijas - par Rozā panteru, Džeimsu Bondu un Rokiju, bet kādreizējais panākumu gars tā arī nav atgriezies, un pēdējos gados dzirdamas runas, ka United Artists dienas esot skaitītas. Attēlā: "United Artists" dibinātāji Duglass Fērbenkss, Mērija Pikforde, Čārlzs Čaplins un Deivids Vords Grifits 1919.gadā.

Otrā pasaules kara Antihitleriskās koalīcijas nozīmīgāko valstu – Lielbritānijas, Savienoto Valstu un Padomju Savienības – līderu tikšanās Jaltā, kas sākās 1945. gada 4. februārī, iezīmēja pēckara Eiropas robežas un ietekmes sfēru sadalījumu. Šo ģeopolitisko izkārtojumu reizēm mēdz dēvēt par Jaltas kārtību. Februāris arī subtropos nav diez cik silts mēnesis, un acīmredzot izņēmums nebija arī 1945. gada februāra sākums Krimas pussalas dienvidu piekrastē. Katrā ziņā trīs impozanti personāži, kuri pozēja fotogrāfiem, ērti iekārtojušies krēslos Livādijas pils dārzā Jaltas pievārtē, bija tērpušies virsdrēbēs. Britu premjerministra Vinstona Čērčila vilnas mēteļa stingrais audums negribēja īsti glīti pielāgoties sēdētāja druknā auguma aprisēm. Ko tādu nekādi nevarēja sacīt par eleganto melno apmetni, kuru virs pelēkzilā uzvalka valkāja Savienoto Valstu prezidents Franklins Delano Rūzvelts. Krietna drēbnieka adatu varēja jaust arī padomju kompartijas ģenerālsekretāra Josifa Staļina tēraudkrāsas šinelī ar maršala uzplečiem. Šie trīs vīri dažus mēnešus pirms Otrā pasaules kara beigām bija ieradušies kādreizējā Krievijas caru rezidencē pie Melnās jūras, lai izspriestu, ko Eiropai nesīs drīzumā gaidāmais miers. Jaltas konference no 1945. gada 4. līdz 11. februārim, bija otrā amerikāņu, britu un padomju vadītāju tikšanās Otrā pasaules kara laikā. Pirmā bija notikusi Teherānā 1943. gada beigās, un kopš tā laika pasaules kara frontēs daudz kas bija mainījies. Pāris dienas pirms Jaltas konferences sākuma maršala Žukova tanki bija sasnieguši Oderas upi un nieka 70 kilometri tos šķīra no Berlīnes. Nav brīnums, ka Staļins Livādijā uzvedās ne vien kā namatēvs, bet arī kā spēlētājs ar stiprākajiem trumpjiem. Paradoksāli, bet prezidents Rūzvelts joprojām loloja zināmas ilūzijas par to, ka padomju diktators atturēsies brutāli sagrābt Sarkanās armijas ieņemtās teritorijas Austrumeropā, ja vien Rietumi viņu neprovocēs, runājot no spēka pozīcijām. Droši vien Rūzvelta ilūzijas baroja ne vien naivums, bet arī liela vēlme iesaistīt Padomju Savienību karā pret Japānu un tā aiztaupīt daudzus tūkstošus savu līdzpilsoņu dzīvību. Britu premjers Vinstons Čērčils gan lieliski saprata, ka Staļins sev nokamps tik daudz no Eiropas, cik spēs, un ar labu atpakaļ nedos neko. Britiem principiāli svarīgi bija pēc kara atjaunot Polijas suverenitāti, kuru aizstāvot, viņi 1939. gadā bija pieteikuši karu Vācijai. Tomēr, protams, Polijai nebija cerību atgūt savas pirmskara robežas, respektīvi – austrumu apgabalus, kurus Staļina režīms bija pievācis Molotova-Ribentropa pakta rezultātā. Bet padomju diktators pat uzstāja, lai poļiem šie zaudējumi tiktu kompensēti uz sakautās Vācijas rēķina, pievienojot plašas teritorijas rietumos. Sabiedrotie atzina padomju izveidoto Polijas pagaidu valdību, apmierinoties ar Staļina solījumu pēc kara sarīkot Polijā brīvas vēlēšanas. Lieki piebilst, ka šis solījums izkūpēja gaisā, gluži tāpat kā citi padomju diktatora solījumi par nejaukšanos Sarkanās armijas kontrolēto valstu iekšējās lietās. Kas attiecās uz atlikušo Vācijas daļu, tika panākta vienošanās, ka to, un tāpat galvaspilsētu Berlīni sadalīs četrās okupācijas zonās. Līdz tam bija plānotas trīs zonas, taču briti un amerikāņi norādīja, ka viena zona pienāktos arī Francijai. Staļins neiebilda, ja vien šī pārdale nenotika uz Padomju zonas rēķina. Baltijas valstu liktenis Jaltas oficiālajās sarunās vispār netika pieminēts – tas bija izlemts jau agrāk, un Staļins dzelžaini uzturēja versiju par Baltijas tautu brīvprātīgu iekļaušanos brālīgajā padomju saimē. Tā brīža pasaulē nebija spēka, kas varētu piespiest padomju diktatoru mainīt savu nostāju, līdz ar to arī rietumniekiem šķita lieki šo jautājumu pieminēt. Baltiešiem par laimi, atbalstu Savienoto Valstu politikas augstākajā līmenī neguva Valsts departamentā tolaik cirkulējušais viedoklis, ka Baltija būtu atzīstama par padomju teritoriju arī de iure.

1946. gada 3. februāris bija diena, kad tagadējā Uzvaras laukumā notika pēdējā publiskā pakāršana Rīgā. Vieta, kur šobrīd slejas strīdīgais Uzvaras piemineklis, vieta, kur 9. maijā  valsē Otrā pasaules kara uzvaras svinētāji, izrādās, ka ir arī pēdējā zināmā publiskā nāvessoda izpildes vieta Latvijā. Bet agrāk tā bija purvainu pļavu vieta, kas labiekārtota vien 1910. gadā, kad, atzīmēja divsimt gadu kopš Latvijas nonākšanas cariskās Krievijas pakļautībā. Tāpēc parks tika saukts Pētera I vārdā. Bet par Uzvaras parku tas kļuva pēc Pirmā pasaules kara, par godu Latvijas armijas uzvarai pār bermontiešiem, jo tieši Pārdaugavā aizritēja sīvākās cīņas.  Starpkaru periodā Uzvaras parkā notika Latvijas armijas parādes, bet 1938. gadā tur notika dziesmu svētki. 30. gadu beigās bija plāns šajā vietā veidot iespaidīgu stadionu ar  25 000 vietām, laukumu parādēm un masu pasākumiem, velodromu, kā arī sporta halli ar 10 000 vietām un 60 metrus augstu torni ar svētnīcu tautas varoņu piemiņai. Grandiozo būvdarbu vajadzībām pat bijuši savākti ziedojumi aptuveni trīs miljonu latu apmērā. Bet Padomju Savienības okupācija un Otrais pasaules karš ieceres apturēja, tikmēr parka nosaukums tā arī palika – Uzvaras parks. Tas starp citu bija gana ērts arī jaunajai okupācijas varas politikai un propagandai. Un tieši Uzvaras parks 1946. gada 3. februārī tika  izvēlēts par publisku vietu, kur nāvessodu izpildīt septiņām augsta ranga vācu armijas amatpersonām – viens no tiem bija SS obergrupenfīrers un SS un policijas vadītājs Frīdrihs Jekelns, kuru apsūdzēja aptuveni 150 000 līdz 450 000 ebreju masveida iznīcināšanas organizēšanā. Nāvessods pakarot piespriests arī ģenerālleitnantam Zigfrīdam Rufam, pulkvedim Aleksandram Bekingam, ģenerālmajoram Frīdriham Verteram, ģenerālmajoram Broņislavam Pavelam, ģenerālim Hansam Kiperam, ģenerālim Dižonam fon Montetonam un ģenerālim Volfgangam fon Ditfurtam. Tiesa bija noklausījusies katra apsūdzētā sīku liecību, ap 40 liecinieku liecības, un tiesu medicīniskās ekspertīzes, tā analizēja dokumentus, kas bija sakopoti lietas 18 sējumos, noklausījās valsts prokurora un advokātu runas, apsūdzēto pēdējos vārdus un deva savu spriedumu. Klātesošie esot uzņēmuši spriedumu ar jūsmīgiem aplausiem un skaļiem saucieniem. Kā vēsta notikumu aculiecinieki, tad „visi padomju Baltijas darbaļaudis esot apsveikuši kara tribunāla spriedumu kā vienīgo iespējamo un taisnīgo soda mēru fašistiskaiem ļaundariem”. Uz nāvessoda izpildi esot  bija jāierodas visiem, gan vīriešiem, gan sievietēm, gan bērniem. Izvēles nebija. Tā esot bijusi brīvdiena, cilvēki ar vilcieniem vai kājām no skolām un darba devās turp, lai noraudzītos notiekošajā. Un tā 1946. gada 3. februārī parkā pie jau uzslietām karātavām piebraukušas četras atvērta tipa kravas mašīnas ar tajos sēdošiem vāciešiem, viņiem apliktas cilpas ap kaklu un pulksten 15 izpildīts nāvessods, mašīnām aizbraucot. Baumo gan, ka viens no ģenerāļiem vēl pirms soda izpildes sajucis prātā un tā, kā tādu pakārt nedrīkstēja, viņa vietā aizvests cits notiesātais. Aculiecinieki pēcāk stāstījuši, ka sodīto līķu tur karājušies vēl trīs dienas, dažiem norauti zābaki, vēl kādam bikses. Un tikai 6. februārī visu pakārto mirstīgās atliekas sadedzinātas lokomotīves kurtuvē tagadējā Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeja teritorijā, kas ikdienā izmantota, lai apsildītu dzelzceļnieku mājiņas.

2000. gada 2. februāris ir diena, kad pieciem Indijā apcietinātajiem Latvijas lidotājiem Kalkutas tiesas tiesnesis piespriež mūža ieslodzījumu, apvainojot tos ieroču kontrabandas nogādāšanā nemierniekiem Rietumbengālijas štatā. Viss sākās 1995. gadā, kad Indijā aizturēja piecus Latvijas lidotājus un vienu Lielbritānijas pilsoni, lidmašīnas „An 26” apkalpes locekļus apsūdzēja nelegālu ieroču nomešanā Rietumbengālijā, Purulijā. Lidaparātu toreiz pārtvēra Indijas kaujas lidmašīnas un piespieda nolaisties Mumbajā, kas gan tai laikā saucās Bombeja. Kad lidmašīna ar apkalpes locekļiem – bortinženieri Igoru Timmermani, eskadriļas komandieri Aleksandru Kļičinu, stūrmani  Igoru Moskvitinu, otro pilotu Oļegu Gaidašu, kravas operatoru Jevgeņiju  Antimenko un britu pilsoni Pīteru Blīču nosēdās Mumbajā, uz borta atrada ieročus. Sodu, neraugoties uz lidotāju apgalvojumiem, ka viņi neko nav zinājuši,  piesprieda ļoti bargu – tas bija mūža ieslodzījums. Tiesa, lēmumu gaidīt nācās vairākus gadus. Lieki piebilst, ka Indijas cietumā lidotājiem neklājās viegli, bieži tika piekauti, nebrīvē viņi arī pieteica bada streiku. Lai arī Latvija izmeklēšanas laikā, kas ilga vairāk nekā četrus gadus, sniedza visu nepieciešamo palīdzību un daļēji atviegloja ekipāžas uzturēšanos cietumā, tomēr lidotāji cerībā, ka kaimiņzemei uz Indiju ir lielāka ietekme, nolēma aicināt palīgā Krieviju. Rezultātā cietumā ieslodzītie lidotāji pieņēma Krievijas pilsonību, cerot ka kaimiņvalsts nāks palīgā un atpestīs no ieslodzījuma. Un tad pienāca 2000. gada 2. februāris, kad piecus gadus pēc notikušā Kalkutas tiesa lidotājiem piesprieda mūža ieslodzījumu par ieroču kontrobandu un vēl virkni citiem pantiem, pēc kuriem lidotājus atzina par vainīgiem. No nāvessoda lidmašīnas apkalpe izspruka, pateicoties tam, ka netika atzīti par vainīgiem kara veicināšanā Indijas teritorijā. Tā paša gada jūlijā, uzklausot plašo sabiedrības aprindu prasību, pateicoties diplomātu un citu valstsvīru pūlēm, kā arī Krievijas prezidenta Vladimira Putina oficiālajam lūgumam, Indijas prezidents Kočerils Ramans Narajanans pieņēma lēmumu apžēlot lidotājus no mūža ieslodzījuma. Lidotājus atbrīvoja un viņi atgriezās Latvijā — lai arī kā Krievijas pilsoņi ar uzturēšanās atļaujām. Tikmēr britu pilsonis palika apcietinājumā un kā pats teica, tas notika tikai tāpēc, ka bijis Lielbritānijas pilsonis. Viņš mēģināja uzmanību pievērst, solot pieteikt bada streiku ar cerību, ka divu nedēļu laikā tiks atbrīvots. Rakstiskā paziņojumā viņš teicis šādus vārdus: „Ja Lielbritānijas varas institūcijas nenodrošinās manu atbrīvošanu divās nedēļās, es noteikti sākšu badastreiku.”  Blīčs ieslodzījumā Indijā pavadīja astoņus gadus, tāpēc, ka Indijas varas iestādes atteicās viņu izdot, jo viņš bija viens no ieroču nomešanas operācijas plānotājiem un saistīts ar galveno apsūdzētu dāni Nilsu Holku, kuru līdz tam nebija izdevies nogādāt tiesas priekšā. Galu galā Blīčs tika atbrīvots četrus gadus pēc sprieduma nolasīšanas, 2004.gada februārī, kad pēc daudzkārtējiem Lielbritānijas lūgumiem viņu apžēloja Indijas prezidents.

Oksfordas angļu valodas vārdnīca ir, domājams, joprojām autoritatīvākais angļu valodas leksikogrāfijas avots. Vārdnīca Oksfordas universitātes apgādā sāka iznākt 1884. gada 1. februārī. 1884. gada 1. februārī britu grāmatnīcās parādījās jauns izdevums. Tituls vēstīja: „Jaunā angļu valodas vēsturisko principu vārdnīca; balstīta pamatā Filoloģijas biedrības savāktajos materiālos. 1. burtnīca”. Tā savu dzīvi sāka šobrīd pilnīgākais un akadēmiski korektākais angļu valodas vārdu krājuma atspoguļojums – Oksfordas angļu valodas vārdnīca. Vārdnīcu jau kopš pirmsākumiem izdod Oksfordas Universitātes apgāds, tomēr universitāte nav izdevuma tapšanas iniciators. Doma par esošo angļu vārdnīcu nepilnīgumu un jaunas, daudz nopietnāk sagatavotas vārdnīcas nepieciešamību radās Londonas Filoloģijas biedrības locekļiem Ričardam Čeneviksam Trenčam, Herbertam Kolridžam un Frederikam Fērnivelam. Jau 1857. gadā viņi nodibināja „Nereģistrēto vārdu komiteju” ar mērķi meklēt un apkopot vārdnīcās neiekļuvušo angļu leksikas daļu. Tādi bija daudzi vecvārdi, personvārdi, dialektu vārdi – un nebūt ne tikai tautas mutē glabātie, bet arī rakstītajā literatūrā sastopamie. Darbā tika iesaistīt brīvprātīgie, kuri lasīja grāmatas, izrakstīja citātus un sūtīja redakcijai. Tomēr darbs nebūt neritēja tik raiti, kā sākumā bija cerēts. Daļa brīvprātīgo līdzstrādnieku ar laiku atmeta darbam ar roku, citi nomira, un viņu vākums nekad nesasniedza redaktorus. Pie tam sākotnēji korespondenti pievērsa uzmanību tieši reti lietotiem un citādā ziņā neparastiem vārdiem, bet pietrūka citātu ar visparastāko vārdu lietojumu visparastākajās situācijās. 1860. gadā no tuberkulozes 31 gada vecumā mira pirmais izdevuma redaktors Herberts Kolridžs. Darbu turpināja Frederiks Fērnivels, taču viņam pietrūka šim uzdevumam nepieciešamās pacietības. Galu galā par redaktoru kļuva Džeimss Marrijs, kuram tad arī bija lemts novest darbu līdz drukas mašīnai. Oksfordas Universitātes apgāds izrādījās vispiemērotākais izdevējs, jo tam bija ne vien izdevējdarbības, bet arī akadēmiskie resursi. Kad 1879. gadā – apmēram divdesmit gadus pēc darba uzsākšanas – redaktori vienojās ar izdevēju, viņi plānoja pabeigt izdevumu apmēram desmit gados. Tā bija pilnīgi nereāla prognoze – pēdējā vārdnīcas burtnīca iznāca 1929. gadā. Pa to laiku angļu valodā šis tas jau bija mainījies, un tūdaļ arī bija jāsāk gatavot papildsējumi, kuru izdošanu pabeidza 1933. gadā. Tātad, no ieceres rašanās līdz tās īstenošanai pagāja  75 gadi. Vēl pēc nepilna ceturtdaļgadsimta – 1957. gadā – sāka gatavot otro Oksfordas angļu valodas vārdnīcas izdevumu, kuru pabeidza pēc 29 gadiem. Pa šo laiku jau atkal bija mainījusies ne vien angļu valoda, bet arī vārdnīcu sastādīšanas principi. Tā, piemēram, kopš pagājušā gadsimta 60. gadu vidus vārdnīcā iekļauti arī daži visā pasaulē zināmi angļu vārdi, kuru līdz tam tur nebija aiz piedienīguma apsvērumiem. Šobrīd Oksfordas angļu valodas vārdnīcas plašākā versija ir atrodama tīmeklī. Kā apgalvo mājas lapa, tajā ietverti vairāk nekā 600 000 vārdu un apmēram 3 miljoni ilustratīvu citātu. Līdz ar tīmekļa versijas publiskošanu 2000. gadā sākās arī darbs pie trešās vārdnīcas redakcijas, un ir paredzēts, ka tas noslēgsies 2037. gadā. Šo procesu Oksfordas angļu valodas vārdnīcas galvenā redaktora amatā vada Maikls Proffits, kurš visu savu darba mūžu – vairāk nekā 30 gadus – veltījis vārdnīcas projektam.

Krievu dramaturga Antona Čehova luga „Trīs māsas” ir viena no viņa izcilā un savdabīgā talanta virsotnēm. It kā vienmuļā, ikdienišķā dzīves plūdumā lūzt personāžu likteņi, uzliesmo un dziest cerības un ideāli. Savu pasaules pirmizrādi „Trīs māsas” piedzīvoja Maskavas Dailes teātrī Vladimira Ņemiroviča-Dančenko režijā 1901. gada 31. janvārī. „Lai uz skatuves viss ir tikpat sarežģīti un, tajā pat laikā, tikpat vienkārši kā dzīvē. Cilvēki pusdieno, vienkārši pusdieno, un pa to laiku veidojas viņu laime vai sabrūk viņu dzīves.” Tā krievu rakstnieks Antons Čehovs kādā sarunā raksturojis savu dramaturga kredo. 1900. gadā, pēc tam, kad Maskavas Dailes teātrī ar panākumiem bija iestudētas Čehova lugas „Kaija” un „Tēvocis Vaņa”, teātris pasūtīja autoram jaunu lugu, un viņš sāka īstenot jau kādu laiku iepriekš iecerēto darbu – drāmu „Trīs māsas”. Darbs nācās visai smagi kā dramaturgam, tā teātrim. Trupa jau bija ķērusies pie mēģināšanas, kad Čehovs vēl turpinājis īsināt vienu personāžu replikas un papildināt – citu. Zīmīgi, ka pēc pāris mēģinājumu mēnešiem leģendārais režisors Konstantīns Staņislavskis juties izsmēlis savus spēkus, un stafeti pārņēmis viņa kolēģis Vladimirs Ņemirovičs-Dančenko. Staņislavskis gan nepameta iestudējuma komandu – viņš tēloja apakšpulkveža Veršiņina lomu. Vēl viena krievu teātra leģenda – Vsevolods Meijerholds – Dailes teātra izrādē debitēja barona Tuzenbaha lomā. Režisors Ņemirovičs-Dančenko vēlāk rakstīja: „Man šķita gandrīz neiespējami savākt visas šīs atsevišķo epizožu, katras personības domu, noskaņojumu, raksturojumu un izpausmju druskas līdz viengabalainam, harmoniskam veselumam, pie tam nenodarot pāri lugas skatuviskumam. Taču maz pamazām, atmetot vien nedaudzas detaļas, kopējais veselums sāka noskaidroties… Dzīve, kas parādīta izrādē, izlaista caur autora pasaules redzējumu, izjūtu, temperamentu. Tā ieguvusi īpašu nokrāsu, ko sauc par poēziju.” Savu pirmizrādi Maskavas Dailes teātrī Antona Čehova „Trīs māsas” piedzīvoja 1901. gada 31. janvārī. Lugas pirmajā ainā Prozorovu namā vēl vēdī vieglas skumjas – tieši pirms gada mūžībā aizgājis ģimenes galva, ģenerālis, kurš savulaik pārcelts no Maskavas uz šo Krievijas provinces pilsētu un atvedis līdzi savus bērnus: dēlu Andreju un trīs māsas – Olgu, Mašu un Irinu. Andrejs ir zinošs, prot svešvalodas un sapņo par akadēmisku karjeru. Jaunākajai māsai Irinai ir veseli divi pielūdzēji – parupjais, bet aizrautīgais štāba kapteinis Soļonijs un inteliģentais poručiks Tuzenbahs. Vidējā māsa Maša gan apprecējusi nemīlamu vīru, taču mīlas jūtas mostas viņas un apakšpulkveža Veršiņina starpā. Veršiņins ir precējies, viņam ir divas mazas meitas, tomēr skatītājam gribas noticēt, ka arī šim pārim būs lemta laime. Un vēl – viņiem visiem ir viņu māja, jauka un viesmīlīga tā vilina pie sevis tos, kuriem pašiem dzīvē trūkst mājīga siltuma. Lugas gaitā paiet pieci gadi, un mēs varam vērot, kā – bez neviena spēja sižeta pavērsiena – brūk šo cilvēku dzīves. Andrejs apprec meiteni, par kuru pēc pāris gadiem izsakās, ka viņa tam atgādinot sīku, aklu, kraupainu dzīvnieciņu. Viņš strādā nenozīmīgā ierēdņa amatā un pamazām slīgst azartspēļu atkarībā. Olga kļūst par ģimnāzijas direktori, un darbs ir vienīgais viņas dzīves saturs. Mašas un Veršiņina jūtas tā arī negūst piepildījumu. Pēdējā mirst Irinas cerība – līdz ar Tuzenbahu, kuru divkaujā nošauj Soļonijs. Tuzenbahs ir pametis dienestu, dodas strādāt uz citu pilsētu un aicina Irinu līdzi, taču pēdējā brīdī viņš ļauj sevi izprovocēt uz bezjēdzīgo dueli. Luga noslēdzas ar dramatisku jautājumu, kuru izsaka Olga: „Liekas, vēl mazdrusciņ, un mēs arī zināsim, kāpēc mēs dzīvojam, kāpēc ciešam… Ja varētu zināt, ja varētu to zināt!”

1933. gada 30. janvārī Vācijas kanclera zvērestu nodeva jaunievēlētais valdības galva – Nacionālsociālistiskās Vācu Strādnieku partijas līderis Ādolfs Hitlers. Cita starpā viņš solīja pēc termiņa beigām aiziet no varas likumā paredzētajā kārtībā "Vācijas ļaudis! Dodiet mums četrus gadus, un es jums zvēru, ka tikpat droši, kā es šodien uzņemos šo amatu, tad es to atstāšu. Jo esmu to uzņēmies ne kādu labumu dēļ, ne algas dēļ, bet tikai un vienīgi jūsu dēļ!" Tā no Vācijas Reihstāga tribīnes 1933. gada 30. janvārī deklarēja nupat savu zvērestu nodevušais kanclers Ādolfs Hitlers. Vienā ziņā viņam tiešām varēja ticēt - pa četriem gadiem viņš un viņa vadītā nacistu partija spēja pārvērst Vāciju teju līdz nepazīšanai, kaut retais sākumā varēja iedomāties, kādas būs šīs pārvērtības. Tomēr Hitlera vērienu varēja apjaust ikviens, kurš bija sekojis viņa darbībai iepriekšējos gados, viņa kāpienam uz Vācijas varas virsotni. Nacionālsociālistu partijas līderis Ādolfs Hitlers un Vācijas prezidents, feldmaršals un 1. pasaules kara cīņu varonis Pauls fon Hindenburgs (abi - attēlā 1933. gada martā) pirmo reizi sastapās 1931. gada vasarā, kad Hitlera vadītā Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija strauji guva popularitāti. Vācieši bija noguruši no globālās krīzes radītajām ekonomikas grūtībām un daļēji vīlušies demokrātiskajās institūcijās. Nacionālsociālisti ekspluatēja viņu pāridarījuma izjūtu par Versaļas miera līgumu, kuru Vācijai bija uzspieduši 1. pasaules kara uzvarētāji, pauda, ka pie vācu darbarūķu nelaimēm vainojami žīdu baņķieri un lielkapitālisti, un biedējot ar boļševismu, par tā aģentiem dēvējot visus kreisos - kā komunistus, tā sociāldemokrātus. Un nevar jau teikt, ka Hitlers pūta vācu "mazajam cilvēkam" acīs vienus dūmus bez uguns - Versaļas līgums tiešām bija netaisns, un vācu komunisti tiešām sadarbojās ar Staļina režīmu. Pēc pirmās tikšanās ar Hitleru Hindenburgs izteicās, ka šim jefreitoram neuzticētu pat pasta ministriju - pašu nenozīmīgāko Vācijas valdībā. Tomēr prezidenta vēlēšanās 1932. gada pavasarī Hitlers ieguva vairāk nekā trešdaļu balsu un palika otrais aiz Hindenburga. Vēl liktenīgāk bija tas, ka tai pašā laikā notikušajās 6. Reihstāga vēlēšanās parlamentā izveidojās tā dēvētais "negatīvais vairākums": citādi krasi naidīgie nacionālsociālisti un komunisti bija vienoti savā Veimāras republikas demokrātisko vērtību noliegumā. Tāds Reihstāgs nebija spējīgs izveidot stabilu valdību, un neko šai ziņā nemainīja arī atkārtotās vēlēšanas 1932. gada novembrī. Tikmēr varas virsotnē sākās personisku ambīciju caurstrāvota cīņa starp vācu politikas "pelēko kardinālu" ģenerāli Kurtu fon Šleiheru un valdības vadītāju Franci fon Pāpenu. Pats Šleihers 1932. gada vasarā iebīdīja Pāpenu amatā. Tobrīd neņēma nopietni nedz draugi, nedz ienaidnieki, jo cerēja pats kļūt par faktisko valdības galvu. Bet fon Pāpens izrādījās daudz prasmīgāks politiķis, nekā bija domāts, un galu galā sāka stumt savu bijušo patronu pie malas. Abi sāncenši izspēlēja viens pret otru Hitlera kārti, un šīs intrigu spēles rezultātā 1933. gada janvāra beigās tapa "Nacionālās saliedētības" kabinets ar Hitleru kā kancleru un vēl diviem nacistu ministriem. Pārējie ministri bija no salīdzinoši nenozīmīgām partijām vai bezpartejiski. Fon Pāpens kļuva par vicekancleru un cerēja šai kabinetā spēlēt līdzīgu lomu, kā tā, kuru viņa vadītajā valdībā savulaik bija mēģinājis spēlēt fon Šleihers. Arī Pāpens acīmredzami nemācījās no citu kļūdām.

29. janvāris ir nozīmīgs ar faktu, ka savulaik atvērta pirmā viesnīca pasaulē, kurā katrs numurs aprīkots ar atsevišķu vannas istabu, tas bija Londonā 1927. gada, bet 1954. gada 29. janvārī piedzimusi Opra Vinfrija – amerikāņu TV zvaigzne, producente un izdevēja. Atzīta par 20. gadsimta turīgāko afroamerikānieti, savulaik bijusi pasaulē vienīgā melnādainā miljardiere un saskaņā ar dažiem vērtējumiem, ietekmīgākā sieviete pasaulē – Opra Vinfrija piedzima 1954. gada 29. janvārī ASV Misisipi laukos pusaugu vientuļai mātei, kas likumsakarīgi meitenes bērnību izvērta par nebūt ne vieglāko. Tās neatņemama sastāvdaļa bija nabadzība un virkne traģisku notikumu, kas, kā vēlāk atzinusi pati Opra Vinfrija, palīdzējis kļūt par empātisku cilvēku. Deviņu gadu vecumā Opra izvarota, bet 14 gadu vecumā palikusi stāvoklī, tiesa dēliņš mira pāris nedēļu pēc nākšanas pasaulē, radot vēl vienu smagu pārdzīvojumu Opras dzīvē. Jāteic, ka par šo notikumu plašāka sabiedrība uzzināja tikai tad, kad Opra jau bija uzsākusi kāpt augšup pa karjeras kāpnēm un kāds viņai tuvs cilvēks bija šo faktu atklājis presei. Lai arī sākotnēji Opra šīs ziņas nonākšanu atklātībā uztvērusi kā milzu kaunu, vēlāk viņa pati atzinusi, ka tas bijis atbrīvojums no noslēpuma, kas nospiedis viņas sirdi visu laiku. Visnotaļ pamatoti par Opras Vinfrijas dzīvi mēdz teikt, ka tas ir visspilgtākais piemērs teicienam caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Cenšoties sakārtot savu dzīvi, izskolojoties un uzsākot studijas, Opra drīz vien tās pameta, jo saredzējusi iespēju ar pilnu jaudu darboties medijos. Un risks atmaksājās, un viņa sāka darboties televīzijā. Kad pēc vairāk nekā septiņu gadu darbošanās Vinfriju atlaida, viņa ilgi nesēdēja rokas klēpī salikusi. Ieguvusi iespēju darboties sarunu šovā "AM Chicago", pāris mēnešu laikā panākusi, ka tas kļūst par skatītāko sarunu šovu Čikāgā. Ar šo panākumu Opra bija sevi pierādījusi. Pēc kāda laika pie skatītājiem nonāca arī pirmā "Opras Vinfrijas šova" sērija. Oprai tolaik bija 30 gadu. Šovs turpinājās līdz 2011. gadam, kad bija skatāma pēdējā sērija. Šis sarunu šovs pulcējis daudzas ietekmīgas personības, tajā tika apspriestas kutelīgas tēmas, kā arī uzklausīti dažādi citi stāsti. Opras sarunu šovu vēl joprojām uzskata par vienu no ietekmīgākajiem sarunu raidījumiem Amerikas vēsturē. Tā mūžs bija vairāk nekā divas desmitgades, translēts 145 pasaules valstīs, sasniedzot aptuveni 42 miljonu iknedēļas skatītāju auditoriju tikai Savienotajās valstīs vien. Pēc 25 gadiem ēterā pēdējā raidījumā Opra, atvadoties no saviem skatītājiem, neteica uz redzēšanos, bet gan līdz brīdim, kad tiksimies atkal. No TV studijas Opra pēdējā raidījumā izgāja, kājās stāvošu skatītāju aplausu pavadīta. Arī tagad Opra laiku pa laikam parādās TV ekrānos, piedaloties dažādos šovos, tiesa, viņas režīms vairs nav tik saspringts, un, kā viņa atzinusi kādā intervijā, tikai divus gadus pēc lēmuma vairs aktīvi nedarboties televīzijā, esot pieradusi pie jaunā, ne tik striktā dienas režīma. Opras daudzpusīgā daba un panākumi viņai vairākkārt palīdzējuši ierindoties ietekmīgāko pasaules sieviešu topu augšgalos, iegūt balvas un atzinību par saviem labajiem darbiem un mūža ieguldījumu, kā arī palīdzējuši kļūt par miljardieri. Jāpiebilst gan, ka savu bagātību viņa netur vien pie sevis, bet ir arī aktīva ziedotāja un labprāt sniedz palīdzīgu roku tiem, kas nonākuši nelaimē. "Esi pateicīgs par to, kas tev ir – tu iegūsi vēl. Ja tu koncentrēsies uz lietām, kas tev nav, tev nekad, nekad nebūs gana," tā sacījusi Opra Vinfrija.

28. janvāris ir dzimšanas diena Pēterim Martinsonam, vienam no Latvijas izcilākajiem keramiķiem, kurš nāk no Latgales un pasauli ieraudzīja 1931. gada 28. janvārī. Pēteris Martinsons  ir viens no Latvijas spilgtākajiem keramiķiem, kurš keramikas pasaulē ienāca ar arhitekta skolu un redzējumu, bet  keramiķim nepieciešamās iemaņas viņš apguvis, strādādams par kompozīcijas un projektēšanas pasniedzēju Lietišķās mākslas vidusskolā. Pēteris Martinsons nāk no Latgales, viņš piedzima 1931.gada 28.janvārī Daugavpilī kalpotāju ģimenē. Daugavpilī viņš nodzīvoja pirmos 13 dzīves gadus, bet kad Otrā pasaules kara laikā tika sabombardēta Martinsonu ģimenes māja, ģimenei, zaudējot visu iedzīvi, nācās pārcelties vispirms uz dzīvi Smiltenē, bet pēcāk uz Alūksni, kur Pēteris mācījās Alūksnes ģimnāzijā. Pēc ģimnāzijas absolvēšanu Pēteris Martinsons iestājās  Latvijas Valsts universitātes Inženierceltniecības fakultātes Arhitektūras nodaļā, kur  ieguva arhitekta kvalifikāciju. Kad augstskola bija absolvēta Pēteris Martinsons sākotnēji strādāja par inženieri tehnologu zinātniski pētnieciskajā laboratorijā, bet pēc gada  projektēšanas institūtā „Latgiprogorstroj” sāka strādāt kā arhitekts. Pagājušā gadsimta 50.-60. gadu mijā tobrīd vēl arhitekts Pēteris Martinsons atklāja alpīnismu. Un, lai varētu nodarboties ar savu hobiju, bija nepieciešams garš vasaras brīvlaiks, tāpēc, lai varētu doties kalnu pārgājienos, Pēteris pieņēma izaicinājumu kļūt par pedagogu, un rezultātā Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā viņš nostrādāja teju desmit gadu. Tieši lietišķajos,  ciemodamies pie savām kolēģēm, teju aiz neko darīt, sācis darboties ar mālu un gluži vai nejauši 32 gadu vecumā kļuva par keramiķi. Tiesa, tā nebūt nav nejaušība, ka, gaidot panākumus arhitektūrā, nokļuvis keramikā, kritiķi gandrīz vienmēr uzsver autora precīzo formas izjūtu, kas saistīta ar arhitektūras studiju ietekmi. Sākumā viņš veidoja no māla plasta locītus un veidotus darinājumus – svečturus, ziedu traukus, šķīvjus, vēlāk radās figurālie darbi – sapņu putni, zirgi un velni. Pirmo keramikas izstādi Pēteris Martinsons sarīkoja 1964.gadā, un viņa novatoriskie ģeometrisku formu darbi radīja satraukumu latviešu keramiķu vidū, kuri tolaik pārsvarā sekoja etnogrāfiskiem paraugiem. Keramiķim tuvs bijis arī teātris, viņš veidojis scenogrāfiju vairākiem Māras Ķimeles iestudējumiem Valmieras teātrī, bet izrādās, ka viņš bijis arī aktieris – filmējies Aivara Freimaņa mākslas filmā „Puika” un Viestura Kairiša spēlfilmā „Tumšie brieži”. Pētera Martinsona mērķtiecību spilgti raksturo viņa septiņdesmito gadu vidū uzsāktais savdabīgais projekts, kad viņš nolēma zīmēt savdabīgu "dienasgrāmatu" – proti,  katru dienu viņš bija apņēmies uzzīmēt vismaz vienu zīmējumu un tieši tā arī darījis, katru rītu, vēl neizkāpis no gultas, zīmējis, tā inteliģenti sagatavojoties dienai, kas nāk. Un šo apņemšanos nav traucējusi pat lauzta roka. Pret citiem keramiķis allaž centies būt atvērts, apkārtējos aizrāvis jaunām idejām, pratis aizraujoši pārstāstīt kādas interesantas grāmatas vai filmas saturu un uz jautājumu kā tev iet, vienmēr atbildējis - brīnišķīgi.

Lai gan Jaunatnes teātri nodibināja jau pirmajā padomju okupācijas gadā – 1940.gadā – un pirmā izrāde notika 1941.gada 27.janvārī, teātris pa īstam sāka strādāt tikai pēc Otrā pasaules kara. Neskatoties uz tiešo ideoloģisko ietekmi, 50 gadu garumā tajā tika radītas ļoti spilgtas izrādes bērniem, jauniešiem un, protams, visiem skatītājiem. Par to atbildīgi bija režisori Boriss Praudiņš, Pāvels Homskis, Nikolajs Šeiko un Ādolfs Šapiro, kurš teātri vadīja no 1964.gada līdz tā likvidācijai 1992.gadā. Zīmīgi, ka 1940.gadā Latvijas kultūras dzīvē bija pamatīga rosība, organizēja rakstnieku un mākslinieku savienības, pārmaiņas piedzīvoja prese, darbu uzsāka tādi izdevumi kā „Karogs”,  „Literatūras Avīze”, ko ilgus gadus zinājām kā „Literatūra un Māksla”, dibināta fiharmonija un tieši uz šī fona aktuāla kļuva iecere par jauna, speciāli bērniem un jauniešiem domāta teātra veidošanu. Kā rakstīja toreizējais Padomju Latvijas mākslas lietu pārvaldes teātru nodaļas priekšnieks Kārlis Freinbergs, tad no jau esošajiem teātru spēkiem, racionāli tos pārkārtojot, būtu iespējams dibināt Rīgā trešo teātri. Savukārt kādreizējais Rīgas strādnieku teātra mākslinieks Herberts Līkums, kuru 1940. gada augustā iecēla par Kultūras departamenta direktoru, laikrakstā „Darbs” izteicies, ka pašlaik projektē Revolūcijas teātri un Ceļojošo bērnu teātri, kurā darbosies arī leļļu teātris. Visi šie fakti apliecina vienu – jaunu teātri vajadzēja. Sapulču protokoli liecina, ka, domājot par jaunu teātri, kaislības virmojušas arī ap tā nosaukumu, un gan dibināšanas fakts, gan nosaukums Bērnu un jaunatnes  teātris apstiprināts Latvijas komjaunatnes centrālajā komitejā. Pie teātra dzimšanas stāvēja cilvēki, kuri ticēja, ka Latvijai iespējama neatkarība PSRS sastāvā – toreizējais LPSR Tautas izglītības komisārs, rakstnieks Jūlijs Lācis, Mihaila Čehova latviešu audzēkņi Irīna un Kārlis Liepas un citi, bet par jaunā teātra direktoru tika iecelts agrākais Nacionālā teātra aktieris Rūdolfs Baltaisvilks. Kā atceras Rūdolfs Baltaisvilks, tad bērnu un jaunatnes teātri noorganizēja apbrīnojami ātrā laikā un dažās nedēļās tika nokomplektēta trupa, kas sastāvēja no jauniem aktieriem. Pirmās sezonas galveno lomu atveidotājs bija vien pāris sezonu Nacionālajā teātrī pieredzējušais Vilis Ķimelis. Ar teātri ir ciešas saites režisores Māras Ķimeles dzimtai, jo tieši viņas vectēvs Jūlijs Lācis ataicināja no Maskavas savu meitu Dagmāru, kura saskaņā ar tālaika prasībām kļuva par jaunā teātra politiskās daļas vadītāju. Jūliju Lāci pašu gan par nelojalitāti padomju valdībai apcietināja un nošāva vēl pirms jaunā teātra pirmās izrādes 1941. gada 27. janvārī. Tā bija Alekseja Tolstoja „Zelta atslēdziņa”, kurā Buratīno spēlēja Vilis Ķimelis, Māras Ķimeles tētis. Teātrim tolaik neklājās viegli, pat lāga savu māju nebijis, pirmajā sezonā darbojušies gan Lielajā ģildē, gan Krievu drāmas teātrī, Ebreju teātrī, Pionieru pilī, kas tagad ir prezidenta pils, kino „Metropole”. Mēģinājuši gandrīz visu ievērojamāko Rīgas sabiedrisko ēku trepju telpās un koridoros. Bet pirmizrādei 1941. gada 27. janvārī atvēlēts Krievu drāmas teātris. Neraugoties uz finansiālajām grūtībām uz skatuves bija panākts iespaidīgs un skaists skats – viļņojās ezers ar vardēm, kā raibs vilinošs Ziemassvētku tirdziņš izvērtās aina ar rotaļlietu pārdevējiem ,kuri bija iecerēti kā glumi un glaimīgi kārdinātāji, kas to tik gaida, lai novirzītu no mācībām. Iestudējuma veidotāji centās radīt dzīvespriecīgas pasakas atmosfēru, īpaši spriedzi radīja cīņa starp Buratīno un Karabasu Barabasu, kurš nepārtraukti pinies un klupis savā garajā bārdā. Zālē skanēja smiekli, bērni iejaucās izrādes norisē, brīdinot Buratino par lapsu Alisi un Runci Bazilio. Līdzās cīņai pret Karabasu Viļa Ķimeļa atveidotais Buratino esot uzsācis cīņu par cilvēka garīgo atbrīvošanos un dzīvi laimīgajā zemē, kura gan izskatījās mazliet komiski, kad izrādes noslēgumā bungu ritmā uz skatuves izsoļoja pionieri sarkanos kaklautos, ka simbolizēja, ka visi bērni tagad dzīvos priecīgi un laimīgi. Neraugoties uz šo plakātisko finālu, pirmais Jaunatnes teātra iestudējums tomēr aicināja nesamierināties ar ļaunumu un tas rosināja mazo skatītāju iztēli un lika līdzpārdzīvot.

26. janvāris ir dzimšanas diena Marijai fon Trapai, sievietei, kuru, pateicoties filmai „Mūzikas skaņas”, zina teju visa pasaule. Dziedošās fon Trapu ģimenes stāsts nav iedomājams bez Marijas Augustas Kučeras, kura piedzima Austrijā, Tirolē 1905. gada 26. Janvārī. Bērnība un skolas gadi Marijai pagāja internātā, kas tolaik nozīmēja dzīvi tālu prom no mājām. Pēc skolas beigšanas Marija iestājās augstskolā Vīnē, bet, kad studiju planus izjauca ekonomiskā krīze, Marija jau bija pieņēmusi lēmumu, ka viņa savu dzīvi veltīs Dievam, jo viņš bija tas, kuram kopš agras bērnības meitene bija uzticējusies un tā Marija Augusta Kučera kļuva par novici Nonbergas benediktīniešu māsu kolosterī Zalcburgā. Tālāk viss tiešām notika, kā vēlāk redzam filmā mūzikas skaņas – pēc klosterī pavadīta gada Mariju nosūtīja pildīt mājskolotājas darbu septiņiem atvaļināta jūras kapteiņa fon Trapa bērniem, kuriem nācies šķirties no savas mammas Agates. Austroungārijas kara flotes virsnieks un zemūdenes kapteinis Georgs fon Traps leģendārs kļuvis Pirmā pasaules kara laikā un par nopelniem tēvijas labā viņš bijis apbalvots ar visiem iespējamajiem tā laika augstākajiem apbalvojumiem. Pēc sievas nāves fon Traps esot izmisīgi meklējis saviem bērniem audzinātāju, kas spētu aizstāt māti. Četru gadu laikā viņas nākušas un gājušas, jo Marija Kučera bērniem bijusi divdesmit sestā šo četru gadu laikā. Marijai, kā filmā redzam, izdevies apbrīnojami ātri atrast kopīgu valodu gan ar bērniem, gan viņu tēvu. Marija atklāja arī to, ka bērni ir muzikāli, bet bijuši pilnīgi neizglītoti šai jomā, viņi, būdami austrieši, nav zinājuši nevienu tautas dziesmu. Tikmēr Marijai, kura studiju gados bija izstaigājusi krustu šķērsu nomaļus Alpu ciematus, klausoties un pierakstot paaudžu paaudzēs dziedāto, dziesmu bija pārpārēm. Mācot dziedāt bērnus, kopīgajai dziesmai pievienojās ar kapteinis fon Traps, un pavisam neilgi pēc tam, kad Marija bija uzsākusi guvernantes gaitas Trapu mājā, viņa kļuva par fon Trapa kundzi. Un divus gadus pēc kāzām piedzima abu pirmā meita Rozmarija un pēcāk Eleonora. Trapu muzikālā karjera sākās pateicoties ģimenes bikstēvam, tēvam Vasneram, jaunam priesterim, kura mūzikas mīlestība un organizatora talants bija tas, kas Trapu ģimenes kopdziedāšanu Ziemasvētkos izveda dziļākos ūdeņos. Kad tautasdziesmas un Ziemassvētku korāļus nomainīja Šūberta, Baha un Brāmsa skaņdarbi, ģimene pateicoties pasaulslavenās operdīvas Lotes Lēmanes ieteikumam, piedalījās Dziesmu ansambļu festivālā, kur, iegūstot pirmo vietu, aizsākās ģimenes muzikālā karjera – mājas dziedāšanas vakari kļuva par mēģinājumiem, bet vaļasprieks par profesiju, jo pēc Zalcburgas festivāla pie dziedošās ģimenes ar lūgumiem un uzaicinājumiem ieradās visi Eiropas valstu impresāriji un ģimene koncertēja visa Eiropā. Vācijai okupējot Austriju, tās vadītāji jau bija noskatījuši fon Trapus un viņi bija uzaicināti piedalīties fīrera dzimšanas dienas svinībās, bet tā kā fon Traps jau atteicis Vācijas kara flotes ministrijai pārņemt zemūdeņu bāzi Adrijas jūrā, bet vecākais dēls atteicies ieņemt atbildīgu amatu Vīnes kara hospitālī, saprotot, ka  trīs reizes atteikt Hitleram būtu bīstami, tāpēc ģimene pieņēma lēmumu doties trimdā dienu pirms robežu slēgšanas. Viņi nokļuva Itālijā, tad Londonā un tālāk Amerikā, kur fon Trapi aktīvi koncertēja, sagaidīja pasaulē savu trešo bērnu – Johannesu. Lai arī ar koncertēšanu Amerikā fon Trapiem gāja kā pa celmiem, viņi koncertceļojuma laikā noskatīja īpašumu vietā, kas ļoti atgādināja Austriju, tur uzcēla māju un apmetās uz dzīvi Vermontā. Kara laikā ģimene nodibināja palīdzības organizāciju Austrijai. Kad kapteinis fon Traps mira, ģimene savā muzikālajā pulkā uzņēma tos, kuri vēlējās būs kopā ar viņiem, radot kopienu „Cor unum”, bet, kad beidzās fon Trapu 30 gadu ilgusī muzikālā darbība, Marija ar trīs bērniem kļuva par misionāriem un devas uz Klusā okeāna dienvidu salām, bet atgriezusies Vermontā, līdz 82 gadu vecumam, kad tika aizsaukta mūžībā, vadīja fon Trapu ģimenes ligzdu.  Marija fon Trapa savu dzīvi nodzīvoja ar stingru pārliecību, ka dzīvē laimei vajag tikai vienu - mīlestību.

8. gadsimta vidū līdz tam Arābu kalifātā valdījušo Umajādu dinastiju gāza jaunie varas pretendenti – Abāsīdi. Izšķirošā kauja notika tagadējās Irākas teritorijā pie Zabas upes 750. gada 25. janvārī. 7. gadsimtā Tuvajos austrumos sākās islamticīgo arābu ekspansija. Bruņoti ar jaunu konsolidējošu reliģiju un gadsimtos izkoptu karotprasmi, šie tuksnešu jātnieki dažās desmitgadēs pakļāva Sīriju, Palestīnu, Persiju un Ēģipti, izveidojot savu lielvalsti – kalifātu. Tomēr jau drīz starp arābu klaniem sākās nežēlīga cīņa par varu. 661. gadā pravieša Muhameda pēcnācējus no varas padzina konkurējošā Umajādu dzimta. Šī cīņa uz visiem laikiem sašķēla islāma pasauli divās nometnēs, no kurām viena – šiīti – uzskatīja, ka pār kalifātu drīkst valdīt tikai pravieša Muhameda pēcteči. Iekarojumi Umajādu vadībā turpinājās, taču Umajādu vara nebija sevišķi stabila. Viņu autoritāti pastāvīgi apdraudēja šiīti un citas kustības, kuras viņus uzskatīja par neleģitīmiem valdniekiem. Pie tam milzīgajā valstī arābi veidoja tikai nelielu valdošo slāni, bet viņu pakļautās tautas kultūras un sociālās organizācijas ziņā bieži bija pārākas par iekarotājiem. Arī islāmā pārgājušos nearābus Umajādi joprojām uzlūkoja kā otrās šķiras pavalstniekus. Nepilnu gadsimtu pēc Umajādu nākšanas pie varas kalifātu satricināja plašs pilsoņu karš, kas iezīmēja šīs dinastijas galu. Par Umajādu varas pārņēmējiem kļuva Abāsīdi – dzimta, kura par savu ciltstēvu uzskatīja pravieša Muhameda tēvoci un līdzgaitnieku Abāsu ibn Abdulmutalibu. Abāsīdi rīkojās ļoti pārdomāti, pakāpeniski un slepeni vairāku desmitgažu laikā izplatot idejas par varas atgriešanu pravieša mantinieku rokās. Pie tam sākotnēji viņi nebūt nepozicionēja sevi kā galvenos pretendentus, ciktāl par tādiem pirmkārt bija uzskatāmi Umajādu nogalinātā pravieša Muhameda mazdēla Huseina ibn Ali pēcnācēji. Par Abāsīdu bāzi kļuva Horasāna – teritorija, kas aptvēra tagadējās Irānas ziemeļaustrumus un tai piegulošos Afganistānas un Turkmēnijas rajonus. Tā bija kalifāta pierobeža, kur arābu ienācēji bija visvairāk sajaukušies ar vietējiem persiešiem, kopīgi ar viņiem pastāvīgi atvairījuši tjurku cilšu uzbrukumus no ziemeļiem un izveidojuši spēcīgu lokālu identitāti. Sacelšanās sākās Mervas pilsētā, tagadējās Turkmēnijas teritorijā, 747. gadā. Tās priekšgalā nostājās Abu Muslims, domājams, persiešu izcelsmes karavadonis. Par sacelšanās simbolu kļuva melns karogs, ar kādu, saskaņā ar leģendu, bija gājis cīņā pravietis Muhameds. Sacēlušos rindās bija kā arābi, tā nearābi, un pēdējie, ja pieņēma islāmu, tika uzskatīt par līdzvērtīgiem. Abu Muslimam bija liela autoritāte, un sākumā nelielie un slikti bruņotie sacēlušos spēki strauji auga. Domājams, sākotnēji Umajādu kalifs Marvans II neuztvēra Horasānā notiekošo sevišķi nopietni, jo līdzīgas sacelšanās tolaik pastāvīgi uzliesmoja visā kalifātā, un līdz šim tās bija izdevies apspiest. 748. gada nogalē jau visa Persija bija sacēlušos rokās, un viņi izvērsa uzbrukumu Mezopotāmijā – tagadējā Irākā. Šajā brīdī Abāsīdi beidzot nepārprotami iznāca priekšplānā. 749. gada novembrī Kufas pilsētā pie Eifratas Abāsīdu vadonis as-Safāhs tika pasludināts par jauno kalifu. Kalifs Marvans II beidzot bija sapulcinājis savu armiju, un abi spēki sastapās izšķirošajā kaujā pie Zabas upes tagadējās Irākas ziemeļdaļā 750. gada 25. janvārī. Umajādu armija, vismaz pēc hronistu sniegtajām ziņām, bija vairākas reizes lielāka, pie tam tajā bija karos pret Bizantiju rūdīti veterāni, tomēr Abāsīdu panākumi bija smagi iedragājuši šīs armijas morāli. Par kaujas gaitu nav daudz ziņu. Izšķirošā, domājams, bija Umajādu kavalērijas iznīcināšana nesekmīgajos uzbrukumos precīzi izkārotajām Abāsīdu vienībām. Pēc tam Marvana armija atkāpās, tad jau bēga un tika nežēlīgi apkauta. Pēdējais Umajādu kalifs tika nogalināts pusgadu vēlāk Ēģiptē. Jaunie kalifāta saimnieki – Abāsīdi – gan nespēja pārņemt savā kontrolē visas kādreizējās Umajādu teritorijas, taču izveidoja daudz stabilāku valsti. Tieši Abāsīdu kalifāta laiks no 8. līdz 13. gs. tiek dēvēts par „Islāma zelta laikmetu”.

1972. gada 24. janvārī Guamas salas džungļos tika nejauši notverts Soiči Jokoi – bijušais Japānas impērijas armijas seržants, kurš te bija slēpies kopš 1944. gada. Līdzīgi gadījumi zināmi arī citur Dienvidaustrumāzijā, un arī Baltijā ir bijuši mežabrāļi, kuri pēc Otrā pasaules kara vienatnē slēpušies mežā desmitiem gadu. 1944. augustā, divdesmit dienas ilgā kaujā Savienoto Valstu spēki atbrīvoja no japāņiem Guamas salu. No vairāk nekā 18 000 vīru lielā japāņu garnizona gūstā tika saņemti apmēram 1250; pārējie krita. Taču viens – seržants Soiči Jokoi – slēpās salas džungļos turpat 28 gadus, līdz tika nejauši notverts 1972. gada 24. janvārī. Seržantu Jokoi atklāja divi vietējie iedzīvotāji, kuri nodarbojās ar garneļu zveju nomaļā salas nostūrī. Kad atklājās, ka savādā, no augiem darinātā apģērbā tērptais večuks ir japānis, viens no sagūstītājiem gribēja nabadziņu uz vietas piebeigt. Neilgi pēc kara šādi japāņu mežabrāļi bija noslepkavojuši viņa krustmeitu. Otram zvejniekam tomēr izdevās pārliecināt savu biedru, ka gūsteknis nododams varasiestādēm. Tā nu pēc 31 gada prombūtnes seržants Jokoi varēja atgriezties dzimtenē. 28 gadus viņš bija vienatnē slapstījies Guamas džungļos, mitinājies pazemes alā; pārticis un visu citu dzīvei nepieciešamo ieguvis no dabas veltēm. Mežu nav pametis arī pēc tam, kad atradis no lidmašīnām izkaisītas skrejlapas ar paziņojumiem par kara beigām, jo baidījies no vietējo iedzīvotāju atriebības par japāņu okupantu zvērībām. Seržants Jokoi ne tuvu nebija vienīgais Japānas impērijas karavīrs, kurš pēc Otrā pasaules kara ilgāku laiku slēpās Austrumāzijas džungļos. Kapitulācijas brīdī japāņu vienības joprojām bija izkaisītas milzīgā teritorijā no Mandžūrijas ziemeļos līdz Javai un Timorai dienvidos. Daudzi karavīri tikai ar novēlošanos uzzināja par kara beigām, taču dažos gadījumos japāņi, arī informēti par kapitulāciju, turpināja pretoties. Saskaņā ar Japānas impērijas armijas kārtību nolikt ieročus drīkstēja tikai pēc tiešā komandiera pavēles. Līdz pat 1974. gadam Filipīnās pretošanos turpināja leitnants Hiro Onoda, kura komandētajā izlūku vienībā sākumā bija četri vīri. 1972. gadā Onodas pēdējais līdzbiedrs krita sadursmē ar policiju, un komandieris palika viens. Galu galā viņu izdevās uzmeklēt japāņu studentam Norio Suzuki, ar kura starpniecību tika atrasts Onodas kādreizējais komandieris majors Taniguči, kurš ieradās Filipīnās un pavēlēja Onodam nolikt ieročus. Vēl ilgāk – līdz 1974. gada decembrim – Indonēzijai piederošajās Moluku salās mežā nodzīvoja Taivanā dzimušais Japānas armijas kareivis Teruo Nakamura. Dienvidaustumāzija ar tās džungļiem, kalniem un silto klimatu ir pateicīga vieta, lai te ilgi slēptos. Tomēr līdzīgi stāsti ir arī Eiropai – jo sevišķi jau Baltijas valstīm, kur kara beigās mežā devās tūkstošiem vietējo iedzīvotāju, lai cīnītos pret padomju okupāciju. Igauņu nacionālais partizāns Augusts Sabe pēc viņa vienības sagrāves 1952. gadā turpināja slēpties mežos līdz 1978. gadam. Pa laikam viņš slepeni apmeklēja savus atbalstītājus, kuru kļuva arvien mazāk – vieni nomira, citi pārcēlās uz pilsētām. 70. gadu otrajā pusē Sabem nācās pārtikas iegūšanas nolūkos vairākkārt apzagt veikalus un pienotavas, kas izraisīja varas iestāžu uzmanību. Augustu Sabi izsekoja, bet kad civilā ģērbtie drošībnieki mēģināja viņu apcietināt, 69 gadus vecais vīrs metās upē un vai nu noslīka, mēģinot izmukt, vai apzināti noslīcinājās. Savukārt latvietis Jānis Pīnups, dezertējis no Sarkanās armijas 1944. gada augustā, vairāk nekā 50 gadus ar tuvinieku atbalstu nelegāli dzīvoja dzimtajā Pelēču pagastā, tagadējā Preiļu novadā. Viņš legalizējās tikai 1995. gadā, kad Latviju bija atstājis Krievijas karaspēks.  

Vladimirs Ļeņins bija redzamākā figūra 20. gs. sākuma krievu radikālo marksistu – boļševiku – kustībā. Viņa vadībā boļševiki 1917. gadā sagrāba varu Krievijā un sāka būvēt jauna tipa valsti saskaņā ar savām idejiskajām dogmām. Jau dažus gadus vēlāk Ļeņina veselība strauji pasliktinājās un 1924. gada 21. janvārī viņš mira. 1924. gads Maskavai un visai Padomju Savienībai pienāca diezgan optimistiskā gaisotnē. Pilsoņu kara, vispārējā sabrukuma un bada šausmas bija pārdzīvotas, jaunā ekonomiskā politika ļāvusi izveidoties daudzmaz normālam tirgum, līdz ar to tauta bija kaut cik paēdusi, zemnieki vairs nedumpojās. Stabilitātes gan nebija jaunās boļševiku valsts varas virsotnē. Kā jau tas notiek ar vairumu revolūciju, kad vara bija sagrābta, kontrrevolucionāri un interventi sakauti, sākās diezgan nežēlīga ietekmes dalīšana starp revolūciju izcīnījušajiem. Sevišķi asa šī cīņa bija kļuvusi pēdējā gadā – kopš revolūcijas galvenais vadonis Vladimirs Ļeņins pēc pārciestā trešā insulta paralizēts un bez runas spējām gulēja savā ārpilsētas rezidencē Gorkos. Šķiet, tikai vadoņa dzīvesbiedre Nadežda Krupska vēl cerēja, ka viņš vēl varētu atlabt. Visi citi gaidīja nenovēršamo finālu, kas arī pienāca 1924. gada 21. janvārī. Ļeņins mira 53 gadu vecumā. Kā oficiālais vadoņa nāves cēlonis tika minēta cerebrālā arterioskleroze vai ceturtais insults, taču jau visai drīz sāka cirkulēt baumas, ka revolūcijas vadonis esot sirdzis ar sifilisu. Pavisam nesen atklātībā nākuši dokumenti apliecina, ka Vladimiram Uļjanovam (Ļeņinam) jau 25 gadu vecumā tiešām konstatēta šī seksuāli transmisīvā slimība, un 1923. gadā starp viņam izrakstītajām zālēm bijis salvarsāns – tobrīd modernākais un iedarbīgākais līdzeklis minētās infekcijas ārstēšanai. Protams, nevar apgalvot, ka studiju gados iegūtā nelāgā kaite ir vienīgais Ļeņina nāves cēlonis. Profesionālā revolucionāra dzīves gaitas nav veselību saudzējošas. Desmiti gadu, kas pavadīti izsūtījumos un cietumos, mētājoties apkārt bez pastāvīgiem ienākumiem un dzīvesvietas, pēc tam neizbēgami intensīvs darbs jaunās boļševiku valsts vadītāja amatā – tas viss arī noteikti nebija palicis bez sekām. Jau pēc pirmā insulta 1922. gada maijā, kas izraisīja daļēju paralīzi, Ļeņins nodiktēja dzīvesbiedrei tekstu, kurš vēlāk ieguva „Ļeņina testamenta” nosaukumu. Dokumentā, kuru Krupska nosūtīja partijas centrālkomitejai nākamajā dienā pēc vīra nāves, ir teikts: „Domāju, ka galvenais stabilitātes jautājumā ir tādi CK locekļi kā Staļins un Trockis. Viņu savstarpējās attiecības, manuprāt, veido lielāko pusi no šķelšanās briesmām, no kuras var izvairīties. (..) Biedrs Staļins, kļuvis par ģenseku, ir koncentrējis savās rokās neaptveramu varu, un es neesmu drošs, vai viņš spēs vienmēr pietiekami uzmanīgi lietot šo varu. No otras puses, biedrs Trockis ievērojams ne tikai ar izcilām spējām. Personiski viņš ir, laikam gan, pats spējīgākais cilvēks šajā CK, bet arī pārlieku apveltīts ar pašpārliecinātību un aizraušanos ar lietas tīri administratīvo pusi.” Dienu vēlāk Ļeņins nodiktējis vēl šādu tekstu: „Staļins ir pārāk rupjš, un šis trūkums, kas ir visnotaļ pieciešams mūsu, komunistu, vidē un saskarsmē, nav paciešams ģenseka amatā. Tāpēc es ierosinu biedriem apsvērt veidu, kā pārvietot Staļinu no šīs vietas un iecelt šai vietā citu cilvēku.” Bet neviens no tobrīd boļševiku partijas varas virsotnē esošajiem nav ieinteresēts pildīt Ļeņina pēdējo gribu. Pat Trockim testaments nav sevišķi labvēlīgs, jo, ja ievēro viņa raksturojumu šajā dokumentā, viņš diezin vai varētu kļūt par to cilvēku, kurš nomainītu Staļinu. Vēl mazāk Staļina nomaiņu grib Trocka pretinieki un Staļina tā brīža sabiedrotie. Neviens no viņiem – ne Grigorijs Zinovjevs, ne Ļevs Kameņevs, ne Nikolajs Buharins – tobrīd neparedz, ka viņus visus, visus kā vienu nostums no varas virsotnes un pēc tam nežēlīgi iznīcinās, līdz šai varas virsotnē paliks tikai viņš – Josifs Staļins, Vladimira Ļeņina varas īstenais un, iespējams, arī cienīgākais mantinieks.

1986. gada 20. janvārī Lielbritānija un Francija izsludina plānus būvēt tuneli zem Lamanša jūras šauruma, kas savienos abas valstis. 1986. gada 20. janvāris bija diena, kad britu premjeministre par dzelzs lēdiju dēvētā Mārgareta Tečere un Francijas prezidents Fransuā Miterāns pasaulei paziņoja, ka pieņemts lēmums izbūvēt tuneli zem Lamanša jūras šauruma. Mārgareta Tečere tajā dienā sacīja šādus vārdus: "Apvienotā Karaliste un Francija šodien, pamatojoties uz ekspertu ziņojumiem, ir nolēmušas savienot abas valstis ar divu urbumu tuneli." Vienošanos par celtniecību parakstīja pāris nedēļas vēlāk, 1986. gada 12. februārī, bet pati būvniecība sākās 1988. gadā. Izbūvi veica 11 par kurmjiem iesauktās speciālās tuneļu rakšanas mašīnas un zinātāji teic, ka divas no tām joprojām atrodas kaut kur zem Lamanša šauruma, jo izrādījies, ka lētāk tās atstāt tuneļa sānu ejās, nevis atgādāt uz Lielbritāniju vai Franciju. Lai gan parasti, runājot par Lamanša tuneli, tiek izmantots vienskaitlis, patiesībā šī būve sastāv no trim atsevišķiem tuneļiem. Divos norit dzelzceļa satiksme abos virzienos, bet trešais paredzēts apkalpošanas darbiem un vilcienu pasažieru evakuēšanai ārkārtas gadījumos. Pavisam celtniecībā bija iesaistīti gandrīz 14 000 inženieru, kalnraču un palīgstrādnieku, turklāt aptuveni divas trešdaļas no viņiem strādāja šauruma britu pusē. Tieši tur ik pa laikam radās dažādas problēmas – te valdība laikus nepiešķīra vajadzīgo finansējumu, te strādnieki, solidarizējoties ar Tečeres slēgto ogļu ieguves šahtu darbiniekiem, uzsāka streiku un tamlīdzīgi. Starp citu, tuneļa celtniecības laikā nelaimes gadījumos dzīvības zaudēja desmit cilvēku, un astoņi no viņiem bija  briti. Turklāt celtniecības izmaksas pieauga par vairāk nekā četriem miljardiem mārciņu, pārsniedzot projekta sākotnēji plānotās izmaksas pat par 80 %. Par spīti likstām, kas vajāja celtniecības darbus, 50 kilometru garo tuneli izbūvēja salīdzinoši ātri – pēc nepilniem sešiem gadiem 1994. gada 6. maijā karaliene Elizabete II un Francijas prezidents Miterāns svinīgi atklāja Lamanša jeb Eiro tuneli. Atklāšanas ceremonijā Miterāns Elizabetei otrajai teica, ka “tagad mums, kundze, ir arī sauszemes robeža”. Briti gan ironizējuši, ka  Lielbritānija ir un paliek sala arī pēc tuneļa ierīkošanas.  Kaut būvi pabeidza triecientempā, gan briti, gan franči ironizēja, ka tuneļa celtniecība ilgusi gandrīz 200 gadu, jo pirmais būves plāns tika izstrādāts jau 1802. gadā. To toreizējam Francijas imperatoram Napoleonam Bonapartam piedāvājis realizēt kalnrūpniecības inženieris Albērs Matjē-Favjē. Viņa plāns paredzēja izbūvēt tuneli, pa kuru varētu kursēt pajūgi, bet Lamanša šauruma vidū tiktu izveidota mākslīga sala, kur braucēji nomainītu zirgus. Tiesa šo plānu nerealizēja, jo inženieris ar projektu klajā nāca brīdī, kad Napoleons bija sagājis naidā ar citām Eiropas lielvarām un kopīgs celtniecības projekts nebija iedomājams pat pārdrošākajos Napoleona sapņos. Pēc Bonaparta gāšanas bijuši vēl vairāk nekā simt dažādu tiltu un tuneļu projekti, turklāt par savienojumu domāts kā vienā, tā otrā Lamanša šauruma pusē. 1878. gadā par sākti būvniecības darbi, un bija atrasti risinājumi virknei tehnisku problēmu, taču projektu nepabeidza, aizbildinoties ar stratēģiskām interesēm – kara gadījumā ienaidnieks taču var izmantot tuneli iebrukumam Anglijā. Vēlreiz pie tuneļa idejas Francija un Apvienotā karaliste atgriezās 20. gadsimta 50. gados, un, jau atkal uzsāka celtniecības darbus, bet attapās, ka tomēr tik vērienīgam projektam naudas nebūs, un doma par tuneļa būvi tika iesaldēta, līdz Mārgareta Tečere tam ķērās klāt un panāca tā realizāciju.

1717. gada 19. janvāri pasaulē nāca Johans Georgs Eizens, viņš bija viens pirmajiem, kurš aizstāvēja ideju par zemnieku tiesībām uz zemes īpašumiem Latvijā, kaismīgs dzimtbūšanas kritizētājs, bet izrādās arī dārzeņu un zaļumu kaltēšanas zinātnes pamatlicējs. Johans Georgs Eizens fon Švarcenbergs bija Apgaismības laika  luterāņu mācītājs, teologs un literāts, bijis arī Kurzemes hercoga Pētera Bīrona padomnieks un Academia Petrina  goda profesors tautsaimniecībā. Vēl viņa vārds vēsturē palicis ar to, ka kritizējis dzimtbūšanu. Bet izrādās, ka viņu mēdz dēvēt par pamatlicēju zinātniskai dārzeņu un zaļumu žāvēšanai un kaltēšanai. Piedzima Johans Georgs tagadējā Bavārijā luterāņu mācītāja ģimenē. Diezgan likumsakarīgi, ka pēc mācībām mājās tēva vadībā, viņš turpināja izglītoties un studēja teoloģiju Jēnas Universitātē. Pēc studiju beigšanas viņš devies uz Livoniju, kur Vidzemes guberņā vispirms strādājis par mājskolotāju, bet pēc tam kļuva par mācītāju. Tas bija laiks, kad mācītājs sarakstīja četrus darbus par dzimtbūšanas kaitīgumu, tiesa tikai divi no tiem piedzīvoja publikāciju. Piemēram,  rakstā "Sistemātisks apcerējums par valsts saimniecisko pamatiekārtu" viņš rakstīja par zemnieku atbrīvošanu, jo Eizens uzskatīja, ka cilvēkus veido sociālā vide, kurā viņi atrodas, un ka labklājību varot celt ar saprāta un taisnības principiem, nevis ar varmācību un cilvēku izmantošanu. Un ka zemnieku dzimtbūšana ir kaitīga tiklab kungiem, kā valstij. Eizens dzīvoja Vidzemes guberņā līdz brīdim, kad ar vietējiem muižniekiem sākās nesaskaņas par viņa ienākumiem, un mācītājs bija spiests pārcelties uz Pēterburgu. No turienes viņš nonāca toreizējā Mītavā, tagad Jelgavā, kur iestājās dienestā pie Kurzemes hercoga Pētera Bīrona, kļūstot par viņa tausaimniecisko padomnieku. Piemēram, tieši Johans Georgs Eizens būdams Academia Petrina  goda profesors un hercoga Bīrona tautsaimniecisko jautājumu  padomnieks, izstrādājis Rundāles pils apsaimniekošanas plānu, pēc kura izveidoti divi augļu dārzi, vīna kalns un apiņu dārzs. Starp citu arī no Kurzemes hercoga Pētera Eizens devies prom ar skandālu, jo atkal viņš kritizējis dzimtbūšanu.  Un kamēr vēsturē skaļāk Eizena vārds palicis saistībā ar dzimtbūšanas kritiku, izrādās, ka viņa vārds cieši saistīts ar ieguldījumu sadzīves un veselības jautājumu pētīšanā un dažādu padomu sniegšanā. Eizenam bija arī gana plašas un daudzpusīgas zināšanas, ja reiz viņa kontā ir "Mācība par koku pārstādīšanu", "Saimnieciskas pārdomas par zvejniecību Peipusa ezerā", "Piezīmes par kūdras lietderību degvīna tecināšanā", "Pieredzē apstiprināti līdzekļi, kā aizaudzēt izpuvušās vietas rudzu laukā", kā arī vairākas grāmatas par potēšanu pret bakām un šajā kontekstā – dzīves atvieglošanu mātēm. Eizens arī sarakstījis tādas  grāmatas kā "Mācība par vispārīgu garšaugu un sakņu kaltēšanu", kas izdota Rīgā 1772. gadā un pēc tam tulkota piecās valodās. Tāpat viņš sarakstījis grāmatu "Māksla izkaltēt un saglabāt garšaugus un saknes – jauna veida pārtikas radīšana". Un tieši šis apcerējums par garšaugu un sakņu konservēšanas metodes izstrādi zinātniskā līmenī ļāva iekarot Eizenam Eiropas augstākās sabiedrības atzinību. Zinātāji teic, ka viņš ir vīrs, no kura vēlāk mācījušies izcilākie Francijas pavāri.

1943. gada 18. janvārī Sarkanā armija pārrāva Vermahta fronti pie Ļeņingradas, pārtraucot 16 mēnešus ilgušo pilsētas totālo blokādi. Operācija „Iskra” – „Dzirkstele”. Tā Padomju armijas virspavēlniecība bija nodēvējusi kaujas operāciju, kura sākās pašā padomju–vācu frontes ziemeļu galā 1943. gada janvārī. Šeit, pie Ladogas ezera dienvidu krasta Vermahts kontrolēja joslu, kuru vācieši dēvēja par „Flaschenhals” – „Pudeles kaklu”. Apmēram 12 kilometrus garš ezera krasta posms tālāk iekšzemē papletās nedaudz platāks – līdz kādiem 17 kilometriem. Šis „Pudeles kakls” bija pēdējais šķērslis, kas šķīra aplenkto Ļeņingradas pilsētu no pārējās vācu neieņemtās Krievijas teritorijas. Pēdējais, kas turēja Ļeņingradu blokādē, kurā tā bija pavadījusi nu jau gadu un četrus mēnešus. Ļeņingradas blokāde ir viena no smagākajām humānajām katastrofām ne vien 2. pasaules kara, bet visu karu un militāro konfliktu vēsturē. Pilsētā, kur pirms kara sākuma dzīvoja apmēram 4 miljoni cilvēku, aplenkuma pārraušanas brīdī bija atlikuši vairs tikai kādi 800 tūkstoši, pie kam gandrīz puse no tiem bija Ļeņingradas frontes karavīri, no kuriem daudzi pirms kara dzīvojuši citur. Kopējais upuru skaits joprojām paliek nenoskaidrots. Nirnbergas starptautiskajā tribunālā figurējis skaitlis 632,000 bojāgājušo civiliedzīvotāju. Citas aplēses svārstās no 400 tūkstošiem līdz pat miljonam, lielā mērā arī tāpēc, ka daudzi blokādi pārcietušie mira vēlāk, jau evakuēti no pilsētas, bet drausmīgajos apstākļos neglābjami novārguši un nomocījušies. No aviācijas bombardēšanas un artilērijas apšaudēm bojā gāja tikai kādi 3% bloķētajā pilsētā – visi pārējie mira bada nāve vai nosala blokādes pirmajā un otrajā ziemā, kuras, cita starpā, arī bija padevušās aukstākas nekā parasti. Blokādei droši vien nebūtu tik katastrofālu seku, ja Vermahts jau pirmajos kara mēnešos Padomju Savienībā negūtu necerētus panākumus. Jau mēnesi pēc operācijas „Barbarossa” sākuma vācu armiju grupa „Ziemeļi” ir 100 kilometrus no pilsētas. Augusta beigās somi pietuvojās Ļeņingradai no ziemeļiem, septembra sākumā vācieši noslēdza aplenkuma loku no dienvidiem un austrumiem. Somi apstājas pie savas valsts kādreizējās robežas, no kuras bija spiesti atkāpties Ziemas kara laikā. Vācu mēģinājumi piespiest maršalu Mannerheimu virzīt somu daļas tālāk uz dienvidiem nesekmējās, tomēr savu ieguldījumu Ļeņingradas blokādē somi deva. Negaidīti straujā nonākšana aplenkumā iesprostoja pilsētā daudzus, kuri citādi būtu paspējuši to pamest. Daudzus gadus padomju oficiāla historiogrāfija daudz vēstīja par ļeņingradiešu varonību, bet noklusēja viņu ciešanu patiesos apmērus. Tomēr tos nav grūti iedomāties, ja iztēlojamies, ko modernas pilsētas iemītniekam nozīmē ziemas salā palikt bez pārtikas piegādēm un bez elektrības. Apšaudes un sala dēļ nedarbojās ūdensapgāde, bez elektrības negāja tramvaji, un visur nācās pārvietoties kājām. Ja dzīvoklis atradās vienā, bet darba vieta – otrā pilsētas galā, tad ceļš līdz darbam un atpakaļ vien jau prasīja daudz spēku, kur nu vēl pati strādāšana. Rūpnīcas strādnieks saņēma 250 gramus maizes dienā, kalpotājs – 125 gramus, tāpat bērni un pensionāri. Pie tam maizes kvalitāte bija briesmīga. Uzplauka melnais tirgus, kurā maizi varēja  dabūt – par briljanta gredzenu esot devuši vienu kilogramu. 1943. gada 18. janvārī, pusdesmitos no rīta Ļeņingradas un Volhovas frontu vienības sastapās Strādnieku ciemata Nr.1 nomalē. „Pudeles kakls” ir nolauzts – Ļeņingradas blokāde pārrauta.

1904. gada 17. janvārī Maskavas Dailes teātrī pasaules pirmizrādi piedzīvoja krievu dramaturga Antona Čehova pēdējā luga „Ķiršu dārzs” – vēstījums par 19. gs. Krieviju, kurai neizbēgami jāiet bojā, nespējot pielāgoties jaunā laikmeta prasībām. Krievu valodā, mainoties vārda uzsvaram, mēdz mainīties arī vārda nozīme. Tā Antona Čehova lugas „Ķiršu dārzs” nosaukums precīzi tulkots atpakaļ krievu valodā skanētu „Ви́шневый сад”, taču krieviski to izrunā kā „Вишнёвый сад”, kas latviski drīzāk būtu tulkojams kā  „Ķirškoku dārzs”. „„Ķiršu dārzs” – tas ir lietišķs, komerciāls dārzs, kas nes peļņu. Tāds dārzs vajadzīgs arī šajos laikos. Bet „Ķirškoku dārzs” peļņu nenes, tas sevī, savā ziedošajā baltumā glabā zudušās muižnieku dzīves poēziju. Tāds dārzs aug un zied priekam, izlutinātu estētu acu baudai. Žēl to iznīcināt, bet nākas, jo valsts ekonomiskās attīstības process to prasa.” Tā šo nosaukumā ietverto smalko nozīmes niansi, par kuras atradumu pats Čehovs sajūsminājies, atšifrē krievu teātra korifejs Konstantīns Staņislavskis. Viņa iestudējumā Maskavas Dailes teātrī „Ķiršu dārzs” piedzīvoja savu pasaules pirmizrādi 1904. gada 17. janvārī. Luga ir Antona Čehova pēdējais skatuves darbs, un pirmizrāde notiek pusgadu pirms viņa nāves un nepilnu gadu pirms 1905. gada revolūcijas sākuma. Aizejošo, jaunajam laikmetam pielāgoties nespējīgo Krievijas sociālo realitāti dramaturgs ietvēris ziedošā dārza tēlā, bet briestošo pārmaiņu neizbēgamība viņam izskan vien kā attāli cirvja klaudzini lugas finālā. Lugas darbība risinās kādā Krievijas provinces muižā, kurā ieradusies tās īpašniece Ļubova Raņevska. Kundze pastāvīgi mitinās Parīzē, taču lauku īpašums, kur pagājusi bērnība un jaunības dienas, vairs nedod dzīvei nepieciešamos līdzekļus, un to nākas pārdot. Visi skumst par bojāejai nolemto ķiršu dārzu, taču nevienam nav konkrēta plāna un gatavības to glābt. Galu galā īpašumu nopērk jaunbagātnieks Lopahins – kādreizējo dzimtcilvēku atvase –, kuram šī ir personiska un arī šķiriska uzvara. Spilgta kā nevienā citā Čehova lugā te ir viņam raksturīgā darbība it kā bez kāpinājuma un replikas it kā bez dialoga – tā varoņu savstarpējo attiecību zīmējums veidojas izplūdis un aptuvens, bet jo spilgtāk iezīmējas viņu attiecības ar simbolisko Ķiršu dārzu. Antons Čehovs savu „Ķiršu dārzu” nodēvējis par komēdiju, un tas var šķist paradoksāli. Šo paradoksu nesen pieminēja literatūrzinātniece Līvija Volkova sarunā par Rūdolfu Blaumani raidījumā „Šīs dienas acīm”.  Arī latviešu dramaturģijā ir savs „Ķiršu dārzs” – tā ir Blaumaņa „Indrānu” ošu gatve. Taču ja Indrānu tēvam nav lemts ilgi pārdzīvot savus mirušos kokus, tad Čehova varone Raņevska, pārdevusi Ķiršu dārzu, rezignēta atgriežas Parīzē izlietot par darījumu iegūto summu. Vienīgais, kam luga noslēdzas traģiski, galu galā ir tikai izciršanai nolemtais dārzs. Un, kā ir teicis britu drāmas kritiķis Ēriks Bentlijs, traģēdija no komēdijas atšķiras ar to, ka pirmā pievēršas dzīvības un nāves jautājumiem, bet otrā noņemas tikai ar naudu.

Aromātisks vīns un reibinošā uzvaras garša – tas bija kokteilis, kas 1878. gada 16. janvārī iedvesmojas krievu dragūnu eskadronu uzbrukt veselai turku armijas divīzijai un atņemt tai Plovdivas pilsētu Bulgārijā, tā paglābjot to no izpostīšanas. Plovdiva ir pilsēta Bulgārijas centrālajā daļā, uz dienvidaustrumiem no galvaspilsētas Sofijas. 14. gadsimta vidū pilsēta padevās Osmaņu turku armijai un palika turku varā nākamos piecus gadsimtus, līdz 1878. gada 16. janvārī to straujā uzbrukumā ieņēma krievu armija. Turku kundzības laikā Plovdiva uzplauka. Pilsēta atradās nozīmīgu tirdzniecības ceļu krustpunktā, samērā tuvu Osmaņu impērijas galvaspilsētai Konstantinopolei, bagātas provinces centrā. Te attīstījās amati, notika tirgi, 19. gadsimtā šeit sāka veidoties moderna tekstilrūpniecība un banku bizness. Kad bulgāru atbrīvošanās cīņa pret turkiem 1877. gadā izraisīja Krievu - turku karu, Plovdiva bija lielākā Bulgārijas pilsēta. 1877. gada decembrī krievu armija ieņēma Sofiju, bet 1878. gada janvārī, pēc pusgadu ilgušām kaujām, salauza turku pretestību pie Šipkas pārejas. Turki, iepriekšējo neveiksmju stipri demoralizēti, atkāpās uz austrumiem. Plovdiva bija pēdējais nozīmīgākais atbalsta punkts ceļā uz Konstantinopoli, tomēr turku virspavēlnieks Osmans Pašā necerēja pilsētu ilgi noturēt. Garnizonam bija dota pavēle segt galveno spēku atkāpšanos un pēc tam Plovdivu nodedzināt. Tomēr, par laimi plovdiviešiem, šo pavēli garnizons un tā komandieris Suleimans Pašā tā arī neizpildīja - turku plānus izjauca pēkšņs un, domājams, iepriekš neplānots krievu dragūnu kavalērijas uzbrukums. Plovdiva bija labi nocietināta, un turku divīzija, kura to aizstāvēja, kaut arī nepilnā sastāvā, piederēja pie labākajām Osmaņu armijā. Uzbrūkošā krievu karaspēka komandieris ģenerālis Josifs Gurko, sastapis spēcīgu pretestību, nolēma pilsētu apiet, sagraujot turku flangus un viņus ielencot. 15. janvāra vakarā pie ģenerāļa ar ziņojumu ieradās dragūnu eskadrona komandieris, kapteinis Konstantīns Burago. Brašais kapteinis ziņoja, ka viņa vīri šķērsojuši Maricas upi, ieņēmuši pozīciju un gatavi rītdienas uzbrukumam. "Gaidu turpmākās pavēles!" beigās vēl noskaldīja kapteinis. "Lieliski! Nu tad - ieņemiet Plovdivu!" ar smaidu teica ģenerālis. Tas, saprotams, bija joks. Viens dragūnu eskadrons nekādi nevarēja mēroties spēkiem ar veselu ienaidnieka divīziju - tā būtu pašnāvība. Ģenerālis Gurko, šādi jokodams, rēķinājās ar kapteiņa veselo saprātu, taču viņš nebija apsvēris viņa tā brīža dvēseles stāvokli. Gaisā jau vēdīja tuvās spožās uzvaras priekšnojautas, reibinādamas dragūnus vairāk nekā aromātiskais bulgāru vīns. Bet arī vīns bija, un jo sevišķi tajā vakarā pie Plovdivas. Janvārī arī Bulgārijas centrālajos rajonos temperatūra nereti ir zemāka par nulli. Tā tas bija arī tovakar, un kapteinis Burago, baidīdamies, ka dienas laikā krietni svīdušie eskadrona zirgi varētu apaukstēties, lika lietā senu kavalēristu paņēmienu - viņš pavēlēja padzirdīt lopiņus ar vīnu. Protams, stiprinājās arī paši dragūni, arī kapteinis nepalika bešā. Tā nu, uzklausījis ģenerāļa nenopietni domāto pavēli, Burago auļoja uz eskadrona nometni un komandēja: "Seglos!" Jau pēc kādas pusstundas ap simtu iereibušu krievu dragūnu iereibušu zirgu mugurā brāzās pa Plovdivas ielām, savu nelielo skaitu kompensēdami ar troksni un ātrumu. Nabaga turkiem viņi droši vien šķita kā elles sūtītu šaitanu pulks, un Suleimana pašā karavīri panikā pameta pilsētu. Pārsteigtā ģenerāļa Gurko štābā pienāca kapteiņa Burago ziņojums, ka Plovdiva ieņemta un dragūni nepacietīgi gaida papildspēkus. Ģenerāļa joks savienojumā ar sarkanvīnu bija izrādījies veiksme gan pilsētai, kuru paglāba no nodedzināšanas, gan kapteinim Burago, kurš nopelnīja Jura krustu, plovdiviešu mūžīgu pateicību un vietu pasaules vēstures anālēs.  

1885. gada 15. janvāris pasaules vēsturē iegājis ar to, ka amerikāņu fotogrāfs Vilsons Bentlijs uzņem pirmās sniegpārsliņu fotogrāfijas. Ar aci ir grūti saskatīt, kāda ir sniegpārsla, ja nu vienīgi palaimējas un atsevišķa pārsla uzkrīt uz tumša apģērba, kur to var labāk saskatīt. Tādēļ arī pirmie cilvēku sniegpārslu zīmējumi no vērojumiem ar aci ne vienmēr bija reālistiski. Piemēram, 15. gadsimtā zviedru bīskaps Olavs Magnuss attēloja dažādas sniegpārslu formas – gan tādas, kā apraksta mūsdienu zinātnieki, gan neesošas, piemēram, mēnestiņu un kliņģerīšu formā. Lielākas iespējas mazo brīnumu formas aplūkot radās 17. gadsimtā, kad tika izgudrots mikroskops. Amerikānis Vilsons Bentlijs par sniegpārsliņām sāka interesēties piecpadsmit gadu vecumā, kad viņam dzimšanas dienā uzdāvināja mikroskopu. Aizgrābts ar sniegpārsliņu ledus kristālu skaistumu, viņš mēģināja to fiksēt, tomēr sniegs kusa pārāk ātri. Tad Bentlijs nolēma mikroskopam pievienot fotokameru. Pirmo veiksmīgo sniegpārsliņas fotogrāfiju Vilsonam Bentlijam izdevās uzņemt 19 gadu vecumā. Tas notika 1885. gada 15. janvārī. Viņam pašam pirmajam pasaulē sanāca nofotografēt sniegpārslas mikroskopa palielinājumā, tādējādi pirmo reizi uzskatāmi demonstrēt sniegpārslu kristāliņu skaistumu un daudzveidību. Šo fotografēšanas veidu sauc par fotomikrogrāfiju. Kā fonu amerikānis izmantoja melnu samtu un, protams, fotografēšana notika ārā. Bentlija izstrādātā sniegpārslu fotografēšanas tehnoloģija lielā mērā nav mainījusies arī mūsdienās, turklāt viņa uzņemtie foto bija tik kvalitatīvi, ka tos izdevās pārspēt vien pēc simt gadiem. Kopumā Bentlijs nofotografēja vairāk nekā piecus tūkstošus sniegpārslu. Savas aizraušanās dēļ viņu iesauca par Sniegpārsliņu Bentliju. Pusi no šiem uzņēmumiem viņš 1931. gadā izdeva atsevišķā albumā, tajā pat gadā fotogrāfs aizgāja viņsaulē. Un šo pasauli viņš pameta ar domu, katra sniegpārsla ir atšķirīga un tādējādi pasaulē neeksistē divas vienādas pārslas. Bentlija muzejā Vermontā glabājas aptuveni divi tūkstoši viņa fotogrāfiju. 2010. gadā Ņujorkas izsoļu nams izlika Bentlija uzņemtās sniegpārsliņu fotogrāfijas pārdošanai, un desmit no tiem tūkstošiem fotogrāfiju, kurus Bentlijs uzņēmis ar fotoaparāta un mikroskopa palīdzību, pārdoti izsolē par sākuma cenu 4800 ASV dolāri. Pārdošanai toreiz bija izstādīti arī citi Bentlija darbi, tostarp, ziemas ainavas. Starp citu, katrs no mums bērnībā ir pamēģinājis izgriezt sniegpārsliņas no papīra un visbiežāk tās ir ar četriem, astoņiem vai sešpadsmit stariem, bet izrādās, ka dabā tādu nav. Tas, ka sniegpārslām ir seši stari, skaidrs bija jau sen – pirmā rakstiskā liecība par to ir 135. gadu pirms mūsu ēras. Salīdzinot dažādas sniegpārsliņu formas, var ievērot, ka tās tiecas uzzīmēt vienu un to pašu attēlu – sešskaldņu kristālisko formu, ko mineroloģijā sauc par heksagonālo formu.  

1972. gada 14. janvāris bija diena, kad Dānijas monarhijas grožus no sava tēva karaļa Frederika IX viņam aizejot mūžībā, pārņēma viņa vecākā meita, karaliene Margrēte II. Margrēte II, precīzāk Margrēte Aleksandrīna Torhildrīne Ingrīda, piedzima 1940. gada 16. aprīlī, kā vecākā no karaļa Frederika IX un karalienes Ingrīdas trim meitām. Nākamā karaliene izglītību vispirms ieguvusi privātskolā Kopenhāgenā, tad gadu pavadījusi meiteņu internātskolā Anglijā, vēlāk studējusi aizvēsturisko arheoloģiju Kembridžā, pēcāk politoloģiju Orhūsas universitātē. Izglītības līkloči karalieni izveduši cauri Sorbonnai un Londonas ekonomikas skolai. Topošā karaliene apprecējās 1967.gadā ar franču diplomātu Anrī de Labordu de Monpezā. Pēc gada piedzima pirmais dēls Frederiks, bet vēl pēc gada otrs dēls, kuru topošais karaļpāris nosauca par Joahimu. Neilgi pēc tam, kad karalis Frederiks IX 1971./ 72. gadu mijā teica savu Jaungada uzrunu tautai, viņš saslima. Un pavisam drīz aizgāja viņsaulē un tā Margrēte 1972. gada 14. janvārī 31 gada vecumā kāpa tronī, kļūstot par karalieni. Pēc kronēšanas viņas vīrs Anrī de Labordu de Monpezā kļuva par princi Henriku. Margrētes un Henrika dēli Frederiks un Joahims tolaik bija attiecīgi četrus un trīs gadus veci. Pirmajā uzrunā cilvēkiem karaliene Margrēte II teica: “Mans mīļais tēvs, mūsu karalis, ir miris. Uzdevums, kuru mans tēvs bija veicis gandrīz 25 gadus, tagad gulstas uz maniem pleciem. Es lūdzu Dievu, lai viņš man sniegtu palīdzību un spēku smagā mantojuma nēsāšanai. Lai uzticība, kas tika piešķirta manam tēvam, tiek piešķirta arī man.” Karaliene valdīšanas laikā ieguvusi milzu popularitāti un tautā viņu mīļi dēvē par Margrietiņu. Margrētes II popularitāti ir vairojis viņas mākslinieciskais talants un daudzu valodu prasme. Viņa piedalījusies daiļliteratūras tulkošanā, kā arī radījusi tērpus un scenogrāfiju daudzām lugām un televīzijas seriāliem Dānijā. Karaliene izceļas galvenokārt kā grafiķe un gleznotāja un ir ilustrējusi daudzas grāmatas, tostarp Džona Tolkīna "Gredzenu pavēlnieka" 2002.gada izdevumu. Viņas pusabstraktās gleznas ir izstādītas muzejos un mākslas galerijās gan Dānijā, gan ārvalstīs. Karaliene pati noteic savu stilu un apģērbu izvēlas krāsainu un dažbrīd ekscentrisku. “The Guardian” savulaik viņu ierindojis starp 50 pasaulē labāk ģērbtajām dāmām virs piecdesmit gadu vecuma. Ir arī kāds netikums – Margrēte ir pazīstama kā kaismīga smēķētāja. Lai gan karalienes zobi no smēķēšanas ir nodzeltējuši, pavalstnieki neuzskata šo viņas paradumu par netikumu un par citiem smēķētājiem mēdz teikt, ka viņi "smēķē kā karaliene Margrēte". Diemžēl, 2018. gadā 83 gadu vecumā viņsaulē aizgāja karalienes Margrētes vīrs princis Henriks, tomēr pēc dzīvesbiedra aiziešanas, priekam vieta nav zudusi, jo karaliskā ģimene ir diezgan kuplā skaitā. Katram no karalienes abiem dēliem – kroņprincim Frederikam un princim Joahimam ir četri bērni, kas nozīmē, ka pa Dānijas karalienes Margrētas II valdītajiem īpašumiem un pļavām skraida bariņš prinču un princešu. Turklāt mūsdienu Dānijas monarhi laiku un līdzekļus netērē smalkai un aristokrātiskai dzīvei, karaliskie mazbērni mācās parastās skolās, bet pieaugušie dodas publiski iepirkties, ietur maltītes ārpus mājas vai brauc ar velosipēdu, tieši tāpat kā jebkurš Dānijas iedzīvotājs.

2004. gada 13. janvārī savā cietuma kamerā tika atrasts pakāries Lielbritānijas "slavenākais" sērijveida slepkava – Harolds Šipmens jeb "doktors Nāve", kurš 2000.gadā tika notiesāts par 15 savu pacientu sistemātisku nogalināšanu. Harolds Frederiks Šipmens piedzima 1946. gada 14. janvārī Anglijā, Notingemā, kā otrais bērns trīs bērnu ģimenē. Vecāki bija strādnieki, tēvs braucis ar kravas mašīnu, bet pati ģimene bija dievbijīga. Haroldam pieaugot, viņš aizrāvās ar regbiju, bijis izcils spēlētājs dažādās jaunatnes līgās. Paralēli mācībām pamatskolā un ģimnāzijā Šipmens trenējies arī vieglatlētikā un bijis labs dažādu distanču skrējējs. Šķiet, ka pavērsiens šī cilvēka dzīvē bija tad, kad viņam bija 17 gadu, jo no vēža mira viņa mamma, ar kuru dēlam bija cieša saikne un labas attiecības. Dēls esot bijis mammai klāt visu slimības laiku un pašā mūža izskaņā viņš, redzot mammas mocības, injicējis viņai sāpju mazinošus līdzekļus. Un, visticamāk, laikā, kad dēls aprūpēja mirstošo mammu, viņš pieņēma lēmumu kļūt par ārstu. Viņš iestājās un studēja Līdsas medicīnas skolā, kur studiju gados  topošais ārsts apprecējās, un ģimenē piedzima četri bērni. Šipmens esot bijis ideāls vīrs un lielisks tēvs. Neilgu laiku pēc tam, kad Šipmens uzsāka savu ārsta karjeru, viņu pieķēra izrakstām narkotiskas iedarbības medikamentu  receptes savām vajadzībām. Viņam piesprieda soda naudu 600 mārciņu apmērā un nācās ārstēties no narkotiku atkarības klīnikā Jorkā. Pēc soda izciešanas ģimene pārcēlās uz Haidu, un tur Šipmens uzsāka strādāt kā ģimenes ārsts, pamazām iekarojot pacientu vēlību, kļuva par sabiedrībā mīlētu ārstu un cilvēku. Viņš savulaik sniedza intervijas vietējam televīzijas kanālam par to, kā sabiedrība izturas pret garīgi slimiem cilvēkiem. Viss ritēja gludi un raiti līdz 1998. gada martam, kad kolēģi izteica bažas par  Šipmena pacientu augsto mirstību, jo īpaši bija bažas par to, ka mirst tieši vecāka gadagājuma sievietes. Policijā nepietiekamu pierādījumu dēļ lietu tā arī neuzsāka. Pēc šī notikuma izrādās Šipmens viņsaulē aizsūtījis vēl trīs cilvēku, līdz policijā vērsās taksometra vadītājs Džons Šovs, sakot, ka viņš tur ārstu aizdomās par 21 pacienta slepkavību. Kā tieši taksometra šoferim tas ienāca prātā? Viņš esot nogādājis daudz vecāka gadagājuma pacientus slimnīcā, bet tieši Šipmena aprūpēti, viņi miruši. Pēdējais ārsta upuris bija Ketlīna Grundija, kuru atrada mirušu mājās 1998. gada 24. jūnijā, bet ārsts bija pēdējais, kurš pacienti redzējis. Miršanas apliecībā viņš bija ierakstījis, ka kundze mirusi no vecuma. Satraukumu pauda aizgājējas meita, advokāte, kura apšaubīja mamma testamentu, jo no tā bija izslēgti bērni, toties ārstam Šipmenam atstāti 386 tūkstoši mārciņu. Meita iesaistīja policiju, kas uzsāka izmeklēšanu un atklāja, ka mirušās sievietes organismā bijušas heroīna pēdas. Ārstu arestēja 1998. gada 7. septembrī un atklājās, ka viņš viltojis testamentu, bet tas šķiet ir mazākais, kas nāca gaismā izmeklēšanas laikā. Oficiālā izmeklēšanas grupa vēlāk paziņoja, ka "doktors Nāve" 23 gadu laikā pavisam nogalinājis vismaz 215 savus pacientus. Izrādās, ka pacientus slepkavot viņš sācis jau karjeras sākumā, bet vēlāk tas notika arvien biežāk. Kā noskaidroja izmeklētāji, viņš pacientus esot slepkavojis sistemātiski, klusi un aukstasinīgi, nododot pacienta uzticības principus. Pats Šipmens savu vainu neatzina un rīcības motīvus tā arī neatklāja. Ģimenes ārstam Šipmenam 2000.gada janvārī  piesprieda 15 mūža ieslodzījumus, bet 2004. gada 13. janvārī par dakteri Nāve saukto atrada pakārušos savā cietuma kamerā.

Šodien, 12. janvārī, noteikti varam atcerēties un izlasīt tādas pasakas, kā –“Pelnrušķīte”, “Runcis zābakos”, “Sarkangalvīte” vai “Īkstītis”, jo šodien dzimšanas diena ir šo pasaku radītājam Šarlam Pero. Pasaku esamība nereti tiek uztvertu teju pašsaprotami. Šķiet, tās ir bijušas “mūžīgi mūžos”, to aizsākumi meklējami mutvārdu daiļradē un tamlīdzīgi. Autors astoņām pasakām, no kurām lielākā daļa ir ārkārtīgi populāras, –“Pelnrušķīte”, “Runcis zābakos”, “Sarkangalvīte”, “Īkstītis”, “Zilbārdis”, “Apburtā princese”, “Fejas dāvanas”, “Rikē ar cekuliņu” – ir dzejnieks Šarls Pero. Viņš bija ietekmīga persona 17.gadsimta Francijas literatūrā, tiesa, viņš būdams arī Francijas akadēmiķis un zinātnisku rakstu autors, kautrējās bērnu pasakas izdot ar savu vārdu, tālab sākotnēji parakstījies  sava deviņpadsmit gadu vecā dēla vārdā. Raugi,  tolaik pasaku uzskatīja par “zemo žanru”, ko dēls, it kā gribēdams kļūt par karaļa brāļameitas sekretāru, pat veltīja princesei. Starp citu, 20.gadsimta laikā tieši šis veltījums radīja pat diskusijas par Pero pasaku autorību. Vēlāk Šarla Pero pasakas pārrakstīja brāļi Grimmi. Viņa pasaku motīvi izmantoti teātrī, opera un baletā, kā arī kino. Šarlu Pero var uzskatīt par pasaku radītāju, jo viņš tolaik lika pamatus jaunam literāram žanram – pasakai. Piedzima Šarls Pero Parīzē tiesneša Pjēra Pero ģimenē, un tas notika 1628. gada 12. janvārī. Patiesībā, tajā dienā pasaulē nāca gan Šarls, gan viņa dvīņubrālis Fransuā, kurš pēc dažiem mēnešiem nomira. Tā Šarls palika jaunākais bērns septiņu bērnu ģimenē. Topošā dzejnieka un rakstnieka ģimenei bija svarīgi, ka bērni iegūst labu izglītību, tāpēc zēnu astoņu gadu vecumā nosūtīja uz koledžu, kur Šarls bijis priekšzīmīgs izcilnieks. Tolaik skolēnus skolotāji bieži iepēra, bet Šarls nekad neesot dabūjis pērienu, kas apliecina, ka tiešām bijis izcils skolēns. Sākotnēji Šarls Pero bija ceļā uz jurisprudenci un esot trīs gadus apguvis tiesību zinātnes, tiesa, pie privātskolotāja. Rezultātā viņš kļuva par juristu un uzsāka sadarbību ar savu brāli Pjeru, kurš tolaik bija Parīzes galvenais nodokļu savācējs. Pateicoties piederībai augstākajai Francijas ierēdniecībai, viņš varēja ietekmēt notikumus Francijas literāro aprindu vidū un kļuva par modernistu frakcijas līderi kaujās starp konservatoriem un modernistiem. Vēlāk, nodibinoties Literatūras un beletristikas nodaļai Zinātņu akadēmijā, Šarls tika iecelts par tās sekretāru un kalpoja karaļa Luija XIV finanšu ministra Kolbēra pakļautībā. Izmantodams finanšu ministra atbalstu, Šarls palīdzēja savam otram brālim Klodam tikt pie garda kumosiņa, tieši viņš projektēja jauno Luvras spārnu, ko būvēja starp 1665. – 1680. gadu. Un izrādās, ka Šarls Pero, vēloties savienot literatūru ar arhitektūru, ieteicis karalim Luijam XIV Vversaļas dārzu labirintos izveidot 31 strūklaku, kur katra prezentētu vienu no Ezopa fabulām. Ūdens strūklas, kas šļācās no attēloto dzīvnieku mutēm, imitē sarunas starp tiem. Bet Šarls Pero tai laikā izstrādājis labirintu rokassgrāmatu, ko izdeva karaļa tipogrāfija  Savukārt Šarla Pero literārā karjera sākās laikā, kad augstajā sabiedrībā parādījās pasaku mode. Pasaku klausīšanās tolaik bija kļuvusi par vienu no izplatītākajiem laicīgās sabiedrības vaļaspriekiem.

Pirmā valsts mēroga loterija Anglijā un viena no pirmajām Eiropā notika karalienes Elizabetes I laikā. Izloze sākās Londonā 1569. gada 11. janvārī. Pirmās vēsturei zināmās liecības par loterijām saglabājušās no senās Ķīnas 2. gs. pirms mūsu ēras, kur jau tolaik piekopts arī šodien zināmais keno. Ap Kristus dzimšanas laiku Romas imperators Augusts ar loteriju vācis naudu Mūžīgās pilsētas pārbūvei. Līdz ar impērijas sabrukumu loterijas uz apmēram tūkstoš gadiem pazudušas no mūsu pasaules daļas dienaskārtības, lai atgrieztos jau viduslaiku izskaņā tā laika Eiropas aktīvākajos finanšu centros – Ziemeļitālijas un Nīderlandes pilsētās. Tālāk loteriju ideja pārceļoja uz kaimiņvalstīm – Franciju un Angliju, iegūstot jaunu vērienu, kad to kā valsts kases pildīšanas instrumentu izmēģināja karaļi. Pirmo loteriju Anglijā sarīkoja karaliene Elizabete I laikā, un tās izloze sākās Londonā 1569. gada  11. janvārī. Loterijas idejas autors bija Elizabetes galvenais padomnieks un valsts kases pārraugs, sers Viljams Sesils. Anglijas karaļvalstij tolaik brieda konflikts ar vareno Spānijas impēriju, pie tam nolaistās ostas un pirātisms kavēja tirdzniecību ar kontinentu. Steidzīgi vajadzēja naudu karakuģu un piekrastes nocietinājumu būvei un aizsērējušo ostu atjaunošanai. Tad nu kā alternatīvu jaunu nodevu ieviešanai sers Sesils izdomāja loteriju, kuru karaliene izsludināja 1567. gada augustā. Bija iecerēts pārdot 400 000 ložu par 10 šiliņiem gabalā. 10 šliņus vidusmēra anglis tolaik nopelnīja trīs nedēļās, tā ka loterija, saprotams, bija orientēta uz sabiedrības krējumu. Galvenās balvas vērtība bija 5000 mārciņu, kas līdzinās apmēram 100 000 mūslaiku naudā; tiesa, daļa no summas netiktu izsniegta skaidrā, bet gan galda sudrabā, gobelēnos un lina audumā. Bija vēl desmit mazākas balvas, savukārt visiem pārējiem tika solīts atmaksāt apmēram ceturto daļu no lozes vērtības. Vēl loterijas dalībniekiem piesolīja atbrīvošanu no aresta par salīdzinoši viegliem noziegumiem, kas gan, ka liecina avoti, varas kalpiem vēlāk piemirsās. Ja viss notiktu, kā cerēts, pēc laimestu izsniegšanas kronim paliktu 100 000 mārciņu, taču pasākums faktiski izgāzās. Pavalstnieki neticēja valdīšanas godaprātam un nesteidzās pirkt lozes. Izlozes datumu vairakkārt pārcēla un galu galā daļu no lozēm „brīvprātīgi, piespiedu kārtā” piedabūja izpirkt pilsētu rātes un tirgoņu un amatnieku brālības. Saskaņā ar loterijas noteikumiem, galvenās balvas apmērs tika samazināts proporcionāli kopumā ieņemtajai summai un nokritās līdz 416 mārciņām 13 šiliņiem un 4 pensiem jeb divpadsmitajai daļai no sākotnēji solītā. Savukārt kroņa ieņēmumi bijuši vien apmēram 5000 mārciņu. Arī laimestu izsniegšana reizumis bijusi visai īpatnēja. Piemēram, manufaktūras preču tirgotāju brālībai, kura nopirkusi vairāk nekā 100 lozes, tās laimests izsniegts bruņutērpu veidā, ar kuriem šie komersanti varējuši ja nu vienīgi izrotāt savas brālības telpas. Izlozes process ievilcies uz vairāk nekā četriem mēnešiem. To visu savā 2009. gadā iznākušajā grāmatā „Likteņa bukmeikeri: Kā loterijas mainījušas pasauli” apraksta britu rakstnieks un publicists Gerijs Hikss. Viņš piemin arī to, ka daudzi loterijas dalībnieki lozēs savu vārdu vietā rakstījuši pseidonīmus vai pat veselas epigrammas. Tā kāds krietns protestants Viljams Seintlegers no Kenterberijas sevi apzīmējis ar rīmi: „Uz Dievu cerībā, un uz pāvestu pirdienā.” Savukārt viņa vārdabrālis Viljams Dortijs no Vestholmas lūdz: „Dod laimestu krietnu man un maniem bērniem, ak, Dievs, jo no vienas sievas man to ir divi desmiti, paties!”     

Režisora Friča Langa filma „Metropole” ir viens no spilgtākajiem mēmā kino šedevriem un viens no pirmajiem zinātniskās fantastikas darbiem kino vēsturē. Tapusi studijā UFA, tā savu pirmizrādi Berlīnē piedzīvoja 1927. gada 10. janvārī.   1924. gadā austriešu izcelsmes kinorežisors Frīdrihs Langs, plašāk pazīstams kā Fricis Langs, pirmoreiz apmeklēja Ņujorku. Kā vēlāk atcerējās režisors, debesskrāpji un uguņu mirdzums atstāja uz viņu neizdzēšamu iespaidu un rosināja iztēli spilgtam kinotēlam. Tapa nākotnes lielpilsētas ekrāna vīzija, kuras scenāriju Langs radīja kopīgi ar savu tābrīža dzīvesbiedri, rakstnieci Teu fon Hārbovu. Filmas uzņemšanas process ilga vairāk nekā gadu un izmaksāja vairāk nekā piecus miljonus reihsmarku – grandiozu summu, kura gandrīz izputināja filmas ražotāju, studiju UFA. Friča Langa „Metropole”, viens no spilgtākajiem mēmā kino darbiem un viena pirmajām pilnmetrāžas zinātniski fantastiskajām filmām savu pirmizrādi Berlīnē piedzīvoja 1927. gada 10. janvārī. Filmā tēlotā Metropole – nākotnes pilsēta 2026. gadā – ir distopija, t.i. nākotne, kurā dzīve ir nežēlīga, smaga un bīstama. Saimnieciskā un varas elite apdzīvo majestātiskus debesskrāpjus, kamēr melnā darba strādnieki pavada lielāko laika daļu pazemes katakombās, kur apkalpo procesu uzturošas gigantiskas mašīnas. Notiek tā, ka Metropoles pilsētas galvas dēls Freders iemīl strādnieku meiteni Mariju, kura mēdz uzstāties strādnieku sapulcēs ar runām par nākotni, kad intelektuāļi un darbaļaudis atradīs kopīgu valodu un mainīs netaisno pasaules kārtību. Nokāpis pazemē, Feders ir šokēts par tur pieredzēto postu. Vēlme kaut ko darīt strādnieku labā saved viņu kopā ar izgudrotāju Rotvangu, kurš radījis robotu, kam vēlas piešķirt savas kādreizējās mīļotās, starp citu – Federa mātes, izskatu. Taču pilsētas galvam ir cits plāns: viņš pavēl Rotvangam dot robotam Marijas vaibstus, lai šī lelle sētu strādniekos mulsumu un neticību pārmaiņu iespējām. Taču Rotvangs īsteno savu – atriebes – scenāriju. Robots Marijas izskatā pārliecina strādniekus iznīcināt mašīnas, un tas izraisa katastrofu, kurā teju neaiziet bojā strādnieku bērni, kurus tomēr izglābj Marija. Feders izcīna kulminācijas cīņu ar baiso izgudrotāju un finālā liek savam tēvam, pilsētas galvam, sarokoties ar strādnieku vadoni. Ambiciozais kinodarbs iemiesoja sava laika modernitātes izjūtu, savienojot to ar klasiskiem un pat arhaiskiem motīviem. Metropoles ēku aprisēs dominēja konstruktīvisma un Art Deco formas, taču pavīdēja arī kaut kas no Breigeļa 16. gs. gleznotā Bābeles torņa. Komponista Gotfrida Hupperca partitūra liek domāt par Vāgneru un Rihardu Štrausu, gan ar sava laika piesitieniem, kā arī viduslaiku garīgās himnas Dies Irae – „Dusmu diena” – motīviem. Langa darbs atspoguļoja viņa bažas par sava laika sociālo realitāti – par industrializācijas radītajām strādnieku masām, kuru emancipācijas centienus tieši tobrīd bija apseglojušas 20. gs. pirmās puses radikālās kustības – boļševisms un nacionālsociālisms. Friča Langa garabērna liktenis nebija vēlīgs. Kases ieņēmumi sedza tikai nelielu daļu no ražošanas izmaksām. UFA studijas līdzīpašnieki – amerikāņu kinokompānijas – Savienoto Valstu tirgus vajadzībām filmu pamatīgi saīsināja. Tas pats notika Vācijā, kad UFA pārpirka nacionālistiski orientētais uzņēmējs un politiķis Alfrēds Hugenbergs. Pēc viņa ieskatiem apcirpta, „Metropole” kļuva par nacistu iemīļotu kinodarbu – viņi tajā saskatīja savas ideoloģijas ilustrāciju: varonīgs vadonis atbrīvo strādniekus no veco elišu kundzības. Tas lika pašam režisoram vēlāk, jau strādājot Holivudā, izteikties par savu darbu visai skeptiski. Ilgu laiku domāja, ka „Metropoles” oriģinālā versija gājusi zudībā, taču mūsu gadsimta sākumā vairākas kopijas tika atrastas Argentīnas, Austrālijas un Jaunzēlandes kinoarhīvos. Friča Langa „Metropole” bija pirmā filma, kas 2001. gadā tika iekļauta UNESCO Pasaules atmiņas reģistrā.

1940. gada 7. janvārī beidzās pēdējo padomju vienību pretošanās Somijas armijai uz Rātes ceļa, kas savienoja Suomusalmi ciemu ar toreizējo PSRS robežu. Līdz ar to noslēdzās Suomusalmi kauja – katastrofāla Sarkanās armijas sakāve Ziemas karā pret Somiju. 1939. gada 30. novembrī Padomju Savienība uzbruka Somijai, un sākās Padomju-somu jeb Ziemas karš. Padomju impērijai tas ātras uzvaras vietā nesa smagus zaudējumus un pieticīgus ieguvumus. Sarkanā armija piedzīvoja vairākas smagas neveiksmes, taču īpaši graujoša bija sakāve Suomusalmi kaujā, kas iesākās 1939. gada 7. decembrī un noslēdzās 1940. gada 7. janvārī. Suomusalmi ciems atrodas apmēram 40 km attālumā no padomju robežas Somijas vidusdaļā, kur attālums starp robežu un Baltijas jūru ir vismazākais. Padomju virspavēlniecība cerēja ar uzbrukumu šeit pārcirst Somijas teritoriju divās daļās, kas, visdrīzāk, izšķirtu kara likteni. Tomēr šis plāns izskatījās reāls tikai uz štāba kartes. Meža ceļi, kas šeit līkumoja starp ezeriem un purviem, savienojot viensētas un retus ciematus, izrādījās īsts slazds līdz zobiem bruņotajām Sarkanarmijas divīzijām. Pie tam arī ceļi robežas padomju pusē nebija neko labāki. Pirmā virzienā uz Suomusalmi uzbruka Sarkanās armijas 163. strēlnieku divīzija. Tā bija tikai dažus mēnešus iepriekš saformēta vienība, un, pēc visa spriežot, īsti kaujas spējīgs bija tikai viens no tās trīs pulkiem. Tomēr uzbrukuma sākumā padomju pārspēks bija milzīgs, un nedēļu pēc kara sākuma divīzija praktiski bez kaujas ieņēma iedzīvotāju pamesto un nodedzināto Suomusalmi ciemu. Tālāko sarkanarmiešu virzību apturēja pievilktās somu rezerves, kuru komandēšana bija uzticēta pulkvedim Jalmaram Sīlasvuo. Pirmā pasaules kara un Somijas pilsoņu kara veterāns Sīlasvuo bija īstais vīrs šim uzdevumam, apveltīts ar spilgtu taktiķa talantu un apņēmību. Izteikts pretstats viņam bija 163. strēlnieku divīzijas komandieris Andrejs Zeļencovs, kurš jau drīz sāka sūtīt uz armijas štābu izmisīgas prasības pēc atļaujas atkāpties. Jāteic gan, šis padomju komandieris, visdrīzāk, tikai reālistiski novērtēja savu padoto kaujas spējas. Neapmācītie karavīri bieži vien apjuka un krita panikā, komandieri mēdza pamest vienības. Protams, arī somi nebija nekādi pārcilvēki, tomēr viņi, lielākoties šī novada iedzimtie, savos mežos jutās kā mājās un lieliski saprata, ka cīnās par savu zemi, par savu nākotni. Viņi pārvietojās uz slēpēm, kamēr padomju kājniekiem ziemas salā nebija pat siltu zābaku. Sīlasvuo vīriem, kuri visā kaujas gaitā bija mazākumā, izdevās pārtraukt padomju divīzijas sakarus ar aizmuguri, un 30. decembrī Zeļencovs, saņēmis priekšniecības atvēli, izveda savu pamatīgi papluinīto divīziju uz aizmuguri pa Kjantas ezera ledu, atstājot lielu daļu kaujas tehnikas. Šim pirmajam cēlienam sekoja padomju pusei vēl daudz graujošākais otrais – t.s. Rātes ceļa kauja, kad uzbrukumā pāri robežai devās 44. strēlnieku divīzija. Tā bija padomju elites vienība, izveidota Ukrainā vēl 1918. gadā, Krievijas pilsoņu kara laikā. Divīzija virzījās uz Suomusalmi pa Rātes ceļu, izstiepjoties garā kolonā, kuras avangardu somi apturēja 9 km attālumā no Suomusalmi. Ceļš gāja paralēli Vuokki ezeram, pa kura ledu somi veikli pārvietoja savus spēkus, jau drīz ar straujiem uzbrukumiem un aizsprostiem pārtraucot sakarus starp padomju divīzijas daļām uz Rātes ceļa. Kaujas pēdējā fāze bija īsts slaktiņš, somiem iznīcinot nošķirtās padomju vienības. Tikai apmēram trešdaļai divīzijas sastāva nelielās grupās vai pa vienam pa mežiem izdevās sasniegt robežu. 44. divīzijas komandieris Aleksejs Vinogradovs, kurš kritiskajā brīdī aizbēga uz aizmuguri, jau dažas dienas vēlāk līdz ar vairākiem citiem virsniekiem tika nošauts kareivju ierindas priekšā. Kopējais padomju pusē kritušo un pazudušo skaits Suomusalmi kaujā tiek lēsts uz vairāk nekā 6000, kamēr somiem šis skaitlis ir apmēram 750.

6. janvārī dzimšanas dienu svin Mistera Bīna lomas atveidotājs britu komiķis Rovans Atkinsons, kurš pats reiz kādā intervijā teicis, ka ar Misteru Bīnu viņš pusdienās kopā neietu. Rovans Sebastjans Atkinsons piedzima 1955. gada 6. janvārī Ērika Atkinsona un Ellas Mejas ģimenē Durhamas grāfistē, Anglijā, kā jaunākais četru bērnu ģimenē. Lai arī audzināts kā pārliecināts anglikānis, mazais Rovans ticis arī diezgan pamanīti lutināts. Viņš bijis kluss un kautrīgs, turklāt esot stostījies, bet klusie ūdeņi ir tie dziļākie. Rovans Atkinsons pirms kļuva par aktieri, absolvēja Oksfordas Universitāti, kur ieguvis bakalaura grādu elektrotehnikas inženierijā. Un tieši studējot Oksfordā Rovans Atkinsons atklājis savas komēdijmeistara prasmes un tieši tur iepazinies ar topošo scenāristu Ričardu Kērtisu. ar kuru kopā sarakstīja un iestudēja komiksu rēviju teātrī „Playhouse” Oksfordā un pēc tam arī teātrī Edinburgā. Rezultātā Rovanu Atkinsonu 1978.gadā uzaicināja piedalīties uzreiz divos seriālos, bet viņš priekšsroku deva darbam BBC šovā. Kad gadu vēlāk, 1979. gada vasarā, trīs Oksofrdas beidzēji – Rovans Atiknsons, Ričards Kērtiss un Hauars Gudols ar autofurgonu devās uz Edinburgas teātra festivālu, dzima doma par Misteru Bīnu. Rezultātā trīs jaunu britu izdomātais infantilais pamuļķis īsās brūnās biksēs un novalkātā tvīda žaketē kļuva par līdz šim vēl reitingā nepārspētu BBC seriāla varoni. Tiesa, pie skatītājiem Bīns nokļuva desmit gadu pēc brauciena uz Edinburgas teātra festivālu. Vēl pēc pieciem gadiem kritiķi Atkinsonu sauca par „jauno Čaplinu” un galveno  Apvienotās Karalistes komisko eksporta produktu. Aktieris Rovans Atkinsons atklājis, ka, lai gan viņš novērtē slavenā tēla panākumus, Mistera Bīna attēlošana neesot bijusi tik jautra, kā varētu šķist no malas, turklāt Mistera Bīna loma esot bijusi stresa pilna un nogurdinoša. "Redzēt, kā pieaugušais uzvedas bērnišķīgi, pats to neapjaušot, ir smieklīgi. Starptautiski veiksmīgs ir arī faktors, ka komiskais ir vizuāls nevis verbāls. Ir patīkami, ka cilvēki grib saskarsmi ar Misteru Bīnu, taču man nav vēlmes pievienoties sociālajiem medijiem," norādījis Atkinsons. Viņš atklāj, ka viņam nebūt nav paticis iejusties Mistera Bīna tēlā, jo jutis lielu atbildību, kas radījusi stresu un nogurumu. Interesanti, ka seriāls bijis populārāks valstīs ar autoritatīvākiem režīmiem, nekā Lielbritānijā. Savukārt Vācijas laikrakstam "Bild" britu aktieris Rovans Atkinsons reiz stāstījis, ka viņam nepatīk viņa atveidotais tēls Misters Bīns un viņam negribētos kontaktēties ar tādu cilvēku. Viņš ne par kādu cenu neietu pusdienās ar tādu „nervu zāģi”. Un vēl aktieris norāda, ka Misters Bīns nepavisam nesader ar paša Atkinsona būtību, jo aktieris ikdienā absolūti neesot jautrā noskaņojumā un arī smejoties ļoti reti. Mr. Bīna atveidotājs uzskata, ka, tikai spēlējot savas lomas, viņam parādoties teicama humora izjūta.

1914. gada 5. janvārī pasaulē nācis amerikāņu aktieris Džordžs Rīvss, viņš bija pirmais, kurš atveidojis Supermenu. Džordžs Rīvss piedzima 1914. gada 5. janvārī Amerikā, Aiovas štatā un viņa īstais vārds bija Džordžs Kīfers Brūers, jo viņa vecāki Donalda Karls Brūers un mamma Helēna bija apprecējušies vien piecus mēnešus pirms dēla nākšanas pasaulē. Bet laulība nebija ilga, drīz pēc Džordža piedzimšanas abi izšķīrās un Rīvss ar mammu pārcēlās no Aiovas uz Kentuki štatu, kur abi patvērās pie radiniekiem, bet pēc tam nokļuva savās mājās Pasadenā, Kalifornijā. Taisnības labad gan jāteic, ka topošo aktieri izaudzināja patēvs, kurš apprecoties ar viņa māti, zēnu adoptēja, dodot viņam savu uzvārdu Bessolo. Vidusskolas gados Džordžs esot aizrāvies ar aktiermeistarību, dziedājis, bet pēc vidusskolas iestājies Pasadenas koledžā, kur turpinājis izglītoties muzikāli, mācījies spēlēt ģitāru, dziedājis korī un arī aktiermeistarības prasmes turpinājis spodrināt, uzstājoties skolas ludziņās. Un diezgan likumsakarīgi, ka 1935. gadā, kad viņam bija 21 gads, pievienojās vienam no Amerikas prestižākajiem teātriem, kas tolaik atradās tieši Pasadenā. Tur četru gadu laikā piedalījies desmitiem iestudējumu. Veiksme jaunajam aktierim uzsmaidīja tad, kad viņu pamanīja Holivudas producenta Deivida O’Selznika pārstāvji un uzrunāja viņu Stjuarta Tarletona lomai leģendārajā filmā „Vējiem līdzi”, kur viņam bija iespēja filmēties kopā ar Vivjenu Lī un Klārku Geiblu. Šī debija rezultējās ar līgumu, ko viņš noslēdza ar filmu studiju „Warner Bros”, un tieši tur viņš pieņēma skatuves vārdu Rīvss. Pēc „Vējiem līdzi” sekoja lielākas un mazākas veiksmīgākas un ne tik ļoti lomas gan kino, gan Brodvejā. Otrā pasaules kara laikā Rīvss pievienojās Amerikas gaisa karaspēka teātra trupai, kur diezgan veiksmīgi sevi parādīja kā aktieris, bet, karam beidzoties, atgriezās Kalifornijā, kur spēlēja mazas un necilas lomas ne pārāk veiksmīgās filmās. Sapratis, ka kino pasaulē veiksme neuzsmaida, viņš sāka skatīties televīzijas virzienā un 1951. gadā, tiesa diezgan negribīgi, pieņēma piedāvājumu titullomai seriālā „Supermena piedzīvojumi”. Filmas pirmizrāde guva skatītāju novērtējumu un arī kritiķi bija tai vēlīgi. Rīvss ātri vien kļuva par pirmā mēroga zvaigzni. Džordžs Rīvss bija pirmais aktieris, kurš atveidoja Supermenu. Šī loma viņu cēla un gremdēja vienlaikus – tā ļāva Rīvsam kļūt par skatītāju un, jo īpaši gados jaunu skatītāju, iemīlētu varoni visā pasaulē. Ikviens viņu mīlēja kā Supermenu. Izņemot viņu pašu, kurš ar lomu nelepojās. Tas, iespējams, tāpēc, ka seriāls bija ļoti lēts. Katras epizodes izmaksas bija aptuveni 15 000 dolāru un aktieri saņēma 200 dolārus par sēriju. Producenti pat nevarēja atļauties krāsainu Supermena tērpu, tāpēc tas bija pelēks un brūns, lai labāk izskatītos melnbaltajos TV kadros. Rīvss to nosauca par mērkaķa ietērpu. Seriāla sponsori bija brokastu pārslu ražotāji, tāpēc aktieriem bija jāpiedalās visai muļķīgās brokastu pārslu reklāmās. Tomēr galvenais iemesls, kāpēc Rīvss ienīda savu lomu, kura viņam atnesa slavu, bija tas, ka tā, pēc viņa domām, bija iznīcinājusi viņa karjeru. Galu galā, vēl pirms Supermena lomas, viņš bija piedalījies filmā „Vējiem līdzi”. Bet pēc Supermena Klārka Kenta atveidošanas viņam vairs nepiedāvāja lomas. Vēlāk gan  Rīvss tomēr ieguva lomu filmā „No šejienes līdz bezgalībai” („From Here to Eternity”) un tā bija 1954. gada Oskara balvas ieguvēja. Filmas skatītāji esot smējušies un izteikuši izsmejošas frāzes, piemēram, „o, redz, kur Supermens!” ikreiz, kad Rīvss parādījās uz ekrāna. Šī iemesla dēļ, producenti izgrieza daudzas viņa ainas. Rezultātā tā kļuva par Džordža Rīvsa pēdējo kino lomu. Seriālu „Supermens” pārtrauca filmēt 1957. gadā un līdz ar seriāla beigšanos aktieri piemeklēja arī virkne neveiksmju mīlas laukā, rezultātā viņu 1959. gada jūnijā viņu atrada savā Beverlihīlzas mājas guļamistabā ar cauršautu galvu. Oficiāli to izsludināja kā pašnāvību, tomēr ātri vien izplatījās baumas, ka tā bijusi slepkavība, tomēr vainīgos neatrada un tā joprojām pirmā supermena atveidotāja nāve ir noslēpumā tīta.

1895. gada 4. janvārī dzimis Gustavs Klucis – domājams, pasaulē atpazītākais un visvairāk pētītais latviešu mākslinieks, viens no pagājušā gs. 20./30. gadu padomju avangarda spilgtiem pārstāvjiem. Gustavs Klucis – viens no pasaulē atpazītākajiem, iespējams, pat pats atpazītākais latviešu mākslinieks, kurš tomēr savas dzīves laikā un arī vairākas desmitgades pēc tam bija salīdzinoši nezināms paša dzimtenē. Praktiski viss viņa radošais mūžs pagājušā gadsimta 20. un 30. gados aizritēja tobrīd nesen tapušajā padomju valstī, kur viņš kļuva par vienu no šīs valsts kultūrvides veidotājiem un, līdz ar to, jaunu ceļu meklētājiem pasaules vizuālajā mākslā. Klucis tiek minēts kā viens no ievērojamākajiem padomju konstruktīvisma virziena pārstāvjiem un viens no fotomontāžas tehnikas pionieriem. Daudzos gan viņa māksla izraisa pretrunīgu un pat noliedzošu reakciju, jo tās galvenais saturs ir boļševiku revolūcijas ideju un vēlāk arī Staļina personības kulta propaganda. Gustavs Klucis nācis pasaulē 1895. gada 4. janvārī toreizējās Krievijas impērijas Vidzemes guberņas Ķoņu pagastā. Pirmā pasaules kara priekšvakarā viņš iestājās Rīgas mākslas skolā, kur viņa pasniedzēji bija tā laika latviešu mākslas dižgari – Rozentāls, Purvītis, Tillbergs. Šo izglītības procesu pārtrauca karš un iesaukšana Krievijas armijā, tālāk – revolūcija, sarkanā strēlnieka un boļševiku vadoņa Ļeņina apsardzes kareivja gaitas Maskavā, un izglītošanās pie vairākiem izciliem krievu māksliniekiem. Starp viņiem pirmām kārtām minams leģendārais avangardists, suprematisma virziena aizsācējs Kazimirs Maļevičs Augstākajās mākslinieciski tehniskajās meistardarbnīcās jeb VHUTEMAS. Pabeidzis studijas, Gustavs Klucis tūdaļ pats kļuva par meistardarbnīcu pasniedzēju. Kluča daiļrades dominējošais žanrs ir plakāts, viņa oriģinālās tehnikas spilgtākā iezīme – fotografētu detaļu iekļaušana konstruktīvisma kompozīcijās līdz ar ģeometriskām formām un tekstu. Mākslinieks apbrīnojami efektīgi izmanto mērogu, kombinējot dažāda lieluma attēlus un figūras. Fotogrāfijas sastindzinātā kustība, iekļauta mākslinieka būvētajās kompozīcijās, atkal atdzīvojas vērotāja uztverē, kļūstot līdzīga kinokadram. Kā savulaik raidījumā „Šīs dienas acīm” sacīja kinorežisors Pēteris Krilovs, Gustavam Klucim veltītās filmas „Nepareizais latvietis” autors, Klucis savulaik, strādājot „ar šķērītēm un līmīti”, panācis efektu, kāds retajam izdodas ar visām modernajām trīsdimensiju datorgrafikas iespējām. Var piebilst, ka Gustava Kluča pastāvīgā līdzradītāja bija arī viņa dzīvesbiedre, gleznotāja un grafiķe Valentīna Kulagina. Nav pamata domāt, ka Gustavs Klucis neticēja vispasaules proletāriskās revolūcijas un komunisma celtniecības idejām. Pēc visa spriežot, puisis no Ķoņiem sevi atrada jaunās pasaules cēlāju rindās, aktīvi veidojot šīs pasaules vizuālo tēlu. Iespējams, ka tad, kad sākotnējo atdevīgo kalpošanu revolūcijas ideāliem padomju elitē arvien noteiktāk nomainīja verdziska pakalpošana vadonim Staļinam, mākslinieks piedzīvoja vilšanos un kompromisus ar sirdsapziņu, par ko gan trūkst jebkādu konkrētu liecību. Lai kā arī nebūtu, viņam liktenīga, visdrīzāk, izrādījās piederība latviešu tautai. Staļiniskajam teroram pagājušā gadsimta 30. gados bija daļēji etniska genocīda pazīmes. Gustavu Kluci arestēja un 1938. gada 26. februārī nošāva t.s. „Latviešu operācijas” ietvaros.

Toreizējā Itālijas premjerministra un Fašistu partijas līdera Benito Musolini runu Itālijas parlamentā 1925. gada 3. janvārī mēdz dēvēt par notikumu, kas padarīja šo valsti fašistisku. Tomēr ir arī viedoklis, ka Fašistu partijai tas drīzāk bija zaudējums. Fašistiskā režīma izveide Itālijā pagājušā gadsimta 20. gados bija ilgs un komplicēts process, tomēr kā būtiskākais pavērsiena moments tajā parasti tiek minēta fašistu līdera Benito Musolīni runa Itālijas parlamentā – Deputātu Palātā – 1925. gada 3. janvārī. Par Itālijas premjerministru Musolīni kļuva jau 1922. gada oktobrī, kad notika tā dēvētais „Gājiens uz Romu”. Apmēram 30 000 tā saukto „melnkreklu” jeb skvadristu, fašistu paramilitāro vienību dalībnieku, ieradās galvaspilsētas tuvumā un pieprasīja valdības maiņu. Iepriekšējos gados Itālija bija piedzīvojusi arvien pieaugošas vardarbīgas sadursmes starp skvadristiem un kreisajiem, pie kam valdība vairākos gadījumos bija izmantojusi fašistu kaujiniekus kā policijas palīgspēkus pret streikojošajiem strādniekiem un kreisajiem demonstrantiem. Un liela daļa sabiedrības šādā rīcībā nesaskatīja neko peļamu, jo galvenais bubulis itāliešu turīgajai pilsonībai un arī daļai vidusšķiras tobrīd bija boļševiku revolūcija un proletariāta diktatūra pēc Krievijas parauga. Savukārt fašisti tradicionālajā kreiso un labējo pretstāvē pozicionējās kā „trešais spēks”, savas platformas centrā izvirzot nācijas vienību un valsts varenību, kuru iemiesoja vadonis – Musolīni. Šīs nostādnes acīmredzot imponēja arī karalim Viktoram Emanuelam III, kurš atlaida iepriekšējo premjeru un nominēja šim amatam fašistu līderi. Musolīni pirmais kabinets nepavisam nebija fašistisks – tajā bija arī nacionālistu, katoliskās Tautas partijas un liberāļu ministri; tiesa – nākamais duče jau drīz koncentrēja savās rokās milzu pilnvaras, ieņemot bez premjera arī ārlietu un iekšlietu ministra posteņus un pa laikam arī citus amatus valdībā. 1924. gada aprīļa vēlēšanās „Nacionālā alianse”, kurā bez fašistiem ietilpa arī daudzi kādreizējie liberāļi, nacionālisti un citi, ieguva 66% balsu. Lielā mērā tas tika panākts ar „melnkreklu” vardarbību pret politiskajiem oponentiem un vēlētāju iebiedēšanu. Kreisā opozīcija boikotēja jauno parlamentu un izvērsa fašistu nelikumību atmaskošanas kampaņu. Sevišķi aktīvs bija sociālistu deputāts Džakomo Mateoti, un viņa līķi ar vardarbīgas nāves pazīmēm augustā atrada Romas tuvumā. Tika arestēti vairāki fašistu slepenās drošības organizācijas locekļi; par paša Musolīni saistību ar šo slepkavību gan trūkst drošu ziņu, tomēr gadījums kļuva par spēcīgu argumentu antifašistiskās opozīcijas rokās. Tajā pat laikā „melnkrekli”, kuriem Mateoti slepkavas bija varoņi, turpināja vardarbīgus uzbrukumus. Jaunā, 1925. gada priekšvakarā viņu līderi ieradās pie Musolīni ar prasību: vai nu viņš sagraus antifašistus, vai arī to paveiks viņi. Valstij draudēja pilsoņu karš. Šai situācijā Musolīni pierādīja sevi kā apņēmīgu līderi. 3. janvārī viņš uzņēmās atbildību par destabilizēto situāciju un piedāvāja parlamentam divas iespējas – vai nu atbrīvot viņu no amata, vai dot plašas pilnvaras kārtības ieviešanai; cita starpā viņš solīja savaldīt satrakojušos „melnkreklus”. Deputāti izvēlējās otro variantu, un nevarētu teikt, ka Musolīni nebūtu pildījis solīto. Daudzi vēsturnieki 1925. gada 3. janvārī saskata Musolīni uzvaru, bet Fašistu partijas zaudējumu. Turpinot koncentrēt savās rokās varu, diktators arvien vairāk balstījās nevis uz ambiciozajiem un neprognozējamajiem „melnkreklu” vadoņiem, bet gan uz karjeras politiķiem un ierēdņiem, lielkapitāla pārstāvjiem un profesionāliem armijniekiem. Tas gan neglāba Itāliju no paša vadoņa ambīciju izraisītajām kļūdām, kuras galu galā noveda režīmu pie katastrofas.

1841. gadā Saksijas galvaspilsētā Drēzdenē atklāja jaunu opernamu (attēlā). Jaunā forma ietvēra sevī arī jaunu saturu. Tā 1843. gada 2. janvārī Drēzdenes operteātra priekškars pirmo reizi vērās jaunai operai "Klīstošais holandietis". Pie diriģenta pults - pats komponists, tobrīd vācu opermākslas uzlecošā zvaigzne Rihards Vāgners. Vēlāko laiku mūzikas vēsturnieku skatījumā šim notikumam bija izšķiroša nozīme. "Klīstošais holandietis" apliecināja Riharda Vāgnera radošo briedumu un iezīmēja pavērsienu pretī tam oriģinālajam, tikai un vienīgi vāgneriskajam operas radīšanas principam, kas licis viņam piešķirt īpašu vietu visu laiku operas komponistu vidū. Ja vēl tikai dažus gadus agrāk kāds būtu izteicis šādu diženas nākotnes prognozi Vāgneram - nu kaut vai Rīgā, kur viņš tobrīd bija nolīgts par Pilsētas teātra diriģentu, - droši vien to neviens neņemtu nopietni. Toreizējā Krievijas Vidzemes guberņas galvaspilsētā jaunais diriģents pirmām kārtām bija izpelnījies neuzticama debitora reputāciju un galu galā bija spiests pamest pilsētu nelegāli. Vāgneru pāris it kā tikai uz kaimiņu Kurzemes guberņu. No turienes ceļotāji kaut kā izmānījās pāri robežai Prūsijā un Pilavas ostā pierunāja kuģa "Tetīda" kapteini bez vajadzīgajiem papīriem nogādāt laulātos draugus Londonā. Ziemeļjūrā "Tetīdu" pārsteidz vētra, kuģis meklē patvērumu Norvēģijas fjordos, un tas izrādās ļoti vērtīgs notikums pasaules mūzikas vēsturei. Kā raksta Vāgners: "Ceļojums cauri norvēģu klintīm bija brīnišķīgs iespaids manai iztēlei, leģenda par Klīstošo holandieti, kuru zināja arī kuģa jūrnieki, ieguva sevišķu, savādu nokrāsu, kādu tai varēja piešķirt tikai šie mani piedzīvojumi jūrā." Leģendai par kapteini, kuram lemts kuģot līdz pastarās tiesas dienai, ir sena vēsture. Jau viduslaikos sastopams stāsts par kapteini Falkenburgu, kuram tā jāklīst pa Ziemeļjūru, jo kauliņu spēlē tas paspēlējis velnam savu dvēseli. 1826. gadā "Klīstošais holandietis" iezēģelēja profesionālās literatūras ūdeņos, kad angļu dramaturgs Eduards Ficbols saraksta melodrāmu "Klīstošais holandietis". Šo skatuves darbu Londonā vērojis vācu dzejnieks Heinrihs Heine un piesaucis savā satīriskajā romānā "Fon Šnāblevopska kunga memuāri" - grāmatā, kas jau Rīgas periodā nonākusi Riharda Vāgnera rokās. Vāgners traktē šo sižetu tās simboliskajā, arhetipiskajā līmenī. Viņš pats par šo leģendu raksta: "Viduslaiku beigās dažas tautas modināja sevī jaunu, darbīgu dzīves dziņu: pasaulvēsturiski pašu spilgtāko izpausmi tā guva atklājumu instinktā. Jūra pārtapa dzīves telpā, tomēr tā vairs nebija hellēņu pasaules mazā Vidusjūra, bet gan Pasaules jūras jozumi. Šeit saskatāmas iepriekšpastāvošās pasaules beigas."

Līdz ar 1958. gada beigām pienāca gals diktatora Fulhensio Batistas varai Kubā. 1959. gada 1. janvāra pirmajās stundās Batista un viņa līdzgaitnieki pamet valsti, un dienu vēlāk Havanā iemaršēja Fidela Kastro komandētā nemiernieku armija. 1952. gadā Kubā notika kārtējais militārais apvērsums, kura rezultātā pie varas nāca bijušais prezidents, atvaļināts pulkvedis Fulhensio Batista. No trūcīgiem lauciniekiem cēlies, jau 14 gadu vecumā sācis pelnīt iztiku, divdesmit gados iestājies armijā, un tad – pēc tā sauktās „Seržantu revolūcijas”’1933. gadā, kad līdz ar valsts prezidentu tika gāzta arī visa augstākā armijas vadība, – īsā laikā kļuvis no seržanta par pulkvedi, armijas štāba priekšnieku un, domājams, ietekmīgāko personu ne tikai armijā, bet arī visā valstī. No 1940. līdz 1944. gadam Fulhensio Batista bija Kubas prezidents, šai laikā ieviesa progresīvu darba likumdošanu, atbalstīja arodbiedrības. Taču 1952. gadā viss bija citādi. Tagad prezidents centās sev nodrošināt mantīgo elites – lielo zemes īpašnieku un rūpnieku – simpātijas. Vēl vairāk tika favorizēts ārvalstu, pirmām kārtām amerikāņu kapitāls, ļaujot investoriem lēti iegūt un ekspluatēt Kubas resursus. Valsts kļuva par īstu paradīzi naudīgiem tūristiem, kuri te varēja baudīt izpriecas, kurām pašu mājās bija uzlikti likuma groži. Piecdesmito gadu beigās, kā lēš, Havanā vien bijis vairāk nekā 10 000 prostitūtu, un marihuānas vai kokaīna deva maksājusi tikai drusku dārgāk par mēriņu ruma. Azartspēļu, narkotiku un prostitūcijas biznesu lielā mērā kontrolēja amerikāņu mafija, ar kuras bosiem Batista bija personiski pazīstams. Protams, kā legālais, tā nelegālais bizness maksāja meslus pašam diktatoram, ierēdņiem un policijai. Korupcija sasniedza grandiozus apmērus. Tikām valsts ekonomika sāka stagnēt, auga bezdarbs, un izvērtās pretošanās kustība. Batistas režīma atbilde bija arvien nežēlīgākas represijas: aizdomās turamo spīdzināšana un policijas veiktas slepkavības kļuva par ierastu lietu; valdība sāka īstenot publiskus nāvessodus, atstājot nogalināto līķus apskatei pilsētu ielās un laukumos. Diemžēl Savienoto Valstu valdība turpināja atbalstīt diktatoru – amerikāņiem svarīgākais šķita Batistas izteiktais antikomunistiskums un atbalsts amerikāņu kapitālam. 1956. gada novembra beigās Kubas dienvidaustrumos nelielā motorkuģī no Meksikas ieradās 82 nemiernieki, kurus vadīja jaunais jurists Fidels Kastro. Pēc pirmajām kaujām ar valdības karaspēku viņu palika deviņpadsmit, tomēr arī ar šo saujiņu vīru Kastro izdevās uzsākt partizāņu cīņu Sjerramaestras kalnos. Kad 1958. gada maijā valdība beidzot izvērsa pret partizāniem plašu kaujas operāciju, nemiernieki jau kontrolēja veselu rajonu, kur darbojās hospitālis, spiestuve, vairākas skolas un rūpnīcas, tai skaitā kājnieku mīnu ražotne. Apmēram 10 000 vīru lielie valdības spēki izrādījās partizāņu karadarbībai pilnīgi nesagatavoti un arī visai nemotivēti. Iespējams, lielais skaitliskais pārsvars galu galā tomēr izšķirtu cīņas likteni par labu varai, taču arī operācijas komandieris ģenerālis Kantilja, šķiet, īsti nebija noskaņots aizstāvēt prezidenta Batistas režīmu. Tikām sabiedriskās domas spiediena iespaidā mainījās arī Savienoto Valstu politika, jau gada pirmajā pusē nosakot Kubai ieroču embargo, bet decembrī nepārprotami paziņojot Batistam, ka Amerika neatbalsta viņa atrašanos valsts priekšgalā. Vecgada vakara ballē prezidents Batista darīja zināmu, ka pamet valsti. 1959. gada 1. janvārī ap 3:00 no rīta no Havanas lidostas izlidoja militārā lidmašīna ar bijušo diktatoru, viņa tuvākajiem radiniekiem un līdzgaitniekiem. Citā lidmašīnā tai pašā rītā sekoja valdības ministri un citi augstākie ierēdņi. Kā lēš, līdzi trimdā šī kompānija paķēra no 300 līdz 800 miljoniem dolāru lielu kapitālu. Nākamajā dienā, nesastopot nekādu pretestību, Havanā iemaršēja nemiernieku armija, Kubā sākās jauna ēra, kas gan nenesa valstij demokrātiju un uzplaukumu.

1672. gada 30. decembrī naudas grūtībās nonākušais kapelmeistars Džons Banisters sarīkoja pirmo publisko maksas koncertu. Džona Banistera vārds mūzikas vēsturē, iespējams, tā arī būtu palicis bez ievērības, ja vien 17.gadsimta beigās Londonā dzīvojošais komponists un vijolnieks nebūtu nonācis pamatīgās naudas grūtībās. Džons Banisters bija galma mūziķa dēls, kurš izvēlējās iet tēva pēdās un arī kļuva par mūziķi. Tiesa, viņa kā vijolnieka un komponista karjera nebija pati veiksmīgākā, iespējams, tieši tāpēc viņa vārds nav pazudis, bet gan diezgan trekniem burtiem ierakstīts kultūras vēsturē. Laikā, kad mūzika bija pakļauta aristokrātijas un karaļnama galma  norādēm un ierobežojumiem laicīgajai un sakrālajai mūzikai, liela daļa komponistu un mūziķu nokļuva neapskaužamā situācijā. Ja vien nespēji sadzīvot ar valdošās elites iegribām, mūziķiem nācās iztikt ar gaužām zemu atalgojumu un pilnīgi bez jelkādām izaugsmes iespējām. Lai nopelnītu un kāptu pa mūziķa karjeras kāpnēm, tajos laikos bieži vien nācās likt lietā izdomu un  slepenus sakarus. Ierobežojot mūzikas radītājus un izpildītājus, vienlaikus zem sitiena nonāca arī klausītāji, jo viņiem nebija iespējas baudīt mūziku. Tā bija kļuvusi par elites izklaidi, liedzot vidējo un zemāko slāņu Anglijas iedzīvotājiem izdzīvot muzikālus baudījumus. Tāpēc Džons Banisters lika lietā izdomu, gan lai uzlabotu savu finansiālo stāvokli, gan lai iepriecinātu mūzikas mīļotājus. Viņš nolēma savās mājās sarīkot koncertu: 1672. gada 30. decembrī viņš sava nama durvis atvēra mūzikas mīļotājiem, pretī par to prasot samaksu. Tā bija pirmā reize pasaules vēsturē, kad kāds mūziķis par savu priekšnesumu no tā skatītājiem un klausītājiem prasīja samaksu. Tolaik tas bija viens šiliņš, ko par ieeju koncertā savā mājā prasīja Džons Banisters. Viens šiliņš deva iespēju klausīties mūziku sava prieka pēc, bet ļāva arī kļūt par koncerta norises ietekmētājiem, jo ikviens, kurš bija samaksājis ieejas maksu, varēja arī pasūtīt mūziku. Pēc pirmā veiksmīgā koncerta Džons Banisters saprata, ka tā ir viņa iespēja noturēties virs ūdens un turpināja tos rīkot. Pavisam drīz Džona Banistera mājas koncertu afišas publicēja tā brīža Londonas laikraksts „The London Gazette”.  Šie koncerti  vidusšķiras klausītājiem ļāva izbaudīt  mūzikas pasūtītāja burvību, ko tolaik vara biju liegusi. Pēc 30. decembra koncerta Džona Banistera piemēram radās sekotāji – krodziņu un tavernu īpašnieki sāka rīkot pasākumus un koncertus par maksu. Viņi bija atklājuši, ka tā ir iespēja piesaistīt apmeklētājus un arī gūt peļņu pašiem. Pamazām komerciālie koncerti kļuva populāri visa Anglijā un no mājām, dzīvokļiem, krogiem un lokāliem pārcēlās arī uz akadēmisko vidi. Viena no pirmajām ir  Hollywellas mūzikas telpa, kas atrodas Londonā Oksfordā un ir vecākā speciāli būvētā mūzikas telpa Eiropā, tātad pirmā koncertzāle Lielbritānijā. Interesanti, ka joprojām Džona Banistera ieguldījums mūzikas vēsturē palicis nepamanīts. Bet šobrīd, kad koncertu apmeklēšana daudziem ir iemīļota izklaide, nenāk par skādi atcerēties šī 17. gadsimta komponista vārdu.

Vāclavs Havels – čehu rakstnieks, disidents un valstsvīrs – 1989. gada 29. decembrī tika ievēlēts par pirmo demokrātiskās Čehoslovākijas prezidentu pēc padomju totalitārisma perioda. Viņa politiskajai darbībai, atšķirībā no daudzu citu šī laika un reģiona politiķu, bija raksturīga izteikta ētiskā dimensija, viņa politiskajiem uzskatiem – intelektuāls grodums. Var teikt, ka čehu rakstniekam un politiķim Vāclavam Havelam disidenta liktenis bija jau šūpulī ielikts. Haveli ir ievērojama Prāgas uzņēmēju un namīpašnieku dzimta, savukārt Vāclava mātes tēvs ir pirmskara Čehoslovākijā zināms publicists un diplomāts. Ar šādu izcelsmi labas attiecības ar pēckara Čehoslovākijas komunistisko režīmu jaunajam Havelam īsti nebija domājamas. Kā šķiriski naidīgam elementam viņam liedza studijas humanitārā specialitātē, tāpēc nākamais dramaturgs vispirms studēja ekonomiku un tikai vēlāk – neklātienē – dramaturģiju. Tomēr neatgriezeniskais pavērsiens notika 1968. gadā, kad Brežņevs ar tankiem iznīcināja „Prāgas pavasara” reformu kustību Čehoslovākijā. Tobrīd jau arī ārzemēs ievērību guvušais dramaturgs pirmajā iebrukuma nedēļā uzstājās Čehoslovākijas brīvajā radio, par ko Maskavai lojālais režīms aizliedza viņa darbu iestudējumus dzimtenes teātros. Nākamajā desmitgadē Vāclavs Havels kļuva par arvien iezīmīgāku figūru Čehoslovākijas disidentu aprindās, un šo karjeru vaiņagoja četrus gadus ilga uzturēšanās režīma cietumā. 1984. gadā Havelu atbrīvoja, „Samta revolūcijas” vilnis uznesa viņu topošās demokrātiskās Čehoslovākijas varas virsotnē – 1989. gada 29. decembrī Čehoslovākijas parlaments ievēlēja kustības „Pilsoņu forums” līderi Havelu par Čehoslovākijas prezidentu. Kā ikvienam jauno demokrātiju līderim, arī Havelam savas prezidentūras laikā nācās saskarties ar kritiku, tomēr viņa vārds nekad nav ticis saistīts ar korupciju, šauru grupu interešu lobēšanu vai citiem tamlīdzīgiem skandāliem. Lielākā Havela neveiksme laikam gan bija nespēja saglabāt vienotu Čehoslovākijas valsti. 1992. gadā tieši slovāku deputātu atteikšanās atkārtoti ievēlēt Havelu par prezidentu bija signāls Slovākijas nepārprotamai apņēmībai pamest abu valstu savienību. 1993. gadā Havelu ievēlēja jau par Čehijas republikas prezidentu, un šo amatu viņš pildīja līdz 2003. gadam. Kādā no savām daudzajām publikācijām Vāclavs Havels raksta: „Komunistu laikos vairums cilvēku ticēja, ka atsevišķu indivīdu mēģinājumiem panākt pārmaiņas nav jēgas. Diemžēl, domāšanas veids, kas balstīja komunistiskās diktatūras, nav izzudis pilnībā. Daži politiķi un mācīti vīri uztur spēkā priekšstatu, ka komunisms vienkārši sabruka pats zem sava svara. Indivīda atbildība un darbība atkal izrādās noniecināta. Tie paši ļaudis bieži tic citiem nolemtības apliecinājumiem – dažādiem iedomātiem tirgus likumiem un citām „neredzamām rokām”, kas vada mūsu dzīvi. Tā kā šādā domāšanas modelī nav sevišķi daudz vietas indivīda morālai rīcībai, sociālo procesu kritiķus bieži izsmej kā naivus morālistus vai elitāristus. Iespējams, šis ir viens no iemesliem, kāpēc piecpadsmit gadus pēc komunisma sabrukuma mēs atkal pieredzam politisku apātiju. Komunisma sabrukums bija iespēja radīt efektīvākas globālās politiskās institūcijas, kas balstītos demokrātijas principos. Ja negribam, lai mūs pakļauj anonīmi spēki, tad brīvības, vienlīdzības un solidaritātes principiem jāsāk darboties globālā mērogā. Bet, kas svarīgāk par visu, mēs nedrīkstam zaudēt ticību alternatīviem domāšanas un pilsoniskas rīcības centriem sabiedrībā. Neļausim manipulācijām piespiest mūs ticēt, ka mēģinājumiem mainīt „vispāratzītu” kārtību un „objektīvus” likumus nav jēgas. Paliksim stingri savā pārliecībā, ka politika nav tikai varas tehnoloģija, bet ka tai nepieciešama arī morāles dimensija.”

1923. gada 28. decembrī Brodvejā pirmizrādi piedzīvoja Džordža Bernarda Šova luga „Svētā Žanna” – izcilā īru dramaturga variācija par viduslaiku franču tautas varones un, šova vārdiem runājot, neciešami pašpārliecinātas sievietes Žannas d’Arkas likteni. „Visizcilākā svētā karotāja kopš Kristus dzimšanas un lielākā savādniece no visiem ekscentriskajiem Viduslaiku personāžiem. Būdama viskaismīgākā un visdievbijīgākā katoliete, [..] faktiski viņa kļuva par vienu no pirmajiem protestantisma mocekļiem. Tāpat viņa bija viena no pirmajiem nacionālisma apoloģētiem [..]. Viņa bija racionāla sieviešu apģērba pioniere un [..] atteicās pieņemt sievai pielemto likteni,  ģērbdamās, karodama un dzīvodama kā viņas laika vīri. Tā kā visos šais veidos viņa sevi apliecināja ar tādu jaudu, ka, vēl būdama padsmitniece, kļuva slavena visā Rietumeiropā, tad nav nekāds brīnums, ka tiesa viņai piesprieda sadedzināšanu uz sārta par virkni smagu noziegumu, par kuriem mūsdienās vairs nesoda, bet būtībā – par to, ko mēs dēvējam par sievietei nepiedienīgu un neciešamu pašpārliecinātību. Astoņpadsmit gadu vecumā Žanna savās ambīcijās pārspēja iedomīgākos pāvestus un augstprātīgākos imperatorus. Viņa uzstāja, ka ir Dieva sūtne un pilnvarotā [..]. Viņa padarīja savas dzimtenes karali par savu protežē [..]. Viņa pamācīja, aizrunāja un komandēja valstsvīrus un prelātus. Viņa uzspļāva karavadoņu plāniem un izcīnīja uzvaras ar viņu armijām pēc sava plāna. Viņa bezgala un visai neslēpti nicināja oficiālos viedokļus, spriedumus un autoritātes, un visu kara resora taktiku un stratēģiju. [..] Bet tā kā viņa bija vien nabaga izlēcēja, tad par viņu bija tikai divi viedokļi: viens – ka viņai piemīt pārdabiskas spējas, otrs – ka viņa ir vienkārši neciešama.” Tā dižais īru dramaturgs Džordžs Bernards Šovs raksta ievadā lugai „Svētā Žanna” – darbam, kas tiek uzskatīts par izcilāko visā viņa dramaturģiskajā mantojumā. Iecere pievērsties leģendārās franču tautas varones Žannas d’Arkas biogrāfijai Šovam radās jau 20. gs. padsmitajos gados, taču Pirmais pasaules karš lika to nolikt malā. 1920. gadā Romas Katoļu baznīca oficiāli kanonizēja Žannu kā svēto, un tas nevarēja neiedvesmot paradoksu mīļotāju Šovu. Tapa luga-hronika sešās daļās ar epilogu, kuru autors, nebūdams drošs par publikas reakciju Lielbritānijā, vispirms piedāvāja amerikāņu skatuvei. Džordža Bernarda Šova „Svētā Žanna” savu pirmizrādi piedzīvoja Garrika teātrī Brodvejā 1923. gada 28. decembrī. Šovs mērķtiecīgi atbrīvojis savu varoni no jebkāda melodramatiskas cietējas oreola, kādu tai piešķīruši daži citi tēmas interpretētāji. Attiecīgi, arī viņas pretiniekiem trūkst melodramatisku ļaundaru vaibstu. Tie ir ļaudis ar savu pārliecību, skaidru mērķa un lietu kārtības apziņu. Kā viens no Žannas tiesāšanas iniciatoriem bīskaps Pjērs Košons, kurš lugā pauž: „Par ko gan pārvērtīsies mūsu pasaule, ja kura katra ganu meita sāks mest mēslainē visu to gudrību, pieredzi, zināšanas, kuras uzkrājusi Baznīca, ja viņa sāks noraidīt mācītu, dievbijīgu ļaužu vadību, savā baisajā, velna iedvestajā lepnībā iedomādamās, ka saņem iedvesmu tieši no Dieva? Tā būs pasaule, kas pludos asinīs, pasaule, kur valdīs sabrukums, kur katrs darīs, kas tīk; tā būs iznīcība, atgriešanās pie barbarisma!” Lugas epilogā Žanna ceturtdaļgadsimtu pēc nāves tiekas ar saviem nodevējiem, soģiem un bendēm iztēlotā vēstures tiesā. Kad viesis no nākotnes – 1920. gada – paziņo par Žannas kanonizāciju, visi aizgrābti krīt viņas priekšā ceļos un teic to svētību, kuru viņa nesusi ar savu mocekles nāvi. Taču kad Žanna piedāvājas atgriezties no viņsaules, klātesošie liek manīt, ka tas nu gan būtu nevietā. Un Žannai atliek vien izsaukties: „Ak, Dievs, tu esi radījis šo brīnišķīgo zemi, bet kad gan tā būs cienīga saņemt savus svētos? Cik ilgi vēl, mans Dievs? Cik ilgi?”

Šodien dzimšanas dienu svin spilgtais un šarmantai franču aktieris Žerārs Depardjē, saukts arī par kino huligānu, kurš arī ārpus kino dzīves izcēlies gan ar vētrainu privāto dzīvi, gan arī ar savdabīgo izpratni par politiku un brāļošanos ar pasaules diktatoriem. Viņš dzimis 1948. gada 27. decembrī. Pēdējos gados jau ir pierasts, ka Žerāra Depardjē vārds ziņās parādās tikai tad, kad viņš kārtējo reizi iekūlies kādā skandālā, solījies mirt par savu jauno dzimteni Krieviju vai sarunājis citas skaidrā prātā grūti saprotamas muļķības. Taču savas karjeras ziedu laikos viņš bija Francijas kino lielākā zvaigzne, kurā iemīlējās gan jaunas meitenes, gan sirmas dāmas. Lai arī aktiera izskatu nu nekādi nevar pielāgot klasiskajiem skaistuma standartiem. Aktiera kontā ir gandrīz 200 kino lomu un atšķirībā no daudziem amata brāļiem un māsām, kuri visu mūžu izspēlējuši vienu lomu tikai dažādās nokrāsās, Žerārs Depardjē lieliski iejuties ļoti dažādos tēlos. Žerārs ir pēckara bērns, kurš piedzima 1948. gada 27. decembrī Francijas vidienes pilsētā Šatorū neizglītota strādnieka, kurš tā arī nebija iemācījies lasīt un rakstīt, ģimenē. Depardjē bija trešais bērns piecu bērnu ģimenē, un mamma Anna vēlāk atklājusi, ka Žerārs nav bijis gaidīts bērns, jo ģimenei ar iztiku tolaik bija ļoti švaki. Turklāt Žerāra tēvam Renē patika iedzert, un viņš varēja dienām ilgi nerādīties mājās, kur gaidīja piecas izsalkušas mutes. Pats aktieris atceras, ka bērnībā tikai retu reizi varējuši atļauties gaļu, ģimenei gluži vienkārši nebija naudas, lai to iegādātos. Aktieris bērnībā ēdis pat ugunskurā ceptus ežus. Bērnībā, dzīvojot bez vecāku mīlestības, zēnam bijis runas defekts un tāpēc skolā bijis kluss un nerunīgs. Žerāram bija 13 gadu, kad viņš skolu pameta un uzsāka darba gaitas, un, ja vien viņš būtu palicis dzimtajā pilsētā, droši vien nekas vairāk par sīku blēdi vai zaglēnu no Depardjē nebūtu sanācis. Taču liktenīgo lozi viņš izvilka 60.gadu vidū, kad apciemojot kādu draugu, nokļuva Parīzē, kur laimīgā kārtā devas līdzi draugam uz aktiermākslas lekcijām. Kad pasniedzējs piedāvājis arī Žerāram nospēlēt nelielu pantomīmu un ļoti atzinīgi novērtējis viņa sniegumu, Žerāra dzīves liktenis bija izlemts, viņš nolēma apgūt aktiera profesiju. Redzot, ka audzēknis ir ļoti talantīgs, pasniedzējs piekrita viņu mācīt bez maksas. Depardjē arīdzan nosūtīts pie logopēda, kas viņam palīdzēja atbrīvoties no runas defekta, lai Žerārs varētu runāt brīvi, bez stostīšanās. Slūžas bija vaļā, Depardjē centās atgūt bērnībā nokavēto, daudz lasot un interesējoties par mākslu, tā paplašinot savu redzesloku. Savu pirmo kinolomu Depardjē nospēlēja jau 1967.gadā, bet viņa vārds kļuva plaši pazīstams pēc 1974. gada filmas “Valsējošie”, ko Francijā noskatījās vairāk nekā pieci miljoni skatītāju. Šajā filmā Žerārs varēja spēlēt pats sevi – sīku blēdi, kurš vienmēr pamanās iekulties kādās nepatikšanās. Pēkšņā slava atvēra Žerāram daudzas durvis, un viņš sāka filmēties pie izcilākajiem Eiropas kinorežisoriem. 17 reižu nominēts un divreiz ieguvis Francijas kino galveno balvu “Cēzars”, par filmu “Sirano de Beržeraks” ieguvis Kannu kinofestivāla labākā aktiera balvu un nominēts “Oskaram”.

Kad vācu kara flotes līnijkreiseris „Šārnhorsts” 1943. gada Pirmajos Ziemsvētkos devās medīt britu konvoju arktiskajos ūdeņos uz ziemeļiem no Norvēģijas, tā komandieris nenojauta, ka pats ir kļuvis par medījumu. Britu Karaliskās jūras kara flotes admirāļi bija izstrādājuši vācu kuģa iznīcināšanas plānu, kas tika īstenots 1943. gada 26. decembrī.   Pagājušā gadsimta 30. gados, gatavodamās militāram konfliktam ar citām Eiropas lielvalstīm, Vācija strauji kāpināja bruņojuma ražošanas apjomus. Tas attiecās arī uz karakuģu būvniecību, lai gan šai ziņā vāciešiem nebija cerību īsā laikā panākt Britu Karalisko jūras kara floti. Tāpēc jau kopš kara sākuma vācieši vairījās no plašām jūras kaujām, un viņu nedaudzajiem līnijkuģiem un kreiseriem bija pavēlēts neiesaistīties sadursmēs ar spēcīgākajiem britu karakuģiem. 1943. gada otrajā pusē Vācijai ārpus Baltijas jūras bija palicis tikai viens nozīmīgs karakuģis – līnijkreiseris „Šārnhorsts” bāzējās Norvēģijas ziemeļos, apdraudēdams konvojus, kuri piegādāja Rietumu sabiedroto militāro palīdzību Padomju Savienībai caur Arhangeļskas ostu. Kuģis bija jauns – nolaists ūdenī 1936. un karadarbībai gatavs 1939. gada sākumā, nodēvēts par godu 19. gs. sākuma prūšu ģenerālim Gerhardam fon Šārnhorstam. Visu kara laiku tas bija pavadījis Atlantijas ziemeļdaļā un tai piegulošajos ūdeņos, kara pirmajos mēnešos nogremdēdams vairākus tirdzniecības kuģus un vienu apbruņotu transportkuģi. Lielākas tā veikums bija britu aviācijas bāzes kuģa „Glorious” – „Lieliskais” – un divu to pavadošo eskadras mīnu kuģu nogremdēšana 1940. gada aprīlī, ko „Šārnhorsts” veica kopīgi ar otru šī paša tipa līnjkreiseri „Gneizenavs”. Kad 1943. gada Pirmajos Ziemassvētkos „Šārnhorsts” līdz ar pieciem pavadošajiem eskadras mīnu kuģiem devās sabiedroto konvoja medībās, ne vācu jūras spēku komandieris lieladmirālis Karls Dēnics, nedz vienības komandieris kontradmirālis Ērihs Bejs nenojauta, ka dodas lamatās. Briti bija pārtvēruši un atšifrējuši „Šārnhorsta” saziņu ar flotes vadību, un kad kontradmirālis Bejs, aizsūtījis pavadošos eskadras mīnu kuģus konvoja meklējumos, 26. decembra rītā ar „Šārnhorstu” tuvojās plānotajam operācijas rajonam, viņu tur jau gaidīja trīs britu kreiseri – „Norfolka”, „Belfāsta” un „Šefīlda” – viceadmirāļa Roberta Bērneta komandēti. Savukārt no dienvidiem tuvojās „Šārnhorsta” notveršanas plāna autors, admirālis Brūss Freizers ar superjaudīgo līnijkuģi „Jorkas Hercogs” un kreiseri „Jamaika” un eskadras mīnu kuģu grupu. Jau pirmajā sadursmē tika sabojāts „Šārnhorsta” galvenais radars, padarot vācu kuģa artilēriju teju neredzīgu. Kontradmirālis Bejs vispirms mēģināja aizvilināt kreiserus no prom konvoja, cerot pēc tam aizlavīties tiem garām. Briti šo manevru atšifrēja. Pēc otrās sadursmes Bejs uzņēma kursu uz savu bāzi un pēc pāris stundām nonāca „Jorkas Hercoga” radaru redzeslokā. Britu plāns bija izdevies – „Šārnhorsts” atradās spīlēs starp Freizera vienību un vajājošajiem kreiseriem. Ātri satumsušajā ziemas naktī briti izgaismoja vācu kuģi ar iluminējošajiem lādiņiem un „Jorkas Hercoga” lielgabali sāka darboties. „Šārnhorsts”, izmantojot savas izcilās gaitas kvalitātes, sākumā diezgan sekmīgi bēga. Visu izšķīra „Jorkas Hercoga” raidīta lādiņa trāpījums vienā no vācu kuģa katlu telpām. „Šārnhorsts” strauji zaudēja ātrumu un kļuva par vieglu mērķi britu artilērijai un arī eskadras mīnu kuģu torpēdām. Kontradmirālis Bejs pretojās līdz pēdējai iespējai, bet 1943. gada 26. decembra vakarā ap 19:45 līnijkreiseris „Šārnhorsts”, daudzu šāviņu un torpēdu ķerts, nogrima. No gandrīz diviem tūkstošiem komandas locekļu britu kuģi uzņēma 36 izdzīvojušos.

Ziemassvētku kā Kristus pasaulē nākšanas dienas svinēšana kristīgajā pasaulē nostiprinājusies un izveidojusies daudzu gadsimtu gaitā. Kā vēsta senas annāles, pirmo reizi šos svētkus kristieši svinējuši Romas pilsētā Mūsu ēras 336. gada 25. decembrī.   Ziemassvētki – mūsdienās tie kļuvuši par tik neatņemamu Rietumu kultūras daļu, ka grūti nākas priekšstatīt, ka nebūt ne vienmēr tiem piekritusi tik ievērojama vieta kā kristīgajā, tā sekulārajā kalendārajā tradīcijā. Droši vien jāsāk ar to, ka nakts no 24. uz 25. decembri kā Jēzus Kristus piedzimšanas brīdis ieviesusies kristiešu priekšstatos tikai pakāpeniski. Pirmajos kristietības gadsimtos kāda cilvēka piedzimšanas dienas svinēšana vispār tika uzskatīta par kristīgajam nepiedienīgu pagānu ieražu, līdz ar to datums, kad pasaulē nācis Pestītājs, agrīnajiem kristiešiem nebija būtisks. Par svinamu tika uzskatīta divpadsmitā diena pēc Jēzus piedzimšanas, kad viņu godināt ieradušies trīs austrumu gudrie jeb trīs ķēniņi; tātad – Zvaigznes jeb Treju kungu diena, kuru mūsdienās atzīmē 6. janvārī. Tomēr pamazām, kristietībai arvien vairāk izplatoties Romas impērijā, tā adoptēja daudzus līdz tam pagāniskajā sabiedrībā valdošos priekšstatus, un kristiešu autori izrādīja arvien lielāku interesi par domājamo Kristus piedzimšanas dienu. Ap M.ē. 200. gadu kristīgais teologs Aleksandrijas Klements rakstīja, ka daudzi par Tā Kunga pasaulē nākšanas dienu uzskatot ēģiptiešu kalendāra pahona mēneša 25. dienu, kas atbilst 20. maijam, bet citi – farmuti mēneša 24. vai 25. dienu, respektīvi – 20. vai 21. aprīli. Domājams, ka galīgā izšķiršanās par labu Ziemas saulgriežiem notikusi, konkurējot ar pagānu tradīcijām. Ziemas saulgriežu priekšvakarā romieši svinēja Sturnālijas – auglības, tapšanas un mūžīgās atdzimšanas dievam Saturnam veltītus svētkus. Svinības, kas savā apogejā ilga nedēļu, noslēdzās 23. decembrī. Tāpat Bībeles teksts vairākkārt asociē Jēzu ar Sauli, tāpēc ir loģiski, ka viņa piedzimšana saistīta ar Ziemas saulgriežiem – Saules atgriešanās brīdi. Zīmīgi, ka pirmās ziņas par kristīgo Ziemassvētku svinēšanu saistītas tieši ar toreizējās impērijas centru – Romas pilsētu. M.ē. 4. gs. vidū tapuša Romas bīskapu annāles min, ka Kristus dzimšanas dienu Romas kristieši pirmoreiz svinējuši 336. gada 25. decembrī. Bija gan jāpaiet vēl vairākiem gadsimtiem, līdz Ziemassvētku tradīcija izplatījās un nostiprinājās visā kristīgajā pasaulē. Vienotu tradīciju pieņemšanu kavēja ne vien Romas impērijas sabrukums, bet arī ariānisma kristietības novirziena izplatība. Ariāņi nepieņēma trīsvienīgā Dieva konceptu, uzskatot Kristu kā no Dieva Tēva šķirtu un viņam pakārtotu lielumu un negatīvi attiekdamies pret viņa īpašu godināšanu. Ariānisms gan galu galā zaudēja ideoloģiskajā cīņā un tika marginalizēts, tomēr Ziemassvētku svinēšana uz laiku tā arī palika piemirsta. Svētku nozīmi palīdzēja atjaunot politisks notikums: 800. gada 25. decembrī Romā pāvests Leons III kronēja par Romiešu imperatoru Kārli Lielo – franku valdnieku, kuram uz laiku bija izdevies apvienot vienā valstī lielāko daļu Rietumeiropas. Šo datumu pieņemts uzskatīt arī par t.s. Tumšo gadsimtu beigām, kad Eiropā sāka veidoties vairāk vai mazāk vienota politiskā un kultūras telpa ar kristīgo baznīcu kā vienu no būtiskākajiem formējošajiem spēkiem. Tomēr agrāko pagānisko tradīciju absorbēšana kristīgajās, sevišķi sadzīves līmenī, palika aktuāla joprojām. Visai daudz šai ziņā Ziemassvētki mantojuši arī no Ziemeļeiropas un Centrāleiropas pirmskristīgajiem Ziemas saulgriežiem jeb Joles svētkiem, tai skaitā Ziemassvētku nosaukumu vairākās Ziemeļvalstu valodās. Ļoti iespējams, ka Ziemassvētku eglīte ir atvasinājums no senās un arī Latvijā labi zināmās bluķa vilkšanas un dedzināšanas paražas, savukārt cūkas šņukurs un, tātad, arī speķa pīrāgi – no kuiļa upurēšanas seno ģermāņu auglības dievam Freiram. Un arī savstarpēja apdāvināšanās jau sirmā senatnē bijusi neatņemama Joles svinību sastāvdaļa.

Džuzepes Verdi operas „Aīda” pasaules pirmizrāde notika 1871. gada 24. decembrī, nesen atklātajā Kairas Hedīva operā – pirmajā opernamā Āfrikas kontinentā. Operai bija triumfāli panākumi, un tā joprojām ir viena no visvairāk iestudētajām pasaules operteātru repertuārā.   1863. gadā Osmaņu impērijas Ēģiptes un Sudānas provinces vietvalža jeb vāli amatu mantoja Ismaīls pašā. Lai arī nomināli Ēģipte un Sudāna joprojām bija sultāna impērijas daļa, faktiski turienes vietvalži jau kopš 19. gs. sākuma kļuva neatkarīgi, vairākkārt pat karoja pret metropoli, un savā politikā vairāk orientējās drīzāk uz Parīzi un Londonu, nekā uz Stambulu. Arī Ismaīls pašā turpināja šo ievirzi, panākdams, ka viņu atzīst par hedīvu, respektīvi, vicekarali, un deklarēdams, ka viņa valsts ir nevis Āfrikas, bet gan Eiropas daļa. Valdnieka veicināta modernizācija skāra visas dzīves jomas, un viena no tās izpausmēm bija arī Kairas Hedīva opernama atklāšana 1869. gadā. Pirmo opernamu Āfrikas kontinentā projektēja itāliešu izcelsmes arhitekts Pjetro Avoskani, un tā atklāšanai hedīvs Ismaīls pasūtīja jaunu operu vienam no tā laika izcilākajiem komponistiem – Džuzepem Verdi. Tā tapa opera „Aīda”, nereti uzlūkota kā augstākā virsotne itāliešu operas ģēnija radošajā mantojumā. Operas sižetam tā autors Antonio Gislanconi licis risināties senajā Ēģiptē, un dekorāciju, kostīmu un rekvizītu izveidei tika piesaistīts viens no tā laika ievērojamākajiem senēģiptiešu vēstures speciālistiem, franču arheologs Ogists Mariets. Dekorācijas tika gatavotas Parīzē, kur iestrēga uz vairākiem mēnešiem, kad 1870. gadā uzliesmoja Franču-prūšu karš. Laimīgi pārdzīvojušas aplenkumu un Parīzes komūnas cīņas, dekorācijas galu galā nonāca Kairā, un Džuzepes Verdi „Aīdas” pasaules pirmizrāde varēja notikt 1871. gada 24. decembrī. Operas sižeta norises laiks iecerēts kā Ēģiptes Senās valsts jeb Piramīdu laikmets – 3. g. t. pirms Mūsu ēras otrā puse. Jāteic gan, ka neskaitāmajos iestudējumos praktiski vienmēr tiek atspoguļots vispārīgs priekšstats par apmēram trīs tūkstošgades ilgo senās Ēģiptes pastāvēšanu. Titulvarone ir etiopiešu princese Aīda, kura nonākusi ēģiptiešu verdzībā, pie kam sagūstītāji nezina par viņas izcelsmi. Skaistajā verdzenē iemīlējies jaunais ēģiptiešu karavadonis Radamess, un viņu jūtas ir abpusējas. Savukārt Aīdas tēvs – Etiopijas valdnieks Amonasro, vēlēdamies atbrīvot meitu, iebrūk Ēģiptē. Radamess ved ēģiptiešus kaujā pret iebrucējiem, uzvar un ar triumfu pārnāk galvaspilsētā Tēbās. Gūstekņiem ēģiptiešu priesteri grib lemt nāvi, tomēr Radamess lūdz faraonu etiopiešu atbrīvot, un valdnieks piekrīt, pie tam apsola jaunajam varonim par sievu savu meitu Amnerisu. Radamess nu ir neapskaužamā situācijā – atteikt valdniekam nedrīkst, taču sirds diktē citu. Radamess un Aīda plāno bēgt tuksnesī. Bet starp atbrīvotajiem gūstekņiem ir arī valdnieks Amonasro, kuram izdevies noslēpt savu patieso identitāti. Tagad tēvs pierunā meitu, lai viņa izdibina no mīļotā viņa komandēto ēģiptiešu spēku atrašanās vietu. Aīda ir smagas izvēles priekšā, kur vienā svaru kausā ir mīļotā liktenis, otrā – uzticība tēvam un dzimtenei. Amonasro slepus noklausās Aīdas un Radamesa sarunu, pēc tam sevi atklāj, taču trijotnes tikšanos pamana arī Amnerisa. Viņa saceļ trauksmi, tēvs un meita aizmūk, bet Radamess padodas sargiem. Par spīti Amnerisas izmisīgajiem lūgumiem, jaunajam karavadonim spriež nāvi kā nodevējam. Viņu dzīvu iesloga pazemes kapenēs, bet, kad liktenīgais bluķis ir uz visiem laikiem šķīris varoni no pasaules, atklājas, ka slepus šai šķirstā iekļuvusi arī Aīda. Viņa labprātīgi pievienojusies mīļotajam, tā apliecinot romantisma hrestomātisko motīvu par mīlas uzvaru pār nāvi. Abu pēdējam duetam – vienam no skaistākajiem pasaules opermūzikā – pievienojas ārpusē sērojošās Amnerisas balss.

23. decembris ir diena, kad mistiski notikumi apvij tagad pasaulslaveno mākslinieku no Nīderlandes Vinsentu van Gogu, kurš slavenākos darbus radījis tieši sava mūža pēdējos divos gados. Bet 1888. gada Ziemassvētku priekšvakarā van Gogs esot nogriezis ausi un uzdāvinājis to kādai prostitūtai. Van Gogs savu kreiso ausi nogrieza 1888. gada Ziemassvētku priekšvakarā. Kopš tā laika ir radušās vairākas versijas par to, kāpēc viņš to izdarīja, bet vienas pavisam skaidras nav. Prese par notikušo vēstīja vien 1888. gada 26. decembrī – tātad trīs dienas pēc auss nogriešanas incidenta – par to bija uzrakstīts Parīzes laikrakstā „Le Petit Journal”. Tur bija publicēta speciālkorespondenta telegramma ar sekojošiem vārdiem: „Vakar vakarā kāds gleznotājs no Holandes vārdā Vinsents, pēc tam, kad bija nogriezis sev ausi ar bārdas nazi, aizgāja uz publisko namu, piezvanīja pie durvīm un durvis atvērušajam cilvēkam iedeva savu ausi ievīstītu papīrā, sakot: „Ņemiet, tas var noderēt!” Tad viņš devās prom. Meklējot šo personu, policija to atrada guļam savās mājās. Ļoti nopietnais stāvoklis noteica nepieciešamību pārvest viņu uz slimnīcu.” Šī telegramma pēc van Goga daiļrades pētnieka Martina Beilija domām satur virkni vērtīgas informācijas: un visupirms tā apstiprina versiju,  ka mākslinieks izmantojis bārdas nazi, un tas apgāž minējumus, ka van Goga ausi strīda laikā ar rapieri nogriezis viņa draugs – gleznotājs Pols Gogēns. Šādu hipotēzi savulaik bija izvirzījuši Hamburgas universitātes profesori Hanss Kaufmans un Rita Vildegansa. Pēc viņu domām, tonakt abi draugi sastrīdējušies, un Gogēns, būdams labs paukotājs, saniknoto holandieti nomierinājis, nocērtot viņam auss gabaliņu. Pēc notikušā Gogēns rapieri izmetis Ronā, un to neviens līdz šim nav atradis. Vēlāk Gogēns sniedza liecības policijā, tajās apstiprinot savu notikušā versiju. Savukārt van Gogs par incidentu tā arī nevienam neko nestāstīja. Zinātieki uzskata, ka van Gogs nevēlējās sniegt liecības pret savu draugu, sargājot Gogēnu no cietuma, tāpat pētnieki ir pārliecināti, ka vainas apziņas dēļ Gogēns ar savu draugu pēc tam vairs netikās, bet slavenās van Goga gleznas „Saulespuķes” savu versiju Gogēns 1901. gadā uzgleznojis mirušā drauga piemiņa. Tikmēr mākslinieka Vinsenta van Goga daiļrades interprets Martins Beilijs paliek pie sava, ka mākslinieks nepazaudēja auss ļipiņu kautiņa vai trakuma lēkmes rezultātā. Neatlaidīgi meklējot iemeslu, kas varētu būt pamudinājis van Gogu nogriezt ausi, pētnieks nonācis pie atklājuma, ka gleznotājs nogrieza sev ausi pēc tam, kad uzzināja par sava brāļa Teo precēšanos.  1888. gada 21. decembrī, īsi pirms incidenta, van Goga māte saņēmusi vēstuli no Teo, kurā tas lūdzis atļauju noslēgt laulību ar savu iecerēto. Vincents visticamāk bija  nākošais, kurš uzzinājis par gaidāmajām kāzām. 1888. gada 23. decembrī Vincents van Gog saņēma naudu, kuru Teo atsūtīja no Parīzes. Iespējams, kopā ar naudu viņš saņēma arī ziņu par gaidāmo notikumu un izmisumā par to gleznotājs nogrieza sev auss ļipiņu. Teo atbrauca pie viņa no Parīzes jau nākošajā dienu. Pēc tikšanās viņš vēstulē savai līgavai Johannai uzrakstīja, ka Vincents zina par viņu plānu noslēgt laulībiem. „Kad es vaicāju, vai viņš piekrīt mūsu nodomiem, Vincents atbildēja, ka precībām nav jākļūst par dzīves galveno mērķi,” rakstīja brālis. Van Gogs pēc auss ļipiņas nogriešanas atradās slimnīcā, pēc tam viņš ilgu laiku pavadīja garīgi slimu cilvēku patversmē, bet pusotru gadu pēc šī notikuma, saasinoties depresijai, iešāva sev krūtīs ar revolveri. Pēc divām dienām Van Gogs mira, bet viņa brālis pasauli atstāja pēc sešiem mēnešiem.

1808. gada 22. decembrī Ludviga van Bēthovena benefices koncertā Vīnē tika pirmatskaņoti veseli četri izcilā komponista skaņdarbi. Starp tiem bija ari slavenā 5. simfonija ar tās vadmotīvu – Likteņa akordiem. 18. gs. nogale un 19. gs. sākums bija Vīnes muzikālās dzīves zelta laikmets, kad Austrijas galvaspilsētā darbojās vesela plejāde izcilu komponistu un mūziķu. Tas gan īsti nenozīmēja, ka viņiem tolaik bija, kā saka, zelta dzīve. Tikai ar komponēšanu vien iztikt bija teju neiespējami, un daudzus izcilus skaņražus no dzīves pusbadā glāba tikai mecenātu devīgums. Salīdzinoši labākas peļņas iespējas bija operu un citiem skatuves komponistiem, ciktāl teātris bija populārais žanrs. Bet simfonisko mūziku patērēja vien daži procenti, respektīvi – daži tūkstoši aristokrātijas un bagātāko pilsoņu elites. Koncertu biļetes bija dārgas: parasti divi guldeņi, par ko melnstrādniekam vajadzēja liet sviedrus veselu nedēļu. Atsevišķu koncertzāļu nebija, savukārt teātra zāles bija brīvas pamatā vasarā, kad maksātspējīgā publika pameta galvaspilsētu un devās uz saviem lauku īpašumiem. Tad nu aktīvai koncertdzīvei atlika laiks, kad teātra izrādes bija aizliegtas: Advents un Lielais gavēnis. Šais sešās nedēļas gadā tad simfoniskās mūzikas skaņraži varēja sarīkot savas benefices, tolaik vāciski sauktas Akademie, gūstot kādu peļņu. Vienu tādu 1808. gada Adventa laikā, 22. decembrī, Teātrī pie Vīnes upes sarīkoja Ludvigs van Bēthovens. Tolaik koncerti, kuri, kā šis, ilga četras stundas, nebija nekas neparasts. Īpašu šo koncertu padarīja veseli četri pirmatskaņojumi. Pirmo reizi publikas vērtējumam tika nodotas veselas divas simfonijas – 5. un 6., kā arī 4. koncerts klavierēm ar orķestri un Fantāzija klavierēm, korim un orķestrim. Klavieru solo atskaņoja pats komponists. 1808. gada 22. decembra koncertu nevarēja saukt par veiksmi. Teātris pie Vīnes upes gan bija gluži nesen celts un tolaik tika pat uzskatīts par izcilāko zāli visā Austrijā un Vācijā. Taču no teātra orķestra Bēthovena rīcībā bija vien daļa, jo daudzi mūziķi tieši tai laikā bija aizņemti labdarības koncertā mirušo mūziķu atraitnēm un bāreņiem Vīnes Pilsētas teātrī. Viņu vietas bija aizpildījuši citi, pa daļai pat amatieri, un šis raibais sastāvs bija pilnvērtīgi mēģinājis tikai vienu reizi. Attiecīgi, atskaņojot Fantāziju, klaviersolists – pats Bēthovens – sāka nevietā spēlēt variāciju, pārtrauca priekšnesumu un sāka to no sākuma. Un, kas vēl vairoja publikas un arī mūziķu diskomfortu, zāle nebija kurināta, bet Vīnē tobrīd bija uznācis īsti ziemīgs sals. Attiecīgi vēsas bija arī kritiķu atsauksmes. Tomēr ar laiku, protams, izcilie skaņdarbi, kas tika pirmatskaņoti šai reizē, guva pelnīto atzinību. Ko vērta ir vien 5. simfonija ar tās vadmotīvu – slavenajiem „Likteņa akordiem”. Kā savā recenzijā ar dzejisku iedvesmu to raksturoja mūzikas kritiķis un vācu romantisma dižgars Ernsts Teodors Amadejs Hofmanis: „Spoži stari caurdur šejienes dziļo nakti, un mēs pamanām milzu ēnas, kuras, šurpu turpu zvārodamās, apņem mūs un iznīcina visu, kas mūsos, izņemot bezgalīgo ilgu sāpes – ilgu, kurās ikviens prieks, kas cēlies gavilējošos toņos, nogrimst un padodas, un tad tikai caur šīm sāpēm, kuras, ņemot sev, tomēr nenokaujot mīlu, cerību un prieku, tiecas plēst mūsu krūtis ar visu kaislību harmonijas pilnību, mēs turpinām dzīvot un būt dižo garu valdzināti vērotāji.”

Mūsu ēras 69. gads Romas impērijas vēsturē ieguvis Četru imperatoru gada nosaukumu. Un, patiešām, šai gadā senās lielvalsts priekšgalā cits citu nomainīja četri valdnieki, pie tam, kā jau tais laikos bija ierasts, varu zaudējušie līdz ar to šķīrās arī no dzīvības. Viss sākās mūsu ēras 68. gada martā, kad pret tobrīd valdošo imperatoru Neronu sacēlās Lugdunas Gallijas provinces vietvaldis Gajs Jūlijs Vindekss. Romas laika hronikas tēlo imperatoru Neronu kā izvirtušu, ļaunu un bezatbildīgu valdnieku, ko mūsdienu vēsturnieki gan bieži apšauba. Šā vai tā, bet nedraugu Neronam netrūka, un jau drīz Vindeksa dumpim pievienojās arī Ibērijas pussalā esošās Terakonas Spānijas provinces vietvaldis Servijs Sulpīcijs Galba. Vindeksa armiju sakāva imperatoram uzticams karaspēks, taču Galbam izdevās nonākt līdz Itālijai, un tad jau viņa pusē nostājās arī imperatora gvardes – pretoriāņu – komandieris Gajs Nimfidijs Sabīns, piesolīdams gvardiem dāsnu atlīdzību. Nerons, saprazdams stāvokļa bezcerību, izdarīja pašnāvību, un Romas Senāts pasludināja Galbu par imperatoru. Līdz ar Neronu aprāvās pirmā Romas imperatoru dinastija – Jūliji-Klaudiji. Jaunajam imperatoram nācās valdīt vien mazliet vairāk kā septiņus mēnešus. Solīto atlīdzību pretoriāņiem Galba tā arī neizmaksāja, toties saniknoja Romas pilsoņus ar to, ka sāka atprasīt piešķīrumus, kurus savas valdīšanas beigu posmā dāsni bija izdāļājis Nerons. Kad pret Galbu nostājās arī pie Reinas dislocētie leģioni, pretoriāņi sarīkoja atentātu un 69. gada  janvārī imperatoru noslepkavoja. Viņa vietu ieņēma sazvērnieku vadonis Otons, kuram, savukārt, bija lemti vien trīs mēneši tronī. Viņš ātri iekaroja popularitāti Romā, taču viņa varu neatzina Reinas armijas komandieris Auls Vitellijs, kurš veda savus leģionus uz galvaspilsētu. Itālijā dislocētie spēki, t.sk. pretoriāņi, nevarēja mēroties kaujas prasmē ar veterāniem, kuriem pastāvīgi nācās aizstāvēt impērijas robežas pret kareivīgajiem ģermāņiem. Otona armija zaudēja izšķirošo kauju, un arī šis imperators beidza dzīvi pašnāvībā. 69. gada aprīlī senatori atzina par imperatoru Vitelliju. Jaunais valdnieks nebija sevišķi tālredzīgs – viņš metās izbaudīt savu statusu, rīkodams krāšņas dzīres, kamēr viņa leģionāri nesodīti laupīja un slepkavoja. Tikām impērijas austrumos jaunizceptajam imperatoram bija radies nopietns konkurents. Tas bija karavadonis Tits Flāvijs Vespasiāns, cēlies no vienkāršiem zemniekiem. Viņu vēl Nerons bija nosūtījis uz Jūdeju apspiest pret romiešiem vērstu sacelšanos. Austrumu leģioni un Ēģiptes un Sīrijas vietvalži nebija mierā ar to, ka līdzšinējās varas cīņās visu bija izšķīruši rietumnieki. Vespasiāna sūtītā armija vēl tikai virzījās uz Itāliju, kad tur iebruka viņu atbalstošie leģioni no Donavas pierobežas. Briesmu brīdī imperatoram Vitellijam izrādījās maz atbalstītāju, iebrucēji viņu sagūstīja, nogalināja un viņa līķi iemeta Tibras upē. Mūsu ēras 69. gada 21. decembrī Romas Senāts apstiprināja Titu Flāviju Vespasiānu par imperatoru. Atšķirībā no saviem priekšgājējiem, Vespasiāns bija prasmīgs un apdomīgs valdnieks. Viņam izdevās atjaunot disciplīnu juku laikos izlaistajos leģionos, sakārtot saimniecību un nodrošināt stabilu finanšu plūsmu valsts kasē. Līdzekļi tika tērēti galvaspilsētas attīstībai, t.sk. Vespasiāna laikā sāka būvēt grandiozo Romas Kolizeju. Starp citu, viens no kases pildīšanas pasākumiem bija maksas ieviešana Romas publiskajās atejās. Kad Vespasiāna dēls Tits apšaubījis šo tēva lēmumu, imperators atbildējis ar frāzi, kas kļuvusi spārnota: „Nauda nesmird.”

1986. gadā padomju režīms atļauj kodolfiziķim, Nobela Miera prēmijas laureātam Andrejam Saharovam atgriezties no izsūtījuma Gorkijā. Kodolfiziķis Andrejs Saharovs bija viens no titulētākajiem padomju zinātniekiem – visu iespējamo padomju civilo apbalvojumu laureāts. Tomēr kad zinātnieks sāka aktīvi kritizēt PSRS cilvēktiesību pārkāpumus un agresīvo ārpolitiku, Brežņeva režīms viņu izsūtīja trimdā uz Gorkiju. Atļauju atgriezties Saharovs saņēma tikai no ģenerālsekretāra Gorbačova 1986. gada 19. decembrī. „Kas viņš ir par cilvēku, ka nonācis līdz tādam morālam pagrimumam, tādam naidam pret savu valsti un tās tautu? Viņa rīcībā mēs saskatām arī vispārcilvēcisko to humānisma un ētikas normu pārkāpumu, kuras obligātas, kā varētu šķist, katram civilizētam cilvēkam." Tādus šaustošus vārdus 1983. gada jūlijā varēja lasīt padomju kompartijas oficiozā „Pravda". Tos četri Padomju zinātņu akadēmijas locekļi – fiziķis Prohorovs, mikrobiologs Skrjabins, matemātiķi Tihonovs un Dorodņicins –  veltīja savam kolēģim, kodolfiziķim un Nobela miera prēmijas laureātam Andrejam Saharovam. Raksta autori atsaucās uz kādu publikāciju Amerikas presē, kurā Saharovs it kā aicinot Savienotās Valstis intensificēt bruņošanās sacensību ar Padomju Savienību. Var piebilst, ka praktiski nevienam no tā laika „Pravdas" lasītājiem piesauktā amerikāņu preses publikācija nebija pieejama. Pats „dzimtenes ienaidnieks" Saharovs tobrīd jau ceturto gadu piespiedu kārtā uzturējās pilsētā pie Volgas, kura tolaik saucās Gorkija, bet mūsdienās atguvusi savu vēsturisko nosaukumu Ņižņijnovgoroda. Saharova izsūtīšana trimdā vaiņagoja viņa vairāk nekā desmit gadus ilgušo konfrontāciju ar ģenerālsekretāra Brežņeva vadīto padomju totalitārismu. Piedalījies nevalstisku cilvēktiesību aizsardzības organizāciju dibināšanā, regulāri bijis klāt disidentu tiesas procesos, vairākkārt vērsies pie padomju vadības ar atklātām vēstulēm, kuras, izmantojot savus starptautiskos sakarus, publicējis ārzemēs. Šais tekstos Saharovs aicināja amnestēt Staļina represiju upurus – kā atsevišķus indivīdus, tā atjaunot tiesības veselām represētajām tautām; padarīt atklātas tiesas prāvas, ieviest Padomju Savienībā preses brīvību, ļaut padomju pilsoņiem brīvi izbraukt no valsts, mainīt agresīvo padomju ārpolitikas kursu, atcelt nāvessodu u.t.t. Ārpus Padomju Savienības šī darbība tika novērtēta ar Nobela Miera prēmiju, Padomju zemē – ar gānīšanu presē no varas puses un neoficiāla disidentisma līdera lomu režīma pretinieku acīs. Zīmīgs ir uzraksts latviešu valodā „Saharovs – mūsu sirdsapziņa", kas bija lasāms Rīgas piepilsētas elektrovilcienu vagonos 1976. gadā. Uzraksts bija uzkrāsots tā, lai pēc iespējas atgādinātu ierastos brīdinājuma un informācijas tekstus par neatspiešanos pret durvīm un tamlīdzīgi. Daudziem citiem šādas attiecības ar režīmu jau krietni agrāk būtu beigušās ar visai smagām represijām, taču Saharovs bija pasaules mēroga zinātnieks, viens no padomju ūdeņraža bumbas radītājiem, visu augstāko padomju civilo apbalvojumu laureāts un kavalieris. Režīma pacietība izrādījās izsmelta, kad Saharovs kārtējā atklātajā vēstulē nosodīja padomju iebrukumu Afganistānā 1979. gadā un pieprasīja karaspēka izvešanu. Viņa Gorkijas trimda ilga līdz 1986. gada 19. decembrim, kad iepriekšējā gadā pie varas nākušais padomju līderis Mihails Gorbačovs personiski piezvanīja Saharovam lai paziņotu, ka viņam atļauts atgriezties Maskavā.

Dzimšanas dienu 17. decembrī svin Romas katoļu baznīcas pāvests Francisks. Viņš dzimis Argentīnā un bērnībā sapņojis kļūt par miesnieku. Argentīnietis Horhe Mario Bergoljo dzimis piedzima Buenosairesā, kā vecākais dēls piecu bērnu ģimenē. Viņa tēvs Mario Hosē Bergoljo, itāļi izcelsmes imigrants, bijis dzelzceļa darbinieks, bet mamma, kuras vecāki nākuši no Ziemļitālijas, bijusi mājsaimniece. Puikas gados Horhe Mario dejojis tango un bijis aktīvs vietējās futbola komandas atbalstītājs. Pašam nākamajam pāvestam gan ar to futbola spēlēšanu bijis, kā bijis. Netālu no mājām bijis futbola laukums, kur puikas situši kājas bumbu,  lai arī viņš neesot bijis labākais futbolists, tas no aizrautīgas spēles nav atturējis. Atceroties savu bērnību, pāvests intervijās žurnālistiem stāstījis, kā savulaik ar mammu un vecmāmiņu devies uz tirgu, kur viņa uzmanību piesaistījis miesnieks un augļu tirgotājs. Kad viņam četru gadu vecumā mamma prasījusi, par ko vēlas kļūt, Horhe Mario atbildējis miesnieks. Par miesnieku gan nekļuva, jo viņa ceļš aizveda ķīmijas studijās, un Horhe Mario ieguvis grādu ķīmijas inženierijā, bet 21 gadu vecumā saslimis ar pneimoniju un slimības dēļ zaudēja vienu plaušu. Pēc plašu operācijas Horhe Mario pieņemis lēmumu kardināli mainīt dzīvi, lemjot sekot priesterības aicinājumam un pievērsies kalpošanai. Šādu lēmumu Horhe Mario pieņemis pēc grēksūdzes Sv Mateja svētkos 1953. gadā, kad viņš, jauns puisis būdams, sajutis aicinājumu doties priesterībā. Pēc šī notikuma viņš iestājās Villa Devoto garīgajā seminārā un pilnībā veltījis sevi Dievam un Baznīcai. 1958.gada martā devies uz Čīli, kur  iestājies jezuītu ordenī pabeidzis humanitāro zinātņu studijas, bet pēc tam  atgriežoties Buenosairesā ieguvis grādu filozofijā. Strādājis kā psiholoģijas pasniedzējs augstskolās, bet pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados ieguvis grādu teoloģijā. Vēl studējot teoloģiju, Horhi Mario iesvētīja par priesteri, bet dažus gadus vēlāk viņš deva svētsolījumus jezuītu ordenī. Paralēli priestera darbam strādājis par augstskolas pasniedzēju un noviču audzinātāju, pildījis arī Sanhose draudzes pāvesta pienākumus, līdz 1986.gadā devas uz Vāciju, lai pabeigtu savu doktora darbu. Pēc tam diacēzes vadības norīkots atgriezās Elsalvadoras universitātē, bet vēlāk nosūtīts uz Korovu kalpot kā garīgajam vadītājam un biktstēvam. Nākamais pakāpiens pa baznīcas karjeras kāpnēm notika 1992. gada maijā, kad toreizējais pāvests Jānis Pāvils II nominēja viņu par Buenosairesas palīgbīskapu, bet jau jūnijā viņš kļuva par bīskapu, vēlāk kļūstot arī par nozīmīgu baznīcas pārstāvi Argentīnā, vairākus gadus pildot Srgentīnas bīskapu konferences prezidenta pienākumus. Kad 2013. gadā pāvests Benedikts XVI paziņoja par atkāpšanos no amata, kopā sanākot 115 balstiesīgajiem kardināliem, notika jaunā pāvesta vēlēšanas. Starp visiem pretendentiem neviens nebija izteikts favorīts. Plašsaziņas līdzekļi kā savu favorītu bija izvirzījuši Milānas kardinālu Andželo Skolu, kā arī kardinālu no ASV – Timotiju Dolanu, kanādiešu kardinālu Marku Uellē un brazīlieti kardinālu Odilu Šēreru. Tika izvirzīta iespējamība, ka jaunais pāvests varētu tikt ievēlēts no Āfrikas, Dienvidamerikas vai Ziemeļamerikas, nevis no Eiropas, kā tas ir bijis iepriekš. Pēc četriem balsojumiem no Siksta kapelas skursteņa katru reizi pacēlās melni dūmi. Par jauno pāvestu kardināliem izdevās vienoties pēc piektā balsojuma, kad no Siksta kapelas skursteņa pacēlās balti dūmi. Tas bija nākamās dienas vakarā pēc tam, kad bija sākusies balsošana. Pirmo reizi baznīcas vēsturē pāvests bija izvēlējies ar vārdu Francisks, pirmo reizi par pāvestu ievēlēts jezuīts, pirmo reizi par pāvestu kļuva persona no Amerikas un no  dienvidu puslodes.  Viņš arī atteicies dzīvot pāvesta oficiālajā rezidencē, sakot, ka tas nozīmētu izolēšanos, kas nenāktu par labu viņa garīgajai veselība. Pāvests dzīvo krietni pieticīgākos, nekā ir rezidence, divistabu apartamentos Vatikāna viesu namā. “Tādējādi zelta būris vairs tik daudz nešķiet būris,” kādā intervijā sacījis pāvests, piebilstot, ka reizēm labprāt dotos apēst picu pilsētā.

Viens no pirmajiem rietumvalstu okupācijas administrācijas soļiem Otrajā pasaules karā sakautajā Japānā bija 19. gs. otrajā pusē izveidotā t.s. valstiskā sintoisma izskaušana ar īpašu direktīvu 1945. gada 15. decembrī. Tas nozīmēja arī izskaust no publiskā diskursa priekšstatu par imperatora dievišķo dabu un japāņu nācijas izredzētību. 1945. gada 2. septembrī ar Japānas impērijas kapitulāciju noslēdzās Otrais pasaules karš. Japānu okupēja Savienoto Valstu un to sabiedroto karaspēks, tika izveidota okupācijas administrācija ar ģenerāli Duglasu Makārturu priekšgalā. Viena no pirmajām Sabiedroto spēku augstākā komandiera direktīvām bija „Par valdības nodrošinājuma, atbalsta, uzturēšanas, kontroles un izplatības pārtraukšanu valsts sintoismam”, publiskota 1945. gada 15. decembrī. Sintoisms ir Japānas tradicionālā reliģija, sakņota senos mitoloģiskos priekšstatos un saglabājusi daudz no arhaiskiem ticējumiem. Sintoisma pamatā ir ticība kami – dievībām, svētajiem gariem jeb lietu un parādību dvēselēm, par kādām var kļūt arī mirušo senču gari. Tradicionālajam sintoismam nekad neizveidojās kāda centralizēta hierarhija, dogmatika, ētikas kodekss, kanonisko tekstu kopums vai priekšstats par kādu pirmpravieti. Šī ticība pastāvēja neskatāmos lokālos variantos, īpatnējos katrā svētnīcā un pat ģimenē. Sintoisms lieliski sadzīvoja ar budismu, kas ienāca Japānā, sākot ar mūsu ēras 3. gadsimtu. Abas reliģijas daļēji saplūda, daļēji pastāvēja līdztekus, bieži izmantojot saviem rituāliem vienas un tās pašas svētnīcas. Bet situācija mainījās pēc 1868. gada, kad imperators Meidzi sāka strauju valsts reformēšanu un pārveidi par modernu impēriju. Tādai bija vajadzīga atbilstoša ideoloģija, kuras pamatā valdnieka padomdevēji nolēma likt tradicionālo tautas reliģiju, tātad – sintoismu. Tā tapa koka sinto – valstiskais sintoisms. Tas gan netika definēts kā valsts reliģija Rietumu izpratnē. Faktiski tā bija šīs garīgās tradīcijas padarīšana par oficiozu kultu, pakāpeniski atmetot daudzus tradicionālos elementus. No neskaitāmajiem kami, kuru starpā līdz tam nepastāvēja izteikta hierarhija, tagad tika izraudzīts panteons, kurā ietilpa agrāko gadsimtu imperatori un vairākas ar radīšanu saistītas dievības. Divi senās Japānas rakstu pieminekļi – mītu, leģendu un vēsturisku faktu sakopojumi – tika padarīti par kanoniskiem, liegtiem kritizēšanai un zinātniskai izpētei. Par centrālo jaunā kulta figūru kļuva imperators, pasludināts par dievību cilvēka veidolā. Šāda valdnieka dievišķošana agrākos gadsimtos Japānai  nebija raksturīga. Procesu īstenoja reliģijas lietu un iekšlietu ministriju ierēdņi – sintoistu priesteriem tajā bija maza loma. Daudzus gadsimtus kopuši īpatnējos lokālos rituālus, viņi bija gaužām nepiemēroti valstiskā kulta kalpu funkcijai. Sākotnēji tai daudz atbilstošāki izrādījās budistu mūki, un tāpēc izgāzās plāns ātri izskaust no sintoisma tur ieplūdušos budisma elementus. Tomēr līdz ar 20. gs. sākumu sintoisma prakses tika arvien vairāk unificētas, tika slēgti un piespiedu kārtā apvienoti senie tempļi, līdz ar to ejot zudībā daudziem autentiskajiem rituāliem. To vietā vara ieviesa jaunus – oficiāli apstiprinātus. Ap to pašu laiku valstiskajā sintoismā arvien noteiktāk ieviesās militārisma elementi, īpašo kami statusu piešķirot par imperatoru un valsti karojušajiem un kritušajiem. 1931. gadā imperatora kults tika noteikts kā galvenais visām sintoisma svētnīcām, par šī noteikuma neievērošanu priesteriem draudēja sods. Ievērojot visu minēto, kļūst skaidrs, kāpēc okupācijas administrācija uzskatīja par nepieciešamu ātri un pamatīgi izskaust valstisko sintoismu. Ar doktrīnu saistītie teksti tika izravēti no izglītības programmām, tika pārtraukts valsts finansējums svētnīcām, atlaisti visi ar valstiskotā kulta īstenošanu saistītie ierēdņi. Nākamā gada 1. janvārī imperators Hirohito nāca klajā ar t.s. „Deklarāciju par cilvēcisko dabu”, kurā paziņoja, ka imperators nav dievība cilvēka veidolā, un Japānas valsts nav būvējama uz mītiem.  

1782. gada 14. decembrī notika pirmā vēsturei zināmā cilvēka izgatavota lidojoša objekta pacelšanās un lidošana virs zemes. Tā bija francūžu brāļu Mongolfjē izgatavotā ar karstu gaisu pildītā lidojošā konstrukcija – gaisa balonu priekštece. Papīra rūpnieka Pjēra Mongolfjē ģimenē auga veseli 16 bērni. Tomēr Mongolfjē dzimta, kas tobrīd, 18. gs. vidū, jau divsimt gadus piekopa papīra ražošanas amatu Anonē pilsētiņā Ronas ielejā, bija gana pārtikusi, lai nodrošinātu savu atvašu nākotni. Meitām, saprotams, tā bija laba pūra nauda un atblīstoša laulību partija, bet dēli varēja izvēlēties dzīves ceļu vairāk vai mazāk atbilstoši talantam un aicinājumam. Vecākais brālis Reimons, saprotams, pārņēma no tēva ģimenes rūpalu, taču agri mira. Diviem citiem brāļiem Žanam Pjēram un Morisam Ogistēnam tobrīd jau bija pašiem savi uzņēmumi, tad nu dzimtas amats bija jāturpina jaunākajam dēlam Žakam Etjēnam, kurš Parīzē studēja arhitektūru. Tiesa, bija jau vēl arī piektais brālis Žozefs Mišels, taču par to nu bija skaidrs, ka nekāds uzņēmējs no viņa nesanāks. Jau kopš jaunības viņš dzīvoja vairāk savu domu pasaulē, cītīgi studēja fiziku un matemātiku, visu laiku kaut ko projektēja un eksperimentēja – īsāk sakot, bija izgudrotājs. Bet, kā izrādījās, izgudrošanas azarts nebija svešs arī Žakam Etjēnam, un kad 1782. gadā viņš saņēma vēstuli no Žozefa, kurš tobrīd dzīvoja Aviņonā un rakstīja: „Ātri sagādā pavairāk tafta un virves, un tu redzēsi vienu no pārsteidzošākajiem skatiem pasaulē!” Žaks nekavējoties paklausīja brāļa aicinājumam. Tas, ko Žozefs Mongolfjē grasījās atklāt savam brālim, bija karsta gaisa spēja pacelt virs zemes ar to piepildītu tilpumu. Viņa pirmais eksperiments ar apmēram kubikmetru lielu, ar taftu pārvilktu viegla koka karkasu bija izdevies spīdoši. Tagad abi brāļi izgatavoja jau krietni lielāku ietaisi, sakūra uguni brīvā dabā un – voila! – viņu meistardarbs uzskrēja pret debesīm ar tādu sparu, ka norāvās no virves un, vēja nests, nolidoja apmēram divus kilometrus. Bija 1782. gada 14. decembris, un pirmoreiz mums zināmajā vēsturē cilvēka radīta konstrukcija bija pacēlusies tur, kur līdz tam lidoja vien putni. Brāļi aizrautīgi turpināja eksperimentus. Šķiet, arī dzimtas patriarhs Pjērs necēla kategoriskus iebildumus, vien izkaulēja no abiem solījumu, ka viņi paši nekad neriskēs lidot ar saviem izgudrojumiem. Nākamā gada jūnijā brāļi Mongolfjē jau demonstrēja dzimtās Anonē iedzīvotājiem pilnvērtīgu gaisa balonu – cilindriskas formas un ar degmateriālu pildītu toveri apakšā. Balons bija gatavots no kokvilnas, no iekšpuses labākai izolācijai izoderēts ar papīru, savukārt no ārpuses nostiprināts ar stiepļu pinumu. Un tad jau bija laiks doties uz Parīzi un apliecināt sevi galvaspilsētā. Jau tā paša gada septembrī Versaļā, klātesot pašam karalim Luijam XVI un galmam, ar gaisa balonu debesīs tika palaistas pirmās dzīvās būtnes: aita, gailis un pīle. Visi, pavadījuši augšā apmēram 10 minūtes, atgriezās uz zemes dzīvi. Tad karalis deva atvēli mēģināt lidot arī cilvēkiem. Žaks Mongolfjē neturēja tēvam doto solījumu, neilgi paceldamies virvē piesietā gaisa balonā un tā kļūdams par pirmo cilvēku, kurš pacēlies virs zemes lidaparātā. Taču pirmo nopietno lidojumu virs Parīzes 1783. gada 21. novembrī veica fiziķis Žans Fransuā Pilatrs de Rozjē un karaliskās gvardes virsnieks Fransuā Lorāns, marķīzs de Arlands. Pēc deviņus kilometrus gara un 25 minūtes ilga lidojuma nepilna kilometra augstumā abi sekmīgi atgriezās uz zemes un atkorķēja šampanieša pudeli, tā aizsākdami joprojām piekoptu gaisa balona lidotāju tradīciju.  

Šodien Polijā ir atceres diena, atzīmējot 40. gadskārtu, kopš totalitārais komunistiskais režīms ieviesa toreizējā Polijas Tautas republikā kara stāvokli, un pieminot kara stāvokļa laikā bojāgājušos. 1981. gada 13. decembrī ieviestais karastāvoklis bija mēģinājums apspiest pārmaiņu kustību, kuru īstenoja neatkarīgā arodorganizācija „Solidaritāte”. Polijā šodien ir atceres diena – valsts atzīmē 40. gadskārtu kopš kara stāvokļa ieviešanas 1981. gadā un piemin šī laika upurus. Tiek lēsts, ka no kara stāvokļa pasludināšanas 1981. gada 13. decembrī līdz tā atcelšanai 1983. gada 22. jūlijā režīma represīvās darbības laupījušas dzīvību vismaz 91 cilvēkam. Kara stāvokļa ieviešana bija totalitārisma reakcija uz neatkarīgās arodbiedrības „Solidaritāte” īstenoto pārmaiņu kustību, kas draudēja atņemt varu tās monopolistam – kompartijai – un, iespējams, izraut Poliju no Padomju Savienības ietekmes orbītas. Polija pēc Otrā pasaules kara bija lielākais padomju satelīts Austrumeiropā, tomēr Poliju arī visgrūtāk nācās noturēt padomju satelīta statusā. Tūdaļ pēc kara te izvērtās nopietna bruņota pretestība, bet vēlāk laiku pa laikam uzliesmoja nemieri, kuru galvenie rīkotāji bija ar savu stāvokli neapmierinātie strādnieki. Tieši Polija visskaidrāk rādīja, ka komunistu deklarētie mērķi, būvējot sabiedrību, kurā darbaļaužu intereses it kā ir pirmajā vietā, ir ar propagandu aizmālēta fikcija. Strādnieki streikoja un protestēja 1956., 1968., 1970. un 1976. gadā. 1970. gada protesti Baltijas jūras ostas pilsētās tika apspiesti ar bruņotu spēku, nogalinot 42 cilvēkus. 1978. gadā šeit izveidojās pagrīdes strādnieku organizācija – Piekrastes Brīvā arodbiedrība, un, attiecīgi, nebija nekāds brīnums, ka tad, kad 1980. gada augustā Gdaņskas Ļeņina vārdā nosauktās kuģu būvētavas vadība mēģināja atbrīvot no darba sev nevēlamu strādnieci, sākās ātrs un labi organizēts streiks, kas pārsviedās arī uz citiem uzņēmumiem. Šajā reizē kompartijas līdera Edvarda Gereka valdība mēģināja sarunāt pa labam, bet streikotāju prasības ātri paplašinājās no t.s. „maizes un desas” jautājumiem līdz atļaujai dibināt neatkarīgu arodbiedrību. Valdībai nācās piekāpties, un dzima arodkustība „Solidaritāte”, kurā pēc gada jau bija 10 miljoni biedru visās valsts malās. Par organizācijas vadītāju kļuva Gdaņskas notikumu līderis, elektriķis Lehs Valensa. Šī notikumu attīstība nevarēja nesatraukt padomju kompartijas vadību Maskavā. Jau 1980. gada septembrī no amata nācās šķirties Edvardam Gerekam. Viņa pēcnācējs Staņislavs Kaņa sabija Polijas priekšgalā vien nepilnu gadu, jo arī izrādījās nepietiekami lojāls Kremlim. Tad varas grožus Varšavā pārņēma ilggadējais aizsardzības ministrs, ģenerālis Vojcehs Jaruzeļskis. Viņa īstenotā kara stāvokļa ieviešana notika pēc klasiska militārā puča parauga – ar sakaru mezglu un raidstaciju ieņemšanu, armiju ielās un plašiem „Solidaritātes” aktīvistu arestiem. 16. decembrī pret streikojošajiem Vujekas ogļraktuvju strādniekiem Silēzijā tika laisti darbā kaujas ieroči, deviņus no protestētājiem nogalinot un 21 ievainojot. Līdzīga spēka lietošana pret protestētājiem notika vairakkārt nākamajos gados. 1982. gada oktobrī ģenerāļa Jaruzeļska režīms aizliedza arodkustību „Solidaritāte”. Tomēr kustība turpināja darboties pagrīdē, izplatīt nelegālo literatūru, organizēt atbalstu ārzemēs, un izdzīvoja līdz laikam, kad sāka brukt visa padomju totalitārisma sistēma. 1989. gadā režīmam atkal nācās sēsties pie sarunu galda, nu jau lai apspriestu totalitārās sistēmas demontāžu. Ģenerālis Jaruzeļskis vēlāk apgalvoja, ka viņa ieviestais kara stāvoklis bijusi vienīgā iespēja kā izvairīties no tiešas padomju intervences. 2006. gadā viņam tika izvirzītas kriminālapsūdzības par varas pastrādātajiem noziegumiem kara stāvokļa laikā, taču tobrīd jau ļoti vājās veselības dēļ bijušais režīma līderis netika tiesāts.  

1941. gada 12. decembrī Berlīnē, Reiha kancelejā, notika neprotokolēta nacistiskās Vācijas līdera Ādolfa Hitlera tikšanās ar citiem augstākajiem nacistu režīma vadītājiem. Iespējams, tieši todien Hitlers pirmoreiz nepārprotami formulēja metodiskas Eiropas ebreju iznīcināšanas, respektīvi, holokausta ideju.   Ilgu laiku vēsturniekiem nebija zināms notikums, kas risinājās Vācu reiha galvaspilsētā Berlīnē 1941. gada 12. decembrī. Šajā dienā nacistiskās Vācijas līderis Ādolfs Hitlers bija pulcinājis pie sevis visaugstākā ranga nacistu vadītājus. Saruna notika Reiha kancelejā, fīrera privātajās telpās, un to neviens neprotokolēja, tāpēc arī ziņas par šo apspriedi ilgus gadus palika neatklātas. Tikai pagājušā gadsimta nogalē, tiekot atslepenotiem padomju arhīviem, tajos atradās arī nacistu propagandas ministra Jozefa Gēbelsa privātās piezīmes, kurās viņš atsaucas uz šo tikšanos. Gebelss raksta: „Runājot par žīdu jautājumu, fīrers ir nolēmis nolikt visu savās vietās. Viņš jau tika brīdinājis žīdus, ka ja viņi izraisīs jaunu pasaules karu, tas novedīs pie viņu pašu iznīcināšanas. Tie nebija tukši vārdi. Tagad pasaules karš ir iestājies. Žīdu iznīcināšanai jābūt tā neizbēgamām sekām. Šim jautājumam jāpieiet bez sentimenta. Ja vācu tauta ziedojusi 160 tūkstošus kritušo Austrumu kampaņā, tad šī asiņainā konflikta autoriem nāksies par to maksāt ar savām dzīvībām.” Līdz 1941. gada beigām nacistiskā antisemītisma zvērību pilnā mērā bija izjutuši Padomju Savienības okupētās daļas, un arī Baltijas valstu ebreji. Šeit jau tūdaļ pēc vācu karaspēka ienākšanas sākās masu slepkavības, masveidīga ieslodzīšana geto un koncentrācijas nometnēs. Tikmēr Rietumeiropas ebreji līdz minētā gada beigām bija dzīvojuši kaut pastāvīgu draudu un pazemojuma apstākļos, tomēr netika sistemātiski iznīcināti. Līdz ar 1941. gada beigām šai situācijā iestājās lūzums, un turpmākajos gados arī daudzus Rietumeiropas ebrejus gaidīja baiss liktenis nacistu iznīcināšanas mašinērijā. Šis lūzuma moments sakrīt ar minētās pusslepenās sanāksmes norises laiku Reiha kancelejā, un vēstures literatūrā ir izskanējis viedoklis, ka tieši šī sanāksme varētu būt tas vēsturiskais moments, kad nacistu reiha līderis Ādolfs Hitlers nepārprotami formulējis nolūku bez žēlastības izrēķināties ar visiem Eiropas ebrejiem. Zīmīga ir pasaules kara piesaukšana Gēbelsa piezīmēs. Tieši 1941. decembrī, līdz ar Amerikas Savienoto Valstu iesaistīšanos karā, tas pārauga globālā konfliktā. Un, kā norāda vēsturnieki, līdz ar Amerikas iestāšanos karā Hitleram arī zuda motīvs turpmāk saudzēt Rietumeiropas ebrejus, ko viņš līdz tam bija darījis, baidoties šādi izprovocēt Amerikas iesaistīšanos karā pret Vāciju. Joprojām nav vienota viedokļa par to, cik lielā mērā Ādolfs Hitlers personīgi bija iesaistīts holokausta plānošanā un īstenošanā. Pastāv viedokļi, ka nacistu līderis varbūt paudis tikai vispārēju antisemītisku nostāju, kuru konkrētā rīcībā pārvērtuši citi – daudzkārt, iespējams, pat diezgan zema ranga nacistu darboņi. Taču, ja Gēbelsa dienasgrāmatas citāts atbilst patiesībai, tas lielā mērā kliedē šaubas. Hitlers apzināti un mērķtiecīgi iniciēja necilvēcīga genocīda politiku pret ebrejiem. Tā bija tikai jauna pakāpe antisemītiskajā politikai, kuru nacisti bija piekopuši vienmēr, kura balstījās viņu ideoloģijā un iemiesoja visu hitleriskā totalitārisma antihumānismu.    

1964. gada 11. decembrī argentīniešu marksists Ernesto Gevara, plašāk pazīstams kā Če Gevara, Kubas marksistiskā režīma vārdā uzstājās Apvienoto Nāciju organizācijas ģenerālajā asamblejā. Šī uzstāšanās vaiņagoja leģendārā latīņamerikāņu revolucionāra politisko karjeru, kurā gan drīz pēc tam šķīrās no Fidela Kastro vadītā Kubas režīma.   „Šo eposu, kas risinās mūsu acu priekšā, rakstīs salkstošo indiāņu masas, zemnieki bez zemes, ekspluatētie strādnieki. To rakstīs progresīvās masas, godīgi un spoži intelektuāļi, kuru ir pārpārēm mūsu daudz cietušās Latīņamerikas zemēs. Masu un ideju cīņa. Eposs, kuram liks risināties mūsu tautas, pret kurām imperiālisms šobrīd izturas ar nicinājumu un nevērību; mūsu tautas, kuras šodien vēl nav vienotas, bet tagad sāk nokratīt savu jūgu. Imperiālisms mūs uzskata par vājiem un padevīgiem jūga lopiem; un tagad šie jūga lopi sāk to biedēt; viss šis milzīgais 200 miljonu latīņamerikāņu ganāmpulks, kurā jeņķu monopoliskais kapitālisms tagad redz savus kapračus.” Tā runāja Ernesto Če Gevara no Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālās asamblejas tribīnes 1964. gada 11. decembrī. Viņa runas laikā kāds tā arī nenotverts terorists izšāva uz Apvienoto Nāciju ēku ar mīnmetēju, par laimi cilvēku upuri izpalika. Visdrīzāk tas bija kāds no kubiešu emigrantiem, kuru salā uzvarējušais kreisais režīms bija padzinis trimdā. Argentīnā dzimušajam Ernesto Gevaram, kuru visa pasaule jau tobrīd pazina vairāk kā Če Gevaru vai vienkārši Če, bija 39 gadi, un viņš bija viens no spilgtākajiem Kubas revolūcijas līderiem. Jau kopš bērnības audzis kreisu uzskatu gaisotnē, studiju laikā Ernesto ceļoja pa Dienvidameriku, un viņā arvien noteiktāk nobrieda nepatika pret amerikāņu kapitāla kundzību šajās sociālo pretrunu plosītajās zemēs. Imperiālismā un starptautiskajā monopoliskajā kapitālismā Ernesto saskatīja visu sava kontinenta nelaimju cēloni. Piecdesmito gadu vidu Gevara Meksikā sastapa kubiešu revolucionāru Fidelu Kastro, un pievienojās viņa „26. jūlija kustībai”. Plecu pie pleca Če un Fidels izcīnīja partizāņu karu pret amerikāņu atbalstīto diktatora Batistas režīmu Kubā, un galu galā vaiņagojās ar revolucionāru uzvaru. Tagad Batista bija gāzts, un Comandante Che bija otrais cilvēks marksistiskajā Kubas valdībā tūlīt aiz Fidela Kastro. Viņš nepārprotami bija arī galvenais Kubas ārpolitikas virzītājs, Kubas seja starptautiskajā arēnā, kura popularitāte un harizma brīžiem jau aizēnoja pašu revolūcijas līderi Kastro. Pēc uzstāšanās Ņujorkā Če devās trīs mēnešus ilgā starptautisku vizīšu turnejā, apmeklējot Franciju, Ķīnu, Ēģipti, Alžīriju, vairākas Centrālāfrikas valstis; atceļā vēl iegriezdamies Īrijā un Čehoslovākijā. Zīmīgi, ka Maskava šajā maršrutā nebija iekļauta. Alžīrā Če Gevara  uzstājās plašā Āfrikas un Āzijas solidaritātes seminārā. Šeit, uzrunājot semināra dalībniekus, viņa teiktajā ieskanējās diezgan neierasti toņi. Proti, Če netieši pārmeta Padomju Savienībai, ka tā mēģina ekspluatēt Austrumu puslodes attīstības valstis tāpat, kā Amerika ekspluatē Latīņameriku. Šī kritika nepalika nepamanīta nedz kremlī, nedz Havanā. Tāpat kā nepalika nepamanītas Če sevišķi sirsnīgās attiecības ar Mao un viņa režīmu Ķīnā. Tobrīd jau iezīmējās diezgan izteiktā šķelšanās starp Padomju Savienību un Ķīnas Tautas republiku. Tā šķēla visu sociālistisko nometni. Kastro nepārprotami orientējās uz Maskavu, kamēr Če tuvāka šķita Pekinas ievirze. Uzstāšanās Alžīrā bija pēdējā Če Gevaras parādīšanās atklātībā. Atgriezies Kubā, viņš pēkšņi pavisam nozuda no publiskās aprites. Galu galā 1965. gada oktobrī tika publicēta Če Gevaras vēstule, kurā viņš pauda, ka nolēmis pamest Kubu un ziedot savu mūžu revolucionārajai cīņai citur pasaulē. Tā Fidela un Če ceļi šķīrās. Kamēr viens turpināja cītīgi būvēt savu padomju stila autoritārismu Kubā, otrs patiešām metās revolucionāro kustību mutulī, lai pāris gadus vēlāk ziedotu šai cīņai savu dzīvību, bet tā jau ir tēma citam stāstam.

10. decembrī dzimšanas dienu svin viena no noslēpumainākajām un arī par dīvainu uzskatītā amerikāņu dzejniece Emīlija Dikinsone. Amerikāņu dzejniece Emīlija Elizabete Dikinsone, kura pasaulei atmiņā palikusi ar savu noslēgto dzīvesveidu, piedzima 1830. gada 10. decembrī Amerstā, Masačusetsā. Emīlijas vectēvs bija viens no Amerstas koledžas dibinātājiem, tēvs bija advokāts, kurš koledžā pildījis kasiera pienākumus, bija aktīvi iesaistījies politikā, un uz vienu sasaukumu ievēlēts kongresā. Emīlija bija otrais bērns trīs bērnu ģimenē, kurā bērni izauga, baudot mammas arī vārdā Emīlijas mīlestību. Vecākais brālis Ostins izvēlējās sekot tēvam un kļuva par advokātu, un tieši brālis, viņa sieva un Emīlijas jaunākā māsa Lavīnija bija cilvēki, ar kuriem rakstniecei dzīves laikā bija visciešākā saikne. Emīlija Dikinsone mācījās Amerstas akadēmijā, kur viņa sevī atklāja izcilu talantu kompozīcijā, izcēlusies pārējo skolēnu vidū ar latīņu valodu un aizrāvusies ar botāniku, viņa esot savulaik izveidojusi herbāriju, kurā katram augam klāt bijis tā latīniskais nosaukums. Pēc mācībām Amerstas akadēmijā un Holiokas Sieviešu seminārā viņa atgriezās savā dzimtas īpašumā un faktiski nekad vairs to nepameta – dienas viņa galvenokārt vadīja savas istabas noslēgtībā, neiznākdama sasveicināties pat ar viesiem. Kā jau ar dzejiski noskaņotām dvēselēm gadās, apkārtējie ļaudis šo nesabiedrisko, allaž baltā ģērbto dāmu uzskatīja par dīvaini, kura bijusi lieliska dārzniece,  esot pratusi izcept bezgala gardu Ziemassvētku torti, bet visādi citādi viņa bijusi vientuļniece, kura ar saviem draugiem runājusi, paliekot savā istabā pie aizvērtām durvīm. Daži viņas noslēgtību no pasaules skaidro ar skola gadu nelaimīgas mīlestības sekām. Šādos apstākļos dzīvojot, par Dikinsones galveno saikni ar “ārpasauli” un sabiedriskās dzīves pamatu kļuva vēstules un krietni vien mazākā mērā – arī viņas dzeja. Emīlija Dikinsone dzīves laikā uzrakstīja gandrīz 1800 dzejoļus. Lai arī viņas dzīves laikā tika publicēti tikai daži, viņa dzejoļu simtus esot nosūtījusi draugiem un radiem, lielākoties dzejoļi adresātus sasnieguši ar vēstulēm vai kā daļa no tām. Iemesls, kāpēc viņas dzīves laikā publicēts tik maz Dikinsones dzejoļu, lai gan patiesais skaits ir teju divi tūkstoši, ir cenzūra.  Vienkārši tolaik izdevēji vadījās pēc saviem cenzūras ieskatiem, tāpēc viņi par pienākumu uzskatīja Dikinsones rakstīto pielāgot saviem priekšstatiem, kādai būtu jāizskatās un jāizklausās dzejai, jo runājam par 19. gadsimta vidu. Bet Dikinsones dzejai amerikāņu 19. gadsimta dzejā līdzīgu neatrast — dzejoļiem bija īsas rindas, nebija nosaukumu, metra un atskaņu sistēma bieži bija neregulāra. Pēc  Emīlijas nāves, viņas māsa Lavīnija, kas visu mūžu bijusi dzejnieces dvēseles radiniece, atradusi rūpīgi iesietus, pašas Dikinsones rokām veidotus dzejoļu krājumus, ko pamazām māsa sāka publicēt. Pirmais dzejas krājums iznāca 1890. gadā, četrus gadus pēc dzejnieces nāves. Bet arī tad tos publicēja rediģētus. Pirmoreiz puslīdz nesagrozītā veidā viņas dzejoļi tika izdoti vien 1955. gadā, un kopš tā laika apjomīgais Dikinsones arhīvs kļuvis par neizsmeļamu kritisku pētījumu, publikāciju, teoriju un diskusiju iedvesmas avotu. Amerstas koledžas paspārnē jau pirms kāda laika sākts Dikinsones arhīva digitalizācijas projekts, un tam var vilkt paralēles ar pašas dzejnieces piekopto noslēgto dzīves stilu, jo tas ļauj Dikinsones pētniekiem darboties ar dzejnieces darbu vētīšanu, neizejot no savas istabas.

Dzimšanas dienu 9. decembrī svin britu aktrise Džūdija Denča, kura pasaules labāk zināma kā slepenā aģenta Džeimsa Bonda priekšniece “M”. Vēl ilgi pirms tam viņa Lielbritānijā bija zināma kā viena no spožākajām teātra zvaigznēm. Džūdita Olīvija Denča pasauli ieraudzīja 1934. gada 9. decembrī, mamma Eleanora bija īriete, bet tētis Redžinalds Artūrs Denčs anglis, tomēr audzis un mācījies Dublinā, kur studiju gados saticis savu mīļoto. Džūdija auga kara laikā kopā ar diviem brāļiem,  kas nozīmēja, ka ģimenei nācies iztikt no pārtikas paciņām, kurās varēja tiklab būt viena ola un šķipsniņa tējas, kas piecu cilvēku ģimenei bija paknaps pārtikas saturs. Džūdijas tētis kā ārsts rūpējies arī par pilsētas karaliskā teātra trupas veselību, tāpēc mazajai Džūdijai bija tā laime ielūkoties aizkulisēs un viņa esot izrādījusi interese par kostīmiem un grima smalkumiem, tomēr tolaik viņa par aktrises karjeru nedomāja, jo mazajai meitenei, kura apmeklēja dejošanas studiju un zīmēšanas nodarbības sapnis bija kļūt par balerīnu vai teātra mākslinieci. Patiesībā ar aktiermākslu Džūdiju saslimdināja vecākais brālis, kura iedvesmota Džūdija atstājot novārtā mākslas studijas iestājās Londonas centrālajā runas un dramas skolā, kuru absolvējot viņa saņēma zelta medaļu. Uz skatuves Džūdija pirmo reizi nokļuva kā Šekspīra Ofēlija un tas notika pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados un viņas debija izdevās spīdoša, kritiķu un skatītāju atbalstīta viņa tika pie vadošām lomām, kas viņai ātri vien ļāva iegūt Londonas labākās aktrises titulu. Uz kino ekrāniem Džūdija Denča nokļuva 1964. gadā ar filmu trešais noslēpums, pēc kuras kino lomu piedāvājumi biruši kā no pārpilnības raga. Drīz pēc tam aktrise personīgu iemeslu dēļ pārtrauca filmēties un filmēšanas laukumā atgriezās vien pēc padsmit gadiem, bet arī atgriešanās bija iespaidīga. Tā bija filma „Istaba ar skatu”, kurā Denča atveidoja rakstnieci Eleonoru Levišu, un tika pie piecām Oskara nominācijām. Bet pasaules slavu Džūdija Denča ieguva sastopoties ar Džeimsu Bondu. Pirmo reizi Bonda filmās britu Slepenā drošības dienesta vadītājas un Bonda priekšnieces “M” lomā Denča parādījās filmā „Zeltacs”, pēc tam nāca filmas „Rītdiena nemirst”, „Ar pasauli nepietiek”, „Mirsti citu dienu”, „Kazino „Royale””, „Mierinājuma kvants” un „Operācija “Skyfall””, kurā “M” iet bojā. Jāpiebilst, ka “M” prototips ir Stella Rimingtone, Slepenā drošības dienesta M15 ģenerāldirektore. Denča nofilmējoties septiņās Bondiādēs kļuvusi par vienu no atpazīstamākajiem personāžiem. Pateicoties pasaules slavai un nenoliedzami arī aktrises talantam, viņa tikusi pie virknes lielisku lomu, kurās pierādījusi savu talantu, stilu un neatkārtojamo šarmu. Džūdija Denča joprojām liek pasaulei par sevi runāt –piemēram, 81 gada vecumā no savas meitas dāvanā saņēmusi iespēju tikt pie pirmā tetovējuma savā mūžā, bet 85 gadu vecumā viņa kļuva par visu laiku vecāko modes žurnāla „Vogue” vāka modeli. Viņa nekad nav slēpusi savu rotaļīgo dabu un atklāti runājusi par seksu, kādā intervijā viņa atklājusi, kur Koventgārdenā Londonā atrodas viņas iecienītais “jaukais pikantās apakšveļas veikals”, kuru viņa regulāri apmeklējot. Un viņai pieder vārdi: “Protams, ka es vēl aizvien izjūtu kaisli! Vai tas vispār jebkad pāriet?”

Japānas uzbrukums amerikāņu jūras kara bāzei Perlharborā notika sinhroni ar veselu virkni citu triecienu 1941. gada 8. decembrī – britu kolonijām Honkongā un Malajā, Taizemei, Filipīnām. Līdz ar to Otrais pasaules karš izvērsās arī Klusā okeāna reģionā, noslēgdamies ar Japānas sakāvi 1945. gada septembrī. 1941. gada decembrī Japānas impērija uzsāka plašu militāru ekspansiju Austrumāzijas un Klusā okeāna reģionā ar mērķi sagrābt tur esošos rietumvalstu koloniālos valdījumus. Impērijas mērķis tuvākā perspektīvā bija iegūt izejvielu avotus, kuru trūka pašā Japānas arhipelāgā, tālākā perspektīvā – veidot šai reģionā t.s. „Lielo Austrumāzijas kopējā uzplaukuma sfēru”, ģeopolitisku telpu, kurā nebūtu vietas rietumniekiem, un kuras hegemons būtu Japānas impērija. Uzsākot militāru konfliktu ar Savienotajām Valstīm, Lielbritāniju un to sabiedrotajiem, Japāna ievilka Austrumāzijas reģionu Otrajā pasaules karā. Par šīs konfrontācijas sākumu tradicionāli uzskata japāņu uzlidojumu Savienoto Valstu galvenajai kara flotes bāzei Perlharborā, Havaju salās 1941. gada 7. decembrī. Patiesībā vienlaicīgi, bet dažos gadījumos pat agrāk par šo triecienu, Japāna devās uzbrukumā vairākiem citiem rietumvalstu atbalsta punktiem un teritorijām reģionā, taču uzbrukuma brīdī, kad Havaju arhipelāgā vēl bija 7. decembris, otrpus datumu maiņas līnijai Austrumāzijā jau bija 1941. gada 8. decembris, ar ko arī tiek datēti šie uzbrukumi. Jau pirms 1941. gada decembra Japāna bija okupējusi lielu daļu Ķīnas austrumu rajonu un daļu Franču Indoķīnas – tagadējās Vjetnamas, Laosas un Kampučijas. Tagad, 8. decembrī japāņu spēki no sauszemes uzbruka Lielbritānijas kolonijai Honkongai, viņu jūras desanti izcēlās malā vairākās vietās Malajas pussalā, gan Britu īpašumos, gan Taizemes teritorijā. Taizemei japāņi uzbruka arī no kaimiņos esošās Indoķīnas. Tāpat šai dienā Japāņu desants ieņēma pirmo nelielo salu Filipīnu arhipelāga ziemeļos, uzsākot Filipīnu iekarošanu, un izsēdās Guamas salā amerikāņiem piederošajā Marianu arhipelāgā. Visas šīs operācijas tika izvērstas apmēram 2000 kilometru rādiusā, prasīja milzīgu plānošanas un organizācijas darbu, un ļoti lielā mērā bija pārsteigums impērijas pretiniekiem. Japāņiem izdevās īstenot spožu zibenskaru, pirmajā pusgadā gūstot teju nemainīgus panākumus. Britu sadraudzības spēki Honkongā kapitulēja pēc divām nedēļām. Taizemes armija un policija sākotnēji izrādīja sīkstu pretošanos iebrucējiem, taču valsts faktiskais vadītājs, armijas virspavēlnieks Pleks Pibunsongkrams jau tajā pašā dienā piekrita slēgt pamieru un kļūt par japāņu sabiedroto. Britu sadraudzības spēki ar kaujām atkāpās uz Malajas pussalas dienvidiem, un 1942. gada janvāra nogalē japāņi pietuvojās Singapūrai,  kas pēc nedēļu ilgas pretošanās kapitulēja 15. februārī, paverot ceļu tālākai ekspansijai Nīderlandes Austrumindijas, respektīvi Indonēzijas virzienā. Visnepatīkamākais pārsteigums japāņiem bija amerikāņu un filipīniešu spēku ilgā pretošanās. Līdz 1941. gada beigām japāņu rokās bija lielākā daļa Lusonas salas līdz ar Filipīnu galvaspilsētu Manilu, taču sabiedrotie vēl līdz pat aprīlim noturējās Batānas pussalā, bet pēdējie viņu spēki nocietinātajā Koregidoras salā kapitulēja tikai 8. maijā. Nebija apstiprinājies japāņu pieņēmums, kurā viņi bija balstījuši šī kara stratēģiju, proti, par amerikāņu nācijas gļēvumu un nespēju karot. Patiesībā jeņķi izrādījās negaidīti sīksti karotāji, kas visai ātri mācījās no savām sākotnējām kļūdām, un jau drīz japāņiem bija jādomā, kā noturēt savā zibenskarā ieņemtās teritorijas.

Pirms 80 gadiem – 1941. gada 7. decembrī – Japānas impērijas kara flotes aviācija veica pēkšņu uzlidojumu Savienoto Valstu jūras spēku nozīmīgākajai bāzei Perlharborā, Havaju salās. Pēc šī uzbrukuma Savienotās Valstis iesaistījās Otrajā pasaules karā ar visu savu milzīgo potenciālu, kas lielā mērā izšķīra šī kara gaitu. „Mēs pārtraucam šo raidījumu, lai paziņotu jums ārkārtas jaunumus. Kā nule paziņojis prezidents Rūzvelts, japāņi ir veikuši gaisa uzbrukumu Perlharborai Havaju salās. Tāpat uzbrukts visiem citiem kara flotes un armijas objektiem nozīmīgajā Oahu salā.” Šādi amerikāņu raidstacija CBS informēja savus klausītājus par jaunākajiem notikumiem 1941. gada 7. decembrī. Šīs dienas rītā turpat divi simti japāņu bumbvedēju un iznīcinātāju bija uzbrukuši amerikāņu Klusā okeāna flotes galvenajai bāzei un tajā noenkurotajiem kuģiem. Uzbrukums bija noticis bez iepriekšēja kara pieteikuma. Spriedze abu valstu attiecībās pakāpeniski pieauga līdz ar Japānas ekspansiju Austrumāzijā 1930. gadu otrajā pusē. Jūtamāks saasinājums notika pēc tam, kad Japāna 1941. gada jūnijā iebruka Francijas koloniālajos valdījumos Indoķīnā. Francija, kas, kā zināms, bija cietusi sakāvi karā pret Vāciju un faktiski zaudējusi suverenitāti, nekādi nevarēja pretoties šai agresijai. Savukārt Savienoto Valstu prezidents Franklins Delano Rūzvelts pieņēma lēmumu faktiski uzsākt tirdzniecības karu pret Japānu. Tas Japānai bija ļoti jūtams trieciens, jo no Savienotajām Valstīm tā saņēma daudzas svarīgas izejvielas, un japāņi šo embargo uztvēra kā amerikāņu centienus iznīcināt Japānu kā lielvalsti. Tāpat tas pamudināja Japānu izvērst savu ekspansiju Dienvidaustrumāzijā, okupējot tur esošās izejvielām bagātās teritorijas: Lielbritānijas un Nīderlandes koloniālos valdījumus, un arī Filipīnu arhipelāgu, kas bija Savienoto Valstu protektorāts. Saprotot, ka militārā sadursme ar Ameriku šādā gadījumā ir neizbēgama, japāņi nolēma dot triecienu pirmie. Japāņu stratēģija balstījās vairākos pieņēmumos. Viņi cerēja uz sekmīgu zibenskaru, strauji ieņemot ļoti plašas teritorijas. Ievērojot, ka Lielbritānija bija iesaistīta karā pret Vāciju, galvenais smagums šo teritoriju atkarošanā gultos uz amerikāņu pleciem, un japāņi cerēja, ka pēdējie nebūs gatavi tik lieliem upuriem. Japāņi patiešām uzskatīja, ka amerikāņi ir gļēva un izlutināta nācija, kas nebūs gatava smagam karam. Japāņu aprēķins piepildījās tikai daļēji. Proti, zibenskarš viņiem patiešām izdevās teju spīdoši. Taču pats pirmais trieciens Perlharborai bija mazāk postošs nekā cerēts: neskarti palika visi Savienoto Valstu aviācijas bāzes kuģi un arī lielākā daļa degvielas rezervju. Taču galvenā pārrēķināšanās attiecās uz amerikāņu psiholoģisko gatavību karam. Japāņi acīmredzot nebija ņēmuši vērā to, ko amerikānim nozīmē uzbrukums viņa valstij. Pāri Savienotajām Valstīm vēlās īsts niknuma vilnis, un varenā nācija mobilizēja savus grandiozos resursus, kas nebija salīdzināmi ne ar vienas citas valsts potenciālu. Otrā pasaules kara priekšvakarā Savienotajām Valstīm piederēja apmēram 40% no pasaules militāri industriālajām jaudām. Salīdzinājumam, Padomju Savienības un Vācu Reiha potenciāls bija apmēram 14% katrai. Jau visai drīz Japāna sāka izjust Savienoto Valstu pārākumu, un piepildījās japāņu kara flotes komandiera admirāļa Isoroku Jamamotu pravietiskais izteikums: „Pirmos sešus mēnešus vai gadu es varēšu rīkoties visai brīvi, bet par otro un trešo kara gadu man šādas pārliecības pilnīgi trūkst.”

1956. gada asiņainie notikumi Ungārijā atbalsojās arī tā gada vasaras olimpiādē Melburnā. Naidīgums starp PSRS un Ungārijas sportistiem kulminēja 1956. gada 6 decembra mačā starp abu valstu ūdenspolo izlasēm, kas pat ieguvis īpašu nosaukumu – „Asinis baseinā”. 1956. gada 22. novembrī Melburnā, Austrālijā, tika atklātas 16. vasaras olimpiskās spēles. Pašā olimpiādes priekšvakarā pasauli bija satricinājuši dramatiski notikumi, kuri meta savu ēnu arī pār šo globālo sporta notikumu. Oktobra beigās Suecas krīze pārauga militārā konfliktā; tajā pašā laikā uzliesmoja pretpadomju sacelšanās Ungārijā, Padomju armija iebruka valstī un asiņainās cīņās ieņēma galvaspilsētu Budapeštu. Protestējot pret šo intervenci, olimpiādi boikotēja Nīderlande, Spānija un Šveice. Ungārijas valstsvienība piedalījās, taču ungāru sportisti demonstratīvi olimpiskajā ciematā nomainīja Ungārijas Tautas republikas karogu pret citu, uz kura nebija padomiskā ģerboņa. Tāpat ungāri neslēpa savu naidīgumu pret padomju sportistiem, kuriem nācās uzklausīt ne vienu vien aizskarošu piezīmi. Kulmināciju šī spriedze sasniedza 1956. gada 6. decembrī, kad pusfināla spēlē sastapās padomju un ungāru ūdenspolo izlases. Ungārijas olimpiskā izlase tolaik bija ļoti spēcīga – iegūto medaļu skaita ziņā Melburnā to pārspēja vienīgi Savienoto Valstu, Padomju Savienības un Austrālijas izlases. Ūdenspolo ungāri bija neapšaubāmi līderi – iepriekšējās, Helsinku olimpiādes čempioni; un padomju izlase bija viņiem vienīgais daudz maz vērā ņemamais konkurents. Tādējādi pusfināla mačam, visticamāk, bija jāizšķir arī olimpiskā zelta liktenis. Tribīnes ap baseinu pildīja lielākoties ungāru emigranti, kuri skandēja pirmskara Ungārijas himnu, izkliedza pretpadomju saukļus un jūsmīgi atbalstīja savus tautiešus. Viņiem piebalsoja arī pārējā publika – visiem bija svaigā atmiņā preses ziņas par padomju tankiem Budapeštas ielās un civilo kvartālu bombardēšanu, un antipātijas pret „krieviem” bija vispārējas. Lieki piebilst, ka neviena padomju līdzjutēja, izņemot oficiālos delegācijas pārstāvjus, tribīnēs nebija un nevarēja būt. Arī ungāru sportisti apzināti provocēja savus pretiniekus, dāsni likdami lietā sev zināmo krievu vulgārās leksiskas arsenālu; droši vien neiztika arī bez dažas labas dunkas. Internetā atrodamajās padomju sportistu atmiņās lielāko tiesu apgalvots, ka viņi centušies neatbildēt uz provokācijām, tomēr ticamāks šķiet citās publikācijās lasāmais, ka spēle jau no paša sākuma bijusi abpusēji ļoti rupja. Tomēr visi apstākļi bija ungāru sportistu pusē, un, mačam tuvojoties beigām, tas arī atspoguļojās rezultātā: 4 : 0 Ungārijas valstsvienības labā. Dažas minūtes pirms spēles beigām padomju spēlētājs Valentīns Prokopovs, domājams, uzklausījis kārtējo izteikumu lauzītā krievu valodā, kurā nepārprotamā kontekstā bija piesaukta viņa māte, no visa spēka ietrieca dūri sejā ungāram Ervīnam Zadoram. No pārsistās uzacs plūda asinis, krāsojot ūdeni. Ungārs gan gribēja turpināt spēli, bet satracināti skatītāji metās pie baseina, sāka kliegt uz padomiešiem, spļaut uz viņiem un sviest ar dažādiem priekšmetiem. Iejaucās policija, spēle tika pārtraukta, un Ungārijai ieskaitīta uzvara ar iepriekš minēto rezultātu. Pāris dienas vēlāk Ungārijas ūdenspolo izlase jau atkal kļuva par olimpiskajiem  čempioniem, bet lielākā daļa no viņiem nolēma neatgriezties dzimtenē, tāpat kā vismaz puse no visas Ungārijas olimpiskās delegācijas. 1956. gada mačs tiek minēts kā viena no spilgtākajām epizodēm Aukstā kara vēsturē un pat ieguvis īpašu nosaukumu: „Blood in the Water”, ko latviski varētu tulkot kā „Asinis baseinā”.  

Bulla, kuru pāvests Inocents VIII izdeva 1484. gada 5. decembrī, aizsāka vienu no pretrunīgākajiem un neizprotamākajiem procesiem Eiropas vēsturē – raganu prāvas. "Dažās Ziemeļvācijas zemēs, kā arī Maincas, Ķelnes, Trīras, Zalcburgas un Brēmenes provincēs, pilsētās, apgabalos, novados un diocēzēs daudzas abu dzimumu personas, aizmirsušas par pašu dvēseles pestīšanu un nomaldīdamās no patiesās katoļu ticības, ir atdevušas sevi velniem, inkubiem un sukubiem, un ar savu iemiesošanos, burvestībām, apvārdošanām un citām nolādētām mākslām un valdzinājumiem, neģēlībām un briesmīgiem noziegumiem ir slepkavojušas bērnus pat vēl mātes miesās, kā arī lopu mazuļus, kaitējuši zemes ražai, vīna ogām, koku augļiem, turklāt arī vīriem un sievām, jūga lopiem, ganāmiem lopiem, tāpat arī citu sugu dzīvniekiem, viņi kavē vīrus veikt dzimumaktu un kavē sievas tapt mātes cerībās, kādēļ vīri nevar atzīt savas sievas, ne sievas - pieņemt savus vīrus, un vēl pie tā visa un pār visu to pāri viņi zaimojot noliedz savu ticību, kas tiem dota caur Kristīšanas sakramentu, un Cilvēku Naidnieka sakūdīti, viņi nevairās pastrādāt un darīt neķītrākās riebeklības un netīrākos pārkāpumus, tā nāvīgi apdraudot paši savas dvēseles, un ar to viņi sadusmo viņa Dievišķo Augstību un saceļ negodu un briesmas starp ļoti daudziem." Tā raksta pāvests Inocents VIII (attēlā) savā bullā, kura datēta ar 1484. gada 5. decembri. Teksta turpinājumā Katoļu baznīcas galva pilnvaro Heinrihu Krameru un Jakobu Šprengeru, teoloģijas profesorus un benediktīniešu ordeņa brāļus, veikt attiecīgu izmeklēšanu, tiesāšanu un sodīšanu pret iepriekš piesauktajiem ļauno darbu darītājiem vācu zemēs. Un to minētie teoloģijas profesori arī nevilcinās darīt. Šo pāvesta bullu viņi ievada vietā ievieto savā darbā "Malleus Maleficarum" jeb "Raganu veseris" -sacerējumā, kas populāri izskaidro, kas īsti uzskatāmi par burvjiem un raganām, kā tiesātāji tās var atpazīt, kā ar tām rīkoties un kāpēc vispār ir pamats uzskatīt, ka burvji un raganas pastāv. Jo pašā katoļu teoloģijā ir visai spēcīgi pretargumenti priekšstatam par raganu eksistenci. Jau sākot ar agrajiem viduslaikiem katoļu baznīca ne reizi vien pievērsusies šim jautājumam, un tad valdošais uzskats bijis, ka pati ticība cilvēka pārdabiskām spējām ir maldīga un pretēja kristīgajai pārliecībai. Tomēr laikā no 1487. līdz 1669. gadam - tātad turpat veselus divus gadsimtus - "Raganu āmurs" piedzīvo 36 izdevumus un kļūst par raganu prāvu rīkotāju rokasgrāmatu. Tas ir arī apliecinājums, ka Johana Gūtenberga izgudrojums - iespiedmašīna, kam jānes cilvēcei gara gaismu, var vienlīdz labi kalpot arī par māņticības un gara kroplības izplatītāju. Vēsturnieki joprojām nav vienisprātis par raganu prāvu iemesliem. Kāds gan iemesls tam, ka pašā viduslaiku izskaņā un jauno laiku sākumā Eiropā, kur jau dīgst pirmie modernās zinātnes un humānisma asni, daudzviet plosās nežēlīgas un absurdas izrēķināšanās ar nevainīgiem cilvēkiem, kas prasa vairāku desmitu, pēc dažiem aprēķiniem - pat līdz 100,000 cilvēku dzīvību? Kādu laiku par galveno vainīgo uzskatīja inkvizīciju, tomēr jau pagājušā gadsimta otrajā pusē vairāki pētnieki pierāda, ka inkvizīcija nav šī procesa galvenais iniciators. Piemēram, Spānijā, kur inkvizīcija ir stipra kā nekur citur Eiropā, raganu prāvas tikpat kā nenotiek. Pievēršoties statistikai, atklājas cita likumsakarība - raganu prāvas visvairāk risinās tajos Eiropas nostūros, kur salīdzinoši vāja centrālā valsts vara un neorganizēta tiesu sistēma. Nākas secināt, ka pamatā raganu medību iniciatori ir vienkāršie ļaudis, tauta, un šim procesam ir nepārprotamas masu psihozes pazīmes. Tā varētu būt nenobriedušāko prātu reakcija uz grandiozajām sociālajām un idejiskajām pārmaiņām, kādas šajos gadsimtos piedzīvo Eiropa. Tas prasa sabiedrībā uzkrātā, ja tā var teikt, kolektīvā stresa ventili, un tas tiek atrasts ienaidnieka tēlā, šajā gadījumā - raganās un burvjos, kuri visbiežāk ir tautas dziednieki un seno folklorisko tradīciju glabātāji.

1926. gada 3. decembris vēsture iegājis kā diena, kad mīklainos apstākļos uz 11 dienām pazuda slavenā angļu detektīvromānu autore Agata Kristi, izraisot plašu rezonansi sabiedrībā. Agata Mērija Klarisa, lēdija Malovana, dzimusi Millere, publicējusies ar pirmā vīra uzvārdu Kristi, pati sevi nekad nav uzskatījusi par izcilu rakstnieci. Protams, viņai tīri labi patika, ka šī nodarbe nes zināmu peļņu, taču padarīt rakstīšanu par galveno dzīves uzdevumu Kristi netiecās. Rakstniece stāstīja, ka romānu sižetus apdomājusi ar adīkli rokās mājinieku vai draugu lokā un brīdī, kad sēdusies pie galda, lai rakstītu, sižets jau esot bijis pilnīgi gatavs. Savukārt idejas ienākušas prātā visdažādākajās vietās un apstākļos – graužot ābolus, guļot vannā vai mazgājot traukus, kas esot “tik glupa nodarbe, ka gribot negribot uzmācas domas par slepkavību”. 1926. gads rakstniecei, kura tobrīd jau bija precējusies un mamma meitai, bija grūts – nomira Agatas māte Klāra, un vīrs iemīlējās golfa partnerē un lūdza šķiršanos. 3. decembrī pēc ķīviņa ar vīru Agata, uzrakstījusi savam sekretāram Karlo vēstuli, kurā apgalvoja, ka dodas uz Jorkšīru, atstāja meitu (jāpiebilst, ka attiecības ar meitu bērnībā bija ļoti sarežģītas, bet vēlāk tas izlīdzinājās) un māju kalpotāju ziņā. Nākamajā dienā pēc pazušanas Sarejas grāfistē tika atrasts Kristi automobilis, kura salonā bija viņas kažoks. Vienpadsmit dienas nevienam nebija ne jausmas, kur palikusi rakstniece. Meklēšanā iesaistījās 500 policistu un, kā runā, arī 15 000 brīvprātīgo ar dzinējsuņiem. Vairums lielāko laikrakstu ik dienu publicēja kādu Agatas Kristi pazušanai veltītu rakstu, par informācijas sniegšanu tika piesolīta simts mārciņu atlīdzība. Pirmo reizi kāda pazudušā meklēšanā izmantoja arī lidaparātus, taču bez rezultātiem. Okultisma piekritējs sers Arturs Konans Doils pat devās pēc padoma pie ekstrasensa. Kā izrādījās vēlāk, Agata Kristi ar Terēzas Nīlas, proti, ar vīra jaunās mīļākās vārdu apmetusies kādā viesnīcā Jorkšīras kūrortpilsētā Herogeitā, kur nodevusies ūdens procedūrām, pastaigām un lasīšanai. Viņai paticis arī viesnīcas zālē klausīties orķestra priekšnesumus, un gadījies, ka bundzinieks un saksofonists rakstnieci atpazinuši un devušies uz policiju. Policija piezvanīja rakstnieces vīram. Kad Agata Kristi nāca lejā pa kāpnēm, viņš sievu oficiāli identificēja. Pati Agata savas rīcības iemeslus nepaskaidroja, dodot iemeslu dažādiem minējumiem, bet divi ārsti diagnosticēja viņai amnēziju. Vēlāk angļu psihologs Endrjū Normans rakstnieces pazušanas cēloņus analizēja savā grāmatā “Pabeigtais portrets”, kurā apgalvo, ka amnēzijas teorija neiztur kritiku, jo Agatas Kristi uzvedība liecinājusi par pretējo – viesnīcā viņa reģistrējusies ar vīra jaunās mīļotās uzvārdu un īsinājusi laiku ar spa procedūrām un citām izklaidēm. Viena no versijām ir, ka pēc šķiršanās rakstnieci piemeklējis nervu sabrukums, ko pastiprināja mātes nāve gada sākumā, citi uzskatīja, ka Agata vēlējusies, lai policija aizdomās par viņas slepkavību apsūdzētu vīru Ārčiju, bet vēl citi to uztvēra vienkārši kā publicitātes triku.

1946. gada 2. decembrī dzimis par princešu ģērbēju dēvētais itāļu modes dizainers Džanni Versače. Džanni Versače, viens no slavenākajiem 20. gadsimta nogales dizaineriem, piedzima 1946. gada 2. decembrī un uzauga Itālijas dienvidu pilsētā Redžo di Kalabrijā. “Redžo sākās manas dzīves stāsts mammas šūšanas ateljē un augstās modes veikalā. Te, jau mazs bērns būdams, sāku novērtēt Iliādu un Odiseju, te pirmo reizi ieelpoju diženo Grieķijas mākslu,” atcerējās Džanni. Mātes Frančeskas butikā viņš iemācījās skicēt, piegriezt un šūt. Par savu meistarību dizainers var pateikties tieši viņai, tomēr attiecības ar mammu bijušas sarežģītas. Frančeska lielāku uzmanību veltījusi vecākajam dēlam, centīgajam Santo, un Džanni izmantoja modi arī tālab, lai būtu viņai līdzās, izpelnītos uzmanību un pašapliecinātos. Viņa vārds uzreiz nekļuva par modes ikonu, vispirms Versače izcēlās ar drosmi citā jomā – savas seksualitātes atzīšanā. Viņš bija gejs. Kaut arī Itālijā pret homoseksuāļiem nebūt neizturējās toleranti, Versače nedomāja piebremzēt ar savu atklātību. Pa īstam Versačes karjera modes biznesā aizsākās 1972. gadā, kad viņš noslēdza pirmo līgumu par kolekcijas izveidi un pēc diviem gadiem pasaulei varēja piedāvāt tērpus jau ar Versačes vārdu. Pēc četriem gadiem viņš, izmantojot brāļa investīcijas, atvēra savu pirmo modes preču veikalu. Vēl pēc septiņiem gadiem Versačes vārds jau bija pietiekami populārs, lai to rakstītu blakus tādiem pasaulslaveniem modes dizaineriem, kā Džordžo Armani, Ralfs Laurēns un Oskars de la Renta.. Versačes revolucionārais raksturs atspoguļojās arī viņa modelētajos tērpos. Iedvesmu tiem deva arī viņa labākā draudzene un māsa vienā personā – Donatella. Šīs sievietes kaislība bija izteikta ultraseksualitāte un minisvārki. Versače tos modelēja, droši slīgstot pārmērībās. Viņš bija pompozs, vulgārs, klasisks, avangardisks un, protams, arī mežonīgi dārgs dizainers. Versače lieliski prata apvārdot pieklājīgas skaistas sievietes, lai tās izdotu milzu naudu par mākslinieka tērpiem, kuros viņas izskatījās pēc... ielasmeitām. Džanni bija arī viens no pirmajiem modes dizaineriem, kurš turīgu sabiedrības locekļu vietā uz skatēm aicināja slavenības un paša draugus. Draugi – kuri visbiežāk arī bija slavenības – bija zīmola preču labākā reklāma. Mūziķi Madonna, Eltons Džons, Prinss, Džons Bon Džovi un aktrise Patrīcija Ārkete piekrita kļūt par Versačes reklāmas kampaņu modeļiem. Punktu tam visam, kas Versačes dzīves laikā tika lēsts vairāk nekā 800 miljonu dolāru vērtībā, pielika 1997. gada 15. jūlijā Maiami atskanējušie šāvieni. Versače dzīvoja un uzdzīvoja Maiami. Viņam līdzās bija draugi, paziņas, mīļākie. Nāves rītā viņš atgriezās no kafejnīcas. Pie mājas vārtiņiem viņam pienāca klāt Endrū Kunanens. Izrādījās, lai nošautu Versači ar diviem šāvieniem. Vairākas dienas pēc slepkavības viņš izdarīja pašnāvību. Modes dizainera dzīvi pārtrauca sērijveida slepkava sociopāts, 27 gadus vecs gejs un žigolo, kura rīcības patiesie iemesli palika neizdibināti, taču dažādas versijas par to, vai upuris un slepkava bijuši personiski pazīstami, pasaules medijos klīst joprojām.

1906. gada 1. decembrī zaglim recidīvistam Fridriham Vilhelmam Foigtam tika piespriests kārtējais cietumsods. Taču šodien viņa pastrādātais noziegums iemūžināts bronzas skulptūrā. 1906. gada 1. decembrī krimināltiesa Berlīnē pasludināja spriedumu Fridriha Vilhelma Foigta lietā. Par zagšanu un krāpšanu daudzkārt tiesātajam recidīvistam šoreiz tika piespriesti četri gadi par dokumentu viltošanu, nelikumīgu aizturēšanu un uzdošanos par armijas virsnieku. Taču šoreiz lieta nesa Foigtam ne vien kārtējo termiņu aiz restēm, bet slavu, kas sniedzās pāri viņa dzimtās Vācijas robežām. Fridrihs Vilhelms Foigts dzimis 1849. gadā Austrumprūsijā, kas tagad ir Krievijas Federācijas Kaļiņingradas apgabals. 14 gadu vecumā Vilhelms tika pirmoreiz notiesāts – uz divām nedēļām cietumā par sīku zādzību. Taču, saskaņā ar tolaik Vācijā pastāvošo kārtību, sodāmība liedza viņam jebkādas tālākās izglītības iespējas. Nonācis sociālās atstumtības situācijā, Foigts turpināja iet pa likumpārkāpumu ceļu un rezultātā no nākamajiem 42 sava mūža gadiem nepilnus 40 viņš pavadīja aiz restēm. 1906. gadā, no zvana līdz zvanam atsēdējis pēdējo – 15 gadu – termiņu par zādzību ar ielaušanos, Foigts nolēma uzsākt godīgu dzīvi. Viņš apmetās pie māsas Berlīnes tuvumā, cerot galvaspilsētā nodarboties ar kurpnieka amatu, ko bija iemācījies no tēva, taču jau visai drīz Berlīnes policija viņu izraidīja no pilsētas kā nevēlamu personu. Oficiāli deklarējis izbraukšanu uz Hamburgu, Foigts tomēr palika Berlīnē un sāka apstaigāt lietoto apģērbu veikalus, iepirkdams valkātu armijas uniformu detaļas. 1906. gada 16. oktobrī viņš, tērpies panēsātā, bet tīrā armijas kapteiņa uniformā, ieradās grenadieru kazarmās, kur apturēja četrus ierindniekus un seržantu un pavēlēja sekot viņam. Radināti bez ierunām pakļauties augstākstāvošiem virsniekiem, grenadieri paklausīja. Aizsūtījis dežurējošo seržantu ar ziņojumu priekšniecībai, Foigts šautuvē savāca vēl sešus kareivjus, un visa jaunizceptā vienība sēdās vilcienā, ar kuru sasniedza Kēpenikas pilsētiņu austrumos no Berlīnes. Šeit Foigta vienība ieņēma vietējo rātsnamu, pats Foigts pavēlēja vietējiem policistiem gādāt par kārtību pilsētā, bet pasta ierēdņiem – uz stundu pārtraukt sakarus ar Berlīni. Pilsētas valdes namā Foigts arestēja kasieri fon Viltbergu un mēru Langerhansu. Pēdējais tā kā mēģināja iebilst un pieprasīt aresta orderi, un ko Foigts īstā prūšu militārista tonī noskaldīja: „Tas ir mans pilnvarojums!” un norādīja uz savu kareivju durkļotajām šautenēm. Tad viņš konfiscēja pilsētas kases saturu – 4002 markas un 37 feniņus, izsniedza kvīti, kuru parakstīja ar sava kādreizējā cietuma priekšnieka vārdu, un konvoja pavadībā nosūtīja arestētos uz Berlīni apstākļu noskaidrošanai. Tad viņš pārģērbās civilās drēbēs un devās prom no pilsētas. Foigtu izsekoja un arestēja diezgan ātri, tomēr viss Kēpenikas stāsts kļuva zināms presei, un ne tikai Vācijā. Foigts kļuva slavens kā Kēpenikas Kapteinis. Ar sevišķu patiku notikušo izgaršoja britu prese, kas nelaida garām iespēju pazoboties par prūšu pārliecīgo aizraušanos ar militārismu, aklo pakļaušanos pavēlēm un uniformu dievināšanu. Foigts bija smalki izāzējis sabiedrību, kura pret viņu bija izturējusies ar visu savu likumisko brutalitāti. Šķiet, situāciju visai adekvāti novērtēja Vācijas ķeizars Vilhelms II, jau pēc diviem gadiem Foigtu amnestēdams. Kēpenikas Kapteinis diezgan labi nopelnīja ar savu atmiņu grāmatu, pārcēlās uz dzīvi Luksemburgā, kur nodzīvoja līdz aiziešanai no šīs pasaules 72 gadu vecumā. Starp citu, pie Kepenikas pilsētas valdes nama tagad uzstādīta bronzas skulptūra slavenajam Kēpenikas Kapteinim Fridriham Vilhelmam Foigtam.

Šodien aprit 80. gadskārta kopš pirmās Rīgas geto ebreju masu slepkavošanas akcijas Rumbulas mežā. Apmēram 24 000 geto ieslodzīto, kā arī apmēram 1000 no Vācijas atvesto ebreju tika nogalināti divās akcijās 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī. Jēdziens ‘holokausts’ atvasināts no grieķu valodas vārda ‘holokauston’, kas nozīmē „pilnīga sadedzināšana”; senatnē apzīmējis dzīvnieka upurēšanu dieviem, to pilnīgi sadedzinot. Angļu valodā jau daudzus gadsimtus ar vārdu ‘holocaust’ apzīmēta masu slepkavošana, taču kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem šim jēdzienam nostiprinājusies šaurāka nozīme, ar kuru to pazīstam arī latviešu valodā: genocīds pret ebrejiem nacistiskās Vācijas un tai pakļautajās teritorijās Otrā pasaules kara laikā. Latvijā, brīdī kad to ieņēma nacistu spēki, palikušie ebreji tika iznīcināti praktiski bez vecuma, dzimuma vai sociālā stāvokļa atšķirības. Vienīgais izņēmums bija tie, kurus zemes jaunie saimnieki uzskatīja par vērtīgu darbaspēku. Pārējie ar nedaudziem nejaušiem izņēmumiem gāja bojā nesaudzīgā dažu mēnešu iznīcināšanas procesā, kas kulminēja ar slaktiņu Rumbulas mežā 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī. Līdz 1941. gada rudenim jau bija noslepkavoti praktiski visi ebreji Latvijas laukos un mazpilsētās – apmēram 30 000 cilvēku. Atlikušie bija koncentrēti nedaudzos geto, no kuriem lielākais atradās Rīgā, Maskavas forštatē. Šķiet, kādu laiku Vācijas vadībā notika zināma birokrātiska stīvēšanās: Austruzemes reihskomisāram Heinriham Lozem šķita pareizāk izmantot ebrejus vergu darbam, kamēr SS vadonis Heinrihs Himlers uzstāja uz viņu tūlītēju iznīcināšanu. Himlera viedoklim izrādījās lielāks svars. Ar viņa svētību šurp tika nosūtīts SS obergrupenfīrers Fridrihs Jekelns, kurš sevi jau bija apliecinājis iepriekšējos mēnešos, noslepkavojot apmēram 57 000 ebreju divās masu iznīcināšanas akcijās Ukrainā – Kameņec-Podoļskā un Babij Jarā. Pirms 30. novembra akcijas no citiem tika nošķirti apmēram 4500 ebreju vīriešu spēka gados. Pārējos 30. novembra agrā rītā no miega uzrāva sitieni durvīs un kliedzieni – gan vācu SD vīri, gan latvieši no bēdīgi slavenās Arāja komandas lika pusstundas laikā saposties, izveda no geto un izkārtoja kolonās, kuras straujā solī sāka dzīt uz Rumbulas mežu. Upuriem tika teikts, ka viņus pārvieto uz citu nometni, taču daudzi varēja nojaust savu patieso likteni no tā, ka ikvienu, kurš netika līdzi, apsargi uz vietas nošāva. Kad, sasniedzot Rumbulas mežu, atdzītajiem lika novilkt virsdrēbes un viņi izdzirdēja šāvienu troksni, šaubām vairs nebija vietas. Šāvēji pie bedrēm bija Ukrainas slaktiņos roku iesitušie Jekelna vīri, skatā kādi divpadsmit. Diezin vai tie visu laiku bija vieni un tie paši, ievērojot ka tad katram no viņiem dažu stundu laikā būtu jānošauj apmēram tūkstotis cilvēku. Dāsni lietots alkohols, un tas, savienojumā ar nogurumu un stresu, neļāvis vienmēr precīzi trāpīt pat no divu metru attāluma. Bieži nācies piebeigt tos, kuri tikai ievainoti, atguvušies un mēģinājuši izrāpties no masu kapa. Tomēr daudzi ievainotie acīmredzot tikuši arī dzīvi aprakti un nosmakuši zem mirušo ķermeņu svara. Pēc akcijas 30. novembrī, kad tika nogalināti apmēram 12 000 Rīgas geto ieslodzīto, kā arī nepilns tūkstotis nupat no Berlīnes atvestu ebreju, iestājās nedēļu ilgs pārtraukums līdz nākamajai baisās pļaujas dienai 8. decembrī, kad šādā pat veidā dzīvību zaudēja vēl 12 000. No tiem 66 000 ebreju, kas bija palikuši Latvijā brīdī, kad to okupēja Vācijas spēki, pēc nepilna pusgada dzīvi bija palikuši mazāk nekā desmitā daļa. Nākamā gada janvārī Fridrihs Jekelns par Rumbulu saņēma vienu no augstākajiem nacistu apbalvojumiem – Bruņinieka pakāpes Kara nopelnu krustu ar zobeniem. Vēl pēc pieciem gadiem viņam tepat Rīgā nācās maukt kaklā karātavu cilpu.

1981. gada 29. novembrī, iekrītot jūrā no jahtas, noslīkst amerikāņu aktrise Natālija Vuda, kas pazīstama ar Marijas lomu filmā "Vestsaidas stāsts". Un kā jau daudzām dīvām, arī viņas dzīves stāsts pilns ar drāmām, sarežģītiem pavērsieniem, bet dzīve noslēdzas ar traģisku un noslēpumainu notikumu. Natālija Vuda piedzima 1938. gadā Kalifornijā, jau četru gadu vecumā Natālija filmējās savā pirmajā filmā "Happy Land" (Laimīgā zeme). Meitene ar piemīlīgo skatienu un tumšām matu cirtām, drīz vien iekaroja režisoru sirdis un parādījās arī citās filmās. Kā jau tas ierasts, nereti aktrisei, īpaši jau bērnībā nācās filmēties projektos, par kuriem viņa absolūti nebija sajūsmā, tomēr gan līguma nosacījumi, gan mammas iegribas piespieda meiteni filmēties apšaubāmas kvalitātes filmās, līdz 60.gados viņa tika pie iespējas nospēlēt daudzas no savām vislabākajām lomām, piemēram, filmā "Vestsaidas stāsts”. Karjeras pēdējos gadus aktrisei nācās  lavierēt starp izcilām un samērā traģiskām atsauksmēm par savu tēlojumu. Kā pati Natālija Vuda atzinusi, viņai pašai nav bijusi nojausma, kas viņa ir, nācies vien būt tādai, kādu vēlējušies redzēt citi.  Dzīves laikā viņa trīs reizes nominēta "Oskaram" un astoņas reizes – "Zelta globusam", trīs reizes arī iegūstot augsto apbalvojumu. Tomēr izdzīvot filmu cienīgus momentus Natālija pamanījās ne vien filmēšanas laukumā, bet arī ārpus tā. Natālijas attiecības – kā publiskās, tā arī slepenās – sabiedrība apsprieda uz nebēdu. Viņa esot satikusies ar aktieri Denisu Hoperu, viesnīcu ķēdes mantinieku Nikiju Hiltonu, kā arī pat leģendāro Elvisu Presliju. 18 gadu vecumā Natālija apprecējās ar astoņus gadus vecāko aktieri Robertu Vāgneru. Pāris nokļuva mediju uzmanības centrā. Diemžēl šī savienība ilgi nepastāvēja un pēc pieciem gadiem pāris pašķīrās. Trīs gadus vēlāk viņa apprecēja filmu producentu Ričardu Gregsonu. Nākamajā gadā piedzima meita Nataša. Bet šī laulība drīz vien tika šķirta, jo Natālija pieķēra Ričardu sānsolī. Un tad Natālija vēlreiz mija gredzenus ar savu pirmo vīru Robertu, pasaulē nāca meita Kortnija. Šajā laikā Natālijas prioritāte bija ģimene, noliekot karjeru otrajā plānā. Tas bijis laiks, kad aktrises vārdiem runājot, kad dzīve ritējusi gluži kā atpakaļgaitā. Viņa strādāja, kad citas meitenes gāja uz skolu, bet tad, kad sievietes bija sasniegušas tādu vecumu, kad vēlējās veidot karjeru, aktrise palika mājās. Tomēr aktrises dzīve bija sarežģīta, attiecību līkloči, spiediens no mātes un nepārtrauktā mediju uzmanība noveda pie alkohola un medikamentiem. Tas viss, lai nomierinātu nervus. Bet, nu pa mīklaino nāvi. 1981. gada novembrī Natālija kopā ar savu vīru Robertu devās izbraucienā ar kuģīti. Kopā ar viņiem bija arī aktieris Kristofers Volkens, kurš kopā ar Natāliju strādājis pie filmas "Brainstorm". 29. novembra naktī visi trīs aktieri baudīja alkoholiskos dzērienus. Uz klāja izcēlies incidents. Roberts dusmās sašķaidījis pudeli, jo uzskatījis, ka Natālijai ar Kristoferu ir pārāk tuvas attiecības. Samērā ilgi abi kungi augstos toņos risinājuši savas domstarpības. Pēc karstā strīda no Natālijas nav bijušas ne miņas... No rīta Natālijas ķermeni atrada ūdenī blakus mazajai glābšanas laivai. Viņas nāvi atzina par negadījumu, uzskatot, ka Natālija iekrita ūdenī, cenšoties piestiprināt glābšanas laivu, lai tā neatsistos pret kuģa karkasu. Tiesa, daudzi šo versiju uzskatīja par aplamu, uzsverot, ka Natālija visu mūžu dzīvojusi bailēm no ūdens un šāda rīcība nebūtu bijusi viņai raksturīga.

1928. gada 26. novembrī dzimusi dziesminiece, mūziķe Austra Pumpure. Ietekmīga un savdabīga parādība Latvijas mūzikas dzīvē. Viņai piemita kāda grūti atšifrējama maģija pulcēt ap sevi dziedāt gribošus cilvēkus. Katrs cilvēks nāk uz zemes, lai pildītu tikai viņam uzticēto lomu un uzdevumus. Austra Pumpure tos krāšņi piepildīja, ejot savu sirds ceļu. Viņai dotie uzdevumi viegli risinājās cits pēc cita. Nemitīgi uzdodot sev nerimtīgo jautājumu “kā to dzīvi vajag dzīvot?”, viņa ar interesi un aizrautību piepildīja savu būšanu pasaulē. Viņa smēla pasauli pilnām saujām un deva pasaulei atpakaļ divkārt daudz. Viņa deva sevi dziesmai, līdzcilvēkiem, publikai. Ne velti klīst kāds nostāsts savdabīga leģenda par Austras Pumpures muzikālo maģiju,. Reiz kāds vīrs bija nolēmis padarīt sev galu pakaroties un jau visa nopietnībā meklējis striķi. Paziņa viņu atrunājis un ieteicis vispirms aiziet uz Austras Pumpures koncertu. Vīrs aizgājis un juties ļoti aizkustināts. Dzirdētais viņu tā saviļņojis, ka nolēmis dzīvot tālāk. Austra Pumpure dzimusi 1928. gadā 26. novembrī Rucavas pusē, Liepienas ciemā. Bērnība vairāk aizritējusi Kalnišķos – skaistā vietā starp jūru un mežu, kur dzīvojusi mājās ar nosaukumu „Ūdeņi”. Mīlestību uz mūziku Austra mantojusi no vecākiem, vecvecākiem un cilvēkiem, kuri jaunībā bijuši viņai līdzās. Austras tēvs Miķelis Pumpurs bijis Nīcas un Bārtas pūtēju orķestra diriģents, bet vecaistēvs Toms Grauduže bijis koklētājs, pie kura bieži pulcējušies apkārtējie ciema ļaudis. Dziesminiece mēdza teikt, ka viņas rados dziedājuši visi. Pati Austra jau kopš mazotnes spēlējusi akordeonu un dūšīgi dziedājusi. Pabeigusi pamatskolu, Austra iestājās Liepājas mūzikas skolas vokālajā klasē, bet, kad bija nomācījusies pāris gadu, viņai draudzīgi ieteikts mainīt klasi, jo nekāda operdziedātāja no viņas nesanākšot. Austra pārgāja uz ģitārspēles klasi, kā arī iestājās kordiriģentu klasē.  Pēc skolas beigšanas Austrai piedāvāts darbs Liepājas teātrī, kas tobrīd meklēja ģitāristu un izrāžu muzikālo noformētāju. Jau pašā sākumā viņai iepaticies viss, ko vien vajadzējis darīt teātrī. Liepājas teātris – tā bija Austras pirmā un galvenā darbavieta. Faktiski visu darba mūžu viņa nostrādāja teātrī, ja neskaita ģitārspēles apmācību jauniešu centrā Vaduguns. Kā Austra pati savulaik teikusi, tad pirmais viņu uz skatuves izgrūdis režisors Oļgerts Kroders, viņš izdomājis, kādā veidā Austrai vajadzētu uzstāties, proti, viņai nevajadzētu tēlot lielu mākslinieci, bet gan dziedāt tā, it kā dziedātu draugiem dzimšanas dienā. Krodera priekšlikums izrādījās zelta vērts. Austra Pumpure to lika aiz auss un savos koncertos radīja īpašu gaisotni. Viņas uzstāšanās – tā bija dziedāšana savējiem, gluži kā draugiem dzimšanas dienā. Pirmais lielais koncerts notika 1975. gadā Rīgā, Mākslas darbinieku namā, pēc tam Liepājas Pedagoģiskajā augstskolā un tad jau maisam gals bija vaļā – koncerttūres visa Latvijā, bez reklāmas pulcinot pilnas zāles un estrādes. Austra ļoti mīlējusi arī latviešu tautasdziesmas, un ne velti viņa koncertos mēdza citēt Romas pāvesta sūtni, kurš, viesojoties Liepājā un klausoties mūsu tautasdziesmas, esot teicis, ka mums pašiem ir sava dziesmu Bībele. Ar laiku Austras koncertprogrammās paralēli Imanta Kalniņa kompozīcijām un latviešu tautasdziesmām iekļuva arī Austrasbērnu dziesmas. Likumsakarīgi, jo Austras audzēkņu skaits aizvien auga. Austrasbērni, kopā ar Austru koncertējot, esot radošā un atbalstošā vidē, kā arī rezonējot ar laikmetu, paši sāka radīt savas dziesmas. Austru mēdz dēvēt par dziesminieku tradīcijas aizsācēju un popularizētāju Latvijā, jo patiesi viņa pirmā uzdrošinājās dziedāt atklātai publikai tā, kā dzied tautā – dabiski, patiesi, vienkārši un emocionāli. 90. gados pēc koncerta kāda kundze Austrai pasniegusi konjaka pudeli. Kad dziesminiece prasījusi, vai tam kāds iemesls, kāda jubileja, kundze atbildējusi, jā, divdesmito piekto reizi noklausījos jūsu koncertu. Austra Pumpure aizgāja mūžībā 2017.gada 3.janvārī.

1984. gada 25. novembrī  Notinghilas ierakstu studijā, Londonā, sapulcējās 36 pasaulē tobrīd vadošie mūziķi, lai ierakstītu dziesmu „Do They Know It's Christmas?”, tā vācot līdzekļus cīņai pret badu Etiopijā. Ideja radīt dziesmu „Do They Know It's Christmas?” galvā iešāvās grupas „The Boomtown Rats” līderim Bobam Geldofam, kurš pie darba ķērās kopā ar ar „Ultravox” solistu Midžu Jūru. Dziesma uzdod pavisam vienkāršu jautājumu, vai viņi zina, ka ir Ziemassvētki, tādejādi tobrīd 1984. gada novembrī, laikā pirms Ziemassvētkiem, aktualizējot to, kamēr Rietumu pasaule gatavojas Ziemassvētkiem, Etiopijā cilvēki mirst no bada. Bobs Geldofs jau ilgāku laiku bija sekojis līdzi ziņām no Etiopijas, kas, vēstot par badu šai Āfrikas valstī, nereti demonstrēja šausminošus skatus ar no bada izģindušu un viņsaulē aizgājušu cilvēku ķermeņiem.  Reaģējot uz ziņās redzēto, Bobs Geldofs saprata, ka ar labdarību var mainīt Etiopijā notiekošo un par labāko mūziķis atzina dziesmas radīšanu. Bet ne jau viens ir cīnītājs. Tāpēc novembra sākumā Geldofs uzaicināja uz sarunu Midžu Jūru, kuram izstāstījis savu ideja, abi ķērās pie darba un pavisam drīz bija radīta dziesma.   Uz dziesmas ierakstu abi vienkopus sapulcēja tā laika spožākās britu un īru zvaigznes, bet pašu dziesmu studijā ierakstīja vienas dienas laikā, un tas notika 1984. gada 25. novembrī. Darbs vienas dienas laikā bija īpašs arī ar to, ka Geldofs ar Jūru uz ierakstu bija aicinājuši tā brīža mūzikas lielākos spīdekļus - Filu Kolinsu, Džordžu Maiklu, Bono, Boju Džordžu, Stingu, Deividu Boviju, Polu Makartniju un citus mūziķus, kuri uz to brīdi apvienojās grupā „Band Aid”. Dziesma klausītājus sasniedza 3. decembrī, tā bija tik veiksmīga, ka nedēļas laikā kļuva par straujāk pārdotāko singlu Anglijas mūzikas vēsture. Pirmajā nedēļā pārdeva miljons kopiju. Dziesma topa pirmajā vietā noturējās piecas nedēļas un diezgan loģiski, ka tā kļuva par 1984. gada populārāko Ziemassvētku dziesmu. Tā gada pēdējā dienā dziesmu iegādājās trīs miljoni klausītāji. Labdarības dziesmu iemīļoja klausītāji visa pasaulē, sasniedzot pirmās vietas topos vēl 13 pasaules valstīs ārpus Lielbritānijas, bet laika periodā līdz 1989. gadam dziesma bija pārdota 11,7 miljonos kopiju. Dziesmas panākumus vēlāk pārspēja vien Eltona Džona 1997. gada versija dziesmai „Candle in the Wind”, kas pasaules slavu ieguva pēc princeses Diānas traģiskās bojāejas. Lai gan šī nebija pirmā nozīmīgā reize, kad mūziķi centās glābt trešās pasaules valstis, savulaik Džordžs Harisons bija iesaistījies Bangladešas glābšanā, Pols Makartnijs – Kambodžas, tomēr šī dziesma pārspēja visus iepriekšējos centienus pievērst pasaules uzmanību situācijai trešajās pasaulēs valstīs. Geldofa piesardzīgās cerības, uzsākot šo projektu, savākt Etiopijas bada cietējiem 70 tūkstošus mārciņu, gada laikā tika pārspētas vairakkārt. Ar dziesmas palīdzību gada laikā Etiopijā bada izskaušanai nonāca astoņi miljoni mārciņu. Singla panākumi visā pasaulē mudināja pievērst labdarības organizāciju skatus bada upuriem, kā arī veicināja izpratni par notiekošo trešajās valstīs, kā arī mudināja citus mūziķus iesaistīties labdarības projektos. Viens no tādiem bija „USA for Africa” ar Maikla Džeksona un Laionela Ričija sacerēto dziesmu „We Are the World” jau pēc gada pārspēja dziesmas „Do They Know It’s Christmas” panākumus.

Lapuiešu kustība bija fašistiska organizācija, kas no 1929. līdz 1932. gadam darbojās Somijā. Par tās aizsākumu paši lapuieši uzskatīja 1929. gada 24. novembri, kad labēji noskaņots pūlis bija piespiedis bēgt no Lapua pilsētas somu komunistiskās jaunatnes aktīvistus. Lapua ir neliela pilsēta Somijas rietumdaļā. 1927. gadā šeit sāka darboties liela munīcijas rūpnīca, vairojās strādnieku skaits un, attiecīgi, popularitāti guva kreisas ievirzes idejas. Šāda attīstība kontrastēja ar tradicionālajiem noskaņojumiem reģionā, kur sabiedrība bija zemnieciski konservatīva un reliģioza. Kad 1929. gada novembrī Somijas Komunistiskās jaunatnes savienība nolēma organizēt Lapuā mītiņu, plānotajā dienā strādnieku arodbiedrības namu, kurā bija pulcējušies komjauniešu aktīvisti, ielenca apmēram tūkstotis antikomunistiski noskaņotu vīru. Sarkanos kreklos tērptajiem kreisajiem tika pavēlēts vākties prom, un kad viņi tūdaļ nepakļāvās, darbā tika laistas dūres. Daudzi komjaunieši bija spiesti mukt ne tikai no mītiņa vietas, bet arī no pilsētas. Nākamajās nedēļās te notika labējo mītiņi, izskanēja aicinājumi doties uz Helsinkiem un piespiest valdību īstenot konsekventi antikomunistisku politiku. Tā radās Lapuiešu kustība – fašistiskas ievirzes organizācija, kuras atbalsta vienības ātri izplatījās visā Somijā. Par organizācijas aizsākumu lapuieši uzskatīja dienu, kad no Lapua tika padzīti komjaunieši, – 1929. gada 24. novembri. No vienas puses, antikomunistiskiem noskaņojumiem Somijā bija pamats. Somu kompartija, kuras vadība uzturējās Maskavā, bija Kominternes sastāvdaļa un, attiecīgi, uzticams instruments staļiniskā režīma mērķu īstenošanai Somijā. Tāpēc sākotnēji arī Somijas politiskā elite izturējās diezgan saprotoši pret lapuiešu prasībām. Kad 1930. gada jūlijā apmēram 12 000 kustības piekritēju no visām valsts malām ieradās Helsinkos, valdība un parlaments uzklausīja viņu prasības un ieviesa likumdošanu, kas aizliedza komunistu politisko darbību un aģitāciju. Taču lapuiešu mērķis bija pārkārtot Somijas politiku pēc fašistiskās Itālijas parauga. Organizācijas aktīvisti izvērsa terora taktiku ne vien pret komunistiem, bet arī visiem tiem, kuri orientējās uz somu sabiedrības samierināšanu pēc asiņainā pilsoņu kara, respektīvi – pret sociāldemokrātiem un liberāļiem. Par iecienītu paņēmienu kļuva nolaupīšana, ar automašīnu aizvedot gūstekni līdz Padomju Savienības robežai vai vismaz kādu gabalu robežas virzienā, pa ceļam nereti iekaustot. Tā sacīt – vācies uz savu „sarkano paradīzi”! 1930. gadā lapuiešu akcijas kļuva arvien radikālākas. Jūlijā viņi nolaupīja Somijas parlamenta vicepriekšsēdētāju sociāldemokrātu Veino Hakilu, aizveda viņu uz Lapua un draudēja nogalināt, taču vēlāk palaida vaļā. Taču sociāldemokrātu Onni Haponenu, kurš darbojās vienā no provinces pašvaldībām, vietējie lapuiešu tā paša gada septembrī noslepkavoja. Nākamajā mēnesī šie radikāļi spēra vēl vienu pārdrošu soli, nolaupot un aizvedot padomju robežas virzienā bijušo pirmo Somijas prezidentu Kārlo Juho Stolbergu un viņa kundzi. Pēc šīs akcijas no kustības novērsās daudzi, kuri tai līdz tam bija simpatizējuši. Punktu kustībai pielika nesekmīgais sacelšanās mēģinājums 1932. gada ziemas beigās. Nepiepildījās lapuiešu cerības uz to, ka viņu pusē nostāsies armija un somu aizsargu organizācija. Kad prezidents Pērs Evinds Svinhufvuds paziņoja, ka sacelšanās dalībnieki, izņemot tās vadoņus, netiks sodīti, sacēlušies nolika ieročus. 1932. gada novembrī Lapuiešu kustību aizliedza. Daudzi tās locekļi iesaistījās drīz pēc tam izveidotajā Patriotiskajā tautas kustībā, taču šī organizācija savā darbībā turējās likuma rāmjos.

2003. gada novembrī Gruzijā izvērtās plaša protesta kustība pret politiku, kādu īstenoja valdošais prezidents Eduards Ševardnadze un ar viņu saistītās aprindas. Rožu revolūcija svinēja uzvaru, kad 2003. gada 23. novembrī Ševardnazdze pameta prezidenta amatu. Pēc Gruzijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā par tās pirmo prezidentu kļuva agrākais disidents un nacionālās atmodas kustības vadītājs Zviads Gamsahurdija. Tomēr jau pēc dažiem mēnešiem varas virsotnē iezīmējās nopietns konflikts, kas beidzās ar militāru apvērsumu, ielu cīņām galvaspilsētas Tbilisi centrā un Gamsahurdijas bēgšanu uz ārzemēm. Valsts priekšgalā stājās bijušais Gruzijas Komunistiskās partijas pirmais sekretārs un vēlāk Padomju Savienības ārlietu ministrs Eduards Ševardnadze. Pēc vairākus gadus ilguša konstitucionālu reformu procesa viņš 1995. gadā tika ievēlēts par otro Gruzijas republikas prezidentu. Pieredzējušajam politiķim Ševardnadzem izdevās uzlabot Gruzijas attiecības ar abām nozīmīgākajām kaimiņvalstīm – Krieviju un Turciju – un panākt uguns pārtraukšanu konfliktā ar separātisko Dienvidosetijas autonomiju. Tomēr Gruzijas mēģinājums ar spēku pakļaut otru separātisko reģionu – Abhāziju – beidzās ar fiasko un gruzīnu tautības iedzīvotāju masveidīgu padzīšanu no Abhāzijas. Gluži kā visas citas postpadomju valstis, arī Gruzija cieta no grūtas pārejas uz tirgus ekonomiku un ar to saistītām problēmām. Ēnu ekonomika šai laikā, iespējams, veidojusi līdz pat 70% no ekonomiskās darbības kopapjoma, attiecīgi valsts hroniski neizpildīja ieņēmumu plānus. Nožēlojamais atalgojums valsts sektorā bija lieliska augsne korupcijai. Kādu laiku atelpu sniedza ārējie kredīti, taču ap gadu tūkstošu miju arvien grūtāk nācās kārtot valsts kredītsaistības. Tikām ap prezidentu bija izveidojies pietuvināto loks, kas nekautrēdamies izmantoja savā labā varas resursus. Valsts demokrātiskie pamati gan tika saglabāti, visumā tika ievērotas pilsonisko brīvību normas, plaši darbojās nevalstiskās organizācijas un neatkarīgie mediji. Tieši šajā vidē nobrieda opozīcija, kura galu galā pārtrauca otrā Gruzijas prezidenta varas ciklu. 2003. gada novembrī valstī izvērtās plaša protestu kustība, kas ieguva Rožu revolūcijas nosaukumu. Tās vaiņagojums bija Eduarda Ševardnadzes atkāpšanās no prezidenta amata 2003. gada 23. novembrī. Jau vairākus gadus pirms izšķirošajiem notikumiem Ševardnadzes partijas Gruzijas pilsoņu savienība popularitāte sāka strauji ļodzīties, un to pameta daudzi ietekmīgi politiķi, tai skaitā nākamie Rožu revolūcijas līderi: Gruzijas parlamenta priekšsēdētāja Nino Burdžanadze, agrākais parlamenta priekšsēdētāja Zurabs Žvanija un Mihails Saakašvili, kurš bija spiests atkāpties no tieslietu ministra amatu pēc konflikta ar vairākiem ietekmīgiem varas struktūru pārstāvjiem. 2001. gadā saasinājās situācija ap neatkarīgo telekanālu Rustavi-2, kas pastāvīgi kritizēja valdību un pētīja korupcijas problēmas. Tika noslepkavots viens no kanāla vadošajiem žurnālistiem Giorgijs Sanaja, savukārt Nacionālās drošības ministrijas darbinieku reids Rustavi-2 telpās beidzās ar masu protestiem un ministru kabineta atkāpšanos. Kad 2003. gada 2. novembrī notika parlamenta vēlēšanas, Rustavi-2 žurnālisti veica aptaujas pie vēlēšanu iecirkņiem, kuru rezultāti ne tuvu nesakrita ar vēlāk oficiāli izsludinātajiem. Attiecīgi, kad 22. novembrī prezidents Ševardnadze mēģināja atklāt jaunievēlētā parlamenta pirmo sesiju, ēkā ielauzās opozīcijas atbalstītāji ar Mihailu Saakašvili priekšgalā. Viņiem rokās bija rožu ziedi, kas arī deva vārdu šiem notikumiem. Ševardnadze, pametis ēku apsardzes pavadībā, mēģināja mobilizēt bruņotos spēkus, taču armijas vienības atteicās viņam pakļauties. Tas arī bija izšķirošais moments varas nomaiņā. Pēc Ševardnadzes atkāpšanās 2004. gada 4. janvārī par Gruzijas prezidentu tika ievēlēts Mihails Saakašvili. Arī viņa ceļš Gruzijas politikā nebija rozēm kaisīts, bet tas jau ir cits stāsts.  

Viens no skaļākajiem un arī viens no noslēpumainākajiem atentātiem 20. gadsimta vēsturē bija Savienoto Valstu prezidenta Džona Ficdžeralda Kenedija noslepkavošana Dalasā 1963. gada 22. novembrī. 1963. gada novembrī Savienoto Valstu 35. prezidents Džons Ficdžeralds Kenedijs apmeklēja Dalasu, vienu no lielākajām Teksasas pilsētām. 22. novembra dienas vidū prezidenta kortežs pa Meinstrītu tuvojas Dīlija laukumam. Visā kustības maršrutā bija izvietojušies pilsētnieki, daudziem līdzi bija fotoaparāti un amatieru kinokameras. Profesionāļus no telekanāliem gan nemanīja – viņiem šis ceļa posms šķita neinteresants, un tie gaidīja Kenediju piebraucam pie Dalasas Tirdzniecības centra. Tieši pirms 12:30 pēc vietējā laika vaļējais limuzīns, kurā brauca prezidents, viņa kundze, Teksasas gubernators Džons Konelijs ar kundzi un vēl viens drošībnieks, pagriezās pa labi pa Hjūstonstrītu, lēnām tuvojās Mācību grāmatu noliktavas ēkai un tās priekšā pagriezās pa kreisi uz Elmstrītas. Šajā brīdī daudzi klātesošie izdzirdēja paukšķi, kuru sākumā noturēja par petardes vai auto motora radītu troksni. Limuzīna priekšējā sēdeklī sēdošais gubernators Konelijs gan tūdaļ atpazina šāviena skaņu un, saukdams „O, nē, nē, nē!” griezās sēdeklī atpakaļ. Pirmā lode aizlidoja mašīnai garām, taču otrā cauršāva prezidenta skaustu un kaklu, pēc tam iztriecoties cauri arī gubernatora krūškurvim, plaukstas locītavai un augšstilbam. „Mans dievs, viņi grib mūs visus nogalināt!” izsaucās Konelijs. Žaklīna Kenedija apskāva savu tobrīd jau nāvīgi ievainoto vīru. Tad atskanēja trešais šāviens, un lode no aizmugures trāpīja prezidenta galvā un izsita dūres lieluma caurumu pierē. Prezidenta limuzīna salons un pat blakus uz motocikla braucošais policists tika nošķiesti ar asiņainām smadzeņu daļām. Džons Ficdžeralds Kenedijs bija miris. Apmēram stundu vēlāk policists Džeis Dī Tippits mēģināja aizturēt mācību grāmatu noliktavas strādnieku Lī Hārviju Osvaldu, bet tas nošāva likumsargu no pistoles. Drīz pēc tam Osvaldu aizturēja, un jau tajā pašā vakarā apsūdzēja ne tikai minētā policista, bet arī prezidenta Kenedija slepkavībā. Pie loga noliktavas ēkā, Osvalda darba vietā, bija atrastas trīs patronu čaulītes un mazliet tālāk paslēpts arī slepkavības ierocis – Karkano sistēmas itāļu armijas šautene. Prezidenta Kenedija slepkavību izmeklēja īpaša komisija, kura secināja, ka slepkava ir Osvalds, kurš darbojies viens un uz savu galvu. Tobrīd 24 gadus vecais vīrietis ideāli atbilda psihiski nelīdzsvarota slepkavas vienpatņa lomai: 17 gadu vecumā iestājies amerikāņu jūras kājniekos, sodīts par neatļautu šaudīšanos un kautiņu ar seržantu; 19 gados izstājies no dienesta un izbraucis uz Padomju Savienību, kur atteicies no amerikāņu pilsonības un pieprasījis uzturēšanās atļauju. Padomju valdība sākumā atteikusi, bet Osvalds imitējis pašnāvību, griežot vēnas. Galu galā viņam ļauts dzīvot Minskā un strādāt pie virpas rūpnīcā „Gorizont”; piešķirts pilnībā iekārtots dzīvoklis jaunuzceltā namā un laba alga. Tomēr drīz vien Lī Hārvijam dzīve Padomju Baltkrievijas metropolē apnikusi un viņš atgriezies Amerikā kopā ar Minskā apprecēto Marinu Prusakovu. Divas dienas pēc aresta, kad policisti pārveda apsūdzēto uz citu apcietinājuma vietu, no reportieru pūļa izlauzās kāds Džeks Rūbijs un ar vienu šāvienu nāvīgi ievainoja Osvaldu, kurš jau tajā pašā dienā mira. Rūbijs skaidroja, ka gribējis atriebt prezidentu, bet vēlāk apgalvoja, ka rīkojies, mirkļa impulsa vadīts. Kenedija slepkavības sakarā ir sevišķi daudz sazvērestības teoriju. Tiek apšaubīts, vai šāvējs tiešām bijis Osvalds; vai viņš bijis vienīgais šāvējs, un, ja tomēr, vai tiešām tikai psihiski nevesels pašdarbnieks. Sazvērestības tīmekļi tiek šķetināti Fidela Kastro, Ņikitas Hruščova, kubiešu antirevolucionāro emigrantu, Lindona Džonsona, mafijas, Federālā Izmeklēšanas biroja, Centrālās Izlūkošanas pārvaldes un daudzos, daudzos citos virzienos.  

1965. gada 21. novembrī piedzima Bjorka – islandiešu dziedātāja, kuru paši islandieši nereti dēvē par savas nācijas simbolu. Laikam jau tā ir – tiem, kuriem nav iznācis tur pabūt, Islande lielā mērā asociējas ar šo savdabīgi dziedošo un tikpat dīvaini kustīgo dabas bērnu. Bjorka Gudmundsdotira piedzima Islandes galvaspilsētā Reikjavīkā 1965. gada 21. novembrī elektriķa Gudmundura un brīvdomīgas mājsaimnieces Hilduras ģimenē. Vecāki izšķīrās, kad meitenei vēl nebija divi gadi, un viņa uzauga hipijveida komūnā kopā ar mammu, kura drīz vien apprecējās vēlreiz ar kādas rokgrupas ģitāristu. Bjorka jau agri – piecu gadu vecumā – tika vesta uz mūzikas stundām, kur viņa mācījās dziedāt, lai gan pat klasiski izglītotie skolotāji nespēja nomākt viņas dabas bērna aurojoši spiedzošo stilu, ar kuru vēlāk dziedātāja kļuva tik slavena. Pirmo albumu viņa iedziedāja vienpadsmit gadu vecumā, un tajā bija iekļautas lielākoties tradicionālas islandiešu tautas dziesmas, kā arī populāri ārzemju hiti, kas tulkoti islandiešu valodā. Tomēr Bjorka ne tikai dziedāja, viņa ir strādājusi grāmatveikalā, zivju fabrikā, antikvariātā un “Coca-Cola” rūpnīcā, kur viņas uzdevums bijis atbildēt par sanitāro apstākļu ievērošanu. Savu atšķirību no vienaudžiem Bjroka bija atklājusi jau skolā, kur viņu pat saukāja par ķīnieti. Nākamajai dziedātājai no bērnības šķitis, ka viņa ir kā no citas planētas. Pusaudzes gados Bjorka dziedāja dažādās pankroka grupās, līdz beidzot noenkurojās grupā “Sugarcubes”. Ar viņiem kopā guvusi pirmos starptautiskos panākumus. Tomēr īsts Bjorkas kults sakās pēc 1993. gada albuma "Debut" izdošanas. Albuma nosaukums ir tīrā ironija, jo līdz tam tobrīd 27 gadus vecā dziedātāja bija piedalījusies jau sešu dažādu albumu ierakstos, kā pati saka "spēlējusi kopā ar teju ikvienu Islandes mūziķi". Tiesa, strādājusi ar citu iecerēm, tāpēc beidzot bija pienācis laiks pašai. Ierakstu studijā dziedātājai dota pilnīga brīvība un iespēja izmantot visjaunākos mūzikas brīnuminstrumentus. Bjorka neslēpj, ka ar viņas piedzīvoto pietiktu vairākām memuāru grāmatām, tajā pašā laikā viņa apzinās – ja nebūtu riskējusi un izmēģinājusi visu iespējamo un neiespējamo, tad galu galā astoņdesmit piecu gadu vecumā sēdētu šupuļkrēslā ar mazbērniem klēpī un to vien darītu kā atvainotos, ka, redz, viņai nav pieticis dūšas nostrādāt nevienu neprātību. Neprātību Bjorkas dzīvē tiešām pietiek. Lai arī viņa pārējo mūziķu vidū vienmēr izcēlusies ar veselīgu skatījumu uz sevi un dzīvi, dziedātājai šad tad gadījies norauties. Piemēram, 1996. gadā viņa tika nofilmēta Bangkokas lidostā niknuma uzplūdā bija sagrābusi televīzijas reportieri Džūliju Kaufmani aiz matiem un dauzot žurnālistes galvu pret grīdu. Tas notika tāpēc vien, ka žurnāliste bija atļāvusies filmēt Bjorku kopā ar viņas dēlēnu. Šo skandalozo ainu nofilmēja un iekļāva TV kanāla “VH1” apskatā “100 šokējošākie momenti rokenrola vēsturē”. Dziedātāja uzskata, ka viņā mītot gan eņģelis, gan demons, un viņa netic, ka visu mūžu varot darīt tikai labus darbus un domāt tikai labas domas. Šad tad derot pabarot arī savu demonu un izlaist to paelpot svaigu gaisu. Visam jābūt līdzsvarā, tāpat kā māja vispirms pašam jāuzbūvē un tikai tad var domāt par tās nojaukšanu. Jaunās tūkstošgades pašā sākumā dziedātāja debitēja arī kino pie skandalozā dāņu režisora Larsa fon Trīra galvenajā lomā filmā "Dejotāja tumsā" . Par pusaklās fabrikas strādniece Selmas lomu Bjorka saņēma Kannu kinofestivāla balvu kā labākā aktrise, bet pati filma - "Zelta palmas zaru". Viņas kontā ir arī virkne dažādu apbalvojumu, kā arī viņu regulāri nominē "Grammy" balvai. Savukārt videoklipi ir īsti mākslas darbi, bet koncerti – jaunāko tehnoloģiju, ekstravagantu tērpu un masku parāde, kas nav pašmērķīga publikas pārsteigšana, bet gan konceptuāla izrāde, kuras centrā ir par Islandes laumiņu dēvētā dziedātāja.

1820. gada 20. novembrī Klusajā okeānā kašalots uzbruka vaļu zvejnieku kuģim „Eseksa” un to nogremdēja. Divdesmit kuģa jūrnieki ar niecīgiem pārtikas krājumiem trīs laivās vairākus mēnešus maldījās okeāna plašumos; izdzīvoja astoņi. Šis notikums iedvesmoja amerikāņu rakstnieku Hermani Melvilu radīt romānu „Mobijs Diks”. Vaļu mednieku kuģis „Eseksa” atstāja Nantaketas ostu Massačūsetsas štatā, Savienotajās Valstīs, 1819. gadā, dodoties divus ar pusi gadus ilgā kašalotu medību kuģojumā Klusā okeāna dienvidos. Reiss ar dažiem starpgadījumiem ritēja visumā veiksmīgi līdz 1820. gada 20. novembrim, kad notika „Eseksas” liktenīgā sastapšanās ar apmēram 80 tonnas smagu kašalotu okeānā apmēram 3700 kilometru attālumā no Dienvidamerikas rietumu piekrastes. Kašalots visai negaidīti pietuvojās „Eseksai” un divas reizes ar visu spēku triecās pret kuģa priekšgalu. Apšuvuma plankas neizturēja, zem ūdenslīmeņa radās sūce, kuru aizlāpīt vairs nebija iespējams. Kapteinis un komanda tikko paspēja sasēsties laivās, kad „Eseksa” jau pazuda okeāna viļņos. Nav īsti skaidrs, kas izraisīja dzīvnieka agresiju – iespējams, tie bija āmura klaudzieni; bocmanis tobrīd uz klāja laboja laivu. Pāris dienas jūrnieki pavadīja, izzvejodami no ūdens visu, kas varēja noderēt pārtikai. Šie krājumi bija stipri trūcīgi, pie tam jūras ūdens bojāti. Vēl daudz nopietnāka problēma bija saldūdens trūkums – jau drīz vien jūrniekiem nācās remdēt slāpes ar pašu urīnu. Apmēram mēnesi pēc avārijas divdesmit vīri piestāja neapdzīvotajā Hendersona saliņā. Šeit viņi atrada saldūdens avotu, taču augu un dzīvnieku daudzums uz niecīgā zemes pleķīša bija par mazu, lai no tā varētu iztikt divdesmit vīru. Pēc dažām dienām septiņpadsmit kuģinieki atkal sēdās trijās laivās. Viņi acīmredzot nezināja, ka nepilnus 170 kilometrus uz rietumiem ir Pitkērna sala, uz kuras jau apmēram trīsdesmit gadus mitinājās daži britu jūrnieki, atkuģojuši šurp ar dumpja laikā nolaupītu kuģi. Taču „Eseksas” komanda nolēma kuģot uz austrumiem, cerot sasnigt Lieldienu salu. Tas neizdevās, un trīs laivas nonāca tuksnesīgajā Klusā okeāna dienviddaļā, pa vidu starp Jaunzēlandi un Dienvidameriku, apmēram 3000 kilometru attālumā no tuvākās cietzemes. Vētru laikā laivas pazaudēja cita citu; viena no trīs laivām tā arī pazuda bez vēsts. Apmēram pēc mēneša okeānā jūrnieki cits pēc cita sāka mirt no bada un slāpēm. Pirmos saskaņā ar tradīciju apbedīja jūrā, bet pēc tam biedri sāka izmantot aizgājēju miesas uzturā. Galu galā uz vienas no laivām tika pat izvilkta loze, kuram no jūrniekiem nāksies ziedot dzīvību, kalpojot par pārtiku atlikušajiem. Loze krita jaunam jūrniekam Ouvenam Kofinam, un viņu patiešām nošāva un apēda. Apmēram trīs mēnešus pēc „Eseksas” avārijas izdzīvojušo laivas pamanīja divi dažādi vaļu zvejnieku kuģi. Tajās vēl atlikušie pieci jūrnieki tobrīd jau bija uz nāves robežas un vairs ne pie pilnas apziņas. Vēlāk, atguvuši spriestspēju, viņi pastāstīja arī par Hendersona salā palikušajiem, un arī šos vīrus izglāba – arī jau uz bada nāves robežas. No divdesmit vīriem, kuri bija uz „Eseksas” klāja liktenīgajā 1820. gada 20. novembrī, izdzīvoja astoņi. Notikums ar „Eseksu” iedvesmoja amerikāņu rakstnieku Hermani Melvilu radīt vienu no izcilākajiem 19. gadsimta dēku romāniem – slaveno darbu „Mobijs Diks”. Tajā baltgalvas kašalots Mobijs Diks sastopas ar cīņā uz dzīvību un nāvi ar kapteini Ahabu. Kapteinis ir ne mazāk iezīmīgs tēls – liela auguma vīrs, kura ķermeni no pieres līdz pat vienas kājas potītei šķērso baisa rēta – zibens spēriena pēdas. Otras kājas vispār nav – tā jau ziedota cīņā pret baiso jūras iemītnieku. Kapteinis Ahabs ir apsēsts ar vēlmi nomedīt savu seno pretinieku, un tāpēc trenc nāves cīņā savus vīrus. Apokaliptiskā sadursmē ar dzīļu iemītnieku visi kuģa ļaudis iet bojā, izņemot vienu – jauno matrozi Išmaelu, kurš arī ir romāna vēstītājs.

1918. gada 19. novembrī Latvijas Tautas padome, kas iepriekšējā dienā bija pasludinājusi Latvijas Republikas neatkarību, izveidoja pirmo Latvijas Pagaidu valdību. To vadīja Kārlis Ulmanis, tās sastāvā bija Zigfrīds Anna Meierovics, Miķelis Valters un citi. Jauno valdību gaidīja sarežģīts un pa laikam bīstams jaunās valsts nostiprināšanas darbs.   Jau nākamajā dienā pēc Latvijas Republikas proklamēšanas – 1918. gada 19. novembrī – dažādu politisko spēku pārstāvju izveidotais pagaidu parlaments – Tautas padome – pulcējās uz pirmo sanāksmi. Galvenais dienaskārtības jautājums bija pagaidu valdības sastāva apstiprināšana, kuras veidošana jau iepriekšējā dienā bija uzticēta agronomam un publicistam Kārlim Ulmanim. Kara laikā viņš bija aktīvi darbojies bēgļu apgādes organizācijās, bet pēc 1917. gada februāra revolūcijas Krievijā burtiski meties politiskās aktivitātēs, apliecinot apskaužamu enerģiju, lieliskas organizatora spējas un politisku tālredzību. Viņa vadītā Latviešu Zemnieku savienība dažos mēnešos bija kļuvusi par ievērojamāko pilsonisko partiju, tā lielā mērā bija virzījusi Latviešu Nacionālās padomes dibināšanu, kas, darbojoties Krievijā, boļševiku varas apstākļos, jau kopš 1918. gada sākuma deklarēja kā savu mērķi neatkarīgas Latvijas Republikas izveidi. Ulmaņa piedāvātajā kabineta sastāvā līdzās viņam bija vēl vairāki iezīmīgi vārdi. Ārlietu ministra amatam tika izvirzīts tautsaimniecības kandidāts Zigfrīds Anna Meierovics – Latviešu Nacionālās padomes Ārlietu nodaļas vadītājs, kurš nu jau vairākus mēnešus uzturējās Londonā un pirms nedēļas bija atsūtījis no turienes necerēti labo ziņu, ka Viņa majestātes valdība atzīst Latviju par de facto suverenu teritoriju. Vēl viens prominents kabineta loceklis – valsts zinību doktors, kādreizējais jaunstrāvnieks un sociālists-revolucionārs Miķelis Valters. Tieši viņš pirms piecpadsmit gadiem Šveicē iznākošajā laikrakstā „Proletārietis” kā pirmais bija paudis domu par brīvu Latviju. Tagad viņam tika uzticēts iekšlietu ministra amats. Citi – inženieri, advokāti, kāds agronoms. Profesionālu politiķu latviešiem vēl tobrīd bija ļoti maz. Tika izskatīts jautājums par to, kā darīt zināmu neatkarības deklarācijas tekstu visiem topošās valsts iedzīvotājiem. Vidzemē un Rīgā varēja saņemt laikrakstu „Jaunākās Ziņas”, kas todien veltīja neatkarības pasludināšanai pusi no savām 12 lappusēm. Kurzemniekiem un latgaliešiem 18. novembra paziņojuma teksts bija jādrukā īpaši, pie tam Latgalē tika lietota cita druka – mums šobrīd tik ierastie latīņu burti, kamēr pārējā Latvijā tolaik visu vēl drukāja gotu burtiem. Radās arī priekšlikums pielāgot tekstu augšzemnieku runas īpatnībām. Galu galā pieņēma pagaidām vienīgā Latgales pārstāvja Staņislava Kambalas priekšlikumu – drukāt latīņu burtiem, bet literārajā latviešu valodā. Un, pēc Kambalas ierosinājuma, lēma arī, ka deklarācija jātulko un jānodrukā krieviski, lai tā sasniegtu daudzos Latgales vecticībniekus, kuri arī, protams, bija pilntiesīgi nākamās Latvijas pilsoņi. Tomēr visvairāk uzmanības 19. novembra sēdē nācās veltīt tieši iekšlietu jautājumiem. No dažādām valsts malām pienāca ziņas, ka vācu policija turpina rīkoties kā ieradusi – izkrata latviešu organizāciju mītnes un dzīvokļus, esot uz laiku aizturējusi dažus latviešu revolucionāro sociālistu partijas pārstāvjus. Meklējot pirmām kārtām ieročus, un acīmredzami negribot pieļaut latviešu apbruņošanos. Uz Vāciju tiekot joprojām izvesta pārtika un citi materiāli. To, cik lielas iespējas pagaidu valdībai ietekmēt situāciju, liecināja kaut vai fakts, ka pat ārkārtas dzelzceļa biļetes tautas padomes pārstāvjiem bija jālūdz Vācijas pilnvarotajam Vinnigam. Vēl izpaudās ziņa, ka Gulbenē uzradusies kāda krievu baltgvardu vienība; tuvāk neviens neko vēl nezināja, tomēr arī šis signāls apliecināja – nupat tapusī Latvijas valsts nebūt nebija vienīgais pretendents uz šo zemi. Pirmo Latvijas valdību gaidīja grūts un pa laikam arī bīstams patiesas neatkarības izcīnīšanas un nostiprināšanas darbs.

Arī pirms 80 gadiem Latvija tāpat kā šodien 18. novembrī svinēja valsts svētkus. Tikai toreiz svētku norisē iekļāvās kāds īpašs notikums - 1935. gadā Rīgā svinīgā ceremonijā atklāja Brīvības pieminekli.   Doma par to, ka Latvijai būtu jāceļ piemineklis, godinot Neatkarības karā kritušos un apliecinot uzticību izcīnītās brīvības ideāliem, radās 1922. gadā. Tobrīd iniciatīvu uzņēmās Latvijas valdība, vairākkārt izsludinot projektu konkursus un galu galā izšķiroties par arhitekta Eižena Laubes projektu. Tomēr 1923. gada aprīlī valdība saņēma vairāku desmitu dažādu mākslas nozaru profesionāļu vēstuli, kurā Laubes projekts tika raksturots kā „parasta kapu pieminekļa materiāls palielinājums.” Tā paša gada oktobrī tika izsludināts jauns atklāts konkurss, kuram iesniedza veselus 29 projektus, no kuriem neviens tomēr netika atzīts par īstenošanas vērtu, tāpat rezultātu nedeva arī 1925. gadā sarīkots slēgts konkurss. Starp priekšlikumu autoriem bija daudzi tā laika izcilākie latviešu tēlnieki – Kārlis Zāle, Marta Liepiņa-Skulme, Teodors Zaļkalns un Emīls Melderis, taču viņu priekšlikumi tā arī nepārliecināja vērtētājus. Tikām process apauga ar viedokļu, pieņēmumu un baumu sabiezējumu. Tika spriedelēts gan par to, vai pieminekli vispār vajag, vai labāk tā vietā celt kādu praktiski izmantojamu būvi – tiltu pāri Daugavai vai jaunu bibliotēkas ēku. Lai gan jau pirmajos idejas attīstības posmos kā pieņemamākā vieta piemineklim tika atzīts Brīvības bulvāris pie Pilsētas kanāla, kur savulaik bija slējies cara Pētera I bronzas tēls, notika „ideju svaidīšana” arī par iespējamo atrašanās vietu. Piemēram, rakstniece Anna Brigadere kādā publikācijā kā piemērotāko norādīja Bastejkalna virsotni. Tā pienāca 1928. gads, kad valsts līdzekļu trūkuma dēļ vispār atteicās no pieminekļa finansēšanas un ieceres īstenošanu pārņēma sabiedrība – tika nodibināta Brīvības pieminekļa komiteja, un sākās ziedojumu vākšana pieminekļa būvniecībai. Tā vien šķiet, ka politisku ietekmju attālināšana ļāva vērienīgajai iecerei ievirzīties racionālākā, objektīvākā gultnē. 1930. gadā izsludinātā konkursa žūrija Mākslas akadēmijas rektora Vilhelma Purvīša vadībā jau pirmajā sēdē nobalsoja par rezultātu. Trešo godalgu ieguva Kārļa Zemdegas darbs, kura versija šobrīd skatāma Raunā kā piemineklis „Koklētāja”. Otrā godalga tika Teodoram Zaļkalnam ar lakoniskās formās veidota grandioza monumenta projektu, kurā visspilgtāk izpaudās 20. gs. pirmās puses abstrakto mākslas virzienu ietekme. Un tikai ar viena žūrijas locekļa balss pārsvaru uzvaras laurus un ieceres īstenojuma tiesības ieguva Kārlis Zāle. Brīvības pieminekļa autoram bija jābūt ne vien talantīgam tēlniekam, bet arī izcilam organizatoram, pilnībā uzņemoties pieminekļa daudzo skulpturālo grupu izgatavošanu. Visu darbam nepieciešamo granītu vajadzēja importēt no Somijas; pieminekļa stāva apdarei izmantoto travertīnu – no Itālijas. Pieminekļa virsotnē esošais Brīvības tēls tika kalts no vara plāksnēm, un šo darbu veica zviedru metālmākslinieks Ragnars Mirsmedens. Ļoti nozīmīga loma pieminekļa galīgā veidola tapšanā bija arī arhitektam Ernestam Štālbergam.

Suecas kanāls Ēģiptē, joprojām viena no svarīgākajām pasaules tranzīta artērijām, tika atklāts kuģošanai 1869. gada 17. novembrī.   Suecas šaurums ir apmēram 125 km plata sauszemes strēmele, kas savieno Āfriku un Eirāziju un, attiecīgi, nošķir Vidusjūru no Sarkanās jūras un Indijas okeāna. Nu jau vairāk nekā pusotru gadsimtu šaurumu šķērso kanāls starp abām jūrām, saīsinot ceļu no Indijas un Eiropu par gandrīz deviņiem tūkstošiem kilometru jeb, atbilstoši mūsdienu kuģošanas ātrumiem, astoņām līdz desmit dienām. Suecas kanāls tika svinīgi atklāts 1869. gada 17. novembrī. Sengrieķu filozofs Aristotelis 4. gs. p.m.ē. un viņa jaunākais kolēģis Strabons 1. gs. p.m.ē. min, ka kanāls no Sarkanās jūras uz Nīlas deltu rakts jau faraona Zozistrisa laikā, kurš, pēc mūsdienu autoru ieskatiem, valdījis senajā Ēģiptē 19. gs. p.m.ē., tātad pirms četriem tūkstošiem gadu. Persijas valdnieks Dārijs I, kura impērija bija pakļāvusi Ēģipti 5. gs. p.m.ē., atstājis liecinājumu par kanāla izbūvi piemiņas akmeņos, kas atrasti Ēģiptes tuksnesī. Tomēr jau piesauktie sengrieķu autori kā Zozistrisa, tā Dārija pasākumus min kā neizdevušos. Domājams, ja kanāli arī izrakti, tie bijuši lietojami vien samērā neilgu laiku. Jau puslīdz drošas ir vēstures liecības par to, ka kanāls starp Sarkano jūru un Kairu pastāvējis 7. un 8. gs., kad Ēģipti bija iekarojuši musulmaņi. Šo senatnes kanālu paliekas atklāja franču arheologi, kuri ieradās Ēģiptē līdz ar Napoleona Bonaparta militāro ekspedīciju 1799. gadā. Napoleona Ēģiptes kampaņas atklājumi no jauna aktualizēja ideju par ūdensceļu no Sarkanās uz Vidusjūru. Ēģipte tolaik bija Osmaņu impērijas daļa, taču vietvalži Kairā arvien noteiktāk raisījās vaļā no sultānu varas, tiekdamies kļūt faktiski neatkarīgi. Saiknes ar Eiropu viņiem bija līdzeklis kā Stambulas ietekmes mazināšanai, tā modernizācijai, un eiropiešu uzņēmēji, finansisti un pētnieki bija Kairā laipni gaidīti. Viens no viņiem, francūzis Luijs Lināns de Belfons 1831. gadā tika iecelts par Ēģiptes valsts celtniecības darbu galveno inženieri un nāca klajā ar pirmo kanāla izbūves plānu. Nākamajās desmitgadēs idejai pievērsās vairāki eiropiešu inženieri un pētnieki, līdz 1854. gadā franču diplomāts Ferdinands de Lesepss saņēma koncesiju no Ēģiptes vietvalža Muhameda Saīda-pašā kanāla būves kompānijas dibināšanai. 1858. gadā Parīzē tika nodibināta „Suecas kuģniecības kanāla kompānija”, un nākamajā gadā iesākās rakšanas darbi. Sākotnēji pasākums nelikās diez ko drošs. Kanāla būvei visdažādākos šķēršļus centās likt britu valdība, baidoties, ka jaunais jūras ceļš mazinās Lielbritānijas stratēģisko lomu reģionā. Tomēr projektu stingri atbalstīja Saīds-pašā un arī Francijas imperators Napoleons III, un kad akciju tirdzniecību savā paspārnē ņēma Rotšildu ģimenes Francijas atzars, tās tika ātri izpārdotas, savācot vajadzīgo sākuma kapitālu. Lieki teikt, ka sākotnējie plāni izrādījās pārāk optimistiski: kanāla būve cerēto 6 gadu vietā ilga 11 un cerēto 200 miljonu zelta franku vietā izmaksāja vairāk nekā 450 miljonus, un vēl vairāk nekā 200 miljonus prasīja nepieciešamie uzlabojumi nākamajās pāris desmitgadēs. Patiesībai gan neatbilst reizumis vēstures gaitā izskanējušie apgalvojumi par desmitiem tūkstošu bojāgājušo būvniecības darbos. Kā liecina arhīvu dati, celtniecības laikā no saslimšanām vai citiem iemesliem miruši apmēram tūkstotis strādnieku.  

1959. gada 16. novembrī Brodvejā debitēja jauns mūzikls – komponista Ričarda Rodžersa un libretistu Hovārda Lindseja un Rassela Krouza mūzikls „Mūzikas skaņas”. 1965. gadā tas pārtapa ārkārtīgi populārajā režisora Roberta Vaiza filmā. Sižeta pamatā patiesi notikumi – kādreizēja Austroungārijas kara flotes virsnieka fon Trapa un viņa kuplās ģimenes likteņstāsts.   „Mūzikas skaņas”; režisora Roberta Vaiza darbs, kas iznāca uz ekrāniem 1965. gadā. Bet jau vairākus gadus pirms tam uz pasaules skatuvēm ar milzīgiem panākumiem tika spēlēts mūzikls, no kura filma mantojusi gan nosaukumu, gan stāstu, gan spožākos hītus. Ričarda Rodžersa komponētais mūzikls ar Hovārda Lindseja un Rassela Krouza libretu un Oskara Hemmersteina II dziesmu tekstiem savu pirmizrādi Lanta-Fonteinas teātrī Brodvejā piedzīvoja 1959. gada 16. novembrī. Stāstā, kuru mums vēsta filma un mūzikls, viss ir vajadzīgajās proporcijās: arhetipiskais Pelnrušķītes motīvs, mīlas trijstūris, burvīgi bērni – īsti mazi eņģelīši, gaumes robežās ieturēts vēsturiskais fons un – protams, protams – mūzikas veldzējošais un visu uz labu vērsdams spēks, kuru pārliecinoši iemieso Štrausa valšu plūdlīniju iedvesmotās Ričarda Rodžersa melodijas. Pirmām kārtām jau – leģendārais „Ēdelveiss”. Kā tas daudziem zināms, mūzikla sižets balstīts reālos notikumos, kurus savās autobiogrāfiskajās grāmatās apraksta galvenās varones prototips – Marija Augusta fon Trapa, dzimusi Kučera. Viņas vīrs, Austroungārijas flotes virsnieks Georgs fon Traps Pirmajā pasaules karā komandējis zemūdeni un par kaujas nopelniem saņēmis ne vien vairākus apbalvojumus, bet arī muižnieka titulu ar tiesībām lietot aristokrātisko „fon” pirms sava uzvārda. Fon Trapa pirmā sieva patiešām mirusi, atstādama viņu atraitņos ar septiņiem bērniem; un viņš patiešām apprecējis savas meitas mājskolotāju, jau minēto Mariju. Visumā īstenībai atbilst arī fon Trapa attiecības ar nacistiem – viņš nav bijis sajūsmā par Austrijas anšlusu, tāpēc ģimene 1938. gadā emigrējusi no dzimtennes, apmetoties Savienotajās Valstīs. Protams, atsevišķas stāsta detaļas atšķiras. Pirmkārt jau, Mariju fon Traps sastop un apprec jau divdesmitajos gados, un otrajā laulībā viņam dzimt vēl trīs bērni, tā ka izceļošanas brīdī trapu ģimenē ir jau desmit atvases, nevis septiņas kā filmā. Izbraukšana no dzimtenes, kas uz skatuves un ekrānā ir dramatiskās spriedzes kulminācija, patiesībā nav ne tuvu tik dramatiska. Traps dzimis Horvātijas pilsētā Zadarā, kas starp pasaules kariem ir Itālijas īpašums, tāpēc viņš ir Itālijas pilsonis, un neviens nevar viņam liegt apmeklēt dzimteni. Ģimene ar vilcienu mierīgi izbrauc no Reiha teritorijas un tālāk caur Itāliju dodas uz Savienotajām Valstīm. Tas, pret ko paši Trapu bērni iebilduši visvairāk, ir viņu tēva tēls: darbā viņš parādās sākotnēji kā noslēgts un dzedrs aristokrāts, kaut patiesībā flotes komandieris fon Traps allaž bijis ļoti jaukas dabas cilvēks, kurš nav liedzis savu mīlestību ne daudzajiem bērniem, ne, starp citu, arī mūzikai. Kā intervijā izteicies fon Trapa dēls Johanness: „”Mūzikas skaņas” visu vienkāršo. Es domāju, realitāte ir, iespējams, mazāk glancēta, bet toties interesantāka nekā mīts.”

1907. gada 15. novembrī pasaulē nāca Klauss fon Štaufenbergs – vācu armijas virsnieks, kas organizēja neveiksmīgu atentātu pret Ādolfu Hitleru. Klauss fon Štaufenbergs ir Vērmahta pulkvedis, viens no sazvērestības, kas tika rīkota ar mērķi nogalināt Ādolfu Hitleru, organizatoriem. Bet pasaulē viņš nāca 1907. gada 15. novembrī, kā jaunākais no trim brāļiem grāfu ģimenē, kura pārstāv senu un slavenu Vurtenbergas dzimtu. Mēdz teikt, ka tā ir pat slavenākā tās puses dzimta, kam radnieciskas saites bijušas ar visiem Eiropas karaļu galmiem. Klauss Filips Marija Šenks grāfs fon Štaufenbergs, pateicoties savai dzimtas piederībai varēja iegūt patiesi labu izglītību. Jau agrā bērnībā zēns aizrāvās ar literatūru un studiju laikā atklājās, ka viņš ir izcilnieks literatūrā. Kad Štaufenbergs absolvēja universitāti, viņš pieņemts slavenā dzejnieka Stefana Džordža literatūras pulciņā. Starp citu klīst nostāsti, ka arī Jozefs Gebelss esot karsti vēlējies iekļūt šai literatūras pulciņā, bet diemžēl saņēmis atteikumu talanta trūkuma dēļ. Stefana Džordža dzeja uzsvēra pašaizliedzību, varonību un varu, tas viņam sagādāja popularitāti nacionālsociālistu vidū un daudzi nacisti apgalvoja, ka viņš ir ietekmīga persona. Lai, nu kā grāfa Štaufenberga domāšanu dzejnieks bija ietekmējis. Štaufenbergs jaunības gados bija sevī nostiprinājis stingru pārliecību, ka viņa, kā aristokrāta galvenais uzdevums ir aizstāvēt tautu no pārestībām, pats gan uzsvēris, ka  pārliecību viņš esot mantojis no diviem savas mātes priekštečiem, kuri savulaik atbrīvojuši Prūsiju no Napoleona karaspēka. Hitleram nākot pie varas, daudzi aristokrāti stājās viņa dienestā ar mērķi sekmēt, kā iekšējo tā ārējo politiku un trīs brāļi Štaufenbergi nebija izņēmums, tostarp arī Klauss. Militārā karjera tolaik aristokrātiem bija pašsaprotama lieta, turklāt Klauss no sirds atbalstīja Hilteru un viņa idejas. Sākoties karam, Klauss jau bija leitnanta statusa, tiesa, viņu ievainoja, nācās zaudēt vienu aci un roku. Lai arī karošanai nederīgs, Klauss fon Štaufenbergs veiksmīgi kāpa pa karjeras kāpnēm, bet viņš pamazām sapratis, ka Hitlers novedīs valsti līdz katastrofai, jo masveida ebreju slepkavības un koncentrācijas nometnes ir noziegums pret cilvēci, tāpēc likumsakarīga bija grāfa nokļūšana sazvērnieku grupā, kas gatavoja atentātu pret fīreru, turklāt no visiem sazvērniekiem tieši Štaufenbergam bija iespēja uzturēties galvenā nacista tuvumā. Veiksmīga notikumu sakritība gadījās tikai 1944. gada 20. jūlijā. Bunkurā “Vilku midzenis”, kas atradās Polijas teritorijā, bija jānotiek reiha galveno kara vadītāju sanāksmei ar Hitleru priekšgalā, bija sagatavoti divi saiņi ar sprāgstvielām. Plāns bija vienkāršs: portfeli ar sprāgstvielām Štaufenbergam vajadzēja ienest sapulces telpā, nolikt to Hitleram pie kājām, tad, minot ticamu iemeslu, iziet no telpas un aiz sevis stingri aizvērt durvis. Un tad viss nogāja greizi… Sapulce tika pārcelta no bunkura uz kazarmām teritorijas ietvaros. Štaufenbergam izdevās aktivizēt tikai vienu lādiņu no diviem. Portfelis gan tika novietots Hitleram pie kājām, tomēr viens no virsniekiem portfeli pārlika citā vietā, bet Hitlers apsēdās pretējā stūrī. Sprādziens bija spēcīgs, bet Hitlers izdzīvoja. Sazvērestība atklājās, tiesa bija ātra – galvenos vaininiekus nošāva jau 21. jūlijā. Visa Štaufenbergu ģimene tika arestēta. Viņa divi bērni tika atdoti speciālā bērnu namā. Dienu pirms sazvērestības Klauss Štaufenbergs satikās ar savu brāli Bertoldu. Stāstot par sazvērestību, Klauss teica: “Kas sevī atradīs vīrišķību to paveikt, vēsturē paliks kā nodevējs, bet kas atteiksies to izdarīt, tas būs savas sirdsapziņas nodevējs.”

1940. gada 14. novembrī pus tūkstotis nacistu bumbvedēju masveida uzbrukumā iznīcina Lielbritānijas pilsētu Koventriju. Britu premjerministrs lielās mokās dod pavēli ignorēt izlūkdienestu piegādāto informāciju, lai glābtu vislielāko 2. Pasaules kara noslēpumu. Čērčils zināja, ka Koventrijas glābšana ļaus Hitleram saprast, ka atšifrēts ir Enigmas noslēpums. Enigma tas skan tik noslēpumaini un mītiski, taču tieši tāds bija vācu inženieru un propagandistu mērķis, kad radīta tika šifrēšanas ierīce. Enigma bija rakstāmmašīnai līdzīgs aparāts, kam svarīgākās daļas bija tastatūra, indikatoru panelis un rotori. Iestādot noteiktu burtu kombināciju ar Enigmas trim rotoriem, šifrēšanas operators varēja drukāt tekstu, kas uz indikatora paneļa uzrādīja pilnīgi citus burtus. Tāpēc no malas varēja šķist, ka šifrētais teksts ir pilnīga nejēdzība, bet, ja otrā galā tekstu uztvēra cilvēks ar savu Enigmas mašīnu, tad tekstu varēja tikpat viegli atkodēt. Visu, ko vajadzēja zināt, kāda ir rotoriem iestādāmā burtu kombinācija. Enigma tika radīta uzreiz pēc 1. Pasaules kara un tai sākumā bija komerciāls mērķis. Vācu inženieri zināja, ka uzņēmējiem ir savi komerciālie noslēpumi. Lielos uzņēmumos noslēpumi maksāja milzīgas summas un tie bija ieinteresēti kvalitatīvā noslēpumu glabāšanā. Taču 20. gadu mērķi - pelnīt naudu - nomainīja militāri mērķi. Pēc nacistu nākšanas pie varas Enigmas nonāca bruņoto spēku redzes lokā. Pēc 1933. gada tās arī pazuda no veikalu plauktiem, jo 20. gadu izskaņā, katrs varēja nopirkt savu Enigmu. Pirmie, kas uzsāka Enigmas kodu šifrēšanu, bija trīs poļu matemātiķi. Polijas izlūkdienesti saņēma kaudzēm vācu informācijas, bet nespēja ne nieka izlasīt. Marians Rejevskis, Jerži Rožickis un Henriks Zigaļskis izveidoja Enigmu no otra gala. Viņi zināja, kādu rezultātu sniedz šī mašīna, tāpēc izskaitļoja darbības principu pēc zināmajiem rezultātiem. Tā teikt, atjaunot vienādojumu, zinot galarezultātu tiešām bija unikāla pieredze. Francijas un Lielbritānijas izlūkdienesti šo vīru darbu vērtēja ļoti augstu. Kad sākās 2.Pasules karš Enigmas jau bija pilnveidotas. Visvairāk par drošību rūpējās vācu jūras spēki. Ierasto trīs rotoru vietā viņi Enigmu papildināja līdz astoņiem rotoriem, kas nozīmēja, ka atslēgas radīšanai viņi varēja izmantot tūkstošiem jaunu variāciju. Visnolaidīgākie drošības jomā bija elitārie gaisa spēki. Viņi šifrēja savus ziņojumus ar trīs rotoriem, turklāt atslēgas izveidoja pagalam naivi. Kopumā atslēga sastāvēja no sešiem burtiem. Pirmos trīs nodeva nekodētus, bet nākamos trīs vācieši jau zināja, kā atkodēt. Taču britu izlūkiem nebija grūtību nojaust, ja pirmie trīs burti ir H, I un T, ļoti iespējams, pēdējie trīs būs L, E un R. Tā, izmantojot vācu šifrētāju slinkumu, daudz izdevās uzzināt par pašu Enigmu. Briti jau no kara sākuma varēja brīvi lasīt vācu ziņojumus. 1940. gadā risinās kauja par Angliju. Vinstons Čērčils saņēma ziņas par vācu uzbrukumiem, tāpat kā gaisa spēki. Tikai pārtvertās ziņas ļāva angļu iznīcinātājiem precīzi zināt, cik liels vācu lidmašīnu skaits tuvojas. Taču pēc kaujas, kad vācieši nolēma atriebties, Čērčils saņēma nepatīkamus brīdinājumus, ka vācu bumbvedēji uzbruks Koventrijai. Pilsētai draudēja iznīcība. Taču Čērčils nolēma upurēt pilsētu un ļaut uzbrukumam turpināties. Koventrijā dzīvību zaudēja vairāk nekā 500 britu, bet Čērčils bija nelokāms. Ja izglābsim Koventriju, Hitlers sapratīs, ka atkodējam viņu šifrus. Karš vēl būs ilgs un sāpīgs, tāpēc svarīgāk ir turpināt lasīt Enigmas pārsūtītas ziņas. Taču īsts ķēriens britiem pagadījās 1941. gadā. Ziemeļatlantijā tika sagūstīta vācu zemūdene, uz kuras bija jūras spēku Enigma. Tā bija visaugstākā līmeņa šifrēšanas ierīce, turklāt tai līdzi nāca šifru grāmata. Jūras spēki nebija tik slinki kā lidotāji vai sauszemnieki. Viņi šifru atslēgas papildināja ar dubultajiem taustiņiem. Tas nozīmēja, ka atslēgas sākumu it kā veidoja trīs burti, kas patiesībā katrs nozīmēja vēl divu burtu kombinācijas. Šo šifru savā prātā uzlauza leģendārs matemātiķis Alans Turings. Viņš bija viens no pirmajiem, kas lika pamatus skaitļojamajai mašīnai. Nebūtu bijis Turinga un izslavētās iestādes Station X, briti karā būtu zaudējuši. Čērčils pēc kara Lielbritānijas karalim atzina, ka Enigma ir uzvaras atslēga. Bažās, ka noslēpums nonāks pie PSRS, Čērčils kara beigās lika iznīcināt visus pierādījumus, kas tika glabāti par vācu šifriem. Informācijas karš bija ļoti svarīgs uzvaras kaldināšanā un briti šajā ziņā bija pārāki pār visiem citiem. Enigmas noslēpums bija rūpīgāk glabātais. Ja ar atsevišķām pielaidēm esoša persona saņēma konfidenciālu informāciju ar zīmotni „Ultra”, skaidrs bija, ka šīs informācijas avotu neatklās neviens. Pēc kara kļuva skaidrs, apzīmējums Ultra nozīmēja, ka informācija ir iegūta, šifrējot Enigmu.

1982. gada 13. novembrī nesen mirušā ilggadējā padomju līdera Leonīda Brežņeva vietā par Padomju kompartijas un valsts vadītāju kļuva bijušais Valsts Drošības komitejas vadītājs Jurijs Andropovs. Viņam gan bija lemts sabūt šai amatā vien gadu un trīs mēnešus, beidzot savas šīs zemes gaitas 1984. gada februārī.   Tas bija 1982. gada 13. novembra rīts. Laikraksti visā sestdaļā planētas sauszemes – un daudzviet citur pasaulē droši vien – savās pirmajās lappusēs vēstīja, ka par iepriekšējā dienā mirušā ilggadējā padomju valsts vadītāja Leonīda Brežņeva varas mantinieku kompartijas elite izraudzījusi Juriju Andropovu, tikai kopš dažiem mēnešiem Centrālās Komitejas sekretāru, bet līdz tam daudzus gadus – PSRS Valsts drošības komitejas priekšsēdētāju. Daži Jurija Andropova varas periodā saskata Gorbačova „pārkārtošanās” prelūdiju, citi – iespējamu pagriezienu striktāka, disciplinētāka boļševisma virzienā; pat iespējamu neostaļinismu. Patiesībā ne viens, ne otrs viedoklis nav īsti ne pamatojams, jo Andropova laiks Padomju Savienībā izrādās pārāk īss. Nebija pagājis vēl ne pusotrs gads, kad arī Jurijs Andropovs beidza šīs pasaules gaitas, liekot kompartijas cekai meklēt atkal jaunu vadoni. Katrā ziņā var teikt  vienu – Jurijs Andropovs joprojām ir viena no noslēpumainākajām un maz pētītajām figūrām Krievijas visjaunāko laiku vēsturē. Kad Andropovs kļuva par ģenerālsekretāru, viņam bija jau turpat septiņdesmit – vairāk nekā jebkuram citam padomju valsts vadītājam pirms viņa, stājoties amatā. Tomēr uz savas varas pēdējos gados acīmredzami fiziski brūkošā Brežņeva un arī pārējā kompartijas Politbiroja fona Andropovs izskatījās visai jauneklīgs un enerģisks. Iespējams, tā arī bija īpašība, kas noteica viņa izvirzīšanos Padomju Savienības priekšgalā, jo vispār tas ir nebijis un gandrīz neiedomājams precedents, kad par ģenerālsekretāru kļūst bijušais Valsts Drošības komitejas vadītājs. Padomju sistēmu balstošie varas atzari bija diezgan strikti nodalīti, un bija nerakstīts likums, ka drošības struktūras vadītājam, tāpat kā armijas augstākajiem komandieriem, nav cerību ieņemt nozīmīgākos partijas vadības posteņus. Tomēr – Jurijam Andropovam, valsts galvenajam drošībniekam ar armijas ģenerāļa pakāpi – tas izdevās. Viņš atgriezās kompartijas centrālkomitejā 1982. gada maijā, un pārņēma tur dažus mēnešus agrāk mirušā Mihaila Suslova funkcijas, kas pamatā saistījās ar brālīgo sociālisma valstu kompartiju pieskatīšanu un pieregulēšanu. Vērts pieminēt, ka tieši Mihails Suslovs un Aleksejs Kosigins savulaik bija tie, kuri atstūma „Hruščova cilvēku” Andropovu no ģenerālsekretāra Brežņeva varas virsotnes un iedzina viņu Drošības komitejas strupceļā, no kurienes, kā jau minēts, standarta ceļš bija tikai pensijā vai, kā saka, „ar kājām pa priekšu”. Ne mazums spekulāciju ir par to, kāds gan varētu būt bijis „Andropova laiks”, ja viņam būtu lemts nodzīvot ilgāk. Vieni domā, ka kārtības ievešanas tendence, kāda parādījās jau visai drīz pēc Andropova stāšanās valsts priekšgalā, tikai pastiprinātos, un Padomju Savienība pagrieztos strikta kazarmu sociālisma virzienā. Sociālistiskās nometnes valsts piespiestu sekot; Poliju, kur tobrīd vietējie komunisti ar ģenerāli  Jaruzeļski priekšgalā vairs īsti nekontrolēja situāciju, iespējams, uz laiciņu okupētu kā Ungāriju un Čehoslovākiju iepriekšējās desmitgadēs. Turpinātos nejēdzīgais karš Afganistānā; vēl aktīvāk nekā Brežņeva laikā tiktu ravēts disidentisms; akadēmiķis Saharovs, iespējams, tā arī nomirtu savā Gorkijas izsūtījumā. Tomēr nākas šaubīties, vai pat šādi līdzekļi glābtu Padomju Savienību, kuras ekonomika stiga stagnācijā un bija vitāli atkarīga no naftas eksporta, varenā, bet lempīgā militārā mašīna smagi grima Afganistānā karā, sabiedrība bija zaudējusi ticību valstij un politiskajai sistēmai, slīga apātijā un slīka alkoholā vai arī arvien aktīvāk meklēja jaunas idejas. Iespējams, būdams vairāk pieredzējis un sistemātiskāk domājošs nekā Mihails Gorbačovs, ģenerālsekretārs Andropovs veiktu reformas uzmanīgāk, striktāk aizstāvētu padomju impērijas pamatprincipus. Tomēr – vai viņam izdotos apturēt pārmaiņu procesus mirklī, kad tie kļūst nekontrolējami, un vai tas vispār Padomju Savienībā vairs kādam varēja izdoties – tas ir jautājums.  

2013. gada 12. novembrī Īrijā dzimušā angļu mākslinieka Frānsisa Bēkona glezna "Luciāna Freida trīs studijas" izsolē Ņujorkā tika pārdota par 142,4 miljoniem ASV dolāru, uz to mirkli kļūstot par visu laiku dārgāko mākslas darbu. Māksliniekam arī pieder vārdi “dzīve ir tikai mirkļu sērija”, bet laime esot traģēdija jau pati par sevi. Fransiss Bekons, tiek uzskatīts par vienu no spilgtākajām personām pagājušā gadsimta otrās puses Anglijas glezniecībā. Viņa radošais ģēnijs un neticami talants apvienojumā ar milzīgajām darba spējām ļāva sasniegt nebijušus mākslas augstumus. Fransisa Bekona gleznas ir ļoti augstu novērtējušas gan profesionāli mākslas vēsturnieki, gan mūsdienu glezniecības pazinēji.  Bet  piedzima viņš 1909. gadā Īrijā, Dublinā, atvaļināta karavīra ģimenē. Zēns bijis zinātkārs, alkas pēc zināšanām un mākslas visticamāk esot mantojis no savas mammas. Ģimenei vairakkārt pārceļoties no Īrijas uz Angliju zēnam tā arī neizdevās iegūt pienācīgu izglītību, turklāt topošais gleznotājs bērnībā nav varējis lepoties ar labu veselību. Jau kopš bērnības zēns bijis ļoti kautrīgs, izrādījis interesi par mākslu, bijis gana radošs un viņa kaislība bijusi mode. Viņš mēdzis apkārtējos šokēt ģērbjoties ļoti sievišķīgi, bet reiz tēvs  viņu pieķēris spoguļa priekšā mātes apakšveļā. Jaunības gados, būdams ne pārāk turīgs, Frānsiss Bēkons diezgan veiksmīgi izdzīvojis Londonas homoseksuālajā vidē, ik pa laikam atrodot tur sev kādu sponsoru un atbalstītāju, kas viņam ļāva dzīvot un pilnveidoties gan Berlīnē, gan Parīzē. Tieši tur, nokļuvis tolaik jau slavenā mākslinieka Pablo Pikaso izstādē, viņš esot pavisam skaidri sapratis, ka vēlas kļūt par mākslinieku un atgriezies Londonā, garāžā ierīkojis darbnīcu un lielākoties pašmācības ceļā izglītojoties sācis gleznot, paralēli strādājot par interjera dizaineri. Pirmā glezna, ar ko Frānsiss Bēkons piesaistīja publikas uzmanību bija 1933. gadā radītā “Krustā sišana”, darbs, kurā skaidri jaušama Pikaso ietekme. Tad vairākus gadus ilga klusums, jo gleznotājs esot meklējis iedvesmas avotus. Tos, šķiet, viņš atrada vien četrdesmito gadu vidū un no tā laika gleznotājam izdevās radīt virkni spilgtu darbu, tostarp  triptihu "Luciāna Freida trīs studijas", kurā attēlots Bēkona draugs, mākslinieks Luciāns Freids. Bēkons šo gleznu uzgleznoja 1969. gadā Karaliskajā Mākslas koledžā Londonā. Pirmoreiz tā tika izstādīta 1970. gadā mākslas galerijā Turīnā. 1970. gadu vidū visas trīs gleznas daļas tika pārdotas atsevišķi, 1980. gados tās tika atkal apvienotas. Bet vēlreiz pasaule par šo darbu dzirdēja 2013. gada 12. novembrī, kad izsolē, kur darba sākuma cena bija 80 miljoni dolāru, sešu minūšu intensīvas vairāksolīšanas laikā tā tika pārdota par 142,4 miljoniem dolāru kādam noslēpumā turētam pircējam, kurš izsolē piedalījās ar telefona starpniecību. Līdz tam lielākā summa, par kādu pārdota kāda no Bēkona gleznām, bija 86,3 miljoni ASV dolāru un tas bija 2008.gadā. Līdz ar to Bēkona mākslas darbs bija pārspējis līdzšinējo izsoļu rekordu — 119,9 miljonus ASV dolāru, kas 2012. gada maijā bija samaksāti par Edvarda Munka slaveno gleznu “Kliedziens”. 2015.gadā gan šo rekordu pārspēja spāņu gleznotāja Pablo Pikaso glezna Alžīras sievietes, ko izsolīja par 179 miljoniem ASV dolāru.

1922.gada 11. novembrī dzimis viens no pasaulē labi zināmajiem un gana spilgtiem rakstniekiem Kurts Vonnegūts. Rakstnieks, kurš pats sevi uzskatīja par humānistu un sociālistu. Kurts Vonnegūts piedzima Amerikā, Indianapolisā, arhitekta ģimenē 1922. gada 11. novembrī un tā, kā jaunākajam dēlam deva tēva vārdu, diezgan loģiski, ka topošais rakstnieks allaž dēvēts ģimenē par Kurtu jaunāko, kamēr tēvs par Vonnegūtu vecāko. Starp citu Kurts vecākais, kura veiksmīgo karjeru sagrāva Lielā depresija, bija cerējis, ka Kurts kļūs par zinātnieku. Tēva vēlme attiecībā uz jaunāko dēlu nepiepildījās, toties tēva sapni piepildīja Kurta brālis Bernards Vonnegūts. Saistībā ar šo faktu Kurts rakstījis: “Piedzimstot daba mūs bija apveltījusi ar atšķirīgiem intelektiem. Bernards nekad nevarētu kļūt par rakstnieku. Es nekad nevarētu kļūt par zinātnieku.” Dzimtā Indianapole kļuva par daudzu Vonnegūta romānu galveno darbības vietu. Pirmo literāro pieredzi Vonnegūts guva jau skolā, kad divus gadus bija skolas dienas avīzes redaktors. No 1941. līdz 1943. gadam studēja Ņujorkas štata Kornela universitātē, kur vienlaikus ar krietni vien negribīgu ķīmijas zinību apguvi pastāvīgi rakstīja studentu avīzei. Mācījās viņš patiešām vairāk nekā negribīgi, un, ja vien pēc japāņu uzbrukuma Pērlhārborai kā brīvprātīgais pats nebūtu pieteicies ASV armijā, visticamāk, tajā pašā 1943. gadā būtu no augstskolas izslēgts par nesekmību. 1944. gadā Kurts Vonnegūts vācu armijasArdēnu pretuzbrukuma operācijas laikā nokļuva gūstā, bet 1945. gada 13. un 14. februārī, joprojām būdams gūsteknis un strādājot lopkautuvē ierīkotā vitamīnu ražotnē, kļuva par Drēzdenes bombardēšanas aculiecinieku. Viņš bija viens no septiņiem amerikāņu karagūstekņiem, kuri izdzīvoja Drēzdenes bombardēšanā, jo bija noslēpušies lopkautuves pagrabos. Šie pārdzīvojumi pēcāk būs jaušami viņa darbos, jo īpaši jau romānā „Lopkautuve numur pieci”. Un tieši šis ir viens no romāniem, kas Vonnegūtam atnesa popularitāti. Tikmēr Vonnegūts, kuru no gūsta kara izskaņā atbrīvoja padomju karaspēks, līdz mūža galam saglabāja siltas jūtas kā pret sociālisma ideju, tā pret padomju valsti. Pēc kara Kurts Vonnegūts mēģināja turpināt izglītošanos, iestājoties Čikāgas universitātes aspirantūrā antropoloģijas specialitātē, bet paralēli  viņš strādāja arī Čikāgas ziņu aģentūrā par policijas ziņu reportieri. Viņa centienus aizstāvēt disertāciju par tematu “Labā un ļaunā nenoturīgās attiecības tradicionālajās pasakās” mācībspēki vienbalsīgi noraidījuši,  tiesa, 1971. gadā šī pati katedra Kurtam Vonnegūtam par romānu “Kaķa šūpulis” piešķīra antropoloģijas maģistra grādu. Pēc disertācijas izgāšanās viņš no Čikāgas pārceļas uz Ņujorkas štatu, kur  Skenektedijas pilsētā sāka strādāt korporācijas “General Electric” sabiedrisko attiecību nodaļā. Un Vonnegūts pats uzskata, ka tieši tur veidojis savu rakstnieka karjeru – 1950. gada februārī vērā ņemams vietējais žurnāls publicē Vonnegūta stāstu “Referāts par Barnhauza efektu”. Līdz sešdesmito gadu sākumam, bija nodrukāti vairāki desmiti Vonnegūta stāstu, viņam paralēli strādājot arī par skolotāju garīgi atpalikušu bērnu skolā un tirgojot „Saab” automašīnas. Vonnegūtu mēdz saukt par zinātniskās fantastikas autoru, viņš pats gan tam iebildis, sakot, ka tikai nelielu daļu viņa darbu var saukt par tādu. 70. gadu vidū notika neticamais – Kurta Vonnegūta grāmatas izņēma no skolas bibliotēkas un pat publiski dedzināja. Protams, tas ir tikai atsevišķs gadījums, bet tomēr – runa taču ir par īpaši “humāno” Ameriku. Vairāk nekā 50 gadus ilgajā karjerā Vonnegūts sarakstīja 14 romānus, trīs īso stāstu krājumus, piecas lugas un piecus neliterārus darbus; vēl daļa darbu publicēti pēc viņa nāves. Kurts Vonnegūts allaž  bijis mākslinieks, jau sākot ar paša radītām grafikām, ar kurām bija ilustrēts romāna “Lopkautuve nr. 5” pirmais izdevums, līdz pat meistarīgajām grafikām “Čempionu brokastīm”. 1985. gadā rakstnieks mēģināja  izdarīt pašnāvību, sajaucot miega zāles un alkoholu, bet tas bija nesekmīgs mēģinājums aiziet no šīs pasaules, jo Kurts Vonnegūts mira 2007. gada 11. aprīlī Ņujorkā, 84 gadu vecumā.

Kristīgā Eiropa vairakkārt mēģināja sakopot spēkus, lai pretotos Osmaņu turku invāzijai, kas sākās 14. gs. vidū. Viens no šādiem mēģinājumiem bija kauja pie Varnas 1444. gada 10. novembrī. Vairāku kristīgo valstu armijas, kuru priekšgalā bija Polijas un Ungārijas karalis Vladislavs III, stājās pretim sultāna Murada II turku armijai, taču zaudēja. 14. gadsimta vidū Eiropas dienvidaustrumos parādījās jauns agresīvs spēks. Osmaņu sultanāts, savos pirmsākumos neliela valstiņa Mazāzijas ziemeļrietumos, turku zemju un toreizējās Bizantijas impērijas pierobežā,  sāka izplesties kā austrumu, tā rietumu virzienā. Austrumos viņi pakļāva turku beju valstis, rietumos sāka iekarot Balkānu kristiešu zemes, kuras šai laikā piedzīvoja feodālu sadrumstalošanos. Līdz 14. gadsimta vidum no reiz varenās Bizantijas impērijas bija palikusi pāri vien galvaspilsēta Konstantinopole un vēl daži teritorijas krikumi, Osmaņu varā bija lielākā daļa bulgāru zemju, viņi bija uzsākuši Serbijas iekarošanu. 15. gs. sākumā viņu ekspansiju Eiropā uz laiku aizkavēja mongoļu valdnieka Timura iebrukums turku zemēs no austrumiem. Tomēr sultāns Murads II, kas kāpa Osmaņu tronī 1421. gadā, sāka atgūt zaudētās pozīcijas. Tagad viņa galvenais pretinieks bija Ungārijas karaliste – liela un spēcīga valsts, kura gan 1439. gadā bija palikusi bez valdnieka, jo karalis Albrehts bija miris, viņa vienīgajam dēlam un troņmantniekam vēl esot mātes miesās. Ungāru augstmaņi piedāvāja troni Polijas karalim Vladislavam III Jagailim, kurš, nonācis pie varas, uzsāka sekmīgu karu pret turkiem, sakāva viņus vairākās kaujās un piespieda sultānu slēgt mieru. 1444. gadā tika noslēgts Segedas miera līgums, abām pusēm apņemoties turpmākos 10 gadus neuzbrukt. Taču drīz pēc tam sultāns Murads atteicās no troņa, atstādams to savam divpadsmitgadīgajam dēlam Mehmedam. Vilinājums uzbrukt valstij, kuru vada nepieredzējis puišelis, bija pārāk liela, un karalis Vladislavs lauza mierlīgumu. Sevišķi viņu uz to esot mudinājis Svētā Krēsla vēstnieks kardināls Džuliano Čezarini. Mehmeda uzstājīgi lūgts, Murads atgriezās un stājās armijas priekšgalā. Abi karaspēki sastapās netālu no Varnas pilsētas mūsdienu Bulgārijā 1444. gada 10. novembrī. Par armiju lielumu ir aptuvenas ziņas, taču tiek lēsts, ka kristiešu varētu būt bijis ne vairāk kā 25 000, savukārt turku vismaz divas, varbūt pat trīs reizes vairāk. Kristiešu armijas lielāko daļu veidoja vienības no Ungārijas, Polijas un Bohēmijas, bet bija arī mazāki kontingenti no Valahijas, Horvātijas, Bosnijas, Lietuvas, Pāvesta valsts un Teitoņu ordeņa. Sākotnēji cīņa ritēja līdzīgi. Turkiem gan izdevās izklīdināt un daļēji apkaut kristiešu labo flangu, taču kreisajā līdzīgi panākumi bija kristiešiem. Viņu armijas galvenais vadītājs bija kaujās rūdītais karavadonis, Transilvānijas vietvaldis Jānošs Huņadi. Sultāns Murads rīkojās gudri, sākotnēji paturot rezervē elites vienības – janičārus – tomēr arī viņu iesaistīšanās kaujā nedeva turkiem izšķirošos panākumus. Iespējams, ka kaujas likteni tiešām izšķīra karaļa Vladislava neapdomība, kad viņš, nepaklausot Huņadi brīdinājumam, veda savus bruņiniekus uzbrukumā turku centram, cerot sagūstīt sultānu. Janičāri ielaida karali savās rindās, tad nogāza viņu no zirga un kāds turks nocirta viņam galvu. Kauja gan vēl turpinājās, līdz iestājās tumsa, taču kad nākamajā dienā turki parādīja kristiešiem karaļa galvu pīķa galā, pēdējo apņēmība krietni noplaka. Huņadi vēl mēģināja uzbrukumā atgūt valdnieka mirstīgās atliekas, taču pretinieka pārspēks un kristiešu nogurums lika sevi manīt, un galu galā viņi izcīnīja tikai atkāpšanās ceļu. Tomēr daudzi neesot sekojuši Huņadi, izvēlējušies maršrutu cauri šaurai aizai, kur turki tos panākuši un apkāvuši. Uzvara pie Varnas bija kārtējais Osmaņu impērijas panākums, pakļaujot Balkānus. Šī ekspansija turpinājās vēl vairāk nekā gadsimtu un tika apturēta tikai pie Polijas un Austrijas robežām. Attēlā: Kauja pie Varnas, ilustrācija 16. gadsimtā publicētā hronikā.

16. gadsimtā celtais tilts pār Neretvas upi Bosnijas pilsētā Mostarā ir īsts būvniecības meistardarbs, pasaules mēroga arhitektūras piemineklis. Tiesa, reizi savā mūžā tas piedzīvojis sagraušanu. Bosnijas pilsoņu kara laikā 1993. gada 9. novembrī to sagrāva Bosnijas horvātu artilērija. Mostaras pilsēta Bosnijas dienviddaļā uzplauka 16. gadsimtā, kad šīs zemes ietilpa tobrīd varenajā Turku Osmaņu impērijā. Šai laikā pilsēta ieguva savu atpazīstamāko būvi: tiltu pār Neretvas upi, vēlāk iedēvētu par Veco tiltu – Stari most. Neretvas šķērsojuma nozīmi pilsētas dzīvē apliecina pats tās nosaukums: ‘mostar’ serbu-horvātu valodā nozīmē ‘tiltinieks, tilta sargs’, kā, acīmredzot, izsenis dēvēti šejienieši. 16. gadsimta vidū vecais koka piekartilts bijis tiktāl nolietojies, ka tā šķērsošana jau kļuvusi bīstama, un sultāns Suleimans Lieliskais pavēlējis tā vietā uzbūvēt jaunu. Celtniecība ilgusi veselus deviņus gadus un noslēgusies 1557. vai 1558. gadā. Tapis īsts arhitektūras brīnums – 30 metrus gara akmens arka, kas 24 metrus virs ūdenslīmeņa savieno upes krastus. Turku ģeogrāfs Evlija Čelebi, kurš apmeklēja Mostaru 17. gadsimtā, rakstīja: „Tilts ir kā varavīksnes loks, kas slienas pret debesīm, stiepdamies no vienas krasta klints uz pretējo. Es, nabaga necienīgais Allāha kalps, esmu apceļojis sešpadsmit dažādas zemes, bet nekur citur neesmu redzējis tik augstu tiltu.” Stāsta, ka tilta cēlējs, turku arhitekts Hairuddīns nepavisam nav bijis drošs par izdošanos un dienā, kad novākti balsti, gatavojies iet nāvē. Tomēr bažas izrādījušās veltas – tilts nostāvējis nākamos 427 gadus, un būtu stāvējis arī turpmāk, ja ne Bosnijas karš 20. gadsimta beigās. Gadsimtiem ilgi Bosnijā cits citam līdzās dzīvojuši Bosnijas musulmaņi, katoļticīgie horvāti un pareizticīgie serbi. 1991. gadā, sabrūkot Dienvidslāvijas federācijai, serbu un horvātu kopienas tiecās veidot savas autonomijas ar diezgan nepārprotamu mērķi vēlāk apvienoties ar līdzās esošajām serbu un horvātu valstīm. Šis process izvērtās nežēlīgā pilsoņu karā ar daudzām masu slepkavībām, etniskajām tīrīšanām un arī mērķtiecīgas kultūras vērtību iznīcināšanas gadījumiem. Mostara bija tipisks piemērs. Vispirms bosniešu un horvātu spēki atspieda no pilsētas serbus, kuri atriebdamies ar artilērijas uguni sagrāva vairākus vēsturiskus katoļu dievnamus un mošejas, savukārt horvāti nopostīja vairākas pareizticīgo baznīcas Mostarā un tās apkārtnē. Tad izcēlās konflikts starp musulmaņiem un horvātiem, Neretva kļuva par robežupi un musulmaņu civiliedzīvotājus piespieda pamest horvātu kontrolēto rietumkrastu. 1993. gada 8. novembrī horvātu artilērija sāka apšaudīt Mostaras tiltu, un 9. novembra rītā tas sagruva. Pēc tālaika preses ziņām tiltam trāpījuši vairāk nekā sešdesmit šāviņu. Horvātu separātistu armijas vadība apgalvoja, ka tiltam bijusi stratēģiska nozīme, taču viņu argumenti ir apšaubāmi. Daudz ticamāk šķiet, ka mērķis bijis iznīcināt vēstures pieminekli, kas saistīts ar Osmaņu varu, tātad – ar Bosnijas musulmaņu kopienu. Ne velti Mostaras Vecā tilta sagraušana ir viens no apsūdzības punktiem horvātu komandierim Slobodanam Praļakam, kuru joprojām tiesā Hāgas starptautiskais tribunāls. Bet pats tilts ar UNESCO, Pasaules Bankas, vairāku citu starptautisku organizāciju un valdību atbalstu tika atjaunots un no jauna atklāts 2004. gadā.  

1971. gada 8.novembris ir īpašs datums rokmūzikas vēsturē. Šajā dienā skaņu ierakstu veikalos parādījās skaņu plate bez nosaukuma un izpildītāju atšifrējuma – grupas "Led Zeppelin" ceturtais albums. 1971. gada 8. novembrī Lielbritānijas skaņuplašu veikalos parādījās jauns albums. Uz apvāka nebija nekādu uzrakstu, tikai attēls: pie sienas ar pagalam nolupušām tapetēm piekārta glezniņa – uz kūjas atspiedies sirmgalvis ar pamatīgu žagaru nastu plecos. Albuma saturs bija lasāms uz plates iekšējā apvalka, kur redzami arī četri grafiski simboli. Kā interesenti varēja uzzināt vēlāk, katru no šiem simboliem sev bija izraudzījies kāds no albuma radītājiem: ģitārists Džimmijs Peidžs, basģitārists Džons Pols Džonss, bundzinieks Džons Bonems un vokālists Roberts Plānts. Viņi visi kopā – grupa "Led Zeppelin", kuras nozīmi pagājušā gadsimta 70. gadu rokmūzikā salīdzina ar „Bītlu” ietekmi iepriekšējā desmitgadē. Šis bija grupas ceturtais albums, kas iznāca bez nosaukuma un mūziķu vārdu atšifrējuma. Ar uzsvērto anonimitāti "Led Zeppelin" demonstrēja attieksmi pret kritiķiem un žurnālistiem, kuri bija padarījuši grupu par tādu kā „melno avi” britu rokmūzikā, un skandalozām sadzīves detaļām mēdza pievērst vairāk uzmanības nekā mūzikai. Bet mūzika bija uzmanības vērta: Led Zeppelin „ceturtais” kļuva par pārdotāko albumu grupas vēsturē un vienu no visu laiku pārdotākajiem rokalbumiem. Īpaša vieta starp albuma kompozīcijām ir Džimmija Peidža un Roberta Plānta dziesmai Stairway to Heaven – „Kāpnes uz debesīm”. Tajā apvienotas divas "Led Zeppelin" „ceturtajā” dominējošās muzikālās tendences: folkmūzika un smagais metāls. Dziesma kļuvusi par pašu spēlētāko roka raidstaciju repertuārā Amerikas Savienotajās Valstīs. Kā divdesmit gadus pēc Stairway to Heaven iznākšanas rakstīja amerikāņu publiciste Kārena Karbo: „Diezin vai kāds paredzēja, ka šī kļūs par visu laiku populārāko rokdziesmu. Galu galā tā ir astoņas minūtes ilga un nekad nav izdota kā singls. Pat „Bītlu” Hey, Jude ir īsāka, ir izdota uz 45 apgriezienu vinila, tai ir viegli uztverams teksts un jauki dungojams meldiņš. Un tomēr "Hey, Jude" nav visu laiku pieprasītākā dziesma ultraīsviļņu roka raidstacijās. Hey, Jude tēmu neizmanto reklāmas klipu aizkadriem, to nespēlē vienā laidā gan kāzās, gan bērēs – bet Stairway spēlē. Šodien "Stairway" negūtu tādus panākumus. Tālajā 1971. gadā ultraīsviļņu dīdžejiem bija goda lieta rakņāties rokalbumos, meklējot tajos īpašos, oriģinālos kulta gabalus. Stairway ar tās teju vai nomācošo garumu, ekscentrisko stilu salikumu, mistiski iekrāsoto tekstu bija perfekta izvēle. Tā joprojām ir favorīte arī klausītājiem, kuri ir jaunāki par pašu dziesmu, un daudzi no kuriem visai noteikti tikuši iecerēti, šai melodijai plūstot no auto skaļruņiem.”

Laikraksts "The Oxford Gazette" – britu valdības oficiālais ziņotājs – ir vecākais laikraksts Anglijā un viens no vecākajiem joprojām iznākošajiem preses izdevumiem pasaulē. Izdevuma pirmais numurs nāca klajā Oksfordā 1665. gada 7. novembrī. 1665. gada vasarā Londonā izcēlās buboņu mēra epidēmija. Tas bija pēdējais šīs baisās sērgas uzliesmojums Anglijā, kurā dzīvību zaudēja apmēram simt tūkstoši londoniešu, un, kaut arī tas apmēru ziņā krietni atpalika no "melnās nāves" briesmu darbiem viduslaikos, vēsturē tas palicis ar Lielā Londonas mēra nosaukumu. Visi, kas varēja, pameta galvaspilsētu un patvērās provincē, arī karalis Čārlzs II, karaliskā ģimene un galms pārcēlās uz Oksfordu. Baidoties no infekcijas, galminieki atteicās pieņemt Londonā drukātās ziņu lapas, bet tolaik, kad galms un valsts politiskā elite praktiski bija viens un tas pats, aktuālās informācijas aprite bija valstiski svarīgs uzdevums. Tā tapa oficiāls izdevums "The Oxford Gazette" , kura pirmais numurs iznāca 1665. gada 7. novembrī. Par jaunizveidotā izdevuma pirmo vadītāju kļuva Henrijs Madimens - laikam gan tobrīd prominentākais britu politikas apskatnieks, kurš ap šo pašu laiku ieguva valdības un parlamenta ziņotāja monopoltiesības. Šādas monopoltiesības valsts lietu atspoguļošanai presē bija tolaik vispārpieņemtā prakse, un ne jau Anglijā vien. Kad, sērgai norimstot, karalis un galms atgriezās galvaspilsētā, avīze turpināja iznākt tur, nu jau ar nosaukumu The London Gazette. Apzīmējums 'gazette' angļu valodā pārņemts no franču valodas, kur savukārt ieviesies no itāliešu valodas. Gazeta bija neliela nomināla Venēcijas republikas monēta, un vienu gazetu maksāja 16. gadsimtā drukātās pilsētas valdības ziņu lapas, kuras vēl nevarēja uzskatīt par laikrakstiem mūsdienu izpratnē. Pirmie laikraksti radās Vācijā 17. gadsimta sākumā, nākamajās desmitgadēs līdz ar drukas tehnikas attīstību izplatoties arī citur Eiropā. Franču "La Gazette" Parīzē sāka iznākt 1631. gadā, taču Anglijā - pa daļai valdības strikto ierobežojumu dēļ, pa daļai tāpēc, ka izdevējiem piemērotāks šķita brošūru un bukletu formāts, - "The Oxford Gazette" praktiski bija pirmais īstais laikraksts. Tāpēc jo sevišķi spilgts ir arī fakts, ka šis izdevums turpina iznākt arī mūsdienās. Pēc savām funkcijām un satura tas ir tipisks valdības vēstnesis, kas publicē likumus, ziņas par valsts amatpersonu iecelšanu un dienesta pakāpju piešķiršanu armijā, paziņojumus pa maksātnespēju un tamlīdzīgu informāciju. Domājams, tieši "The London Gazette" darbības specifika noteica arī to, ka līdz ar 18. gadsimtu ar jēdzienu 'gazette' angļu valodā sāka apzīmēt oficiālus valdības preses izdevumus. Šīs pašas specifikas dēļ vairāki citi britu periodiskie izdevumi ir apstrīdējuši The "London Gazette" pretenzijas uz vecākā britu laikraksta statusu, ciktāl valdības vēstnesis nav uzskatāms par pilnvērtīgu avīzi. Tomēr vecākā joprojām iznākošā Lielbritānijas preses izdevuma statuss "The London Gazette"  ir neapstrīdams. Starp citu, zīmīgi, ka arī pasaulē vecākais joprojām pastāvošais periodiskais izdevums - "Post-och Inrikes Tidningar" , kas iznāk Stokholmā kopš 1645. gada, - ir oficiāls Zviedrijas valdības vēstnesis. Tiesa, kopš 2000. gada tas tiek publicēts tikai elektroniskā formātā.  

2002. gada 6. novembrī ASV tiesa atzīst aktrisi Vinonu Raideri par vainīgu zādzībā Ņujorkas veikalā, piespriežot trīs gadu pārbaudes laiku, sabiedriskos darbus, konsultācijas pie psihiatra un naudas sodu. Aktrisi Vinonu Raideri, kuras kontā ir tādas filmas, kā “Edvards Šķērrocis”, “Rudens Ņujorkā”, “Melnais gulbis”, “Zvaigžņu ceļš” un citas, sauc par X paaudzes, proti, no sešdesmito gadu vidus līdz septiņdesmito gadu vidum dzimušie, seju. Tās paaudzes, kuras pamatjautājums ir nevis "ko darīt?", bet "kā darīt?". Aktrises dzīve ir pretrunu pilna: zvaigžņu stundas nomaina smagi brīži, un vienbrīd viņai draudēja pat ieslodzījums. Sākās viss ar to, ka amerikāņu aktrisi aizturēja un nopratināja Beverlihilzas policija pēc tam, kad būdama jau pasaulslavena, 30 gadu vecumā notverta nozieguma vietā. Tas bija 2001. gada decembris, kad veikala “SAKS” apsardze viņu pieķēra cenšoties iznest no veikala apģērba gabalus un rotaslietas par aptuveni pieciem tūkstošiem dolāru, tostarp kašmira džemperi no “Marc Jakobs, vairākus zeķu pārus un dažādus matu rotājumus. Raideri arestēja un apsūdzēja zādzībā, kā arī nelegālu medikamentu glabāšanā, jo aizturēšanas brīdī pie aktrises atrada arī morfija paveida sāpju remdējošus līdzekļus, kam nebija nepieciešamās ārsta receptes. Vēlāk Holivudas daiļavu atbrīvoja pret 20 tūkstošu dolāru lielu drošības naudu. Par spīti noziegumam, Beverlihilsas policija viņu raksturoja kā “ļoti draudzīgu, sadarboties gribošu, pieklājīgu un patīkamu” sievieti. Tomēr pēcāk šai pieklājīgajai un patīkamajai sievietei nācās stāties tiesas priekšā. Tiesas sēdi gan aktrise nokavējusi par veselu stundu, saniknojot Augstākās tiesas tiesnesi, kas Raideres advokātam sacījis: "Es vēlos, lai jūsu kliente būtu šeit, tāpēc piezvaniet viņai." Beidzot Raidere ieradās, tērpusies krēmkrāsas kleitā. Viņa izskatījusies bāla un nervoza, nosēdusies līdzās savam advokātam un nav atbildējusi daudzajiem žurnālistiem un interesentiem pie tiesas zāles. Tiesā liecinājis veikala apsardzes menedžeris, kurš pavēstījis, ka apsūdzētā pamanīta novērošanas kamerās, kad pirms iziešanas no veikala, ignorējot kases, likusi somās apģērbu. Aktrise, protams, apsardzes menedžera sacīto noliegusi, sakot, ka par pirkumu samaksājusi, un noliegusi arī visas pārējās apsūdzības – apsūdzību zādzībā veikalā, vandālismā, kā arī stingrās uzskaites vielu glabāšanā. Starpbrīdī, atstājot tiesas namu, Raideres labo elkoni savainoja televīzijas kamera, bet tiesu izpildītājam, kurš pavadīja aktrisi, kamera trāpījusi pa galvu. Abiem sniegta medicīniska palīdzība. Slimnīcā vēlāk noskaidrojies, ka aktrises roka ir lauzta.  Tomēr tiesa paziņojas spriedumu, un 2002. gada 6. novembrī, teju gadu pēc paveiktās zādzības, zvērinātie – sešas sievietes un seši vīrieši, tostarp bijušais kinostudijas vadītājs Pīters Gubers, kurš kopā ar aktrisi uzņēma trīs filmas, atzina par vainīgu divās no trim apsūdzībām. Viņa netika atzīta par vainīgu komerciālā zādzībā, jo nevarēja pierādīt, ka viņa ir iegājusi veikalā ar nodomu zagt. Vinonai Raiderei piesprieda trīs gadu pārbaudes laiku, 480 stundu sabiedriskā darba labdarības organizācijās, arī naudas sodu 3 700 dolāru apmērā, kā arī lika atlīdzināt kopumā 20 nozagto priekšmetu summu un arī nozīmēja konsultācijas pie psihiatra.

1913. gada 5. novembrī dzimusi Vivjena Lī, angļu skatuves māksliniece. Pasaules slavu viņa guvusi ar piedalīšanos filmās “Vējiem līdzi”, “Ilgu tramvajs”, “Vaterlo tilts”, “Lēdija Hamiltone” un citās. Vivjena Lī, īstajā vārdā Viviana Mērija Hārtlija piedzima 1913. gada 5. novembrī Indijā. Viņa bija Ernesta Ričarda Hārtlija un viņa sievas Ģertrūdes vienīgais bērns. Hārtlijs vēl krietni pirms bija iepazinies ar savu sievu, 1905. gadā, devās uz Kalkutu Indijā, kur sāka strādāt par brokeri. Pēc sešiem gadiem viņš devās apciemojot mājiniekus, iepazinās ar Ģertrūdi Robinsoni Jakč . Pēc kāzām 1911. gada rudenī abi devās uz Indiju. Kad piedzima meita, Ģertrūde rūpējās par viņas izglītību, īpašu uzmanību pievēršot bērnu literatūrai, grieķu mitoloģijai un indiešu folklorai. 1919. gadā Vivjena Lī ar ģimeni pārcēlās uz Londonu. Tur viņa mācījās Svētās sirds klosterī, kur viņa apguva dažādas valodas, baleta mākslu, čella spēli un piedalījās skolas teātra uzvedumos. Ar vecākiem ceļojot pa Eiropu, apmeklēja skolas Francijā un Itālijā. Viņa agri iemācījās skaitīt dzejoļus, kā arī lasīt un aizrāvās ar Hansa Kristiana Andersena, Luisa Kerola un Radjarda Kiplinga darbiem. Jau skolas gados jaunā Vivjena nolēma kļūt par slavenu aktrisi, tāpēc, kad ģimene atgriezās Lielbritānijā, Vivjena Lī 18 gadu vecumā iestājās Karaliskajā Dramatiskās mākslas akadēmijā. Drīz pēc tam topošā skatuves māksliniece apprecēja advokātu Herbertu Lī-Holmanu, un viņiem piedzima meitiņa Sjūzena. Lai gan mācības grūtniecības dēļ nācās pārtraukt, enerģiskā jaunā sieviete pieņēma skatuves vārdu Vivjena Lī un nolīga aģentu, kurš neveiksmīgi uzrunāja Eiropas tā brīža ietekmīgāko producentu Aleksandru Kordu ar lūgumu uzaicināt viņa klienti uz kino provēm. Lai gan sākotnēji Korda šādu piedāvājumu noraidīja, viņš savas domas mainīja, kad pēc kāda laika noskatījās Londonas "West End" teātra izrādi "Tikumības maska", kurā Lī spēlēja. Ar spītīgo un neaprēķināmo raksturu, kā arī mīlas dēkām ar saviem skatuves kolēģiem viņa kļuva aizvien pamanāmāka ne tikai Lielbritānijas augstākajās aprindās, bet arī pāri okeānam. Uzzinājusi, ka tiks uzņemta filma "Vējiem līdzi", viņa devās uz ASV, kur ar savu aso raksturu iepatikās filmas režisoram Deividam Selznikam. Selzniku gan vēlāk nomainīja Viktors Flemings, taču Skārletas lomu filmu viņa tobrīd jau bija sev nodrošinājusi. Šī loma 1939. gadā atnesa viņas pirmo "Oskaru" un pasaules slavu. Diemžēl drīz pēc tam karjerai aizvien vairāk sāka traucēt jaunās aktrises maniakāli depresīvā psihoze, kas izpaudās nespējā kontrolēt sava noskaņojuma maiņas. Tomēr vēl 1951. gadā viņa spēlēja leģendārajā Elija Kazana režisētajā filmā "Ilgu tramvajs", kas atnesa gan otru "Oskaru", gan virkni citu balvu. Savukārt 1953. gadā, kad aktrise atradās Ceilonā, lai filmētos "Ziloņu pastaigā", viņas veselības problēmas tā saasinājās, ka tika nolemts Vivjenu Lī aizstāt ar Elizabeti Teilori. Pēcāk gan viņa vēl spēlēja neskaitāmas mazākas lomas gan teātrī gan uz lielā ekrāna. 1967. gada 7. jūlijā viņa mira savās mājās no tuberkolozes saasināšanās.

1922. gada 4. novembrī angļu arheologs Hovārds Kārters pēc gadiem ilgušiem arheoloģiskajiem izrakumiem Ēģiptē, Valdnieku kapeņu ielejā, netālu no Tēbām, atklāj 18. dinastijas faraona Tutanhamona kapenes. Atklājums kļuva par īstu sensāciju, jo faraona apbedījuma vieta ar troni, zelta sarkofāgu un daudziem dārgumiem, bija saglabājusies pilnīgi neskarta. Faraons Tutanhamons dzimis apmēram 1342.gadus p.m.ē. Senajā Ēģiptē. Tutanhamons pārstāv senās Ēģiptes valdnieku 18. dinastiju un dzīvojis laikā, ko Ēģiptes vēsturē pazīst kā Jauno karalisti. Viņš par faraonu kļuva deviņu gadu vecumā un paspēja valdīt vien aptuveni desmit gadus, līdz mira neskaidros apstākļos. Senie ēģiptieši savus faraonus pielīdzināja dieviem, tāpēc pēc nāves tie tika ļoti rūpīgi mumificēti un apglabāti atsevišķās krāšņās kapenēs līdzās dažādiem dārgumiem, lai apglabātais valdnieks pēcnāves dzīvē nebūtu nabags. Līdz ar Tutanhamona došanos aizsaulē, pārtrūka izcilām personībām bagātās 18.dinastijas turpinājums. Valdnieka nāves cēloni aptver vairākas teorijas – vieni uzskata, ka agrīnā nāve ir daudzo veselības problēmu sekas, citi pieņēmuši, ka faraons nokritis, lauzis kaulus un tie vēlāk nesaauga kopā, vēl trešie uzskata, ka nāve iestājusies inficētas rētas dēļ. Protams, ir vēl citi pieņēmumi, bet šie ir biežākie. Bet runājot par Tutanhamona veselības problēmām, pastāv uzskats, ka Tutanhamons bijis invalīds ar plakano pēdu, kreisās kājas deformāciju un kaulu nekrozi. Valdnieks ikdienā staigāja ar spieķi, no kuriem vairāki tika atrasti viņa kapenēs. Viņam bija arī citas veselības problēmas, tostarp skolioze, tātad valdniekam bija uz sāniem deformēts mugurkauls. Šī slimība parasti kombinējas ar skriemeļu rotāciju. Vēl zināms, ka Tutanhamons slimojis ar malāriju – periodiskas drudža lēkmes, drebuļi un mazasinība. Senie ēģiptieši uzskatīja, ka cilvēks mirst divas reizes – pirmo reizi, kad viņa dvēsele atstāj ķermeni, otro reizi – kad cilvēki, kas viņu atceras, pēdējo reizi izsaka šā cilvēka vārdu. Saskaņā ar šo uzskatu 1922. gada 4. novembrī gandrīz aizmirstais 19 gadu vecumā mirušais Tutanhamons, kļuva gluži vai nemirstīgs. Jo tieši 4. novembri uzskata par dienu, kad 1922. gadā Tutanhamona kapenes pie Tēbām atklāja angļu ēģiptologs Hovards Kārters. Bet viss sākās 1907. gadā, kad eģiptologs un arheologs uzsāka izrakumus Valdnieku ielejā Ēģiptē. Projekta finansēšanu uzņēmies kāds ļoti bagātas britu dzimtas mantinieks – lords Karnarvons, jo viņam vienkārši dzimtenē bija kļuvis garlaicīgi, tāpēc devies meklēt piedzīvojumus uz Ēģipti. Sākotnēji garlaicības mākta cilvēka uzsāktais projekts ilga piecpadsmit gadu un brīdī, kad Hovards Kārters jau grasījies mest mieru, viņam izdevās uziet neskartas kapenes. Tas notika 1922. gada 4. novembrī. Un lai arī arheologam ar viņa atbalstītāju un naudas devēju otra liktenīgā diena bija 1922. gada 26. novembris, kad tik atvērtas Tutanhamona kapenes, tādējādi Kārteram un Karnarvonam kļūstot par pirmajiem cilvēkiem, kuri kapenēs spēruši kāju kopš kapa aizvēršanas pirms trim tūkstošiem gadu, tomēr tieši 4. novembrī katru gadu Luksorā notiek svinības par godu Tutanhamona kapeņu atklāšanai 1922. gadā. Katru gadu tūkstošiem ēģiptiešu, tāpat kā daudzi ārzemju tūristi ierodas Luksorā 4. novembrī, lai atzīmētu kapeņu atklāšanas dienu. Tolaik tika atrasta jaunākā ēģiptiešu faraona mūmija un pasaule uzzināja par šo ēģiptiešu valdnieku un tā valdīšanu.

Pirmā pasaules kara izskaņā Vācijā uzliesmoja revolūcija. Par tās aizsākumu uzskatāms kara flotes jūrnieku dumpis Ķīlē, kas sākās ar bruņotu sadursmi starp jūrniekiem un armijas patruļu 1918. gada 3. novembrī. Bija 1918. gada oktobra otrā puse, un Vācija, spiesta atzīt savu sakāvi Pirmajā pasaules karā, gaidīja uzvarējušo Antantes valstu piekrišanu pamiera sarunām. Taču daži Vācijā vēl nebija gatavi padoties bez kaujas. Tādi bija arī impērijas kara flotes komandieri admirāļi Francis fon Hipers un Reinhards Šērs. Viņi gatavojās izvest visu floti jūrā, un sastapties pēdējā kaujā ar Lielbritānijas t.s. Lielo floti. Tā bija pašnāvnieciska un tobrīd jau pilnīgi bezjēdzīga avantūra, kas varēja vienīgi sabojāt uzsākto pamiera sarunu procesu, tāpēc abi admirāļi rīkojās uz savu galvu, nesaskaņojot plānu nedz ar bruņoto spēku virspavēlniecību, nedz ar valdību Berlīnē. Tomēr plāns izgāzās. Vācu jūrniekiem nebija ne mazākās vēlēšanās bezjēdzīgi beigt savu dzīvi saltajos Ziemeļjūras ūdeņos, un mēģinājums izvest floti jūrā izraisīja jūrnieku dumpi, kas arī kļuva par dzirksteli, no kuras uzliesmoja Vācijas revolūcija. Naktī no 29. uz 30. oktobri, kad flote, noenkurojusies netālu no Vilhelmshāfenas, gatavojās savai pēdējai kaujas misijai, trīs bruņukuģu komandas sadumpojās un atteicās pacelt enkuru. Kad nākamajā dienā dumpiniekiem piedraudēja atklāt pa viņiem uguni, viņi padevās, un apmēram tūkstotis aktīvāko nemiera cēlāju tika arestēti, tomēr ar to pietika, lai komandieri mainītu savu lēmumu, un 1. novembrī flote atgriezās savā galvenajā bāzē Ķīlē. Šeit jūrnieki, nokāpuši krastā, sāka pulcēties un pieprasīt savu arestēto biedru atbrīvošanu. Policijas mēģinājumi mītiņotājus izklīdināt noveda pie pulcēšanās citviet vēl lielākā skaitā; jūrniekiem sāka pievienoties Ķīles kuģu būvētavu strādnieki. 3. novembrī vairāki tūkstoši daļēji bruņotu mītiņotāju, kurus vadīja militarizētās kuģu būves rūpnīcas strādnieks Karls Artelts un flotē mobilizētais strādnieks Lotārs Pops, devās uz militāro cietumu, lai pieprasītu arestēto atbrīvošanu. Pie cietuma izcēlās apšaude ar armijas patruļu, bija kritušie. Šis brīdis – 1918. gada 3. novembris – tad arī tiek uzskatīts par brīdi, kad revolūcijas process kļuva nenovēršams. Nākamajā dienā tūkstošiem bruņotu jūrnieku pārņēma Ķīli savā varā. Baltijas ostu militārais gubernators, admirālis Vilhelms Sušons pieprasīja nosūtīt uz Ķīli valdībai lojālu karaspēku, taču arī šie karavīri pārgāja sacēlušos pusē. Kopīgi ar strādniekiem tika dibinātas padomes. 6. novembrī līdzīgā veidā sacēlušies pārņēma varu Vilhelmshāfenā. Jau 4. novembra vakarā Ķīlē no Berlīnes ieradās valdības pārstāvis – Reihstāga sociāldemokrātu frakcijas deputāts Gustavs Noske. Viņam izdevās nepieļaut sacelšanās pāraugšanu stihiskās nekārtībās vai nonākšanu radikāļu kontrolē, tomēr revolūcijas izplatīšanos tālāk pa valsti novērst nebija iespējams. Jūrnieku grupas devās visos virzienos, ierosinot revolucionārās pārmaiņas, un jau trīs dienas vēlāk sacēlušies strādnieki un kareivji kontrolēja Hamburgu, Brēmeni, Lībeku un citas lielākās piekrastes pilsētas, kā arī Hanoveri, Braunšveigu, Frankfurti pie Mainas un Minheni. Šie notikumi lika ķeizaram Vilhelmam II atteikties no troņa un pamest valsti, un 9. novembrī no Reihstāga balkona Berlīnē sociāldemokrāts Filips Šeidemanis pasludināja Vāciju par republiku. Tajā pašā dienā gan radikāli kreiso t.s. spartakiešu līderis Karls Lībknehts pasludināja sociālistiskās republikas nodibināšanu. Tomēr ietekmīgie sociāldemokrāti, kuri jau desmitgadē pirms kara bija kļuvuši par spēcīgāko parlamenta partiju, nepieļāva Vācijas revolūcijas aizvirzīšanos pa Krievijas scenārijam līdzīgu radikalizācijas ceļu.  

T.s. Balfūra deklarācija – Lielbritānijas ārlietu resora vadītāja Artūra Džeimsa Balfūra 1917. gada 2. novembrī parakstīta vēstule – tiek minēta kā dokuments, kas kļuvis par aizsākumu kā Izraēlas valsts tapšanai, tā šīs valsts desmitgadēm ilgušajam konfliktam ar Palestīnas arābu iedzīvotājiem. Pirmā pasaules kara laika britu ārlietu resora vadītāja lorda Artūra Džeimsa Balfūra (attēlā) vārds cieši saistīts ar Latvijas valstiskuma tapšanu. Viņa 1918. gada 11. novembra vēstuli toreizējam Latviešu Pagaidu nacionālās padomes pārstāvim Zigfrīdam Annai Meierovicam uzskata par pirmo topošās Latvijas valsts atzīšanas aktu. Tomēr pasaules vēsturē lords Balfūrs daudz biežāk pieminēts sakarā ar citu dokumentu – t.s. Balfūra deklarāciju, kas datēta ar 1917. gada 2. novembri. Arī šī deklarācija nomināli ir vēstule, kas adresēta baronam Volteram Rotšildam, prominentam Lielbritānijas ebreju kopienas pārstāvim un vienam no cionisma kustības atbalstītājiem. Vēstulē ir teikts: „Viņa Majestātes valdība atbalsta ebreju tautas nacionālās mājvietas izveidi Palestīnā, un darīs visu iespējamo, lai veicinātu šī mērķa sasniegšanu, skaidri saprotot, ka nedrīkst darīt neko tādu, kas varētu aizskart Palestīnā pastāvošo neebreju kopienu pilsoniskās un reliģiskās tiesības [..].” Balfūra deklarācija ir pirmais precedents vēsturē, kad kāda no lielvalstīm nepārprotami pauž savu atbalstu ebreju nācijas valstiskuma izveidei vēsturiskajā ebreju dzimtenē Palestīnā. Kopš 16. gs. sākuma šīs teritorijas piederēja Osmaņu turku impērijai, un vēl 19. gs. vidū ebreju iedzīvotāju tur bija labi ja pāris procenti. Tomēr, tuvojoties gadsimta beigām, situācija sāka mainīties. Parādījās cionisma idejas – doma par ebreju atgriešanos vēsturiskajā dzimtenē. Tai pašā laikā vērtās plašumā ebreju emigrācija no Austrumeiropas, sevišķi no Krievijas impērijas, kur arvien jūtamāks kļuva antisemītisms. Jaunu dinamiku procesam piešķīra Pirmais pasaules karš. Osmaņu impērija šajā karā bija Vācijas sabiedrotā, tātad – Lielbritānijas pretiniece, un, attiecīgi, uzvaras gadījumā briti varēja cerēt uz izrīkošanos ar turku īpašumiem. Pirmā pasaules kara noslēguma fāze iezīmēja jaunu posmu starptautisko attiecību vēsturē. No vienas puses, šo attiecību praksē parādījās tautu pašnoteikšanās tiesību princips. No otras puses, karojošās lielvalstis plānoja savu ģeopolitisko interešu īstenošanu. Balfūra deklarācija ar tās visai aptuvenajiem formulējumiem ir tipisks šo ideālo principu un reālpolitikas sajaukuma rezultāts. 1917. gadā karadarbība bija nonākusi strupceļā, kad abas karojošās puses bija izsmēlušas savus resursus. Krievijā uzliesmoja revolūcija, un radās draudi, ka šī Lielbritānijas un Francijas sabiedrotā pametīs karotāju rindas. Amerikas Savienotās Valstis atbalstīja Lielbritāniju, taču vilcinājās iesaistīties karā. Kā Krievijā, tā Amerikā bija lielas ebreju kopienas, un atbalsts ebreju valsts izveidei Palestīnā varētu nodrošināt šo kopienu labvēlīgu ietekmi uz savu valstu valdībām. Bez tam briti domāja arī par attīstību pēc kara. Viņi bija ieinteresēti paturēt savā kontrolē Palestīnu, kas no ziemeļiem nodrošināja pieeju svarīgajam Suecas kanāla ūdensceļam. Apņemšanās te veidot ebreju „nacionālo mitekli”, attiecīgi kārtojot ebreju kopienas attiecības ar joprojām vairākumā esošajiem arābu iedzīvotājiem, būtu attaisnojums šādai kontrolei. Tā nu Balfūra deklarācija, no vienas puses, kalpoja par atspēriena punktu Izraēlas valsts izveidei vairākas desmitgades vēlāk, bet tajā pat laikā nepārprotami radīja arī pamatu konfliktam starp šo valsti un Palestīnas arābu iedzīvotājiem; konfliktam, kas, kā zināms, turpina gruzdēt joprojām.  

1925. gada 1. novembrī darbu sāka Rīgas radiofons. Pirmā pārraide ir pieslēgšanās Operas teātrim, no kura translē Dž. Pučīni operu "Madame Butterfly". Sākotnēji kopējais raidlaika ilgums dienā nepārsniedza divas stundas. Bet pēc pieciem gadiem, 1930. gadā, tieši 1. novembrī atklāj vienu no modernākajiem tirgiem Eiropā – Rīgas centrāltirgu. Viss sākās 20. gadsimta sākumā, kad Rīgas rāte sāka domāt par to, ka pilsētai vajadzētu savu centrālo tirgu. Pirmais pasaules karš šos plānus atlika līdz pat 1922. gada 18. decembrim, kad Rīgas dome pieņem lēmumu par Centrālā pilsētas pārtikas tirgus celtniecību. Tā tapšana prasīja astoņus gadus. Iepriekšējais pilsētas tirgus bijis izvietots turpat netālu – Daugavas krastmalā, bet augošajai pilsētai tas bija kļuvis par šauru un antisanitāru. Par jaunā tirgus “krusttēvu” uzskatāms Rīgas pilsētas valdes tirdzniecības daļas vadītājs Klāvs Lorencs. Izmantot jaunceltņu hallēm Pirmā pasaules kara laikā Vaiņodē uzcelto vācu cepelīnu angāru dzelzs konstrukcijas nolēma viņš. Par angāru konstrukcijām Rīgas pilsēta samaksāja Valsts mantu uzņemšanas komisijai nepilnus 5 miljonus Latvijas rubļu. Sākotnēji cepelīnu angārus bija domāts atstāt to sākotnējos izmēros – 37,4 metru augstumā, 47,2 metru platumā un 240 metru garumā, bet lielais augstums radītu pārāk lielas temperatūras svārstības, trūktu nepieciešamā aprīkojuma tik liela tilpuma ēkas apsildīšanai. Tādēļ nolēma izmantot tikai angāru augšējās daļas, pašas celtnes ceļot no mūra un dzelzsbetona. Diskusijas par to, kādam jābūt Rīgas centrāltirgum bija spraigas un ilgas. Bija izsludināts pat starptautisks konkurss, un pat tajā godalgotos projektus nepieņēma kā galīgās versijas. Labās idejas summēja, nodibināja Tirgus jaunbūves biroju un izveidoja tirgus būves komisiju. Kopā ar atzītiem arhitektiem un inženieriem strādāja arī studenti – topošie speciālisti. Un tā 1924. gada jūnijā sākās tirgus būvniecības darbi ar divu sarkano spīķeru rindu nojaukšanu, bet centrāltirgus pamatakmeni kopā ar cinka caurule, kurā ielikts protokols ar pilsētas domes lēmumu par centrāltirgus celšanu un visi tās dienas Rīgas laikraksti, iemūrēja 1925. gada 25. septembrī. Diemžēl pēc gada būvniecību naudas trūkuma dēļ nācās pārtraukt uz diviem gadiem. Celtniecībai atsākoties, divu gadu laikā līdz to pabeigšanai 1930. gada rudenī, tirgus paviljonos notika dažādi pasākumi. Tā 1929. gada rudenī par godu Latvijas skolu desmit gadu darbības atceres svētkiem gaļas paviljonu piepildīja skolēnu radošo darbu izstāde. Nākamā gada pavasarī tirgus telpās noritēja starptautiska automobiļu izstāde, to nomainīja Latvijas mednieku biedrības rīkota izstāde. Un tad pienāca brīdis oficiālai centrāltirgus atklāšanai. Tā notika 1930. gada 1. novembrī, kad Rīgas pilsētas valde iepazīstināja ar jauno Rīgas centrāltirgu, valsts augstākās amatpersonas, tostarp valsts prezidentu ar kundzi. Desmit dienu pēc svinīgās atklāšanas tirgotāji no Daugavmalas tirgus pārceļas uz jauno centrāltirgu. Uz to brīdi Rīgas centrāltirgus ir ne tikai lielākais, bet arī labākais un modernākais tirgus Eiropā, tolaik visos paviljonos bija elektrība un ieviesta centrālā apkures sistēma. 1939.gadā pie centrāltirgus izbūvēta jauna un moderna iebraucamā vieta, kur iespējams novietot ar 100 zirgu, auto un motociklu. Maksa par 12 stundu izmantošanu bijusi 50 santīmu. Tā paša gada vasarā centrāltirgū uzdarbojušies garnadži. Kā ziņo tā laika prese, tad siera zagļiem izdevies aizstiept 14 lielos sierus un tirgotāja balto ķiteli. Visi trīs zagļi aizturēti brīdī, kas gribējuši sieru pārdot. Tiesa tiem piesprieda sodu pārmācības namā. Kara laikā zivju un sakņu paviljonā izvietoja vācu kara tehnikas darbnīcas, bet Staļina laikā piena paviljonu atbrīvoja no tirgotājiem, lai varētu izveidot 9 metrus augsto Staļina pieminekli. Iesākto projektu pārtrauca Staļina nāve. Turpmākos padomju gadus centrāltirgu sauca par Centrālo kolhozu tirgu un tā laika prese to slavēja kā labāko tirgu visa Padomju Savienībā. 1983. gadā centrāltirgus paviljonu kompleksu pasludināja par valsts nozīmes kultūra pieminekli. Bet jaunāko laiku vēsturē tirgus ieies ar to, ka pēc vairāku gadu pārtraukuma, 2019. gada 15. janvārī durvis ver atjaunotais gastronomijas paviljons, kurā izvietojusies tūristu pievilinātāja – ēdināšanas pilsētiņa jeb centrālais gastro tirgus.

2007. gadā 29. oktobrī noslēdzās sešu gadu darbs pie Latvijas Televīzijas seriāla "Likteņa līdumnieki" filmēšanas. "Likteņa līdumnieki" ir vienas dzimtas – Nārbuļu ģimenes – vēsture laikposmā no 1885. gada, kad barons izprecina pavesto istabmeitu, pūrā dodot zemi, cauri visiem liktenīgajiem 20. gadsimta notikumiem līdz pat mūsu dienām – 1995. gadam. Ne velti "Likteņa līdumniekus" dēvējam par latviešu sāgu – tas ir stāsts par stipriem cilvēkiem – pretrunīgiem, spītīgiem, kaislīgiem, tikpat neaprēķināmiem kā zeme, kas tos radījusi, ar gaišām, pašapziņas pilnām sejām, kādas ir mūsu senčiem vecos fotogrāfiju albumos. Seriāls rādīts Latvijas Televīzijā laika posmā no 2003. līdz 2008. gadam un filmēšana ilga sešus gadus. Tetraloģijas scenārija autore ir Māra Svīre ir arī filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” scenārija autore, bet literāro pamatu veido Vladimira Kaijaka romāna četras daļas: “Enijas bize”, “Zem Marsa debesīm”, “Nārbuļu dēli” un “Mantinieki”. Kā stāsta scenārija autore intervijā “Latvijas Avīzei”, “Likteņa līdumnieku” iecere tapusi toreizējā “Lauku Avīzē”, kad tās priekšnieks Viesturs Serdāns, laikam jau bijis sarunājis ar LTV vadību un ierosināja tolaik vēl tikai pēc diviem iznākušajiem Kaijaka romāniem - “Enijas bize” un “Zem Marsa debesīm” veidot televīzijas seriālu. Mārai Svīrei piedāvāts rakstīt scenāriju, jo Vladimirs Kaijaks turpinājis darbu pie nākamā romāna. Kā uzsver Māra Svīre, Vladimirs Kaijaks bijis sižeta meistars, bet pārvērst viņa romānus kino valodā scenārija autorei bija liels un pamatīgs darbs. Kaijaka romānos maz dialogu, un, ja ir, tad filozofiski, drusku patētiski, kā jau romānam piederīgi, bet nekādā gadījumā ne kino piemēroti. Filmā skan iedvesmojoša mūzika, kuras autors ir Raimonds Tiguls. Tituldziesma “Četri vēji” kļuva arī par izcilās vēsturiskās sāgas galveno muzikālo tēmu. Seriālā “Likteņa līdumnieki” filmējušies 189 aktieri, tostarp Ligita Dēvica, Sigita Jevgļevska, Armands Reinfelds, Maija Apine, Ieva Pļavniece, Karīna Tatarinova, Ainārs Ančevskis, Inga Alsiņa, Intars Rešetins, Mārtiņš Egliens, Māris Andersons, Mārcis Maņjakovs, Egils Melbārdis un daudzi citi. Kā arī vairāki simti masu skatu dalībnieku. Seriālu veido 56 sērijas, katra 52 minūtes gara, tātad būtībā pēc apjoma uzņemtas 23 pilnmetrāžas mākslas filmas. Pirmais kadrs filmēts ābeļziedu laikā 2002. gada 13. maijā Oktē, pēdējais – zelta lapām krītot, 2007. gada 29. oktobrī Sedā. Videofilmas uzņemšana notikusi gan Madonas novada Liezērē, gan Daugavpils novadā, Krimuldā, Līgatnē, Rīgā, Sedā. Vērienīgais seriāls skatījuma ziņā apsteidzis tolaiku skatītāju iecienītās “Hameleonu rotaļas”.

Pētera Čaikovska 6. simfonijas pirmatskaņojums 1883. gada 28. oktobrī ar autoru pie diriģenta pults bija īpašs notikums sava laika Pēterburgas mūzikas dzīvē. Taču vēsturē tas palicis arī kā komponista pirmsnāves priekšnesums.   1883. gada 28. oktobrī Pēterburgas muzikālā sabiedrība piedzīvoja īpašu notikumu – Pētera Čaikovska simfoniskās mūzikas koncertu ar pašu komponistu pie diriģenta pults. Piecdesmit trīs gadus vecais Čaikovskis tobrīd atradās slavas zenītā, atzīts par sava laika un, iespējams, visu laiku izcilāko krievu mūzikas spīdekli. Koncerta otrajā daļā tika pirmo reizi atskaņots viņa nesen pabeigtais jaundarbs – Sestā simfonija, saukta arī „Patētiskā”. Krievu muzikologs Solomons Volkovs šādi tēlo pirmatskaņojumu: „Čaikovskis iesāka diriģēt savā ierastajā stilā – zizli stingri satvēris. Taču kad simfonijas fināla akordi noklusa un komponists lēnām nolaida zizli, zālē valdīja kapa klusums. Aplausu vietā te un tur atskanēja apslāpētas elsas. Publika bija satriekta. Čaikovskis stāvēja nekustīgs, galvu nodūris.” Daži mūzikas vēsturnieki gan norāda, ka šis apraksts varētu būt pārspīlēts, un zālē tomēr atskanējuši aplausi, tomēr visi ir vienisprātis: publikā tai vakarā nevaldīja pacilātība, mūzika viesa drīzāk baisas priekšnojautas. Kā apgalvo jau citētais Solomons Volkovs, lielkņazs Konstantīns Konstantīnovičs, cara Aleksandra III brālis un patiess Čaikovska talanta pielūdzējs, jau pēc ģenerālmēģinājuma ar asarām acīs izsaucies: „Ko gan jūs esat sacerējis – tas taču ir rekviēms, rekviēms!” Un, patiešām, simfonijas pirmajā daļā, stīgu kāpinātajai tēmai pēkšņi noplokot, izskan trombonu motīvs, kas rada pareizticīgo baznīcas korālim – aizlūgumam par mirušo dvēselēm. Var gan būt, ka simfonijā šie fatālie motīvi tiek saklausīti pirmatskaņojumam sekojušo notikumu kontekstā. Proti – deviņas dienas pēc minētā koncerta Pēteris Čaikovskis mira. Oficiālais nāves cēlonis – holēra, pie tam populāra ir versija, ka Čaikovskis inficējies apzināti, dzerot nevārītu ūdeni. Vēl citi pētnieki norāda, ka komponista pirmsnāves simptomi ļoti atgādinot saindēšanos ar arsēnu. Čaikovska vēlme laupīt sev dzīvību tiek saistīta ar viņa homoseksualitāti, kas tolaik bija krimināli sodāms noziegums un sabiedrības vairākuma acīs augtākā mērā amorāla parādība. Daži autori apgalvo, ka komponistu piespieduši laupīt sev dzīvību, – vai nu studiju biedri, kas viņam sarīkojuši goda tiesu, vai arī cars Aleksandrs. Kā komponista mīlas objekts visbiežāk tiek minēts viņa māsasdēls Vladimirs Davidovs, tobrīd 22 gadus vecs jauneklis, kuram komponists mūža nogalē nepārprotami pieķēries un testamentā novēlējis savu darbu autortiesības. Tikām citi Pētera Čaikovska pētnieki norāda, ka 6. simfonija tikai attīsta dzīvības un nāves attiecību tēmu, kas raksturīga visam viņa daiļrades noslēguma posmam.

1964. gada 27. oktobri uzskata par Savienoto Valstu 40. prezidenta Ronalda Reigana politiskās karjeras sākumu. Šajā dienā Republikāņu partijas aktīvists, bijušais kinoaktieris un televīzijas šovu vadītājs Reigans uzstājās ar runu, aģitējot par partijas prezidenta amata kandidātu Beriju Goldvoteru. "Mūsu valsts tēvi dibinātāji," teica Reigans, "zināja, ka valdība nevar kontrolēt ekonomiku, ja tā nekontrolē cilvēkus. Un viņi zināja, ka tad, kad valdība ķeras pie šādas kontroles, tai savu mērķu sasniegšanai jāliek lietā vara un piespiešana. Tad nu mums ir pienācis laiks izvēlēties." Vārdi "Laiks izvēlēties" kļuva par nosaukumu, ar kuru šī runa palikusi vēsturē. Runas pamatā ir brīvības - gan ekonomiskās, gan politiskās - apliecinājums, un atziņa, ka attiecībās ar Padomju Savienību - nebrīves citadeli, Amerikai jāpaļaujas pirmām kārtām uz savu spēku nevis uz diplomātiskiem kompromisiem. Ārpolitiku, kura bija ieguvusi pielāgošanās politikas nosaukumu, Reigans pielīdzināja taktikai, kādu rietumu demokrātijas piekopa attiecībās ar Hitleru pasaules kara priekšvakarā - tā sauktajai nomierināšanas politikai. "Ikviena vēstures mācība vēsta, ka nav lielāka riska kā nomierināšanas politika, un rēgs, kuru mūsu labticīgie liberālie draugi tā nevēlas skatīt vaigā, ir izpratne, ka viņu pielāgošanās politika ir nomierināšanas politika, un tā nedod izvēli starp karu un mieru - tā dod izvēli vienīgi starp cīņu un padošanos. Ja mēs turpināsim pielāgoties, turpināsim piekāpties un atkāpties, agri vai vēlu mums nāksies piedzīvot pēdējo prasību - ultimātu." Reigana runa ienesa vairākus miljonus kandidāta Goldvotera priekšvēlēšanu budžetā, kas gan neglāba viņu no sakāves vēlēšanās. Lielākais ieguvējs izrādījās pats runas autors - viņu ievēroja Republikāņu partijas spicē, un jau pēc diviem gadiem viņš sekmīgi startēja Kalifornijas gubernatora vēlēšanās. Sabijis šajā amatā divus termiņus, Reigans 1980. gadā kļuva par Amerikas Savienoto Valstu prezidentu. Savus uzskatus Reigans nebija mainījis, atklāti nodēvēdams Padomju Savienību par "Ļaunuma impēriju" un nebaidīdamies saasināt aukstā kara konfrontāciju. Tomēr tieši viņam bija lemts auksto karu pārtraukt, kad jaunais padomju līderis Mihails Gorbačovs uzsāka savu liberalizācijas politiku. Aukstā kara atbalss gan vēl izskanēja Ronalda Reigana lēmumā, kuru viņam nācās pieņemt dažus mēnešus pirms savas prezidentūras beigām - 1988. gada 27. oktobrī. Šajā dienā viņš paziņoja, ka Savienoto Valstu vēstniecība Maskavā neievāksies jaunuzceltajā ēkā, kuru Valsts drošības komiteja bija burtiski piebāzusi ar noklausīšanās ierīcēm, iestrādājot tās dzelzsbetona bloku armatūrā. Reigans paziņoja, ka ēka jānograuj un vietā jāceļ cita. Skandāls gan pamazām apdzisa pats no sevis līdz ar Padomju Savienības sabrukumu, taču jaunajā ēkā Amerikas vēstniecība Krievijā ievācās tikai 1999. gadā.

1994. gada 26. oktobrī tika publiskots apstiprinājums tam, ka Prinstonas universitātes matemātikas profesoram Endrjū Vailzam izdevies atrisināt matemātisku problēmu, ap kuru šīs zinātnes pārstāvji lauzījuši galvas kopš 17. gadsimta. Proti, profesors Vailzs atrada universālu pierādījumu franču matemātiķa Pjēra de Fermā ap 1640. gadu definētai teorēmai, dēvētai par Fermā Lielo teorēmu. Divdesmitā gadsimta nogalē pasaule piedzīvoja straujas un radikālas pārmaiņas, un cilvēces lielum lielajam vairumam nepamanīts palika notikums, kura nozīme tā īsti saprotama tikai izredzētajiem. Proti – beidzot tika pierādīta tā dēvētā Fermā Lielā teorēma. Apstiprinājums, ka britu matemātiķim Endrjū Vailzam tas ir izdevies, tika publiskots 1994. gada 26. oktobrī. 17. gadsimtā dzīvojušais parīzietis Pjers de Fermā pelnīja iztiku kā jurists, bet viņa lielā kaislība bija matemātika. Ap 1640. gadu Fermā uzrakstīja piezīmi uz lappuses malas mūsu ēras 3. gadsimta autora Aleksandrijas Diofanta grāmatai „Aritmētika”. Šī marginālija skan šādi: „Nav iespējams sadalīt skaitli, kas kāpināts kubā divos citos skaitļos kubā, ne arī skaitli, kas kāpināts ceturtajā pakāpē divos citos skaitļos ceturtajā pakāpē, ne arī vispār jebkuru skaitli, kas kāpināts pakāpē, kas lielāka par kvadrātu, jebkuros divos citos šīs pašas pakāpes skaitļos. Esmu atklājis tam patiešām brīnišķīgu pierādījumu, kura izklāstam gan šī lapas mala par šauru.” Citiem vārdiem – nevar atrast divus tādus naturālus skaitļus, kas, kāpināti kubā vai augstākā pakāpē, summā dotu trešo skaitli tai pašā pakāpē. Visi mēģinājumi ar konkrētiem skaitļiem apliecināja teorēmas pareizību, bet tas jau vēl nav pierādījums visiem gadījumiem, kuru ir vārda tiešā nozīmē bezgalīgi daudz. 18. gadsimta matemātikas ģēnijs Leonards Eilers pierādīja teorēmu kāpinājumiem kubā un 4. pakāpē. Adriens Marija Ležandrs jau 19. gadsimtā pierādīja teorēmu skaitļiem 5. pakāpē; Ležēns Dirihlē – 7. pakāpei. Pamazām pakāpes vērtība auga, 20. gadsimta nogalē tā jau sasniedza skaitļus 619. pakāpē – bet universāla pierādījuma joprojām nebija. Līdz ar ātrdarbīgu datoru parādīšanos radās cerība atrast kaut vienu gadījumu, kad Fermā teorēma neapstiprinātos – tad varētu to norakstīt kā aplamu. Bet – nekā; lai cik ciparu virkņu datoriķi arī nedzītu cauri procesoram, Fermā spriedums allaž apstiprinājās. Ceļš pie Fermā mīklas atrisinājuma veda ar lielu līkumu un cauri gluži citai matemātikas nozarei – 19. gadsimtā atklātajām modulārajām funkcijām, kas, vienkārši sakot, ir matemātiskas abstrakcijas par četrdimensiju formu. Ar savu trīsdimensiju pasaules uztveri mēs tās pat nespējam iztēloties, bet matemātiski izteikt tās var. 1955. gadā 28 gadus vecais japāņu matemātiķis Jutaka Tanijama izvirzīja teoriju, kas saistīja modulārās formas ar citu matemātisku kategoriju – eliptiskajām līknēm. Vairumam laikabiedru Tanijamas hipotēze šķita absurda, jo eliptiskās līknes ir divdimensiju objekti. Trīs gadus pēc hipotēzes publiskošanas jaunais zinātnieks beidza dzīvi pašnāvībā. Viņa hipotēzi uz laiku aizmirsa, līdz 1984. gadā vācu zinātnieks Gerhards Freijs izvirzīja tēzi, ka, ja izdosies pierādīt Tanijamas teorijas pareizību, tad ar to pašu būs pierādīta arī Fermā teorēma. Tanijamas teorijas un līdz ar to Fermā teorēmas pierādītāja lauri pienākas Prinstonas universitātē strādājošajam britu profesoram Endrjū Vailzam. Galīgais pierādījuma teksts aizņem 130 lappuses, un pēc speciālistu atzinuma vēl pirms 100 gadiem ikkatrs matemātikas profesors tajā maz ko saprastu.

Viena no spilgtākajām krievu mūzikas ikonām – Pētera Čaikovska Pirmais koncerts klavierēm un orķestrim savu pirmatskaņojumu piedzīvoja planētas otrā pusē: 1875. gada 25. oktobrī Bostonā. Laikam gan man, kā daudziem padomju laikus pieredzējušajiem, Pētera Čaikovska 1. koncerts klavierēm ar orķestri allaž neizbēgami asociēsies ar melnbalto televīziju un padomju propagandas filmiņu kadriem. Ļoti jau nu patika mūzikas redaktoriem „paklāt” viļņojošu vārpu un līstoša tērauda kadriem apakšā šo pacilājošo un pilnskanīgo mūziku. Čaikovska „Pirmais” laikam gan vairāk nekā jebkurš cits skaņdarbs šodien ir krievu klasiskās mūzikas ikona, tāpēc pārsteidzošs var šķist fakts, ka savu pasaules pirmatskaņojumu tas pieredzēja otrā zemeslodes malā – Bostonā, Amerikas Savienotajās Valstīs, 1875. gada 25. oktobrī. Pirmais, kura vērtējumam Čaikovskis nodeva savu klavierkoncertu, bija viņa skolotājs un tuvs draugs Nikolajs Rubinšteins. Tas notiek 1874. gada Ziemassvētkos, un te nu Čaikovskim nācās piedzīvot negaidītu sarūgtinājumu. Savai vēstuļu draudzenei Nadeždai fon Mekai komponists aprakstījis, ko pārdzīvojis, Rubinšteinam sēžoties pie klavierēm un sākot atskaņot: „Neviena paša vārda! Ja varat iedomāties, cik muļķīgā un neciešamā situācijā ir cilvēks, kurš pagatavojis maltīti un klājis galdu draugam, bet tas notiesā cienastu klusuciešot…” Čaikovskis tomēr izturēja līdz galam, lai noklausītos Rubinšteina spriedumu: koncerts ir mazvērtīgs un nespēlējams, pasāžas saraustītas un lempīgas; neglābjami slikti uzrakstītas, viss darbs kopumā ir vājš, vulgārs, daudzviet tēmas zagtas no citiem komponistiem... Rubinšteins piekristu publiski atskaņot šo darbu tikai tad, ja tas tiktu pamatīgi pārstrādāts. Čaikovskis dodas projām pilnīgi satriekts. Populāros avotos nav atrodamas versijas par to, kas lika Nikolajam Rubinšteinam tik kritiski novērtēt Čaikovska meistardarbu. Pianistam „Pirmais klavierkoncerts” nav viegls uzdevums, tas prasa iedziļināšanos un virtuozitāti, bet – tas nekādi nav „nespēlējams”. Darbā ģeniāli apvienojas smalkums un ekspresivitāte, un var nojaust, cik šokējoši komponistam bija uzklausīt apzīmējumus „lempīgs”, „vulgārs”. Kas attiecas uz svešu nošu zagšanu, Čaikovskis ir gan patapinājis, bet – no tautas mūzikas. Tā, piemēram, pirmās daļas lirisko ievadtēmu viņš noklausījis aklu tirgus laukuma muzikantu spēlētu Kamenkas pilsētiņā netālu no Kijevas. Par laimi nākamajām melomānu paaudzēm, komponistam pietika pārliecības nekropļot savu garabērnu par apmierinājumu draugam un skolotājam. Tā vietā viņš nodod skaņdarbu citam sava laika izcilam mūziķim – vācu pianistam un komponistam Hansam fon Bīlovam, kura vērtējums bija gluži cits: darbs ir ļoti „oriģināls un dižens”. Un tā nu savu pirmatskaņojumu Čaikovska „Pirmais” piedzīvoja Amerikā, ar fon Bīlovu pie klavierēm un Bendžmainu Džonsonu Lengu pie diriģenta pults. Jau nedēļu vēlāk notika arī Krievijas pirmatskaņojums Sanktpēterburgā, un to diriģē Marijas teātra galvenais diriģents, čehs Eduards Napravniks. Starp citu, Krievija tobrīd vēl dzīvoja pēc Jūlija kalendāra, un saskaņā ar to iznāk, ka Sanktpēterburgas pirmatskaņojums tomēr noticis agrāk nekā Bostonā.

Šartras Dievmātes katedrāle – viens no izcilākajiem gotiskās arhitektūras paraugiem – pēc sešas desmitgades ilgušajiem būvniecības darbiem tika iesvētīta 1260. gada 24. oktobrī. Šartras pilsēta atrodas apmēram 90 kilometru attālumā no Parīzes. Jau kopš mūsu ēras 4. gadsimta, kad šeit - toreizējā Romas impērijas provincē - sāka izplatīties kristietība, Šartrā atradās bīskapa sēdeklis, tātad, tika uzcelta katedrāle. Leģenda vēsta, ka kristiešu templis te tapis vietā, kur savulaik atradusies druīdu kulta vieta, taču tas, domājams, ir viduslaikos sagudrots mīts. No senākās un arī vairākām vēlāk šai vietā celtajām katedrālēm līdz mūsdienām saglabājušās tikai ziņas par to kādreizējo esamību, taču lieliski saglabājusies pēdējā - 13. gadsimtā pabeigtā Šartras Dievmātes katedrāle. Par saviem vērienīgajiem izmēriem un, domājams, arī krāšņumu katedrālei lielā mērā jāpateicas samērā nelielam auduma gabalam, kas arī šobrīd aplūkojams dievnamā. Tā ir tā dēvētā "Svētā kamisa" - audums no tunikas, kuru it kā valkājusi Dievmāte Marija laikā, kad laidusi pasaulē Jēzu. Audumu Bizantijas imperators esot dāvinājis franku valdniekam Kārlim Lielajam un, kas zināms pilnīgi noteikti, Šartras dievnamam to savukārt dāvinājis Kārļa mazdēls karalis Kārlis Plikgalvis 876. gadā. Mūsdienu pētījumi apstiprinājuši, ka zīda audums tiešām gatavots Tuvajos Austrumos, domājams, mūsu ēras 1. gadsimtā. Vai tas tiešām ir "Jaunavas Marijas krekls", kā to dēvējuši agrākajos gadsimtos - tas ir ticības jautājums, un svētceļnieku tūkstošiem, kuri devās uz Šartru, lai uzlūkotu šo relikviju, ticības netrūka. Lielais ticīgo pieplūdums deva arī krietnu materiālu pienesumu pilsētai, kur attiecīgās svētku dienās notika arī lieli gadatirgi. Pamatīgajam dievlūdzēju skaitam bija vajadzīgs attiecīga vēriena dievnams, kādu sāka būvēt 11. gadsimta pirmajā pusē. Būvniecība ilga vairāk nekā gadsimtu, šai laikā celtne un visa pilsēta piedzīvoja vairākas ugunsnelaimes, un kad 12. gadsimta beigās katedrāle kārtējo reizi daļēji nodega, tika nolemts būvēt gluži jaunu. Iespējams, lēmumu veicināja tas apstāklis, ka šai laikā bija uzplaucis jauns arhitektūras stils - gotika, radies un attīstījies tieši Francijā, un Šartras bīskapi vēlējās sev tiem laikiem īsti modernu celtni. Jaunā katedrāle tika iesvētīta, Francijas karalim Luijam IX klātesot, 1260. gada 24. oktobrī. Saviem grandiozajiem mērogiem un sarežģītajai apdarei Šartras Dievmātes katedrāle bija tapusi visai ātrā tempā - ievērojot 13. gadsimta būvniecības tehnoloģijas līmeni, sešas desmitgades tiešām nav daudz. Raitajai darbu gaitai jāpateicas arī par to, ka dievnams ir savā veidolā visai viendabīgs. Spilgtākais arhitektoniskais elements ir balsta arkas ēkas sienu ārpusē. Daudz graciozākas par agrāk būvētajiem kontrforsiem, tās pie tam ļāvušas celt sienas vēl augstākas un veidot platākas logu ailes, kuras pilda krāšņas vitrāžas, un tās, par laimi, lielāko tiesu saglabājušās līdz mūsdienām. Zināmu disonansi rada vienīgi kreisās puses torņa smaile, kuru zibens izpostīja 15. gadsimta sākumā, un kas tika atjaunota vēlīnās, t.s. liesmojošās gotikas stilā. Citādi Šartras katedrāle ir izcils gotikas ziedu laiku - tā dēvētās dižgotikas - paraugs, iemiesojot šim arhitektūras stilam tik raksturīgo augšupvērsto tiecību.

Par „kamikadze” – „dievišķo vēju” – Otrā pasaules kara laikā dēvēja japāņu lidotājus nāviniekus. Pirmais kamikadzes uzbrukums sabiedroto kuģim – Austrālijas flotes smagajam kreiserim „Austrālija” – notika 1944. gada 21. oktobrī. 13. gadsimtā Čingizhana pēctecis, Ķīnas valdnieks Kubilaihans sūtīja spēcīgu kara floti iekarot Japānu. Taču šoreiz mongoļiem pretī stājās neuzveicams pretinieks – dienvidjūru taifūni sadragāja hana kuģus un aizraidīja viņa karotāju tūkstošus jūras dzelmē. Kopš tā laika šos taifūnus japāņu valodā sāka dēvēt par „kamikadze” – „dievišķo vēju”. Šo vārdu japāņu propagandisti atcerējās Otrā pasaules kara beigu posmā, kad kļuva nepārprotami skaidrs, ka Japāna zaudē britiem un amerikāņiem cīņu Klusajā okeānā, tai skaitā gaisa kaujās. Kad 1944. gada oktobrī sabiedrotie sāka koncentrēt spēkus iebrukumam Filipīnās, tur dislocētās japāņu kara aviācijas komandieris viceadmirālis Oniši izteicās, ka viņa vienīgā iespēja esot pavēlēt pilotiem triekt savas lidmašīnas ar bumbu kravu sabiedroto kuģos. Reizēm kara lidotāji šādi bija rīkojušies, taču nekad līdz tam neviena armija nebija devusi saviem pilotiem šādu pašnāvniecisku pavēli. Tagad japāņu komandieri nolēma ķerties pie šīs izmisuma taktikas, veidojot brīvprātīgo vienības, kuru lidotājiem – pamatā jauniem un tikko lidot iemācītiem zaļknābjiem – bija jāatvaira no dzimtenes krastiem ienaidnieku armādu uzbrukums tāpat, kā reiz to bija spējuši teiksmainie dievišķie vēji – „kamikadze”. Par pirmo gadījumu, kad japāņu lidotājs uzbrucis sabiedroto kuģim ar nepārprotamu nolūku tajā ietriekties, tiek uzskatīts uzbrukums Austrālijas Karalisko jūras spēku smagajam kreiserim „Austrālija” 1944. gada 21. oktobrī. Lidmašīna, kurai bija piestiprināta 200 kilogramu bumba, ietriecās konstrukcijās virs komandtiltiņa, bet bumba neeksplodēja. Ja tas būtu noticis, „Austrālija”, visdrīzāk, noietu dibenā. Tagad eksplozija tikai nolēja pār klāju liesmojošas degvielas un metāla šķembu lietu. Gāja bojā kuģa kapteinis un vēl 29 jūrnieki; tika smagi ievainots arī uz klāja esošais Austrālijas eskadras komandieris komandors Džons Kolinss. Jau četras dienas vēlāk pienāca ziņas arī par pirmo kamikadzes uzbrukumā nogremdēto kuģi – amerikāņu velkoni „Sonoma”. Vēl dienu vēlāk kamikadze nogremdēja amerikāņu mazgabarīta aviācijas bāzes kuģi „Sentlo”. Pirmo sekmju iedvesmoti, japāņu militāristi sāk gatavot lidotājus nāviniekus vairumā. Drīz jau simti jaunu japāņu, saņēmuši komandieru slavinājumus, apbalvojumus un samuraja zobenu un iedzēruši mēriņu sakē, sēdās lidmašīnās, kurām bija piestiprināts maksimālais bumbu komplekts un degvielas tvertnes piepildītas līdz augšai, un devās savā pēdējā lidojumā. Galvenais motīvs, kas lika šiem jaunajiem cilvēkiem iet nāvē, bija viņu patriotisms, kas dziļi sakņojās reliģijas tradīcijās. Ticīgam japāņu šintoistam mirt par imperatoru un kļūt par „eirei” – „dzimtenes sargātāju garu” – bija savas ticības augstākais apliecinājums un pierādījums. Sabiedrotie varēja likt pretī šai fanātiskajai apņēmībai tikai savu pilotu un pretgaisa aizsardzības komandu meistarību, lidmašīnu kvalitāti un pārdomātu cīņas taktiku. Par to, cik lieli ir japāņu lidotāju nāvinieku nodarītie zaudējumi sabiedroto flotēm, ir atšķirīgas ziņas. Visticamāk, nogremdēto kuģu skaits ir robežās starp piecdesmit un sešdesmit, bet bojāgājušo jūrnieku skaits pārsniedz 5000. Par to japāņi samaksāja ar gandrīz četriem tūkstošiem savu jaunekļu dzīvību.

T. s. Lužņiku traģēdija ir smagākais šāda veida negadījums Krievijas sporta vēsturē. 1982. gada 20. oktobrī Lužņiku stadionā, skatītājiem pēc futbola spēles pametot tribīnes, gaitenī izcēlās spiešanās, kurā dzīvību zaudēja vismaz 66 cilvēki. 1982. gadā Maskavā ziema iestājās agri. Jau oktobra otrajā pusē Krievijas galvaspilsētā temperatūra bija zem nulles un pirmais sniegs klājās uz ielām, jumtiem un arī soliem atklātā Lužņiku stadiona tribīnēs. Par spīti gluži ziemīgajam laikam, Eiropas Futbola asociāciju apvienības kausa izcīņas mačs 1982. gada 20. oktobrī starp Maskavas „Spartaku” un Hārlemas pilsētas klubu no Nīderlandes tomēr netika atcelts. Biļetes uz spēli gan iegādājās tikai paši kaismīgākie „Spartaka” karsēji, tāpēc stadiona administrācija nolēma atvērt publikai tikai daļu tribīņu. Pie tam skatītāji arī paši lielāko tiesu apmetās vienā stadiona pusē – tajā, kas tuvāk metro stacijai. Arī futbolistu aktivitāti aukstais laiks acīmredzami neveicināja. Vienīgos vārtus iesita „Spartaka” pussargs Edgars Hess, un kad līdz spēles beigām atlika vien pāris minūtes un nekas neliecināja, ka būtu gaidāms vēl kāds pavērsiens, publika sāka pamazām plūst uz izeju. Diezgan šaurajās kāpnēs, kas veda uz tribīņu izeju, sākās drūzmēšanās. Mača pamatlaiks jau bija galā, ritēja tiesneša piešķirtais kompensācijas laiks, un tad spartakietis Sergejs Švecovs iesita „Hārlemai” vēl vienus vārtus. Ap to pašu laiku drūzmēšanās gaitenī un kāpnēs kļuva par nežēlīgu spiešanos. Aizmugurējie stūmās uz izeju un spieda priekšējos. Cilvēkus trieca pret sienām, pakritušos bradāja kājām, viņiem virsū krita nākamie, spiezdami apakšējos ar savu svaru. Augumu spiedienu neizturēja kāpņu metāla margas, un cilvēki no vairāku metru augstuma krita uz betona grīdas. Milicijas, kas varētu mēģināt ieviest kārtību, gaitenī nebija, un ja arī būtu, tad miliči, visdrīzāk, būtu bezspēcīgi. Nākamajā dienā laikrakstā „Večerņjaja Moskva” parādījās divi teikumi: „Vakar „Lužņikos” pēc futbola mača beigām noticis nelaimes gadījums. Starp līdzjutējiem ir cietušie.” Tas bija vienīgais ziņojums padomju presē par Lužņiku traģēdiju. Patiesībā „starp līdzjutējiem” vismaz 66 cilvēki bija zaudējuši dzīvību, un vismaz 300 guvuši diezgan smagas traumas. 66 – tas bija varas iestāžu vēlāk oficiāli atzītais skaitlis, kas gan, ievērojot notikušā apstākļus, šoreiz izklausās ticams. Tā gada aukstais rudens Maskavā bija liktenīgs ne tikai desmitiem „Spartaka” karsēju Lužņiku stadionā. 7. novembrī, vērodams Oktobra revolūcijas svētku parādi un gājienu Sarkanajā laukumā, apsaldējās un dažas dienas vēlāk mira ilggadējais Padomju kompartijas ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs. Līdz ar viņu izbeidzās vesels laikmets vēsturē, milzīgā valsts ar bažām un neziņu raudzījās nākotnē, un tas viss lielā mērā notušēja Lužņiku traģēdijas šausmas. Par vienīgo īsti vainīgo tiesa atzina stadiona direktoru. Viņam piesprieda pusotru gadu labošanas darbos. Direktoram bija vajadzējis laikus paredzēt nelaimi un izdomāt, kā organizēt skatītāju plūsmas. Par Lužņiku traģēdijas patiesajiem cēloņiem joprojām nav vienota viedokļa. Daudzi domā, ka liktenīgais bijis Švecova vārtu guvums – daļa „Spartaka” karsēju metušies atpakaļ uz tribīnēm un tādējādi radies sastrēgums. Jau tūdaļ pēc traģēdijas Maskavā sāka cirkulēt kāda karsēju sacerēta dziesma, kuras teksts vēsta par „neliešu mentu riebeklību” – proti, notikušajā tiek vainota milicija. Tajā vakarā sanākušie tribīnēs krietni iesildījušies ar attiecīga stipruma dzērieniem; miličus apmētājuši ar sniega pikām, to nenoliedz ne viena, ne otra puse. Iespējams, mests arī ar ledus gabaliem un pat pa kādai pudelei. Daži karsēji apgalvo, ka miliči ar nolūku atvēruši izejas tikai daļēji, lai šaurākā plūsmā atpazītu un arestētu galvenos nekārtību cēlājus. Drošu pierādījumu šādai versijai gan nav, un vispār Lužņiku traģēdijas sakarā var teikt, ka tās sarīkošanai visdrīzāk nebija vajadzīga kāda mērķtiecīga darbošanās, pilnīgi pietika ar pārdomātas darbības trūkumu.  

Kauja pie Zamas pilsētas Ziemeļāfrikā, toreizējās Kartāgas valsts teritorijā, 202. gada pirms mūsu ēras 19. oktobrī, izšķīra visu tālāko vēstures gaitu. Tajā sakāvi cieta kartāgiešu vadoņa Hanibāla armija, un uzvaru svinēja Scīpiona komandētie romiešu leģioni. Ja Habibāls būtu uzvarējis, Roma, iespējams, nekad nekļūtu par to vareno Eiropas impēriju, kādu to pazīst vēsture. Feniķieši bija viena no senākajām kuģinieku tautām Vidusjūrā, viņi apdzīvoja tagadējās Libānas un Sīrijas piekrastes rajonus. 9. gs. p.m.ē. beigās feniķiešu kolonisti nodibināja Kartāgas pilsētu netālu no mūsdienu Tunisas. Gadsimtu gaitā pilsēta izauga par spēcīgu valsti, kas 3. gs. p.m.ē. kontrolēja lielu daļu Āfrikas ziemeļu piekrastes, Ibērijas pussalas dienvidus, Balearu arhipelāgu, daļu Sardīnijas, Korsikas un Sicīlijas. Šī izplešanās padarīja neizbēgamu Kartāgas konfliktu ar Romas republiku, kura bija sev pakļāvusi praktiski visu Apenīnu pussalu. Notika trīs Pūniešu kari – tā saukti pēc vārda, kādā savus pretiniekus dēvēja romieši. Pirmais Pūniešu karš risinājās 3. gs. p.m.ē. vidū, ilga 23 gadus, un tā rezultātā kartāgieši bija spiesti atteikties no kontroles pār Sicīliju, Sardīniju un Korsiku. Tomēr Kartāga joprojām bija stipra un turpināja ekspansiju Ibērijas pussalā, arī šeit jau drīz saduroties ar Romas ietekmes sfēru. Kartāgiešu uzbrukums Saguntas pilsētai, kas bija Romas sabiedrotā, kļuva par iemeslu Otrajam Pūniešu karam, kas sākās 218. gadā p.m.ē. Sākumā šķita, ka Kartāga svinēs uzvaru. Kartāgiešu vadonis Hanibāls Barka veda savu armiju no Spānijas, drosmīgā pārgājienā šķērsoja Alpu kalnus un iebruka Itālijā. Viņš smagi sakāva romiešus vairākās kaujās, pārstaigāja Apenīnu pussalu no ziemeļiem uz dienvidiem, un tur nostiprinājās. Veselus piecpadsmit gadus Hanibāls ar savu armiju uzturējās Dienviditālijā, taču tā arī nesaņēma pietiekamu atbalstu no dzimtenes, lai sāktu izšķirošo uzbrukumu pašai Romas pilsētai. Tikām romieši mobilizēja visus spēkus, uzņēma armijas rindās notiesātus noziedzniekus un vergus un, vairoties no izšķirošās kaujas ar izcilo taktiķi Hanibālu, nogurdināja viņa armiju ar pastāvīgiem maziem uzbrukumiem. Romiešu karavadonim Scīpionam izdevās izspiest kartāgiešus no Spānijas, un 203. g. p.m.ē. viņš ar savu armiju izcēlās malā Āfrikā, kur sakāva kartāgiešu armiju. Hanibāls tika steidzami saukts mājup no Itālijas. Izšķirošā kauja starp Hanibāla komandētajiem kartāgiešiem un Scīpiona romiešiem notika pie Zamas pilsētas 202. gada p.m.ē. 19. oktobrī. Abu armiju spēki bija apmēram līdzvērtīgi. Pirms Zamas romiešiem pieslējās Kartāgai kaimiņos esošās Numīdijas valdnieks Masanisa, un daudzi numīdieši, līdz tam kalpojuši kā algotņi Kartāgas armijā, tagad pārgāja romiešu pusē. Tas nodrošināja Scīpionam pārākumu kavalērijas ziņā, kas galu galā izrādījās izšķiroši. Romiešiem sekmīgi izdevās neitralizēt Hanibāla kaujas ziloņus, izlaižot tos cauri savām rindām un aizmugurē iznīcinot pa vienam. Kartāgiešu kavalērija, pildot Hanibāla kaujas plānu, atkāpās, aizvilinot no kaujas lauka romiešu jātniekus. Tomēr kavalērijas kaujā, kas pēc tam notika, Scīpiona jātniekiem izdevās kartāgiešus sakaut un izklīdināt. Scīpions prasmīgi pārgrupēja spēkus, spēcīgākās vienības pārsviežot uz flangiem, atspiežot kartāgiešu flangus, un kad romiešu jātnieki atgriezās kaujā un uzbruka kartāgiešiem no muguras, tie izrādījās ielenkti un lielāko tiesu tika apkauti. Kauja pie Zamas izšķira ne vien Otrā pūniešu kara, bet visu tālāko vēstures gaitu. Ja Hanibāls būtu uzvarējis, Roma, iespējams, nekad nekļūtu par to vareno impēriju, kas pastāvēja daudzus gadsimtus un kuras mantojumā balstās visa Eiropas identitāte. Tagad Kartāga kļuva politiski atkarīga no Romas, un pusgadsimtu vēlāk romiešu uzsāka Trešo Pūniešu karu, ieņemot Kartāgu, nopostot to līdz pamatiem un pārvēršot tās zemes savas impērijas provincē. Attēlā: Kauja pie Zamas, Henri-Paul Motte darbs.

1963. gada 18. oktobris ir zīmīgs ar to, ka no franču kosmodroma Alžīrijas Sahārā ar nesējraķeti "Veronica" kosmosā aizlidojis pasaules vēsturē pirmais kaķis. Tas notika 1963. gada 18. oktobrī. Alžīrijas Sahārā no franču kosmodroma ar nesējraķeti „Veronica” kosmosā aizlidoja pasaules vēsturē pirmais kaķis vārdā Fēlikss. Francūži, cenšoties realizēt paši savu pilotējamu lidojumu programmu, par izmēģinājumu "trusīšiem" bija izvēlējušies kaķus – pretēji PSRS, kas izmantoja suņus vai amerikāņiem, kas kosmosā sūtīja pērtiķus un augļu mušiņas. 1947. gadā ASV tika palaista V2 raķete ar augļu mušiņām,  kas nonāca 137 km augstumā. Eksperimenta mērķis bija novērtēt radiācijas ietekmi uz dzīviem organismiem lielā augstumā. Augļu mušiņām pēc gada, 1948. Gadā, un pēc tam ik pa pāris gadiem sekoja pērtiķi. Alberts I, Alberts II un arī trešais un ceturtais. Diemžēl pirmais līdz kosmosam netika, jo viņš savā raķetē sasniedzot 63 kilometru augstumu nosmaka, Albertam II neatvērās izpletnis un viņš gāja bojā, ietriecoties zemē, trešā pērtiķa raķete eksplodēja vien 12 kilometru augstumā un arī Alberts IV gāja bojā. Pirmais, kuram uz zemes izdevās atgriezties bija pērtiķis Alberts VI. Diemžēl arī viņš mira divas stundas pēc nolaišanās. Arī turpmākie amerikāņu centieni bija ar mainīgām sekmēm, līdz pirmo sekmīgo orbitālo lidojumu „Mercury” kapsulā ar „Atlas 5” nesēju 1961.gada novembrī veica pērtiķis Eons. Viņam pēc pāris mēnešiem, 1962. gada februārī, sekoja Pērtiķis Džons Glens. Bet  populārākie padomju dzīvnieki kosmosā bija suņi Belka un Strelka, kurus 1960. gada 19. augustā  padomju satelīts „Sputnik 5” nogādāja orbītā. Abi jau nākamajā dienā veiksmīgi atgriezās uz Zemes. Lai gan piecdesmitajos un sešdesmitajos gados padomju zinātnieki kosmosā palaida vismaz 57 suņus, dažu dzīvnieku vārdi pasaules vēsturē ierakstīti īpašiem burtiem. Belka un Strelka nebija pirmie suņi kosmosā – viņi tikai bija pirmās uz Zemes dzimušās radības, kuras atgriezās dzīvas. Sākumā suņiem bija jālido Zemes orbītas ietvaros, un pirmie šādi „trusīši" bija suņi Deziks un Čigans, kas 1951. gada 22. jūlijā lidoja aptuveni 100 km augstumā. Pirmā suņa, kurš lidojis atklātā kosmosā, gods pienākas kucītei Laikai, kura 1957. gadā no lidojuma diemžēl neatgriezās. Savukārt Belka un Strelka kosmosā devās kopā ar pelēku trusi, 42 pelēm, divām žurkām, mušām un dažādām sēnēm. Pēc atgriešanās Strelkai piedzima seši kucēni, no kuriem Pušoks piedalījās vairākos ar kosmosa izpēti saistītos eksperimentos, tomēr orbītā ne reizi nelidoja. Savukārt citu Strelkas kucēnu Pušinku Ņikita Hruščova 1961. gadā uzdāvināja Džona Kenedija meitai Kerolainai. Aukstā kara laiku nedaudz „sasildīja" romāns starp Pušinku un Kenedija suni Čārliju – viņiem piedzima četri kucēni, kurus Kenedijs dēvēja par „pupņikiem". Bet atgriežoties pie Francijas lepnuma, Fēliksa, pirmā kaķa kosmosā, nav īsti skaidrs, vai tas bija kaķis Feliks, vai kaķene Feličita, toties ir  zināms, ka viņš bijis viens no 14 klaiņojošajiem kaķiem, ko uz ielas paņēma kosmiskajiem pētījumiem. Pēc ilgstošas badošanās viņi spēja pārciest tādus eksperimentus, kā ievietošanu barokamerā vai centrifūgā – citiem vārdiem sakot, bija jāiziet visa tā pati sagatavošanās programma, kas kosmonautiem. Tiesa, desmit kaķi šai misijai izrādījās nederīgi – viņi esot pārāk daudz ēduši. Ja Fēlikss vai Felicita būtu veicis orbitālo lidojumu, viņš noteikti būtu kļuvis slavens visā pasaulē, bet franču raķete pacēlās tikai 200 kilometru augstumā. Kaķis, kura galvā bija ievietoti elektrodi nervu impulsu mērīšanai, atgriezās dzīvs, bet nākamajam franču kaķim tā nepaveicās. Vēlāk arī franču kosmosa pētnieki sāka izmantot pērtiķus, bet vēl pēc laika franču kosmonauti lidoja tikai ar krievu un amerikāņu kosmosa kuģiem.

2000. gada 15. oktobrī Francijā, Pluē, Latvijas riteņbraucējs Romāns Vainšteins izcīna pasaules čempiona titulu grupas braucienā, sprinta finišā apsteidzot beļģi Andreju Čmiļu. 268,9 kilometrus garo distanci Vainšteins veic sešās stundās, 15 minūtēs un 38 sekundēs. “Tas aplis un tā distance bija tieši perfekta manām fiziskajām īpašībām, manām rakstura īpašībām, lai varētu cīnīties par uzvaru, viss bija super priekš manis,” tā intervijā par tās dienas, 2000. gada 15. oktobra, notikumiem stāsta pasaules čempions, riteņbraucējs Romāns Vainšteins. Arī laika apstākļi bija latviešu sportista pusē – nebija karsts, tieši otrādi tā bija vēsa un drēgna diena, kas jau startā uz pusi samazināja tos, kuri varēja cīnīties par uzvaru. Izrādās, ka riteņbraukšanā Vainšteina vārdiem runājot, laika apstākļiem ir milzu nozīme, kas var sportistu morāli sagraut jau pie starta līnijas. 2000. gadā pasaules čempionāts riteņbraukšanā risinājās Francijā, mazā ciematiņā Pluē, tikai nepilnu mēnesi pēc Sidnejas olimpiskajām spēlēm, un grupas braucienā Latviju pārstāvēja Vainšteins, kurš pirms tam izlēma nestartēt Sidnejā, kā arī Raivis Belohvoščiks un Arvis Piziks. 2000. gada 15. oktobrī pēc iepriekšējā dienā uznākušajām lietusgāzēm pasaules čempionāta trase, kas bija 19 apļi, kopā 268,9 kilometri, nebija vēl pilnībā izžuvusi, bet tas netraucēja sportistiem distanci veikt lielā ātrumā – Vainšteina vidējais ātrums distancē bija 42,698 km/h. Lai gan pirmajos apļos izveidojās viens atrāviens no grupas, kuras pārsvars vēlāk sasniedza pat astoņas minūtes, bija skaidrs, ka tik augstu tempu līderi nespēs izturēt. Līderi atrāvienā turējās vairāk nekā 150 kilometrus, bet mazāk nekā 50 kilometrus pirms finiša riteņbraucēji jau visi bija vienotā grupā. Vēlāk no šīs grupas izveidojās vairāk nekā 20 sportistu grupa, kurā bija Vainšteins. Un pēdējā aplī jau bija skaidrs, ka pasaules čempions būs no šīs grupas. Dažus kilometrus pirms finiša izrāvienu veica itālis Frančesko Kasagrande, bet pirms pēdējā kilometra arī viņu "noēda" pārējie braucēji. Tad savu vārdu teica Andrejs Čmiļs, kuram nepietika spēka pēdējiem 100 metriem. Tajos fantastiski no pārējo sportistu aizmugures lielā tempā izspraucās Vainšteins un finišēja pirmais, šokējot pasaules riteņbraukšanas eliti. Kā vēsta sacensību apraksti, finiša sprinta laikā Vainšteina ātrums esot pārsniedzis 70 km/h. Zīmīgi, ka pirms grupas brauciena Vainšteins nebūt netika minēts starp galvenajiem favorītiem. Un tomēr tieši viņš vienīgais no Latvijas sportistiem finišēja un finišēja lepni ar apceltām rokām. Četrus gadus pēc pasaules čempiona titula izcīnīšanas 31 gada vecumā Vainšteins beidza profesionālā riteņbraucēja gaitas, sakot, ka viņš neredz iespēju turpināt cīnīties par augstu rezultātu un uzvarām, savukārt palikt otrajā plānā un braukt tikai tāpēc, lai varētu saukties par profesionālo riteņbraucēju, neesot Romāna Vainšteina raksturā. Kā viņš atzinis savulaik kādā intervijā : “Tikai nedaudziem ir lemts kļūt par pasaules čempionu. Man tas izdevās. Ceļš līdz šim mērķim gan nebija no vieglajiem. Spānijas un Itālijas riteņbraucējiem bija daudz labāki apstākļi sevis izteikšanai, tomēr es pierādīju, ka arī mazas valsts Latvijas sportists var būt pašā virsotnē.”

1912. gada 14. oktobris ir Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza dzimšanas diena. Atvēršanas dienā Rīgas zoodārza kolekcijā bija 88 sugu 267 dzīvnieki. Ķeizarmežu jeb Mežaparku 1901 gadā sāka veidot kā dārzu pilsētu un teju simt gadu to cēla ievērojamākie arhitekti. Pirmās runas par nepieciešamību Rīgā veidot zvēru dārzu izskanēja no Heinriha Eisfelda, kurš piedāvāja Rīgas pilsētai atpirkt viņa īpašumā esošos zvēriņus. Tas bija 1890.gads. Rīgas valde šo priekšlikumu nav ņēmusi vērā, uzskatot to par nevajadzīgu pilsētas greznumlietu. Pirmais nopietnais «grūdiens» zoodārza labā nāca tikai pēc septiņpadsmit gadiem – 1907.gadā, kad Rīgas pilsētas valdes dienaskārtībā parādījās jautājums: «Rīgas Zooloģiskā dārza atvēršana Rīgā». Protams, ka arī tajos gados neiztika bez smagām pārdomām un strīdiem – būt vai nebūt zvēru dārzam? Lai arī «Rīgas Avīzes» par to diskutēja 1908.gada maijā, bet septembrī reģistrēja biedrību «Rīgas Zooloģiskais dārzs». Tā, kā biedrība bija lēmusi izveidot zooloģisko dārzu Rīgā, tad viens no tās galvenajiem uzdevumiem bija vākt naudu, bet līdzekļi šāda dārza ierīkošanai bija vajadzīgi gana prāvi. Par vislabāko vietu moderna zvēru dārza ierīkošanai tika atzīta Ķeizarmeža daļa pie Ķīšezera. Kā 1910.gada 33.janvārī rakstīja avīzē: «Uzkalni te mijas ar ielejām, Ķīšezers te tālumā saplūst kopā ar apvārsni. Iespējams arī kustoņos uzturēt dzīvesprieku…» 1911.gada 13.aprīlī starp Rīgas pilsētu un biedrību tika noslēgts līgums ar 20 paragrāfiem, kas stingri reglamentēja zvēru dārza darbību. Pilsēta vietu pie Ķeizarmeža biedrībai iznomāja par 12 rubļiem gadā, kas tam laikam tomēr nebija īpaši liela maksa. Biedrības pienākums bija sākt reālu darbu zooloģiskā dārza ierīkošanai, turklāt dodot laiku divus gadus, lai atvērtu to publikai, un piecus gadus, lai nodrošinātu vismaz 75 dažādas zvēru sugas. Tiklīdz līgums bija parakstīts, tā biedrība ar skubu ķērās pie darba, jo visas topošā zoodārza izmaksas sedza privātpersonu un pilsētas ziedojumi. Taču darbi ritēja tik raiti, ka pirmie apmeklētāji zooloģisko dārzu varēja apmeklēt vēl pirms tā oficiālās atklāšanas. Bet par Rīgas Zooloģiskā dārza oficiālo atklāšanas dienu uzskata 1912. gada 14 oktobri, kad pavisam lietišķā atmosfērā trīs kungi – pilsētas valdes loceklis E.Betihers, pilsētas meža inženieris T.Ostvalds un biedrības pārstāvis F.Bahs – apstaigāja zooloģisko dārzu un parakstīja svarīgo dokumentu – aktu, kas apliecināja, ka jaundibinātajā zooloģiskajā dārzā ir vairāk zvēru, nekā tas nepieciešams tā oficiālajai atvēršanai publikai. Tolaik Rīgas zooloģiskajā dārzā dzīvoja 267 dzīvnieku, kurus aprūpēja 23 darbinieki. Pavisam bija 88 dzīvnieku sugas- pārsvarā gan bija mērēnas joslas pārstāvji- brieži, lapsas, vilki, plēsīgie putni, bet bija arī kas eksotiskāks- lauvas, papagauļi, pērtiķi un tie tad izpelnījās vislielāko rīdzinieku uzmanību. Daļa kolekcijas pirmie eksemplāri bija dāvinājumi- tā piemēram ziloni uzdāvināja kāds Zīringa kungs, bet mežacūku Turkmenistānas konsuls. Visas Rīgas zooloģiskā dārza ēkas projektējis arhitekts Zeiberlihs, tostarp ieejas vārtus, kas joprojām kalpo kā Rīgas zoo atpazīšanas zīme un ļauj mums atpazīt zoodārzu no vissenākajām pastkartēm un fotogrāfijām.

1972. gada 13. oktobrī Andu kalnos avarēja Urugvajas gaisa spēku lidmašīna ar 40 pasažieriem un pieciem apkalpes locekļiem, kas bija ceļā uz kaimiņvalsti Čīli. Daudzu neveiksmīgi sakritušu faktoru rezultātā glābēji viņus sasniedza tikai pēc diviem mēnešiem un lielākās daļas no šī traģiskā reisa dalībniekiem vairs nebija starp dzīvajiem. 1972. gada 13. oktobrī, kas, starp citu, bija piektdiena, Urugvajas Gaisa spēku divmotoru transportlidmašīna pacēlās no Mendosas aerodroma Argentīnā un uzņēma kursu uz Kuriko pilsētu Čīlē. Lidmašīnā bija pieci apkalpes locekļi un 40 pasažieri – Montevideo amatieru regbija komanda Old Christians Club, kā arī dažu spēlētāju ģimenes locekļi. Lidojuma maršruts šķērsoja Andu kalnus – šeit vairāk nekā četrus kilometrus augstus un tobrīd tītus biezos mākoņos. Spiesti lidot bez vizuāliem orientieriem, piloti vadījās pēc koordināšu aprēķina, taču nebija ņēmuši vērā stipro pretvēju. Kad viņi domājās sasnieguši Kuriko, lidmašīna vēl atradās virs kalnu grēdas. Sākot nolaišanos, lidaparāts vispirms nolauza vienu, tad otru spārnu pret kalnu smailēm; atlikusī fizelāža vēl brīdi lidoja pa gaisu, līdz piezemējās uz sniega klātas nogāzes, nolauza astes daļu un tad vēl gabalu slīdēja lejup. Divpadsmit cilvēki gāja bojā uzreiz, vēl seši – nākamajās dienās. Izdzīvojušie, no kuriem daudzi bija ievainoti, izrādījās izmesti trīsarpus kilometru augstumā, kur visapkārt bija vienīgi kailas klintis un sniegs; bez ziemas apģērba, medikamentiem un ar niecīgiem pārtikas krājumiem – saldumiem un dažām pudelēm vīna. Ūdeni izdevās iegūt, kausējot sniegu uz alumīnija gabaliem, bet pārtikas problēma samilza ar katru dienu. Drīz nelielie krājumi bija galā, un vienīgā iespēja izdzīvot bija – pārtikt no bojā gājušo biedru līķiem. Daudziem, to darot, šausminošās izjūtas palīdzēja pārvarēt asociācija ar Svētā vakarēdiena rituālu, tajā piesaukto Kristus miesas apēšanu. Pirmajās nedēļās tie, kuri spēja, aktīvi meklēja ceļu ārā no kalniem, taču pārliecinājās, ka tuvākajā apkaimē ir tikai klintis un ledāji, bet aukstums, retinātais gaiss un acis žilbinošais sniegs neļauj doties tālāk. Viņus, protams, meklēja, taču spoži baltais lidmašīnas korpuss praktiski nebija saskatāms no gaisa. Lidmašīnas raidītājs nedarbojās, bija vienīgi tranzistoruztvērējs, un vienpadsmitajā dienā pēc avārijas tas atnesa vēsti, ka meklēšana tiek pārtraukta. Vēl pēc nedēļas izdzīvojušos piemeklēja jauna nelaime – lidmašīnas korpusu apraka lavīna, nogalinot vēl astoņus cilvēkus. Cerības deva vienīgi tas, ka Dienvidu puslodē novembrī sākas pavasaris un siltāks laiks. Tomēr četri uzņēmīgākie, kuri devās meklēt palīdzību, jau pirmajā naktī gandrīz nosala, griezās atpakaļ un nolēma vēl nogaidīt. No sēdekļu pārvalkiem tika izgatavots kas līdzīgs lielam guļammaisam, kurā vairāki cilvēki varētu nakšņot. 12. decembrī – divus mēnešus pēc avārijas – trīs cilvēku grupa devās otrajā gājienā. Tikmēr bija miruši vēl trīs cilvēki. Sasniegusi tuvējo virsotni, trijotne atklāja, ka priekšā paveras tikai sniegoti kalni. Lai taupītu pārtiku, ceļu turpināja tikai divi – Nando Parrado un Roberto Kanesa. Viņi atrada kalnu upi, kas tos izveda ielejā, kur devītajā pārgājiena dienā viņi sastapa čīliešu ganu Serdžio Katalānu. Visbeidzot, 22. decembrī pie avarējušās lidmašīnas ieradās glābēji. No 45 cilvēkiem, kuri 72 dienas iepriekš bija izlidojuši no Mendosas, bija izdzīvojuši 16.  

1810. gada 12. oktobris, kad toreizējais Bavārijas kroņprincis Ludvigs Vitelsbahs Minhenē svinēja kāzas ar Saksijas-Hildburghauzenes hercoga meitu Terēzi, kļuva par aizsākumu vienai no pazīstamākajām Vācijas tradīcijām – t.s. „Oktoberfestam”. Tā nu katru gadu oktobrī Minhenē tiek lielos daudzumos dzerts alus no pamatīga izmēra kausiem.   1810. gada rudenī Minhenes galms gatavojās nozīmīgam notikumam – Bavārijas karaļa Maksimiliāna I dēls, kroņprincis Ludvigs grasījās apņemt par sievu Saksijas-Hildburghauzenes hercoga meitu, princesi Terēzi. Taisnību sakot, par karaļiem Bavārijas kūrfirsti bija kļuvuši tikai pavisam nesen, pateicoties visvarenā imperatora Napoleona Bonaparta labvēlībai. Austrijas Hābsburgi, kas kontrolēja situāciju Centrāleiropā iepriekšējā gadsimtā, to nekad nebūtu pieļāvuši, bet tagad te visu noteica mazais korsikānis, un Bavārijas Vitelsbahi bija viņa uzticami sabiedrotie, jauniegūto karaļu kroni atkalpodami ar līdzdalību imperatora militārajās kampaņās. Viens karš nupat kā bija beidzies, un kamēr brieda nākamais, bija laiks nosvinēt kārtīgas kāzas. Laulības notika 1810. gada 12. oktobrī. Vitelsbahiem izdevās saglabāt karaļu titulu arī pēc tam, kad Napoleons cieta galīgo sakāvi un beidza savas mūža gaitas tālā aizjūras salā. No viņu valdīšanas laika Bavārija mantojusi ne vienu vien izcilu muzeju un citu tūrisma objektu. Tomēr laikam gan spilgtākais elements Bavārijas zemes tēlā ir šī ikgadējā svētku tradīcija – „Oktoberfests”, kuru minhenieši pirmo reizi svinēja 1810. gada oktobrī, par godu sava nākamā karaļa laulībām. Toreiz karaļnams lēma, ka prinča kāzām jābūt īstiem tautas svētkiem, un tautai tā iepatīkas, ka svētkus Minhenē oktobra sākumā sāka svinēt katru gadu. Minhenieši pulcējās 42 hektārus lielā neapbūvētā teritorijā, kas par godu princesei Terēzei nodēvēta par Teresienwiese – burtiski tulkojot, „Terēzes pļavu”. Šeit tika dejots, tika spēlēti ķegļi un, protams, dzerts slavenais Bavārijas alus no kausiem, kuru tilpums ir vienāds ar seno dienvidvācu mērvienību Mass, tas ir aptuveni viens litrs. Un šī pēdējā svētku sastāvdaļa, proti – alus dzeršana, laika gaitā sāka „Oktoberfestā” dominēt, kas nav nekāds brīnums, ievērojot, ka Minhene taču ir Vācijas, un līdz ar to, domājams, arī visas pasaules alus darīšanas epicentrs. „Oktoberfestu” vairākkārt nācies atcelt karu un, aizpagājušajā gadsimtā, arī epidēmiju dēļ. Visilgākais pārtraukums iznāca 2. pasaules kara laikā. Arī pēckara gados amerikāņu okupācijas administrācija ļāva tirgot tikai alu, kurā alkohola sastāvs nepārsniedza 2%, un nekāds kārtīgais „fests” nesanāca. Bet 1949. gadā, nodibinoties Vācijas Federatīvajai Republikai, viss atgriezās vecajās sliedēs. 1950. gadā Minhenes mērs, izskanot salūta zalvei no divpadsmit lielgabaliem, svinīgi iedzina krānu pirmajai mucai, augšvācu valodā skaļi paziņojot: „O’zapft is!” Latviski tā ir lāgā netulkojama frāze, bet būtībā to arī nozīmē – muca tagad ir ar krāniņu. Mūsdienās „Oktoberfests” ir pats apmeklētākais līdzīgas ievirzes notikums pasaulē. 1999. gadā apmeklētāju skaits sasniedza jaunu rekordu – 6,5 miljonus. Šo masu ik dienas apkalpo 12,000 darbinieku, no kuriem vairāk nekā pusotrs tūkstotis ir slavenās viesmīles, kuras lavierē starp galdiem ar pieciem pilniem „Mass” katrā rokā. Vēl var piebilst, ka „Oktoberfests” nav nekāds tūristu pasākums: 70% no apmeklētājiem ir bavārieši, atlikušie 30% dalās apmēram uz pusēm starp iebraucējiem no pārējās Vācijas un no ārzemniekiem.  

1939. gada 11. oktobrī Savienoto Valstu prezidents Franklins Delano Rūzvelts saņēma vēstuli ar pasaulslavenā fiziķa, Nobela prēmijas laureāta Alberta Einšteina parakstu. Šai vēstulei ir tiešs sakars ar kodolieroču ēras aizsākumu pasaulē. 1939. gada 2. augustā Nobela prēmijas laureāts, fiziķis Alberts Einšteins, kurš tobrīd jau septīto gadu dzīvoja Amerikas Savienotajās Valstīs, parakstīja Amerikas prezidentam Franklinam Delano Rūzveltam adresētu vēstuli. Cita starpā tajā bija teikts: „Pēdējo mēnešu laikā ir gūti pierādījumi tam, ka pastāv iespēja radīt atomu kodolu ķēdes reakciju lielā urāna masā, kas radīs lielu enerģijas apjomu un lielu daudzumu jaunu rādija grupas elementu. Tagad šķiet gandrīz neapšaubāmi, ka šādu reakciju varēs panākt jau pašā tuvākajā nākotnē. Šis jaunais fenomens novedīs arī pie spridzekļu izgudrošanas, un ir domājams – gan ne tik droši kā iepriekš teiktais –, ka šādi var radīt jauna tipa ārkārtīgi jaudīgas bumbas. Viena vienīga šāda tipa bumba, laivā nogādāta un uzspridzināta ostā, visnotaļ spētu iznīcināt visu ostu un daļu no apkārtējās teritorijas. Tomēr ļoti ticams, ka šādas bumbas būs pārāk smagas, lai tās pārvadātu pa gaisu.” Šai pēdējā pieņēmumā vēstules autors, kā zināms, kļūdījās. Vēstījuma nozīmīgums liedza to uzticēt pasta dienestam, tāpēc par kurjeru tika izraudzīts amerikāņu izlūkdienesta konsultants, Lietuvā dzimušais ekonomists Aleksandrs Zahss. Taču tobrīd pasaulē sāka risināties dramatiski notikumi, septembra sākumā ar Vācijas uzbrukumu Polijai iesākās Otrais pasaules karš, un vēstule sasniedza prezidentu tikai 1939. gada 11. oktobrī. Vēstuli gan ir parakstījis Alberts Einšteins, taču teksta autors ir cits – tas ir Ungārijā dzimušais atomfiziķis Leo Scilards. Scilards ir viens no kodolfizikas pamatlicējiem – pirmais, kurš izteicis pieņēmumu par atomu kodolu ķēdes reakciju. Teksta līdzautori ir vēl divi citi zinātnieki – Edvards Tellers un Eižens Vīgners. Visiem trīs ir gandrīz identisks liktenis. Viņi visi dzimuši Ungārijas ebreju ģimenēs un pēc Pirmā pasaules kara pārcēlušies uz Vāciju – te, jaunajā Veimāras republikā, gan iespējas zinātniskajai darbībai plašākas, gan antisemītisms tobrīd jūtams mazāk nekā reģenta Horti pārvaldītajā Ungārijā. Tomēr jau dažus gadus vēlāk arī Vācijā situācija kļuva ebreju izcelsmes ļaudīm arvien neciešamāka, un, kā daudziem citiem, arī minētajiem trim nācās meklēt citu mītnes zemi. Galu galā viņi rada patvērumu Amerikas Savienotajās Valstīs. Scilards, Tellers un Vīgners visai labi saprata, uz ko varētu būt spējīgs Hitlers, ja viņa rokās nonāktu kodolieroči. Tomēr viņi nebija droši, ka tiks uzklausīti, un tāpēc lūdz parakstīt vēstuli vienai no lielākajām autoritātēm pasaules zinātnē – Albertam Einšteinam. Daudzi uzskata, ka šī 1939. gada vēstule ir aizsākums tā dēvētajam „Manhetenas projektam” – darbam pie amerikāņu atombumbas, kas galu galā arī vainagojas panākumiem, proti, 1945. gadā amerikāņu aviācija nometa kodolbumbas uz Japānas pilsētām Hirosimu un Nagasaki, vienā rāvienā nogalinot kādus 100 000 cilvēku. Pēc Alberta Einšteina nāves gan parādījās ziņas, ka viņš mūža beigās esot izteicis nožēlu, ka parakstījis vēstuli prezidentam Rūzveltam, tā it kā pamudinot Ameriku spert pirmo soli pretī Hirosimai. Tomēr 1939. gada vēstuli un konkrēto darbu sākumu kodolbumbas radīšanai 1942. gadā šķir visai ilgs laika sprīdis, un tajā prezidents Rūzvelts noteikti saņēma ne vienu vien signālu gan par Vācijā notiekošajiem darbiem pie kodolbumbas radīšanas, gan par nepieciešamību veikt attiecīgus pretpasākumus.

732. gadā pie Puatjē kaujā sastapās islāmticīgo arābu un franku armijas. Kā uzskata daži vēsturnieki, šī bija viena no nozīmīgākajām kaujām vēsturē, jo apturēja islāma invāziju kristīgajā Eiropā. Mūsu ēras 7. gadsimtā kristīgā pasaule citu pēc citas zaudēja savas teritorijas Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā. Kā svelmains tuksneša vējš tām cauri traucās arābu jātnieku armijas, aizslaucīdamas nebūtībā to, kas te vēl bija atlicis no Romas impērijas kādreizējas varenības. Un ātrie arābu kaujas zirgi un damascētā tērauda zobeni nebija vienīgais, kas palīdzēja viņiem uzvarēt, - ne mazāk svarīga bija ticība vienam dievam Allāham un Muhamedam, viņa pravietim. Tā apvienoja un deva pārliecības spēku karotājiem, tā izrādījās pievilcīga arī daudziem iekaroto zemju iedzīvotājiem, kuriem kristīgo Bizantijas imperatoru vara nebūt nebija mīļa. Sasnieguši Gibraltāra šaurumu, musulmaņi 8. gadsimta otrajā desmitgadē iebruka Ibērijas pussalā, sagrāva iekšēju juku novājināto Vestgotu karaļvalsti, un, sasnieguši Pirenejus, uzsāka iebrukumus tiem pāri - franku zemēs. Franku Merovingu karaļu vara tobrīd bija kļuvusi gluži nomināla, faktiskā noteikšana bija mažordomam, kura amats kopš 8. gadsimta sākuma bija mantojams un atradās ietekmīgās Pipinīdu dzimtas rokās. 732. gadā, kad pāri Prenejiem devās kārtējā musulmaņu armija Andalūzijas vietvalža Abd-al-Rahmāna al Ghafiki vadībā, mažordoma amatā bija Pipinīdu dinastijas atvase Kārlis, kurš jau pirms tam bija apliecinājis sevi kā krietns karavadonis, gan laužot nepakļāvīgo hercogu pretošanos, gan nostiprinot franku pozīcijas cīņās pret frīziem un sakšiem ziemeļos. Saracēņi, kā islāmticīgos dēvēja tālaika Eiropā, vispirms pamatīgi izlaupīja pusneatkarīgo Akvitānijas hercogisti. Abd-al-Rahmāns bija pieredzējis karavadonis, bet laikam nenovērtēja savu pretinieku, jo sastapšanās ar Kārļa spēkiem ceļā uz Tūras pilsētu arābiem bija pārsteigums. Izšķirošā kauja notika netālu no Puatjē 732. gada 10. oktobrī. Franki bija ieņēmuši pozīcijas mežainā pakalnā, kas krietni mazināja musulmaņu kavalērijas iespējas. Frankiem, ja ticam hroniku ziņām, kavalērijas nebija vispār, toties viņu kājnieki bija cīņās pieredzējuši un disciplinēti. Arābu un berberu jātnieki gan ielauzās franku rindās, bet tās izjaukt nespēja. Tad starp uzbrucējiem izpaudās vēsts, ka franku zemnieku milicija uzbrūkot arābu nometnei, kur savākts bagātīgs kara laupījums. Daudzi arābi metušies glābt mantu, izcēlies sajukums, Abd-al-Rahmāns devies atjaunot kārtību savā armijā, un šajā brīdī strauju pretuzbrukumu uzsākušie franki viņu ielenkuši un nogalinājuši. Tas arī izšķīris cīņas likteni. Mažordoms Kārlis pēc šīs uzvaras ieguva respektablo pievārdu Martels - Āmurs. Līdzšinējos gadsimtos Puatjē kauja Eiropā vērtēta kā ārkārtīgi nozīmīga. Ticis pat apgalvots: ja Kārlis Martels būtu cietis neveiksmi, Eiropa - un, domājams, lielākā daļa pasaules - šodien būtu islāmticīga. Citi pētnieki gan norāda, ka līdzīgi arābu iebrukumi pāri Pirenejiem notikuši gan pirms, gan pēc Puatjē kaujas, un ka milzīgā Omaijādu kalifu impērija tobrīd bija sasniegusi savas varas maksimumu, un sākās tās noriets. Tomēr pie Putajē Kārlis Martels lika pamatus savas dzimtas hegemonijai franku zemēs. Viņš bija de facto karalis, bet viņa dēls Pipins Īsais kļuva par pilntiesīgu monarhu. Viņš atņēma kroni pēdējam Merovingu karalim un aizsāka jaunu dinastiju, kura nesa Kārļa Martela vārdu, saukdamās par Karolingiem. Savukārt Kārļa Martela mazdēls Kārlis Lielais izveidoja Franku impēriju, kura lielā mērā noteica visas viduslaiku Eiropas tālāko likteni.

8. oktobrī dzimšanas dienu svin viena no ietekmīgākajām sievietēm Eiropā, pirmā sieviete Eiropas Komisijas prezidenta amatā, - Urzula fon der Leiena. Urzulas fon der Leienas dzimtas saknes meklējamas aristokrātu – grāfu un baronu ģimenēs, bet viņa pat ir daudzbērnu mamma, kura veidojusi veiksmīgu darba un politiķes karjeru, kā arī ar izdomātu vārdu slēpusies Londonā no teroristiem. Fon der Leienas tēvs bijis baronu pēctecis un tieši tāpēc Eiropas Komisijas prezidente ir ievērojamas daļas Vācijas kokvilnas industrijas biznesa mantiniece. Bet precējusies viņa ir ar medicīnas profesoru Heiko fon der Leienu, kurš, savukārt ir slavenas Švābijas grāfu dzimtas pēctecis. Starp citu fon der Leienas biogrāfija ir ne mazāk aizraujoša par aristokrātisko senču dzīves gājumu. Bet, nu par visu pēc kārtas. Līdz 13 gadu vecumam Urzula dzīvoja Briselē, kur viņas tēvs Ernsts Albrehts strādājis kā viens no pirmajiem Eiropas Savienības ierēdņiem, tiesa savā dzīvē Urzula dzīvojusi ne tikai Vācijā, bet arī Lielbritānijā un ASV. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas Vācijā Urzula studējusi ekonomiku. 19 gadu vecumā, kad Vācijas teroristu banda RAF draudēja viņas tēvam, tobrīd Lejassaksijas premjeram, ka nozags meitu, Urzulai nācās bēgt un slēpties. Urzula uz laiku pārtapa par Rozu Landsoni un devas bēgļu gaitās uz Lielbritāniju, kur ar svešu vārdu studēja Londonas Ekonomikas un politzinību skolā. Pēcāk, atgriezusies Vācijā, nu jau ar savu īsto vārdu pievērsusies medicīnas studijām, strādājusi Hanoveres ginekoloģiskajā klīnikā un ieguvusi medicīnas doktores grādu. Uzrula fon der Leiena ir mamma septiņiem bērniem. Kādu laiku padzīvojusi mājsaimnieces statusu, viņa iesaistījās politikā. Kā kristīgo demokrātu partijas biedre Lejassaksijā vispirms viņa kļuva par parlamenta deputāti, bet vēlāk jau par ministri. Un jāteic, ka uz politiskās skatuves Urzulu uzveda Angela Merkele un tad jau kāpnes veda augšup vien. Viņa bijusi ģimenes un jaunatnes lietu ministre, ieņēmusi nodarbinātības un sociālo lietu ministres amatu. Starp citu ne vienu reizi vien fon der Leiena amatā stājusies kā pirmā sieviete. Piemēram, viņa Vācijas vēsturē iegājusi kā pirmā sieviete, kura jebkad ieņēmusi Vācijas aizsardzības ministres amatu. Un diezgan loģiski, ka šādai dāmai līdzi seko skandāli. Būdama ģimenes un jaunatnes lietu ministre, viņa kļuva slavena ar bērnu pornogrāfijas iegrožošanas projektiem, kas paredzēja ierobežot seksa mājas lapu pieejamību. Šo lapu uzturētājiem, pēc Leienas domām, pirms satura atvēršanas vajag parādīt uzrakstu “stop”, lai lapas apmeklētājam ļautu apdomāties, vai tiešām vēlas skatīties pornogrāfiju. Šis fon der Leienas rosinātais lēmums izraisīja Vācijas vēsturē vislielāko parakstu vākšanas kampaņu. Neraugoties uz to, Bundestāgs pieņēma šo likumu, krietni apgrūtinot dzīvi pornolapu veidotājiem. Savukārt vēlāk viņa kā aizsardzības ministre tika vainota nepietiekamā armijas nodrošinājumā un līdzekļu izšķērdībā. Vēl pirms Urzulas von der Leienas nonākšanas Eiropas Komisijas priekšsēdētājas amatā, tika mēļots, ka tieši viņa varētu kļūt par Vācijas kancleres Merkeles pēcteci. Taču visas šīs runas bija vēl pirms, proti, vēl pirms 2019. gada decembra, kad Urzula fon der Leiena stājās Eiropas komisijas priekšsēdētājas amatā.

7. oktobris ir diena, kad 1930. gadā pasaulē nāca "mākslas milzis" un "glezniecības ģēnijs", jo tieši tādus epitetus mēdz izmantot, runājot par izcilo latviešu gleznotāju Borisu Bērziņu. Par Borisu Bērziņu teic, ka viņš esot bijis kā kaķis, kurš staigā, kur pašam patīk un neviens nevarējis māksliniekam norādīt, tieši, kas viņam būtu vai nebūtu jāglezno. Mākslinieks izmēģināja gandrīz visas iespējamās tehnikas: eļļas un akvareļa gleznojumus, kolāžu veidošanu, zīmuli, ogles, spalvas, tušas un pat lodīšu pildspalvas zīmējumus. Viņa radošais devums ir ļoti bagāts – mākslinieks radījis ap 342 gleznas, 293 zīmējumus, vairākus akvareļus, pasteļus un simtiem uzmetumu un skiču. Boriss Bērziņš bija viens no spilgtākajiem Latvijas 20. gadsimta otrās puses māksliniekiem, kurš atmiņā vēl daudziem saglabājies kā dzīves gudra un humora pilna, harizmātiska personība.  Rīgas puika Boriss bija Maskavas forštates bērns, kurš auga elektriķa, telefonista Augusta Bērziņa un krievu vecticībnieces Marijas ģimenē. Bērnība pagāja vienkāršā koka ēkā, kur kaimiņos mitinājās latvieši, latgaļi, krievi, poļi, ebreji un vācieši. Mazo Borisu vecāmāte, dievbijīga vecticībniece, ņēmusi līdzi uz dievkalpojumiem Grebenščikova baznīcā, kur zēnu ne tik daudz aizrāvis diezvkalpojums, cik dievnama interjers un svētbildes. Tēvs gan bija domājis, ka dēls kļūs par mūziķi, jo pats brīvajā laikā spēlējis ģitāru, tomēr, pamanījis, ka puikam patīk vērot, pārdomāt redzēto, piefiksējot to zīmējumos, tēvs sācis nest mājās mākslas grāmatas un žurnālus ar vecmeistaru reprodukcijām. Jaunais mākslinieks labprāt studējis bilžu albumus ar vecmeistaru reprodukcijām un sāka tās pārzīmēt, tā, piemēram sievietei krūtis viņš varēja uzgleznot kā Rubenss, apģērbu – kā Vermērs, tad vēl fonā iegleznot kaut ko no Monē. Tas viņam padevās viegli un brīvi. Tobrīd Boriss vēl nebija nolēmis kļūt par mākslinieku, tā bija tikai rotaļa, un arī ne zīmēt, ne gleznot zēnam neviens nemācīja. Mākslas izglītību viņš sākotnēji ieguva Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, pēcāk 1952. gadā iestājās Mākslas akadēmijā. Students Boriss Bērziņš bijis ļoti mērķtiecīgs un uz zināšanu apguvi vērsts, jo labi sapratis, ko nozīmē vecākiem, kas nebija turīgu ļaužu puikas skološana. Zīmīgi, ka Boriss Bērziņš jau kopš puikas gadiem pats bija drukns un apaļiem vaigiem un, iespējams, tieši tāpēc, pats dūšīgs būdams savos darbos attēlojis miesās kuplus un brangus ļaudis. Piemēram, viņa diplomdarbā “Plostnieki” bija attēlotas spēcīgu vīru muguras un lieli baļķi. Bērziņam patika kuplas formas un kad viņš bija pievērsies pirts tematikai un zīmēja kailas apaļīgas sievietes, daudzi bija pārsteigti un nespēja pieņemt, sakot, ka tās neatbilst nekādiem kritērijiem. Tikmēr pats mākslinieks nepakļāvās nekādām norādēm vai tendencēm, bet bija sava ceļa gājējs, kurš darīja to, kas atbilda viņa būtībai. Ir viedoklis, ka Bērziņš bijis visneatkarīgākais un arī talantīgākais sava laika mākslinieks. Un vēl Boriss Bērziņš esot bijis liels guļava, kurš modies vien ap diviem pēcpusdienā, tomēr, kad sācis strādāt, varējis paveikt pāris stundās to, ko citi, strādājot visu dienu.

1600. gada 6. oktobrī notika pirmā vēsturē zināmā operas izrāde: Francijas karaļa Anrī IV un Florences magnātu dzimtas atvases Marijas Mediči kāzu viesiem tika izrādīta Jakopo Peri „Eiridīke”. 1600. gada rudenī Eiropa posās spožām kāzu svinībām: Francijas karalis Anrī IV ņēma par sievu slavenās Florences magnātu Mediči dzimtas atvasi Mariju. Līgavai līdzi nāca patiesi karaliska pūra nauda, un arī svinības bija grandiozas. Viesiem piedāvāja dažādas izklaides, tai skaitā Mediči galma komponista Jakopo Peri darbu „Eiridīke”. Jau dažus gadus iepriekš Peri bija sacerējis pirmo līdzīgo darbu ar nosaukumu „Dafne”. Komponists pretendēja atgriezt dzīvē antīkā teātra tradīciju. Viss antīkais tā laika Itālijā bija aizrautīgas atdarināšanas objekts, taču, atšķirībā no antīkajiem vizuālās mākslas darbiem, senās Grieķijas un Romas skatuves darbi, saprotams, nebija saglabājušies, tāpēc maestro Peri rīkojās pēc izjūtas, apvienojot teorētisko priekšstatu par antīko skatuves mākslu ar sava laika mūzikas tradīciju. Izdevās tīri labi, un apmierinātie patroni pasūtīja nākamo, kā to nodēvēja, ‘opera’; lietojot daudzskaitlī latīņu vārdu ‘opus’ – „mākslas darbs” – un tādējādi uzsverot, ka te mākslas baudītājiem tiek piedāvāts ne viens vien muzikālais darbs, bet arī skatuviskais, aktieriskais, horeogrāfiskais. Tā nu 1600. gada 6. oktobrī spožo laulību viesi ieradās uz pirmo vēsturei zināmo operas pirmizrādi. Drīz vien opera pameta augstmaņu pilis un ieviesās arī publiskos teātros. Jakopo Peri jaunākais laikabiedrs Klaudio Monteverdi jau rakstīja arī vienkāršās tautas skatuvei. Līdz 18. gadsimta vidum Eiropas opermākslā toni noteica itālieši, sevišķi jau itāliešu libretisti. Viņu izkoptos žanra kanonus respektēja arī visi citi – piemēram, vācu komponists Georgs Frīdrihs Hendelis, kurš dzīvoja un rakstīja pamatā Anglijā. Izdabājot populārās publikas gaumei, operā ieviesās visdažādākie blakuselementi: plaši baleta numuri, intermēdijas, reizēm bija pat divi savstarpēji vāji saistīti sižeti – viens komisks, otrs traģisks. Var teikt, opera, sekojot rokoko stilam, kļuva arvien kruzuļotāka, un tai arvien grūtāk nācās elpot zem šo dekoratīvo papildinājumu nastas. Atpestīšana nāca no Alpu kalnu viņas puses. Vācu komponists Kristofs Vilibalds Gluks aicināja operu atpakaļ pie pirmsākumiem, pie „daiļas vienkāršības”, ar to saprotot mazāk dekoratīvisma un vairāk dramatisma gan mūzikā, gan libretu kompozīcijā. Tomēr 18. gadsimta operas spožākais veikums nepieder vis Glukam, bet gan viņa jaunākajam laikabiedram Volfgangam Amadejam Mocartam. Viņš nebija nepārprotams Gluka sekotājs, un viņa operu panākumus noteica ne tik daudz skatuviskā žanra tīrība, cik kūsājošais muzikālais ģēnijs. Un lai arī Mocartam nekādi nevar pārmest skatuviskās izjūtas trūkumu, viņš nereti tiek minēts kā arguments joprojām aktuālajā diskusijā par to, kas tad opera žanrā ir galvenais – muzikālā daile vai tomēr dramatiskais efekts.

1962. gada 5. oktobrī britu skaņu ierakstu tirgū parādījās singls, ar kuru debitēja kāda tobrīd mazpazīstama grupa no Liverpūles – "The Beatles". Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados Liverpūle, viens no Lielbritānijas tradicionālajiem industrijas centriem un aktīva osta, piedzīvoja ne tos labākos laikus. Pilsētā bija viens no augtākajiem bezdarba līmeņiem valstī, kas nozīmēja, ka tūkstošiem jaunu ļaužu nācās izmisīgi domāt, ko darīt pēc skolas beigšanas. Viena no iespējām bija – dibināt savu ansambli un spēlēt klubos. Šādai izvēlei iedvesmoja daudzie amerikāņu popmūzikas ieraksti, kurus Liverpūles padsmitniekiem pārveda viņu tēvi un vecākie brāļi, kuri strādāja uz kuģiem. Sešdesmito gadu sākumā Liverpūlē bija vairāk nekā trīs simti popa un roka ansambļu. Viens no tiem – grupa „The Beatles”, kuras kodolu veidoja Džons Lenons un Pols Makartnijs, kuri spēlēja kopā kopš 1957. gada; Džordžs Harisons pievienojās 1958. gada sākumā, bet 1960. viņi pieaicināja grupā arī bundzinieku Pītu Bestu. 1961. gada novembrī, kad skaņu ierakstu veikala īpašnieks un mūzikas producents Braiens Epsteins pirmo reizi dzirdēja „Bītlus” spēlējam klubā ar nosaukumu „Cavern” – „Ala” –, grupai jau bija zināma koncertu un arī ierakstu pieredze, tai skaitā regulāri spēlējot izbraukumos Hamburgā un ierakstoties kompānijā „Polydore Records” kā rokenrola dziedātāja Tonija Šeridana pavadošajai grupai. Ka vēlāk atcerējās Epsteins: „Man tūdaļ patika tas, ko es dzirdēju. Viņi bija svaigi, viņi bija patiesi, un viņos bija, kā man šķita, zvaigžņu kvalitāte.” Pirmā kompānija, kam Epsteins piedāvāja „Bītlus” – „Decca Records” – pēc noklausīšanās paziņoja, ka „ģitāru ansambļi iziet no modes” un „„Bītliem” nav nākotnes šovbiznesā”. Tālredzīgāka izrādījās kompānija EMI un producents Džordžs Mārtins, piedāvājot izlaist grupas singlu ar EMI piederošo „Parlophone Records” firmas zīmi. Ieraksti notika EMI studijā Ebīroudā, Londonā, 1962. gada otrajā pusē. Tiesa, līdz ar to „Bītli” bija nonākuši mūzikas industrijas „dzirnavās”, un tas prasīja zināmus upurus. Par tādu kļuva grupas tābrīža bundzinieks Pīts Bests, kura spēle nepārliecināja producentu Mārtinu. Bestu palūdza aiziet, un viņa vietā pie bungām sēdās Ringo Stārs. Sākotnēji producents bija iecerējis, ka „Bītli” debitēs ar Miča Mjurreja dziesmu „How Do You Do It?”, bet tā nu puiši nebija ar mieru. Viņi paziņoja, ka vienkārši nevar atgriezties Liverpūlē, startējuši ar svešu gabalu. Par laimi, Mārtins atkal bija gana tālredzīgs, un par „Bītlu” pirmā singla galveno dziesmu kļuva „Love Me Do”. Dziesmu Makartnijs bija sacerējis vēl kā piecpadsmitgadīgs puika, bastodams no stundām, bet vēlāk apstrādājis kopīgi ar Lenonu. Kā atzinās Mārtins, viņam palīdzējusi izšķirties Lenona kolorītā mutes harmoniku spēle. Mazā vinila diska otrā pusē bija vēl viens agrīnais „Bītlu” hits – „P.S. I Love You”. Lielbritānijas skaņu ierakstu tirgū singls parādījās 1962. gada 5. oktobrī.

1883. gadā 4. oktobrī starp Parīzi un Stambulu sāka kursēt "Austrumu ekspresis". Šis vilciena maršruts ir apvīts mītiem un nostāstiem. Leģendām apvītais "Austrumu ekspresis" savas gaitas sāka 1883. gadā, taču par to runas pavīdēja jau 1865. gadā. Tolaik kāds slavena beļģu baņķiera dēls vārdā Džordžs Nagelmakers izteica domu par vilcienu, kas šķērsotu teju visu Eiropu pa nepārtrauktām dzelzceļa sliedēm 2000 kilometru garumā. Apceļojot Ameriku un izpētot tur dzelzceļa infrastruktūru un vilcienus, kuru interjers līdzinājās braucošai viesnīcai, jaunais biznesmenis mājās atgriezās apņēmības pilns. Pēc neskaitāmām finansiālām grūtībām, neveiksmīgiem mēģinājumiem vilcienu iedarbināt un vairākām pārrunām ar citu valstu dzelzceļa uzņēmumiem, 1883. gadā dzelzs monstrs bija gatavs ceļam. Tolaik vilciens devās no Parīzes līdz Konstantinopolei jeb mūsdienu Stambulai, bet nosaukumu guva no mediju virsrakstiem, kas to skaļi dēvēja par “Austrumu ekspresi” tā maršruta dēļ. 1883. gada 4. oktobrī “Austrumu ekspresis” devās savā pirmajā formālajā braucienā, kurā brauca žurnālisti un citas tobrīd ietekmīgas personas, kas pēcāk krāšņi aprakstīja vilciena luksusu, skaistumu un ērto iekārtojumu. Savukārt jau 10. oktobrī vilciens devās pirmajā nopietnajā braucienā: no Parīzes stacijas līdz Stambulas stacijai vilciens tika 80 stundās. Brauciens “Austrumu ekspresī” nekad nav bijis vienkārši pārvietošanās. Tas bijis īpašs baudpilns piedzīvojums nevis tūristiem, bet īsteniem ceļotājiem, kā magnēts piesaistot gan sava laika bagātākos un ietekmīgākos cilvēkus, gan arī noderot par patvērumu pārdrošākajiem avantūristiem un vajātiem noziedzniekiem. Austrumu ekspreša intriģējoši skandalozā slava cauri laikiem devusi vielu apmēram 400 detektīvfilmām un 50 piedzīvojumu kinolentēm. 1929. gadā vilciena sastāvs ar vagonu nr. 3309 neredzētu sniega vētru dēļ desmit dienas iestrēga netālu no Stambulas. Atmiņas par šo skandalozo notikumu savulaik pamudināja detektīvu karalieni Agatu Kristi radīt romānu “Slepkavība Austrumu ekspresī”.  “Austrumu ekspresis” bija īsts art deco laikmeta stila un elegances iemiesojums – visus ar greznu samtu un izsmalcinātiem kokgriezumiem izrotātos un Luija XIV stilā mēbelētos vagonus greznoja Renē Lalika stikla vitrāžas. Katram pasažierim pienācās savs personiskais pavadonis, kurš brauciena laikā izpildīja vai visas viņa iegribas. Kupejās bija izlietne ar aukstu un karstu ūdeni – tiem laikiem neredzēts komforts. “Austrumu ekspresī” bija trīs restorānvagoni, savukārt bāra vagons ir vieta, kur klasiskajā filmā “Romas brīvdienas” Gregorija Peka varonis piedāvā Odrijai Hepbernai izdzert viņas pirmo “Margaritu”. Vladimirs Nabokovs šeit rakstījis uzmetumus savam romānam “Lolita”. Bet pasaulē slavenākā spiedze Mata Hari tikusies ar saviem pielūdzējiem. Līdz ar gaisa satiksmes attīstību Austrumu ekspresim piekritēju kļuva aizvien mazāk, turklāt tā ekspluatācijas izmaksas bija astronomiski kāpušas. 1977. gada 19. maijā tas devās savā pēdējā reisā, taču stāsts par sapņu vilcienu ar to vēl nebeidzas. Leģendu no aizmirstības vēstures ēnām paglāba amerikāņu miljonārs Džeimss Šērvuds, kurš “Sotheby’s” izsolē Montekarlo nopirka divus vilciena vagonus. Bija nepieciešami vēl 16 miljoni dolāru, lai četru gadu laikā pa visu Eiropu izdotos savākt vēl 35 oriģinālos vagonus. Leģendārais “Austrumu ekspresis” joprojām no marta līdz novembrim ceļo pa dažādām Eiropas valstīm. Mūsdienās populārākais tā maršruts ir Londona –Venēcija, un pasažieriem tajā jāievēro īpaši etiķetes noteikumi, kas, piemēram, nepieļauj parādīšanos sabiedrībā džinsos. Bet par Austrumu ekspreša ziedu laikiem, bez šaubām, uzskatāmi 20. gadsimta 20. - 30.gadi. 

Šodien paiet 150 gadi, kopš 1867. gada 3. oktobrī dzimis viens no spilgtākajiem latviešu dzejniekiem, jaunu ceļu gājējs mūsu literatūrā – Eduards Veidenbaums. „Viss ir joks, par visu smejies!” „Kā gulbji balti padebeši iet…” „Mosties, mosties reiz, svabadais gars!” „Iedzer brāli, ātrām kājām mūža dienas projām skrien!” Nav daudz latviešu dzejnieku, kuriem piederētu tāds daudzums hrestomātisku rindu, un, domājams, neviena cita, kuram šādu rindu proporcija pret kopējo literāro mantojumu būtu tik augsta kā Eduardam Veidenbaumam. Savā negarajā mūžā šis tieslietu students paguva radīt nepilnu simtu dzejoļu, no kuriem viņa dzīves laikā nekas netika publicēts. Taču dzeja, kuru laikabiedri iepazina vien pēc autora aiziešanas mūžībā, bija ne tikai negaidīti novatoriska sava laika latviešu literatūras kopainai, bet saglabājusi savu estētisko iedarbīgumu arī šodien, kad atzīmējam jau 150. gadadienu kopš Eduarda Veidenbauma dzimšanas. Viņš nācis pasaulē Priekuļu pagasta Glāzniekos, saimnieku Jēkaba un Mārietas Veidenbaumu ģimenē 1867. gada 21. septembrī pēc vecā jeb 3. oktobrī pēc jaunā stila. No vienas puses, Eduarda Veidenbauma dzīves ceļš ir savam laikam tipisks: latviešu zemniekiem tolaik joprojām bija kuplas ģimenes, dzimtas īpašumu un saimnieka godu mantoja vecākais dēls; šajā gadījumā tas bija Eduarda brālis Kārlis Veidenbaums. Jaunākos dēlus vecāki centās pēc iespējas skolot, tā nodrošinot viņu nākotni. Par laimi Veidenbaumi, kuru dzimta jau paaudzi iepriekš kā viena no pirmajām Vidzemē bija iepirkusi mājas īpašumā, bija gana turīgi, lai Eduards varētu tikt ne vien apriņķa skolā un ģimnāzijā Rīgā, bet arī Tērbatas universitātē. Tiesa, tik liela šī rocība arī nebija, lai jauneklim nodrošinātu bezrūpīgu eksistenci. Nācās taupīt gan uz pārtikas, gan apģērba rēķina, kas, savienojumā ar neizbēgamo stresu, dragāja jaunā cilvēka veselību. Tā nu dilonis – laikmeta „standartdiagnoze” – aprāva dzejnieka mūžu 24 gadu vecumā. Taču šī pāragrā aiziešana tikai vēl grodāk izceļ Veidenbauma personības neordināro mērogu, kas īsajā mūžā ļāva iemīt tik paliekamas pēdas latviešu literatūrā. Viņa literārie paraugi meklējami nevis tobrīd vēl ļoti pieticīgajā latviešu dzejas ainavā, bet gan pasaules literatūras virsotnēs – Horācijs, Šillers, Heine. Viņš ir pirmais mūsu dzejā, kurš neizjuta vajadzību savas dzejas patosu „pa tiešo” pieslēgt kādam no lielajiem idejiskajiem un estētiskajiem ģeneratoriem: Bībelei, Apgaismības dižgariem, pat ne tautas gara mantu pūram. Pirmais, kura poētiskās domas fokusā ir suverēna, pašvērtīga indivīda konfrontācija ar īstenību. Pirmais, kurš tik būtiski tver dzīvības, nāves un dzīves jēgas jautājumus, tik drosmīgi izgaismo sociālās un ētiskās vainas, par kurām tolaik literatūra runāja pusbalsī, cariskā režīma policejiskuma un sabiedrības konvenciju dēļ. Arī, triviālākām tēmām pievērsies, Veidenbaums saglabā poētiskās redzes asumu, valdzinošu pašironiju un īstumu. Tāpēc viņa tekstus, tāpat kā pirms simts gadiem, arī šodien zina no galvas, atdarina pirmajos poētiskajos mēģinājumos un komponē.  

60. gadu pirmajā pusē krievu kinomākslā un literatūrā ienāca jauns spilgts talants: režisors, aktieris un prozaiķis Vasīlijs Šukšins. Visu viņa daiļradi caurstrāvoja spilgts patiesums, kas nevarēja atstāt vienaldzīgu. Diemžēl talantīgajam radītājam bija lemts īss mūžs – Vasīlijs Šukšins mira 45 gadu vecumā 1974. gada 2. oktobrī. 1974. gadā Dienvidkrievijā, Kļetskas ciemā pie Donas, notika vērienīga filmēšana. Režisors Sergejs Bondarčuks uzņēma savu monumentālo darbu „Viņi cīnījās par dzimteni” – padomju literatūras korifeja Mihaila Šolohova romāna ekranizāciju. Kareivja Lopahina lomā filmējās Vasīlijs Šukšins – pats tobrīd jau viens no atzītākajiem padomju kinorežisoriem. Nu jau kādu gadu skatītāji visā Padomju Savienībā un arī aiz tās robežām līdzpārdzivoja galvenā varoņa Jegora Prokudina traģiskajam liktenim filmā „Irbenājs sarkanais” – izcilākajā Šukšina kinolentē, kuru viņš ne tikai režisēja, bet pats arī rakstīja scenāriju un tēloja tajā galveno lomu. Filma bija atnesusi Šukšinam milzu popularitāti. Kā atceras cits Bondarčuka aktieru komandas dalībnieks Jurijs Ņikuļins, pie tvaikoņa „Donava”, uz kura filmēšanas laikā dzīvojuši aktieri, mēgušas piestāt laivas un baržas ar vienkāršiem zvejniekiem un strādniekiem – sak’, esam dzirdējuši, ka te uzturas Šukšins, vai nevaram ar viņu sastapties. Un saukuši režisoru līdzi krastā, cienājuši ar zivju zupu un stāstījuši par savu dzīvi. Citus nav aicinājuši, tieši Šukšinam viņi gribējuši pastāstīt par savu padomju dzīves īstenību; acīmredzot jau tāpēc, ka ar visu savu līdzšinējo daiļradi – gan režisora, gan aktiera, gan rakstnieka – Šukšins kā neviens cits apliecināja, ka jūt un pazīst šo dzīvi tā, kā var just un pazīt tikai tas, kurš pats no tās izaudzis un joprojām tajā stingri sakņojas. Vasīlijs Šukšins dzimis Altajā, krievu zemnieku ģimenē, un viņa biogrāfija atbilst gandrīz perfektam padomju formācijas cilvēka modelim. Gandrīz tāpēc, jo biogrāfijā ir arī traips – nākamajam režisoram bija četri gadi, kad 1933. gadā viņa tēvu Makaru Šukšinu piespiedu kolektivizācijas akciju ietvaros arestēja un nošāva. Vasīliju uzaudzināja māte Marija Šukšina, viņš pabeidza septiņas pamatskolas klases un iestājās autotehnikumā, to gan drīz pameta. Strādāja kolhozā, pēc tam par atslēdznieku vairākās rūpnīcās, dienēja flotē, un pēc demobilizācijas kā eksterns nokārtoja vidusskolas eksāmenus un 1954. gadā iestājās Vissavienības Kinomākslas institūtā Maskavā, režisora Mihaila Romma meistarklasē. Paralēli kinorežijas apguvei filmējies kā aktieris un mēģinājās arī prozā, 1963. gadā iznāca viņa pirmā grāmata „Lauku iedzīvotāji”, bet nākamajā – 1964. gadā uz ekrāniem iznāca debijas filma „Dzīvo tāds puisis”. Parādījās un saņēma Venēcijas kinofestivāla galveno balvu „Svētā Marka Zelta lauvu”. Filmēties pie Bondarčuka Šukšins piekrita pirmām kārtām tāpēc, lai apgūtu masu skatu inscenēšanas pieredzi savai nākamajai lielajai iecerei. Jau vismaz desmit gadus režisors plānoja uzņemt vēsturisku kinodarbu par krievu dumpinieku Stepanu Razinu, un nu beidzot kompetentās padomju kultūras instances bija atļāvušas realizēt šo ieceri; Maskavā jau notika sagatavošanās darbi. No Donas zvejnieku piedāvātās zivju zupas un sarunām Šukšins, ja vien varējis, nekad neesot atteicies. No neiztrūkstoši piedāvātā vodkas malka gan; toties smēķējis daudz, vienu cigareti „Šipka” pēc otras – aromātisku, stipru bulgāru tabaku. Bet filmēšanas laikā neizbēgamajos aktieru burziņos Šukšins neesot piedalījies – gājis uz savu kajīti un rakstījis; bieži līdz vēlai naktij. No rīta bijis atkal formā – „iedarbinājis” sevi ar tasi stipras šķīstošās kafijas. Aktieris Georgijs Burkovs parasti no rītiem uzņēmies pienākumu pamodināt īsas stundas gulējušo kolēģi. Ļoti iespējams, tieši viņš 1974. gada 2. oktobra rītā atrada Vasīliju Šukšinu viņa kajītes guļvietā mirušu. Sirds bija apstājusies miegā.

1. oktobris ir dzimšanas diena Bonijai Pārkerei, kuras vārds viens pats iespējams neko neizsaka. Bet liekot kopā Boniju ar Klaidu, top skaidrs, ka runa ir pasaulē zināmāko gangsterpāri. Izdzirdot vārdus Bonija un Klaids, šķiet, ikviens labi zina, ka runa ir par slavenāko gangsteru pāri pasaules vēsturē – proti, par Boniju Pārkeri un Klaudu Barovu, kuri laika posmā no 1932. līdz 1934. gadam Lielās depresijas ziedu laikos no sīkiem zagļiem kļuva par pasaulslaveniem banku laupītājiem un slepkavām. Bet, kā tieši Bonija Pārkere kļuva par gangsteri? Iespējams, pie vainas tēva nāve, kas mainīja rāmi rimto Pārkeru ģimenes ritējumu. Bonija Pārkere pasauli ieraudzīja 1910.gada pirmajā oktobrī Rovenā, kas ir Teksasā, Amerikas savienotajās valstīs. Gaišmatainā un zilacainā Bonija bija otrais bērns Pārkeru ģimenē. Savas trīs atvases nabadzīgais mūrnieks līdz ar sievu šuvēju Emmu varēja puslīdz labi uzturēt, dzīvojot nelielajā lauksaimniecības pilsētiņā ar 600 iedzīvotājiem. Meitēns auga kristīgā garā un jau kopš agras bērnības kopā ar vecākiem apmeklēja Rovenas baptistu draudzes pasākumus, un nekas neliecināja, ka, sasniedzot jaunības gadus, šis eņģelītis kļūs par sabiedrības ienaidnieci, turklāt meitenei jau kopš bērnu dienām bijušas paniskas bailes no ieročiem. Liktenīgs pavērsies Bonijas dzīvē bija tēva aiziešana viņsaulē, kad meitenei četru gadu vecumā kopā ar ģimeni nācās pārcelties uz Dalasas priekšpilsētu, kur ikdienas gaitās noziedzība bija klātesoša. Skolas gaitas Bonija Pārkere uzsāka sešu gadu vecumā un jau drīz vien pierādīja, ka ir spējīga skolniece. Viņas stiprā puse bijusi rakstīšana, īpaši pareizrakstība, publiskā runa un parādījās arī aktiermeistarības dotības. Smalkā, graciozā un nenoliedzami pievilcīgā Bonija sapņoja kļūt par aktrisi. Pusaudzes gados Bonija sāka pastiprināti piesaistīt puišu uzmanību un arī pašas domas pārņēma stiprais dzimums, rezultātā, neilgi pirms savas sešpadsmitās dzimšanas Bonija apprecējās ar savu klasesbiedru Roju Torntonu. Diemžēl šī nebija laimīga laulība, Torntons fiziski iespaidojis jauno sievu, kā arī viņam par laupīšanu piesprieda piecus gadus cietumā. Bonija pārcēlās pie vecmāmiņas, ar savu vīru vairs nekad neredzējās, bet oficiāli gan šī savienība nekad netika šķirta. Bonija nebija atmetusi sapni par aktrises karjeru, bet, sākoties Lielajai depresijai, sapnis nepiepildījās, turklāt viņa iepazinās ar Klaidu Barovu, kurš mainīja domas par sapņiem un dzīve iegriezās pavisam citā virzienā. Abu tikšanās esot bijis kaut kas maģisks un to droši var saukt par mīlu no pirmā acu uzmetiena. Klaids savukārt bērnībā bijis kluss, kautrīgs zēns un sapņoja kļūt par mūziķi, bet, pateicoties vecākā brāļa ietekmei, bija nostājies uz automašīnu zādzības un bruņotu laupīšanu takas. Meitene bija iemīlējusies un, kad pašā attiecību sākumā Klaids nonāca cietumā, tieši mīļotā viņam piegādāja revolveri, lai viņš varētu īstenot bēgšanu no ieslodzījuma. Tiesa, viņu notvēra un izlaida tikai pēc soda izciešanas, turklāt pirmo slepkavību Klaids izdarīja ieslodzījumā. Bonija pacietīgi gaidīja mīļoto iznākam no cietuma un pēcāk abi kļuva par gangsteru tandēmu, kas aplaupīja bankas un uzņēmumus. Bonija labi saprata, ka viņas izvēlētajam ceļam ir tikai viens iznākums – nāve. Tomēr būt par noziedznieci viņai patika būt daudz labāk, nekā viesmīles dzīve. Divus gadus gangsterpārim izdevās nenotvertiem pastrādāt virkni noziegumu, kas padarīja viņus par slavenākajiem noziedzniekiem Amerikā. Nācija ar neatslābstošu interesi sekoja līdzi viņu "piedzīvojumiem", un dzeltenā prese nesnauda – viņi saviem lasītājiem piedāvāja ne tikai objektīvus faktus, bet tos krietni vien piepušķoja, tādējādi radot, iespējams, romantiskāko bandītu tēlu pasaules vēsturē. Kamēr daļa sabiedrības gluži vai juta līdzi vajātajam pārītim, Bonija un Klaids siroja pa valsti, aplaupot benzīntankus, mazus veikaliņus un dažas bankas un arī nogalinot. Tiek lēsts, ka uz mīlētāju sirdsapziņas ir vismaz 13 slepkavības, bet divi no upuriem bijuši policisti. Abus noziedzniekus nogalināja FIB aģenti 1934. gadā, kad Bonijai bija vien 24 gadi.

1955. gada 30. septembrī autoavārijā Kalifornijā iet bojā amerikāņu aktieris Džeimss Dīns. Kaut arī viņš bija tikai 24 gadus vecs un piedalījies tikai dažās filmās, Dīns jau bija kļuvis par kulta tēlu kinoindustrijā. 1955. gada 30. septembrī Kalifornijā, ASV, autoavārijā gāja bojā pagājušā gadsimta 50. gadu jauniešu elks un viens no Holivudas vīrišķās pievilcības simboliem Džeimss Dīns. Viņš bija tikai 24 gadu vecs un bija paspējis piedalīties vien astoņās filmās, no kurām tikai trijās bija nozīmīgās lomās. Taču tika pat pie divām "Oskara" nominācijām un kļuvis par popkultūras ikonu. Tieši viņš bijis teiciena “Dzīvo ātri, mirsti jauns” autors un liktenīgi, ka viņam vajadzēja tikai dažas lomas, lai iegūtu kulta aktiera statusu. Ievērojamākās filmas ar Džeimsa Dīna piedalīšanos ir “Uz austrumiem no paradīzes”, “Dumpinieks bez iemesla”, “Gigants”. Liktenīgajā pievakarē aktieris, kurš aizrāvās arī ar dalību autosacīkstēs, devās izbraukumā nesen iegādātajā sporta “Porsche 550 Spyder”. Zīmīgi, ka auto viņš tiešām bija iegādājies vien deviņas dienas pirms liktenīgā brauciena. Būdams kaislīgs sacīkšu auto piekritējs un braucējs, Džeimss Dīns allaž bija lūkojies pēc jaunāka, labākā un ātrākā braucamā. Starp citu Dīns uz šī auto bija palūdzis māksliniekam izveidot uzrakstu “Mazais bastards”, kas bija viena no viņa paša bērnības iesaukām. Filmu kompānija, zinot aktiera kaisli pret ātrumu un mīlestību uz sacīkstēm, lai izvairītos no traumām, kas varētu kaitēt viņa pamatnodarbei, bija kategoriski noliegusi aktierim piedalīties ātruma sacensībās. No tās informācijas, kas ir apkopota, izriet, ka Dīns tik tiešām paklausīja filmu studijas vēlmēm un atturējās no sacīkstēm līdz filmas, kura kā vēlāk izrādījās būs viņa pēdējā, filmēšana beigām. Tiklīdz filmēšana bija galā, Dīns laiku netērējot pieteicās nedēļas nogales sacīkstēm, kas norisinājās Salinasā, Kalifornijā. Tā bija paredzēta brīvības garšai nolemta nedēļas nogale, bet diemžēl Džemss Dīns sacīkstēs tā arī neieradās. Pa ceļam uz turieni, notika liktenīgais negadījums, kas paņēma viņa dzīvību. Liktenīgajā 30. septembra vakarā kopā ar aktieri brauca automehāniķis, kas gatavoja Dīna braucamo gaidāmajām sacensībām. Jau krēsloja, bet “Porsche” brauca bez iedegtiem lukturiem. Iespējams, liktenīgi. Vienā no krustojumiem notika sadursme ar pretīmbraucošu auto. Dīnu triecienā izmeta no šofera krēsla, un viņš nomira no traumām 10 minūtes vēlāk. Gan mehāniķis, gan otra auto vadītājs guva tikai ievainojumus. Jau vēlāk tika aprēķināts, ka ātrums sadursmes brīdī bijis ne lielāks par 88 km/h. Lai nu kā, viņš mira, darot to, ko mīlēja visvairāk. Un te, protams, ir vieta spekulācijām un diskusijām par to, ka nāve aktieri padarīja vēl populārāku nekā viņš bija pirms tam un padarīja viņu par vienu no Holivudas leģendārākajām un traģiskākajām zvaigznēm. Bet 2019. gadā kino pasauli aplidoja ziņa, ka Džeimss Dīns atgriežas uz kino ekrāniem. “Atrast Džeku” atgriezīsies uz ekrāniem, tiesa, tas notika pateicoties jaunajām tehnoloģijām. Aktiera līdzdalība filmā veidota ar īpašas datorgrafikas palīdzību, izmantojot reālus filmu kadrus un fotogrāfijas. Tikmēr filmu studija izplatīja paziņojumu, ka jūtas pagodināta par aktiera ģimenes atbalstu un sola rūpēties, lai viņa kā viena no leģendārākajām kinozvaigznēm līdz pat mūsdienām mantojums tiktu saglabāts neskarts. Ģimene savukārt to uztver kā Džeimsa Dīna filmu, kurā viņš nepaspēja nofilmēties.

1982. gada 29. septembrī Čikāgā un tās apkārtnē septiņi cilvēki mira pēc tam, kad bija lietojuši saindētu tailenolu. Tā bija mērķtiecīga indēšana, kam nebija sakara ar zāļu ražošanas procesu. 1982. gada 29. septembra rītausmā divpadsmitgadīgā Mērija Kellermane no Elkgrovvilidžas, kas atrodas Čikāgas pievārtē, pamodināja savus vecākus, sūdzēdamās par sāpošu kaklu un iesnām. Vecāki iedeva bērnam tailenola kapsulu no nesen iegādāta iepakojuma. Pēc kādas stundas viņi atrada meiteni pakritušu viņas istabā uz grīdas. Izsauktā ātrā palīdzība nogādāja Mēriju slimnīcā, taču tur atlika vien konstatēt viņas nāvi. Tajā pašā dienā Čikāgas priekšpilsētā Ārlingtonheitsā radinieki atrada uz grīdas pakritušu 27 gadus veco pasta darbinieku Adamu Jānusu, kurš nomira drīz pēc nogādāšanas slimnīcā. Radi tai pašā vakarā sapulcējās viņa mājās, kur Adama brālis un viņa līgava, lai atbrīvotos no galvassāpēm, katrs iedzēra pa kapsulai tailenola no virtuvē atrastās pudelītes. Drīz pēc tam abi sabruka uz grīdas, tika nogādāt slimnīcā, kur, par spīti ārstu pūlēm, nomira. Tajā pašā dienā Čikāgas apkaimē notika vēl trīs citi līdzīgi nāves gadījumi. Versija, ka pie minētajiem gadījumiem varētu būt vainojams saindēts tailenols, vispirms izskanēja privātā sarunā starp diviem ugunsdzēsējiem – Filipu Kapitelli no Ārlingtonheitsas un Ričardu Keivortu no Elkgrovvilidžas. Kapitelli piezvanīja ātrās palīdzības mediķiem, tie savukārt – policijai. Visai drīz gan mirušo asinīs, gan viņu iegādātajās tailenola kapsulās tika atklāta nāvējoša inde – cianīds – devā, kas daudzkārt pārsniedza letālo. Oktobra pirmajās dienās tailenols pazuda no zāļu tirgotavu plauktiem, savukārt presē parādījās ziņas par saindētiem medikamentiem un arī policija veica plašu iedzīvotāju apziņošanas kampaņu. Slimnīcās un ātrās palīdzības dienestā visā Amerikā vērsās tūkstošiem cilvēku, kuriem šķita, ka viņi saindējušies ar tailenolu. Tās gan izrādījās iedomas – bez piecām liktenīgajām tika atrastas vēl trīs saindētas pudeles, kuru saturu to pircēji, par laimi, nebija paspējuši lietot. Tomēr sākotnēji šķita, ka indēšanai būs vēl viens upuris – tailenola zīmols. Šis kompānijas „Johnson & Johnson” biznesa stūrakmens tagad visiem asociējās ar nāvi – neko sliktāku kāda medikamenta reputācijai nevar pat iedomāties. Tailenolu glāba „Johnson & Johnson” mērķtiecīgā rīcība, bez vilcināšanās informējot visus zāļu tirgotājus, mediķus un arī sabiedrību, un izņemot no apgrozības tailenola preparātus apmēram 125 miljonu dolāru vērtībā. Daudz ko izšķīra tas, ka izmeklēšana drīz noskaidroja: kapsulas nav saindētas kādā no kompānijas rūpnīcām. Noziedznieks aiznesis tailenola iepakojumus no veikala, saindējis kapsulas, tad atnesis saindēto atpakaļ. Nozieguma aina bija skaidra, taču noziedznieku atrast tā arī nav izdevies. Apsūdzēts tika kāds Džeimss Ljūiss, kurš nosūtīja „Johnson & Johnson” vēstuli, pieprasot miljonu un draudot, ka citādi indēšana turpināšoties. Tomēr policijai neizdevās atrast pierādījumus tam, ka viņš tiešām ir „Čikāgas tailenola indētājs”. Ljūiss nosēdēja trīspadsmit gadus par šantāžu; izmeklēšana joprojām turpinās.

1939. gada 28. septembrī Staļina un Hitlera režīmi, kopīgi iznīcinājuši Poliju, noslēdza jaunu līgumu – „Par draudzību un robežām”. Tas turpināja Molotova–Ribentropa pakta iesākto, jau konkrētāk iezīmējot arī agresoru turpmākos plānus. 1939. gada 23. augustā tika parakstīts Molotova-Ribentropa pakts, un nedēļu vēlāk ar Vācijas uzbrukumu Polijai sākās Otrais pasaules karš. Sarkanā armija, kā zināms, septembra vidū iebruka Polijā no austrumiem, un 22. septembrī notika bēdīgi slavenā Vermahta un Sarkanarmijas daļu kopīgā parāde Brestļitovskā, kuru pieņēma ģenerālis Guderians un kombrigs Krivošeins. Mēneša laikā spēcīgākā Austrumeiropas valsts, kas līdz tam bija kalpojusi kā aizsargbarjera starp diviem hiperagresīvajiem režīmiem, bija iznīcināta. Jau netālā nākotnē tas noveda pie jauna postoša kara jau starp abiem tābrīža sabiedrotajiem, taču pagaidām boļševiku un nacistu attiecībās valdīja īsts medusmēnesis, un vācu ārlietu resora šefs fon Ribentrops jau atkal lidoja uz Maskavu, kur 1939. gada 28. septembrī tika parakstīts jauns līgums – „Par draudzību un robežām”. „PSRS un Vācijas valdības pēc bijušās Polijas valsts sabrukuma uzlūko kā tikai un vienīgi savu uzdevumu atjaunot mieru un kārtību šajā teritorijā un nodrošināt tur dzīvojošām tautām mierīgu pastāvēšanu, kas atbilstu to nacionālajām īpatnībām,” tā teikts līguma preambulā. Agresoru traktējumā Polijas valsts „sabrukums” šķiet kā kaut kas pats par sevi noticis; zemtekstā pati šīs valsts pastāvēšana tiek uzlūkota kā vēsturisks pārpratums. Arī tas, kādu „nacionālajām īpatnībām atbilstošu attīstību” iekarotās teritorijas tautām bija nesuši jaunie kungi, ir vispārzināms: Polijas teritorijā tobrīd notika pirmo ebreju geto organizēšana un pilnā sparā darbojās vācu „einzacgrupas”, mērķtiecīgās apšaušanas akcijās iznīcinot poļu nācijas eliti – tūkstošiem politiķu, ierēdņu, augstskolu mācībspēku, žurnālistu, radošo profesiju pārstāvju un citu. Līdzīgs nācijas elites izkaušanas raksturs bija arī slepkavošanas akcijām, kuras padomju režīms gatavoja tā rokās kritušajiem poļu kadru un rezerves virsniekiem. Tos padomju pusē palikušos, kuri savas turības, amata vai sabiedriskās darbības dēļ bija izpelnījušies buržuja, kulaka vai sociāli bīstama elementa statusu, tuvākā vai tālākā perspektīvā gaidīja deportācijas uz ieslodzījuma vietām Padomjzemes plašumos. Tāpat kā 23. augusta līgums, arī šis neiztika bez slepenajiem pielikumiem. Sevišķi daiļrunīgs ir pakta otrais pielikums: „1939. gada 23. augustā parakstītais Slepenais papildu protokols labojams tā 1. punktā, atspoguļojot faktu, ka Lietuvas teritorija ir pārgājusi PSRS interešu sfērā, kamēr, no otras puses, Ļubļinas voivodiste un daļa Varšavas voivodistes pārgājušas Vācijas interešu sfērā. Tiklīdz PSRS valdība būs veikusi īpašos pasākumus Lietuvas teritorijā savu interešu aizsardzībai, esošā Vācijas–Lietuvas robeža ir labojama tādējādi, lai Lietuvas teritorija, kas atrodas dienvidrietumos no līgumam pievienotajā kartē iezīmētās līnijas, tiktu nodota Vācijai.”  Mūsdienās nevienam nav nekādu šaubu par to, kas domāts ar „īpašajiem pasākumiem” Lietuvas, tobrīd vēl suverēnas, ar Padomju Savienību neuzbrukšanas līgumu noslēgušas valsts teritorijā, kuru staļiniskais režīms jau bez aiztures dala ar savu tā brīža sabiedroto – nacistiem. Kā vizuāls komentārs tekstam var kalpot tajā piesauktā karte: uz tās uzšņāptais Josifa Staļina paraksts noslēdzas ar enerģisku švīku, kas kā līks zobena cirtiens stiepjas pāri Austrumeiropai. Attēlā: Rbentropa un Molotova tikšanās Berlīnē 1940. gadā.

1605. gada 27. septembrī pie Salaspils – toreiz dēvētas par Kirhholmu – notika viena no jauno laiku nozīmīgākajām kaujām: Polijas-Lietuvas karaspēks tajā svinēja uzvaru pār zviedriem. 1600. gadā Polijas karalis Sigizmunds Vaza uzsāka karu pret Zviedriju. Vēl gadu iepriekš viņš bija arī Zviedrijas karalis, bet, būdams pārliecināts katolis, nespēja noturēties protestantiskās valsts tronī. Tagad viņš gribēja vismaz atņemt jaunajam zviedru karalim Kārlim IX Igaunijas ziemeļdaļu, kuru Zviedrija savulaik bija ieguvusi saskaņā ar savienības līgumu, kas tika slēgts, Sigizmundam kļūstot par abu valstu monarhu. Šļahtiči, kuriem tolaik bija noteicošais vārds Polijas politikā, bija gatavi karali atbalstīt. Varēja cerēt, ka karadarbība aprobežosies ar Ziemeļigauniju, būs īsa un poļiem uzvarām vainagota – galu galā Polijas-Lietuvas armija pēdējos 100 gados nebija cietusi nevienu nopietnu sakāvi, un iedzīvotāju skaita ziņā Sigizmunda valsts desmit reizes pārspēja Kārļa IX Zviedriju. Tomēr bravūrīgie urāpatrioti nebija ņēmuši vērā vairākus apstākļus. Pirmkārt, liela daļa Polijas spēku bija saistīta valsts dienvidos, kur tā jau ilgstoši stīvējas ar turku sultānu un Austrijas ķeizaru par ietekmi Moldāvijā un Transilvānijā. Otrkārt, Zviedrija, atšķirībā no Polijas-Lietuvas, bija centralizēta valsts ar labi nostādītu obligātās karaklausības sistēmu, tāpēc spēja mobilizēties karam daudz ātrāk. Pie tam pēdējā laikā Zviedrija bija pastiprināti gatavojusies karam, tās regulārā armija bija labi apmācīta un motivēta. Tā nu, poļiem par lielu pārsteigumu, viņiem ne tikvien neizdevās ātri iesviest zviedrus Somu līcī, bet jau visai drīz bija jādomā, kā noturēt Vidzemi un Rīgu. 1605. gadā, kad karš ar mainīgiem panākumiem bija risinājies jau piecus gadus, zviedri sāka plašu uzbrukumu un aplenca Rīgu. Aplencējus komandēja pats karalis Kārlis IX. Viņa rīcībā šeit bija vairāk nekā 10 000 pīķnešu un musketieru, kādi 3000 jātnieku – tā sauktie reiteri, bruņoti ar zobeniem un šaujamieročiem, – un 11 lielgabali. Poļu spēku komandieris Lietuvā hetmanis Hodkevičs ar steigu komplektēja armiju, bet viņam izdevās savākt tikai 1300 kājnieku, 2500 jātnieku un 5 lielgabalus. Tiesa, lielākā daļa poļu kavalērijas bija slavenie „spārnotie huzāri” – pīķiem bruņoti jātnieki, kuru segliem aizmugurē piestiprināta spārniem līdzīga konstrukcija. Šīs kavalērijas triecienu bija grūti izturēt jebkurai armijai. Pie tam šajā gadījumā pareizāk būtu runāt par lietuviešu huzāriem, jo lielākā daļa viņu nāca no Lietuvas un, kā vēsta hronikas, kaujā devušies, saukdami lietuviski: „Mušk!” – „Sit!” jeb „Sadod!”. Ar šādu armiju hetmanis Hodkevičs 1605. gada 27. septembrī ieradās pie Kirhholmas, tagad mums zināmas kā Salaspils. Kārlis IX ar lielāko daļu savu spēku devās viņam pretī. Zviedru pārsvars bija apmēram 1:3, pie tam poļu kājniekus, kas lielāko tiesu bija tā sauktie haiduki, drīzāk paramilitāras daļas, nekādi nevarēja salīdzināt ar labi apmācīto zviedru infantēriju. Hodkevičs lika uz savu vienīgo trumpi – huzāriem, kurus komandēja Jans Pavels Sapieha. Aprēķins izrādījās pareizs. Huzāru trieciens vispirms apstādināja uzbrukumā soļojošos zviedru kājniekus, bet kad Kārlis sūtīja pretuzbrukumā reiterus, huzāru brāzmainais uzbrukums atsvieda tos atpakaļ un uztrieca virsū pašu kājniekiem. Zviedru rindas pajuka, un viņi metās bēgt. Huzāri auļoja pakaļ un – „Mušk! Mušk!” – laida darbā pīķus. Kaujas liktenis bija izšķirts pusstundā, Kārlis IX zaudējis turpat vai pusi no savas armijas, kamēr Hodkeviča rindās krituši vien kādi pāris simti. Pēc kaujas zviedri bija spiesti pārtraukt Rīgas aplenkšanu, bet savu spožo uzvaru poļiem tā arī neizdevās izmantot tās pašas tūļīgās militārās sistēmas dēļ. Attēlā: Lietuvas lielhetmanis Hodkevičs (centrā) pēc uzvaras Salaspils kaujā. (J.Suholdovskis, 1858.)

Planētas liktenis „mazā cilvēka” rokās – šādi varētu raksturot situāciju 1983. gada 26. septembra pirmajās stundās, kad padomju pretraķešu aizsardzības brīdinājuma sistēma signalizēja par amerikāņu kodoluzbrukumu, un situāciju dažās minūtēs nācās izvērtēt komandcentra dežurantam apakšpulkvedim Petrovam. Pagājušā gadsimta 80. gadu sākums iezīmēja krasu saspīlējuma pieaugumu Savienoto Valstu un Padomju Savienības attiecībās. 1979. gadā Padomju armija iebruka Afganistānā. 1981. gadā par Savienoto Valstu prezidentu kļuva Ronalds Reigans, kurš atteicās no viņa priekšgājēju īstenotās starptautiskā saspīlējuma mazināšanas politikas un mērķtiecīgi kāpināja bruņošanās sacensību, pamatoti cerēdams, ka Padomju Savienības ekonomika šo slodzi neizturēs. 1982. gada novembrī savas šīs zemes gaitas noslēdza ilggadīgais ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs, un viņa vietā stājās bijušais Valsts drošības komitejas vadītājs Jurijs Andropovs (attēlā). Būdams jaunāks un enerģiskāks par senilo priekšgājēju, Andropovs tai pat laikā, iespējams, bija pat vēl konsekventāks savā nepatikā un aizdomīgumā pret amerikāņiem. Kritiskai robežai spriedze pietuvojās 1983. gada septembrī, kura pirmajā dienā padomju iznīcinātājs notrieca PSRS gaisa telpā ielidojušo Dienvidkorejas pasažieru lidmašīnu, nogalinot 269 cilvēkus. Nepilnu mēnesi vēlāk notika incidents, kas varēja beigties ar kodolkaru. Naktī uz 1983. gada 26. septembri padomju pretgaisa aizsardzības spēku apakšpulkvedis Staņislavs Petrovs bija norīkots dežūrēt pretraķešu aizsardzības komandcentrā "Serpuhovo-15" apmēram 100 kilometru attālumā no Maskavas. Centrs ar zemes mākslīgajiem pavadoņiem novēroja Amerikas teritoriju, lai brīdinātu gadījumā, ja no tur esošajām bāzēm tiktu palaistas ballistiskās kodolraķetes. Un tonakt sistēma izziņoja trauksmi - iegaudojās sirēna, brīdinājuma ekrānos sāka mirgot uzraksts "????" - "STARTS". Dators ziņoja, ka no vienas no amerikāņu bāzēm palaista raķete. Pēc brīža sekoja paziņojums par otras, trešās, ceturtās raķetes startu. Sistēmas pārbaude kļūdas neatklāja. Atlika vien secināt - sākas! Apakšpulkvedim Petrovam bija jāizšķiras - vai nu nosūtīt tālāk sistēmas sniegto informāciju, vai arī ziņot par to kā par kļūdu. Pirmajā gadījumā informācija praktiski nekavējoties nonāktu pie ģenerālsekretāra Andropova, kuram, no miega uzrautam, dažās minūtēs būtu jāizvērtē, vai dot atbildes triecienu. Kāds varētu būt viņa lēmums? Ir pētnieki, kuri uzskata, ka Padomjzemes vadonis varēja arī nospiest "sarkano pogu". Staņislavs Petrovs nebija novērošanas centra pastāvīgais dežurants - viņa pamatdarbs bija datu analīze. Šurp viņu, tāpat kā kolēģus, komandēja apmēram reizi mēnesī, tā sacīt - lai nezaudē asumu. Domājams, tieši analītiķa prāts ļāva apakšpulkvedim pāris trīs minūtēs, kuras bija viņa rīcībā, izdomāt, ka dažu raķešu palaišana no vienas atsevišķas bāzes nekādi neatbilst kodoluzbrukuma standartiem, ka dators - tā ir tikai mašīna, kurā iespējamas tehniskas kļūmes, un ka tas, kurš viņa ziņojumu saņems, var nepagūt vai negribēt to visu apsvērt. Tā nu Staņislavs Petrovs paziņoja, ka sistēma izziņojusi viltus trauksmi. Kā atklājās vēlāk, pavadoņa devēji šādi varēja reaģēt uz mākoņu atstarotu saules gaismu. Apakšpulkveža spēja kritiski novērtēt gan datorsistēmas, gan padomju administrācijas sistēmas funkcionalitāti tonakt, iespējams, glāba pasauli no kodolkatastrofas.

1991. gada 24. septembrī izdots ietekmīgais grupas "Nirvana" albums "Nevermind". 1991. gada 24. septembris ir zīmīgs datums rokmūzikas vēsturē. Tieši šajā dienā pie klausītājiem nonāca jaunas grupas “Nirvana” otrais albums “Nevermind”, kas acumirklī neiedomājamos slavas augstumos pacēla ne tikai pašu Sietlas trijotni – Kurtu Kobeinu, Kristu Novoseliku un Deivu Grolu, bet veselu žanru rokmūzikā, atstājot neizdzēšanas sekas deviņdesmito gadu populārajā kultūrā un ietekmi, kas jūtama arī šodien. Albuma panākumus jau bija iesildījis 1991. gada 10. septembrī izdotais dziesmas “Smells Like Teen Spirit” singls. Savukārt 13. septembrī, kas 1991. gadā bija piektdiena, notika albuma noklausīšanās ballīte lūgtajiem viesiem – medijiem un mūzikas industrijas pārstāvjiem. Ballīte izvērtās mežonīga – mētāšanās ar ēdienu, daudz alkohola un izpūsts ugunsdzēšamais aparāts. Viss beidzās ar to, ka kluba ārā sviedējs aiz durvim izlika pašus ballītes vaininiekus. Tikmēr “Nevermind” izdevēji neloloja lielas cerības par jaunā albuma panākumiem, tomēr velti, jo tā uzvaras gājiens bija vienkārši žilbinošs. Tas bija kaut kas vairāk nekā pirmās pozīcijas pārdotāko albumu topos - “Nevermind” atstāja ietekmi uz vairākām paaudzēm, mainot, kā modi, tā koncertu dzīvi. Dažādi avoti vēsta, ka legāli pārdoto albuma kopiju skaits pārsniedz 25 miljonus, atsevišķi norāda, ka tas sasniedzot pat 30 miljonus. Taču, ņemot vērā tobrīd plaukstošo mūzikas pirātismu un tehnoloģiju attīstību, reālais daudzums pavairoto “Nevermind” kopiju ir daudz lielāks. 1999. gadā ASV ierakstu industrijas asociācija tam piešķīra dimanta statusu. Un vēl “Nevermind” ar savu otro albumu mūzikas vēsturē iegājuši arī kā popmūzikas karaļa Maikla Džeksona gāzēji. Albums "Billboard" pārdotāko albumu topā ieņēma pirmo vietu, pārraujot Džeksona tobrīd grandiozos panākumus un no augstākās pozīcijas izstumjot viņa astoto studijas albumu “Dangerous”.Starp citu, “Nevermind” nebija pirmais iecerētais grupas “Nirvana” otrā albuma nosaukums. Kurts Kobeins bija ieplānojis albumu nosaukt “Sheep” (Aita), tādējādi paužot attieksmi pret sabiedrības konformismu. Kobeins bija slavens ar plānošanu uz papīra un savām piezīmju grāmatiņām, kas bija pilnas ar idejām un zīmējumiem par iespējamajiem albumiem. Tieši tur parādās topošā otrā albuma nosaukums “Sheep”. To apliecina arī basģitārists Novoseliks, sakot, ka viņi bijuši lieli ciniķi, izvēloties šādu nosaukumu. Tomēr vēlāk tas atmests, un izvēlēts mums labi zināmais “Nevermind”. Vēl tikpat zīmīgs kā albuma saturs, ir tā vāciņš. Spensers Eldens šobrīd ir pieaudzis vīrietis, tomēr viņš uz mūžu paliks ““Nirvana” baby”, jo viņa zīdaiņa vecuma kailfoto uz albuma “Nevermind” vāciņa ir redzējuši miljoni rokmūzikas cienītāju visa pasaulē. Fotogrāfa Kērka Vedla fotogrāfija ar kailo, peldošo mazuli un dolāra banknoti baseinā ir viens no 90. gadu ikoniskajiem attēliem, sava laikmeta viena no spilgtākajām zīmēm. Tiesa, ir stāsts, ka fotogrāfs vispirms esot uzņēmis bildes versiju ar meitenīti, taču ierakstu kompānijas “DGC Records” pārstāvji uzstājuši, ka ir vajadzīgs “krāniņš”. Tomēr nu slavenā fotogrāfija kļuvusi par strīdus objektu, un taisnību tiesas ceļā nolēmis meklēt bildītē redzamais, nu jau trīsdesmitgadnieks Spensers Eldens, sakot, ka “Tā ir bērnu pornogrāfija”. Vīrietis, kurš bildes tapšanas brīdī bija četrus mēnešu vecs, lūdz atlīdzināt vismaz 150 000 dolāru lielu naudas summu par to, ka viņa “patiesā identitāte un vārds ir mūžīgi saistīti ar komerciālu seksuālu izmantošanu”. Turklāt Eldens apgalvo, ka viņa vecāki nekad nav devuši rakstveida atļautu izmantot viņa fotogrāfiju uz albuma vāka un par foto izmantošanu viņiem nav samaksāts.

1939. gada septembrī nacistiskā Vācija un staļiniskā Padomju Savienība kopīgi iznīcināja Polijas neatkarību. Kā simboliska abu agresoru brāļošanās uz saplosītās kaimiņvalsts drupām bija kopīgā abu armiju parāde Brestļitovskas cietoksnī 1939. gada 22. septembrī. 1939. gada 1. septembrī nacistiskā Vācija uzsāka iebrukumu Polijā. Nav nekādu šaubu, ka šo karu Hitlera režīms uzdrīkstējās sākt tikai pēc tam, kad bija vienojies par ietekmes sfēru sadalīšanu ar staļinisko Padomju Savienību. Ka abi totalitārie režīmi rīkojas saskaņoti, iznīcinot Polijas neatkarību, kļuva acīmredzams 17. septembrī, kad Polijā no austrumiem iebruka Sarkanā armija. Polijas bruņotie spēki tobrīd jau bija praktiski sagrauti, vācu vienības ielauzušās dziļi poļu teritorijā. Vistālāk uz austrumiem atradās ģenerāļa Heinca Guderiana 19. tanku korpuss, kas, uzbrūkot no toreizējās Austrumprūsijas un apejot Varšavu no ziemeļaustrumiem, 14. septembrī sasniedza Brestļitovskas pilsētu un cietoksni, respektīvi, tagadējo Brestu Baltkrievijā. Cietoksnis pēc tā laika militārajiem standartiem bija krietni novecojusi fortifikācijas būve, tomēr ģenerāļa Konstantija Plisovska komandētais poļu garnizons to aizstāvēja pret vācu pārspēku trīs dienas, pēc tam izlaužoties dienvidrietumu virzienā. Līdz ar Brestļitovskas ieņemšanu vācu spēki bija iespiedušies tajā Polijas daļā, kura, saskaņā ar Molotova-Ribentropa pakta slepeno protokolu, bija atvēlēta Padomju Savienībai. Attiecīgi, kad 20. septembrī Brestļitovskai no austrumiem pietuvojās Sarkanās armijas 29. tanku brigāde komandiera Semjona Krivošeina vadībā, notika sarunas par pilsētas un cietokšņa nodošanu padomju rokās. Tā tika nolikta uz 22. septembri, pie tam bija paredzēts, ka vācu un padomju vienības ceremonijas laikā maršēs kopīgā parādē. Vēlāk gan Krivošeins lūdza šo scenāriju mainīt tādējādi, ka maršēs tikai vācieši, savukārt sarkanarmieši, izvietojušies parādes maršrutā, salutēs ar karogiem. Savās atmiņās Krivošeins raksta, ka esot bažījies, vai viņa vienības, kas tikko bija veikušas strauju pārgājienu cauri Polijas austrumdaļai, neizskatīsies pagurušas līdzās vāciešiem, kas bija vairākas dienas baudījuši atpūtu. Iespējams gan, ka padomju komandiera lēmumam bija arī citi motīvi, proti, nevēlēšanās tik klaji demonstrēt draudzību ar režīmu, kas līdz gluži nesenam laikam Padomju Savienībā bija uzskatīts par darbaļaužu valsts ļaunāko ienaidnieku. Šā vai tā, bet 1939. gada 22. septembrī Brestļitovskas nodošanas ceremonija noritēja draudzīgā atmosfērā, kombrigam Krivošeinam un ģenerālim Guderianam plecu pie pleca noskatoties garām maršējošajās Vermahta vienībās, pārlidojošajos Luftwaffe iznīcinātājos, sekojošajā nacistu reiha karoga nolaišanā un padomju karoga pacelšanā. Abi komandieri laipni sarunājās – franču valodā, kuru abi prata. Savulaik vēstures literatūrā, t.sk. krievu autoru darbos, minēts, ka līdzīgas parādes notikušas arī šur tur citur uz vācu un padomju sfēru robežas – Bjalistokā, Pinskā, Grodņā, Ļvovā. Šobrīd gan Krievijas oficiālā historiogrāfija to kategoriski noliedz, uzstājot, ka neesot saglabājušās nekādas liecības. Bet parādi Brestļitovskā, lai kā gribētos, par nebijušu padarīt nevar – ir saglabājušās fotogrāfijas un hronikai Deutsche Wochenschau filmētie kadri. Šī ceremonija vietā, kuru vēl pirms dažām dienām bija aizstāvējuši neatkarīgās Polijas kareivji, bija simbolisks divu totalitāro agresoru triumfa mirklis, kuram jau drīzā nākotnē sekoja nežēlīgs abu tābrīža sabiedroto savstarpējs slaktiņš.

1217. gada 21. septembrī netālu no Vīlandes norisinājās izšķiroša kauja starp Zobenbrāļu ordeņa karaspēku un virsaiša Lembita vadītājiem igauņiem. Krustneši svinēja uzvaru. Latvijas vēsturē kauja iezīmīga ar to, ka tajā krita viens no spilgtākajiem agro viduslaiku vēstures personāžiem – lībiešu vadonis Kaupo. Ap 1208. gadu krustneši Baltijā, nostiprinājušies lībiešu zemēs Daugavas un Gaujas lejtecē un pakļāvuši savai ietekmei arī lielu daļu latgaļu zemju šo upju baseinā, pavērsa savas ekspansijas triecienu uz ziemeļiem, uz igauņu zemēm. Karagājienos uz igauņu dienvidu novadiem, Ugauniju un Sakalu, aizrautīgi piedalījās arī jaunkristītie lībieši un latgaļi, kuriem savstarpēja sirošana un apkarošanās ar igauņiem bija izsenis ierasta. Savukārt igauņu ciltis nebūt nebija vienotas, un kamēr Ugaunija un Sakala saņēma pirmo triecienu, zemes tālāk uz ziemeļiem nebūt nesteidzās palīgā. Tikai 1217. gadā Sakalas igauņu vadonim Lembitam izdevās sapulcināt armiju no gandrīz visiem novadiem. Savu atbalstu igauņiem bija solījis arī Novgorodas kņazs Mstislavs, taču tā arī neieradās. Savukārt Rīgā un Cēsīs par draudošajām briesmām uzzināja ātri, un pret igauņiem devās zobenbrāļu bruņinieku un no Eiropas iebraukušo krustnešu armija, kuru vadīja ordeņmestrs Folkvins un bīskaps Bernhards no Lipes, un kurai pievienojās arī latgaļu un lībiešu kontingenti. Lībiešus, kā daudzkārt tolaik, vadīja vāciešiem uzticamais virsaitis Kaupo. Abi karaspēki sastapās netālu no Vīlandes Svētā Mateja dienā jeb Matīsos – 1217. gada 21. septembrī. Visizsmeļošākās ziņas par Sv. Mateja dienas kauju savā hronikā sniedz Livonijas Indriķis. Ja ticam viņa vēstītajam, igauņiem bija divkāršs pārsvars – viņu bijis 6000 pret 3000 iebrucēju. Tomēr izšķirošā izrādījusies vācu kara prasme – viņu kontingents sagrāvis igauņu centru, un tad arī igauņu labais flangs, pret kuru cīnījušies latgaļi, atkāpies. Vienīgi igauņu kreisajam flangam izdevies piespiest bēgt krustnešu sabiedrotos lībiešus, taču, pat nonākuši uzbrūkošajiem vāciešiem flangā un aizmugurē, šie igauņi nav spējuši mainīt kaujas iznākumu – tā beigusies ar krustnešu uzvaru. Igauņu vadonis Lembits un vairāki citi virsaiši kaujā krituši. Vairākas vēlākās hronikas min Svētā Mateja dienas kauju kā izšķirošu, pēc kuras visa Dienvidigaunija nonākusi Rīgas krustnešu varā. Un vēl Livonijas Indriķis raksta: „Bet Kaupo, kam ar šķēpu bija caurdurti abi sāni, ticīgi atcerējās tā Kunga ciešanas, saņēma tā Kunga miesas sakramentus un, patiesi atzīdams kristīgo ticību, izlaida garu, pirms tam sadalījis savu īpašumu visām Līvzemē esošajām baznīcām. Un viņa miesa tika sadedzināta, kauli aizvesti uz Līvzemi un apglabāti Kubeselē.” Tā savas šīs zemes gaitas beidza Kaupo – viena no spilgtākajām un arī pretrunīgāk vērtētajām personībām Livonijas krusta karu vēsturē. Vērtējumu amplitūda ir visplašākā: no nodevēja, kas, personisku varas ambīciju vadīts, kalpojis savu ciltsbrāļu paverdzinātājiem, līdz tālredzīgam politiķim, kurš apzinājies, ka Baltijas zemes neizbēgami nonāks vai nu Rietumeiropas katoļu, vai Krievzemes pareizticības civilizācijas sfērā, un veltījis savu mūžu rietumnieciskajai izvēlei. Patiesība droši vien ir kaut kur pa vidu. Noteikti ir zināms tas, ka 1203. gadā Kaupo kā vienīgais no tā laika Baltijas cilšu aristokrātijas ceļojis uz Romu un ticies ar pāvestu Innocentu III. Tāpat no Livonijas Indriķa vēstītā izriet, ka savas dzīves atlikušos gadus pēc šī brauciena Kaupo pavadījis, pastāvīgi karodams, – gan par varu paša novadā, gan par jaunās ticības izplatīšanu kaimiņu zemēs. Tas viss liecina par spēcīgu, neordināru personību.

Vietā, kur tagad atrodas Akmens tilts, bijis gan plostu, gan pontonu tilts, tāpat bijusi pat iecere zem Daugavas izbūvēt tuneli, tomēr 1955. gadā iepretim Grēcinieku ielai Vecrīgā sāka būvēt tagadējo Akmens tiltu. Lai arī tilta būvniecību pabeidza 1956. gada 20. septembrī, satiksmei to atklāja pēc - 1957. gadā. Toreiz to sauca Oktobra tilts, un ar šādu nosaukumu tilts lepojās līdz 1992. gadam, kad tā nosaukumu mainīja uz Akmens tilts. Tilta svinīgā atklāšana notika 1957. gada 21. jūlijā ar nosaukumu Oktobra tilts, par godu 1917. gada Oktobra revolūcijas gadadienai. Lentīti pārgrieza Latvijas kompartijas centrālkomitejas pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš. Tilts ir 503, 12 m garš un 27 m plats ar 20 m braucamo daļu automašīnām divās joslās un tramvaja sliežu klātni. Tilta malās ir 3,5 metru platas gājēju ietves, kuru margas ir rotātas ar ornamentiem. Būvi projektēja Maskavas Specializētajā tērauda konstrukciju projektēšanas institūtā. Projekta autori ir inženieris Popovs un arhitekts Jakovļevs. Metāla tilta laidumu konstruēja Pārdaugavas pusē un tad pamazām virzīja uz dzelzsbetona balstiem. Metāla konstrukcijas kopējais svars ir ap 3500 tonnu. Balstu pāļi tika iegremdēti 26 m dziļumā. Granīta apšuvumu tilta balstiem veda no Ukrainas. Labā krasta pusē sākumā bija paredzēts paceļams posms kuģniecības nodrošināšanai, taču visā tilta izmantošanas laikā padomju okupācijas gados tas tā arī nekad netika lietots. Lai arī tagad tilts tiek saukts par Akmens, faktiski tā laidums ir nevis akmens, bet nepārtraukta metāla sija. Tilts veidots uz bijušā Pontontilta ass, pār kuru jau vēsturiski bija izveidojusies un nostabilizējusies satiksmes plūsma starp abiem Daugavas krastiem. Ja atskatās tālākā pagātnē, jau 18. gadsimtā te bijis plostu tilts, pa ko varēja pārvietoties vasarās no aprīļa līdz novembrim, bet, Daugavai aizsalstot, to novāca un tad cilvēki gāja pa ledu. Tā kā Rīga tolaik bija ļoti moderna un liela pilsēta, ar laiku šis modelis ļaudis vairs neapmierināja, un 1887. gadā pilsētas dome izskatīja vairākus scenārijus Daugavas šķērsošanai, tostarp iespējamo tuneļa būvniecību. Lai arī tuneļa projekta īstenošana nav bijusi daudz dārgāka par tiltu un ļautu ērtāk pārvietoties kuģiem, ekspluatācijas izmaksas, piemēram, diennakts apgaismojums 19. gadsimta otrajā pusē, tomēr bija pārāk lielas, tāpēc izšķīrās par labu tiltam. Tā nu šajā vietā tika uzcelts 35 pontonu tilts ar peldvietu pa vidu. Ieejas maksa peldētavā bijusi vien dažas kapeikas. Tur atradušies arī koka zviļņi – tie bija paredzēti tiem, kas pēc ūdens procedūrām vēlējās pagozēties saules staros. Bet ūdens upē bijis gana tīrs, lai peldētos. Interesanti, ka gājēji tiltu izmantoja bez maksas, pārējiem par nokļūšanu otrā Daugavas krastā esot nācies maksāt. 1976. gadā tolaik vēl Oktobra tiltam izbūvēja tagadējā estakāžu sistēma. 1992. gada jūnijā tiltu ar Rīgas pašvaldības deputātu lēmumu pārdēvēja par Akmens tiltu. Vēl pēc dažiem gadiem atklājās, ka tiltam nepieciešams kapitālais remonts, jo padomju laikā bija atjaunots tikai brauktuves klājums. Remontdarbus sāka 1998. un pabeidza 2003. gadā.

Latvijā 17. septembris iegājis vēsturē ar to, ka 1284. gadā pirmo reizi rakstītajos avotos pieminēta Aizputes pils, kas arī uzcelta ap šo laiku. Tā atrodas Tebras kreisajā krastā un tika celta, lai aizsargātu tirdzniecības ceļu no Rīgas uz Prūsiju. 9. gadsimtā tagadējās Aizputes vietā kurši uzcēla Beidas pili, no kuras pārvaldīja Aizputes pilsnovadu. 13. gadsimtā Aizpute atradās kuršu zemes Bandavas sastāvā, kuru pakļāva Livonijas ordenis un jau 1248. gadā ordeņa mestrs Dītrihs fon Groningens licis celt Aizputes mūra pili. Tāpēc par Aizputes pilsētas dibināšanas gadu pieņemts uzskatīt 1248. gadu. Aizputes pils celta Tebras kreisajā krastā pie Livonijas – Prūsijas lielceļa, vietā, kur šobrīd Aizputē ir Liepājas iela. Tā būvēta kā kastelas tipa mūra pils ar stūra torni un koka ēkām pagalmā. Un kā jau katrai sevi cienošai pilij, arī Aizputes pilij esot sava teika, kas vēsta, ka no bruņinieku pils Aizputē pa ezera, baznīcas klostera apakšu gājusi iemūrēta velve. Klosterī bijušas durvis, pa kurām varējuši ieiet velvē. Aizputes kalna baznīcā bijusi eja uz pilskalnu. Zem baznīcas līķkambarī gulējuši bruņinieki ar sievām. Remontējot baznīcu, strādnieki pacēluši kādam zārkam vāku. Tur gulējis cilvēks ar paceltu roku. Otrā zārkā gulējusi kundze, kurai klāt bijusi grāmata ar uzrakstu: "Lai Dievs sargā to cilvēku, kas man pieskarsies." 14. gadsimta vidū viduslejasvācu valodā pili sauca Vrundenborgh – Draugu pils. Būve joprojām bija ar lielu pagalmu, ko ietvēra kvadrātveida aizsargmūris, bet tam klāt bija piebūvēti dzīvojamie korpusi. Pagalmā varēja novietot ceļotāju pajūgus, bet ziņnešu zirgi naktsmājas atrada mūru iekšpusē iebūvētajos staļļos. 1341. gada rudenī Aizputes pilī uzglabātas vairāk nekā 40 tonnas labības, kas bija ievākta kā nodevas no pilsnovada zemniekiem. Rakstos minēti nodevu maksātāji, kas apliecina, ka tolaikā Aizputes pusē dzīvojuši zemnieki ar tādiem vārdiem kā Vīrbalds, Varnauds, Starūns, Ģibeķis, Veslavs, Slavnauds, Priekšāda, Vibis, Gribulis, Pretzemis, Nameiksis. 15. gadsimtā pilij piebūvēja austrumu korpusu. Ordenis to izmantoja līdz savam sabrukumam 1560. gadā. Tikmēr Kurzemes hercogistes laikā pili atjaunoja un no tiem laikiem pagalmā virs vārtiem saglabājies apmetums ar greznu un bagātīgu dekoratīvo apdari sgrafito tehnikā. Pili vēlreiz nopostīja otrā ziemeļu kara laikā, bet 1665. Gadā hercogs Jēkabs to atkal atjaunoja, izvietojot pilī garnizonu un lielgabalnieku komandu. 1682. gadā pils nonāca Mihaela Frīdriha Noldes īpašumā. Un tolaik pils zaudēja nocietinātās būves raksturu, to pārbūvēja, apkārtmūra iekšpusē uzbūvējot dzīvojamo korpusu. Bet gadiem ritot pils pamazām zaudēja savu dzīvojamās ēkas nozīmi un bija tikai daļēji apdzīvota. 18. gadsimta otrajā pusē, netālu no pils dzirnavu dīķa otrā krastā uzbūvēja jauno muižas kungu māju. Pie dīķa uzbūvēja arī dzirnavas, spirta brūzi un pie kungu mājas – saimniecības ēkas. 19. gadsimta sākumā pils austrumu korpusam un dienvidaustrumu tornim uzbūvētas lēzenās ķieģeļu velves un jaunas starpsienas. Senā pils daļa bija apdzīvota tikai daļēji, muižas īpašnieki dzīvoja jaunajā kungu mājā. No 1863. gada līdz 1920 gadam Aizputes pilsmuiža piederēja Grothusu dzimtai. 1939. gadā pili pielāgoja skolas vajadzībām. Līdz pat 1970. gadu vidum pils ēka bija apdzīvota, pēc tam atstāta sabrukšanai. 1990. gadā uzsāka rekonstrukcijas darbus, vairākkārt veica apsekošanu, bet 1999. gadā veica pils mūra konservāciju nelielam pils posmam labajā spārnā, uzlika dakstiņu jumtu. 2020. gadā ēku slēdza apmeklētājiem, lai varētu notikt vērienīgi pils mūru konservācijas pirmās kārtas darbi.

1976. gada 16. septembrī armēņu peldētājs Šavaršs Karapetjans varonīgi izglāba divdesmit cilvēkus, trolejbusam iegāžoties Erevānas ūdenskrātuvē. Šavaršam Karapetjanam 1976. gada 16 septembra rīts bija parasts, diezgan drēgns, viņš treniņu nolūkos skrēja savus dienišķos divdesmit kilometrus, kad izdzirdēja troksni un pamanīja slīkstošu trolejbusu. Precīzs avārijas cēlonis, kāpēc trolejbuss iebraucis ūdenī nav zināms. Daži teica, ka viens no pasažieriem pēc kārtīgas vārdu pārmaiņas uzbrucis vadītājam, kā rezultātā zaudēta kontrole pār braucamo, vēl citi apgalvo, ka vadītājam bijusi sirdslēkme. Bet jebkurā gadījumā, uzbraucot uz tilta pašā Erevānas centrā, trolejbuss strauji mainījis kursu un iegāzies lejā Ervānas ezerā. Avārijas troksnis piesaistīja tuvumā esošo sportistu uzmanību, un viens no viņiem bija 23 gadu vecais peldētājs Šavaršs Karapetjans, 11 kārtējs pasaules rekordists, 17 kārtējs pasaules, 13 kārtējs Eiropas un septiņkārtējs PSRS čempions zemūdens peldēšanā. Kā viņš pats vēlāk kādā intervijā teicis: “Sākumā tas bija biedējoši. Troksnis bija tik skaļš, it kā būtu uzsprāgusi bumba. Pats esmu pāris reižu slīcis, tāpēc varēju iedomāties šo 92 cilvēku mokas un es zināju, kā viņi mirs.” Bet tajā brīdī Karapetjans aci nepamirkšķinot lēcis ūdenī, pavēlot savam brālim Kamo, arī peldēšanas čempionam, palīdzēt viņam no krasta. Pats tikmēr aizpeldējis divdesmit piecus metrus no krasta un ieniris desmit metru dziļumā līdz trolejbusam, kur gandrīz pilnīgā tumsā ar kājām izsita logu. Trolejbusā bija 92 pasažieri, un Šavaršs kā peldētājs ar pamatīgām niršanas iemaņām paguva aprēķināt, ka katra pasažiera glābšanai nepieciešamas 30 līdz 35 sekundes. Jāpiebilst, ka niršana 10 metru dziļumā bija ļoti sarežģīta pat tik trenētam un sportiskam cilvēkam, kāds tolaik bija Šavaršs. Visu apgrūtināja fakts, ka ūdens tajā vietā bija netīrs, pilns smilšu un dūņu, kas redzamību padarīja neiespējamu. Turklāt pasažieri paši no iekšpuses nevarēja ne atlauzt durvis, ne izsist logus. Tāpēc viņiem nekas cits neatlika, kā gaidīt nāvi kopējā dzelzs kapā desmit metru dziļumā. Kā rāda izmeklēšanas liecība, tad nogrimušā trolejbusa stiklu peldētājs izsita ar kājām un ikreiz, lienot trolejbusā pakaļ kārtējam cilvēkam, sportists uzplēsis pa jaunam pušumam. Tā kā Erevānas ezerā ieplūda arī kanalizācijas un notekūdeņi, tas izraisīja asins saindēšanos. Glābšanas operācija ilga 44 minūtes un pavisam no ezera viņš palīdzēja izkļūt 37 no 92 pasažieriem. Pēdējā ieniršana bijusi jau uz spēku izsīkuma robežas, un viņš cietušā vietā satvēris sēdekli. Pats glābējs atzinis, ka vēl ilgi redzējis murgu par krēsla mīkstumu, kas būtu varējusi būt kāda izglābta dzīvība. Diemžēl no visiem cilvēkiem, ko peldētājs izcēla no ūdens, mediķi turpat krastā strādājot varēja izglābt 20 dzīvību. Divdesmit izglābto cilvēku cena bija viņa paša sportista karjeras cena. Ar plaušu komplikācijām un neskaitāmiem ievainojumiem viņš bez samaņas pavadīja 45 dienas. Pēc izrakstīšanas no slimnīcas Karapetjans atkal devās trenēties, bet peldēšana zem ūdens sāpīgi atbalsojās plaušās. Tomēr sportists atteicās doties pensijā bez vēl vienas medaļas. Un pie tādas viņš tika, tiesa, pēcāk atzinis, ka peldējis uz samaņas zaudēšanas robežas. Par viņa varoņdarbu valsts uzzināja tikai divus gadus vēlāk, jo visi lietas materiāli glabājās prokurora kabinetā. Pēc tam gan sportistu apbalvoja ar goda ordeņiem un medaļām, bet pēc publikācijas laikrakstā “Komsomoļskaja pravda” viņš kļuva par Padomju Savienības mēroga varoni. 1986. gadā viņa vārdā nosaukts asteroīds. Neraugoties uz to, ka karjera sportistam pārtrūka pašā pilnbriedā, viņš turpina audzināt nākamo sportistu paaudzi un sauc sevi par laimīgu cilvēku, sakot, ka viņa dzīves lielākais sasniegums ir izglābtās dzīvības.

1916. gada 15. septembrī Francijā pie Sommas notika pirmais tanku uzbrukums pasaules vēsturē – britu armija Pirmā pasaules kara Rietumu frontē pret vāciešiem izmantoja tankus "Mark I". Doma par motora dzītu kaujas mašīnu radās jau 19. gadsimtā, tomēr konkrētākas inženiertehniskās formas tā ieguva tikai 20. gadsimta sākumā, kad dzinēju jauda un citi tehniskie risinājumi bija attīstījušies tiktāl, lai kara lauka apstākļos sāktu mēroties ar jau tūkstošiem gadu pazīstamo militāro transportlīdzekli – zirgu. Kāpurķēžu traktori, kurus pirmā sāka ražot Holta firma Amerikā, iedvesmoja izgudrotājus vairākās valstīs, tomēr viņu piedāvājums nespēja pārliecināt tradicionāli konservatīvos militāristus. Situācija strauji mainījās, sākoties Pirmajam pasaules karam. Dzeloņdrāšu aizsprosti savienojumā ar ložmetējiem pārvērta ierastos kaujas paņēmienus – masveidīgus kājnieku uzbrukumus un brāzmainus kavalērijas triecienus – bezjēdzīgā slaktiņā. Jauno kara realitāti 1914. gadā tālredzīgi novērtēja franču pulkvedis Žans Batists Etjēns, sacīdams: „Uzvara šai karā piederēs tai pusei, kurai pirmajai izdosies novietot 75 mm lielgabalu uz transportlīdzekļa, kas spējīgs pārvietoties pa jebkuru apvidu.” Pirmās to iespēja Antantes valstis, konkrētāk – Lielbritānija, kurā ražotie tanki Mark I pirmoreiz parādījās kaujas laukā pie Sommas Francijā 1916. gada 15. septembrī. Šie tanki maz atgādināja mūsdienu kaujas mašīnas. Tie bija rombveida paralēlskaldņi, kas izmēros nedaudz atpalika no vidusmēra mūslaiku autobusa. Pa ārmalām visā perimetra garumā rotēja kāpurķēdes, bet lielgabali atradās sānu izvirzījumos – tā dēvētajos sponsonos. Vājo dzinēja jaudas un masas attiecību dēļ Mark I pārvietojās ne ātrāk par gājēju. Tankistu stāvoklis bija neapskaužams – temperatūra tanka iekšpusē mēdza sasniegt 50ºC, gaisu indēja izplūdes gāzes, eļļas un degvielas tvaiki, šāviņu pulvera sadegšanas produkti. Nebija arī pārāk droši: pirmo tanku bruņas gan pasargāja no parastām lodēm un šķembām, bet ne no bruņusitējām lodēm, par artilērijas šāviņiem nemaz nerunājot. No 49 tankiem, kas tika nogādāti uz Sommu, tikai 32 vispār spēja doties uzbrukumā, tikai 9 sasniedza vācu ierakumus un tikai divi izlauzās cauri vācu līnijām. Tomēr psiholoģiskais efekts, kuru radīja šo tērauda briesmoņu parādīšanās, bija pamatīgs – gan šokējot vāciešus, gan ceļot britu cīņas sparu. Kas zina, vai Britu armija varētu lepoties ar pirmo tanku uzbrukumu pasaules vēsturē, ja nebūtu Britu flotes, un konkrētāk – Admiralitātes pirmā lorda Vinstona Čērčila. Kamēr armijnieki vēl šaubījās, vai jaunais ierocis ir derīgs un vajadzīgs, sers Vinstons, riskēdams pārkāpt savas kompetences robežas, izveidoja kara flotes resorā vienību ar nosaukumu Zemeskuģu komiteja, kas ķērās pie jaunās tehnikas izstrādes. Idejas būtību rūpīgi slēpa, un strādniekiem, kuri montēja jaunās kara mašīnas, tika stāstīts, ka tās esot milzīgas pašgājējas ūdens cisternas, domātas britu armijai Mezopotāmijā. Angliski ūdens tvertne ir water tank, no kā arī radies tanka vārds daudzās pasaules valodās.  

1956. gada 14. septembrī kompānija IBM laida tirgū savu jauno izstrādājumu – magnētisko disku RAMAC. Tas bija vēsturē pirmais datora cietais disks. Pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidū datu apstrādes tehnoloģijas pasaules industriāli attīstītajās valstīs šķita sasniegušas zināmu pilnību. Īpašas mehanizētas ierīces perfokaršu glabātavā ātri atrada attiecīgo kartīti – protams, ar noteikumu, ka tā tur bija ielikta vai atlikta atpakaļ pēc pēdējās lietošanas reizes. Ja mazliet piešāvās un kā nākas sekoja kārtībai perfokaršu kastēs, informācijas apstrāde gāja kā smērēta. Tomēr jau kopš 1952. gada pulciņš jaunu un daudzsološu kompānijas IBM darbinieku inženiera Reja Džonsona vadībā briedināja revolūciju. Apvērsums sākās 1956. gada 14. septembrī, kad IBM laida tirgū savu pirmo magnētisko datu glabāšanas disku iekārtu IBM 305 RAMAC. RAMAC ir abreviatūra no „Random Access Method of Accounting and Control” – “Izlases pieejas uzskaites un kontroles metode”. Materiālā izpausmē šī metode bija tērauda disks 61 centimetra diametrā. Tas ir pirmais cietais atmiņas disks, un tā izmērs, ļoti iespējams, saistīts ar biroja durvju platumu – disku iekārtu, kurā horizontāli ievietoti 50 diski, jāvar iebīdīt pa standarta izmēra amerikāņu biroja durvīm, kas ir 75 centimetrus platas. Tad nu ierīces platums ir 74 centimetri, garums – 1,52 metri un augstums – 1,72 metri, svars – nepilna tonna. Tomēr nevajag iedomāties, ka uzņēmējs, kurš bija gatavs šķirties no kāda ceturtdaļmiljona dolāru gadā līzinga maksājumos (rēķinot šodienas cenās), tika cauri ar vienu skapi kabineta stūrī. Lai iekārta pilnvērtīgi darbotos, bija vajadzīga arī procesora ierīce, printeris, karšu perforētājs, vadības konsole ar rakstāmmašīnu, klaviatūru, vadības pulti, darbības indikatoru paneli un perfokaršu ievadni, īpašā strāvas padeves sistēma un arī brīva galda virsma, kur operatoram nolikt kafijas tasi. Visa iekārta kopā aizņēma vidēja izmēra biroja telpu. Un tas viss tikai tāpēc, lai uzglabātu un apstrādātu kādus smieklīgus 3,75 megabaitus informācijas. Pat vispieticīgākā mūslaiku zibatmiņa ir pāris tūkstošus reižu ietilpīgāka. Tas viss šķiet neiedomājami šodienas gigabaitu izlepušajam datorlietotājam, taču toreiz jaunās datu apstrādes iespējas tika ātri novērtētas. Visi nozīmīgākie skaitļošanas tehnikas ražotāji ķērās pie līdzīgām izstrādnēm, pieslēdzās arī uzņēmumi, kas līdz tam bija ražojuši cita rakstura tehniku, kā sēnes pēc lietus dīga jaunas firmas. Sekoja uzņēmumu pārņemšanas un apvienošanās bums 70. gadu sākumā, pēc kura tirgū palika kādi desmit lieli spēlētāji. 2009. gadā to vairs bija tikai seši, bet mūsdienās ir palikuši trīs: japāņu daudznozaru konglomerāts Toshiba, amerikāņu datortehnikas ražotājs Western Digital un šobrīd Īrijā reģistrētā, bet tāpat Savienotajās Valstīs bāzētā datu nesēju ražošanas kompānija "Seagate Technology". Kas attiecas uz cieto disku ražošanas apjomiem, tad tie turpināja pastāvīgi pieaugt līdz gadu tūkstošu mijai, kad pirmo reizi tirgus izrādījās piesātināts. Tāpat ap gadu tūkstošu miju savu apogeju sasniedza disku ietilpības pieaugums, kas ap to laiku dubultojās ik gadus, taču tehnoloģiski šāds pieauguma temps nav uzturams bezgalīgi, un pēdējā desmitgadē tas bijis vien kādi 10% gadā. 2021. gada sākumā Seagate pirmoreiz laida tirgū 20 terabaitu ietilpības cieto disku. Individuāli lietotam datoram gan šāda apjoma atmiņa nav vajadzīga, un vidusmēra klēpjdatora atmiņas apjoms nu jau kādus 10 gadus ir apm. vienu terabaitu liels.

Itāliešu Renesanses tēlnieka Mikelandželo Buonaroti skulptūra „Dāvids” ir viens no spilgtākajiem sava laikmeta iemiesojumiem mākslas tēlā. Ir zināms, ka darbu pie marmora skulptūras tēlnieks uzsācis 1501. gada 13. septembrī. 1498. gada maijā Florences galvenajā laukumā uz sārta savu dzīvi beidza fanātiskais sludinātājs brālis Džirolamo Savonarola, kurš vairākus gadus bija turējis pilsētu savas reliģiskās tirānijas varā. Viņa laikā par apgrēcīgu un nežēlīgi skaužamu tika pasludināts turpat viss, kas slavināja un izcēla cilvēka ārējo daiļumu. Tagad pilsēta attapās no šī puritānisma murga, un tikai likumsakarīga bija tobrīd 23 gadus vecā mākslinieka Mikelandželo Buonaroti atgriešanās pilsētā, kur viņš bija izglītojies un pirms dažiem gadiem uzsācis mākslinieka karjeru. Tagad viņš, par spīti jaunajiem gadiem, jau bija guvis izcila skulptora slavu, sevišķi ar savu nupat Romā pabeigto skulptūru „Pieta”. Dažus gadus vēlāk Florences pilsētas jaunā vara pasūtīja māksliniekam vēl vienu lieldarbu – Vecās derības varoņa Dāvida statuju. 1501. gada augusta vidū parakstījis līgumu, 13. septembrī tēlnieks ķērās pie kalta un āmura. Marmors, kas tika nodots Mikelandželo rīcībā, no Karraras raktuvēm bija atvests jau pirms trešdaļgadsimta. 15. gadsimta sākumā Florence pieņēmās turībā. Ietekmīgā Vilnas tirgotāju ģilde bija iecerējusi vērienīgu tēlniecības projektu katedrāles Santa Maria del Fiore, sauktas arī par Florences Domu, greznošanai. Apmēram pusgadsimta laikā tika pabeigtas gan tikai divas skulptūras, un 1464. gadā tēlniekam Agostino di Dučo pasūtīta trešā – Dāvida tēls. Tomēr līdz galam nenoskaidrotu apstākļu dēļ jau pēc pāris gadiem tēlnieks darbu pameta. Līdzīgi notika vēl desmit gadus vēlāk, kad skulptūras pabeigšanai tika nolīgts jau cits mākslinieks – Antonio Roselino. Tagad divdesmit piecus gadus novārtā pamestais marmors, kuram priekšgājēji bija paguvuši piešķirt aptuvenas cilvēka ķermeņa aprises, bija nonācis trešā pretendenta rokās, un viņš to galu galā noveda līdz izcilam rezultātam. Pēc trīs gadu darba – 1504. gada 8. septembrī – Mikelandželo „Dāvids” tika atklāts Piazza della Signoria laukumā. „Dāvids” ir laikam gan ne tikai Mikelandželo, bet visas Renesanses tēlniecības atpazītākais darbs. Autors īstenojis skaistuma ideālu, kuru viņa laikmets – Renesanse – mācījās no antīkās senatnes. Starp citu, figūras proporcijas gluži neatbilst cilvēka anatomijas likumībām – Dāvida galva un rokas ir nedabiski lielas. Iespējams, tēlnieks tā rīkojies, rēķinoties ar sākotnējo ieceri novietot figūru uz Florences Doma kontrforsa. Galu galā gan nācās secināt, ka vairāk nekā piecus metrus augstās un sešas tonnas smagās statujas pacelšana pie katedrāles dzegas ir praktiski nepaveicams uzdevums. Tā nu „Dāvids” palika tuvāk zemei, kur viņa anatomiskās īpatnības ir uzkrītošāk pamanāmas. Florencieši „Dāvida” tēlam piešķīra sevišķu simbolisku nozīmi. Florences pilsētvalsts, pastāvīgi būdama stiprāku kaimiņu apdraudēta, sevi asociēja ar jauno varoni, kas izgājis cīņā pret milzi Goliātu – lielāku un draudīgāku pretinieku. Zīmīgi, ka atšķirībā no citiem skulptoriem, kas arī pievērsušies Dāvida tēlam, Mikelandželo rāda viņu nevis jau uzvarējušu, ar tradicionālo nocirsto Goliāta galvu rokā vai pie kājām, bet gan pirms cīņas – apņēmības un sasprindzinājuma pilnu. Šī izjūta pauž Renesanses gara kvintesenci: atbrīvota, pašapzinīga un mērķtiecīga cilvēka spēku.

Gustava Mālera 8. simfonija – viens no vērienīgākajiem skaņdarbiem korim un orķestrim – savu pirmatskaņojumu ar autoru pie diriģenta pults piedzīvoja Minhenē 1910. gada 12. septembrī. 1910. gada 12. septembra pievakarē stiklā un tēraudā veidotā Minhenes starptautiskā izstāžu centra koncertzāle pulcē plašu un prominentu publiku. 3600 skatītāju vidū ir Bavārijas firsts ar ģimeni, Rihards Štrauss, Maksis Rēgers, Kamils Sensānss, Gerhards Hauptmanis, Tomass Manns, Stefans Cveigs, Arturs Šniclers, Maksis Reinhards. Viņi nākuši dzirdēt Gustava Mālera pēdējo lieldarbu – 8. simfoniju, kuru koncerta impresārijs Emīls Gutmans plaši izreklamējis ar nosaukumu „Simfonija tūkstotim”. Vispār jau tas nav melots, jo uz skatuves ir apmēram 850 koristu un 171 orķestrants, tomēr pats Mālers nebūt nav sajūsmā par šādu kvantitatīvu akcentu savas jaunās simfonijas reklāmas kampaņā. Šovakar viņš pats diriģēs sava darba pirmatskaņojumu. Tieši ceturksni pirms astoņiem Mālers parādās uz skatuves un metas uz diriģenta podestu. Publika aplaudē. Kā vēlāk raksta notikušā aculiecinieks, vācu rakstnieks Emils Ludvigs, „viss sava uzdevuma pārņemts, viņš pat nepamāja ar galvu. Pāris sekundes zāles gaismas atspīdēja viņa briļļu stiklos, un mums šķita, ka raugāmies ticīga matemātiķa sejā. Tūdaļ arī apgaismojums zālē dzisa, un milzīgais koristu un orķestrantu pulks visā savā spožumā atmirdzēja prožektoru gaismā.” „Atnāc pie mums, gars radītājs! Savējo prātus apciemo!” – koris ieskandē skaņdarba pirmās taktis. Formāli Mālera „Astotā” rada kantātei, tomēr būtiski tā tomēr ir klasiska simfonija, kurā kora un solistu partijas kalpo vienas pamattēmas attīstībai un virzībai uz kulmināciju. Darba pamatā ir divi teksti, kas nāk no diviem dažādiem laikmetiem: simfonijas 1. daļā tā ir 8. gadsimtā dzimušā teologa Rabana Maura latīniski sacerētā himna „Veni, creator spiritus”; 2. daļā – fināla aina no Gētes „Fausta”. Tomēr darbs ir iespaidīgs ne vien savā vērienā, bet arī veselumā, un tas, kā saka kritiķis Anrī Luijs de Lagrānžs, izriet no fakta, ka „viss darbs pauž vienotu ideju, pārliecinoši un mērķtiecīgi virzoties pretī krāšņajam atrisinājumam. Fināla „Mistiskais koris” ir viena no izcilākajām epizodēm visā komponista daiļradē, lai neteiktu – visā pasaules mūzikas vēsturē.”

1933. gada 10. septembrī dzimis vācu modes dizainers, modes karalis, "Chanel" modes nama ilggadējs vadītājs Karls Lāgerfelds. “Neviens negrib redzēt kārnas sievietes…,” reiz teicis Lāgerfelds. Viņš allaž cīnījies pret modeļu anorektiskumu un pārliecīga tievuma kultu. Turklāt viņa vizuālā tēla firmas zīme – zirgaste – viņam bijusi jau kopš 1976. gada. Tā kopā ar tumšajām brillēm un ādas cimdiem ļauj modes karali atpazīt jebkurā vietā un laikā. Un Lāgerfelds nenoliedzami bija modes karalis, kurš savas radošās darbības laikā atstājis neizdzēšamas un neaizmirstamas pēdas modes pasaulē, kurā viņš darbojās vairāk nekā 50 gadus. Lāgerfelds bija zināms arī kā kaislīgs modes fotogrāfs, vairāku karikatūru autors un parfimērs. Hamburgā pārtikušā ģimenē dzimušais Karls Otto Lāgerfelds modes karjeru sāka 21 gada vecumā ar dalību dizaina konkursā 1954, gadā. Ar dzeltenu vilnas mēteli uzvarot virsdrēbju kategorijā, viņu nekavējoties pieņēma darbā Pjērs Balmēns, konkursa žūrijas loceklis, un uzvarētāja darbu palaida ražošanā. “Bija nogurdinoši būt asistentam, es neesmu dzimis asistenta lomai. Ja bezgalīgi esi asistents, tad tev nav cerību,” paziņoja ambiciozais jaunietis un pēc trīs gadiem modes namā pie Balmēna, 1958. gadā, kļuva par franču modes nama “Jean Patou” radošo direktoru. 1962. gadā sākās Karla Lāgerfelda brīvmākslinieka karjera. Viņš sadarbojās ar dažādiem modes namiem, bet kad 1964. gadā radīja dizainu “Chloe” modes namam, pamazām no atsevišķiem izstrādājumiem un divām kolekcijām gadā viņš drīz vien kļuva par visu kolekciju autoru. 1975. gadā izlaida zīmola pirmās smaržas, un “Chloe” no tikai parīziešiem pazīstama modes nama padarīja par starptautiski pazīstamu zīmolu. Zīmolu ar savu vārdu Karls izveidoja 1984. gadā, bet kā “mājās” dizainers jutās, radot dizainu cita vārdam – Koko Šanelei. Ilgus gadus viņš bija “Chanel” modes nama radošais direktors, bet viņa pirmā “Chanel” augstās modes kolekcija ar zīmola izveidotājas divdesmito un trīsdesmito gadu siluetiem prezentēta 1983. gadā. Lāgerfelda kā ģēnija reputācija nav saistīta tikai ar perfekcionismu un inovatīvu modes dizainu, viņš bija arī šovmenis, kurš modes skates padarīja par grandiozām teātra izrādēm. Piemēram, viņa vadītās modes skates noritējušas uz Lielā Ķīnas mūra vai Romā, pie Trevi strūklakas. Kamēr par Karla Lāgerfelda privāto un mīlas dzīvi nav zināms gandrīz nekas, viņa pieķeršanās Siāmas šķirnes kaķim Šopetei ir vispārzināms fakts visā pasaulē. “Viņa ir mierīga, jautra, smieklīga un gracioza. Uz viņu ir patīkami skatīties, un viņas labākā īpašība ir nerunāšana,” teicis dizainers un apgalvo, ka tā bijusi mīlestība no pirmā acu skatiena. Lāgerfelda izplatīta leģenda vēsta, ka draugs palūdza pieskatīt viņa kaķēnu un to vairs neatguva. Toties kaķim ir savs Instagram konts, auklītes un privātais šoferis. Šopetes attēls rotā Lāgerfelda radītos aksesuārus un apģērbu, un viņa pati ir “Opel” un “General Motors” vēstnese. Karlu Lāgerfeldu raksturoja ne vien viņa vizuālais tēls, vai tas, kā viņš strādājis, bet arī veids, kā viņš lasīja grāmatas. Lāgerfelds bija kaislīgs grāmatu lasītājs un kolekcionārs. Turklāt, lasot grāmatu, viņš no tās izplēsa katru lapu, ko bija izlasījis. Vēl jo vairāk, šo lapu izplēšana no grāmatām simbolizēja viņa mūžīgos meklējumus pēc kaut kā jauna. “Kustēties uz priekšu, mainīties un radīt, ko tādu, kas aizraus visus apkārtējos – tā ir mode!” teicis Karls Lāgerfelds, kurš pasauli atstāja 2019. gada 19. februārī.

2003. gada 9. septembrī  95 gadu vecumā miris molekulārās fizikas pionieris un "ūdeņraža bumbas tēvs" Edvards Tellers. Ja dzīve nav bijusi profesionāli saistīta ar fiziku, iespējams, Edvarda Tellera vārds ir paslīdējis garām, tomēr viņš ir pārsteidzošs cilvēks, kurš dzīvojis pilnasinīgu dzīvi, atnesot daudz jauna sabiedrībai. Viņa ieguldījums zinātnē ir nenovērtējams, joprojām viņa idejas, pētījumi un darbi, ir pamats daudziem fizikas jautājumiem. Edvards Tellers dzimis 1908. gadā Budapeštā ebreju ģimenē. Zēna tēvs bija jurists, mamma pianiste. Edvards bija otrais bērns ģimenē, viņam bija vecāka māsa Emma. Zēns auga kristīgā ģimenē. Tellers sācis runāt vēlu, bet labi zinājis skaitļus. Tā, kā zēns uzauga Ungārijā pēckara sacelšanos spiedzes atmosfērā, tad visu savu dzīvi bijis kā fašisma tā komunisma pretinieks. Kad Edvards netika uzņemts augstskolā Budapeštā, viņš devas uz Vāciju, kur uzsāka ķīmijas studijas Karlsrūes Tehnoloģiju institūtā, bet pēc diviem gadiem pārcēlās uz Minheni, kur pievērsās kvantu mehānikai. Studiju gados Tellers cieta satiksmes negadījumā ar tramvaju, kā dēļ viņš zaudēja labo kāju un visu atlikušo mūžu izcilais fiziķis valkājis protēzi. Līdz 1930. gadam viņš bija ieguvis doktora grādu teorētiskajā fizikā Leipcigas Universitātē. Savu disertācijas darbu Tellers veltīja ūdeņraža molekulārā jona aprakstam. 1934. gadā fiziķis apprecējās un pēc gada jaunā ģimene pārcēlās uz Ameriku. 1941. gadā fiziķis saņēma Amerikas pilsonību un šajā laikā viņš strādāja pie slepenā projekta "Manhetena", kas izstrādāja atombumbas, kuras 1945.gada augustā nometa uz Japānas pilsētām Hirosimu un Nagasaki. Vēlāk, jau mūža nogalē fiziķis atzinies, ka nožēlo toreizējā ASV prezidenta Harija Trumena lēmumu nomest atombumbas uz Japānas pilsētām, sakot, ka šo ieroci vispirms vajadzēja izmēģināt demonstrēšanai, lai Japānas vadība būtu pietiekami iespaidota un padotos. Kad 1949. gadā PSRS paziņoja par savas atombumbas izveidi, ASV prezidents Harijs Trumens paziņoja par ūdeņraža bumbas projekta sākumu. Tellers sāka aktīvu darbu. Viņam bijis gana sarežģīts raksturs, tādēļ notikuši nepārtraukti konflikti ar kolēģiem. Tomēr, pateicoties poļu matemātiķa Staņislava Ulema idejām, Tellers nonāca pie teorētiska risinājuma ūdeņraža bumbas ražošanai. Zinātnieku un vēsturnieku vidū joprojām nav vienprātībās, cik lielā mērā idejas ir paša Tellera, bet cik piesavinājies no poļu matemātiķa. Tomēr, kad 1952. gada 1. novembrī Klusajā okeānā amerikāņi izmēģināja ūdeņraža bumbu, Tellers presē tika nosaukts par ūdeņraža bumbas tēvu. Tiesa, viņam pašam šis tituls nekad nav paticis. 1962.gadā viņš saņēma balvu "Par ieguldījumu kodolenerģijas un ķīmijas fizikā", bet 1975. gadā Tellers atstāja profesora amatu Kalifornijas Universitātē. Tomēr visu atlikušo mūžu, līdz pat nāves dienai 2003. gada 9 septembrī, viņš konsultēja ASV valdību par kodolieročiem. Zīmīgi, ka tad, kad 1979. gadā ASV atomelektrostacijā notika katastrofa, fiziķis piedzīvojis sirdslēkmi.

1380. gada 8. septembrī Kuļikovas laukā netālu no Donas notika kauja starp Maskavas kņaza Dmitrija un tatāru kara kunga Mamaja spēkiem, kurā uzvarēja Dmitrijs. No tālaika viedokļa tā bija divu Zelta ordas varas sfērai piederošu feodāļu sadursme, taču vēlāk šajā kaujā tika saskatīts principiāls pavērsiens Krievijas atbrīvošanā no t.s. „mongoļu tatāru jūga”. 14. gadsimta otrajā pusē ar kādreiz vareno Zelta ordas hanu Čingizīdu – Čingizhana pēcnācēju – varu strauji gāja uz leju. Valstī sākās jukas, kuru rezultātā par ietekmīgāko figūru ordā kļuva karavadonis Mamajs. Viņa varas centrs atradās Krimas stepēs, un oficiālais Mamaja tituls bija ‘tumenbaši’– karakungs, kurš komandē desmit tūkstošus vīru. Pēc tālaika politiskā ranga Mamajs bija apmēram vienā līmenī ar krievu kņaziem. Un tāpēc nav nekāds brīnums, ka tad, kad viņš nolēma pieprasīt no Maskavas kņaza Dmitrija ordas hanam pienākošās nodevas, pēdējais nemaz netaisījās maksāt. Brieda attiecību skaidrošana. Abu kungu karapulki sastapās Kuļikovas laukā netālu no Donas un Ņeprjadvas upju satekas 1380. gada 8. septembrī. Par pašu kauju joprojām ir dažādi viedokļi. Visai ticami šķiet, ka tajā piedalījušies tikai profesionāli karakalpi – jātnieki; Mamaja desmittūkstotis un apmēram tikpat lieli spēki no vairākām Krievijas pilsētām Dmitrija vadībā. Dmitrijs nesūtīja cīņā visus spēkus uzreiz. Pirmo tatāru triecienu saņēma priekšpulks – izlases vienība, kura gan cīnījās braši, tomēr tatāru triecienos strauji kusa. Pēc tam cīņā iesaistījās krievu galvenie spēki – Lielais pulks. Tatāriem neizdevās sadragāt krievu centru, bet tie ātri pārgrupējās un deva triecienu kreisajā flangā, to praktiski iznīcinot. Bet te Dmitrijs izspēlēja savu galveno trumpi – no simtgadīgu ozolu gāršas uzbrūkošajiem tatāriem flangā triecās Slēpņa pulks. Tas arī izšķīra kaujas likteni – Mamaja spēki bēga, Dmitrijs bija uzvarējis un ieguvis lepno pavārdu Donskojs. No vienas puses, Kuļikovas kauja šķiet kā saķeršanās starp diviem feodāļiem Zelta ordas varas sfēras ietvaros. Tomēr vēsturē tā ieguvusi plašu rezonansi kā nozīmīgs pavērsiens Krievijas cīņā pret mongoļu tatāru jūgu. Ja kāds tolaik, 14. gadsimta beigās, teiktu kņazam Dmitrijam, ka viņš dodas gāzt tatāru jūgu, kņazs vienkārši nesaprastu, par ko ir runa. Pašu tatāru jūga jēdzienu radīja poļu autori, bet Krievijā tas ieviesās tikai 19. gadsimtā. Krievu vēsturnieks Ļevs Gumiļovs dēvē krievu kņazu un tatāru hanu attiecības par simbiozi. Kņazi maksāja tatāriem meslus, savukārt tatāru „ātrās reaģēšanas spēki” bija gatavi sniegt militāru palīdzību, ja kņazam gadītos problēmas ar kaimiņiem. Un tā kā krievu kņaza kaimiņš tais laikos lielāko tiesu bija cits krievu kņazs, tad, lūk, arī motīvs tatāru periodiskajiem iebrukumiem Krievzemē. Tomēr tas pats Ļevs Gumiļovs uzsver Kuļikovas kaujas nozīmi Krievijas liktenī. Jau pieminētās jukas Zelta ordā bija saistītas cita starpā arī ar daļas tatāru pievēršanos islāmam. Tradicionāli tatāri izcēlās ar tam laikam ārkārtēju reliģisko toleranci – viņus pilnīgi neuztrauca, kādu dievu pielūdz viņu kontrolētajās teritorijās. Citādi tas bija, kad ordas hans kļuva par muhamedāņu emīru. Viņš kā krietns musulmanis darītu visu, lai izplatītu pravieša Muhameda mācību. Daļai Krievzemes tādējādi draudēja iespēja nonākt islāma pasaules orbītā, kamēr pārējā tās daļa, jo sevišķi Novgoroda, šādā gadījumā droši vien pastiprināti orientētos uz Eiropu. Mamajs burtiski iemiesoja šo perspektīvu: viņš bija islāmticīgs tatārs. Tā nu Dmitrijs Kuļikovas laukā izgāja cīņā par Krievzemes pareizticības nākotni, un pavēra Krievzemei jaunu attīstības iespēju – centrēties ap Maskavu un būvēt pareizticīgu impēriju. Un, kā to skaidri apliecina arī visjaunākie notikumi, šo savu lomu Krievija nepavisam neuzskata par izspēlētu.

1978. gada 7. septembrī Londonā tika saindēts no toreizējās Bulgārijas Tautas republikas emigrējušais rakstnieks Georgijs Markovs, kurš dažas dienas vēlāk mira. Atentāts diezgan nepārprotami bija komunistiskā Bulgārijas slepeno dienestu roku darbs. Bulgāru rakstnieks Georgijs Markovs debitēja literatūrā pagājušā gadsimta 50. gados. Sešdesmito beigās Markovs nepārprotami bija viens no izcilākajiem tā laika bulgāru rakstniekiem – vairāku romānu, īsprozas krājumu, lugu autors, populāras daudzsēriju telefilmas scenārija līdzautors. Tiesa, kā daudziem viņa paaudzes literātiem visās toreizējās Padomju bloka valstīs, Markovam regulāri iznāca saķeršanās ar cenzūru. Jo sevišķi attiecības ar totalitāro režīmu saspringa sešdesmito gadu beigās, kad visās Austrumeiropas komunistiskajās valstīs bija jūtama nervozitāte pēc 1968. gada Čehoslovākijas liberalizēšanās mēģinājuma, savukārt Markovs, apzinājies sava talanta mērogu, arvien drosmīgāk pārbaudīja režīma pieļāvības robežas. Kritiskais lūzuma moments bija lugas „Es biju viņš” aizliegšana Sofijas Satīras teātrī 1969. gadā, pēc kuras autors saņēma mājienus, ka režīma pacietības mērs ir pilns un viņam varētu vispār liegt publicēšanās iespējas. Ieguvis vīzu braucienam uz Dienvidslāviju, Georgijs Markovs no turienes devās tālāk uz Itāliju, kur jau vairākus gadus dzīvoja viņa brālis. Galu galā viņš nonāca Londonā, kur sāka strādāt raidsabiedrības BBC Bulgāru redakcijā, vēlāk sadarbodamies arī ar radiostacijām „Brīvā Eiropa” un „Deutsche Welle”. Talantīgā rakstnieka komentāri par sociālistiskās dzīves īstenību viņpus „dzelzs priekškaram” bija skaudri sarkastiski un ne pa jokam tracināja bulgāru komunistisko nomenklatūru. Kompartijas līderi Todoru Živkovu rakstnieks nodēvēja par „mazisku viduvējību, kas pasludinājusi sevi par pusdievu un visžēlīgi māj ļaudīm no savas policejiskās neaizskaramības augstumiem”. 1978. gada 7. septembra rītā Georgijs Markovs, kā ierasts, gaidīja savu autobusu pieturā pie Vaterlo tilta. Pēkšņi viņš sajuta sāpes augšstilbā – tās atgādināja lapsenes dzēlienu. Pagriezies, rakstnieks ieraudzīja kādu vīrieti, kurš pacēla no zemes nokritušu lietussargu, noburkšķēja atvainošanās vārdus angliski ar ārzemniecisku akcentu un, strauji šķērsojis ielu, ielēca taksometrā. Tās pašas dienas pēcpusdienā Markovam pacēlās temperatūra, viņu nogādāja slimnīcā, un tur viņš 11. septembrī mira. Ārsti, kas veica sekciju, atrada mirušā gūžā platīna un irīdija sakausējuma lodīti, nepilnu divu milimetru diametrā, kurā, domājams, ar lāzeru bija izurbti divi apmēram trešdaļu milimetra plati kanāliņi. Izpētot mikroskopisko kapsulu, tika konstatētas rīcina – spēcīgas organiskas indes – pēdas. Tāpat izmeklētājus sasniedza ziņa, ka desmit dienas pirms Markova līdzīgu uzbrukumu Parīzē piedzīvojis cits bulgāru disidents Vladimirs Kostovs, taču viņa gadījumā indes kapsula, acīmredzot, bija tikusi bojāta, un organismā nonācis tikai nedaudz rīcina, izraisot vien spēcīgu drudzi. Jau tūdaļ pēc Georgija Markova slepkavības retajam bija šaubas par to, ka tas ir komunistiskās Bulgārijas drošības dienesta KDS roku darbs. Dažu uz Rietumiem pārbēgušu augsta ranga VDK virsnieku liecības apstiprināja arī aizdomas, ka kolēģus šai pasākumā atbalstījusi attiecīgā Padomju Savienības institūcija. Tomēr konkrētos izpildītājus noskaidrot tā arī neizdevās, arī pēc padomju sistēmas sabrukuma. Vairums dokumentu par Markova operāciju izrādījās iznīcināti, par ko pēdējam KDS vadītājam Vladimiram Todorovam nācās desmit mēnešus pavadīt cietumā. Ir aizdomas, ka konkrētais slepkava – „vīrs ar lietussargu” – bijis bulgāru drošības dienesta savervētais itālietis Frančesko Gullino, kurš savas šīs zemes gaitas beidza 2021. gada augustā. Mūža pēdējās desmitgades viņš pavadīja Austrijā, nodarbodamies ar antikvariāta tirdzniecību. Savu sadarbību ar komunistiskās Bulgārijas drošības dienestu Gullino atzinis, taču kategoriski noliedzis jebkādu saistību ar Georgija Markova slepkavību.

1997. gada 6. septembrī Lielbritānijā notika princeses Diānas bēres, kuru tiešraidi televīzijā visā pasaulē vēro vairāk nekā divi miljardi cilvēku. Princeses Diānas bojāeja kļuva ne tikai par valsts, bet arī pasaules mēroga traģēdiju. Bēres notika 1997. gada 6. septembrī un sākās plkst. 9:08. Tas bija notikums, kas piesaistīja pasaules uzmanību.  Londonu pārpludināja desmitiem tūkstoši sērotāju no dažādām pasaules malām, viņi noklāja ar ziediem un atklātnēm laukumu pie Kensingtonas pils – princeses oficiālās rezidences. Lai ikvienam būtu iespēja pateikt aizgājējai pēdējās ardievas, zārku ar princeses mirstīgajām atliekām vadāja pa Lielbritānijas galvaspilsētas ielām gandrīz divas stundas, un uz tā no visām pusēm kā krusa bira ziedi. Svinīgajā dievkalpojumā Vestminsteras abatijā piedalījās ne tikai politiķi, bet arī Diānas cienītāji no kino un mūzikas pasaules: Toms Henks, Stīvens Spīlbergs, Lučāno Pavaroti, Eltons Džons. Princeses bēru translāciju televīzijā vēroja vairāk nekā divi miljardi cilvēku.  Eltons Džons, ar kuru vēl tikai pirms pāris nedēļām princese bija iepazinusies Džanni Versačes bēru laikā, radīja dziesmu "Goodbye, England's Rose", kas divu mēnešu laikā kļuva par vienu no visu laiku vislabāk pārdotajām dziesmām. Vēl kāda zīmīga sakritība, ka māte Terēze, kuras darbu Diāna apbrīnoja un ar kuru Diāna vairākas reizes savas dzīves laikā bija tikusies, nomira dienu pirms Diānas bērēm. Ziņas par mātes Terēzes aiziešanu viņsaulē, bieži medijos atspoguļoja līdz ar stāstu par princeses Diānas bērēm. Tolaik Lielbritānijas plašsaziņas līdzekļi ziņoja par niknām domstarpībām, kas karaliskās ģimenes locekļu vidū bija radušās par Diānas apbedīšanu. TV sabiedrība “Channel Four” apgalvoja, ka karaliene Elizabete II sākotnēji gribējusi, lai bēres būtu vienīgi privātas. Karaliene esot piekāpusies tikai tad, kad princis Čārlzs nikni iebildis privātai un klusai atvadu ceremonijai. Bet kādu laiku pēc princeses bērēm Lielbritānijas valdība lūdza britu karaliskās ģimenes locekļiem izteikties, kādu viņi vēlētos redzēt savu bēru norisi, lai izvairītos no neskaidrībām, kas pavadīja princeses Diānas nāvi. Tad arī izstrādāts karaļnama pārstāvju bērnu norises plāns, tostarp arī prinča Viljama un Harija bērēm. Savas vēlmes valdībai zināmas darījuši arī karaliene Elizabete un princis Čārlzs. Tas, ka savām bērēm gatavojas britu karaļnama vecākās paaudzes pārstāvji, nevienu nepārsteidza, bet jaunums un mulsinošs fakts ir tas, ka arī jaunākajiem karaliskās ģimenes pārstāvjiem jāizplāno savas bēres. Un tas viss tikai tāpēc, ka 1997.gadā Parīzē autokatastrofā mirusī princese Diāna nebija izteikusi savu vēlēšanos, tāpēc viņas bēres izvērtās par "tautas bērēm", nevis noslēgtu karaliskās ģimenes sēru brīdi. Princeses Diānas traģiskā avārija joprojām ļauj izteikties cilvēkiem, kuri bija šī notikuma aculiecinieki. Nesen savās atmiņās par arī ātrās palīdzības ārsts, Havjērs Gurmelons, kura ekipāža pirmā ieradās uz avārijas vietā. Viņš atcerējās, ka tad, kad glābējiem izdevies atvērt mašīnu, Diāna esot bijusi vēl dzīva. Viņa bija pie samaņas un varējusi pat atbildēt uz dažiem glābēju jautājumiem. Havjērs viņai uzlicis skābekļa masku un palīdzējis tikt ārā no sadragātās mašīnas. Kamēr viņi braukuši uz slimnīcu ātrās palīdzības mašīnā, princese Diāna turējusi viņa roku ļoti cieši, jo viņai bija tik ļoti bail. “Kad mēs atvērām automašīnu, viņa paskatījās un mani un jautāja, kas noticis. Viņa bija nedaudz apjukusi, taču tobrīd man šķita, ka viss būs labi. Tikai vēlāk mēs uzzinājām, ka viņai bija neatgriezeniskas iekšējo orgānu traumas. Vēlāk mūsu ekipāžai paziņoja, ka slimnīcā viņa ir mirusi, kad apstājās viņas sirds. Es biju satriekts. Pa īstam satriekts,” teica ātrās palīdzības ārsts. Un visticamāk, ka arī turpmāk, pieminot princeses Diānas bojāeju, radīsies arvien jauni atmiņu stāsti par tolaik pieredzēto.

1932. gada 3. septembris ir diena, kad padomju varai radās iespēja radīt mītisku tēlu Pavļiku Morozovu. Tolaik valdīja versija, ka kulaki nogalinājuši 13 gadus vecu pionieri Pāvelu Morozovu par to, ka viņš padomju varai nodevis paša tēvu. Padomju laikā Pāvelu Trofimoviču Morozovu uzskatīja par varoni un mocekli. Bet patiesībā visu savu neilgo mūžu, proti, nepilnus 14 gadus, viņš bija parasts zēns. Tuvinieki un draugi viņu dēvēja par Pašku, bet pēc traģiskās bojāejas tolaik populārā laikraksta “Pioņerskaja pravda” žurnālisti piedāvāja zēnu nosaukt par Pavļiku Morozovu. Ar šo vārdu viņš arī iegājis ne tikai padomju, bet arī visas pasaules vēsturē kā pirmais pionieris - varonis, kurš miris idejas vārdā un cēlā mērķa labad nav žēlojis ne savus vecākus, ne pats savu dzīvību. Tiesa, līdz pat mūsdienām vēsturnieki nav atraduši pierādījumus tam, ka Pavļiks Morozovs tik tiešām būtu nodevis savu tēvu tiesai, taču nav arī pretējas informācijas, jo par pioniera - mocekļa dzīvi ziņas ir gaužām skopas. Neapšaubāms ir fakts, ka zēna tēvs bijis ciema padomes priekšsēdētājs, kaismīgs komunistu atbalstītājs, kurš paklusītēm pamanījies izpalīdzēt bijušajiem budžiem. Tiesvedība sākās brīdī, kad Morozovs vecākais pameta sievu ar četriem bērniem, un baumoja, ka tieši sieva ir īstā sūdzību sacerētāja, lai gan nelabvēļu neuzticīgajam vīram nav trūcis. Rezultātā, Pavļiks tiesā esot piebalsojis mammai un pēc tam, kad tēvs notiesāts un aizsūtīts izsūtījumā, viņa radi zēnam atriebušies. Proti radinieki no tēva puses – vectēvs un vecākais brālēns – novaktējuši Pavļiku un viņa jaunāko brāli Fjodoru mežā un abus puikas nodūruši. Tas noticis 1932. gada 3. septembrī. Šis padomju varai bija pateicīgs brīdis radīt mocekļa tēlu – padomju pionieri, kuru kulaki nogalinājuši par to, ka viņš nodevis padomju varai savu tēvu. Pēc oficiālās versijas Pavļiks bija pionieris, bet patiesībā tolaik Gerasimovkas ciemā nebija nevienas pionieru organizācijas un ilgu laiku nebija pat skolas. Arī liktenīgajā 2. septembra pēcpusdienā abi zēni bija mājupceļā no vietējā mācītāja mājas. Kā liecina jau mūsdienu izmeklētāju veiktie pētījumi, , Morozovu ģimene bija ļoti dievbijīga, turklāt abi nogalinātie puikas svētdienas rītos mēdza kalpot baznīcā un daudz laika pavadīja vietējā svētā tēva sabiedrībā. Savukārt tuvākā pionieru organizācija atradās 12 kilometru attālumā no Gerasimovkas ciema, līdz ar to, iespējams, Pavļiks savā īsajā mūžā pionieru sarkano kaklautu nebija pat redzējis. Ir vēl viena Pāvela nāves versija, kas vēsta, ka Valsts rosības komiteja cīņā pret budžiem izmantoja bērnus, sarīkojot dažas paraugprāvas un, ka tieši viņi Pavļikam un Fjodoram piedāvājuši uzrakstīt slepenu sūdzību par saviem radiniekiem. Kad puikas atteikušies to darī, un izstāstījuši par notikušo vietējam mācītājam, Pāvelu un Fjodoru atrada mirušus mežā, tāpēc viņu nāve patiesībā gulstas uz drošības dienesta darbinieku pleciem. Vēsturnieki ir vienojušies, ka puikas bija vienīgi sava laika un ideju upuri. Zīmīgi, ka absolūti nevainīgā astoņus gadus vecā Fjodora Morozova nāve, kuru nogalināja reizē ar brāli, tikpat kā netiek pieminēta. Tikmēr lielākā ieguvēja no šīs ģimenes traģēdijas bija nogalināto bērnu māte Tatjana Morozova, kurai kā cietējai partija piešķīra dzīvokli. Ilgus gadus viņa braukāja pa visu plašo padomjzemi un skolās, tiekoties ar pionieriem, stāstīja par sava dēliņa varoņdarbu. Attēlā: Padomju gados radītais pioniera-varoņa Pavļika Morozova tēls.

2. septembris Anglijas vēsturē iegājis ar to, ka 1666. gadā šajā naktī sākās ugunsgrēks, ko sauc par Lielo Londonas ugunsgrēku, jo tas iznīcināja teju visu viduslaiku Londonu. Lielo Londonas ugunsgrēku uzskata par lielāko pilsētas vēsturē, tas plosījās Londonas centrālajā daļā un iznīcināja viduslaiku pilsētu romiešu celtā pilsēta mūra iekšpusē. Uguns plosījās vairākas dienas, bet viss sākās naktī uz otro septembri tai tālajā 1666.gadā. Tolaik Londonā bija ļoti daudz māju, kas būvētas no ar darvu klātiem ozola baļķiem. Kokus darvoja, lai ēkās neieplūstu lietus ūdens, tomēr tas padarīja mājas ugunsnedrošas. Turklāt mājas tolaik bija saceltas cieši viena otrai blakus šaurās ieliņās, kur vienīgie īstie ugunsdzēsēji bija rajona "spaiņu brigādes". Viņu vienīgie darbarīki bija ādas spaiņi un primitīvi, ar roku darbināmi ūdens sūkņi. Jau pēc ugunsnelaimes zinātāji sprieda, ka lielais ugunsgrēks bija nenovēršams notikums un agrāk vai vēlāk nelaimei bija jānotiek. Meklējot ugunsgrēka iemeslus, tie aizveda karaļa maiznieka maiznīcas virzienā, jo tieši tur pēc smagas darba dienas 1666.gada 1. septembra vakarā viņa augstības maiznieks Tomass Fariners, domādams, ka apdzēsis maiznīcas krāsns ogles, un neko ļaunu nenojauzdams devies augšstāvā pie miera. Tomēr mazliet vēlāk ogles iegailējušās un tā arī sācies Lielais ugunsgrēks. Pats maiznieks ar meitu Hannu un kalpu pa augšstāva logu pārbēga uz kaimiņu māju, kamēr kalponei, kuras vārds dažos avotos minēts Roza, nav izdevies izglābties. Roza kļuva par pirmo lielās ugunsnelaimes upuri. Pilsētas mērs nav pienācīgi novērtējis liesmu spēku un apšaubījis ugunsgrēka nopietnību, ierodoties vietā, kur liesmas sāka plosīties, viņš esot tikai pasmējies, sakot, ka sieviete uzčurājot var nodzēst šīs liesmas. Tā vietā, lai rīkotos, mērs pagriezies un devies prom, pilsētu atstājot likteņa varā. Ja vien mērs būtu rīkojies un būtu licis nojaukt apkārt esošās mājas jau agrā 2. septembra rītā, tas būtu ļāvis izbēgt no posta. Dienasgrāmatas ieraksts pēc liesmu apdzēšanas vēsta: “Visa Londona ir putekļos.” Ne par velti tieši mēru Tomasu Bladvortu pēc tam vainoja par ugunsgrēka nodarīto postu. Par laimi upuru bija maz, tomēr materiālo zaudējumu apmērs bija šokējošs. Uguns pāris dienās nopostīja 85 procentus pilsētas teritorijas. Zudībā aizgāja astoņdesmit septiņas baznīcas un vismaz 13 200 māju, piespiežot vairāk nekā 100 000 cilvēkus evakuēties pāri Temzai un doties uz ziemeļiem. 1673.gada tautas skaitīšana parādīja, ka 25 % no šiem cilvēkiem pilsētā vairs neatgriezās. Neskatoties uz šausminošajiem postījumiem, ko uguns nodarīja Londonai, oficiāli tika reģistrēti tikai seši nāves gadījumi, lai gan patiesais nāves gadījumu skaits visticamāk bija krietni lielāks, jo zemāko slāņu Londonas iedzīvotāju nāvi tolaik nereģistrēja. Ugunsgrēku nodzēsa vien 6.septembrī, un vietā, kur apdzēsa pēdējās liesmas, šobrīd atrodas Lielā Londonas ugunsgrēka memoriāls – maza apzeltīta puisēna statuja. Bet par vainīgu notikušajā atzina nevainīgu cilvēku. Lai arī franču pulksteņmeistars Roberts Huberts brīdī, kad izcēlās ugunsgrēks, nemaz nebija Anglijā, un atgriezās vien tad, kad uguns jau bija plosījusies divas dienas, tomēr bija vajadzīgs kāds grēkāzis. Rezultātā tieši viņu tiesa atzina par vainīgu un pakāra 1666. gada 27. oktobrī.

No 1946. līdz 1949. gadam Grieķijā norisinājās pilsoņkarš starp komunistu nemierniekiem un likumīgās valdības spēkiem. Tas noslēdzās ar komunistu sakāvi, pēdējiem viņu kaujiniekiem 1949. gada augusta beigās atkāpjoties pār robežu Albānijā. 1941. gada pavasarī, Otrā pasaules kara laikā, Grieķiju okupēja nacistiskās Vācijas, fašistiskās Itālijas un Bulgārijas spēki. Valdība un karalis Georgs II devās trimdā, bet okupētajā valstī izvērtās pretošanās kustība. Grieķijas kalnainais reljefs ir ideāli piemērots partizānu karam. Lielākā partizānu kustība bija Nacionālā atbrīvošanās fronte, un tajā dominējošo lomu spēlēja Grieķijas komunistiskā partija. Jau drīz starp komunistiem un nekomunistiskajām pretestības grupām sākās domstarpības, kas ap 1943. gada vidu noveda pie atsevišķām sadursmēm. Lieki teikt, ka komunistiem bija vēsas attiecības ar liberālo trimdas valdību, tomēr 1944. gada maijā tika panākta vienošanās, ka komunisti iekļausies premjera Georgija Papandreu valdībā, un kad vācu spēki oktobrī pameta Grieķiju un Atēnās ieradās briti, šī nacionālās vienības valdība uzsāka darbu. Tomēr jau pēc pāris mēnešiem tā pajuka, jo komunisti nepiekrita atbruņot savus partizānus, kamēr regulārās armijas daļas, kas bija karojušas pret vāciešiem britu spēku sastāvā, tika saglabātas. Rezultāts bija vairāk nekā mēnesi ilgas ielu cīņas Atēnās starp Grieķijas valdības un britu spēkiem no vienas, un komunistiem no otras puses. Tās noslēdzās ar komunistu sakāvi galvaspilsētā un piekāpšanos, piekrītot nolikt ieročus apmaiņā pret amnestiju un legālas politiskās darbības iespēju. Tomēr nekāds galīgais izlīdzinājums netika panākts. No vienas puses, komunisti pilnīgi neatbruņojās un boikotēja vēlēšanas, kuras notika 1946. gada martā. No otras, antikomunistiskie spēki izvērsa pret daudziem komunistu aktīvistiem vajāšanas, gandrīz 1200 no viņiem nogalinot. Tikām Eiropas pamazām tuvojās Aukstā kara periods, un komunistu izredzes saņemt nozīmīgu atbalstu no Padomju Savienības šķita krietni pieaugušas. Grieķijai kaimiņos komunistiski režīmi bija izveidojušies Bulgārijā, Dienvidslāvijā un Albānijā. 1946. gada gaitā komunistu kaujas vienības pārņēma savā kontrolē vienu kalnu rajonu pēc otra, lietojot to pašu taktiku kā dažus gadus iepriekš pret vācu un itāļu okupantiem. Grieķijas pilsoņu karš starp komunistu un valdības spēkiem ilga trīs gadus, un upuru skaits tajā tiek lēsts no 30 000 līdz 50 000. Valdības armija rīkojās pietiekami apņēmīgi, tai bija skaitlisks un tehnisks pārsvars. Britus kā galvenos likumīgās Atēnu varas atbalstītājus nomainīja amerikāņi, cenšoties nepieļaut komunisma izplatīšanos Vidusjūras reģionā. Padomju Savienība, no savas puses, samērā atturīgi atbalstīja savus grieķu biedrus, ciktāl nostiprināšanās Grieķijā īsti neietilpa Staļina stratēģiskajos plānos. Daudz dedzīgāks grieķu komunistu balstītājs bija Dienvidslāvijas līderis Josips Brozs Tito. Taču 1948. gadā dienvidslāvu komunistu vadonim izcēlās konflikts ar Staļinu. Grieķu komunistiem nācās izšķirties, kurā pusē nostāties, un viņi izvēlējās Kremļa saimnieku, pēc kam Tito likvidēja grieķu komunistu t.s. Grieķijas Demokrātiskās armijas bāzes savā teritorijā. Ap to pašu laiku šī komunistu armija mēģinot iegūt kontroli pār vairākām lielākām pilsētām, lai kādā no tām izveidotu komunistu valdības galvaspilsētu. Šais mēģinājumos komunistu spēki noasiņoja, un 1949. gada vasarā valdības armija sakāva pēdējās Demokrātiskās armijas vienības Grieķijas ziemeļrietumos. Augusta beigās pēdējie komunistu kaujinieki atkāpās pār robežu Albānijā, un Grieķijas pilsoņu karš bija noslēdzies. Tomēr nacionālā izlīguma process starp kreisajiem un labējiem sākās tikai pagājušā gadsimta 80. gados, un šīs pretstāves sekas grieķu sabiedrībā jūtamas joprojām.  

Zināmākais mēģinājums nogalināt Krievijas boļševiku līderi un padomju valsts nodibinātāju Vladimiru Uļjanovu-Ļeņinu notika 1918. gada 30. augustā, kad uz viņu esot šāvusi ar eseru partiju saistītā revolucionāre Fanija Kaplāne. Tiesa, ir vairāki fakti, kas padara versiju par Kaplāni kā atentāta izpildītāju apšaubāmu. 1917. gada oktobrī bruņota apvērsuma ceļā Krievijā pie varas nāca radikālie sociāldemokrāti jeb boļševiki. Sākotnēji viņus atbalstīja arī pāris citas kreisākās partijas: t.sk. sociālistu revolucionāru jeb eseru partijas kreisais spārns. Šī partija pamatā orientējās uz Krievijas zemniecības masām, iestādamās par zemes izdalīšanu zemniekiem. Tas sakrita arī ar boļševiku programmu, tomēr jau drīz kreisie eseri atklāja, ka boļševiki būvē stingri centralizētu, birokratizētu diktatūru, kas īpaši nerēķinās ar zemnieku vēlmēm un interesēm. Samilza konflikts, kas vaiņagojās ar kreiso eseru dumpi Maskavā 1918. gada jūlijā, kuru apspieda boļševikiem uzticamie latviešu sarkanie strēlnieki. Tomēr eseru pretestība nebūt nebija salauzta. 1918. gada 30. augustā boļševiku partijas un padomju Krievijas līderis Vladimirs Uļjanovs-Ļeņins uzstājās ar uzrunu strādniekiem vienā no Maskavas rūpnīcām. Kad pēc runas beigām viņš devās uz savu automobili un uz mirkli aizkavējās, uzklausot kādu sievieti, atskanēja trīs šāvieni. Ļeņinam trāpīja divas lodes. Viena iestrēga plecā, otra iztriecās cauri kaklam, skāra plaušu un apstājās netālu no atslēgas kaula. Drīz vien tika notverts arī šāvējs – tā izrādījās 28 gadus vecā Feiga Roitblata, anarhistu un eseru vidē pazīstama ar segvārdu Fanija Kaplāne. Jau sešpadsmit gadu vecumā viņa, 1905. gada revolūcijas aizrauta, bija piebiedrojusies anarhistu grupai. Gatavojot spridzekli, ar kuru bija paredzēts Kijevā nogalināt ģenerālgubernatoru Suhomļinovu, notika nejauša eksplozija, kurā Fanija smagi savainojās. Viņu arestēja un piesprieda nāvessodu, ko tikai jaunā vecuma dēļ aizstāja ar mūža katorgu. Sprādziena rezultātā viņa bija daļēji zaudējusi dzirdi un pakāpeniski kļuva akla, cieta no hroniska locītavu reimatisma. Tādu, pilnīgi neredzīgu, Kaplāni atbrīvoja no ieslodzījuma pēc 1917. gada februāra revolūcijas. Krimā, kurp viņa devās uzlabot veselību, viņa iepazinās ar Uļjanova-Ļeņina jaunāko brāli Dmitriju Uļjanovu, un abu starpā izvērtās romāns. Dmitrijs, būdams ārsts, izgādāja Fanijai vietu Harkovas klīnikā, kur viņa daļēji atguva redzi. Katorgas laikā Fanija Kaplāne bija satuvinājusies ar ieslodzītajām no eseru partijas, un, iespējams, eseru partijas biedri panāca, ka Fanija pārtrauc sakaru ar politisko pretinieku vadoņa brāli un no Krimas 1918. gada maijā pārceļas uz Maskavu. Ārkārtas komisija jeb Čeka, boļševiku izveidotais drošības dienests, vairākas dienas pratināja apcietināto, pūloties izspiest ziņas par līdzzinātājiem, taču viņa uzstājīgi apgalvoja, ka darbojusies vienatnē. Nekāda tiesas procesa nebija; 3. septembrī Faniju Kaplāni nošāva, līķi sadedzināja un pelnus apraka nezināmā vietā. Par spīti tam, ka lodes no Ļeņina ķermeņa netika izņemtas, viņš diezgan ātri atlaba. Slepkavības mēģinājums kļuva par ieganstu sarkanā terora aizsākumam Padomju Krievijā. Turpmāk Čeka bez jebkādas tiesiskas sankcijas varēja arestēt, turēt ieslodzījumā un nogalināt ikvienu, kas tā vai citādi šķita boļševiku varai neuzticams vai neērts. Par normu kļuva ķīlnieku ņemšana un, nereti, noslepkavošana. Visas padomju varas desmitgades oficiālā historiogrāfija un propaganda uzturēja priekšstatu par Faniju Kaplāni kā eseru sūtītu slepkavu. Tomēr ir virkne faktu, kas padara šo versiju apšaubāmu. Pirmkārt, Kaplāne atentāta brīdī joprojām bija stipri vājredzīga. Otrkārt, neviens no notikuma lieciniekiem nebija redzējis viņu šaujam. Galu galā 1922. gadā tika izoperēta viena no Ļeņina miesā iestrēgušajām lodēm, un izrādījās, ka tā nav šauta no brauniņa, kāds bija Fanijai Kaplānei.

1756. gada 29. augustā ar Prūsijas armijas iebrukumu Saksijā sākās Septiņgadu karš – pirmais globālais militārais konflikts pasaules vēsturē. Pagājušā gadsimta dižākais britu premjers Vinstons Čērčils ir teicis, ka patiesībā Pirmā pasaules kara nosaukums pienāktos Septiņgadu karam, kas risinājās 18. gadsimta vidū. Patiešām – tas bija pirmais karš, kurā piedalījās visas tā laika nozīmīgākās Eiropas valstis, un pirmais karš, kura kaujas notika kā Vecajā, tā Jaunajā pasaulē, kā Ziemeļu, tā Dienvidu puslodē, un tas sākas ar karaļa Fridriha II vadītās prūšu armijas iebrukumu Saksijā 1756. gada 29. augustā. Konflikts, kur vienā pusē cīnījās Prūsija un Lielbritānija, otrā – Austrija, Krievija, Francija, Zviedrija, Saksija, vēlāk arī Spānija, nobrieda ilgākā laikā. Anglijas un Francijas stīvēšanās par pasaules vadošās koloniālās lielvalsts statusu ilga jau kopš 17. gadsimta nogales. Eiropā iepriekšējā desmitgadē bija risinājies Austrijas mantojuma karš, kurā Austrijas imperatore Marija Terēze ar militāru spēku apliecināja tiesības uz sava tēva troni, taču kritiskā brīdī bija spiesta atdot Prūsijai Silēziju – teritoriju tagadējās Polijas dienvidrietumos. Enerģiskā valdniece bija apņēmības pilna šo zaudējumu pie pirmās izdevības atgūt. Viens no kara subjektīvajiem iemesliem bija jau pieminētais Prūsijas karalis Fridrihs II – vīrs ar imperatora ambīcijām un karavadoņa azartu, un arī, kā mēs šodien teiktu, visai nekaunīgs vīriešu dzimuma šovinists. Viņš nelaida garām iespēju izteikties par „bābiešu valdīšanu” dažās citās valstīs, ko visnotaļ personīgi uztvēra tā laika vadošās Eiropas politiķes: gan jau pieminētā Marija Terēze, gan Krievijas cariene Elizabete, gan Saksijas kūrfirsta kundze Marija Jozefa un Francijas karaļa Luija XV metrese marķīze de Pompadūra. Kāds tā laika teiciens vēsta: „Ja citas ir valstis ar savām armijām, tad Prūsija ir armija ar savu valsti.” Patiešām – Fridriha II tēvs, karalis Fridrihs I bija padarījis Prūsiju un tās armiju par perfektu organizatorisku veselumu. Savukārt Fridrihs II prata tam laikam pārsteidzošā ātrumā pārvietot savus salīdzinoši nelielos spēkus pa Centrāleiropu, sakaudams pretinieku armijas citu pēc citas un reizēm uzvarēdams pat trīskāršu pārspēku. Brīžiem gan šķita, ka viss karājas mata galā – kā pēc kaujas pie Kunersdorfas 1759. gadā pret grāfa Saltikova komandētajiem krievu un austriešu spēkiem. Galu galā ap 1762. gadu Prūsijas resursi tomēr sāka izsīkt, bet Fridrihu glāba laimīga apstākļu sakritība – nomira cariene Elizabete, un Krievijas troni mantoja Pēteris III, īsts Fridriha fans. Krievija izstājās no kara, tās piemēram sekoja arī citas valstis, un karš Eiropā beidzas bez būtiskām robežu maiņām. Fridrihs II nenoliedzami ir šī kara varonis, tomēr ieguvēji ir citi. Kamēr prūšu karalis cīnījās Eiropā, briti pievāca franču īpašumus Ziemeļamerikā un Indijā, un lika pamatus savai koloniālajai impērijai.

1996. gada 28. augustā oficiāli šķirta Lielbritānijas kroņprinča Čārlza un princeses Diānas laulība. Lielbritānijas troņmantnieka prinča Čārlzu un Velsas princeses Diānas kopdzīve ilga 15 gadus un tā saira 90.gadu sākumā, bet 1996.gada 28.augustā viņu laulību šķir oficiāli. Tas bija bezprecedenta notikums britu karaļnamā, ko plaši atspoguļoja masu mediji visā pasaulē. Brīdī, kad 1996. gadā pasauli pāršalca vēsts, ka princis Čārlzs un princese Diāna šķir laulību, no britu karaliskās ģimenes tolaik Diānas pusē bijis tikai viens cilvēks – karalienes Elizabetes II vīrs. Šķiršanās karaļnamā jau pati par sevi bija skandāls, taču atklātībā nonākušās nianses, kas skāra Čārlza un Diānas laulību, padarīja to vēl jo strīdīgāku. It īpaši jau fakts par Čārlza gadiem ilgajiem ārlaulības sakariem ar tagadējo sievu Kamillu Pārkeri Boulzu laikā, kad pats aizvien bija precējies ar Diānu. Diāna jau 1989. gadā Kamillai lika saprast, ka viņai ir zināms par notiekošo dēku un pēc dažiem gadiem Čārlzs un Diāna nolēma dzīvot šķirti, savukārt 1994. gadā kādā no publiski sniegtām intervijām Velsas princis atzinās neuzticībā sievai. Situācija bija ārkārtīgi nepatīkama un neērta visiem karaļnamā. Tomēr viens no karaliskās ģimenes šķiršanās laikā bija nostājies Diānas pusē. Lai gan publiski izskanēja viedoklis, ka lēdija Diāna ar vīratēvu princi Filipu nekad nav labi satikusi, savulaik pat respektablais telekanāls CNN ziņoja, ka princis pret vedeklu izturējies „nelaipni”), kā izrādās, tieši viņš atbalstījis Diānu. Vismaz līdz zināmam mēram. Tas tapa zināms 2003. gadā, kad karaļnama bijušais sulainis Pols Barels atklātībā nodeva vēstules, ar kurām apmainījusies Diāna un princis Filips. Tajās skaidri jaušams, ka vīratēvs šķiršanās lietā atbalstīja vedeklu, nevis savu dēlu princi Čārlzu. Protams, ne viss vēstulēs rakstītais bija pozitīvs. Kādā no tām princis Filips vedeklai apvaicājies: „Vai tu, godīgi ielūkojoties sev sirdī, vari pateikt, ka Čārlza attiecībām ar Kamillu nav nekāda sakara ar tavu pašas attieksmi pret viņu jūsu laulībā?” Citā viņš ieminējies: „Vai šī nav it kā tava vaina, ka viņš tevi krāpa?” Laulības krīzes laikā princese Diāna vērsusies arī pēc padoma pie vīramātes karalienes Elizabetes II, taču neesot saņēmusi tādu palīdzību, uz kādu cerējusi. Velsas princese Diāna sāpīgi pārdzīvoja neveiksmīgo laulību, lai gan saprata, ka nespēs saglabāt laulību ar Čārlzu, kuram paredzēts karaļa tronis. Viņu ģimenes dzīve pastāvīgi atradās plašsaziņas līdzekļu un sabiedrības uzmanības centrā visus 15 abu laulības gadus. Kad princese Diāna un princis Čārlzs oficiāli izšķīrās, skaidrs, ka šī šķiršanās kļuva par vienu no skaļākajiem notikumiem pagājušā gadsimta nogalē. Bet ko juta pati Diāna pirmajā laikā pēc tam, kad vairs nebija Velsas princese? Kā raksta karaliskās ģimenes apskatniece Ingrīda Sjuarda grāmatā “Karaliene un Dī: nezināmais stāsts”, pirmajā tikšanās reizē ar Čārlzu pēc šķiršanās Diāna uzdevusi bijušajam vīram skumju jautājumu. Bijušie dzīvesbiedri satikās Diānas apartamentu pirmajā stāvā Kensingtonas pilī, un princese jautāja: “Kāpēc tam bija jānotiek tieši ar mums?” Gadu pēc šķiršanās, 1997.gada 31.augustā Diāna iet bojā autokatastrofā, bet 2005. gadā Čārlzs apprecējās ar Kamillu Pārkeri Boulzu.

„Ginesa rekordu grāmata”, kuras pirmizdevums nāca klajā 1955. gada 27. augustā, sākotnēji bija plānota kā slavenā alus ražotāja reklāmas projekts, taču izrādījās ļoti ienesīgs pasākums. Grūti spriest, kas 18. gadsimta īru alus brūvera Artura Ginesa vārdam nesis vairāk slavas un atpazīstamības pasaulē. Protams, katrs sevi cienošs alus dzērājs ir kaut reizi iztukšojis pinti ginesa – īru tumšalu, kam raksturīga īpatnēja gandrīz melna krāsa, biezas, ļoti noturīgas putas un atturīgi rūgtena garša. Tomēr arī tie, kas alu nedzer vispār, atpazīst Ginesa vārdu pateicoties „Ginesa rekordu grāmatai”, kuras pirmais izdevums nāca klajā 1955. gada 27. augustā. Alus, protams, bija vispirms – Svētā Jēkaba vārtu brūzī Dublinā tas tiek darīts jau kopš 1759. gada. Taču par tagad pasaulslavenā izdevuma tapšanu mums jāpateicas vēl kādai cilvēciskai kaislībai, proti, – medībām. Kādā 1951. gada novembra dienā, kad Ginesa alus darītavas direktors sers Hjū Bīvers kopā ar citiem tikpat cienījamiem džentlmeņiem bija nodevies šai nodarbei, starp medniekiem izcēlusies diskusija par to, kurš īsti ir ātrākais spārnotais medījums – dzeltenais tārtiņš vai rubenis. Un tad nu seram Hjū ienāca prātā, ka droši vien daudzos pabos – un tādu Britu salās tobrīd bija vairāk nekā 81,000 – vīri pie kausa mēģina rast atbildi ne vienam vien tikpat būtiskam jautājumam. Piemēram: kas skrien ātrāk – zirneklis vai tarakāns? Vai, teiksim, kas izdzer gadā vidēji vairāk alus – īrs, čehs vai vācietis? Un te nu seram Hjū ienāca prātā labs tirgvedības gājiens: izdot grāmatu, kurā būtu apkopoti dati par pasaules „pašiem pašiem” visdažādākajās kategorijās, un laist to pasaulē ar Ginesa vārdu. Vispār pagājušā gadsimta 50. gadi bija īstais laiks šādam pasākumam. Tobrīd pasaule dzīvoja pastāvīgā rekordu uzstādīšanas jutoņā un ar daudz lielāku aizrautību nekā šodien sekoja ne vien sportistu, bet arī, piemēram, automobiļu un reaktīvo lidmašīnu uzstādītajiem ātruma rekordiem. Ginesa firmas darbinieks Kristofers Četevejs ieteica Hjū Bīveram īstos vīrus šādam uzdevumam: Norisu un Rosu Makraiterus – dvīņubrāļus ar fenomenālu atmiņu un profesionālus faktu noskaidrotājus, kuriem Londonā piederēja pašiem sava faktu noskaidrošanas aģentūra. Makraiteri kļuva par pirmajiem Ginesa izdevniecības vadītājiem, un pasākums, kas sākumā bija domāts kā aile Ginesa tirgvedības izdevumu tāmē, galu galā izrādījās lielisks peļņas avots. Pagājušajās desmitgadēs Ginesa rekordu reģistrs ieguvis stabilu vietu pasaules kultūrā. Ik gadus tiek organizētas īpašas rekordu uzstādīšanas ar visdažādāko tematiku, kurās visā pasaulē piedalās desmitiem tūkstošu cilvēku, uzstādot simtiem jaunu rekordu. Ir pamats teikt, ka šī ir viena no plašākajām starptautiskajām kustībām. Dažus rekordu paveidus izdevniecība tagad vairs nepublicē – piemēram, smagākos mājdzīvniekus, jo ir atklājies, ka saimnieki mēdz vārda tiešā nozīmē nežēlīgi pārbarot savus mīluļus, lai viņiem mājās būtu pašiem savs Ginesa rekordists. Kopš 1991. gada no reģistriem izslēgti ar alkohola dzeršanu saistītie rekordi, un arī tādas veselībai potenciāli bīstamas pārmērības kā koku un velosipēdu apēšana.

Lēvenas pilsētas nopostīšana Beļģijā, kas ilga no 1914. gada 25. līdz 30. augustam, bija viens no Pirmā pasaules kara vācu okupantu pastrādātajiem kara noziegumiem. Vācu armijas iebrukumu neitrālajā Beļģijā Pirmā pasaules kara sākumā britu propaganda nodēvēja par „The Rape of Belgium” – burtiski tulkojot, „Beļģijas izvarošanu”; un ļoti centās, lai sabiedrības apziņā šis priekšstats no metaforas pārvērstos par realitāti. Tomēr jāteic, ka vācu okupanti Beļģijā tiešām pastrādāja virkni kara noziegumu, starp kuriem viens no barbariskākajiem bija Lēvenas pilsētas nopostīšanas akcija, kas turpinājās no 1914. gada 25. līdz 30. augustam. Lēvena atrodas apmēram 25 km uz austrumiem no Briseles. Pilsētas aizsākumi meklējami vēl 9. gs. beigās, taču savu zelta laikmetu tā piedzīvoja vēlajos viduslaikos un jauno laiku sākumā, kad še bija rosīgs tirdzniecības un tekstilrūpniecības centrs un Nīderlandē un Beļģijā vecākā universitāte. Arī 20. gs. sākumā Lēvena joprojām bija nozīmīgs kultūras un izglītības centrs ar 40 000 iedzīvotāju un krāšņu gotisko arhitektūru. Vācu armija ieņēma Lēvenu 1914. gada 18. augustā. Naktī uz 25. augustu beļģu armija veica strauju reidu vācu aizmugurē, izraisot tur jucekli. Līdz Lēvenai beļģi netika, bet pilsētā izvietotais vācu 31. rezerves kājnieku pulks naktī sarīkoja panisku šaudīšanos. Pēc vienas versijas, uz pilsētu atkāpusies kāda vācu daļa, kuru viņu tautieši noturējuši par ienaidniekiem, un izcēlusies apšaude starp savējiem. Pēc citas paniku izraisījis pilsētā tumsā ieauļojis noklīdis zirgs, kas okupantiem norēgojies par kavalērijas uzbrukumu. Pulka kaujas žurnālā gan rakstīts šādi: „Apmēram piecos pēcpusdienā uz 84. rezerves kājnieku pulku tika šauts Bīkenē. Tajā pat laikā mūsu vienība piedzīvoja uzbrukumu Lēvenā. Tika veikti stingri pasākumi partizāņu un bandītu apkarošanai.” Vācu spēku komandieris Briselē ģenerālis fon Litvics vispār stāstījis pekstiņus par to, ka Lēvenas mēra dēls esot ar pistoli nogalinājis vācu štāba priekšnieku un kara ārstus, un tas bijis signāls, pēc kura bruņoti beļģu civilisti sākuši šaut uz vācu karavīriem. Tāpēc Lēvenā bijis jāsarīko atriebes akciju, kas atturētu beļģus no līdzīgas rīcības citur. Iedzīvotājiem tika pavēlēts nekavējoties pamest viņu mājokļus, daudzus vīriešu dzimuma pilsētniekus arestēja, dažus nošāva uz vietas, citus – nedaudz vēlāk. Pavisam tika nogalināti 248 pilsētnieki. Tos 10 000 lēveniešu, kuri tobrīd vēl nebija pametuši pilsētu, piespieda doties prom ar teju to, kas katram mugurā. Vācieši pilsētu izlaupīja un pēc tam sāka to metodiski dedzināt. Kā rakstīja amerikāņu žurnālists Ričards Hārdngs Deiviss, kuram nācās būt Lēvenā 27. augustā, „vācieši bija lēmuši pārvērst Lēvenu par tuksnesi un vāciskā sistemātiskumā un pamatīgumā atstāja no Lēvenas vien tukšu un nokvēpušu čaulu.” Tika nosvilinātas apmēram 2000 ēkas, tai skaitā daudz vēsturisku celtņu. Sevišķu sašutumu pasaules sabiedrībā izraisīja universitātes bibliotēkas nodedzināšana, kur liesmās gāja bojā ap 230 000 grāmatu, tai skaitā ap 750 viduslaiku manuskriptu un tūkstotis inkunābulu. Ja ar šo akciju vācu militāristi bija cerējuši iedzīt respektu, tad rezultāts bija gluži pretējs – daudzviet pasaulē viņus tagad uzlūkoja par civilizācijas ienaidniekiem, kuri jāsakauj par katru cenu.

Pēc 1991. gada augusta puča izgāšanās Padomju Savienībā šī totalitārā lielvalsts sabruka faktiski dažu nedēļu laikā. Agrākās padomju republikas, kuras līdz tam vēl nebija pieņēmušas neatkarības deklarācijas, steidzas to darīt. Ukrainas neatkarības pasludināšanas aktu Augstākā padome Kijevā pieņēma 1991. gada 24. augustā. Pirmo reizi Ukraina savu moderno valstiskumu mēģināja iedibināt pēc Pirmā pasaules kara. Kā zināms, šis mēģinājums izrādījās nesekmīgs, galvenokārt tādēļ, ka neviens no ietekmīgākajiem spēkiem, kuri cīnījās Krievijas pilsoņu karā, nebija gatavs atteikties no šīs Krievijai ļoti nozīmīgās teritorijas. Tā nu pēc boļševiku uzvaras pilsoņkarā Ukraina kļuva par padomju sociālistisko republiku Padomju Savienības sastāvā. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad padomju impērija sāka ļodzīties, Baltijas valstu tautas kustības jau drīz uzņēma noteiktu kursu uz de iure pastāvošā valstiskuma faktisku atjaunošanu. Ukrainā, kur arī izveidojās sava tautas kustība jeb Ruhs, šis process bija gausāks un nenoteiktāks. Par neatkarību stingri iestājās ļaudis Rietumukrainā, kas starpkaru periodā bija atradusies ārpus Padomju Savienības – Polijas, Rumānijas un Čehoslovākijas sastāvā. Bet jo tālāk uz valsts austrumiem, jo vairāk bija to, kuriem palikšana kopvalstī ar Krieviju šķita pareizāks ceļš. Tiesa, Padomju Savienības prestižu Ukrainas iedzīvotāju acīs pamatīgi iedragāja 1986. gada katastrofa Černobiļas atomelektrostacijā uz ziemeļiem no Kijevas, arī atklātības politikas rezultātā uzzinātie fakti par baiso Golodomora traģēdiju – staļiniskā režīma mākslīgi izraisīto badu Ukrainā trīsdesmito gadu sākumā. Tomēr šķiet, ka izšķiroša nozīme bija tieši 1991. gada augusta puča mēģinājumam, pēc kura arī daļa Ukrainas kompartijas un saimnieciskās elites mainīja savu attieksmi pret iespējamo palikšanu Padomju Savienības sastāvā. Tiek uzskatīts, ka visai nozīmīga loma bijusi Ukrainas PSR Augstākās padomes priekšsēdētāja un vēlākā Ukrainas prezidenta Leonīda Kravčuka nostājai, kas nosvērusies par labu Ukrainas neatkarībai. Iniciatīvu pēc tam, kad no Maskavas 21. augustā pienāca ziņas par puča izgāšanos, gan uzņēmās Ruha pārstāvji. Naktī no 23. uz 24. augustu agrākie padomju disidenti Ļevko Lukjaņenko, Mihailo Horins un Vjačeslavs Černovils, kā arī jurists Serhijs Holovatijs un ekonomists Ivans Zajecs sastādīja „Ukrainas neatkarības pasludināšanas akta” tekstu. 1991. gada 24. augustā tobrīd vēl Ukrainas PSR Augstākā Padome ar 321 balsi par, 2 balsīm pret, sešiem deputātiem atturoties un 31 nepiedaloties balsošanā pieņēma šo dokumentu. Bija tapusi jauna suverēna valsts – Ukraina. Tiesa, parlaments pieņēma arī lēmumu izsludināt par neatkarības jautājumu referendumu. Tas bija loģiski, ciktāl tā paša gada 17. martā sarīkotajā vissavienības referendumā par Padomju Savienības saglabāšanu vairāk nekā 70% balsotāju Ukrainā, vismaz pēc oficiāliem datiem, bija izteikušies par labu Padomju Savienības saglabāšanai, gan ar noteikumu, ka Ukraina tajā paliktu tikai uz 1990. gadā pieņemtās suverenitātes deklarācijas pamata. Referendums par pilnīgu neatkarību notika 1991. gada 1. decembrī, un tā rezultāti pārsteidza pat pašus optimistiskākos neatkarības piekritējus. Piedaloties vairāk nekā 84% balsstiesīgo, vairāk nekā 90% procenti bija balsojuši par neatkarību. Pat Krimā, kur neatkarības piekritēju skaits bija jūtami mazāks nekā citur, vairāk nekā puse balsojušo jeb gandrīz 40% balsstiesīgo bija atbalstījuši Ukrainas neatkarību. Referendumam tūdaļ sekoja Ukrainas neatkarības starptautiska atzīšana. Latvija bija Ukrainas neatkarību atzinušo valstu pirmajā desmitniekā, līdz ar Lietuvu to veicot 1991. gada 4. decembrī.

1939. gada 23. augustā Maskavā tika noslēgts Neuzbrukšanas līgums starp Vāciju un PSRS, plašāk pazīstams kā Molotova-Ribentropa pakts. Divi totalitārie režīmi – nacistiskā Vācija un boļševistiskā PSRS – vienojās atbalstīt viens otra agresijas plānus Austrumeiropā. Tas bija izšķirošais solis pretī Otrajam pasaules karam.   Pagājušā gadsimta 30. gados attiecības starp Padomju Savienību un Vāciju bija diezgan saspīlētas. Ja iepriekšējā desmitgadē abas šīs lielvalstis, kas pēc Pirmā pasaules kara bija kļuvušas par starptautiskās politikas izstumtajām, bija diezgan cieši sadarbojušās ekonomiskajā un militārajā jomā, tad pēc nacistu nākšanas pie varas Vācijā 1933. gadā sadarbība apsīka. Abi totalitārie režīmi veltīja viens otram arvien niknākus propagandas uzbrukumus. Nacisti izvērsa represijas pret vācu komunistiem, tuvinājās ar Padomju Savienībai nedraudzīgo Japānu, savukārt Padomju režīms mobilizēja cīņai pret nacistiem un citiem fašistiskas ievirzes režīmiem Komunistiskās internacionāles kustību. Jaunu spriedzi konfrontācija sasniedza Spānijas pilsoņu kara laikā 30. gadu otrajā pusē, kad vācu un itāļu vienības karoja par Franko režīmu, savukārt Republikāņu valdība saņēma padomju militārās piegādes un padomnieku atbalstu. Tāpēc daudziem pasaulē pārsteigums bija ziņa, ka 1939. gada 23. augustā Maskavā noslēgts vācu–padomju neuzbrukšanas līgums, šodien plaši pazīstams arī pēc to parakstījušo abu režīmu ārlietu resoru vadītāju vārdiem – kā Molotova-Ribentropa pakts. Tas, kas palika slēpts tālaika sabiedrībai, bet ir lieliski zināms šodien, bija šī līguma slepenie papildprotokoli, kas faktiski sadalīja Austrumeiropu abu totalitāro diktatūru starpā. Kas varēja šķist pārsteidzošs 1939. gadā, liekas loģisks, vērtējot ar šodienas pieredzi: tikai vienošanās starp abiem totalitārajiem režīmiem pavēra tiem iespēju savu agresīvo ambīciju īstenošanai. Rietumu lielvalstis nekad nepiekristu šādai vācu un padomju ekspansijai uz savu kaimiņvalstu rēķina, pirmām kārtam jau – Polijas iznīcināšanai, bet tieši tādas bija Molotova-Ribentropa pakta tiešās sekas. Kā zināms, pēc nepilna mēneša Vermahts un Sarkanā armija sastapās pie paktā nospraustās līnijas vēl nesen suverenās Polijas teritorijā un sarīkoja kopīgas uzvaras parādes Ļvovā un Brestā. Tā laika karikatūra laikrakstā „London Evening Standard” tēloja Hitleru un Staļinu, kuri laipni klanās viens otram uz Polijas drupu un līķu fona. „Cilvēces atkritums, ja nemaldos?” savu partneri uzrunā fīrers. „Asiņainais darbaļaužu slepkava, ja nekļūdos?” savukārt bilst padomju vadonis. Kādu laiku attiecības starp totalitārajiem partneriem bija abpusēji izdevīgas un tīkamas. Padomju Savienība, Vācijai neiebilstot, uzsāka apkaunojošo agresiju pret Somiju, anektēja Baltijas valstis, atņēma Rumānijai Besarābiju. Savukārt Vācija, nodrošinājusi sev aizmuguri un saņemdama regulāras padomju stratēģisko materiālu piegādes, varēja pavērst savu militāro jaudu pret rietumiem, sagraujot Franciju, okupējot Beneluksa valstis, Dāniju, Norvēģiju, pēc tam iesaistoties Itālijas uzsāktajā agresijā Balkānos. Tomēr divi agresori, kopīgiem spēkiem iznīcinājuši līdz tam tos šķīrušo bufervalstu joslu Austrumeiropā, līdz ar to bija nonākuši aci pret aci. Jau Polijas sagrāves laikā izskanēja viedokļi, ka konflikts starp abām agresīvajām lielvarām ir tikai laika jautājums, un visai neilgs laiks pierādīja šo viedokļu pareizību. Attēlā: Molotovs paraksta neuzbrukšanas līgumu starp Vāciju un Padomju Savienību. Aiz viņa stāv Ribentrops un Staļins.  

Aļaska, kas pēc platības ir lielākas Amerikas Savienoto Valstu štats, atrodas Ziemeļamerikas ziemeļrietumos. Šis ziemīgais štats, ir viens no savdabīgākajām vietām ASV, jo tieši šeit ir meklējama daba, kas nav atrodama nekur citur - skarba, bet teju neskarta. Aļaska ir ļoti daudzu ceļotāju sapņu galamērķis. Tāpat Aļaska ir vienīgais ASV štats, kam ir robeža ar Krieviju - tā gan ir jūras robeža, kas novilkta caur Beringa šaurumu, bet tomēr - fiziski sanāk, ka ASV robežojas ar Krieviju. Aļasku sākotnēji bija kolonizējusi Krievijas impērija, bet 1867. gadā Krievija to pārdeva ASV par 7,2 miljoniem ASV dolāru. Vairums amerikāņu šo pirkumu šajā laikā vērtēja kā naudas izšķērdēšanu, līdz 1896.gadam, kad Aļaskā tika atklāts zelts. Daudzi cilvēki no citiem ASV štatiem devās uz Aļasku cerībā kļūt bagāti. Naftas atradņu atklāšana 1968. gadā papildināja šīs pavalsts bagātību un uzsāka vēl vienu masu migrāciju. Diemžēl, abās reizēs, vairums migrantu laimi neatrada - viņi nebija gatavi tālajam ceļam un Aļaskas klimatam. Tāpat zelta un naftas atradnes arī tik viegli kuram katram nebija pieejamas. Taču tie, kam paveicās, spēja iekārtoties uz dzīvi aukstajā pasaules malā. Aļaska ir viens no bagātākajiem ASV reģioniem un visretāk apdzīvotais ASV štats. Aļaska ir vieta, kurā pagaidām masu tūrisms vēl nav ielauzies. Nacionālie dabas parki ar varenām sniegotu kalnu ainavām, upēm, zilajiem ledājiem un zaļajām pļavām liek apbrīnot dabas varenību. Viens no populārākajiem nacionālajiem parkiem ir Denali Nacionālais parks. Tas atrodas pašā Aļaskas vidienē. Denali parks plešas apkārt Makinlija kalnam, kas ir augstākā Ziemeļamerikas virsotne. Atšķirībā no Eiropas kalniem un kalniem Āzijā, kas savu augstumu sasniedz pakāpeniski, Makinlijs ir virsotne, kas paceļas debesīs līdzenumu viducī. Kalnus klāj metru augstu, sarkanu bērzu birzis, kuras tos iekrāso sarkanus, kā arī citi zemi augi, kas kalnu apveidiem piešķir nenosakāmas krāsas. Pirmais eiropietis, kas atklāja Aļasku, 1741. gada 20.augustā, bija dānis Vituss Berings viņa vārdā nosaukts jūrasšaurums un sala. Krievijas uzdevumā viņš pētīja šo pasaules malu un ieraudzīja Aļasku. Vituss Bērings dzimis Dānijā, bet kopš 1703. gada, kad beidza mācības Amsterdamā, atradies jau bijis Krievijas dienestā, dienējis Baltijas Flotē Ziemeļu kara laikā, bēt tam Azovas flotē un tad atkal Baltijas. 1725. gadā Krievijas cars Pēteris pirmais sūtīja Bēringu izpētīt, vai starp Āziju un Ameriku pastāv sauszemes tilts. Trīs gadus kuģojot no Sanktpēterburgas Berings sasniedzis jūras šaurumu kas vēlāk nosaukts viņa vārdā. Nespēdams saskatīt Aļaskas krastu, Berings secinājis, ka Āzija un Amerika savā starpā nav savienotas, un ar tādu domu viņš 1730. gadā atgriezās Sanktpēterburgā. 1733. gadā Berings vēlreiz atgriezās šajā apvidū, pavadot reģionā savas dzīves pēdējos astoņus gadus, un šoreiz ekspedīcija sasniedza Aļaskas krastu, tas notika 1741 gada 20. augustā, taču atpakaļceļā Beringa komanda aizkavējās un bija spiesta pārziemot neapdzīvotā salā, kur vairums ekspedīcijas dalībnieku, arī tās vadītājs, saslima un nomira. Salu, kurā Berings nomira, nosauca viņa vārdā par Beringa salu

1934. gada 19. augustā Vācijas pilsoņi referendumā nobalsoja par valsts prezidenta un kanclera amatu apvienošanu, izveidojot vienotu Reiha vadoņa – fīrera – posteni. Līdz ar to pie varas nākusī nacistu partija noslēdza demokrātiskās Veimāras konstitūcijas sistēmas demontāžu, padarot Vāciju par vienas partijas pārvaldītu totalitāru diktatūru. 1934. gada vasara bija pēdējā Paula fon Hindenburga mūžā. Jau vairākus mēnešus 86 gadus vecais Vācijas prezidents necēlās no slimības gultas savā lauku rezidencē Austrumprūsijā. Tikām valstī turpinājās process, kuru tā īstenotāji – Vācijas Nacionālsociālistiskā strādnieku partija – dēvēja par Gleichschaltung. Līdz šim tas vācu valodā bija mehānikas un fizikas jēdziens, un apzīmēja ierīču darbības sinhronizāciju. Tagad ar to saprata visas vācu valsts un katra tās pilsoņa sinhronizāciju ar nacistu partiju un tās vadītāju. Smagi kļūdījušies izrādījās tie, kuri uzskatīja nacistus par ordināru politisku partiju; par partiju, kura gatava atdot reiz iegūto varu arī atdot. Jau 1933. gada februārī pēc dīvainā Reihstāga ugunsgrēka prezidents Hindenburgs, kancleram Hitleram uzstājīgi pieprasot, izdeva tā dēvēto „Reihstāga ugunsgrēka dekrētu”, kurš laupīja vāciešiem vairumu viņu demokrātisko tiesību, un ievadīja plašas represijas pret komunistiem un sociāldemokrātiem. Nākošā mēnesī Reihstāgs pieņēma „Pilnvarojuma likumu”, kas nodeva nacistu valdībai likumdevēja funkcijas un tādējādi faktiski apturēja demokrātiskās konstitūcijas darbību. Cita pēc citas tika iznīcinātas politiskās partijas un no nacistiem neatkarīgās arodbiedrības, aizliegta jaunu partiju dibināšana. 1934. gada sākumā tika likvidēta Vācijas federālā struktūra, pārveidojot to centralizētā valstī. Visbeidzot 1934. gada vasarā Hitlers ķērās pie potenciālās opozīcijas iznīcināšanas pašā nacistu kustībā un starp līdzšinējiem sabiedrotajiem – tā dēvētajā „Garo nažu naktī” dzīvību zaudēja nacistu militārās organizācijas SA līderis Ernsts Rēms un citi organizācijas vadītāji, bijušais kanclers Kurts fon Šleihers un vairāki bijušā kanclera Franča fon Pāpena tuvākie līdzgaitnieki. Šīs vācu demokrātijas traģēdijas pēdējos cēlienus prezidents Hindenburgs vēroja vairs tikai neklātienē. 1934. gada 2. augusta rītā sirmais feldmaršals beidza savas šīs zemes gaitas, un jau tai pašā dienā valdība izdeva likumu, kas paredzēja valsts prezidenta amata apvienošanu ar valsts kanclera amatu, nododot šīs pilnvaras, kā bija teikts likumā, „vadonim un reihskancleram Ādolfam Hitleram”. Šis lēmums likvidēja pēdējo Veimāras konstitūcijas reliktu – Vācijas valsts prezidenta posteni. Šajā gadījumā nacisti uzskatīja par vajadzīgu ievērot konstitucionālās formalitātes, tāpēc tika izsludināta tautas nobalsošana, kuru ievadīja pamatīga propagandas kampaņa. Tajā, starp citu, figurēja it kā fon Hindenburga politiskais testaments, kurā aizgājējs rezumēja savu darbību valsts prezidenta amatā un noslēdza tekstu ar komplimentiem kancleram Hitleram. Visticamāk, tas bija viltojums. 1934. gada 19. augustā vācu tauta devās pie balsošanas urnām un ar zīmīgu rezultātu „89,9% par” apstiprināja šo valdības lēmumu. Kopš šīs dienas Vācijai bija vadonis – „Führer”, un kā specifisks politisks termins reiha diktatora apzīmēšanai tas ieviesās arī starptautiskā apritē. Pašā Vācijā turpmāk Hitleru dēvēja ne citādi kā par fīreru, lai gan oficiāli viņa amata apzīmējums „vadonis un valsts kanclers”, resp. „fīrers un reihskanclers” palika spēkā līdz 1942. gadam, kad viņš to nomainīja pret vēl impozantāko „Lielvācijas valsts fīrera” titulu.

19. gs. pirmajā pusē Argentīnā pie varas bija diktators Huans Manuels de Rosass, kura valdīšanai bija raksturīga totalitāra kontrole un valstisks terors. Viens no nežēlīgākajiem aktiem, veikts pēc diktatora personiskas pavēles, bija jaunās aristokrātes Kamilas O’Gormanas un viņas faktiskā vīra, katoļu mācītāja Ladislao Gutjerresa sodīšana ar nāvi par sabiedrības tikumības normu pārkāpšanu 1848. gada 18. augustā. Dienvidamerikas Apvienotās provinces, no kurām vēlāk izveidojās mūsdienu Argentīnas valsts, savu neatkarību no spāņu koloniālās varas pasludināja 1816. gadā. Sākotnēji tā bija vāji saistīta konfederācija, kurai militāros konfliktos nācās vilkt robežas ar kaimiņvalstīm. Pamanāmākā figūra topošās Argentīnas valsts politikā 19. gs. pirmajā pusē bija Huans Manuels de Rosass, kurš 1829. gadā kļuva par Buenosairesas provinces gubernatoru, bet savas valdīšanas beigu posmā jau dēvējās par Argentīnas konfederācijas augstāko vadoni. Iekšējās un ārējās nestabilitātes situācijā diktatorisku pilnvaru piesavināšanās bija lielā mērā loģiska, taču de Rosasa izpildījumā režīms drīz vien kļuva pār mēru bargs un policejisks, kontrolējot pavalstnieku dzīvi teju visos aspektos un izvēršot īstu valstisku teroru. Diktators vienpersoniski lēma par pavalstnieku mantu, dzīvību un nāvi, un par represiju upuriem sāka krist ne vien reāli opozicionāri, bet arī sabiedrībā pamanāmi ļaudis, kuri de Rosasa ieskatā labi noderēja iebiedējošām paraugprāvām. Otrajai diktatūras desmitgadei tuvojoties beigām, vadonis sāka arvien vairāk izolēties no publiskās dzīves, reti tikdamies pat ar ministriem un nododams savus rīkojumus ar privātsekretāru starpniecību. Tieši šo viņa varas maksimālās koncentrācijas, bet arī pagrimuma fāzi raksturo notikums, kas satricināja ne vien Argentīnu, bet arī visu Dienvidameriku: 23 gadus vecās Kamilas O’Gormanas un viņas faktiskā dzīvesbiedra Ladislao Gutjerresa sodīšana ar nāvi 1848. gada 18. augustā. Kamila O’Gormana nāca no Buenosairesas aristokrātu ģimenes, kurai bija spāņu, franču un īru saknes. Viņas vecākais brālis Eduardo mācījās garīgajā seminārā, un Kamila jau pusaudzes gados iepazinās ar viņa studiju biedru Ladislao Gutjerresu, kurš vēlāk tika norīkots uz draudzi netālu no O’Gormanu mājām. Acīmredzot mīlas jūtas, kas radās starp Kamilu un Ladislao, lika aizmirst kā katoļu priestera šķīstības zvērestu, tā sava laika sabiedrības striktos tikumības žņaugus. Pāris aizbēga no Buenosairesas un inkognito apmetās tobrīd vēl faktiski neatkarīgajā Korrjentesas provincē, taču bēgļus uzpazina kāds īru izcelsmes katoļu priesteris, un galvaspilsētā sacēlās sašutuma vētra. Sevišķi trakoja īru aprindas, kuru ieskatā O’Gormanu meita bija aptraipījusi visas viņu krietnās kopienas reputāciju. Aizskarts sajutās arī diktators de Rosass, kurš taču bija, cita starpā, arī tikumības garants. Viņa sūtīti vīri sagūstīja Kamilu un Ladislao un nogādāja cietumā Buenosairesas pievārtē. Par Kamilu centās aizlikt vārdu viņas draudzene, diktatora meita Manuela, taču saņēma stingru atteikumu. „Šai lietai jāparāda manas varas neapstrīdamība, kad uz spēles ir visas sabiedrības morāles vērtības un svētās reliģijas normas,” esot paziņojis viņas tētiņš. Vadoni nekavēja pat tas, ka Kamila bija astotajā grūtniecības mēnesī. Nedzimušais bērns, pirms to nogalināt līdz ar māti, gan bija jānokristī, tāpēc cietuma kapelāns lika Kamilai iedzert svētīto ūdeni un veica attiecīgo rituālu. Tad pāri izveda cietuma pagalmā, piesēja pie krēsliem un nošāva. Tieši trīs gadus pēc Kamilas O’Gormanas un Ladislao Gutjerresa nogalināšanas, 1851. gada 18. augustā, uzliesmoja t. s. Laplatas karš starp Argentīnu un Urugvaju, kurā pēdējās pusē nostājās tās spēcīgais ziemeļu kaimiņš Brazīlija. Argentīna cieta ātru sakāvi, Huana Manuela de Rosasa vara sabruka, un diktators devās trimdā uz Lielbritāniju. Nākamos 25 gadus viņš pavadīja kā fermas rentnieks Sauthemptonas apkārtnē; līdzekļus baisā diktatora pieticīgajām un klusajām vecumdienām nodrošināja dažu draugu finansiāls atbalsts.

1717. gada 17. augustā pretošanos Austrijas armijai pārtrauca līdz tam turku Osmaņu impērijai piederējušās Belgradas garnizons. Šis panākums vaiņagoja izcilā karavadoņa Savojas prinča Eižena uzvaru virkni Austrijas karos pret turkiem un uz visiem laikiem izbeidza Osmaņu impērijas centienus kontrolēt teritorijas uz ziemeļiem no Donavas. 16. un 17. gs. Austrija bija kristīgās Eiropas priekšējā līnija cīņās pret turku Osmaņu invāziju. 1683. gadā liela turku armija aplenca Vīni un turēja to aplenkumā divus mēnešus, līdz viņus sakāva apvienotā Austrijas, citu vācu valstu un Polijas-Lietuvas valsts armija, kuru komandēja Polijas karalis un Lietuvas lielkņazs Jans III Sobeskis. Šajā kaujā austriešu rindās cīnījās arī Savojas princis Eižens, tobrīd deviņpadsmit gadus vecs franču aristokrāts, kurš, izrādījies nepieprasīts savā savas valsts armijā, bija stājies Austrijas Hābsburgu dienestā. Princis Eižens bija viens no sava laikmeta izcilākajiem karavadoņiem – izlēmīgs, drosmīgs, ar perfektu taktikas izjūtu apveltīts, radošs kaujas paņēmienu izvēlē un harizmātisks komandieris. Sevišķi spožas bija viņa uzvaras pret turkiem. 1697. gadā viņš ar strauju uzbrukumu pārsteidza un sagrāva skaitliski lielāku turku armiju pie Zentas plisētas Serbijā. Šī uzvara noteica Osmaņu zaudējumu t.s. Lielajā turku karā, pēc kura Hābsburgu rokās nonāca lielākā daļa mūsdienu Ungārijas. Saprotams, turki nebija gatavi samierināties ar zaudējumu, un 1716. gadā pieteica Austrijai karu, taču pie Petrovaradinas cietokšņa Savojas Eižens jau atkal guva spožu uzvaru pār skaitliski pārāku pretinieku. Nākamajā gadā viņš veda austriešu spēkus uz Belgradu – nozīmīgāko Osmaņu atbalsta punktu reģionā. Pilsēta bija pamatīgi nocietināta, tajā bija apm. 30 000 vīru garnizons, un tās lielgabalu skaits vairakkārt pārsniedza austriešu armijas rīcībā esošo. Belgrada atradās Donavas un Savas upju satekā un bija ieņemama tikai no dienvidiem. Jūnija vidū Eižena armija, apm. 100 000 vīru, sasniedza pilsētu un sāka aplenkumu, un jau drīz pēc tam pienāca ziņas, ka aplenktajiem palīgā dodas apm. 180 000 vīru lieli turku un Krimas tatāru spēki lielvezīra Hadži Halila-pašā vadībā. Jūlija beigās šī armija sasniedza Belgradas apkārtni, taču turku komandieris nesāka uzbrukumu, bet pavēlēja savējiem ierakties. Viņa nodoms, acīmredzot, bija pretinieku nokausēt. Ievērojot, ka austriešu rindas ik dienas retināja artilērijas apšaudes un arī malārijas epidēmija, plāns varēja izdoties. Eiženam bija steidzami kaut kas jāpasāk. Viņa izšķiršanos pasteidzināja veiksme: 14. augustā austriešu artilērijas lādiņš trāpīja Belgradas munīcijas noliktavā un milzīga eksplozija mirklī nogalināja 3000 pilsētas aizstāvju. „Vai nu Belgrada kritīs, vai arī es kritīšu turku rokās,” tā princis Eižens teicis saviem komandieriem, paziņojot viņiem uzbrukuma plānu. Pusnaktī uz 16. augustu, kad austrieši devās cīņā, kaujas lauku klāja bieza migla. Uzbrucējiem izdevās pārsteigt pretinieku un atsviest to līdz tranšejām. Tomēr, uzlecot saulei, turki atklāja vāju vietu austriešu formējuma centrā un, patiecoties skaitliskajam pārsvaram, iespiedās dziļi starp abiem viņu flangiem. Tas bija brīdis, kad kaujas likteni jau atkal glāba prinča Eižena izlēmība. Viņš personiski veda uzbrukumā austriešu kavalērijas rezerves, tika ievainots, taču austriešiem izdevās ielauzties turku ierakumos. Osmaņu nometnē sākās panika, un Hadži Halils pavēlēja atkāpties. Nākamajā dienā – 1717. gada 17. augustā – pretošanos pārtrauca Belgradas garnizons. Garnizonam, kā arī apm. 25 000 Belgradas musulmaņu iedzīvotāju bija ļauts neskartiem pamest pilsētu. Belgradas aplenkums bija pēdējā reize, kad Savojas princis Eižens komandēja armiju kaujas laukā. Nākamajā gadā noslēgtais miers atbīdīja Osmaņu robežas vēl tālāk uz dienvidiem. Lielu daļu šo zaudējumu, t.sk. Belgradu, turki gan atguva pāris desmitgades vēlāk, taču vairs nekad nemēģināja nopietni apdraudēt teritorijas uz ziemeļiem no Donavas.

Viduslaiku Anglijas hronikās minēts spilgts notikums: karalis Edvards II, ar savu galmu ieradies Sentolbansas pilsētā, nav varējis tur nopirkt gana maizes savas svītas vajadzībām. Tas noticis 1315. gada 11. augustā. Tā izpaudies tobrīd Angliju un lielu daļu pārējās Eiropas piemeklējušais Lielais bads – klimatisko apstākļu izraisīta kataklizma, kas kļuva par pirmo veselā katastrofisku notikumu virknē. Agrajos viduslaikos vairumam Eiropas valstu nebija galvaspilsētu, respektīvi, pastāvīgu monarha rezidenču, un karaļi līdz ar galmiem pārceļoja no vienas pils vai pilsētas uz citu. Anglijā šāda kārtība saglabājās līdz pat 14. gs. vidum. Tā 1315. gada 10. augustā karalis Edvards II uz dažām dienām ieradās Sentolbansas pilsētā Hārtfordšīras grāfistē. Bet jau nākamajā dienā, 11. augustā, valdniekam nācās uzzināt visai satraucošu vēsti: pilsētā valdīja tāds pārtikas trūkums, ka pat galma sagādniekiem nebija izdevies sadabūt pietiekamu daudzumu maizes. Šis Sentolbansas hronikā minētais fakts ir viens no daudziem, kas ilustrē t.s. Lielo badu, kas smagi skāra lielu daļu Eiropas laikā no 1315. līdz 1317. gadam. No 11. līdz 13. gs. ilga t.s. Viduslaiku siltuma periods jeb klimatiskais optimums, kad Eiropā, sevišķi tās rietumdaļā, valdīja teju nemainīgi silts laiks. Ražas bija labas, un tas noteica iedzīvotāju skaita pieaugumu. Tas gan ar laiku radīja jaunas problēmas, jo 13. gs. otrajā pusē biezāk apdzīvotajos Eiropas reģionos bija vērojams lauksaimniecības zemju trūkums un augšņu noplicināšanās. Taču šī problēma vien, visdrīzāk, neizraisītu katastrofālas sekas. Brt tādas mūsu pasaules daļa piedzīvoja, kad 13. gs. otrajā pusē vidējā gaisa temperatūra sāka kristies. Bet par īstu posta gadsimtu kļuva 14. gs., un Lielais bads bija pirmais šo katastrofu virknē. Kā liecina laikabiedri, 1315. gada pavasaris padevies neierasti slapjš, vasara nav bijusi labāka, un labība noslīkusi un sapuvusi applūdušajos laukos. Postu vēl vairojusi mutes un nagu sērga, no kuras apmirusi liela daļa mājlopu. Slapjajai vasarai sekojusi ilga un auksta ziema, un līdzīgi laikapstākļi saglabājušies arī nākamajos pāris gados. Izmisumā nonākušie ļaudis laupījuši un slepkavojuši, lai tiktu pie maizes kumosa. Ēsti ne vien zirgi un suņi – hronikas min kanibālisma gadījumus, t.sk. tādus, kad vecāki noslepkavojuši un apēduši pašu bērnus. Kā zināms, agrāko gadsimtu autori mēdza sabiezināt krāsas, un grūti spriest, cik bieži bijuši šādi baisi notikumi. Badam uz pēdām daudzviet sekojusi sērga, kas prasījusi jaunus upurus. Anglijas iedzīvotāju skaits pirmoreiz vairāku simtu gadu laikā krities – kā lēš, vismaz par 5%. Cieta arī citas Eiropas daļas, t.sk. toreizējā Livonija. Dažas desmitgades pēc Lielā bada tapušajā „Jaunākajā Livonijas atskaņu hronikā” tās autors Bartolomejs Hēneke, kurš šos notikumus Livonijā pats gan nav pieredzējis, raksta, ka šeit 1315. gada vasara bijusi sevišķi sausa, bet pēc tam strauji iestājies aukstums, un sējumi izsaluši. Bada dzīti, ļaudis arī Livonijā ēduši mirušos, t.sk. pakārtus noziedzniekus. Cik liels patiesībā bijis bada upuru skaits mūsu senču vidū, par to īsti nevar spriest, jo trūkst jebkādu droši ticamu demogrāfijas datu. Kā jau minēts, Lielais bads bija tikai pirmais cēliens kataklizmu virknē, kas piemeklēja Eiropu 14. gs., samazinot tās iedzīvotāju skaitu, iespējams, pat uz pusi. Pārtikas trūkums masveidā pasliktināja imunitāti, cilvēki daudz lielākā skaitā krita par upuri sērgām, tas nozīmēja mazāk darba roku un, rezultātā, vēl mazāk pārtikas. Veidojās nelaimju apburtais loks, kas kulminēja 14. gs. vidū, kad Eiropu sasniedza buboņu mēra epidēmija. Vairums pētnieku uzskata, ka šīs dabas kataklizmas bija galvenais cēlonis t.s. Vēlo viduslaiku krīzei, no kuras mūsu pasaules daļa sāka atkopties tikai 15. gs. otrajā pusē.

Maljorkas galvaspilsētā Palmā apskatāms piemineklis jūrasbraucējam Žaumē Fereram. Viņš ir pirmais zināmais eiropietis, kurš mēģinājis aizkuģot uz dienvidiem tālāk par Kanāriju salām, tā par teju simtgadi apsteidzot lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetu. Žaumē Ferera kuģis devās ceļā no Maljorkas 1346. gada 10. augustā. Par kataloniešu jūrasbraucēja Žaumē Ferera dzīvi un likteni ir zināms gaužām maz. Skaidrs vien tas, ka viņš bijis kuģa kapteinis, dzimis un dzīvojis 14. gs. Maljorkā, kas tolaik piederēja Aragonas karalistei. Dažos pētījumos izteikts pieņēmums, ka Žaumē tēvs Maljorkā ieceļojis no Dženovas, un jūrasbraucēja itāliskais vārds bijis Džakomino Ferrārs. Vienīgais konkrētais datums, kas saistās ar Žaumē Ferera dzīvi, atrodams t.s. Katalāņu atlantā – 1375. g. Maljorkā tapušā pasaules kartē, kas dāvināta Francijas karalim Šarlam VI Valuā, un tiek uzskatīta par modernās kartogrāfijas aizsākumu. Tās autori ir Maljorkā dzīvojušie ebreju kartogrāfi, tēvs un dēls Kreskess Ābrams un Jehuda Kreskess. Karte visai precīzi atspoguļo Vidusjūras un Melnās jūras aprises un tām pieguļošās zemes, taču, jo tālāk no šiem eiropiešiem gadu tūkstošus pazīstamajiem ūdeņiem, jo mazāk tā atbilst mūslaiku ģeogrāfijas priekšstatiem. Āfrikas piekraste adekvāti iezīmēta līdz Bohadora zemesragam, kas atrodas tagadējās Rietumsahāras piekrastē uz dienvidiem no Kanāriju arhipelāga. Tolaik tas bija tālākais dienvidrietumu punkts, līdz kuram sniedzās eiropiešu ģeogrāfiskās un navigācijas zināšanas. Taču vēl uz dienvidiem no šī zemesraga okeānā kartogrāfi iezīmējuši kuģi ar Aragonas karalistes karogu, un pierakstījuši: „Žaumē Ferera kuģis devās ceļā uz Zelta upi Sv. Labrenča dienā, 1346. gada 10. augustā.” Lielākā daļa no zelta, kas viduslaikos nonāca Eiropā, tika iegūta atradnēs toreizējā Mali impērijā uz dienvidiem no Sahāras. No šejienes kamieļu mugurā dārgmetāls ceļoja cauri tuksnesim uz Vidusjūras dienvidu piekrastes ostām un, apmaiņā pret eiropiešu precēm, sasniedza mūsu pasaules daļu. Līdz ar zeltu ceļoja arī stāsti par tā izcelsmes vietu un arī teiksmaino Zelta upi, kuras sākums meklējams šai zemē. Un arī Katalāņu atlanta kartē redzams melnādains karalis, un piezīme vēsta, ka tas esot Muse Mellī, melnādaino Ginevas ļaužu valdnieks, kurš esot bagātākais un spožākais no visiem valdniekiem, pateicoties viņa zemē rodamajam zeltam. Attēlotais ir reāla vēsturiska persona: Mali impērijas valdnieks Musa I, kurš valdīja 14. gs. pirmajā pusē, un kura valdīšanas laiku dēvē par Mali impērijas zelta laikmetu. Pieņēmis islāmu, Musa 1324. gadā devās svētceļojumā uz Meku, un esot vedis līdzi tik daudz zelta, ka tas pamatīgi satricinājis šī dārgmetāla tirgu Tuvajos Austrumos. Droši vien jau pēc dažiem gadiem ziņas par pārbagāto moru karali sasniedza Eiropu un pamudināja kapteini Fereru doties meklēt teiksmaino Zelta upi, kas, jādomā, mums šodien zināma kā Senegala. Katalāņu atlants nesniedz nekādas ziņas par to, vai Žaumē Ferers atgriezās no sava kuģojuma aiz toreizējās eiropiešu pasaules robežām. Tikai 19. gs. sākumā atklātībai kļuva pieejami viduslaiku Dženovas republikas slepenie arhīvi, un tajos tika atrastas ziņas par, kā bija teikts, „katalonieti Džoannisu Fernē”, kurš devies meklēt Zelta upi, taču par kura kuģi pēc tam nekas neesot dzirdēts. Tas mudina domāt, ka uzņēmīgais maljorkietis un viņa ceļabiedri varētu būt gājuši bojā, tomēr nav izslēgts, ka viņi atgriezušies, bet ziņas par ekspedīcijas rezultātiem tādu vai citādu iemeslu dēļ nav saglabājušās līdz mūsdienām. Katrā ziņā, ja Žaumē Ferers tiešām sasniedza ūdeņus uz dienvidiem no Bohadora raga, viņš par nepilniem simts gadiem apsteidza pirmo zināmo eiropieti, kurš sasniedzis šos platuma grādus, portugāļu jūrasbraucēju Žilu Ianišu,.

1772. gada 5. augustā Austrijas, Krievijas un Prūsijas monarhi parakstīja vienošanos par plašu teritoriju atņemšanu Polijas-Lietuvas valstij. Šī aneksija ieguva Pirmās Polijas dalīšanas nosaukumu un aizsāka kādreiz varenās Centrālaustrumeiropas lielvalsts iznīcināšanu. Cita starpā šīs dalīšanas rezultātā Krievijas sastāvā nonāca Latgale. Laikam gan pats populārākais no 18. gadsimta franču grafiķa un karikatūrista Žana Mišela Moro darbiem ir alegorija „Karaļu pīrāgs”. Tajā redzami vairāki Eiropas monarhi, kuri pulcējušies ap karti. Ieskatoties rūpīgāk, kartē var sazīmēt Polijas–Lietuvas valsts aprises, un tad jau arī nepārprotami kļūst skaidra tēloto personāžu identitāte un viņu pulcēšanās mērķis – alegorija tēlo Pirmo Polijas dalīšanu 1772. gadā; pirmo soli ceļā uz kādreiz varenās Austrumeiropas lielvalsts iznīcināšanu. Vienā kartes malā apsēdusies Krievijas cariene Katrīna II, norādot uz izvēlēto kaimiņvalsts daļu. Ar zobenu savu tiesu kartē rāda Prūsijas karalis Fridrihs Lielais. Tā kā drusku kaunīgi novērsies, tomēr pirkstu no kartes nost vis neņem Austrijas imperators Jozefs II. Visbeidzot ceturtais pie kartes – Polijas karalis Staņislavs Poņatovskis ar izmisuma grimasi sejā un pūlēdamies noturēt vietā kroni, kurš nepārprotami sašķobījies uz viņa galvas. Virs četrotnes, bazūnēs pūzdams, lidinās Miera eņģelis. Un tā nav gluži ironija – 18. gadsimta Eiropā šis process, kas ļāva imperatoriem atrisināt situāciju, pie tam izvairoties no asiņainas attiecību kārtošanas, tika uzskatītas par diplomātisku sasniegumu. Ka tas notika uz vājākas kaimiņvalsts rēķina, tolaik nevienu īpaši nemulsināja, jeb, kā mēdz teikt mūsdienās, atbilda tā laika starptautisko tiesību normām. Vēl 17. gadsimta 2. pusē Polijas-Lietuvas savienība bija lielvalsts, ar kuras militāro spēku rēķinājās visi tās kaimiņi. Tomēr valstī jau brieda iekšējas pretrunas, kuras 18. gadsimtā veikli izmantoja kaimiņvalsts Krievija, pamazām padarot Poliju par savu protektorātu. Galu galā Sanktpēterburgas galma ietekme Varšavā kļuva tik liela, ka cariene Katrīna faktiski iecēla kaimiņvalsts tronī savu bijušo mīļāko Poņatovski. Tikmēr Krievija izvērsa ekspansiju arī dienvidu virzienā – pret Osmaņu impēriju. Tas darīja nemierīgu Austriju, kas Balkānus uzskatīja par savu ietekmes sfēru un tagad sāka gatavoties karam pret Krieviju. Šādā karā diezgan noteikti tiktu ievilkta arī Prūsija, kura vēl īsti nebija atkopusies pēc Septiņgadu kara. Tas lika Prūsijas karalim Fridriham Lielajam piedāvāt kaimiņvalstīm daudz nesāpīgāku variantu – apmierināt savu impērisko apetīti uz Polijas-Lietuvas rēķina. Plāns guva atsaucību, un liktenīgā trīs imperatoru vienošanās tika parakstīta 1772. gada 5. augustā. Vistreknākais kumoss – biezi apdzīvotas un ekonomiski attīstītas zemes Polijas dienvidaustrumos – tika Austrijai. Prūsija ieguva salīdzinoši mazāku, taču stratēģiski ļoti nozīmīgu teritoriju, kas savienoja Austrumprūsiju ar prūšu zemēm tālāk uz rietumiem, nošķirot Poliju no Baltijas jūras. Krievija saņēma visplašāko, kaut arī salīdzinoši reti apdzīvotu un neattīstītu zemes joslu ziemeļaustrumos, tai skaitā arī Latgali. Polija mēģināja apelēt pie citu Eiropas valstu godaprāta, taču dzirdīgas ausis tā arī nerada. Galu galā, krievu diplomātiem gandrīz atklāti uzpērkot Seima deputātus un tai pat laikā draudot nepakļāvības gadījumā nopostīt Varšavu līdz pamatiem, Polijas likumdevēji apstiprināja savas valsts teritoriālo apcirpšanu par apmēram trešdaļu. Ar šo pirmo Polijas dalīšanu, protams, nekas nebeidzās; tai sekoja vēl divas, kuru rezultātā Polija un Lietuva uz vairāk nekā simts gadiem pazuda no Eiropas kartes.

Gibraltārs, neliela pussala Spānijas piekrastē pie šauruma starp Eiropu un Āfriku, ir viens no nedaudzajiem Lielbritānijas aizjūras īpašumiem, kas palicis pāri no kādreiz varenās koloniālās impērijas. Lielbritānijas flotes desants ieņēma Gibraltāru 1704. gada 4. augustā, Spānijas mantojuma kara laikā. Gibraltārs ir viens no nedaudzajiem kādreizējās britu impērijas aizjūras īpašumiem, kas joprojām pieder Lielbritānijai. Tā ir apmēram piecus kilometrus gara šaura pussala ar vairāk nekā 400 metrus augtu kaļķakmens klinti vidū, kas no Pireneju pussalas dienvidu krasta stiepjas Āfrikas virzienā. Šeit Vidusjūra sastopas ar Atlantijas okeānu, un lieki teikt, cik stratēģiski svarīgi visos laikos bijuši šie jūras vārti. Lielbritānija Gibraltāru savā īpašumā ieguva 1713. gadā, noslēdzot Utrehtas mierlīgumu Spānijas mantojuma kara finālā. Faktiski pussala britu rokās bija jau kopš 1704. gada 4. augusta, kad to ieņēma britu flotes desants. Spānijas mantojuma karš uzliesmoja 1701. gadā. Iepriekšējā gadā bija miris Spānijas karalis Karloss II, neatstādams pēcnācējus, bet par  troņmantnieku ieceldams savu attālu radinieku Anžū grāfu Filipu Burbonu, Francijas karaļa Luija XIV mazdēlu. Tas nozīmēja, ka Spānija un Francija nākotnē varēja nonākt viena valdnieka rokās, izveidojot superlielvalsti ar milzu īpašumiem Eiropā un Amerikā. Šāda iespēja baidīja pārējās Eiropas valstis, un tapa t.s. Lielā alianse, kas izvirzīja citu Spānijas troņa pretendentu – Austrijas Hābsburgu monarhijas atvasi erchercogu Kārli. Aliansē pret Franciju un Filipa pārvaldīto Spāniju iesaistījās Lielbritānija, Austrija, Nīderlande un vairākas mazākas vācu valstis, vēlāk tai pievienojās arī Prūsija, Portugāle un vēl citas valstis. Britu un nīderlandiešu apvienotajiem jūras spēkiem jau kopš paša kara sākuma bija pārsvars Eiropas ūdeņos, tomēr tas maz ko līdzēja, lai padzītu no Madrides karali Filipu. Vairākus gadus alianses flote manevrēja pie Spānijas krastiem, nesekmīgi mēģināja ieņemt Kadisas ostu, līdz Londona arvien uzstājīgāk lika manīt, ka sagaida izlēmīgu rīcību. Tad nu britu spēku komandieris Pireneju pussalas rajonā Hesenes-Darmštates princis Georgs nāca klajā ar ierosinājumu uzbrukt Gibraltāram. Vairāk nekā 60 britu un nīderlandiešu kuģi, kurus komandēja admirālis Džordžs Rūks, ieradās pie Gibraltāra 1704. gada 1. augstā. Gibraltāra cietoksnis bija ļoti grūti ieņemams, taču to apsargāja tikai kādi četri simti slikti apbruņotu spāņu, no kuriem vairāk nekā puse bija vietējie zemessargi. Tomēr gubernators Djego de Salinjess sākotnēji atteicās padoties, un britu flote uzsāka pilsētas apšaudi. Sievietes, bērni un citi karot nespējīgie pameta pilsētiņu un patvērās klosterī pussalas dienvidu galā, kas drīz vien krita britu desanta rokās. Zemessargi, kuru sievas, bērni un citi tuvinieki tādējādi bija nonākuši ienaidnieka teritorijā, uzstāja, lai gubernators kapitulē, un galu galā viņš arī piekāpās. Kapitulācijas noteikumi paredzēja, ka visiem gibraltāriešiem, kuri zvērēs uzticību koalīcijas kandidātam karalim Kārlim, būs garantēta dzīvības un mantas neaizskaramība. Tomēr pilsētu ieņēmušie briti piekopa gan laupīšanu, gan vardarbību. Tas izraisīja iedzīvotāju pretestību, un dažs labs marodieris saņēma dunci ribās. Rezultātā vairums pilsētiņas iemītnieku to pameta un devās uz spāņu kontrolēto teritoriju. Šie notikumi pamatīgi iedragāja alianses un troņa pretendenta Kārļa Hābsburga prestižu Spānijā. Kopumā Spānijas mantojuma karš, kas prasīja daudz upuru un tēriņu, noslēdzās ar loģisku kompromisu. Karalis Filips paturēja Spānijas troni, taču tika garantēts, ka Spānijas un Francijas monarhijas nekad neapvienosies. Savukārt erchercogs Kārlis, kurš pa tam bija mantojis Austrijas un Svētās Romas impērijas ķeizara troni, ieguva Hābsburgiem agrākos Spānijas īpašumus Beļģijā un Itālijā. Bet lielākā ieguvēja no šī kara bija Lielbritānija, kura paturēja Gibraltāru un nostiprināja savu spēcīgākās jūras lielvalsts statusu.

Pēc Baltijas valstu okupācijas 1940. gada jūnijā sākās to aneksijas process Padomju Savienībā. Lietuva bija pirmā, kas oficiāli kļuva par padomju sociālistisko republiku 1940. gada 3. augustā. 1940. gada vasarā, staļiniskajam režīmam okupējot un anektējot Baltijas valstis, to pakļaušana padomju kontrolei un sovjetizācija noritēja visai līdzīgi. Bija vien nelielas nianses un zināmas hronoloģiskas nobīdes. Tā Lietuva bija pirmā, kurai 1940. gada 14. jūnijā tika iesniegts ultimāts ar prasību ielaist savā teritorijā neierobežotu Sarkanās armijas kontingentu. Kad nākamajā dienā Lietuva piekāpās prasībām, līdzīga satura ultimātus saņēma arī Latvija un Igaunija. Kad trīs valstis bija okupētas, par reālajiem varas centriem šeit kļuva Padomju Savienības vēstniecības ar tur rezidējošajiem īpašajiem padomju emisāriem, kuri ķērās pie jauno marionešu valdību izveides. Lietuvā šai ziņā problēmu bija vairāk, jo neatkarīgās Lietuvas prezidents Antans Smetona, atšķirībā no viņa kolēģiem Latvijā un Igaunijā, pameta valsti pirms okupantu ierašanās. Tātad nevarēja izspēlēt tādu kombināciju kā Latvijā, kur vadonis Kārlis Ulmanis formāli saglabāja valsts galvas statusu un apstiprināja Augusta Kirhenšteina marionešu valdību. Pēc padomju ultimāta saņemšanas bija demisionējis arī premjerministrs Antans Merķis, kuram būtu jāpilda prezidenta pienākumi valsts galvas prombūtnē. Taču šī politiskā kolīzija okupācijas režīma pārstāvi Lietuvā, Padomju Savienības ārlietu ministra vietnieku Vladimiru Dekanozovu nemulsināja. Tika pasludināts, ka prezidenta Smetonas došanās trimdā automātiski nozīmējot demisiju, tāpēc prezidenta amatu uzņemoties jaunizveidotās valdības vadītājs, kreisi noskaņotais literāts Justs Paleckis. Gluži tāpat kā Latvijā, arī Lietuvā padomju marionešu valdībā sākotnēji pamanāmākās figūras bija nevis agrākie komunisti pagrīdnieki, bet gan tautā populāri, līdz tam ar politiku maz saistīti ļaudis. Lietuvā tāds bija arī lietuviešu literatūras klasiķis Vincs Krēve-Mickevičs ārlietu ministra amatā, kurš gan drīz pameta valdību, kas tika skaidrots ar veselības stāvokli. Jaunizveidoto marionešu valdību galvenais uzdevums bija t.s. „tautas parlamentu” vēlēšanu organizēšana. Tās notika vienlaicīgi visās trīs valstīs 1940. gada 14. jūlijā, Latvijā un Igaunijā turpinoties arī 15. jūlijā. Oficiālie rezultāti arī bija līdzīgi. Kā Latvijā, tā Lietuvā oficiāli tika uzrādīta apmēram 95% aktivitāte, teju 100% balsojot par t.s. „darba tautas blokiem”. Ir gan saglabājušās atmiņas par to, ka  Lietuvas marionešu režīma galva Paleckis esot privāti izteicies – uz vēlēšanās atnākuši ne vairāk kā 32% Lietuvas iedzīvotāju. 1. augustā, Maskavā sākoties Padomju Savienības Augstākās Padomes sesijai, šeit ieradušies butaforisko Baltijas parlamentu pārstāvji lūdza uzņemt viņu valstis Padomju Savienībā. Lūgums, protams, tika apmierināts, taču formālā nobalsošanas ceremonija gan izdalīta pa trīs atsevišķiem datumiem. Lietuva oficiāli tika padarīta par padomju sociālistisko republiku 1940. gada 3. augustā, Latvija sekoja divas, bet Igaunija trīs dienas vēlāk.

1914. gada 1. augustā Vācija, nesagaidījusi mobilizācijas pārtraukšanu Krievijā, pieteica tai karu. Ar šo brīdi kļuva nenovēršams globālais konflikts, kas pašos pamatos mainīja līdz tam pastāvējušo pasaules kārtību un ievadīja postošiem konfliktiem bagāto 20. gadsimtu. 1914. gada vasarā Austroungārijas ķeizaram Francim Jozefam ritēja 85. mūža gads. Ķeizars bija gana dzīves noguris, nebūt nebija sajūsmā par savas valsts militāro savienību ar Vāciju un ne dzirdēt negribēja par iespējamu karu. Par nelaimi visai pasaulei, impērijas ārlietu resora vadītājs Leopolds Bertolds fon und cu Ungeršics bija gados krietni jaunāks un raksturā krietni nenosvērtāks vīrietis, un kad serbu teroristi Sarājevā noslepkavoja Austroungārijas troņmantnieku Franci Ferdinandu, ministrs uzskatīja par labāku nemaz neapspriest situāciju ar sirmo monarhu, bet gan pats uz savu galvu nosūtīja serbiem ultimātu ar acīmredzami pazemojošām prasībām. Reakcija bija paredzama – 25. jūlijā Serbija izsludināja vispārēju mobilizāciju. Trīs dienas vēlāk Austroungārija pieteica Serbijai karu, un 29. jūlijā Serbijas galvaspilsētā Belgradā, kas atradās pie pašas robežas, sāka krist austriešu artilērijas šāviņi. Tomēr arī šajā brīdī pasaules karš vēl nebija neizbēgams. Konflikts starp Hābsburgu „ielāpu monarhiju” un jauno, enerģisko Serbijas valsti varēja palikt lokālā līmenī un beigties, visdrīzāk, ar impērijas apkaunojošu piekāpšanos, ja vien... Ja vien arī citur Eiropā pie varas grožiem nebūtu ministram fon un cu Ungeršicam līdzīgi vīri spēka gados ar attiecīgām ambīcijām un vēlmi rīkoties. 31. jūlijā Krievija izsludināja vispārēju mobilizāciju, jo ģenerālštābs bija informējis caru Nikolaju II, ka daļēja mobilizācija ir tehniski neīstenojama. Arī Krievijas sabiedrotā Francija jau pirms desmit dienām bija steidzami atsaukusi no atvaļinājuma virsniekus un nepārprotami gatavojās karam. Jau tajā pašā 31. jūlijā Krievijai ultimātu iesniedza Vācija – vai nu cara impērija atsauks mobilizāciju, vai arī Vācija to uzskatīs par kara pieteikumu. Atbildes termiņš bija noteikts 1. augustā pulksten 12 dienā, bet cars Nikolajs atbildi ķeizaram Vilhelmam tā arī nenosūtīja, un noteiktajā laikā Vācija pieteica Krievijai karu. No šī brīža globālais konflikts jau bija nenovēršams. Jeb varbūt tomēr? Ir zināms, ka naktī no 1. uz 2. augustu Carskoje Selo pienākusi vēl viena telegramma no Berlīnes. Ķeizars Vilhelms II – tas pats, kuru vēsturē tradicionāli pieņemts uzskatīt par galveno kara kurinātāju,– rakstīja savam otrās pakāpes brālēnam caram Nikolajam, aicinot vēlreiz pārdomāt un tomēr neuzsākt karadarbību. Nikolajs neko neatbildēja arī šoreiz.  

1954. gada 30. jūlijs bija diena, kad Elviss Preslijs pirmo reizi kāpa uz skatuves, lai koncertētu skatītājiem. Un tieši pirmajā koncertā, kā vēsta leģenda, 19 gadus vecais mūziķis milzu stresa radīto defektu ar laiku pārvērtis efektā.   Par Preslija vērtīgāko mantojumu uzskata viņa 700 dziesmu ierakstus. Viņa balss aptver vairāk nekā divas oktāvas, un to varētu apskaust jebkurš operas tenors vai baritons. Kritiķi atzīmēja, ka Preslija koncertā rodas iespaids, ka viens cilvēks dzied dažādās balsīs. Kaut arī Elviss neesot pazinis notis, pēc daudzu mūziķu atzinuma, viņam bijusi absolūta dzirde un lieliska atmiņa uz jebkuru reiz dzirdētu kompozīciju. Bobs Dilans teicis, ka pirmo reizi dzirdot dziedam Elvisu viņam tā bijusi kā izlaušanās brīvība no ieslodzījuma. Daudzi tā laika mūziķi norāda, ka Elviss neapšaubāmi bijis karalis, bet Džons Lenons teicis, ka nebūtu bijis Preslija, nebūtu arī bītlu. Elvisam bija vācu, skotu, franču, čeroki indiāņu un ebreju saknes. Viņa tēvs Vernons strādāja gadījuma darbus, māte Gledisa bija šuvēja. Pirmā saskarsme ar mūziku Elvisam bija vietējās baznīcas korī. Skolas laiks nākamajam pasaules spīdeklim nebija viegla, skolasbiedru ķircināšana bijusi ikdiena, iemesls – zēns bijis kluss, stostījās un tika uzskatīts par memmesdēliņu. Desmit gadu vecumā Elviss pirmo reizi uzstājās dziedātāju konkursā vietējā gadatirgū. Tērpies kā kovbojs, viņš stāvēja uz krēsla, lai aizsniegtu mikrofonu, un dziedāja kantri dziesmu, iegūstot otro vietu. Vienpadsmitajā dzimšanas dienā Elviss saņēma dāvanā ģitāru, lai gan bija gribējis šauteni. Klavieru, tāpat kā ģitāras spēli viņš bija apguvis pašmācības ceļā. Kad ģimene pārcēlās uz Memfisu, Elviss nekur neesot gājis bez ģitāras, spēlēja piecu dalībnieku grupā un dziedāja skolas saietos, kafejnīcās un bāros. Taču īstā karjera sākās 1953. gada jūlijā, kad viņš iegājis “Sun Record” skaņu ierakstu studijā un, samaksājis 3,98 dolārus, ierakstījis vinila platē divas dziesmas Plati viņš uzdāvināja mammai dzimšanas dienā. Nākamā gada janvārī viņš ierakstīja vēl divas dziesmas. Studijas īpašnieks bija izvilcis laimīgo lozi, jo kad Elviss pēc gada ar grupu pa jokam ierakstīja pāris dziesmu, ierakstu studijas īpašnieks varēja gavilēt. Vien dažas dienas pēc dziesmu atskaņošanas radio firma saņēma vairāk nekā 6000 pasūtījumu. Un tad pienāca brīdis pirmajam Elvisa koncertam. Tas notika piektdienā, 1954. gada 30. jūlijā. Koncerta sākums bija astoņos vakarā, kad 19 gadus vecais Elviss Preslijs kopā ar vēl citiem izpildītājiem kāpa uz Overtonas orķestra skatuves. Lai saprastu, cik zināms tobrīd bija Elviss, vērts palūkot tā koncerta afišu, kur Elvisa vārds ir kļūdaini uzdrukāts. Koncerta reklāma vēsta, ka uz skatuves kāps Billijs Volkers un Ellis Preslijs nevis Elviss. Lai, nu kā skatuve ir un paliek skatuve un kā pirmo dziesmu bija paredzēts izpildīt “That’s allright mamma”, tā skaņu studijā bija ierakstīta 25 dienas pirms koncerta turpat Memfisā, pirmatskaņojumu radio tā bija piedzīvojusi vien vienpadsmit dienu pirms pirmā koncerta, proti, 19 jūlijā. Dziesma, protams, izskanēja, bet Elviss uz skatuves kāpis ārprāta stresā un rezultātā viņa kājas platajās biksēs nodevīgi tirinājās un raustījās. Viņš jau iepriekš skaņu ierakstu studijā bija atklājis, ka kāju tirināšana viņam ļauj tikt gala ar stresu. Un pirmajā koncertā tieši tā dīvainā kustība lika skatītājiem, precīzāk gados jaunām koncerta apmeklētājām no sajūsmas spiegt. Kā stāsta vēlāk atcerējās Skotijs, kurš ar Elvisu kopā bija uz skatuves, viņš bijis neizpratnē par publikas kliegšanu un domājis, ka Preslijs tiek izsvilpts, jo skatītājiem priekšnesums pagalam nepatīk. Kad bija izpildīta koncerta otrā dziesma, Elviss nogājis no skatuves un aizkulisēs visiem prasījis, kāpēc publika kliedz. Un tikai tad, kāds pamanījies atklāt, ka spiegšanas iemesls ir kāju kratīšana, kas savienojumā ar dziesmu skatītājus noved ekstāzē. Bet rezultātā, tieši šis defekts pārvērsts efektā un, šķiet ar šo kustību asociējam Presliju, bet tālaika skatītājus un klausītājus tā noveda ekstāzē.  

1890. gada 29. jūlijā, divas dienas pēc iešaušanas sev krūtīs, mirst nīderlandiešu gleznotājs Vinsents van Gogs. Izcilais holandiešu mākslinieks piedzima kārtīgā kristiešu ģimenē, un šķita, ka šī cilvēka nākotne ir stabila un nodrošināta. Taču van Gogs, kurš jau agrā jaunībā atšķīrās no apkārtējiem ar citādāku pasaules uztveri, izvēlējās iet savu ceļu un bieži bija sastopams starp padibenēm un ielasmeitām. Vinsents dzimis mācītāja ģimenē, kurā auga vēl pieci bērni. Ar glezniecību viņš sastapās sešpadsmit gadu vecumā, sākot strādāt pie tēvoča gleznu galerijas filiālē. Iespējams, ja van Gogs būtu palicis N iderlandē viņš visai drīz sāktu gleznot, bet dzīve lēma citādi un viņu pārcēla darbā uz galerijas filiāli Londonā, bet pēc tam Parīzē. Prombūtnē no mājām jauneklis mocījās vientulībā, turklāt atraidītas pirmās mīlas jūtas Van Gogam lika aizrauties reliģijai. Kad viņu atlaida no darba gleznu galerijā Van Gogs lēma pievērsties evaņģēlijam un kļūt par Dieva kalpu, studējot teoloģiju. Kļuvis par mācītāju, van Gogs nokļuva ogļraču pilsētiņā, kur, precīzi ievērojot Dieva vārdu, van Gogs pilnībā pārvērtās: drēbes izdāļāja, pats ģērbās kartupeļu maisā, dzīvoja nožēlojamā būdiņā, gulēja uz grīdas. Pārlieku centīgā sekošana Bībelei beidzās ar to, ka Vinsentu van Gogu atstādināja no mācītāja amata un tas kalpoja kā iemesls pievērsties mākslai. Viņš kā noplucis misionārs iestājās Briseles mākslas akadēmijā, bet drīz vien mācības pameta, un glezniecību apguva pašmācības ceļā. Pirmās divas gleznas tapa atgriežoties Holandē pie ģimenes. Divu gadu laikā viņš radīja simtiem gleznu un zīmējumu. Kad nomira van Goga tēvs, mākslinieks pameta Nīderlandi uz visiem laikiem un pārcēlās uz Parīzi, kur atkal gleznoja kā traks, bet pēc tam, kad neizdevās izveidot Parīzē mākslinieku brālību, kurā visi būtu vienādi un viss kopīgs, van Gogs devās uz Francijas dienvidiem, Provansu, kur dabas iedvesmota viņš turpināja gleznot, tiesa neviens viņa skarbās un neparastās gleznas nepirka. Desmit gados mākslinieks radīja 1700 mākslas darbu, vairāk nekā četrdesmit no tiem bija pašportreti. Taču Vinsenta van Goga dzīves laikā pārdeva tikai vienu gleznu. Visu šo laiku mākslinieku uzturēja viņa brālis Teo. Kad pie van Goga beidzot pēc daudzkārtējiem uzaicinājumiem atbrauca mākslinieks Pols Gogēns, kas bija van Goga elks, notika traģēdija. Divi mākslinieki ar tik dažādiem raksturiem kopā dzīvot nevarēja. Ziemassvētku priekšvakarā pēc kārtējā strīda Vinsents neprāta lēkmē paķēra bārdas nazi un metās virsū draugam. Gogēns brīnumainā kārtā izvairījās un, izmucis no mājas, patvērās viesnīcā. Savukārt van Gogs, atrazdamies vājprāta varā, nogrieza sev kreisās auss ļipiņu, ietina to papīrā un uzdāvināja kopējai paziņai — prostitūtai Rašelai. Mākslinieku atrada guļam bezsamaņā asins peļķē un nekavējoties nogādāja slimnīcā. Pēc pāris dienām van Gogs bija atlabis un viņu atlaida mājās, taču lēkmes turpinājās un viņam slimnīcā bija jāatgriežas vairākkārt. Šīs lēkmes un mākslinieka neparastā uzvedība tā bija nobiedējusi pilsētas iedzīvotājus, ka 1889. gada martā trīsdesmit Provansas pilsoņi parakstīja petīciju, kurā lūdza atbrīvot pilsētu no "rudā neprāša". Tas bija brīdis, kad van Gogs labprātīgi nolēma ārstēties psihiatriskajā dziednīcā, kur viņš varēja gleznot brīvā dabā medicīnas personāla uzraudzībā. 1889. gada beigās, mēģinot izdarīt pašnāvību, van Gogs saēdās krāsu, taču viņu brīnumainā kārtā izglāba. Nākamā gada jūlijā mākslinieka trauslajai nervu sistēmai nāca pārbaudījums — finansiālās grūtībās nonāca mākslinieka lielākais atbalstītājs brālis Teo. 27 jūlija rītā van Gogs kā parasti devās laukā, lai gleznotu, taču pēc neilga laika atgriezās mājās bāls kā krīts un paziņoja, ka sašāvis sevi ar pistoli, ko paslepus bija paņēmis līdzi. Pēc divām dienām mākslinieks nomira, bet vēl pēc pusgada, nespēdams pārdzīvot vistuvākā cilvēka nāvi, nomira arī viņa brālis Teo.

T.s. „Huņņu runu” Vācijas ķeizars Vilhelms II teica 1900. gada 27. jūlijā, izvadot ceļā vācu ekspedīcijas spēkus, kuriem līdz ar septiņu citu valstu armijām bija jāapspiež pret ārzemju kolonizatoriem vērstā sacelšanās Ķīnā. Runas kareivīgā, pat asinskārā retorika nāca ļoti par sliktu vācu nācijas tēlam. 1899. gadā Ķīnā uzliesmoja t.s. Bokseru sacelšanās. Tā bija vērsta pret koloniālajām lielvalstīm, kuras bija uzkundzējušās tolaik nevarīgajai Ķīnas impērijai, iegūstot tajā kara bāzes un ietekmes sfēras un nežēlīgi ekspluatējot tās resursus. Par sacelšanās dalībnieku uzbrukumu mērķi kļuva visi ārvalstnieki, tai skaitā kristiešu misionāri, un arī kristietībā pārgājušie ķīnieši. Viņi visi bēga uz galvaspilsētu Pekinu, kur patvērās ārvalstu misiju kvartālā. Tobrīd Ķīnā vara piederēja imperatorei atraitnei Cisji, kura pēc 1898. gada galma apvērsuma valdīja sava mājas arestā ieslodzītā dēla imperatora Gvansjuja vietā. Kad sacelšanās aptvēra galvaspilsētu, valdniece nostājās sacēlušos pusē un pieprasīja, lai visi ārzemnieki, t.sk. diplomāti, pamet Pekinu, valdības karaspēka pavadībā dodoties uz ostām. Šī prasība tika noraidīta, bet Vācijas sūtni Klemensu fon Ketleru, kurš veda attiecīgo paziņojumu uz imperatores galmu, pa ceļam nogalināja sacēlušies. Pēc tam diplomātisko misiju kvartāls uz pāris mēnešiem kļuva par aplenktu cietoksni, kuru ķīnieši, par spīti lielam pārspēkam, tā arī neieņēma. Tikām astoņas valstis – Lielbritānija, Francija, Krievija, Japāna, Itālija, Vācija, Austroungārija un Savienotās Valstis – izveidoja koalīciju, kuras spēki 1900. gada augustā, salauzuši Ķīnas armijas un sacelšanās dalībnieku pretošanos, sasniedza Pekinu un sagrāva sacelšanos. Pie tam interventi nežēlīgi izrēķinājās ne vien ar tiešajiem sacelšanās dalībniekiem, bet daudzviet arī ar citiem ķīniešu iedzīvotājiem, nogalinot, izvarojot, dedzinot un laupot. Sevišķi barbariski esot izrīkojušies japāņi, krievi un arī vācieši. Vācu ekspedīcijas korpuss devās ceļā no Brēmerhāfenes ostas Vācijas ziemeļos 1900. gada 27. jūlijā. Ceļā viņus pavadīja pats pats ķeizars Vilhelms II, un viņa atvadu uzrunā, cita starpā, ir šāds teksts: „Jūs labi zināt, ka jums būs jācīnās pret viltīgu, drosmīgu, labi bruņotu un nežēlīgu ienaidnieku. Sastopoties ar viņu, ziniet: padevušies netiks žēloti. Gūstekņus neņems. Laidiet darbā savus ieročus tā, lai tūkstoš gadus neviens ķīnietis neuzdrīkstētos mest izaicinājumu vācietim.” Taču šī ir runas oficiālā – rediģētā – versija. Faktiski ķeizars teicis šādi: „Kad sastopaties ar ienaidnieku, viņš ir jāsakauj! Padevušies nav žēlojami! Gūstekņus neņemt! Ikviens, kas krīt jūsu rokās, ir iznīcināms. Gluži kā pirms tūkstoš gadiem huņņi, sava karaļa Atillas vadīti, guva sev vārdu, kas tos līdz pat mūsdienām dara varenus vēsturē un leģendās, tāpat jūs lieciet vācu vārdam iespiesties ķīniešu atmiņā tā, lai tūkstoš gadus neviens ķīnietis neuzdrīkstētos mest izaicinājumu vācietim.” Pateicoties šai pasāžai ķeizara uzstāšanās ieguva nosaukumu „Huņņu runa”. Nepārprotamais aicinājums nest iznīcību svešai zemei izskanēja pārlieku odiozi pat Eiropas koloniālisma kontekstā, un ir uzskatāms par vienu no ķeizara Vilhelma II smagākajām politiskajām kļūdām. Sabiedriskā doma neaizmirsa šo pielīdzināšanos pagātnes barbariskajiem postītājiem, un atgādināja to Vācijai 14 gadus vēlāk, kad Eiropā uzliesmoja Pirmais pasaules karš. Lai arī Vācijas armija visumā ievēroja kara likumus, tās pretinieču propaganda tūdaļ nodēvēja vāciešus par huņņiem – asinskāriem, slepkavnieciskiem barbariem.

1945. gada 26.jūlijā dzimusi britu aktrise Helēna Mirrena. Aktrise Helēna Mirrena piedzima kā Helēna Lidija Mironova, jo pasaulē nāca jauktā ģimenē. Aktrises mamma Ketlīna Rodžera dzimusi Lielbritānijā, bet Helēnas tēvs Vasīlijs Mironovs dzimis Krievijā, Smoļenskas apgabala Kurjanovā. Lielbritānijā Vasīlijs nonācis, pateicoties vectēvam no tēva puses, kurš, būdams Krievijas impērijas dienestā Londonā, nav atbalstījis Oktobra revolūciju un palicis emigrācijā Lielbritānijā. Helēna kopš bērnības un skolas gadiem mērķtiecīgi gājusi aktrises karjeras virzienā, jo jau skolas gados tika pie lomām, tiesa gan skolas ludziņās. Loģiski, ka turpmākā izglītošanās ritēja tieši saistībā ar domām par aktrises karjeru, gan apmeklējot Jauno runas un drāmas koledžu, gan iekļūstot Nacionālajā jaunatnes teātrī, kur divdesmit gadu vecumā tika pie pirmajām īstajām lomām. Uzskata, ka aktrises karjeru Helēna Mirrena sākusi 1965.gadā. Savas ilgās karjeras laikā Helēna Mirrena iekarojusi slavenāko režisoru atzinību, spēlējusi trīs filmās angļu karalieni, saņēmusi “Oskaru”, “Zelta globusu” un citus prestižus apbalvojumus. Helēna Mirrena filmējas divās vai trīs filmās gadā. Bet neviens nekad nav redzējis noguruma pēdas sejā. Aktrise pati savu izskatu komentē šādi:“Man nav absolūti nekāda skaistuma režīma, viss slēpjas mērenībā. Es bieži sauļojos – es zinu, ka tas nevajadzētu, bet man ļoti patīk sildīties saulē. Es dzeru vīnu un dažreiz pārāk daudz. Es mīlu frī kartupeļus un es nevaru piespiest sevi doties uz sporta zāli ilgāk par diviem mēnešiem pēc kārtas… Es neesmu īpašs cilvēks. Es tikai zinu, ka dzīve ir īsa un pārāk vērtīga.” Kad aktrisei ir ātri jāatgūst formu, viņa izmantojot vingrojumu sistēmu, ko izstrādājuši Karaliskie Kanādas gaisa spēki tālajos 50. gados. Kāda tā ir ? Tūdaļ varam izpildīt to kopā, jo kopā vingrinājumi aizņem tikai 12 minūtes: vispirms ir iesildīšanās - 30 sekunžu ilga ceļu pacelšana tikpat ilga roku griešana , tad 30 sekundes pilda presītes vingrinājumu. Tad pāriet uz vingrinājumu izpildi divu minūšu garumā, vispirms ķermeņa augšdaļas un taisnu kāju pacelšana no guļus stāvokļa, tad kāju pacelšana, guļot uz sāniem, un atspiešanās. Vingrojumu komplekss noslēdzas ar minūti ilgu kāju pacelšanu, guļot uz muguras, un trīs minūšu ilgu skriešanu un lekšanu uz vietas. Helēna Mirrena ne tikai izskatās jaunāka par saviem gadiem, bet arī vienmēr ir ļoti priecīga un optimistiska, kā arī nepievērš uzmanību esošajiem stereotipiem.  70 gadu vecumā viņa kļuvusi par kosmētikas zīmola “L’Oréal” seju. Kad aktrise parakstīja līgumu ar “L’Oréal”, viņa uzstāja, lai fotogrāfijās netiktu uzfrišināta, padarot viņas izskatu jaunāku. Aktrise uzskata, ka šis bijis ļoti svarīgs brīdis ne tikai viņas dzīvē, bet arī sieviešu dzīvē kopumā, jo tas ļauj lauzt stereotipus. Atšķirībā no daudzām viņas kolēģēm un arī parastajām sievietēm, Helēna Mirrena ne tikai nebaidās kļūt veca, bet viņai patiešām patīkot šis process. “Vislabākais astotajā desmitgadē ir tas, ka tā tev vispār ir pienākusi,” atzīst aktrise. “Kad man bija 45 gadi, no domām, ka kādreiz man būs 70 gadi, šermuļi skrēja pār kauliem. Bet izvēle ir vienkārša: vai nu nomirt jaunai, vai arī kļūt vecai, cita varianta nav. Ir svarīgi mīlēt sevi jebkurā vecumā un ļaut sev izbaudīt dzīvi, nevis veidot stereotipus un viedokļus.” Aktrisei nav bērnu, bet par to viņa runā ar vieglumu un zināmu humora devu, sakot, ka nav tā, ka viņa nemīlētu bērnus, jo viņi ir smieklīgi un viņi ir jāmīl, tiesa aktrise nekad nav sajutusi sevi kā māti. Viņa vienkārši neesot gribējusi bērnus. Aktrises prāt, ir labi nevēlēties bērnus. “Pasaulē ir daudz par daudz cilvēku. Tas ir mans ieguldījums ekoloģijā,” saka šodienas jubilāre Helēna Mirrena.

Ar 1788. gada 25. jūliju Volfgangs Amadejs Mocarts datējis savu 40. simfoniju – vienu no spilgtākajiem simfoniskajiem skaņdarbiem ne vien viņa daiļradē, bet visā pasaules mūzikas vēsturē.   Kā atzīst Volfganga Amadeja Mocarta biogrāfijas pētnieki, komponista dzīves pēdējie gadi nebija tie laimīgākie. Austrijas ne sevišķi sekmīgais karš ar Osmaņu impēriju bija izraisījis apsīkumu Vīnes kultūras dzīvē, turklāt galvaspilsētas publikas kaprīzā interese bija atsalusi pret Mocartu. Nācās kauties ar naudas trūkumu; tas dzina depresijā un neveicināja darbaspējas. Tomēr tas bija arī laiks, kad skaņraža talants bija sasniedzis savu briedumu un nesa spilgtus radošus uzliesmojumus. Viens no tādiem bija 1788. gada vasarā, kad pāris mēnešu laikā Mocarts pabeidza trīs spožas simfonijas – 39., 40. un 41. Pastāv uzskats, ka šie trīs skaņdarbi varētu būt iecerēti kā muzikāls triptihs vai pat instrumentālas oratorijas trīs daļas. Šādu teoriju izvirzījis izcilais austriešu diriģents Nikolauss Arnonkūrs, kurš vairākkārt iestudējis simfoniju triādi kā vienotu veselumu. Daudzi gan norāda, ka savā starpā šie skaņdarbi ir ļoti atšķirīgi, tomēr katrs no tiem arī nozīmīgi atklāj kādu vienu Mocarta talanta un personības šķautni. 39. simfonija Mi-bemol mažorā ir reveranss laikmeta muzikālajai gaumei – dzīvespriecīga, viegla un eleganta. 41. Do mažorā, vēlāk iedēvēta par „Jupitera simfoniju”, apliecina ģēnija iedvesmas spēku un pārlaicīgo varēšanu. Tomēr visvairāk ievērības no šīm trim izpelnījusies Mocarta 40. simfonija sol minorā, kuras manuskriptā minētais pabeigšanas datums ir 1788. gada 25. jūlijs. Mocarta 40. simfonijā dažādos laikos saklausīti dažādi motīvi. Roberts Šūmanis to dēvējis par „grieķiska viegluma un grācijas” paraugu, tomēr vairums ir to, kuri šai mūzikā dzird rezignāciju, skumjas un nepiepildītas alkas – komponista individuālā likteņa atbalsi. Emocionālais dziļums padarījis šo skaņdarbu tuvu nākamā gadsimta – romantisma laikmeta komponistiem, no Bēthovena līdz Brukneram, no Mendelsona līdz Māleram. Arī kompozīcijas paņēmienu ziņā Mocarta 40. ir novatorisks darbs, kurā iezīmējas nākamo laikmetu tendences. Amerikāņu mūzikas žurnālists Pīters Gutmans savā rubrikā izdevumā „Goldmine” 2006. gadā rakstīja: „Tas patiesi ir apbrīnojams šķietamu pretstatu savienojums un līdzsvars – izslīpēta precizitāte un spontāna pašizpausme, formas stingrība un dziļi izjusta emocionalitāte, individuāla atklāsme un universāls humānisms. Šis skaņdarbs var lepoties ar nepārspētu iekšēju vienotību, kur ik nots šķiet būtiska un iepriekšnolemta, kur ik mazākā kupīra, harmonijas nobīde vai modulācijas izmaiņa draud sagraut to izsmalcināto iekšējās perfekcijas pasauli, kuru radījis Mocarts.”

„Virtuves debates” – ar šādu nosaukumu vēsturē pazīstams publisks dialogs, kas 1959. gada 24. jūlijā risinājās Amerikas Nacionālās izstādes atklāšanā Maskavā starp toreizējo padomju līderi, PSKP ģenerālsekretāru Ņikitu Hruščovu un Savienoto Valstu viceprezidentu Ričardu Niksonu.   Pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās globālajā pretstāvē starp Padomju bloku un rietumvalstīm iezīmējās jaunas nianses. No vienas puses, aukstais karš turpinājās un kvantitatīvi pat uzņēma apgriezienus, abām pusēm kāpinot militāro potenciālu. No otras, Padomju Savienības līderis Ņikita Hruščovs atkāpās no sava priekšgājēja Josifa Staļina doktrīnas par neizbēgamu militāru konfliktu ar kapitālistisko pasauli un izvērsa ideju par līdzāspastāvēšanu un sacensību, kurā padomju sistēma pakāpeniski pierādīšot savu pārākumu. Šādā pieejā iekļāvās arī zināma kulturāla un informatīva apmaiņa starp Padomju Savienību un Rietumiem, un viens no šādas apmaiņas piemēriem bija Amerikas Nacionālā izstāde, kura 1959. gada vasarā varēja apskatīt Sokoļņiku parkā Maskavā. Izstādes atklāšanā 1959. gada 24. jūlijā bija klāt padomju līderis Hruščovs un toreizējais Savienoto Valstu viceprezidents, vēlākais prezidents Ričards Niksons. Starp abiem izraisījās publisks dialogs, kas vēlāk ieguva „Virtuves debašu” nosaukumu. Saruna patiešām vismaz daļēji notika virtuvē. Izstādē cita starpā bija uzbūvēta amerikāņu paraugmāja – tipisks vidusmēra amerikāņu miteklis ar sešām istabām, dāsni apgādāts ar sadzīves tehniku, kas pamatā, protams, koncentrējās virtuvē. Viceprezidents Niksons kā laipns namatēvs izrādīja māju padomju delegācijai un, nonākot virtuvē, vērsa uzmanību uz tur apskatāmo trauku mazgājamo mašīnu, bilzdams, ka amerikāņi cenšas atvieglot dzīvi savām sievietēm. Sarunas turpinājumā Niksons teica: „Šādu māju var nopirkt par 14 000 dolāru. Kā jūs zināt, mūsu tēraudrūpniecības strādnieki šobrīd streiko. Pašreiz viņi saņem trīs dolārus stundā, bet šī māja maksā apmēram 100 dolārus mēnesī, ja pērkat ar 25 līdz 30 gadu hipotēkas līgumu.” Ņikita Hruščovs nebija tas vīrs, kurš šādā situācijā ļautu konkurējošās sociālās formācijas līderim plātīties, tāpēc paziņoja, ka arī viņa valstī līdzīgi tehnikas ražojumi esot pieejami. Arī padomju strādnieks vai kolhoznieks varot atļauties māju par 14 000 dolāru. Amerikāņu mājas esot celtas tikai uz 20 gadiem, lai pēc tam celtnieki atkal varētu pārdot jaunas mājas. „Krievijā,” paziņoja Hruščovs, „lai tiktu pie mājas, pietiek ar to, ka esi dzimis Padomju Savienībā. Tev ir tiesības uz dzīvokli… Amerikā, ja tev nav dolāra, tev nav arī tiesību izvēlēties, vai gulēt mājās, vai uz ielas.” Padomju līdera runas maniere atklājās visā spilgtumā – viņš pārtrauca, izsacīja piezīmes un žestikulējot vicināja rokas Niksonam vai pie paša deguna. Vēsturei visu to saglabājis videoieraksts – amerikāņi bija atveduši uz Maskavu krāsu televīzijas studijas aprīkojumu, kāda toreiz Padomju Savienībā vēl nebija, un viss tika ierakstīts un vēlāk parādīts amerikāņu skatītājiem. Kurš īsti uzvarēja šais „virtuves debatēs”, par to domas dalās. It kā jau Niksons izskatījās pārliecinošāks, taču arī Hruščovs pēc vārda kabatā nemeklēja. Tiesa, par padomju cilvēku iespējām tikt pie savas savrupmājas ģenerālsekretārs gan varēja paklusēt. Lai vispār kaut kā risinātu totālo dzīvokļu krīzi Padomju Savienībā, kura bija saņemta mantojumā no Staļina režīma, Hruščova laikā sāka masveidā būvēt tā dēvētās „hruščovkas” – daudzdzīvokļu mājas ar griestiem 2,25 metru augstumā un nepilnus 6 kvadrātmetrus lielām virtuvēm, kurās, ievietojot gāzes plīti un ledusskapi, vietas vairs lāgā nebija pat veļas mašīnai, par trauku mazgājamo mašīnu pat nerunājot.

1829. gadā amerikāņu izgudrotājs Viljams Ostins Bērts ASV patentē pirmo rakstāmmašīnu. Un zinātāji saka, ka šis notikums datēts tieši ar 23. jūliju. Rakstāmmašīna ir mehāniska vai elektromehāniska rakstīšanas ierīce, kur ar reljefas metāla zīmes krāsu lenti piespiež pie papīra, veidojot nepieciešamo burtu vai simbolu. Parasti teksts ar noteiktu burtveidolu uzreiz tiek drukāts uz papīra lapas. Rakstāmmašīnas plaši izmantoja 19. gadsimta beigās un 20. gadsimtā. Mūsdienās tās tikpat kā vairs netiek izmantotas – tās gluži vienkārši ir nomainījuši datori un printeri. Tipogrāfs bija agrīna rakstāmmašīna un to izgudrojis Viljams Ostins Bērts. Mehānismu darbināja ar roku, lai uz papīra izveidotu iespiestu tintes nospiedumu. Bērts bija valdības mērnieks un viņam vajadzēja ātri uzrakstīt tekstu. Viņš ilgstoši bija novērojis biroja darbiniekus, kuri lielāko daļu sava darba laika bija aizņemti ar uzdevumiem, kas paņēma daudz laika, proti, viņiem nācās rakstīt garum garus dokumentus un tas patiesi prasīja ilgu laiku. Uz to visu lūkojoties, Bērtam dzima ideja – viņš nolēma izgatavot mašīnu, kas paātrinātu sekretāra darbu. Bērtam esot bijušas divas mehāniskā aparāta versijas. Pirmo viņš izbūvēja koka kastē, un to varēja vadīt ar rokām. Otrā versija bija jau uzlabots modelis, kas tika uzstādīts uz četrām kājām. Pirmais šīs rakstāmmašīnas darba modelis, kuru Bērts patentam iesniedza 1829. gada 23. jūlijā bija lemts iznīcībai, tas gluži vienkārši 1836. gadā gāja bojā Patentu valdes ugunsgrēkā. Lai gan tipogrāfs bija kaut kas jauns cilvēcei, tomēr tā mehānisms bija lēns, jo katra dokumenta radīšanai aparāts bija jādarbina ar roku. Viljams Ostins Bērts izgudrojums galu galā nesasniedza mērķi paātrināt biroja darbu, kā viņš bija iecerējis. Šai mašīnai joprojām bija daudz trūkumu, un valda pat uzskats, ka rakstīšana ar Bērta izgudrojumu tomēr bija lēnāka nekā to darot ar roku. Bet pirmā rakstāmmašīnu, ko piedāvāja pārdošanai, mēdza saukt par rakstīšanas bumbu un to, savukārt izdomāja un patentēja priesteris Dānijā - Rasmuss Malligs-Hansens un tas bija vien dažus desmitus gadu pēc Bērta izgudrojuma patentēšanas, 1865. gadā. Priestera radītais modelis ne tikai ieguva vairākas balvas, bet tā bija pirmā mašīna, kas ļāva rakstīt ātrāk nekā ar roku. Pirmās komerciālās rakstāmmašīnas tika ieviestas 1874. gadā, taču arī tās ar sajūsmu nepieņēma – kantoros un birojos tās izplatījās tikai 19 gadsimta 80. gadu vidū. Un tad jau dzīve vairs nebija iedomājama bez rakstāmmašīnas. Tās ātri kļuva par neaizstājamu rīku praktiski visiem rakstu darbiem, izņemot personisku, ar roku rakstītu korespondenci. To plaši izmantoja profesionāli rakstnieki, birojos, korespondencē privātmājās, kā arī studenti, kuri gatavoja rakstiskus uzdevumus. Līdz pat pagājušā gadsimta 80.gadiem visā pasaulē lielākoties biroju rakstāmmašīnas bija standarta aprīkojums. Pēc tam rakstāmmašīnas pamazām sāka aizstāt datori. Tiesa, dažviet pasaulē rakstāmmašīnas joprojām ir izplatītas un tās lieto, veicot ikdienas rakstu darbus. Piemēram, daudzās Indijas pilsētās joprojām tiek izmantotas rakstāmmašīnas, it īpaši ceļmalās un juridiskajos birojos, jo tur trūkst nepārtrauktas, uzticamas elektroapgādes sistēmas, tāpēc paļauties uz datoru ir neprāts. Un vēl, tastatūras izkārtojums, kas 1870. gados izstrādāts rakstāmmašīnām, joprojām ir standarts datoru tastatūrām.  

1932. gada 22. jūlijā pasaulē nācis viens no pasaulē zināmākajiem modes māksliniekam Oskars de la Renta. Kā Dominikānas Republikā dzimušais zēns iekaroja modes pasaules virsotnes? Oskars de la Renta bija amerikāņu dizaineris, kuru mēdza saukt par pirmo lēdiju ģērbēju, jo tieši viņa veidotās vakarkleitas bija iecienījušas ASV pirmās lēdijas. De la Renta piedzima 1932.gada 22.jūlijā Dominikanā septiņu bērnu ģimenē, un bija vienīgais puika. Viņa ģimene piederēja augstākajai sabiedrībai un dzimtā bija ārsti, juristi, arhitekti, diplomāti. Zēns uzauga drošībā un aizvadīja saulainu bērnību. Tiesa lūzums bija 18 gadu vecumā, kad mira Oskara mamma un viņš atstāja dzimteni, lai dotos studēt glezniecību Spānijas galvaspilsētā Madridē. Tur students piepelnījies, zīmējot modeļus modes namiem, un itin drīz saprata, ka mode ir viņa kaislība. Bet leģendas vēsta, ka viss sācies ar vienu kleitu. ASV vēstnieka Spānijā sieva bija pamanījusi dažas viņa kleitu skices un uzrunāja veidot tērpu savai meitai. Kad Oskars saņēma piedāvājumu radīt izlaiduma kleitu Amerikas vēstnieka Spānijā meitai, modes mākslinieks esot pabrīnījies, bet piekritis un, viņa vārdiem runājot, radījis vienkārši skaistu kleitu meitenei, kura viņam patīk. Bet jau pēc īsa brīža šī kleita parādījās uz žurnāla “Life” vāka. Un tā bija zaļā gaisma Oskaram de la Rentam modes pasaulē. Vispirms viņš kļuva par spāņu dizainera Kristobala Balensiagas mācekli. No slavenā spāņu Balensiaga modes nama Oskars nokļuva Parīzē, kur kļuva par asistentu augstās modes uzņēmumā “Lanvin”. Gvis gana vērtīgu pieredzi tur, viņš saprata, ka ir laiks pārcelties uz Jauno pasauli, kur viņa izredzes kāpt pa karjeras kāpnēm un gūt panākumus varētu būt krietni lielākas nekā Eiropā. Par savu veiksmīgo nākotni uzņēmīgais latīņamerikānis nešaubījās un intuīcija modes mākslinieku nepievīla, jo divus gadus pēc modes nama atklāšanas pēc viņa radītajiem tērpiem veidojās rindas.   1965.gadā viņš radīja savu modes dizaina zīmolu, bet pats kļuva slavens jau dažus gadus pirms tam, kad viņa veidotos tērpus bieži valkāja toreizējā pirmā lēdija Žaklīna Kenedija. Viņš radīja kleitas Amerikas prezidentu kundzēm, sākot no Žaklīnas Kenedijas līdz Lora Bušai, bet viņa kontā ir arī kāzu kleita aktiera Džordža Klūnija sievai, cilvēktiesību juristei Amalai Alamudinai un starp viņa klientēm bija arī seriāla “Sekss un lielpilsēta” zvaigzne Sāra Džesika Pārkere, kā arī citas slavenības. Oskaru de la Rentu izvēlējās pasaules bagātākās un dižciltīgākās līgavas, arābu princeses, Amerikas kinoakadēmijas balvas Oskars nominantes un laureātes, tāpēc arī radās spārnotā frāze - “Oskaru ģērbsimies pie Oskara” un diez vai modes māksliniekam var būt vēl augstāka uzslava. De la Renta ir divreiz bijis Amerikas Modes dizaineru padomes prezidents. Viņš arī saņēmis vairākus šīs padomes piešķirtus apbalvojumus, tostarp balvu par mūža sasniegumiem 1999.gadā. Bet kur slēpās dominikāņu dizainera noslēpums? Draugi apgalvo, ka viņam piemitis ārkārtīgi niansēts vērīgums un spēja pamanīt sīkumus. Pateicoties saviem sakariem un liekot lietā pazīšanos ar slavenībām, viņš spējis pamanīt katra sava klienta gaumi un kaislības. Starp citu pagājušā gada sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados viņu dēvēja par vienu no pievilcīgākajiem Ņujorkas vīriešiem. 2004.gadā modes māksliniekam atklāja vēzi, desmit gadu vēlāk no vēža radītām komplikācijām 82 gadu vecumā Oskars de la Renta atstāja šo pasauli.

Attiecību skaidrošana ar revolveru palīdzību nereti mēdza notikt t.s. „Mežonīgajos rietumos” – 19. gs. otrās puses Savienoto Valstu vidienes štatos. Šīs revolverdivkaujas kļuvušas par neatņemamu „Mežonīgo rietumu” tēla sastāvdaļu. Pirmā dokumentāli fiksētā revolverdivkauja notika 1865. gada 21. jūlijā. Platmale, ūsas un neiztrūkstošais kolts, kuru viņš ik brīdi gatavs izraut no maksts, un izlietot visu cilindra saturu mīlestības, likuma vai aizskartas patmīlas vārdā. Tāds mums tēlojas tipisks aizpagājušā gadsimta vidus Amerikas Mežonīgo rietumu varonis, un vairāku desmitu vēsturisku personu biogrāfijas apliecina, ka šim priekšstatam ir pamats. Viens no šiem brašajiem šāvējiem ir Džeimss Batlers Hikoks, plašāk pazīstams kā Mežonīgais Bils Hikoks. Epizode, kurā Hikoka raidītā lode laupīja dzīvību viņa labam paziņam Deivisam Tatam, ir pirmā dokumentāli fiksētā revolverdivcīņa Mežonīgo rietumu vēsturē, un tā notika Springfīldā 1865. gada 21. jūlijā. Laba šāvēja un nikna kaušļa slavu Hikoks iemantoja jau dzimtajā Ilinoisā, no kurienes viņš 1855. gadā, astoņpadsmit gadu vecumā, nozuda pēc tam, kad kautiņā bija teju nositis savu pretinieku. 1861. gadā Nebraskā, strādādams par pasta furgona kučieri, viņš nošāva kādu Dēvidu Makkanlesu un vēl divus viņa radiniekus. Daži apgalvoja, ka Makkanless bijis laupītāju bandas vadonis, citi – ka vienkāršs fermeris, kurš centies piedzīt parādu no Hikoka darba devēja. Sekoja Amerikas pilsoņkarš, kura laikā, ja tic nostāstiem, Hikoks viens apšāvis desmitiem dienvidnieku. Pēc kara viņš kļuva par profesionālu kāršu spēlmani, un ķilda kāršu parāda dēļ arī bija iemesls liktenīgajai sadursmei. Deiviss Tats kā ķīlu par nesamaksātu kāršu parādu pievācis Hikoka pulksteni. Hikoks brīdinājis Tatu šo pulksteni nenēsāt, bet tas nav klausījis. Abi it kā vienojušies, ka Hikoks pulksteni izpirks, taču jau tās pašas dienas pievakarē, kad Tats atkal parādījies pilsētas tirgus laukumā, joprojām greznojies ar Hikoka pulksteni, pēdējais viņam uzsaucis, lai nenāk klāt, kamēr nav stundeni noņēmis. Jau pēc mirkļa abiem rokās bijuši revolveri un praktiski vienlaicīgi atskanējuši divi šāvieni. Tats aizšāvis garām, Hikoks trāpījis. Hikoku tiesāja pēc pāris nedēļām. Tiesnesis devis zvērinātajiem pretrunīgus norādījumus: pēc Amerikas likumiem viņiem esot jāatzīst Hikoks par vainīgu, taču pēc nerakstīta Mežonīgo Rietumu likuma par „godīgu cīņu” viņu varot attaisnot. Zvērinātie izvēlējušies otro iespēju. Tā nu Hikoks turpināja savas gaitas, gan pa laikam ieņemdams šerifa amatu, gan dienēdams pārgalvīgā pulkveža Kastera kavalērijas vienībā, gan izmēģinādams sevi aktiera ampluā, un pamanīdamies nosūtīt uz viņpasauli vēl vairākus līdzpilsoņus, no kuriem daži bija nepārprotami likumpārkāpēji, bet citiem, visticamāk, vienkārši nepaveicās patrāpīties Mežonīgā Bila stobra galā. Hikoka dzīves ceļš aprāvās 1876. gadā pie kāršu galda, kad kāds Džeks Makkols nenoskaidrotu iemeslu dēļ iešāva viņam pakausī, nogalinot uz vietas. Kāršu kombinācija, kas tobrīd bija Hikokam rokā – divi melni dūži plus divi melni astoņnieki – iesaukta par ‘dead man’s hand’, ko varētu latviskot kā „miroņstiķis”.

Turku sultāns Bajazets I, kurš 14. gs. nogalē turpināja būvēt vareno Osmaņu impēriju, bija izcils karavadonis. Tomēr reizi mūžā liktenis viņam sagādāja sakāvi – kaujā pret vēl lielāku iekarotāju, mongoļu un tjurku tautu vadoni Timuru. Izšķirošā sadursme, kuras rezultātā Bajazets krita gūstā, notika pie Ankaras 1402. gada 20. jūlijā. Turku Osmaņu sultāns Bajazets I, kurš valdīja 14. gs. nogalē, ieguva pavārdu Zibens jeb Zibenīgais, pateicoties ātrumam, kādā pārvietojās viņa armijas. Viņš turpināja Osmaņu valsts ekspansiju, kuru bija uzsācis viņa vectēvs Orhans un Murads. Šo iekarojumu rezultātā sīkā Osmaņu beja valstiņa jeb beiliks Mazāzijas ziemeļrietumos bija pamatīgi izpletusies uz visām debess pusēm: bija pakļauti vairāki kaimiņu beiliki Mazāzijā, turku virskundzību bija atzinusi Bulgārija un Serbija, Bizantijas impērija bija sarukusi līdz nenozīmīgai teritorijai ap Konstantinopoli. Bajazets apņēma par sievu serbu princesi Oliveru Despinu, un abu starpā, cik var spriest, valdījušas saskanīgas attiecības, lai gan Bajazetam, kā sultānam klājas, bija vēl trīs citas sievas un daudzas piegulētājas. Laikabiedru atmiņas vēsta, ka Bajazets nav īpaši sevi apgrūtinājis ar valsts pārvaldi – viņa stihija bijusi karošana, kuras starplaikos viņš pārpārēm baudījis dzīvi. Toties karotājs viņš bijis izcils un savā mūžā cietis tikai vienu nopietnu sakāvi. Tiesa, šī sakāve – kaujā pret leģendāro mongoļu karavadoni Timuru 1402. gada 20. jūlijā – bija sultānam liktenīga. Timurs, Vidusāzijā dzimis mongoļu vadoņa Čingizhana attāls pēcnācējs, pretendēja atjaunot sava varenā senča impēriju. Iekarojis Vidusāziju, Persiju, Indijas ziemeļdaļu, viņš pretendēja pakļaut savai varai arī Mazāzijas turkus, ciktāl savulaik turku Seldžuku valdnieki bija bijuši mongoļu impērijas vasaļi. Te nu viņa intereses sadurās ar Bajazeta plāniem. Vairākus gadus starp abiem iekarotājiem risinājās sarakste visai aizskarošos toņos, līdz 1402. gadā Timurs ar tiem laikiem milzīgu armiju iebruka Mazāzijā. Bajazeta spēki tobrīd bija koncentrēti kārtējam Bizantijas galvaspilsētas Konstantinopoles aplenkumam. Visai negribīgi viņš tos vasaras tveicē veda uz austrumiem. Timuram izdevās ar viltīgiem manevriem vēl vairāk nogurdināt sultāna armiju, tā ka tad, kas abas armijas sastapās kaujas laukā netālu no tagadējās Turcijas galvaspilsētas Ankaras, Timura karotāji bija atpūtušies, savukārt Bajazeta – noguruši un izslāpuši. Kā lēš, Timuram bijis arī skaitlisks pārsvars – apm. 140 000, kamēr Bajazetam ne vairāk kā 120 000, lai gan, ticamāk, kādi 85 000 vīru. Nepaklausot savu komandieru ieteikumam atkāpties un nogurdināt pretinieku sīkās sadursmēs kalnos, Bajazets sūtīja savējos triecienuzbrukumā, pretim stepju jātnieku bultu krusai. Osmaņu pusē visefektīvāk cīnījās serbu bruņinieki, kuri trīs reizes izcirtās cauri Timura rindām. Ik reizi pēc šiem manevriem serbu vadonis Stafans Lazarevičs aicināja sultānu atkāpties, taču pēdējais spītīgi atteicās. Kad pretinieka pārspēks kļuva acīmredzams, serbi izlauzās uz rietumiem, paglābdami vienu no sultāna dēliem un arī viņa kasi. Pašu Bajazetu kādu laiku pēc kaujas sagūstīja Timura jātnieki, līdz ar viņu gūstā krita arī viņa sievu Olivera Despina. Eiropā nākamajos gadsimtos lielu popularitāti guva nostāsti par pazemojumiem, kādiem Bajazets un Olivera pakļauti Timura gūstā. Sultāns ticis turēts būrī, barots ar ēdiena atliekām, Timurs izmantojis viņa muguru kā kājsoliņu dzīru laikā un kāpdams zirgā. Oliverai Despinai likts trūcīgā apģērbā vai pat pilnīgi kailai apkalpot dzīru viesus. Tomēr vairāki eiropiešu diplomāti un ceļotāji, kas šai laikā apmeklējuši Timura galmu, arī galma hronisti neko nemin par šādu apiešanos. Lai kā arī nebūtu, pēc nepilna gada gūstā Bajazets I mira. Sākās cīņas par troni starp viņa dēliem, un Osmaņu varas sfēra uz laiku saruka teju vai līdz sākotnējā beilika robežām. Tomēr dažus gadus vēlāk savas šīs zemes gaitas beidza arī varenais iekarotājs Timurs, un arī viņa lielvalsts sadalījās sīkākās daļās. Osmaņu valsts atguvās un nākamajā gadsimtā kļuva par varenu lielvalsti, kas sagrāba Mazāziju, Balkānus un lielu daļu Tuvo Austrumu. Attēlā: Staņislava Klebovska glezna “Timurs sagūsta Bajazetu".

19. gadsimta Ķīnas impēriju satricināja gan Eiropas lielvalstu agresija, gan iekšēji nemieri un sacelšanās. Plašākā no tām bija taipinu kustība, kuras varā vairāk nekā desmitgadi bija vairākas provinces valsts austrumdaļā. Sacelšanās sakāvi iezīmēja taipinu galvaspilsētas Nankinas krišana valdības spēku rokās 1864. gada 19. jūlijā. 1864. gada jūlija vidū Ķīnas imperatora armija sāka izšķirošo uzbrukumu Nankinas pilsētai valsts austrumos. Pilsētu sīksti aizstāvēja taipinu dumpinieki, kuri to bija ieņēmuši pirms vienpadsmit gadiem un padarījuši par savas „Debešķīgās Lielā Taisnīguma valsts” galvaspilsētu. Ķīniešu valodā minētais valsts nosaukums skan kā „Taipin tjaņgo”, kas arī deva vārdu visai sacelšanās kustībai – Taipinu sacelšanās. Iekaroto Nankinu nemiernieki bija pārdēvējuši par Tjancziņu – „Debesu galvaspilsētu”. Taipinu kustība aizsākās Ķīnas dienvidu provincē Guansī 19. gadsimta 40. gados. Lauku skolotājs Huns Sjucjuaņs, papildinot kristīgo ticību ar dažiem elementiem no konfuciānisma, daoisma un budisma, radīja jaunu mācību, kuras pamatā bija vispārējās vienlīdzības princips. Huns aicināja veidot sabiedrību, kurā būtu likvidētas mantiskās un tradicionālās kārtu atšķirības, un amati stingri hierarhiskā, militarizētā struktūrā tiktu ieņemti demokrātisku vēlēšanu ceļā. Vienkārši uztverama un daudzu vēlmēm atbilstoša, šī sistēma ātri guva atsaucību trūcīgo zemnieku un citu vienkāršo ļaužu vidū, un jau drīz Huna dibinātajai „Debesu valdnieka pielūgsmes biedrībai” bija tūkstošiem piekritēju. Liela nozīme bija arī tam, ka Cinu imperatori bija cēlušies no Mandžūrijas un Ķīnas dienvidu un centrālajos rajonos tika uzskatīti par svešzemju iekarotājiem. Saukt 19. gadsimta Cinu imperatoru varu par vāju laikam gan nav īsti pareizi. Ja šī vara tiešām būtu tik vāja, tā sabruktu jau 19. gadsimta vidū, kad tai vienlaicīgi nācās cīnīties ar vairākām sacelšanās kustībām valsts iekšienē un tai pat laikā pretoties Eiropas koloniālo impēriju spiedienam, kas 1856. gadā pārauga militārā konfliktā – Otrajā opija karā. Drīzāk Cinu vara vērtējama kā izteikti neelastīga un konservatīva, orientēta uz laikmeta realitātei neatbilstošiem valsts organizācijas principiem. Tomēr arī radikālām nemiernieku kustībām tolaik neizdevās gūt izšķirošo pārsvaru. Taipini bija plašākā un spēcīgākā no šīm kustībām, bet tai aktīvi pretojās mantīgo un priviliģēto šķiru pārstāvji, pat veidojot savas privātās armijas, kuras cīnījās efektīvāk par imperatora spēkiem. Daudziem ķīniešiem nebija pieņemama degsme, ar kādu taipini apkaroja tradicionālās reliģijas – daoismu un budismu; citiem – taipinu vēršanās pret tradicionāliem netikumiem: opiju un tabaku, alkoholu, azartspēlēm un prostitūciju. Pašu taipinu vadoņu vidū laiku pa laikam uzliesmoja nežēlīgas varas cīņas. Savukārt rietumvalstis, kad bija sakāvušas Ķīnu karā un ieguvušas no imperatora kārotās privilēģijas, drīzāk sliecās atbalstīt Pekinas centrālo varu tās cīņā pret dumpiniekiem. „Debešķīgais valdnieks” Huņs Sjucjuaņs, smagas depresijas un progresējošas plānprātības mocīts, izdarīja pašnāvību 1864. gada jūnija beigās, kad Nankina jau mēnesi atradās dzelžainā imperatora spēku ielenkumā. Pāris dienas vēlāk valdības spēki ieņēma Zeltpurpura kalnu – stratēģisku augstieni, kura tiem ļāva ar artilēriju apšaudīt visu pilsētu. Artilērijas uguns aizsegā izdevās izrakt tuneli pilsētas mūra tiešā tuvumā un piepildīt to ar sprāgstvielām. 1864. gada 19. jūlija pusdienlaikā šī superbumba eksplodēja, sagraujot daļu pilsētas mūra un paverot ceļu uzbrucējiem. Cīņas pilsētā bija sīvas un nežēlīgas. Taipinu armijā vēl nebija miris ticībā balstītais cīņas gars, tikmēr valdības kareivji mēdza aizmirst par kaujas uzdevumiem, nododamies mierīgo iedzīvotāju slaktēšanai un laupīšanai. Kaujas beigās sāka plosīties ugunsgrēks, kurā lielākā daļa Nankinas gāja bojā. Līdz ar Debesu pilsētas krišanu Taipinu sacelšanās liktenis bija izlemts.

Pāvesta nemaldīguma principu Romas katoļu baznīca oficiāli apstiprināja tikai 19. gadsimta otrajā pusē – laikā, kad tās autoritāte pasaulē, salīdzinot ar agrākajiem laikmetiem, manāmi bālēja. Tas notika Pirmajā Vatikāna kongresā 1870. gada 18. jūlijā. Pāvesta nemaldīguma principa nozīmē populārā uztverē gan bieži tiek pārprasta.

Spārnotie teicieni rodas dažādi, un nebūt nav noteikti jābūt Cēzaram vai Napoleonam, lai tavs izteikums iegūtu spārnus, kuri paceļ pāri laikmetiem. Kā, piemēram, kādas vienkāršas krievu sievietes izteikums, kas izskanēja 1986. gada 17. jūlijā, un vēsturē saglabājies burtiski šāds: „PSRS seksa nav.”   Astoņdesmito gadu vidū zvaigžņu stunda pienāca līdz tam ne sevišķi ievērotajam angliski raidošās padomju stacijas „Golos Moskvi” – „Maskavas balss” žurnālistam Vladimiram Pozneram. Jaunās padomju atklātības politikas ietvaros Pozners, kopā ar savu amerikāņu kolēģi Filu Donahjū organizēja divus teletiltus – tiešraides konferences, kurās piedalījās visparastākie padomju un amerikāņu pilsoņi, tā sakot, „cilvēki no ielas”. Otrais no šiem teletiltiem savienoja toreizējo Ļeņingradu un Bostonu Savienotajās Valstīs, un tajā piedalījās padomju un amerikāņu sievietes. Uzreiz gan jāsaka – padomju pusē ne par kādu „nejaušo garāmgājēju” iesaistīšanu nebija runa: dalībnieces tikušas rūpīgi izvēlētas un pirms tam instruētas. Un arī minētās frāzes autore Ludmila Ivanova bijusi viesnīcu sistēmas "Inturist" darbiniece – šajā ārzemju tūristiem domātajā viesnīcu sistēmā strādāja tikai drošības iestāžu par drošiem atzīti ļaudis. Tāpat padomju televīziju kontrolējošās instances „piekāsa” amerikāņu prasību, lai teletilts tiktu rādīts tiešajā ēterā – padomju skatītājiem to rādīja tikai vēlāk, protams – rediģētu. Un tomēr kuriozā frāze izskanēja ēterā. Par to, kā tas īsti noticis, ir divas atšķirīgas versijas. Viena no tām apgalvo, ka teletilta laikā ticis apspriests padomju un amerikāņu televīzijas programmu saturs. Ludmila Ivanova esot teikusi: „PSRS seksa nav televīzijā.” Frāzes beigas – vārdus „na tjeļevidenji” – noslāpējuši publikas smiekli. Atšķirīgu versiju gan stāsta pati frāzes autore. Proti, diskusijas laikā uzpeldējis jautājums par padomju okupāciju Afganistānā. Kāda amerikāniete izteikusies, ka padomju sievietēm, lai pārtrauktu šo bezjēdzīgo asinsizliešanu, vajadzētu sekot antīkās komēdijas varones Līsistrātes piemēram un liegt saviem vīriem mīlas priekus līdz brīdim, kad viņi nāks pie prāta un beigs spēlēt stulbās kara spēlītes. Tulkotāja interpretācijā intīmā procesa apzīmējums droši vien izskanēja kā „zaņimatsja seksom” – „nodarboties ar seksu”, uz ko tad arī pilsone Ivanova spērusi pretī: „PSRS seksa nav, bet ir mīlestība. Un jūs Vjetnamas kara laikā gan arī nepārstājāt gulēt ar saviem vīriešiem.” Taču padomju cenzūra visas sarunas par karu izmontējusi ārā, palikusi tikai zināmā frāze. Padomju propaganda un izglītības sistēma bija diezgan cītīgi iesakņojušas padomju pilsoņos priekšstatu par idejisko pretišķību „sekss un mīlestība”. Bija cēlā, skaidrā, ētiskā mīlestība – padomju ģimenes pamats – un bija nedvēseliskais, miesiskais, amorālais „tīrais” sekss, kuru piekopa tikumiski izkurtējušās rietumu sabiedrības. Šī priekšstata spilgts izpaudums tad arī izskanēja no Ludmilas Ivanovas mutes. Pārējo paveikuši Centrālās Televīzijas montāžas režisori. Ievērojot, cik neērta padomju pusei tobrīd ir Afganistānas tēma, ir tikai loģiski, ka kuriozā frāze veikli izmantota, lai ar komisku kairinātāju piesegtu cenzūras „šķēres”.

Pastāv uzskats, ka 1193. gada 16. jūlijs ir dzimšanas diena Svētajai Klārai no Asīzes, kura pametusi turīgu ģimeni, lai nodibinātu klosteri, kas turpina pastāvēt vēl šobaltdien. Svētā Klāra no Asīzes neapšaubāmi ir viena no visvairāk cienītajiem svētajiem, kas dzīvoja 13. gadsimtā. Viņa bija svētā Franciska laikabiedrene. Kļuvusi par Sv. Franciska sekotāju Klāra nodibināja nabadzīgo māsu ordeni, kuram šobrīd dažādajos atzarojumos visā pasaulē ir ap 900 klosteru.  Viņa bijusi drosmīga un Baznīcai uzticīga sieviete, kura pasaulē nāca turīgā ģimenē. Svētā Klāra piedzima Asīzē, Itālijā, bagātā un ticīgā ģimenē, kur lielāko ticības devu meiiene saņēmusi tieši no mammas. Jau agrā jaunībā meitenē atklājās liela Dieva un cilvēku mīlestība. Uzzinājusi, ka svētais Francisks ir nodibinājis savu klosteri, arī Klāra nolēma atteikties no pasaulīgās dzīves. Viņa nepiekrita vecāku nodomātajām laulībām un slepus devās pie Franciska. Bēgšana no mājām notika Lieldienu laikā, naktī starp Palmu jeb kā pie mums to sauc Pūpolsvētdienu un Klusās nedēļas pirmdienu. Svētais Francisks, it īpaši reliģiskās pieredzes sākumā, Klārai bija ne tikai skolotājs, kura mācībai viņa sekoja, bet arī tuvs draugs. Šī draudzība bijusi ļoti skaista un svarīga viņiem abiem.  Klāra kļuva par priekšnieci jaunam sieviešu klosterim, kura iemītnieces dzīvoja tam laikam nepieredzēti stingrā nabadzībā un paklausībā. Pretojoties radinieku spiedienam, kuri sākumā bija pret Klāras izvēli, viņa kopā ar savām pirmajām māsām apmetās Sv. Damiana baznīcā, kur pēcāk izveidoja klosteri. Šajā klosterī viņa nodzīvoja līdz 1253. gadam, vairāk nekā četrdesmit gadus, līdz pat savai nāvei. Klāra bija pirmā sieviete Baznīcas vēsturē, kura izstrādāja rakstiskus noteikumus. Viņa arī iesniedza tos apstiprināšanai Pāvestam, lai turpmāk visās sieviešu kopienās, kuru skaits jau viņas laikā pieauga un kuras gribēja iedvesmoties no Franciska un Klāras piemēra, saglabātos Asīzes Franciska harizma. Svētā Damiana klosterī Klāra varonīgi praktizēja tikumus, pēc kuriem vajadzētu atšķirt katru kristieti: pazemību, dievbijības un grēku nožēlas garu, mīlestību pret savu tuvāko. Viņa personīgi kalpojusi slimajām māsām, uzņemoties pat vispieticīgākos darbus. Bet runājot par brīnumiem, tie saistībā ar Klāru minēti divkārt. Abos gadījumos Klāra ar savu stipro ticību un lūgšanas pazemību spējusi atbrīvot Asīzes pilsētu un klosteri no tuvas iznīcības briesmām. Ar svēto dāvanu palīdzību viņa uzveica saracēņu kareivjus, kuri bija gatavi uzbrukt Damiana klosterim un arī izlaupīt Asīzes pilsētu. Šis un arī vēl citi brīnumi mudināja pāvestu Aleksandru IV kanonizēt Klāru tikai divus gadus pēc viņas nāves. Bet pāvests Benedikts XVI norādījis, ka svētie maina pasauli uz labo pusi, pārveido to uz ilgu laiku, ievadot tajā enerģijas, kuras var izraisīt tikai mīlestība, ko iedvesmojis evaņģēlijs.

15. jūlijs saistās ar lielu jezgu bija pašmāju politiskajās aprindās – Rīgā, Kronvalda parkā, notika atjaunojamās Muļķu partijas jeb partijas "Tie paši vēži citā kulītē" dibināšanas sapulce. Kvoruma trūkuma dēļ gan partiju nodibināt neizdevās. Laiku pa laikam uz Latvijas politiskās skatuves parādās “partijas”, kuras uzdodas par muļķu partijām. Vārds partija šajā gadījumā obligāti jāliek pēdiņās, jo tās nav īstas partijas. Tās ir parodijpartijas, kuru līderi atklāti ironizē par mūsu politisko sistēmu. Šo pseidopartiju elektorālā bāze galīgi neatbilst nosaukumam, jo to līderi apelē pie radošo cilvēku (nemuļķu) aprindām, aicinot uz politisko procesu paskatīties ar veselīgu ironiju. Tā pirms 5. Saeimas vēlēšanām 1993. gadā Latvijā sevi pieteica Muļķu partija. Kad tai atteica reģistrāciju, tā izveidoja vēlēšanu apvienību “Latvijas laime”. Viņu saukļi bija “Mēs zagsim mazāk nekā citi!” un “Katram muļķim vietu Saeimā!”. Par “muļķiem” nobalsoja 9814 cilvēku jeb 0,88% vēlētāju. Piecus gadus vēlāk partiju mēģināja atjaunot, to saucot par TPVCK, tas ir, Tie paši vēži citā kulītē. Reanimācija bija neveiksmīga. Un tad pienāca 2002. gads, kad atjaunotā Muļķu partija jeb “Tie paši vēži citā kulītē” nolēma izziņot dibināšanas kongresu. 15. jūlijs bija tā diena, kad Kronvalda parka bija paredzēts dibināt Muļķu partiju, kas piedāvātu jebkuram Latvijas pilsonim kļūt par Saeimas deputātu. Plāns bija šāds – pēc partijas reģistrēšanas veidot deputātu kandidātu sarakstu, kurā iekļautu 100 personas, bet par kandidātu varēs kļūt tie pirmie simt cilvēki, kuri šādu vēlmi izteiks. Stratēģija bija gaužām vienkārša, tādējādi šāda deputātu kandidātu saraksta veidošana ļautu cilvēkiem balsot pašiem par sevi, nevis kaut kādiem nezināmiem politiķiem. Par partijas līderi bija plānots izvirzīt dīdžeju un mūziķi Horenu Stalbi. Viņš uzsvēra, ka Muļķu partija principā būtu pret visu līdzšinējo politisko spēku darbību un Muļķu partijas dibināšanas galvenais mērķis būtu bijis piespiest sabiedrību domāt par to, ko ciņi ievēl Saeimā, sakot, ka ir muļķīgi balsot septiņas reizes par tiem pašiem politiķiem un vēlāk gānīties, ka atkal ievēlēti slikti cilvēki, kuri apzog valsti un dara citādus sliktu darbus. Domājot par par potenciālajiem partijas atbalstītājiem, Muļķu partija uzsvēra, ka topošā partija vēlēšanās plāno saņemt balsis no tiem, kas nav piedalījušies iepriekšējās Saeimas vēlēšanās, jo viņiem gluži vienkārši viss jau ir "piegriezies", vienlaikus aktīvi tika meklēti turīgi cilvēki, kuri būtu gatavi ziedos muļķu partijai. Partijas dibināšanas kongress bija izziņots 15.jūlijā Kronvalda parkā. Reģistrācija dalībai kongresā paredzēta no plkst.12 līdz 18, pats Kongresa sākums bija plānots sešos pievakarē un partijā varētu iestāties jebkurš interesents, kam līdzi bija pase. Dalības nauda partijas biedriem nebija paredzēta. Viss gan beidzās ar neko, jo kvoruma trūkuma dēļ partija tomēr tā arī netika nodibināta. Tikmēr pasaulē ne reizi vien bijuši centieni dibināt un darboties savdabīgām partijām, piemēram, Alus mīlētāju partija Krievijā, Marihuānas un ieroču partija Amerikā vai Mīlas partija Itālijā, kuru dibinājušas divas porno zvaigznes, bet tepat kaimiņos – Neatkarīgo rojālistu partija bija pirmo postpadomju vēlēšanu pārsteigums Igaunijā – turklāt rojālistiem parlamentā izdevās iegūt astoņas vietas. Partijas trīs redzamākie dibinātāji bija trīs komiķi, kuri jokojot uzstāja, ka Igaunija jāpārvērš par monarhiju. Viņi uzrakstīja vēstuli Britu karaliskās ģimenes loceklim princim Edvardam ar lūgumu kļūt par Igaunijas karali. Atbilde neesot saņemta.

1969. gada 14. jūlijā sākās t.s. Futbola karš – īslaicīgs militārs konflikts starp Centrālamerikas kaimiņvalstīm Salvadoru un Hondurasu. Neilgi pirms karadarbības sākuma abu valstu futbola komandas sacentās pasaules kausa atlases spēlēs, un sporta kaislības zināmā mērā kalpoja par katalizatoru, lai saspringtās attiecības starp kaimiņvalstīm pāraugtu militārā konfliktā.   Tā dēvētais Futbola karš sākās ar Centrālamerikas valsts Salvadoras uzbrukumu tās kaimiņvalstij Hondurasai 1969. gada 14. jūlijā. Patiešām, Pasaules kausa atlases spēles starp valstu izlasēm ir konflikta katalizators, tomēr saspīlējums kaimiņattiecībās brieda jau krietni iepriekš, un tam ir daudz nopietnāki iemesli. Salvadora ir viena no blīvāk apdzīvotajām valstīm Rietumu puslodē, Hondurasā, savukārt, iedzīvotāju skaits pagājušajā gadsimtā bija mazāks, toties teritorija – gandrīz piecas reizes lielāka. Jau pagājušā gadsimta sākumā zemnieki no Salvadoras sāka pārcelties otrpus robežai un iekopt līdz tam neizmatotas platības; daudzi ar laiku ieguva Hondurasā zemes pastāvīgas lietošanas vai pat īpašuma tiesības. Bet pagājušā gadsimta otrajā pusē zemes sāka pietrūkt arī Hondurasā. Liela daļa lauksaimniecības zemju piederēja lielīpašniekiem; tai skaitā bēdīgi slavenajam amerikāņu koncernam „United Fruit Company” – apmēram 10% no valsts teritorijas. Bija nobriedusi nepieciešamība pēc agrārās reformas, bet lielīpašnieki nolēma izlādēt sociālo spriedzi citā virzienā – viņi izvērsa spiedienu uz ģenerāļa Lopesa Areljano režīmu un arī paši uzsāka kūdīšanas kampaņu, mudinot padzīt no Hondurasas salvadoriešu ieceļotājus. Rezultātā jaunais agrārreformas likums brutāli atņēma zemi visiem salvadoriešiem, neatkarīgi no viņu statusa vai īpašuma tiesībām. Valdības spēkiem ātri atradās brīvprātīgi izpalīgi – bandītiskas grupas, kuras terorizēja salvadoriešus, spiežot pamest bieži gadu desmitiem iekoptās saimniecības. Fermeri devās uz tēvzemi, stāstot šausmu stāstus par māju dedzināšanām, arī par izvarošanām un pat slepkavībām. Arī Salvadoras huntai un tās līderim Fidelam Sančesam Ernadesam nebija vēlēšanās meklēt diplomātisku risinājumu, un Salvadorā savukārt sākās nikna pret Hondurasu vērsta kampaņa. Šādā atmosfērā notika futbola spēlēs 1969. jūnijā. Vispirms savā laukumā uzvarēja Hondurasa, tad savā – Salvadora, un visbeidzot izšķirošajā spēlē Meksikā papildlaikā pārāka bija Salvadora. Katru spēli pavadīja uzbrukumi ne tikai no kaimiņvalsts iebraukušajiem līdzjutējiem, bet arī pretējās puses esošajiem vai bijušajiem pilsoņiem, kam bija nepaveicies apmesties otrpus robežai. Galu galā Salvadora pirmā uzsāka reālu karadarbību. Abas valstis bija militāri vājas. Salvadorai bija nedaudz lielāka un labāk bruņota armija – tai bija pat veseli divi tanki. Hondurasas armijā daži bataljoni izrādījās vārda tiešā nozīmē pastāvam tikai uz papīra – pulkveži bija bāzuši šo vienību budžetu pa taisno savā kabatā. Tāpēc pirmajā kara dienā salvadorieši iespiedās līdz pat astoņiem kilometriem Hondurasas teritorijā un ieņēma vairākas mazpilsētas. Bet arī Hondurasai bija savs trumpis – salīdzinoši lielāki gaisa spēki. Futbola karš ir intreresants kara vēsturniekiem, jo laikā, kad gaisa kaujās jau pārdesmit gadus dominēja reaktīvās lidmašīnas, salvadoriešu un hondurasiešu piloti lidoja ar Otrā pasaules kara laiku virzuļdzinēju iznīcinātājiem un meta bumbas no steigā pielāgotām pasažieru lidmašīnām. Hondurasas gaisa uzbrukumi bija diezgan neefektīvi, tomēr vēl neefektīvākajām salvadoriešu komunikācijām diezgan sāpīgi: jau trešajā dienā uzbrukums apsīka degvielas un munīcijas piegādes problēmu dēļ. Savienotās Valstis un Amerikas valstu organizācija izvērsa diplomātisko spiedienu, un tas diezgan ātri atvēsināja karotāju prātus. 18. jūlijā tika panākta vienošanās pārtraukt uguni, augusta sākumā Salvadora atvilka spēkus pāri robežai, miera līgums gan tika noslēgts tikai 1980. gadā. Precīzs Futbola kara upuru skaits nav zināms, dati svārstās no tūkstoša līdz diviem tūkstošiem kritušo katrā pusē; pie tam armijnieku ir ne vairāk kā piektā daļa. Galvenais kara iemesls – salvadoriešu ieceļotāju problēma – tā arī neguva risinājumu, un tuvākajos gados apmēram 130 000 bēgļu ieradās tēvzemē, kur tos sagaidīja dzīve nožēlojamos apstākļos un varas iestāžu pilnīga vienaldzība.    

Žans Pols Marats bija viens no Lielās Franču revolūcijas līderiem, radikālā politiskā virziena ideologs un publicists. 1793. gada 13. jūlijā viņu atentātā nogalināja jauna provinces muižniece un mērenāku revolucionāro uzskatu piekritēja Šarlote Kordē. 1793. gada vasarā Francija turpināja dzīvot Lielās revolūcijas vētraino pārmaiņu atmosfērā. Četri gadi bija pagājuši, kopš bija kritis t.s. Vecais režīms – absolūtā monarhija. 1792. gada septembrī jaunievēlētais Nacionālais Konvents pasludināja Franciju par republiku, karalis Luijs XVI tika tiesāts, atzīts par vainīgu sazvērestībā un 1793. gada janvārī giljotinēts. Tikām valsts piedzīvoju strauju ekonomiskās situācijas pasliktināšanos, varas vakuumu un haosu provincēs, Austrijas un Prūsijas spēku intervenci. Nacionālais konvents izjuta arvien atklātāku Parīzes masu spiedienu, pašā parlamentā pieauga spriedze starp mēreno jeb žirondistu frakciju un radikāļiem, kuri sevi dēvēja par montanjeriem jeb kalniešiem. 1793. gada maija un jūnija mijā montanjēri ar desmitiem tūkstošu bruņotu parīziešu atbalstu padzina no varas žirondistus un sāka rakstīt jaunu Konstitūciju. Šajā situācijā 1793. gada 13. jūlijā izpaudās ziņa, ka savā mājā noslepkavots viens no montanjēru kustības līderiem, publicists Žans Pols Marats. Žans Pols Marats piedzima 1743. gadā netālu no Neišateles, kas mūsdienās atrodas Šveicē. Viņa tēvs, spāņu izcelsmes sardīnietis, mājskolotājs Žans Mara bija labi izglītots, un tēva mājās apgūtais bija pietiekams pamats, lai Žans Pols vēlāk sekmīgi darbotos kā ārsts un dabaszinātnieks, filozofisku un juridisku traktātu autors un pat kvalificētos Edinburgas universitātes medicīnas doktora grādam. Vairāk nekā 10 gadus pavadījis Anglijā, jaunais Mara 1776. gadā apmetās Parīzē, turpmāk sāka dēvēties par Maratu un kļuva par augstākajās aprindās visai iecienītu ārstu. Drīz pēc tam, kad uzliesmoja revolūcija, Marats radīja savu konstitūcijas projektu, kurā iezīmējās tam laikam visai radikālais viedoklis, ka sabiedrībai ir pienākums rūpēties par tās trūcīgajiem locekļiem. Savus uzskatus Marats sludināja avīzē „Ami du peuple” – „Tautas draugs”, kuru izdeva kopš 1789. gada, un kas guva milzu popularitāti`. Ievēlēts Nacionālajā konventā, Marats kļuva par montanjēru līderi, tiesa, brīdī, kad šie radikāļi nāca pie varas, viņš, ciezdams no smaga ādas iekaisuma, praktiski nepameta mājas un augas dienas pavadīja vannā, šādi pieņemdams arī apmeklētājus, un vannā viņš arī sagaidīja savu pēdējo stundu. Maratu noslepkavoja Šarlote Kordē – tobrīd 24 gadus veca Normandijas sīkmuižnieku atvase. Jaunā dāma bija izglītota un simpatizēja revolūcijai, taču nevarēja pieņemt tās asiņainos ekscesus. Marats, kura avīzes un konventa runu nesamierināmais tonis uzkurināja masu radikālismu, Šarlotei visai pamatoti šķita šīs asinskāres iemiesojums. Lēmumu rīkoties jaunā dāma pieņēma t.s. Septembra slaktiņu iespaidā, kad 1792. gada septembrī Parīzes cietumos tika bez tiesas nogalināti vairāk nekā tūkstotis ieslodzīto. Marata mājās Šarlote Kordē iekļuva, apgalvojot, ka viņai ir ziņas par kontrrevolucionāru sazvērestību provincē. Kad mājastēva uzmanība bija pilnībā koncentrēta domājamo sazvērnieku vārdu pierakstīšanai, viešņa izvilka pirms pāris dienām nopirktu virtuves nazi un ietrieca viņam krūtīs. Marats nomira teju uzreiz, paspējis tikai izkliegt palīgā saucienu. Atsteigušies mājinieki sagūstīja Šarloti, un jau 17. jūnijā viņa kāpa uz ešafota. Revolūcijas asinskāre, kuru jaunā dāma Marata personā bija gribējusi sodīt, līdz ar viņa nogalināšanu tikai pieauga, un Francijā sāka plosīties revolucionārais terors, kura laikā vairāk nekā 16 000 tika sodīti ar nāvi un vēl apmēram 10 000 mira cietumos necilvēcīgo apstākļu dēļ. Savukārt Žans Pols Marats kļuva par īstu revolucionārā mocekļa etalontēlu un personāžu daudzos mākslas darbos, pazīstamākais no kuriem ir Žaka Luija Davida glezna „Marata nāve”.

12. jūlijā dzimšanas dienu svin Nobela Miera prēmijas un Saharova balvas laureāte Malala Jusafzaja. Pakistānietei Malalai Jusafzajai ir piešķirtas daudzas balvas un atzinības, tostarp Nobela miera prēmija, ko viņai pasniedza 2014. gadā, un tolaik tikai 17 gadu vecā Malala Jusafzaja kļuva par jaunāko laureāti, kurai šis apbalvojums ir piešķirts, kā arī viņai pasniedza Eiropas Parlamenta Saharova balvu, ko ik gadu pasniedz cīnītājiem par demokrātiju un cilvēktiesībām. Malala Jusafzaja piedzima Pakistānā, Mingorā, kas ir lielākā pilsēta Svata ielejā Haiberas – Pahtunhvas province.Tas notika 1997. gada 12. jūlijā. Viņa bija pirmais bērns trīs bērnu ģimenē. Lai arī Pakistānā piedzimt un augt meitenei augt nav tas vienkāršākais, Malalas tēvs uzstāja, ka meitai jāsaņem tieši tās pašas izglītības iespējas, kā pakistāniešu zēniem. Tā kā Malalas tēvs bija skolotājs un pārliecināts izglītības aizstāvis, turklāt vadīja meiteņu skolu, tad pateicoties tēvam Malalas kaislība jau kopš agras bērnības bija zināšanas. Viņa bijusi tēvam līdzās un mācīšanās prieku baudījusi jau tad, kad vēl neprata runāt. Tomēr laikā, kad Malala bija sasniegusi desmit gadu vecumu, Svatas ieleju savā kontrolē pārņēma talibi un rezultātā, vissvarīgākais, mācības Malalai tika atņemtas. Meitenēm noliedza apmeklēt skolu, viņas nedrīkstēja muzicēt, tāpat arī dejot nevarēja, pat televizora skatīšanās talibu prāt nebija meitenēm piemērota nodarbe. Talibi īpašu uzmanību pievērsa tam, lai meitenes nespētu iegūt izglītību, turklāt līdz 2008. gadam bija iznīcinātās vairāk nekā četrsimt skolu. Šādu pavērsienu piedzīvojusi, Malala Jusafzaja nolēma stāties pretī talibu rīcībai. 2009. gadā viņa ar pseidonīmu izveidoja blogu  raidorganizācijas BBC interneta vietnē, kur sīki un smalki aprakstīja dzīvi talibu režīmā. Viņas pirmais ieraksts bija ar nosaukumu "Es baidos". Sabiedrību visa pasaulē sasniedza murgs, ko Malala un citi piedzīvoja viņas dzimtajā pilsētā. Viņa rakstīja par to, kā talibi pārņem viņas ciemu, aizliedz meitenēm apmeklēt skolu, kā vardarbīgi vēršas pret ikvienu, kurš nepakļaujas, kā dienu no dienas ierastā dzīve pārvēršas apspiestībā un postā. Blogs ieguva plašu popularitāti un gva rezonansi visa pasaulē. Brīdī, kad atklājās, kurš ir patiesības autors, kļuva zināms Malalas vārds, un viņas dzīvība nokļuva briesmās. 2012. gada 9. oktobrī, kad Malala kopā ar draugiem autobusā atgriezās no skolas, sākās talibu plānots uzbrukums, kura laikā kaujinieki sagaidīja transporta līdzekli, ielenca, atrada starp braucējiem Malalu un sašāva galvā. Tā kā notikušais izraisīja starptautisku uzmanību, ievainoto Malalu nogādāja Lielbritānijā, tur desmit dienas pavadījusi komā intensīvās terapijas nodaļā Birmingemā, Malala nāca pie samaņas. Lai arī nebija nodarīti lieli smadzeņu bojājumi, sejas kreisā puse bija paralizēta un viņa pārcieta daudz operāciju un izgāja pamatīgu rehabilitācijas kursu. Pēc mēnešiem ilgas ārstēšanās Malala varēja atgriezties pie ģimenes, kas nu dzīvoja Lielbritānijā. 2013. gada martā Jusafzaja sāka mācīties skolā Birmingemā un, lai arī nosacīti viņas dzīve bija sakārtota, Malala nolēma turpināt cīņu par to, lai katra meitene varētu iet uz skolu, un viņa kopā ar ģimeni turpināja kampaņas par meiteņu izglītību. Savā sešpadsmitajā dzimšanas dienā Malala uzstājās Apvienoto Nāciju organizācijā Ņujorkā, tajā pašā gadā viņa publicēja savu autobiogrāfiju ar nosaukumu “Es esmu Malala: meitene, kura ir ieguvusi izglītību un kuru nošāva talibi.” Tieši viņai pieder pasaulē daudzviet apbrīnotā doma, ka pildspalvas un grāmatas ir visstiprākie ieroči, kā arī viņa ir aicinājusi sākt miera sarunas ar talibiem. Malai Jusafzajai ir piešķirtas daudzas balvas un atzinības, tostarp Nobela Miera prēmija, ko viņai pasniedza 2014. gadā. Tolaik tikai 17 gadu vecā Malala Jusafzaja kļuva par jaunāko laureāti, kurai šis apbalvojums ir piešķirts, kā arī viņai pasniedza Eiropas Parlamenta Saharova balvu, ko ik gadu pasniedz cīnītājiem par demokrātiju un cilvēktiesībām. Pakistānas tiesa ir piespriedusi mūža ieslodzījumu 10 cilvēkiem, kurus vaino uzbrukuma organizēšanā pret Malalu Jusafzaju, taču galvenais vaininieks joprojām neesot notverts. Tikmēr Malala absolvējusi Oksfordas universitāti un turpina cīnīties par meiteņu un sieviešu tiesībām iegūt izglītību.

20. gadsimta sākuma amerikāņu rakstnieka Teodora Draizera romāna „Amerikāņu traģēdija” pamatā ir patiess notikums: divu jauniešu – Greisas Braunas un Čestera Džileta – likteņstāsts. To aprāva Greisas Braunas nāve 1906. gada 11. jūlijā, savukārt Česters Džilets tika notiesāts kā meitenes slepkava un beidza dzīvi elektriskajā krēslā. Neviens nekad tā arī neuzzinās, kā tieši risinājās šī traģēdija 1906. gada 11. jūlijā Lielā Aļņa ezera ūdeņos, Savienoto Valstu Ņujorkas štatā. Kā dziedāja tolaik sacerētā ziņģē: „vien Dievs – un Džilets – to zin”. Proti, to, kā zaudēja dzīvību tolaik divdesmit gadus vecā Greisa Brauna, uzņēmēja Noasa Džileta kreklu fabrikas strādniece, varēja pavēstīt tikai viens cilvēks – viņas draugs un iespējamais slepkava Česters Džilets. Tomēr Česters, tā arī neko prātīgu neatklājis, nepilnus divus gadus vēlāk tika sodīts ar nāvi. Čestera Džileta vecāki nebija trūcīgi, taču dievbijīgi gan. Viņu četri bērni vēl nebija pieauguši, kad Džileti pievienojās Pestīšanas armijai, ziedojot tai visu savu mantu un turpmāko dzīvi pavadot misijas ceļojumos pa vairākiem Savienoto Valstu štatiem. Tuvojoties Čestera pilngadībai, vecāki attapās, ka dēlam tā kā derētu sistemātiskāka izglītība. Par laimi, Česteram bija bagāts tēvocis – kreklu fabrikants Noass Džilets. Viņš iekārtoja jauno radinieku diezgan prestižas koledžas sagatavošanas skolā. Česters mācījās diezgan labi, bet bez mazākā entuziasma, un pēc pāris gadiem skolu pameta. Tad tēvocis Noass pieņēma viņu par zemākā līmeņa vadītāju savā uzņēmumā. Šeit – Džileta kreklu fabrikā Kortlendas pilsētā – Česters arī sastapa Greisu Braunu. Greisas tēvs bija diezgan veiksmīgs fermeris turpat Ņujorkas štatā, taču iztiku pilsētā meitai pamatā nācās nopelnīt pašai. Laikam jau lauku meitenei glaimoja uzmanība, ko viņai sāka pievērst jaunais Džilets – visai izskatīgs jauneklis, un pie tam – fabrikas īpašnieka radagabals. Tiesa, par Česteru pastāvīgi mēļoja, ka Greisa viņam neesot vienīgā, un tas raisīja abu starpā ne vienu vien strīdu, tomēr viņi palika kopā. Un tad 1906. gada pavasarī Greisa paziņoja, ka gaida no Čestera bērnu. Drīz pēc tam viņa atgriezās vecāku mājās, tomēr savu noslēpumu atklāt citiem neuzdrīkstējās. Vēstulēs, kuras meitene sūtīja Česteram, viņa lūdza, tad jau prasīja puiša atbalstu, visbeidzot sāka draudēt, ka neklusēs par to, kurš ir bērna tēvs. Česters un Greisa sastapās jūnija sākumā un devās kopīgā ceļojumā. Nav zināms, vai Česters apsolīja ceļojuma laikā salaulāties, vai tikai nogādāt Greisu patversmē neprecētām mātēm. Zināms vien tas, ka Greisa sapakoja līdzvešanai turpat visas savas mantas, kamēr Česteram līdzi bija tikai portfelis un tenisa rakete. Abi ieradās atpūtnieku iecienītajā Edirondeku kalnu rajonā, kur 11. jūlija rītā noīrēja airu laivu braucienam pa ezeru. Vakarā viņi neatgriezās. Laivu atrada otrā dienā apgāzušos peldam ezerā, un jau drīz pēc tam no ezera izcēla arī Greisas Braunas līķi. Meitenes pierē un pie lūpām bija baisas plēstas brūces. Ja Česters Džilets bija slepkava, tad ļoti neuzmanīgs. Brauciena laikā viņš gan reģistrējās viesnīcās ar izdomātiem vārdiem, bet lietoja, piemēram, savu īsto vārdu veļas mazgātavai uzrādītā adresē. Viņu arestēja jau pēc pāris dienām un gandrīz uzreiz apgabala prokurors Džordžs Vords izvirzīja apsūdzību slepkavībā. Tiešu pierādījumu pret jauno Džiletu nebija, tāpēc apsūdzība, kā saka, spieda uz emocijām. Tai skaitā tiesas zālē tika lasītas Greisas vēstules Česteram, vēl vairāk – tās pat iespieda un pārdeva ziņkārīgajiem pie tiesas nama. Tas viss, komplektā ar nespēju noalgot pienācīgu advokātu, izrādījās apsūdzētajam liktenīgs. Arī apelācija tika noraidīta, un 1908. gada martā Česters Džilets beidza savu dzīvi elektriskajā krēslā. Viņš mira, lai augšāmceltos mūžīgai dzīvei diženā amerikāņu reālista Teodora Dreizera romānā „Amerikāņu traģēdija” – jau kā Klaids Grifitss. Tāpat arī nabaga Greisa Brauna, kuru daudzu paaudžu lasītāji iepazina kā Robertu Oldenu.

1985. gada 10. jūlijā Oklendas ostā Jaunzēlandē tika saspridzināts un nogrima organizācijas "Greenpeace" kuģis "Rainbow Warrior". Gāja bojā viens cilvēks. Jau drīz vien noskaidrojās, ka spridzināšanu veicis Francijas slepenais dienests. Liebritānijas Lauksaimniecības, zivsaimniecības un pārtikas ministrijai piederošo zvejas traleri „Sers Viljams Hārdijs” nolaida ūdenī 1955. gadā. 1977. gadā ministrija kuģi kā savu laiku nokalpojušu pārdeva, un to iegādājās vides aizsardzības organizācija Greenpeace, dodama kuģim arī jaunu vārdu: „Rainbow Warrior” – „Varavīksnes kareivis”. 40 metrus garais „Varavīsknes kareivis” bija diezgan pamatīgs kuģis un lieti noderēja „zaļajiem” viņu nebūt ne allaž mierīgajās protesta akcijās pret roņu un vaļu medībām, kā arī pret kodolizmēģinājumiem Klusā okeāna salās. 1985. gada vasarā Greenpeace plānoja plašu protesta akciju Francijas pazemes kodolizmēģinājumu zonā – Moruroa atolā. Pirms paredzētā kuģojuma uz Moruroa, „Varavīksnes kareivis” bija piestājis Oklendas ostā Jaunzēlandē. 10. jūlija rītā, apmēram 11:45 kuģi satricināja diezgan stiprs sprādziens. Spridzinātāji acīmredzami bija centušies izvairīties no cilvēku upuriem. Pirmā eksplozija radīja stipru sūci, taču nebija iznīcinoša. Tomēr scenārijā laikam bija paredzēts, ka vides draugi kā žurkas pametīs grimstošu kuģi. Tomēr notika citādi – daži no viņiem metās uz tilpnēm, glābt tur esošo aparatūru un materiālus, un arī nofilmēt postījumus. Tāpēc, kad pēc apmēram desmit minūtēm atskanēja otrs sprādziens, zem klāja vēl bija cilvēki, un viens no viņiem – fotogrāfs Fernando Pereira – tā arī vairs netika ārā un noslīka. Par spridzināšanu vien vainīgajiem draudēja apsūdzības sazvērestībā un ļaunprātīgā mantas bojāšanā, taču līdz ar vides aktīvista nāvi tas jau bija pavisam cits pants – slepkavība, un tikai labākajā gadījumā bez iepriekšeja nodoma. Jau visai drīz Jaunzēlandes policija apcietināja kādu franču laulātu pāri – Sofī un Alēnu Tirenžus, kuri, kā drīz izrādījās, nemaz nav laulāti draugi, bet gan darba kolēģi. Tie bija Francijas slepenā dienesta – tā dēvētās „Ārējās drošības ģenerāldirekcijas” virsnieki Dominika Priēra un Alēns Mafārs. Austrāliešu policija tikām aizturēja jahtu ar vēl trīs aizdomīgiem frančiem, taču Austrālijas likumi neļāva viņus paturēt apcietinājumā. Tomēr kļuva zināms, ka pēc atlaišanas trijotne visai naski pārsēdusies franču kara zemūdenē, bet jahta uzspridzināta. Lai nu jaunzēlandieši meklē pierādījumus okeāna dibenā! Sākotnēji oficiālā Parīze visu kategoriski noliedza. Nezinīšus izdevās tēlot tikai pāris mēnešus. Pēc tam lietas detaļas sāka uzpeldēt lielākajos Eiropas preses izdevumos, un Francijas aizsardzības ministrs Šarls Ernū demisionēja. „Ārējās drošības ģenerāldirekcijas” vadītāju admirāli Lakostu atbrīvoja no amata, bet premjers Lorāns Fabiuss atzina, ka spridzināšana organizēta ar Francijas valdības ziņu. Vienu gan viņi visi turpināja apgalvot – ka prezidents no sociālistu partijas Fransuā Miterāns neko nav zinājis. Abi spridzinātāji Jaunzēlandē dabūja pa desmit gadiem, un tad nu Francija pieprasīja viņu izdošanu, draudot – ne vairāk, ne mazāk – bloķēt Jaunzēlandes tirdzniecības sakarus ar Eiropas Kopējo tirgu. Galu galā ar Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāra Peresa de Kueljara starpniecību tika panākta vienošanās: Francija samaksās 13 miljonus Jaunzēlandes dolāru kompensācijas, un abus notiesātos izdos. Bet, pretēji vienošanās noteikumiem, jau pēc mazāk nekā diviem gadiem abi bija atpakaļ Parīzē un drīz sagaidīja arī dienesta pakāpes paaugstinājumus. Tikai divdesmit gadus vēlāk admirālis Lakosts atzinās, ka prezidents Miterāns visnotaļ zināja gan. Slepenā dienesta šefs, saņēmis aizsardzības ministra Ernū norādījumu „neitralizēt” „Varavīksnes kareivi”, izprasījis audienci prezidentam. Kā apgalvoja admirālis, Miterāns devis savu piekrisānu „neitralizēšanai”, kas bijusi formulēta „pietiekami nepārprotami”, bet, protams, tikai mutiski.

2001. gada 9. jūlijā sākas Latvijas jahtas "Milda" pasaules ceļojums. Jahtas "Milda" ekspedīcija ilga aptuveni divus gadus, un maršruta garums bija aptuveni 40 000 jūras jūdžu. Jahta “Milda” – 21 metru garais un piecus metrus platais šoneris no Rīgas devās ceļā 2001.gada 9.jūlijā un ekspedīciju apkārt pasaulei vadīja bijušais premjerministrs un uzņēmējs Māris Gailis (attēlā), kurš ceļojumu uzsāka savā 50.gadu jubilejā. Tiesa formāli ceļojums apkārt pasaulei sākās netālu no Gibraltāra 2001. gada 19.augustā, kur jahta savu ceļa līniju atkārtoti šķērsoja arī 2002. gada 21. februārī. Bet pēc 39 500 veiktām jūdzēm Latvijā jahta atgriezās 2003.gada 22.aprīlī. “Milda” kuģojumam izvēlējās ekspedīcijas maršrutu pa ekvatora līniju rietumu virzienā, apņemot gan Horna ragu, gan Labās Cerības ragu. Ceļā tika piedzīvotas gan vētras pie Dienvidamerikas un Āfrikas krastiem, gan 24 diennakšu nepārtraukts brauciens pāri Indijas okeānam. Neizpalika arī satraukumi pirātu iespējamo uzbrukumu dēļ, kā arī “Milda” aplaupīšanas mēģinājums Mozambikā. Todien, 2001. gada 9. jūlijā, prese Latvijā nepagurusi vēstīja par šo notikumu, jo ne katru dienu kāds no Latvijas dodas ekspedīcijā apkārt pasaulei pa jūras ceļiem. "Doma braukt apkārt zemeslodei ir veca. Vai ikkatrs bērnībā ir sapņojis par to, bet es turpināju lolot šo sapni arī vēlāk. Padomju Savienībai sabrūkot, braucienam radās iespēja, un es nolēmu to paveikt, aizejot pensijā. Taču nolēmu, ka nav ko atlikt, un jau 1996.gadā zināju izbraukšanas datumu," Latvijas presē tolaik stāstīja Māris Gailis. Pirmo reizi par ideju apceļot pasauli Gailis paziņoja 1998.gadā, kad nopirka jahtu “Milda”, kas vēlāk tika aizstāta ar citu kuģi, kas arī dosies ceļojumā. Divmastu šonerim tobrīd bija 12 gadu, bet vēl gadu pirms tam tas piedzīvoja pamatīgu remontu. Kopējās remonta un pirkšanas izmaksas bija 300 000 ASV dolāru, bet pats ceļojums izmaksāja pusmiljonu. Pirms brauciena apkārt pasaulei jahta tā paša gada pavasarī sezonu atklāja ar burājumu Rīga - Hanko - Helsinki - Tallina - Rīga. Ekspedīcija, braucot apkārt pasaulei, bija iecerēta kā slavenā jūrasbraucēja Magelāna maršruta atkārtojums. Sakarā ar jahtas “Milda” ceļojuma apkārt pasaulei sākšanu Latvijas pasts 2001. gada jūlijā, tieši uz izbraukšanas laiku klajā laida speciālu aploksni "Mildas ceļojums apkārt pasaulei" ar jahtas attēlu. Aploksnes zīmējuma autors bija mākslinieks Jurijs Šavkuņenko. Filatēlistu interesēs 9. jūlijā Rīgas Galvenajā pastā notika šīs aploksnes apzīmogošana ar speciālu, par godu šim notikumam izgatavotu pasta zīmogu. Jahtas kapteinis bija Rolands Millers, kurš atmiņas par ekspedīciju publicēja blogā “Kapteiņa dienasgrāmata”, komandā bija arī ekspedīcijas vadītājs Māris Gailis, kapteiņa palīgi Aldis Kušķis un arhitekts Viesturs Meinarts, matrozis Oskars Stopiņš, bocmanis un mehāniķis Aldis Kaļķis, kinooperators Aivars Reinholds, ārsts Kaspars Smilga, bet par ekspedīcijas notikumu piefiksēšanu atbildīgi bija Jānis Vaišļa un kinooperators Aivars Reinholds. Pēc atgriešanās tapa burāšanas ekspedīcijas 40 sērijas ar nosaukumu “40 000 jūdzes apkārt pasaulei.” Ekspedīcijas vadītājs sarakstīja grāmatu ““Milda” apkārt pasaulei”, kas vēstīja par ceļojuma laikā pieredzēto. 2019. gadā sludinājumu portālā parādījās ziņa, ka leģendārā jahta tiek izlikta pārdošanai, tās pārdošanas cena bija noteikta 69 tūkstoši eiro. Sludinājumā gan bija teikts, ka iespējama daļēja maiņa pret motorlaivu, vieglo vai kravas auto, bet ar piemaksu ne zemāku par 40 000 tūkstošiem eiro. Bet no ceļotāju komandas puse jau ir viņsaulē.

1839. gada 8.jūlijā pasaulē nācis pirmais miljardieris, amerikāņu uzņēmējs un filantrops Džons Deivisons Rokfellers. Džons Deivisons piedzima baptistu ģimenē, kur ticība bija pirmajā vietā – un mamma un mācītājs jau kopš mazotnes Džonam iemācīja un iedvesa to, ka dzīvē svarīgs darbs un taupīšana. Tikmēr pats Rokfellers dzīves laikā ticību svētu esot turējis tad, kad tas bija nepieciešams. Iespējams, tad, kad tas bija izdevīgi. Biznesa tvēriens novērots jau agrā bērnībā, kad mammas dāvinātu konfekšu paciņu Džons sadalījis mazākās un notirgojis pats savām māsām. Septiņu gadu vecumā viņ’s audzējis tītarus un arī tos pamanījies notirgot kaimiņiem. Sākumskolu Rokfellers par neesot pabeidzis, tik vien kā vēlāk izgājis trīs mēnešu grāmatvedības kursus. Kad 16 gadu vecumā Rokfellers meklējis darbu, nonācis tirdzniecības kompānijā, kur sākotnēji alga bijusi 17 dolāru mēnesī, pēcāk – 25 dolāri mēnesī. Ko jaunais censonis nopircis par pirmo algu? Izrādās, tā bijusi neliela burtnīca, kurā viņš pierakstījis visus izdevumus, turklāt šos pierakstus viņš glabājis visu mūžu. Vēl, kāda nianse, viņš bijis ļoti, ļoti taupīgs. Četrus gadus nostrādājis sapelnījis 800 dolāru un aizņēmies no radiem vēl tūkstoti Rokfellers divdesmit divu gadu vecumā izveidoja savu uzņēmumu. Tas bija Pilsoņu kara laiks, kad ziemeļu un dienvidu štatiem savā starpā karojot miltus, cūkgaļu un sāli vajadzēja abās karojošajās pusēs, un tās Rokfellera uzņēmuma maksāja labi. Pavērsiena punkts bija kara beigas, kad netālu no Klīvlendas, kur mita Rokfellers, atklāja naftas atradnes. Tolaik to vēl neuzskatīja par melno zeltu, tomēr pēc laika Rokfellers nolēma likt visu uz vienu kārti, proti, naftu. Rezultātā pēckara posmā Amerikā sākās ekonomiskais pacēlums un pieprasījums pēc petrolejas, kurināmā un smēreļļām pieauga tik strauji, ka jau pēc gada Rokfellera kompānijas pārdošanas apjoms aizsniedzās līdz diviem miljoniem dolāru. Un, lai arī vēlāk sekoja krīze, tā īpaši neskāra Rokfelleru, kurš vadījās pēc viena lieliska principa – nevis zaudēt bet vinnēt no krīzes. Tas bija laiks, kad Rokfellers dibināja akcionāru sabiedrību “Standart Oil”, aizsākot visu iespējamo konkurentu pārpirkšanu. Protams, ka bijuši mirkļi, kad Rokfellera uzņēmums bija uz noslīkšanas robežas, tomēr viņš izķepurojās un rezultātā vien dažus gadus vēlāk viņa kompānija kontrolēja 90 % ASV naftas pārstrādes uzņēmumu. Par pašu bagātnieku runājot klīst nostāsti, ka viņam bijuši divi trūkumi – viņš neesot bijis diži pievilcīgs, turklāt bijis pagalam drūms pēc dabas. Piemēram, uzzinot par kompānijas lielākajiem panākumiem pikti norūcis, kas tas jau esot bijis gaidāms, un rezultātā tādu tēlu sabiedrībai nodevis. Esot bijis joks, kas palīdzējis amerikāņu māmuļām tikt galā ar nepaklausīgiem bērneļiem. Kad mazais nav gribējis vakarā iet pie miera, mammas esot teikušas, ja negulēsi, atnāks Rokfellers. Lai kā tur arī nebūtu, Rdžons Rokfellers vismaz 500 miljonus dolāru ieguldījis izglītības un zinātnes attīstībā un lielākā daļa miljonu tika dažādām ASV universitātēm. Pēcteču kopējais mantojums par mūsdienās tiek lēsts neticams, tie varētu būt ap 150 miljardiem dolāru. Viņa mantinieku lokā ir aptuveni 200 cilvēku. 1917. gadā viņa personiskais īpašums vērtēts no 900 miljoniem līdz vienam miljardam dolāru, kas tolaik, pagājušā gadsimta sākumā, bija 2,5% no ASV kopprodukta. Šodien tie varētu būt ap150 miljardiem dolāru. Visnotaļ droši var apgalvot, ka Rokfellers joprojām ir viens no visu laiku bagātākajiem cilvēkiem pasaulē. Starp citu no baltiešiem Rokfelleru ģimenē izdevās ieprecēties lietuviešu imigranta ogļrača meitai Jievutei Pauļekūtei, kura neraugoties uz too, ka nebija dzimusi Lietuvā 1933.gada pasaulēs izstādē Čikāgā pildīja “Mis Lietuva” lomu, bet vēlāk apprecēja Vintropu Rokfelleru, pasaules pirmā miljardiena mazdēlu. Tiesa šī laulība bijusi ļoti īsa.

1431. gadā, Simtgadu kara laikā, Ruānā tiesāja Žannu d’Arku – zemnieku meiteni, kura bija iedvesmojusi frančus cīņai pret angļu iebrucējiem, bet kritusi ienaidnieka gūstā. Angļu organizētā inkvizīcijas prāvā viņa tika atzīta par ķeceri un sadedzināta uz sārta. Taču angļi karu zaudēja, un Žannas lietu Francijā iztiesāja atkārtoti, 1456. gada 7. jūlijā viņu pēc nāves attaisnojot visās apsūdzībās. Simtgadu karš bija ilgstošs konflikts starp Angliju un Franciju 14. un 15. gs. Tā iemesls bija Anglijā valdošās Plantagenetu dinastijas pretenzijas uz Francijas troni. Kara laime vairakkārt nosvērās par labu vienai un otrai pusei, abu valstu troņos mainījās valdnieki, bet cīņas turpinājās. Galu galā 1420. gadā, kad karš bija ildzis jau astoņas desmitgades, šķita, ka Plantageneti gūst izšķirošos panākumus. Angļu un viņu sabiedroto burgundiešu rokās bija visi Francijas ziemeļi, ieskaitot Parīzi, pie tam Francijas karalis Šarls VI bija spiests parakstīt līgumu, ar kuru novēlēja savu troni Anglijas kolēģim Henrijam V. Tomēr kad Henrijs mira pirms Šarla, atstādams abus troņus vien deviņus mēnešus vecajam dēlam Henrijam VI, Šarla VI dēlam dofinam Šarlam VII atkal vairojās cerības tomēr reiz sēdēt tēva tronī. Un tad nāca negaidīts pavērsiens – 1429. gadā pie Šarla VII ieradās septiņpadsmitgadīga zemnieku meiča Žanna d’Arka, kura apgalvoja, ka jau vairākus gadus viņu apmeklējot kristiešu svētie un aicinot vest frančus cīņā pret angļu iebrucējiem. Meitenei izdevās pārliecināt karaļdēlu, kurš viņai atļāva pievienoties franču spēkiem, un – tavu brīnumu! – kaismīgās karotājas iedvesmoti franči svinēja uzvaru pie Orleānas, pārtraucot ilgo pilsētas aplenkumu. Sekoja citi militāri panākumi, un rezultātā Šarls VII varēja tikt kronēts par Francijas karali no angļiem atgūtajā Reimsā. Tomēr pašas Žannas, tagad sauktas arī par Orleānas Jaunavu, liktenis izrādījās nelaimīgs: 1430. gadā viņa sadursmes laikā krita burgundiešu gūstā, un tie viņu burtiskā nozīmē pārdeva angļiem. Pēdējie nolēma sarīkot paraugprāvu – ja izdotos pierādīt, ka Žanna ir ķecere vai, vēl labāk, piekopj Dievam pretīgas zintis, tas ļautu apšaubīt arī karaļa Šarla varas likumību. Žannas tiesāšana notika Ruānas pilsētā, un galvenais apsūdzību uzturētājs bija angļu atbalstītājs Bovē bīskaps Pjērs Košons. Lasītnepratējai Žannai bija maz cerību cikstiņā pret tiesātājiem, kuri izmantoja arī Parīzes universitātes teologu resursus. Kaut atsevišķas tiesājamās atbildes bija par pārsteidzoši pārdomātas un apliecināja dziļu un patiesu ticību, bet viņas līdzšinējā biogrāfijā pie labākās gribas nebija atrodamas nekādas liecības par burvestību piekopšanu, Žannas uzstājīgie apgalvojumi, ka viņu pastāvīgi uzrunājot svētie, tika kvalificēti kā ķecerības pierādījums. Prāvas finālā, pēc visa spriežot, tiesātāji gluži nekrietni izmantoja Žannas neprasmi lasīt un citas ciniskas manipulācijas, un 1431. gada 30. maijā deviņpadsmitgadīgā Žanna d’Arka tika sadedzināta uz sārta. Tomēr kara laime, kuru Žanna bija pavērsusi, tā arī palika franču un karaļa Šarla pusē. Kad angļu sakāve vairs neradīja šaubas, pienāca laiks arī pārskatīt Orleānas jaunavas spriedumu, lai kaut pēc nāves atbrīvotu viņu no ķecerības apsūdzībām. Bija gan jāpagaida, lai viņsaulē aiziet daži prominenti Žannas tiesātāji, kuri kara gaitā bija pārgājuši karaļa Šarla pusē. Galu galā 1455. gadā Francijas lielinkvizitora Žana Breāla vadībā tika uzsākta lietas pārskatīšana. Kā jau bija paredzams, tagad vairums pirmā procesa dalībnieku liecināja notiesātajai par labu, un atklājās visai bēdīga netaisnas tiesas aina. Spriedums pārskatīšanas lietā tika pasludināts 1456. gada 7. jūlijā, un ar to Žanna d’Arka tika attaisnota visās apsūdzībās. Savukārt par ķeceri tika pasludināts tolaik jau krietni pasen mirušais galvenais apsūdzētājs bīskaps Košons, nākamajā gadā ar pāvesta lēmu viņu izslēdzot no baznīcas. Košona kapavieta tika nolīdzināta līdz ar zemi; neviens cits no soģiem gan netika saukts pie atbildības. Un nepilnus piecus gadsimtus vēlāk – 1920. gadā – pāvests Benedikts XV iecēla viņu svēto kārtā.

Mārtiņa Lutera priekštecis cīņā par Katoļu baznīcas reformēšanu bija čehu teologs, Prāgas Kārļa universitātes rektors Jans Huss. Katoļu baznīcas koncilā Konstancē viņš tika pasludināts par ķeceri un sadedzināts sārtā 1415. gada 6. jūlijā. Jau vairāk nekā gadsimtu pirms reformācijas, kuru 16. gs. ievadīja Mārtiņš Luters, Katoļu baznīcas varu dragāja pāvesta un klerikālās hierarhijas autoritātes apšaubītāji. Viņi norādīja, ka Romas pāvests, kurš Dieva vārdā varēja pakļaut sankcijām pat spēcīgākos laicīgos monarhus, ne vienmēr lieto šo ietekmi krietni un bezpartejiski. Milzīgās bagātības, kuras bija baznīcas rīcībā, ļāva garīdzniecībai baudīt arī ne mazums laicīgu prieku un labumu. Pamatīgi baznīcas autoritāti iedragāja t.s. Rietumu shizma jeb šķelšanās, kad 1378. gadā baznīcas iekšējo ķildu dēļ ar dažu mēnešu starpību tika ievēlēti divi paralēli pāvesti, un dažādas Eiropas valstis nostājās vai nu viena, vai otra pusē. Par pamanāmāko pāvesta institūcijas un baznīcas laicīgās ietekmes kritiķi šai laikā kļuva angļu teologs Džons Viklifs, un, tā kā viņu atbalstīja daudzi ietekmīgi angļu aristokrāti un arī karaļnams, baznīca neko īsti nevarēja padarīt savam pretiniekam. Gluži citāds izrādījās Vīklifa jaunākā laikabiedra un sekotāja, čehu teologa Jana Husa liktenis. Baznīcai izdevās dabūt Husu savā varā, kas beidzās ar viņa sadedzināšanu uz sārta 1415. gada 6. jūlijā. Jans Huss dzimis, visdrīzāk, 1372. gadā, Husinecas ciemā tagadējās Čehijas dienvidrietumos, zemnieka ģimenē. Savu uzvārdu, kā jau nojaušams, viņš patapinājis no dzimtās vietas nosaukuma. Nav īsti zināms, kāpēc apmēram 10 gadu vecumā Jans nonāca klosterī, kur brāļi pamanīja viņa spējas un centību, un ar viņu svētību jaunais censonis iestājās Prāgas Kārļa universitātē. Sekoja izaugsme no studenta un kora zēna par bakalauru, tad maģistru, lektoru, filozofijas nodaļas dekānu un, visbeidzot, universitātes rektoru un Prāgas Betlēmes baznīcas sprediķotāju. Jau kā students Huss iepazinās ar Vīklifa idejām, kuras Prāgā bija visai populāras, un sāka uz tām atsaukties savos darbos un runās. Tikām katoļu baznīcā joprojām turpinājās shizma, un lielā mērā var teikt, ka Husa traģisko likteni noteica viņa ievilkšana pretstāvē starp paralēlo pāvestu atbalstītājiem. Husa liktenis ir viena no daudzajām ilustrācijām tam, cik bīstami ir mēģināt saglabāt stingru ētisko platformu, kad pasaules varenie veic reālpolitiskus manevrus. Šķiet, izšķirošais pagrieziens iestājās 1412. gadā, kad viens no paralēlajiem pāvestiem Jānis XXIII aicināja uz krista karu pret Neapoles karali Ladislavu, kurš atbalstīja Jāņa konkurentu Gregoru XII. Prāgā sāka vākt naudu šim pasākumam, tirgojot indulgences, ko Huss asi kritizēja. Divus gadus vēlāk Svētās Romas impērijas ķeizaram Sigismundam izdevās organizēt katoļu baznīcas augstāko sanāksmi, resp. koncilu Konstances pilsētā ar mērķi izbeigt shizmu. Četrus gadus ilgušajā procesā tas galu galā arī izdevās, bet Husa pretinieki no Bohēmijas garīdzniecības elites panāca, ka koncils skata arī jautājumu par viņa ķecerību. Ķeizars Sigismunds, kurš bija arī Bohēmijas karalis, garantēja Husam drošu nokļūšanu Konstancē un arī mājupceļu, taču koncila gaitā klerikāļi pārliecināja valdnieku, ka ķecerim doti solījumi neesot saistoši. Tā nu Sigismunds mierīgi noskatījās, kā Husu arestē un iesloga. Nenotika nekāda diskusija, uz ko uzstāja Huss, pauzdams, ka atteiksies no uzskatiem, kas viņam tiks argumentēti pierādīti kā maldīgi. Baznīca pieprasīja bezierunu kapitulāciju, un, kad tā nenotika, lēma ķecerim nāvi sārtā. Tomēr katoļu baznīcas īstās nedienas Bohēmijā ar to tikai sākās. Pēc dažiem gadiem čehu zemēs uzliesmoja Husa sekotāju sacelšanās, un husītu armijas sakāva četrus pret viņiem sūtītos krusta karagājienus. Tā jau nepilnu gadsimtu pirms Lutera Eiropas centrā izveidojās priekšprotestantisma sala.

Bruņinieku turnīri, kaut bija sportiska rakstura notikums, tomēr reizumis beidzās ar dalībnieku savainošanu vai pat nāvi. Laikam gan slavenākais turnīra upuris ir Francijas karalis Anrī II. 1559. gada 30. jūnijā viņš, piedaloties turnīrā, tika nāvējoši ievainots ar salūzuša pīķa šķēpeli. Bruņinieku turnīru aizsākums Eiropā meklējams ap pirmā un otrā gadu tūkstoša miju, tomēr īsto apogeju šī tradīcija sasniedza vēlajos viduslaikos, 14. un 15. gs., kad faktiski arī izveidojās bruņniecība kā zemākā Rietumeiropas aristokrātijas kārta ar savām tradīcijām un uzvedības kodeksu. Turnīru disciplīnas šai laikā attālinājās no to pamatā bijušajiem karošanas paņēmieniem, kļūstot par sportiskām sacīkstēm. Par galveno turnīru elementu kļuva efektīgās divkaujas ar pīķiem zirga mugurā. Divi pretinieki auļoja viens otram pretī un centās ar neasu pīķa galu trāpīt vai nu pa pretinieka vairogu, vai pa dekoratīvo figūru uz ķiveres. Otrajā gadījumā visai bieži pīķa trieciens trāpīja arī ķiverei, parasti pīķis salūza, tomēr arī jātnieks dabūja pamatīgu triecienu. Turnīru bruņas, un jo sevišķi ķiveres, tika veidotas krietni biezākas un masīvākas nekā kaujas bruņas, tomēr traumas bija visai bieža parādība, reizēm arī letāli gadījumi. Laikam gan slavenākais negadījums notika 1559. gada 30. jūnijā, kurā nāvējošu galvas traumu guva Francijas karalis Anrī II no Valuā-Angulēmas dinastijas. Anrī piedzima 1519. gadā karaļa Franciska I un karalienes Klodas ģimenē un 1547. gadā mantoja sava tēva troni. Tas bija laiks, kad pāri visai Eiropai savu plato ēnu meta Kārlis V Hābsburgs, kuram piederēja Spānijas karaļa un Austrijas erchercoga, kā arī Svētās Romas impērijas ķeizara troņi. Hābsburgu īpašumi ielenca Franciju no visām pusēm, un konflikts bija praktiski neizbēgams. Vairāk nekā desmit gadus Anrī karoja pret Hābsburgu impēriju, cīņa lielā mērā beidzās neizšķirti, un Hābsburgi joprojām palika dominējošais spēks Rietumeiropā. Tomēr Francija bija noturējusies, bez tam kara gaitā imperators Kārlis bija piekritis sadalīt savu superlielvalsti, pats paturot Spāniju ar tās aizjūras kolonijām, īpašumus Itālijā un tagadējā Beniluksa zemēs, bet Svētās Romas impērijas ķeizara kroni un Hābsburgu zemes Austrijā, Ungārijā un Čehijā atdeva savam brālim Ferdinandam. Kā tais laikos ierasts, līgumu stiprināja ar dinastiskām laulībām, izdodot Anrī vecāko meitu Elizabeti par sievu Kārļa vecākajam dēlam, nākamajam Spānijas karalim Filipam II. Par godu mieram un precībām karalis Anrī sarīkoja Parīzē trīs dienas ilgu bruņinieku turnīru. Otrās dienas vakarā turnīra zirga seglos sēdās arī pats karalis. Karaliene Katrīna Mediči lūgusi vīru necīnīties, jo valdnieks bijis acīmredzami pēdējā laika spraigo notikumu nogurdināts, taču Anrī nav klausījis. Divkaujā ar normandiešu grāfu Mongomeriju valdnieks, pēc pretinieka pīķa trāpījuma, tikko noturējies seglos, tātad zaudējis, taču pieprasījis revanšu. Grāfs centies atrunāties, taču majestāte uzstājis. Arī otrajā piegājienā Mongomerijs bijis prasmīgāks, viņa pīķis trāpījis karaļa ķiverei. Daži avoti min, ka valdnieks neesot kārtīgi aizvēris ķiveres sejsegu, un pretinieka šķēps, salūstot, ar asu šķēpeli ietriecies karalim acī un tai cauri smadzenēs. Karalis gan nav miris uzreiz, taču glābjams arī nav bijis. Bezspēcīgs izrādījās arī tā laika labākais ķirurgs metrs Ambruāzs Perē, un 10. jūlijā Anrī II dzīvība izdzisa. Pēc viņa nāves Francijā bruņinieku turnīri vairs netika rīkoti. Citur Eiropā tradīcija pastāvēja vēl vairākas desmitgades, taču līdz ar 16. gs. beigām, bruņniecībai zaudējot savu elitārās militārās kārtas lomu, šī tradīcija apsīka.

1945.gada 29.jūnijā Aizkarpatu Ukraina nonāca vienā apdzīvotā teritorijā ar Ukrainu, kad to anektēja Padomju savienība.

Lai arī šobrīd Apvienotās Karalistes karaliene Elizabete II 2015.gadā apsteidza karalieni Viktoriju kā visilgāk tronī pavadījušais britu valdnieks, Viktorija tronī pavadīja 63 gadus un tieši viņas valdīšanas laiks ir iegājis vēsturē kā Viktorijas ēra vai laikmets. Viktorija par karalieni tika kronēta 1838.gada 28.jūnijā.   Karalienes Viktorijas ēra bija ilgstošs Anglijas pārticības un bagātības laiks, kurā strauji attīstījās tirdzniecība, rūpniecība, zinātne, izglītība un kultūra. Viņa arī nereti tiek dēvēta par ”Eiropas vecmāmiņu”, jo visi viņas deviņi bērni un 42 mazbērni bijuši caur radniecības un laulības saitēm piederīgi visu Eiropas valstu karaļnamiem. Viņa noteica toni tā laika sievietēm – gan ģērbšanās stilu (stīvās korsetes), gan uzvedības normas (tikumība, izglītotība, pilnīga pakļaušanās vīrietim). Viņa sev apkārt vēlējās redzēt cilvēkus ar augstu morāli. Viktorijas laikā arī Londonā tika ieviesta kanalizācijas sistēma, attīstījās fotografēšanas māksla, Viktorija aizsāka balto kāzu tērpu modi un pieņēma likumu, ka jebkuram bērnam līdz 10 gadu vecumam pienākas bezmaksas izglītība. Viktorijas laika stereotipa sievietei bija jābūt tikumīgai, kārtīgai, lietpratīgai mājas saimniecības vadītājai un noteicējai, stigrai bērnu audzinātājai, ģimenes komforta nodrošinātājai un laulātā drauga sabiedriskā statusa spogulim. Viktorijas laika jaunkundzei bija jāprot franču vai itāļu valoda. Viņai bija jābūt nevainīgai, tikumīgai un apzinīgai. Jebkurai bagātai dāmai bija dienā jānomaina seši tērpi, atbilstoši dienas stundai un notikumam. Garderobē bija jābūt rīta, pusdienas un vakartērpam, pastaigu, vizīšu, viesu pieņemšanas, ceļojuma, medību, jūrmalas tērpam. Jābūt arī tērpiem zirgu izjādēm, koncertiem, operai, sēru tērpam un vēl virknei citu atbilstoši nepieciešamībai. Līdz 19. gs. 80. gadiem precētu bagātu sieviešu stāvoklis bija nožēlojams, jo laulības atņēma viņām jebkādas tiesības, tostarp tiesības uz īpašumu, tiesības šķirties, tas bija iespējams tikai daļēji, tiesības pēc šķiršanās, ja tāda tomēr bija panākta, satikt savus bērnus, kas palika vīra pārraudzībā. Sieviete pēc šķiršanās tika pilnībā izstumta no sabiedrības. Kā jebkurā sabiedrībā, arī Viktorijas laikmeta dzīvei 19. gadsimta vidū bija otra puse – ne tik grezna un pārticīga. Lai arī dzīves apstākļi bija smagi, arī trūcīgās sievietes centās ģērbties atbilstoši tā laika modes tendencēm. Pretēji augstākās sabiedrības dāmām, kuras ballēs parādījās vienā un tajā pašā kleitā tikai kādas pāris reizes un pēc tam šuva jaunu tērpu, strādājošās sievietes tērpus pāršuva, pārkrāsoja un lāpīja. 19. gs. 70. gados jau darbojās dzelzceļa satiksme, telefons, pasts, dzīvē bija ienākuši tādi jaunumi kā fotokamera, šujmašīna, rakstāmmašīna, mākslīgais zīds un divritenis. Tas bija jauns, dinamisks pavērsiens sabiedrības dzīvē, un cilvēku domāšana mainījās. Gāzes un elektrības plašais lietojums arī pavēra jaunas iespējas. „Stīvais”, bālās Viktorijas sievietes tēls, kāds tas bija Viktorijas valdīšanas sākumā, gadiem ejot, ieguva jaunus, vitālus, dzīvi apliecinošus vaibstus.

2009. gada 25. jūnijs daudzu miljonu Maikla Džeksona daiļrades cienītāju sirdīs paliks kā diena, kas satricināja un uz pauzes atstāja visu mūzikas pasauli. Maikls Džeksons bija veiksmīgs dziedātājs jau kopš bērnu dienām un, laikam ritot, viņš tikai arvien pamatīgāk atstāja savu nospiedumu mūzikas industrijā. Dzimis 1958. gada 29. augustā Gerijas pilsētā Indianas štatā, Maikls bija septītais no deviņiem bērniem ģimenē. Pirmoreiz kopā ar brāļiem mazais Maikls uzstājās kādā talantu šovā jau sešu gadu vecumā. Zēnu grupa “Jackson 5” kļuva par valsts mēroga talantiem. Pēcāk Džeksons pateicoties savam īpatnējam tēlam, unikālajai balsij, kvalitatīvajām un bezgala veiksmīgajām dziesmām un mūzikas klipiem ieguva ‘popa karaļa’ titulu un veiksmīgi koncertēja viens. Džeksons kopumā pārdevis vairāk nekā 750 miljonus ierakstu pasaulē, kā arī saņēmis 13 “Grammy” balvas. Uzreiz pēc Džeksona nāves ļoti aktīvi pirka mūziķa albumi un singus.  Maikls Džeksons esot sabrucis savās mājās 25 jūnijā, un viņa personīgais mediķis centies viņu atdzīvināt, taču tas nav izdevies. Tad izsaukta palīdzība, kas ieradusies pēc deviņām minūtēm, un popmūzikas karalis tad vēl esot elpojis. Viņš nogādāts Losandželosas slimnīcā, kur ārsti mēģinājuši atdzīvināt vairāk nekā stundu, taču neveiksmīgi. Tad arī izziņota mūziķa nāve. Tas notika 0:26 pēc Latvijas laika. Maiklam Džeksonam bija piecdesmit gadu. Sākās izmeklēšana. Saskaņā ar Džeksona ārsta Konrāda Mareja liecībām, kuru mūziķis bija nolīdzis kā personīgo ārstu, gatavojoties koncertturnejai, viņš traģiskajā naktī ar bezmiegu sirgušajam dziedātājam iedevis valiumu, bet pēc neilga laika vēl kādus medikamentus. Pēc stundas Džeksons joprojām nav spējis aizmigt, un ārsts ievadījis spēcīgu miega līdzekli midazolu. Nākamo stundu laikā ārsts turpinājis dot Maiklam dažādus preparātus. Pulksten 10.30 rītā ievadījis 25 miligramus propofola, kas kļuvuši liktenīgi. Toksikoloģiskā ekspertīze apstiprināja sākotnējo versiju, ka popkaraļa nāves cēlonis ir spēcīgs anestezējošs līdzeklis. Vairākus gadus pēc notikušā atklātībā nonāca Losandželosas policijas departamenta rīcībā esošās fotogrāfijas, kurās redzama mūziķa dzīvesvieta īsi pēc viņa nāves. Istabā valdījis haoss un visur bija redzamas dažādu medikamentu pudelītes, kā arī skābekļa baloni un intravenozā šķīduma iepakojums. Fotogrāfijās redzamas arī Džeksona ārsta Konrāda Mareja medikamentu somas un viņa automašīna, kas novietota pie mūziķa mājām. Šīs fotogrāfijas 2011. gadā izmantotas Mareja tiesas prāvā. Dažos attēlos redzama Maikla nesaklātā gultā un tajā esoša lellīte. Uz tualetes galdiņa savukārt redzamas neskaitāmas bērnu fotogrāfijas, bet uz nakts skapīša tukšas dzērienu pudeles. Vienā no attēliem redzama lelle ar sarkaniem vaigiem un blondām matu cirtām, turklāt, kā liecina šis attēls, mūziķis miris, rokās turot šo rotaļlietu. Losandželosas tiesas zvērinātie atzina, ka Maikla Džeksona ārsts Konrāds Marejs ir vainīgs mūziķa netīšā nonāvēšanā. 2011. gadā viņam piesprieda četrus gadus ieslodzījumā, bet cietumā viņš pavadīja tikai pusi no noteiktā termiņa. Trīs ASV štatos ir anulēta viņa ārsta licence.

1919. gada 24. jūnijā – Latvija piedzīvoja izšķirošus un dinamiskus militāri politiskos procesus.

Padomju-vācu karš, kas bija daļa no Otrā pasaules kara, sākās 1941. gada 22. jūnijā; tātad – pirms 80 gadiem. Jau no pašām pirmajām dienām tas risinājās arī Latvijas teritorijā. Pirms 80 gadiem, 1941. gada 22. jūnijā sākās plašākā militārā operācija karadarbības vēsturē: Vācijas un tās sabiedroto uzbrukums Padomju Savienībai. Divi totalitārie režīmi, kas nepilnus divus gadus iepriekš bija kopīgi sadalījuši Austrumeiropu, iznīcinot Polijas un Baltijas valstu neatkarību, tagad saķērās nāvīgā cīniņā. Jau kopš pirmajām kara dienām karadarbība skāra arī Latvijas teritoriju. Sarkanā armija izrādījās karam totāli nesagatavota. Uz papīra padomju karaspēka bruņojums izskatījās vismaz līdzvērtīgs vācu spēku bruņojumam, daži militārās tehnikas paraugi bija pat pārāki, tomēr nesalīdzināmi vājāka bija visu līmeņu komandieru analīzes un reakcijas spēja, darbības operativitāte un karavīru motivācija. Faktiski vermahts pirmajos kara mēnešos teju netraucēti īstenoja savus kaujas plānus, kas Latvijā paredzēja vērst galveno triecienu pret Daugavpili, neļaujot sarkanajai armijai nostiprināties aizsardzības līnijā gar Daugavu, savukārt otršķirīgus triecienus virzīt pret Liepāju un Rīgu. Ģenerāļa Manšteina komandētie vācu tanki jau 26. jūnijā pēkšņi parādījās pie Daugavpils un ieņēma pilsētu. Nedaudz vēlāk vācu spēki šķērsoja Daugavu arī pie Līvāniem un Krustpils, padomju plāns noturēt Daugavas līniju sabruka un padomju Ziemeļrietumu fronte strauji un bieži vien haotiski atkāpās uz aizsardzības pozīcijām gar Veļikijas upi Krievijas Pleskavas apgabalā, lai jau drīz pēc tam atvilktos vēl tālāk Ļeņingradas virzienā. Uz vispārējās Sarkanās armijas bēgšanas fona kara sākumā kā teju anomālija bija Liepājas aizstāvēšana gandrīz nedēļu no 23. līdz 29. jūnijam. Vācieši šai otršķirīgajā uzbrukumā sūtīja tikai vienu divīziju, pret kuru samērā ilgi izdevās noturēties padomju garnizonam. Galu galā tikai nelielai daļai pilsētas aizstāvju paveicās izlauzties no ielenkuma. 29. jūnijā vermahta spēki, četrās stundās veikuši attālumu no Bauskas līdz Rīgai, ieņēma Pārdaugavu. Mēģinājums strauji forsēt tiltus beidzās ar pāris dienas ilgām un diezgan smagām ielu cīņām, taču 1. jūlijā Latvijas galvaspilsēta bija vācu rokās. Vēl četras dienas vēlāk pēdējās organizētās sarkanarmiešu vienības bija pametušas Latvijas teritoriju, taču vēl labu laiku pa mežiem un nomaļiem ceļiem klīda no frontes atpalikušie un dezertieri, gan lielākās un mazākās grupās, gan pa vienam, sirojumos pēc pārtikas un cita izdzīvošanai vajadzīgā apdraudot vietējos iedzīvotājus. Samērā maz pētīts ir jautājums par nacionālās pretestības darbību Latvijā kara pirmajās nedēļās. Pirmās pretestības grupas izveidojās jau nedēļā pirms kara sākuma, reaģējot uz 14. jūnija masu deportāciju. Tie, kuriem bija izdevies pamukt no deportētājiem, un tie, kuru tuviniekus okupācijas vara bija aizrāvusi pretim nezināmam liktenim, ņēma rokās ieročus. Sākoties vācu iebrukumam un Sarkanās armijas katastrofālajām neveiksmēm, šī kustība strauji vērtās plašumā. Tajā iekļāvās agrākie Latvijas armijas virsnieki un instruktori, aizsargi, policisti u.c. Viņu uzbrukumu mērķis bija uz austrumiem bēgošās sarkanarmiešu vienības un atsevišķi karavīri, kā arī viņiem līdzi mūkošie padomju aktīvisti, miliči u.tml. Par kādu nopietnu šo pretestības grupu ietekmi uz karadarbības gaitu Latvijā nenākas runāt, taču šādi latviešu nācija nepārprotami apliecināja savu nostāju pret padomju okupācijas režīmu. Tiesa, arī jaunais okupants – nacistiskā Vācija – bija tikai citādāks, bet nebūt ne labāks par iepriekšējo. Jau visai drīz visiem tiem, kuri cerēja uz kādu Latvijas neatkarības atjaunošanu, nācās sāpīgi vilties – šādi mēģinājumi tika ātri un brutāli pārtraukti. Un, protams, īsti traģisks nacistu okupācijas apstākļos bija Latvijas ebreju tautības pilsoņu liktenis.

Pamatā Endrjū Loida Vēbera mūziklam „Evita”, kura pirmizrāde notika Londonā 1978. gada 21. jūnijā, ir konkrēts liktenis – Argentīnas diktatora Huana Perona dzīvesbiedres Evas Peronas-Duartes mūžs. Marija Eva Ibargurena piedzima kā ceturtais bērns piecu bērnu ģimenē nelielā Argentīnas provinces ciematā. Piecpadsmit gadu vecumā viņa devās uz galvaspilsētu Buenosairesu, un, būdama ne tikai skaista sieviete un talantīga aktrise, bet arī radošām idejām bagāta, dažu gadu laikā izveidoja sekmīgu karjeru uz skatuves, kino, radiofonā un uz žurnālu vākiem. Šai laikā viņa pieņēma sev skatuves pseidonīmu – Eva Duarte. Piedaloties palīdzības akcijā zemestrīcē cietušās Sanhuanas pilsētas iedzīvotājiem 1944. gadā, Eva Duarte pirmoreiz sastapās ar akcijas organizētāju – valdošās huntas dalībnieku pulkvedi Huanu Peronu. Jau dažus mēnešus vēlāk 24 gadus vecā Eva un 48 gadus vecais pulkvedis Perons uzsāka kopdzīvi. Perona patiesā ietekme valdībā krietni pārsniedza viņa oficiālā posteņa līmeni, un viņa amats bija ideāli piemērots politiskā kapitāla iegūšanai.  Darba sekretariāta vadītājs Perons sevi pozicionēja kā strādnieku un citu trūcīgāko sabiedrības slāņu interešu aizstāvi, strauji guva vienkāršo ļaužu simpātijas un 1946. gadā tika ievēlēts par Argentīnas prezidentu. Un Eva šai ziņā izrādījās viņam īsta likteņa dāvana. Perons visai drosmīgi iesaistīja dzīvesbiedri politiskajā darbībā, kura tolaik Argentīnā bija ne vien izteikti vīrišķa, bet arī militarizēta sfēra. Daži avoti apgalvo, ka pulkveža Perona kreisi orientētās sociālās politikas īstā autore ir tieši Eva Perona. Tāpat lielā mērā viņas nopelns ir vēlēšanu tiesību piešķiršana sievietēm līdz ar jaunā Argentīnas vēlēšanu likuma pieņemšanu 1947. gadā. Pamazām aktrise Eva Duarte kļuva par Evitu – nācijas simbolu, plašu tautas masu interešu izpratēju, paudēju un aizstāvi. Četrdesmito gadu beigās pirmās lēdijas popularitāte jau bija visnotaļ samērojama ar paša prezidenta popularitāti, un daudzi uzskatīja viņu par piemērotāko viceprezidenta amata kandidāti 1952. gada vēlēšanās. Tomēr jau 1950. gadā Evitai tika diagnosticēts dzemdes kakla vēzis. Operācija nedeva cerēto rezultātu un 1952. gada jūlijā 33 gadu vecumā Eva Perona mira. Taču, pāragri un traģiski aizejot no šīs dzīves, viņa pēc laika pievienojās to vēsturisko personāžu galerijai, kuri turpina dzīvot ne vien vēstures grāmatu, bet arī romānu lappusēs, uz skatuves un uz ekrāniem. Evitai šo mūžīgo dzīvi deva pirmām kārtām komponists Endrjū Loids Vēbers un libretists Tims Raiss, kuru mūzikls „Evita” savu pirmizrādi piedzīvoja Prinča Edvarda teātrī Londonā 1978. gada 21. jūnijā.

1789. gadā Francijas Nacionālās Asamblejas deputāti, kuriem liegta ieeja sēžu zālē, pulcējas tuvumā esošajā tenisa kortā un nodod t.s. Tenisa korta zvērestu, ievadot Lielo Franču revolūciju. Viduslaikos Francijas parlamentam jeb tā dēvētajiem Ģenerālštatiem nekad nebija tās ietekmes, kādu sev ieguva angļu parlaments. Likumdošanas un administratīvā vara allaž palika karaļu rokās, un Ģenerālštatu petīcijas bija un palika vienīgi informatīvi teksti. Arī Ģenerālštatu sasaukšana bija atkarīga no monarhu gribas, un vairākkārt to darbībā bija pat gadu desmitiem ilgi pārtraukumi. Galu galā pēc 1614. gada Ģenerālštatus vairs nesasauca vispār līdz 18. gadsimta nogalei, kad valsts bija nonākusi smagā finanšu krīzē, neražas gadi draudēja ar badu, bet apgaismības idejas laupīja agrāko autoritāti kā monarham, tā garīdzniecībai. Šai situācijā karalis Luijs XVI 1789. gadā nolēma sasaukt Ģenerālštatus, lai tie izšķirtos par finanšu krīzes risinājumu. Der piebilst, ka kopš viduslaikiem bija spēkā kārtība, kas paredzēja atsevišķu sapulci katrai no trīs kārtām, kopīgajās Ģenerālštatu sapulcēs, ja tādas arī notika, konkrēti jautājumi netika debatēti. 1789. gadā Francijas tautas 1. kārta sastāvēja no 10,000 katoļu garīdznieku, 2. kārta - no 400,000 muižnieku, savukārt 3. kārtu veidoja 25 miljoni pārējo francūžu. 3. kārta gan panāca, ka tās sapulcē deputātu skaits bija divreiz lielāks nekā pārējās divās, taču lēmumu pieņemšana notika katrā sapulcē atsevišķi, tāpēc būtībā 578 deputātiem 3. kārtas sapulcē bija tāds pats svars kā uz pusi mazākajam deputātu skaitam 1. un 2. kārtas sapulcēs. Nav brīnums, ka 3. kārtas sapulce, tā vietā, lai apspriestu nodokļu reformas, sāka debatēt par savu statusu un pilnvarām. Galu galā tā sevi pasludināja par Nacionālo Asambleju, paziņojot, ka pārstāv franču tautas lielumlielo vairākumu, un pārējo sapulču deputāti, ja vēlas, var tai pievienoties. 1789. gada 20. jūnijā Nacionālās Asamblejas deputāti, ieradušies pie sēžu zāles Versaļā, atrada durvis slēgtas un kareivju apsargātas. Luija XVI negatīvā attieksme pret Nacionālo Asambleju bija vispārzināma, taču sanāksmes atlikšanas iemesls varēja būt arī oficiālās sēras pēc Francijas dofina - karaļa vecākā dēla un troņmantnieka - Luija Žozefa nāves. Tomēr 3. kārtas deputāti slēgtajās durvīs saskatīja monarha vēlmi laupīt viņiem tautas dotās pilnvaras. Viņi devās uz tuvumā esošo tenisa zāli, kur tika sastādīts zvēresta teksts, un 576 no klātesošajiem 577 deputātiem nodeva tā dēvēto Tenisa korta zvērestu. Tā būtību pauda frāze "palikt kopā un pulcēties, kad un kur apstākļi to prasa, līdz brīdim, kad būs pieņemta karaļvalsts konstitūcija". Konstitūcijas prasība nozīmēja principiālu valsts ideoloģijas maiņu. Karaļa vara "no dieva žēlastības" bija nomaināma ar likuma un tautas gribas dotu varu. Bija sākusies Lielā Franču revolūcija.

Pēc Otrā pasaules kara beigām Padomju Savienība tiecās pakļaut savai kontrolei visu Vāciju. Par pirmo soli bija jākļūst kontroles iegūšanai pār rietumu sabiedroto okupācijas zonām Rietumberlīnē – šai nolūkā PSRS 1948. gada 19. jūnijā uzsāka Berlīnes blokādi.   1945. gada maijā Otrā pasaules kara uzvarētājas valstis sadalīja sakauto Vāciju četrās okupācijas zonās – britu, amerikāņu, padomju un franču. Četrās zonās tika sadalīta arī galvaspilsēta Berlīne, un tā pašā padomju okupācijas zonas viducī izveidojās rietumu sabiedroto anklāvs. Jau otrajā pēckara gadā sāka iezīmēties atšķirības Rietumvalstu un padomju politikā attiecībā pret Vāciju. Ja Rietumvalstis arvien noteiktāk atbalstīja savu okupācijas zonu ekonomisko integrāciju un 1948. gada pirmajā pusē iezīmējās kurss arī uz Vācijas politisku atkalapvienošanu, tad Padomju Savienība turpināja nesaudzīgi izvest no savas okupācijas zonas rūpniecības iekārtas, bet padomju okupācijas iestādes rūpējās, lai Padomju zonas pašvaldībās pie varas nonāktu vācu komunisti. Staļins sarunās ar vācu un citu Austrumeiropas kompartiju līderiem neslēpa, ka viņa mērķis ir ar laiku padarīt visu Vāciju par komunistu pārvaldītu Padomju Savienības satelītvalsti. Par pirmo soli šī plāna realizācijā bija jākļūst Berlīnes rietumdaļas pārņemšanai padomju kontrolē. „Kas notiek ar Berlīni, notiks ar visu Vāciju; kas notiks ar Vāciju, notiks ar visu Eiropu,” tā pravietiski paziņoja  padomju ārlietu resora vadītājs Vjačeslavs Molotovs. Par konkrēto iemeslu situācijas saasinājumam kļuva Rietumvalstu plāns ieviest Vācijas rietumdaļā jaunu valūtu – doičmarku, ko padomju puse uztvēra kā naidīgu un prettiesisku rīcību. 1948. gada 18. jūnijā Rietumu sabiedrotie paziņoja par doičmarkas laišanu apgrozībā no 21. jūnija, un jau nākamajā dienā – 1948. gada 19. jūnijā – padomju okupācijas spēki sāka īstenot Berlīnes blokādes pasākumus. Padomju posteņi sāka aizturēt un pārmeklēt pasažieru vilcienus un automašīnas, kas devās uz un no Berlīnes, un pieprasīja, lai piegādēm pa ūdensceļiem tiktu saņemtas īpašas padomju atļaujas. Turpmākajās pāris nedēļās autotransporta, ūdenstransporta un dzelzceļa satiksme pakāpeniski tika pilnīgi pārtraukta, 25. jūnijā izbeigtas arī pārtikas piegādes Rietumberlīnei no padomju zonas. Izrādījās, ka Rietumu sabiedrotie, paļaujoties uz padomju labo gribu, nav noslēguši nekādas vienošanās par sauszemes satiksmes nodrošināšanu ar Rietumberlīni. Kopš šī brīža vienīgais ceļš, pa kuru sabiedroto karaspēks Berlīnē un arī rietumberlīnieši varēja saņemt visu izdzīvošanai nepieciešamo, bija trīs gaisa koridori, par kuru izmantošanu, par laimi, vienošanās bija noslēgta. Tikai dažus gadus iepriekš lidmašīnu motoru rūkoņa virs pilsētas bija šausminājusi berlīniešus ar kārtējās bombardēšanas briesmām. Tagad šī cauru diennakti neapklustošā skaņa nomierināja un viesa cerību. Operācijas vadītājam, amerikāņu ģenerālim Viljamam Tenneram izdevās organizēt precīzu un raitu lidmašīnu plūsmu uz Tempelhofas lidostu, un to nespēja kaut cik jūtami kavēt nedz padomju viltus radiosignāli, nedz sarkanzvaigžņotie iznīcinātāji, kuri pastāvīgi bīstami manevrēja transportlidmašīnu tuvumā un dažreiz pat šāva – gan tikai garām. Franču sektorā, Tēgelas rajonā rekordtempā tapa jauns lidlauks. Vīriešu Berlīnē bija palicis maz, un šo lidostu franču inženieru vadībā būvēja lielāko tiesu vācu sievietes, smagi strādādamas dienu un nakti. Galu galā 1949. gada pavasarī Berlīnē pa gaisu nogādāto kravu apjoms pārsniedza to, kas pirms blokādes tika piegādāts pa zemi un ūdeni. Ciezdams smagus zaudējumus propagandas frontē, Staļina režīms piekāpās un 1949. gada maijā blokādi pārtrauca.

17. jūnijs saistīts ar vienu no pasaules brīnumiem – Tadžmahālu Indijā. Tas tapis kā piemiņa imperatora Šaha Džahāna sievai, kura mira 1631. gada 17. jūnijā dzemdību laikā. Imperators, nespējot samierināties ar sievas nāvi, nolēma radīt mauzoleju viņas piemiņai. Tadžmahāls – baltā marmora mauzolejs – atrodas Indijas pilsētā Agrā, Utarpradēšas štata rietumos, Jamunas upes krastā. Šī pasaulslavenā celtne ir viens no lieliskākajiem mogulu arhitektūras piemēriem, un tas ir spilgts apliecinājums divu cilvēku mīlestībai. To savas dzemdībās mirušās sievas Mumtāzas Mahālas mūžīgai piemiņai, sērojot uzbūvēja imperators Šahs Džahāns. Šahs Džahāns tronī kāpa 1627.gadā, bet kļuvis par Lielo Mogulu, nogalināja savus brāļus un citus radiniekus, lai izvairītos no troņa tīkotājiem. Šaha Džahana valdīšanas laiks tiek uzskatīts par Mogulu impērijas uzplaukuma laiku. Mumtāza Mahāla bija Šaha Džahāna otrā sieva, viņa esot bijusi ne tikai skaista, bet arī gudra un ļoti sirsnīga – viņa nepagurusi rūpējusies par sabiedrību, tolaik, piemēram uzmanījusi, lai atraitnes un bāreņi būtu nodrošināti. Viņa panāca, ka tiem izdala pārtiku un naudu. Imperatoram ar Mumtāzu Mahālu pavisam bija 14 bērnu, no kuriem gan izdzīvoja tikai daļa. Bet tieši 14 bērna dzimšana bija liktenīga mīlētājiem, bet zīmīgi, ka tādējādi pasaule ieguva vienu no brīnumiem. Mumtāza, būdama gaidībās, sekojusi līdzi vīram kara gājienā un teltī karaspēka nometnes vidū noritēja dzemdības, kas sākotnēji šķita veiksmīgas, taču dažas stundas pēc veselīgas meitenītes nākšanas pasaulē, agrā 17. jūnija rītā Mumtāzas dzīvība izdzisa vīra rokās. Pēc sievas nāves Šahs Džahans noslēdzies savā teltī un raudājis astoņas dienas pēc kārtas. No telts iznācis vecs vīrs pilnīgi sirmiem matiem. No kara gājiena Šahs atgriezās līdzi vezdams sievas mirstīgās atliekas, un tās apglabātas netālu no vietas, kur pēcāk uzcelts Tadžmahāls. Bēdu sagrautais Šahs Džahāns ķērās klāt pie sava plāna realizēšanas, viņš bija nolēmis sievas piemiņu iemūžināt, uzceļot dārgu mauzoleju, kam lemts kļūt par vienu no pasaules brīnumiem, bet unikāls tas ir arī tādēļ, ka tas bija pirmais lielais, sievietei veltītais mauzolejs. Tadžmahāls tulkojumā nozīmē „ piļu kronis”, un šajā „ kronī” iestrādāti 43 dažādu veidu dārgakmeņi un pusdārgakmeņi. Šis mauzolejs un mirušo dārzs ir ievērojams ar savu nevainojamo simetriju: tas ir tik pat augsts, cik plats, un tā kupols paceļas tieši tādā pašā augstumā kā arkveida fasāde. Tadžmahāla dārgie celtniecības materiāli, ideālā proporciju harmonija un sarežģītie rotājumi simbolizē Mogulu impērijas bagātību un tās valdnieku izsmalcināto gaumi. Tadžmahals iemantojis pelnītu slavu, pateicoties tās estētiskajām kvalitātēm, romantiskajai noskaņai un simboliskajai pievilcībai. Kompleksu veido pieci elementi — galvenie vārti, dārzs, mošeja, džavabs un pats mauzolejs ar četriem minaretiem. Tadžmahala celtniecība sākta ap 1632. gadu. Pie celtniecības darbiem strādāja vairāk nekā 20 tūkstoši strādnieku no Indijas, Persijas, Osmaņu impērijas un Eiropas. 17 hektāru plašais komplekss pilnībā tika pabeigts pēc 22 gadiem. Tadžmahalu saista ar dažādiem arhitektiem, taču par galveno uzskata persiešu izcelsmes indieti Ustadu Ahmadu Lahaurī. Leģenda vēsta, ka tiklīdz celtniecības darbi bijuši galā, imperators pavēlējis arhitektam nocirst rokas un izdurt acis, lai viņš nekad vairs nevarētu uzcelt ko līdzīgu. Kad Šahs Džahāns, nespēdams samierināties ar sievas nāvi, atteicās no troņa, to saņēma viņa vecākais dēls, kurš, baidoties no tēva popularitātes tautā, ieslodzīja tēvu cietumā. Liktenīgi, bet pa cietuma torņa logu bija redzams Tadžmahāls un tas bija pēdējais, ko Šahs Džahans redzēja pirms savas nāves. Šobrīd Tadžmahāls ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā, bet visvairāk tūristi te ierodas saullēktā un saulrietā, kad uz pils sienām mirgo sārti zeltaini atspulgi, un pilnmēness naktīs, kas izceļ marmora žilbinošo baltumu. Vidēji ik dienu Tadžmahālu apmeklē 22 000 cilvēku un reizēm šis skaitlis sasniedz pat 50 000 apmeklētāju. Lai visi gribētāji redzētu unikālo celtni, viesi baltajā mauzolejā nedrīkst uzturēties ilgāk par trim stundām, lai apmeklējumu padarītu vēl neaizmirstamāku, to var aplūkot arī naktī – tiesa ne katru nakti – aptuveni 400 laimīgo to var redzēt pilnmēness naktīs un divas naktis pirms un pēc pilnmēness.

1940. gada 16. jūnijā Latvijas sūtnis Maskavā Fēlikss Kociņš saņēma PSRS valdības notu ar prasību izveidot jaunu valdību un ielaist Latvijas teritorijā padomju okupācijas armiju. Padomju Savienība, ignorējot starptautiskās tiesības un agrāk noslēgtos starpvalstu līgumus, uzsāka Latvijas Republikas neatkarības iznīcināšanu. 1940. gada 16. jūnijā Latvijas Republikas sūtnis Maskavā Fricis Kociņš tika izsaukts pie Padomju Savienības ārlietu tautas komisāra Vjačeslava Molotova. Divos pēcpusdienā, ieradies Ārlietu Tautas komisariāta ēkā Kuzņeckij Most ielā, sūtnis šeit uzklausīja padomju valdības notu Latvijai. Lielākā daļa teksta bija veltīta padomju puses pārmetumiem – Latvijas ārpolitika esot Padomju Savienībai naidīga; mūsu valsts nepildot iepriekšējā gada rudenī noslēgtā savstarpējās palīdzības līguma noteikumus un izvēršot militāru sadarbību ar pārējām Baltijas valstīm, cenšoties radīt pret PSRS vērstu militāru aliansi. Kā pierādījumi tika minēti slepenu Baltijas valstu militāru konferenču sasaukšana pēdējos mēnešos un kopīga Baltijas valstu militārā žurnāla „Revue Baltique” izdošana. Tālāk sekoja ultimatīvas prasības: nekavējoties sastādīt Latvijā valdību, kas būtu gatava īstenot Latvijas–Padomju Savienības pakta godīgu izpildi, un nodrošināt šai īstenošanai nepieciešamā militārā kontingenta ielaišanu mūsu valsts teritorijā. Atbildei tika dotas sešas stundas, un, kā mutiski piebilda komisārs Molotovs, neatkarīgi no atbildes rakstura Sarkanā armija okupēs Latviju, nepieciešamības gadījumā ar bruņotu spēku likvidējot jebkādu pretestību. Šādas padomju puses prasības liecināja, ka Staļina režīma uztverē Latvijas suverenitāte vairs nepastāv un savulaik ar Latviju noslēgtie līgumi izrādījušies apķēpāta papīra vērti. Kas attiecas uz notā izteiktajiem pārmetumiem, tie bija teju absurdi. Baltijas valstu militārā savienība, reizēm dēvēta par Baltijas Antanti, faktiski pastāvēja nodomu vienošanās līmenī. Līdz 1940. gada ultimātu izvirzīšanas brīdim padomju puse nekad nebija izteikusi mazajām kaimiņvalstīm šīs alianses sakarā nekādus pārmetumus vai prasības. Padomju ultimāts sūtnim Kociņam nevarēja būt pārsteigums. Jau 14. jūnija vakarā Latvijai analoģisku ultimātu bija saņēmusi Lietuvas valdība, un tās autoritārais vadītājs prezidents Smetona bija pakļāvies padomju prasībām. Izšķirošs iespaids uz šo lēmumu bija armijas nostājai – virsnieku vidū nepatika pret Vāciju, kura 1939. gada bija atņēmusi Lietuvai Klaipēdu, bija pārāk liela, lai viņi piekristu plānam pretoties padomju iebrukumam, neizbēgami līdz ar to atkāpjoties uz Vācijas teritoriju Austrumprūsijā. Līdz ar šo Lietuvas kapitulāciju Latvijas militārā situācija bija kļuvusi pilnīgi bezcerīga. Sūtnis Kociņš, visdrīzāk, bija arī informēts par notikumiem naktī uz 15. jūniju, kad padomju robežsargi divās vietās bija pārgājuši Latvijas robežu, apšaudē nogalinājuši trīs latviešu robežsargus un divus civiliedzīvotājus – sievieti un bērnu; nodedzinājuši Masļenku robežpunktu un sagūstījuši desmit robežsargus un 27 civiliedzīvotājus. Incidents, visdrīzāk, bija plānots kā iebiedēšanas akcija tā brīža Latvijas valdībai. Izšķiršanās tagad bija vadoņa Kārļa Ulmaņa ziņā. 1934. gadā, padzinis Saeimu, prezidents teju vienpersoniski bija uzņēmies visu varas atzaru funkcijas. Pozicionējis sevi kā tautas gribas iemiesojumu, faktiski diktators bija no sabiedrības politiski ļoti izolēts un tagad – viens pret brutālās ārējās agresijas spiedienu. Un ja lēmumu nepretoties militāri diktēja pamatā racionāls situācijas vērtējums, tad Latvijas valdības neattaisnojamā diplomātiskā bezdarbība liktenīgajās 1940. gada jūnija dienās skaidrojama tieši ar autoritārās sistēmas politisko trauslumu.

„Slavenākā balle pasaules vēsturē” – tā reizēm tiek dēvētas viesības Ričmondas hercogienes rezidencē Briselē 1815. gada 15. jūnijā. „Nekad vēl kopš Dārija laikiem neviena armija nav varējusi lepoties ar tik spožu pavadoņu plejādi kā tā, kas nāca līdzi hercoga Velingtona armijai Nīderlandē 1815. gadā un vadīja laiku vienās dejās un dzīrēs līdz pat kaujaslauka malai. Balle, kuru kāda augstdzimusi hercogiene minētā gada 15. jūnijā sarīkoja Briselē, kļuvusi par vēsturisku notikumu.” Tā savā romānā „Liekulības tirgus” raksta izcilais 19. gs. angļu reālists Viljams Meikpīss Tekerijs. Savukārt 20. gs. angļu vēsturniece Elizabete Longforda sauc šo notikumu par slavenāko balli pasaules vēsturē un hercoga Velingtona psiholoģiskā kara kulmināciju. Runa ir par viesībām, kuras 1815. gada 15. jūnijā sarīkoja Ričmondas hercogiene Šarlote Lenoksa, Briselē izvietotā britu garnizona komandiera hercoga Čārlza Lenoksa sieva. 1815. gada 1. martā bijušais Francijas imperators Napoleons Bonaparts negaidot atgriezās no izsūtījuma Elbas salā un pēc dažām nedēļām triumfāli ieradās Parīzē. Eiropa sāka gatavoties karam. Beļģijā, kura tobrīd ietilpa Nīderlandes Apvienotajā karalistē, koncentrējās Lielbritānijas, Prūsijas, Nīderlandes un dažu mazāku vācu valstu armijas. Karadarbības sākums bija paredzēts 1. jūlijā, taču Napoleons apsteidza pretiniekus un iebruka Beļģijā 13. jūnijā. Šajā situācijā būtu pašsaprotami, ja britu un to sabiedroto apvienotās armijas pavēlnieks Velingtonas hercogs Ārturs Velzlijs tūdaļ dotos uz priekšējām pozīcijām, tomēr tā vietā viņš ieradās Ričmondas hercogienes balles zālē un ļāva turp doties arī teju visiem viņa armijas daļu komandieriem. Jau pieminētā vēsturniece Elizabete Longforda uzskata, ka šādi viņš rīkojies pirmkārt tādēļ, ka zinājis – Briselē mudž no Napoleona spiegiem un simpatizētājiem, uz kuriem šāda viņa nesatricināmība atstās vēlamo iespaidu. Bet, piebilst vēsturniece, iespējams, tā bijusi viņa īru stūrgalvība, kas likusi darīt tā, kā nolēmis, par spīti visiem un visam. Īsi pirms vakariņām, kurām bija jāsākas ap vieniem naktī, ieradies ziņnesis ar vēstījumu no priekšējām pozīcijām. Velingtons aploksni sākotnēji iebāzis kabatā un atvēris tikai pēc pārdesmit minūtēm. Kā vēlāk izrādījās, tā bija ziņa, ka franči virzās uz priekšu straujāk, nekā gaidīts. Hercogs ieteicis savam vietniekam, Orānijas princim un vēlākajam Nīderlandes karalim Villemam, nekavējoties doties uz armijas komandpunktu un labi izgulēties, bet pats mierīgi devies vakariņās. Princis Villems aizgājis, taču pēc brīža bijis atpakaļ un vairākas minūtes čukstus apspriedies ar Velingtonu. Arī pēc šīs sarunas pavēlnieks vēl brīdi turpinājis saviesīgu tērzēšanu galda, pēc tam paziņojis, ka arī viņam laikam laiks pie miera. Tomēr, piecēlies no dzīru galda, viņš čukstus vērsies pie namatēva Ričmondas hercoga: „Vai jums ir laba karte?” Kad abi aiz kabineta durvīm noliekušies pār karti, Velingtons bildis: „Napoleons mani ir apspēlējis – viņš ir ieguvis liekas 24 pārgājiena stundas… Es pavēlēju armijai koncentrēties pie Katrbrā, bet tur mēs viņu vairs neapturēsim, un ja tā, tad mums ar viņu jācīnās šeit!” Un Velingtons dūris ar pirkstu kartē pie Vaterlo ciema.

Pasaulē 14. jūnijs iegājis vēsturē ar to, ka 1789. gadā amerikāņu garīdznieks Elijs Kreigs izstrādā no kukurūzas gatavotu viskiju. Tas tiek nodēvēts par burbonu, jo Kreigs dzīvoja Kentuki štata Burbonas apgabalā. Pie visa vainīgi mūki. Viņi, liekot lietā arābu alķīmiķu zintis, sāka ķimerēties ap dzīvības ūdens radīšanu, līdz sanāca viskijs. Ne velti to izmantoja kā medicīnisku līdzekli veselības saglabāšanai un dzīves paildzināšanai. Vārds ‘viskijs’ radies no ķeltu valodas un tulkojumā nozīmē ‘dzīvības ūdens’. Dzīvības vai dzīves ūdens, kā viskiju kādreiz dēvēja, pēc dažādām receptēm ticis gatavots daudzās pasaules malās. Un dara joprojām.  Ja par viskija nosaukumu strīdu nav, tad par tā dzimteni – gan. Par pirmatklājējiem sevi sauc gan skoti gan īri. Īri piesauc 11. gadsimtu un svēto Patriku, kurš ievedis Skotijā recepti no Īrijas, savukārt skoti vicina karaliskās kases dokumentus, kuros 1494. gadā minēts, ka Džons Kors iepircis daudzus kilogramus iesala miežu, lai radītu „aqua vitae” – to pašu dzīvības ūdeni, no kā cēlies viskija nosaukums. Viena no versijām vēsta, ka viskija darīšanas mākslu atveduši kristiešu misionāri no Īrijas uz Skotiju, tomēr nav saglabājušās nekādas liecības, ka viskija radīšanas māksla ir ievesta Īrijā no Skotijas. Galu galā nav īsti skaidrs, vai īri un skoti vienlaicīgi atklājuši viskiju, vai arī īri ir bijuši pirmie. Viena no populārākajām amerikāņu viskija šķirnēm ir burbons. Tam piemīt neparasta ogļu garša. Burbons satur ne mazāk kā 51% kukurūzas, tiek izturēts no četriem līdz 12 gadiem jaunās, izdedzinātās ozolkoka mucās. Dedzināšanas procesā karamelizējas dabiskais cukurs, kas atrodas kokā, un tā virsma, reaģējot ar viskiju, dod burbonam raksturīgo dzintara nokrāsu, aromātu un nedaudz saldo garšu. Otrreiz mucas nelieto. Šo dzērienu esot radījis svētais tēvs 1789. gadā Kentuki štata Burbona provinces Luisvillas piepilsētā. Mācītājs Elijs Kregs, atceroties savas skotu saknes, Amerikā mēģināja dzīt skotu viskiju. Viņš to iepildīja ozolkoka mucās. Runā, ka Elijs īstenībā esot bijis… sieviete. Un vēl runā, ka pēc ugunsgrēka mācītāja māja izdega kopā ar to – arī koka mucas, kurās bija domāts iepildīt dzērienu. Skopāks būdams, Elijs nolēma apsvilušās mucas tomēr likt lietā. Pēc pāris gadiem viskija baudītāji konstatēja, ka sanācis labs burbons. Interesanti, ka 1964. gadā ASV valdība pieņēma federālo likumu, kas apstiprināja burbonu kā valsts nacionālo dzērienu. Vienīgajam no viskija veidiem ticis šāds gods! Tika uzskatīts, ka viskiju itin labi darinājuši, iespējams jālieto vārds dzinuši arī vairāki Amerikas prezidenti – Džordžs Vašingtons, Tomass Džeferesons un Ābrams Linkolns. Kā to gatavo? Nediedzētus kukurūzas un rudzu graudus, jo miežu Amerikā bija pavisam maz, rupji samaļ un vāra kopā ar ļoti kvalitatīvu avota ūdeni. Iegūtajai misai pievieno rauga baktērijas un cukuru, ja nepieciešams. Burbonu destilē vienu reizi, toties ilgi un nepārtraukti. Iegūto viskija spirtu filtrē caur kļavas koka oglēm un atšķaida ar ūdeni. Pēc tam lej mucās uz vismaz diviem gadiem. Amerikāņu viskija gatavošanā ļoti reti izmanto graudu iesalu.

1985. gada 11. jūnijā juveliera Karla Faberžē darināta Lieldienu ola Ņujorkā izsolē pārdota par 1375000 dolāriem. Milzu nauda jau tolaik, tiesa Faberžē meistardarbu cena laika gaitā tikai augusi, turklāt neticamos apmēros. Slavenās Faberžē olas ir krāšņuma, izsmalcinātības un nenoliedzami bagātības paraugs. Un loģiski, ka par šiem juveliera smalkumiem izsolēs ļaudis atvadās no miljoniem. Faberžē tēvs bijis baltvācietis, bet mamma dāniete un Karls strādājis sava tēva dibinātā darbnīcā, kuru pēc tēva nāves pārņēmis. Iedvesmu saviem darbiem Faberžē esot smēlies Ermitāžā. Pirmā Lieldienu ola tapusi kā dāvana 1885. gada Lieldienās cara Aleksandra III sievai Marijai, kas vienlaikus bijusi arī cara un viņa sievas kāzu gadadiena. Faberžē ola tā sajūsminājusi carieni, ka turpmāk ik gadu cars Faberžē uzņēmumam pasūtījis pa vienai olai uz katrām Lieldienām. Šo tradīciju turpinājis arī Aleksandra dēls cars Nikolajs II, tiesa viņa pasūtījums bijis pa divām olām gadā. Vienu mātei, otru savai sievai. Kopumā Faberžē izgatavojis 57 olas. Katra no Faberžē olām gatavota milzu slepenībā un ar neaprakstāmu rūpību. Ne velti izgatavošana ilgusi gadu, jo tikai tā katrs dārgakmens, rotājums un iekšā esošais noslēpums varētu būt ideāls. Meistarīgais juvelieris piedzīvoja pilnīgu māksliniecisko brīvību, un viņš varēja olas radīt par jebkuru tēmu, viņam tikai bija jāievēro viens noteikums – katrā olā bija jābūt apslēptam pārsteigumam. Te Faberžē nelika saviem karaliskajiem patroniem vilties. Katrā krāšņajā čaulā viņš ielika mazu brīnumu. Olās tika apslēpti tādi pārsteigumi kā mehānisks gulbis, zilonis, miniatūra pils no zelta, 11 miniatūri portreti uz molbertiem un precīza Kronēšanas karietes kopija, kuras izgatavošana aizņēma gandrīz 15 mēnešus. Katru gadu Karls Faberžē savā ateljē saņēma pasūtījumu izgatavot arvien izsmalcinātākas olas no vislabākajiem materiāliem: dārgmetāliem, dārgakmeņiem, emaljas, auduma, pat spalvām un ziloņkaula. Bez Krievijas cariem Faberžē olas varēja atļauties iegādāties tikai bagātākie Sanktpēterburgas iedzīvotāji. Tāpēc ir zināms, ka Faberžē izgatavojis vēl 12 līdzīgu standartu kā Krievijas valdniekiem olas, tiesa privātiem klientiem. Līdz mūsdienām ir saglabājušās 54 Faberžē olas, lielākoties tās atrodas vai nu valsts muzejos vai personīgās kolekcijās. Faberžē olu cena joprojām mērāma miljonos dolāru. Tieši tāpēc zīmīgi, ka 1985. gada 11. jūnijā Faberžē ola Ņujorkā pārdota par vienu miljonu 375 tūkstošiem ASV dolāru, tiesa kopš pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidus izsolēs pārdoto olu cena ir augusi vienkārši neticamā ātrumā. Simt gadu laikā šo juveliermākslas šedevru cena lēkājusi vidēji 1000 līdz 3000 reižu. Vēsturiski avoti liecina, ka ola kas 1902. gadā novērtēta ar sešarpus tūkstošiem rubļu, pēc 106 gadiem, proti, 2008. gadā nopirkta par 12 miljoniem dolāru. Dārgākā ola ir Kronēšanas ola, kas izgatavota 1896. gadā Nikolaja II sievai. Tā izgatavota no zelta un dimantiem ar pārsteigumu – miniatūru imperatora karieti, kas pārdota par 24 miljoniem dolāru. Un visticamāk, ka, laikam ejot, Faberžē olas lētākas nekļūs.

10. jūnijs ir dzimšanas diena pirmajam Latvijas olimpiskās komitejas vadītājam Jānim Dikmanim, kuru mēdz salīdzināt ar mūsdienu olimpiskās kustības pamatlicēju, francūzi Pjēru de Kubertēnu. Par latviešu Pjeru de Kubertēnu sauktais Jānis Dikmanis piedzima 1882. gada 10. jūnijā un Rīgu, kurā viņš bija piedzimis, 19. gadsimta beigās bija pārņēmis riteņu bums. Tāpēc diezgan loģiski, ka velosipēds kļuva par skolnieka Jāņa Dikmaņa aizrautību. Sapni par savu divriteni un dalību sacensībās gan zēnam izdevās piepildīt pēc pāris gadiem, kad uz nomaksu varēja iegādāties Rīgā ražoto “Leitner” divriteni. Darbīgums un uzņēmība viņu saveda kopā ar jaunekļiem, kuri vēlējās gudri sportot, nodibinot sporta pulciņu ”Labā griba”. Taču Jānis acis metis uz daudz lepnāku un turīgāku sportot mīlošu ļaužu pulcēšanās vietu – 2. Rīgas Riteņbraucēju biedrību. Tā, kā pie riteņa Jānis bija ticis, varēja arī cierēt uz vietu riteņbraucēju biedrībā. Diemžēl vai iespējams, par laimi, izcils riteņbraucējs no Jāņa Dikmaņa nesanāca, un beidzis aktīvās sportošanas gaitas viņš nokļuva biedrības rīkotāju frontē, palīdzot organizēt un vadīt sacensības. Viņš gan arī pamanījies piedalīties pirmajā latviešu maratonskrējienā, kas notika 1904. gada 6. maijā, septiņiem latviešu jaunekļiem skrienot no Rīgas līdz Jelgavai, un uzvarēja šai skrējienā Jāņa brālis Augusts. Bet turpmākos gados Jāņa Dikmaņa dzīve bija veltīta sporta saimniecības organizēšanai. Pirmais pasaules karš gan to pārtraucis, bet karam beidzoties jau iepriekš minētā riteņbraucēju biedrība pārtapa par Latvijas sporta biedrību (LSB) ar Dikmani pie vadības ruļļiem. Kā LSB pārstāvis Jānis Dikmanis 1922. gadā piedalījās Latvijas Sporta organizāciju apvienības un Latvijas Olimpiskās komitejas dibināšanā, kā arī delegācijas sagatavošanā startam astotajās olimpiskajās spēlēs Parīzē. Par mata tiesu naudas trūkuma dēļ 41 sportista dalība šajās spēlēs draudēja izjukt, bet tad noticis pavērsiens, kuru pats Dikmanis vēlāk aprakstījis grāmatā “60 sporta gadi”. “Kādā jaukā dienā mani izsauca pie sevis Valsts prezidents Jānis Čakste un paziņoja, ka no viņa rīcībā esošiem 10 000 latiem, ko viņam nodevusi Latvijas Tautas banka izdalīšanai pēc viņa ieskatiem kulturāliem mērķiem, viņš nolēmis pusi no šīs summas, tas ir 5000 latu, nodot Latvijas Olimpiskai  komitejai sportistu sūtīšanai uz Parīzi.” Čakste bija izplānojis, ka tādējādi ziņa par Latviju nonāktu pasaules medijos un viņš teicis, ka tā būtu dzīva propaganda. Kā raksta Dikmanis: Pateicoties Čakstes tēva izpratnei un labvēlībai, mūsu piedalīšanās Parīzes olimpiskās spēlēs bija nodrošināta. Kad olimpisko spēļu atklāšanas dienā mūsu vienība aiz sarkanbaltsarkanā karoga iesoļoja olimpiskajā stadionā, viņi saņēma desmitiem tūkstošu skatītāju ilgus, skaļus aplausus. Ja mēs arī šajās plašajās pasaules sporta sacīkstēs, kādās piedalījāmies pirmo reizi, nespējām uzvarēt lielos “dūžus”, tad tomēr mūsu sportisti, kuri ar saviem sasniegumiem atstāja aiz sevis dažu labo veco valsti, bija līdzvērtīgi partneri, kā to arī apstiprināja Starptautiskās Olimpiskās komitejas prezidents Pjērs de Kubertēns.” Kad pēc spēļu beigām Dikmnais ieradies pie viņa atvadu vizītē Kubertēns teicis: "Jūsu jaunās Latvijas sportisti ir godam veikuši savu uzdevumu, viņi ir bruņinieciski cīnījušies, kas ir galvenais, un ar to arī izpelnījušies olimpiskās saimes atzinību, tās saimes, kurā arī viņi paši tagad ir." Pavisam Dikmanis vadīja Latvijas olimpisko komandu trijās Olimpiskajās spēlēs, un viņš ilgus gadus bija arī Starptautiskās olimpiskās komitejas loceklis, starp citu vienīgais latvietis, kam tas izdevies. Viņš arī bijis klāt brīdī, kad Latvijas sportists proti Jānis Daliņš pirmo reizi izcīnīja olimpisko medaļu. Kara beigās Dikmanis devas bēgļu gaitās un nokļuvis ASV, darbojās Amerikas latviešu sporta dzīvē, bet viņsaulē aizgāja 1969.gada 7. jūnijā.

5. gadsimtā. pirms mūsu ēras bija antīkās grieķu demokrātijas uzplaukuma laiks Atēnu pilsētā. Tas gan ilga vien kādu pusgadsimtu. Pirmās Atēnu demokrātijas pagrimuma pazīmes parādījās Peloponesas kara laikā 5. gadsimta nogalē, un viens no šādiem momentiem bija oligarhiskais apvērsums Atēnās 411. gada pirms mūsu ēras 9. jūnijā. Mūsdienu rietumu demokrātijas saknes tiek saskatītas seno Atēnu demokrātijā. Mūsdienu vēsturnieki gan uzskata, ka, visdrīzāk, Atēnu demokrātija tomēr bijusi savam laikam diezgan unikāla parādība, un vairumā sengrieķu polisu pastāvējusi vai nu vienvaldība, saukta par tirāniju, vai, visbiežāk, nelielas augstākās aristokrātijas vara jeb oligarhija. Savu apogeju Atēnu demokrātija sasniedza 5. gs. p.m.ē., atēniešu valstsvīra un karavadoņa Perikla laikā, dēvētā arī par Atēnu demokrātijas Zelta laikmetu. Pēc uzvaras karā pret vareno Persijas impēriju Atēnas kļuva par dominējošo spēku t.s. Dēlas savienībā, kurā bija apvienojušās grieķu pilsētvalstis. Atēnas faktiski piesavinājās savienības finanses, par kurām uzturēja savu floti, uzbūvēja grandiozo Akropoli un atbalstīja savus trūcīgākos pilsoņus. Tai skaitā trūcīgākajiem tika apmaksāts laiks, kuru viņu veltīja, darbojoties valsts padomē, tiesās un pilsētas pārvaldē. Augstākā lēmējvara piederēja tautas sapulcei jeb eklēzijai, kurā piedalījās apm. 6000 no pavisam 30 000 pilntiesīgo Atēnu vīriešu. Lai mazinātu aristokrātijas ietekmi, lielākajā daļā amatu pretendenti iekļuva ar lozes palīdzību; vēlēti tika vienīgi armijas komandieri – stratēģi – un valsts finanšu pārraugi. Zelta laikmeta beigas iezīmēja Peloponesas kara sākums 431. gadā pirms mūsu ēras. Daudzas Grieķijas polisas neapmierināja Atēnu uzkundzēšanās, un tās izveidoja koalīciju ap Spartas valsti. Abu pušu spēki bija aptuveni līdzīgi un cīņa nežēlīga. 415. gadā p.m.ē. Atēnas uzsāka lielā mērā avantūristisku uzbrukumu Sirakūzu pilsētai Sicīlijā, cerot iegūt savā rīcībā lielās Vidusjūras salas resursus. Pāris gadus vēlāk ekspedīcija beidzās ar katastrofu. Atēnās arvien noteiktāk sāka izpausties viedokļi, ka pie kara neveiksmēm vainojama demokrātiskā pārvalde. Pirmais, kurš sāka kūdīšanu uz oligarhisku apvērsumu, bija stratēģis Alkibiāds, kuram iekšējo varas cīņu dēļ bija nācies bēgt no Atēnām, un kurš bija atradis patvērumu pie viena no Persijas vietvalžiem Mazāzijas rietumos. Viņš ieradās Atēnu flotes dislokācijas vietā Samas salā Egejas jūras austrumos un sāka kūdīt flotes vadoņus doties uz Atēnām, gāzt demokrātisko pārvaldi un nodot varu oligarhiem. Ar šādu oligarhisku varu, kā viņš apgalvoja, atjaunotu savienību daudzas kādreizējās Dēlas līgas pilsētas, savukārt viņa persiešu patrons būtu gatavs šādai varai dot naudu. Galu galā Alkibiāda pasākums Samā nesekmējās, jo flotē bija daudz trūcīgāko pilsoņu, kuriem doma par oligarhu varu nepavisam nepatika. Apvienojušies ar vietējiem saliniekiem, viņi atcēla sazvērnieciskos vadoņus. Taču pašās Atēnās viss notika, kā bija ieplānojuši sazvērnieki no aristokrātu aprindām, pie tam – bez asinsizliešanas. Atikas kalendāra targeliona mēneša 14. dienā, respektīvi, 411. gada pirms mūsu ēras 9. jūnijā, pilsoņiem tika paziņots, ka par valsts lietām turpmāk lems četrsimt vīru liela bagātāko pilsoņu padome ar piecu vīru prezidiju. Kā uzskata pagājušā gadsimta britu vēsturnieks Džordžs Forests, faktisko lēmēju gan nebija četrsimt, bet gan kādi piecdesmit. Tomēr arī šo piecdesmit starpā drīz sākās šķelšanās un strīdi starp radikāļiem, kuri gribēja saglabāt varas koncentrāciju šauras grupas rokās, un mērenajiem, kuri vēlējās paplašināt lemttiesīgo pilsoņu loku līdz pieciem tūkstošiem. Pēc pāris mēnešiem, kuru laikā radās aizdomas, ka radikāļu vadoņi grasās slēgt kapitualtīvu mieru ar spartiešiem, viņu vadonis Frīnihs tika noslepkavots, un mērenie ar Teramenu priekšgalā īstenoja piecu tūkstošu padomes plānu. Vēl pēc dažiem mēnešiem tika atjaunota vecā demokrātijas kārtība. Tas gan neglāba Atēnas no galīgās sakāves Peloponesas karā desmit gadus vēlāk. Atēnu demokrātijas Zelta laikmets bija pagājis uz neatgriešanos, tomēr atsevišķi demokrātijas elementi šai pilsētā turpināja pastāvēt vēl ļoti ilgi.

17. gadsimtā notika Spānijas pēdējais un nopietnākais mēģinājums pievienot sev otru Pireneju pussalas valsti Portugāli. Portugāles atšķelšanās no 60 gadus pastāvējušās kopvalsts izraisīja karu, nopietnākais spāņu iebrukums Portugālē sākās 1662. gadā, taču 1663. gada 8. jūnijā iebrucēji cieta smagu sakāvi kaujā pie Emeišialas ciema, kas lielā mērā izšķīra kara likteni.  16. un 17. gs. mijā šķita, ka Spānija, tobrīd Eiropas spēcīgākā valsts un varena koloniālā impērija, absorbēs savu mazāko Pireneju pussalas kaimiņieni – Portugāli. Spānijas Hābsburgu dinastija bija ieguvusi Portugāles troni un izveidojusi t.s. Pireneju ūniju. Sākotnēji lielai daļai portugāļu aristokrātijas nebija nekas pretī būt varenās kopvalsts pavalstniekiem, ciktāl Madride īpaši nejaucās Portugāles iekšējās lietās. Tomēr Spānijas pastāvīgie konflikti ar citām Eiropas valstīm kaitēja Portugāles tirdzniecībai un pakļāva briesmām portugāļu kolonijas. 1621. gadā ūnijas tronī kāpušais karalis Filips IV jau nepārprotami uztvēra Portugāli kā Spānijas provinci: amatos sāka iecelt spāņus, no Madrides ieviesa jaunus nodokļus. Galu galā 1640. gadā Lisabonā notika apvērsums, portugāļu aristokrāti gāza un sagūstīja vicekaralieni Savojas Margarētu un pasludināja par karali Bragancas hercogu Žuanu. Spānijas Hābsburgu galvenos spēkus tobrīd saistīja Trīsdesmitgadu karš; ja neskaita pāris lielākas kaujas, pirmos divdesmit gadus karš pret atšķēlušos Portugāli izpaudās kā pierobežas sadursmes un sirojumi. Tad 1662. gadā Portugālē iebruka spāņu armija karaļa Filipa ārlaulības dēla Austrijas Huana vadībā. Sākumā spāņiem veicās, un nākamā gada maijā viņu avangards jau bija dažu desmitu kilometru attālumā no Lisabonas. Taču portugāļi pievilka spēkus no citām valsts daļām, sāka apdraudēt iebrucēju flangus un aizmuguri, un Austrijas Huans nolēma atkāpties. Portugāļu armija, skaitliski nu jau līdzvērtīga spāņiem, mina viņiem uz papēžiem. Izšķirošā kauja notika paugurainā apvidū pie Emeišialas ciema, netālu no Eštermošas pilsētiņas, 1663. gada 8. jūnijā. Spēki šai kaujā bija apmēram vienlīdzīgi, taču portugāļu armija bija svaigāka, labāk apgādāta un motivēta, un arī tās komandieris grāfs Sanšu Manuels de Viljena prata prasmīgāk izmantot savas priekšrocības un pretinieka vājumus. Var piebilst, ka portugāļu pusē cīnījās arī angļu kājnieku pulks un franču algotņi, savukārt spāņu armijas sastāvā bija daudz vācu un itāliešu karakalpu. Austrijas Huana mērķis bija pretinieka aizkavēšana, kamēr spāņu armijas transports – apmēram trīs kilometrus gara mūļu un vēršu vilktu pajūgu kolona – atkāpās uz austrumiem cauri šaurai ielejai. Savas pozīcijas Austrijas Huans uzskatīja par teju neieņemamām, taču jau pirmais portugāļu trieciens izsita spāņus no pirmās augstienes. Abas puses gan cīnījās drosmīgi un sīksti, un jo sevišķi asiņaina izvērtās kauja par pēdējo no trim pakalniem, kuru aizstāvēja labākās spāņu kājnieku vienības. Vēl viens klupšanas akmens spāņiem izrādījās 4000 kampaņā sagūstīto portugāļu karavīru, kurus viņi dzina sev līdzi. Redzot, ka viņu tautieši gūst uzvaru, šie vīri uzbruka sargiem, atņēma tiem ieročus un sāka cīņu. Tas izraisīja atejošajos vēl lielāku sajukumu, un kaujas noslēgums izvērtās par bēgošo spāņu slaktiņu. Pavisam Emeišialas kaujā krita ap 4000 spāņu armijas karotāju, vēl 6000 – 8000 tika sagūstīti. Portugāļi rokās krita visa spāņu artilērija un milzums cita laupījuma. Portugāļu zaudējumi bija vairāk nekā 1000 vīru, t.sk. apmēram simts viņu sabiedroto angļu. Līdz ar sakāvi pie Emeišialas spāņu bīstamākais iebrukums Portugālē bija atsists. Aktīvā karadarbība turpinājās vēl pāris gadus, līdz 1665. gadā viens no Emeišialas kaujas dalībniekiem, grāfs Frīdrihs fon Šombergs sakāva spāņus izšķirošajā kaujā. 1668. gadā noslēgtajā mierlīgumā Spānija atzina Portugāles suverenitāti, ko vēlākajos gadsimtos vairs nav mēģinājusi apšaubīt.

1965. gada 7. jūnijā Savienoto Valstu Augstākā tiesa pieņēma lēmumu, ar kuru par nekonstitucionālu tika atzīts Konektikutas pavalsts 1879. gada likums, kas aizliedza pretapaugļošanās līdzekļu lietošanu. Šis spriedums kļuva par vienu no stūrakmeņiem Savienoto Valstu juridiskajā praksei lietās, kas saistījās ar valsts institūciju regulējošo lomu pilsoņu intīmajā dzīvē. 1961. gadā Savienoto Valstu Konektikutas štatā, Ņūheivenas pilsētā tika atvērta grūtniecības kontroles klīnika. Notikums nebūtu ievērības cienīgs, ja vien klīnikas vadītāji – ģimenes pieauguma plānošanas aktīviste Estelle Grizvolda un Jēlas Medicīnas skolas profesors Lī Bakstons – drīz pēc iestādes atklāšanas netiktu arestēti, saukti pie kriminālatbildības un sodīti ar 100 dolāru naudassodu katrs. Tobrīd Konektikutas štatā joprojām bija spēkā 1879. gadā pieņemts likums, kas aizliedza „lietot jebkuru medikamentu, medicīnisku līdzekli vai instrumentu nolūkā novērst grūtniecību”. Citiem vārdiem, ne tikai grūtniecības pārtraukšana, bet arī pretapaugļošanās līdzekļu lietošana šajā Amerikas štatā bija aizliegta. Neilgi pirms tam jau bija mēģināts arhaisko Konektikutas likumu atcelt ar Savienoto Valstu Augstākās tiesas palīdzību kā neatbilstošu Konstitūcijai. Likuma pretinieki uzstāja, ka likums pārkāpj konstitūcijas 14. labojumu, kas nosaka: „Neviens štats nav tiesīgs pieņemt vai apstiprināt likumu, kas ierobežo Savienoto Valstu pilsoņu privilēģijas vai neaizskaramību; tāpat neviens štats nav tiesīgs atņemt jebkurai personai dzīvību, brīvību vai īpašumu citādi, kā vien taisnīgas tiesas ceļā.” Konektikutas 1879. gada likums vistiešāk pārkāpa pilsoņa tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, un lai arī privātuma neaizskaramība nav tieši formulēta fundamentālajos Savienoto Valstu tiesību aktos, Augstākās tiesas tiesnesis Džons Māršals Hārlans II savā atzinumā secināja: „Pilns Taisnīgas tiesas klauzulas garantēto brīvību spektrs nav rodams Konstitūcijā precīzi noteiktajās specifiskajās tiesību garantijās un ar tām neaprobežojas. Šī „brīvība” nav izolētu pantu virkne, kas precīzi norāda uz īpašuma atsavināšanu, uz vārda, preses un apziņas brīvību, uz tiesībām glabāt un nesāt ieroci, uz aizsardzību pret nepamatotu pārmeklēšanu un mantas aizturēšanu u.t.t. Šī brīvība ir racionāls veselums, kas, plašākā nozīmē, ietver brīvību no jebkuras būtiskas patvaļīgas kārtības uzspiešanas un nepamatotiem ierobežojumiem.” Šis tiesneša Hārlana atzinums ir kļuvis par vienu no biežāk citētajiem visā Savienoto Valstu Augstākās tiesas vēsturē, tomēr pašu lietu, kuras sakarā tas tapa, Augstākā tiesa noraidīja, jo tobrīd saskaņā ar strīdīgo Konektikutas likumu netika iztiesāta neviena lieta. Tādējādi Ņūheivenas klīnikas atvēršanas mērķis faktiski bija radīt iemeslu tiesas procesam un, attiecīgi, apelācijai Augstākajā tiesā. Lēmums lietā „Grizvolde pret Konektikutu” tika pieņemts 1965. gada 7. jūnijā. Septiņi no deviņiem Augstākās tiesas tiesnešiem lēma, ka štata likums pārkāpj pilsoņu tiesības uz laulības dzīves neaizskaramību. Viens no diviem tiesnešiem, kuri bija pretējās domās, – Poters Stjuarts – izteicās, ka, lai arī, viņaprāt, likums atbilstot Konstitūcijai, tas tomēr esot „neparasti muļķīgs”. Šis Savienoto Valstu Augstākās tiesas lēmums kļuva par būtisku precedentu līdzīgos procesos, kuri saistījās ar cilvēka dzīves intīmo sfēru – ar abortiem, seksuālo orientāciju un seksuālo uzvedību privātajā telpā.

1932. gada augustā uzņēmējs Ričards Miltons Hollingšīds no Kemdenas Ņūdžersijas štatā saņēma Savienoto Valstu patentu jaunam izgudrojumam - tā dēvētajam "drive-in theatre", kas latviski burtiski būtu tulkojams kā "iebraucamais teātris", bet literāri, visdrīzāk, kā "autokinoteātris" jeb "autokino". Hollingšīds bija radījis vienu no 20. gadsimta amerikāņu sadzīves fenomeniem - kinoteātri, kurā var iebraukt ar personīgo auto un noskatīties filmu, neizkāpjot no mašīnas. Pirmo autokinoteātri viņš kopā ar partneriem atvēra Kemdenā 1933. gada 6. jūnijā. 1932. gada augustā uzņēmējs Ričards Miltons Hollingšīds no Kemdenas Ņūdžersijas štatā saņēma Savienoto Valstu patentu jaunam izgudrojumam - tā dēvētajam "drive-in theatre", kas latviski burtiski būtu tulkojams kā "iebraucamais teātris", bet literāri, visdrīzāk, kā "autokinoteātris" jeb "autokino". Hollingšīds bija radījis vienu no 20. gadsimta amerikāņu sadzīves fenomeniem - kinoteātri, kurā var iebraukt ar personīgo auto un noskatīties filmu, neizkāpjot no mašīnas. Pirmo autokinoteātri viņš kopā ar partneriem atvēra Kemdenā 1933. gada 6. jūnijā. Autokinoteātra ideja radusies, pateicoties Ričarda Hollingšīda māmuļai, kura bijusi miesās visai apjomīga dāma un nav varējusi ērti iekārtoties parastās kinozāles krēslā. Tad nu Ričards ierīkojis dārzā vasaras kinoteātri, izmantojot Kodak firmas projekcijas aparātu un starp kokiem iekārtu ekrānu no diviem kopā sašūtiem palagiem. Lai nebūtu jāstiepj ārā dīvāns vai klubkrēsls, īsti labs risinājums izrādījās ģimenes auto, kura sēdeklī zvilnēdama, misis Hollingšīda varēja izdaiļot dvēseli pēc sirds patikas. Jau dažos nākamajos gados pēc Kemdenas autokinoteātra atvēršanas līdzīgi iestādījumi sāka darboties vairākos desmitos Savienoto Valstu štatu. Savu apogeju autokino popularitāte sasniedza 20. gadsimta 50. gadu beigās, kad to skaits Amerikā bija ap četriem tūkstošiem. Tāpat šie teātri bija ļoti populāri Austrālijā, kur to skaits pārsniedza trīs simtus. Pirmā autokinoteātra reklāmas sauklis vēstīja: "Laipni gaidīta visa ģimene, lai arī cik trokšņaini būtu jūsu bērni." Patiešām, sākotnēji autokinoteātri orientējās uz ģimenes auditoriju, attiecīgi izvēloties arī repertuāru. Tomēr jau visai drīz autokino priekšrocības sāka novērtēt jaunieši - no senčiem aizlienēta autiņa sēdeklī pārīši varēja justies vēl brīvāk nekā kinoteātra pēdējā rindā. Privātums, kādu apmeklētāji baudīja savu mašīnu salonos, lika autokinoteātru tēlam arvien noteiktāk mainīties no ģimenes izklaides vietām uz "kaislību perēkļiem", kā tos sāka dēvēt sešdesmitajos gados. Septiņdesmitajos teātru īpašnieki vairs pat īpaši neslēpa orientēšanos uz primitīvu izklaidi, un autokino repertuārā sāka dominēt tā dēvētās "ekspluatācijas filmas" - kinodarbi, kuros galvenā nozīme bija tematikai, bieži vien pikantai vai nervus kutinošai, bet ar māksliniecisko līmeni kā bija, tā bija. Līdz ar astoņdesmito gadu sākumu, ceļoties zemesgabalu cenām un attīstoties krāsu televīzijai un video tehnikai, autokinoteātru ziedu laiki beidzās, tomēr daudzviet Amerikā tie joprojām pastāv un 21. gadsimtā pat piedzīvojuši zināmu renesansi.

1967. gada 5.jūnijā sākas Arābu-Izraēlas karš jeb Sešu dienu karš. Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu vidū kārtējo reizi saasinājās ap Izraēlas valsti pastāvīgi gruzdošais konflikts. 1965. gadā Izraēlas aviācija sabombardēja Sīrijas jaunceļamo dambi uz Jordānas upes - ja to pabeigtu, Izraēla zaudētu apmēram 10% no saviem ūdens resursiem. Turpmākajos gados notika vairāki bruņoti incidenti uz valsts robežām, bet 1967. gada maijā Ēģipte piedraudēja bloķēt Eilatas ostu Sarkanajā jūrā, caur kuru Izraēlai pienāca liela daļa tās naftas piegāžu. Ēģiptes līderis Nasers paziņoja, ka, ja Izraēla uzsāks karu, tad Ēģiptes, Sīrijas, Jordānijas un Libānas armijas esot gatavas izšķirošajai cīņai, savukārt Irākas, Alžīrijas, Sudānas un Kuveitas armijas gatavas sniegt nepieciešamo atbalstu. Izraēla negaidīja, kamēr tās pretinieki izvērsīs spēkus, bet deva triecienu pirmā. 1967. gada 5. jūnija rītausmā Izraēlas gaisa spēku iznīcinātāji "Mirage" uzbruka Ēģiptes militārajiem lidlaukiem. Precīzi uzlidojumi dažās stundās padarīja visai prāvos Ēģiptes gaisa spēkus kaujas nespējīgus. Sekoja iebrukums Sinaja pussalā, kur, perfekti kombinējot kājnieku, tanku un gaisa desanta darbību, apejot ēģiptiešu atbalsta punktus no flangiem un uzbrūkot komunikācijām, izraēlieši strauji iespiedās pussalas iekšienē. Jau 7. jūnijā žurnāla "LIFE" fotogrāfam pozēja smaidošs Izraēlas kareivis - vēlākais ģenerālmajors Josi Ben-hanans, plunčādamies Suecas kanāla ūdeņos. Nākamais mērķis bija Jordānija, kuras armija bija salīdzinoši labāk organizēta nekā ēģiptiešiem. Tomēr Jordānijai bija mazi gaisa spēki, pie tam ēģiptieši maldināja jordāniešus, sniedzot pilnīgi nepatiesas ziņas par savām it kā spožajām uzvarām. Pārsvars gaisā un operatīvāka rīcība nodrošināja Izraēlas uzvaru arī Jordānas upes rietumkrastā, kaut gan kaujas ap Jeruzalemi bija laikam gan smagākās šajā karā. 7. jūnijā Izraēlas desantnieki caur Lauvu vārtiem iegāja Jeruzalemes Vecajā pilsētā un ar interesi aplūkoja tādas gadu desmitiem neredzētas savas tautas svētvietas kā Raudu mūris un Tempļa kalns. Visbeidzot 9. jūnijā Izraēlas aviācija vērsa savu spēku pret sīriešu lieliskajām aizsardzības pozīcijām Golanas augstienē un salauza viņu pretestību. Dienu vēlāk augstiene bija izraēliešu rokās, un tagad nevis sīrieši varēja blietēt ar artilēriju pa Izraēlas ziemeļu pilsētām, bet gan izraēlieši binoklī varēja apskatīt Sīrijas galvaspilsētu Damasku. Militārais konflikts noslēdzās ar spožu Izraēlas uzvaru 1967. gada 10. jūnijā, un ieguva Sešu dienu kara nosaukumu. Tomēr nebūtu pareizi domāt, ka Sešu dienu karš Izraēlai bija tikai tāda adrenalīna uzpumpēšana. Kara iesākumā Telavivas parkos tika rakti tūkstošiem kapu, paredzot milzīgus civiliedzīvotāju upurus. Visā sabiedrībā valdīja dziļas bažas par to, ka, visām arābu nācijām mobilizējoties, Izraēla varētu nenoturēties. Intervijā dienvidāfrikāņu žurnālistam Vinstonam Čērčilam Izraēlas premjerministrs Dāvids Ben-Gurions tajās dienās sacīja: "Valsts izturēs - neko citu mēs vienkārši nevaram atļauties. Bet man ir bail par mūsu jauno paaudzi. No kara jau allaž nepārnāk savas paaudzes labākie."

2002. gada 4. jūnijā Rīgas dzelzceļa stacijas būvlaukumā notika svinīgs pasākums par godu jaunā stacijas pulksteņa pamatu ielikšanai. Jauno Stacijas laukuma pulksteni atklāj vēl pēc gada. Rīgas Centrālo staciju, kas ir lielākā pasažieru dzelzceļa stacija Rīgā un visā Latvijā, sāka būvēt1858. gadā – pēc tam, kad apstiprināja pirmo dzelzceļa projektu Rīga – Dinaburga jeb Daugavpils. Stacija savu darbību sāka 1861.gadā, kad atklāja ceļu uz Dinaburgu un tālāk uz Sanktpēterburgu un Varšavu. Pirmā stacija bija neliela divus stāvus augsta ēka, pie kuras fasādes atradās dzelzceļa līnijas un šo ēku projektēja pirmais Rīgas pilsētas arhitekts Johans Felsko. Ar laiku, paplašinot dzelzceļa tīklu un palielinot vilcienu plūsmu, stacijas ēka kļuva par šauru un to pārbūvēja pievienojot divus trīsstsāvīgus spārnus. Divdesmitā gadsimta divdesmito gadu sākumā stacija laukums bija kļuvis par iecienītāko ļaužu pulcēšanās vietu pilsētā. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, 30. gadu beigās, izstrādāja projektu jaunai dzelzceļa stacijai, kuru padomju okupācijas un sekojošā kara dēļ diemžēl realizēt nepaguva. Un tad jau padomju gados, 1954. gadā, atsākās stacijas pārbūves jautājuma risināšana. Cits pēc cita izstrādāti vairāki projekti. Laika posmā no 1959. līdz 1965. gadam cēla jauno Rīgas staciju, kurā pavisam droši bija skaidrs, ka ir nepieciešams pulkstenis. Tā autori bija arhitekti no Ļeņingradas un atklāšanu pulkstenis piedzīvoja 1965. gadā. Tolaik stacijas pulkstenis vienlaikus kalpoja arī kā ūdenstornis, nodrošinot spiedienu stacijas ūdensapgādes sistēmai. Septiņdesmito gadu beigās pulksteni modernizēja un ciparnīcu nomainīja pret elektronisko tablo, kas sastāvēja no 1600 lampiņām. Tāds tas tur stāvēja, līdz divtūkstošo gadu sākumam, kad pulkstenis līdz ar stacijas ēkas pārmaiņām piedzīvoja jaunu sākumu. 2002. gada 4. jūnijā Rīgas dzelzceļa stacijas būvlaukumā notika svinīgs pasākums par godu jaunā stacijas pulksteņa pamatu ielikšanai. Pulksteni atjaunoja divdesmitā gadsimta sešdesmito gadu arhitektūrai raksturīgajā konstruktīvajā stilā un to novietoja, tur, kur tam bija paredzēts sākotnēji būt. Nācās labot savulaik pieļautās neprecizitātes, pulksteni pārvietojot. Pirms pārbūves stacijas pulkstenim bija cita atrašanās vieta, tas bija par 30 metriem dziļāk stacijas laukumā. 1965. gadā būvētā pulksteņa rekonstrukcijas laikā torņa atrašanās vieta tika mainīta tāpēc, lai pulkstenis būtu redzams no Raiņa bulvāra. Arhitekti arī 1961. gada rasējumā sākotnēji bija iecerējuši pulksteni būvēt tur, kur tas tagad atrodas, proti, tur, lai to var redzēt teju visa Raiņa bulvāra garumā, bet kas nogāja griezi, kurš kļūdījās un kāpēc neuzbūvēja uzreiz tieši tur, par to vēsture klusē. Interesanti, ka rekonstrukcijas laikā projekta autori pulksteņa torņa pamatos iebetonēja savus pulksteņus. Stacijas torņa augstums ir 43 metri, kopā ar burtiem Rīga – 46 metri, tā diametrs ir 4,2 metri. Stacijas pulksteņa apgaismojuma spuldzītes nomaina reizi divos gados, kad ciparnīcā atjauno 658 spuldzītes. Pašreizējais pulkstenis ir izgatavots vienā no pasaules vadošajām pulksteņu izgatavotājām – vācu kompānijā “Perrot”, pareiza laika signālu tas saņem no Vācijas pilsētas Frankfurtes. Tiesa, neraugoties uz augsto precizitāti, kāds no četriem pulksteņiem mēdz kļūdīties, rādot nepareizu laiku un tam par iemeslu var būt stipras vēja brāzmas vai apledojums un tad mehānisms nespēj pagriezt rādītāju un sanāk, ka vienas torņa puses pulkstenis var rādīt vienu laiku, bet otras puses pavisam citu. Un vēl – tāpat kā Vecrīgas torņi, arī Stacijas laukuma pulkstenis kopā ar stacijas ēkām ir iekļauts UNESCO arhitektūras pieminekļu sarakstā.

Krievijas radikālie sociāldemokrāti – boļševiki, 1917. gada oktobrī bruņotā apvērsumā sagrābuši varu, tās noturēšanai jau drīz izveidoja savu represīvo struktūru: 1917. gada 20. decembrī tika nodibināta Ārkārtas komisija cīņai pret kontrrevolūciju un sabotāžu. Tā dzima viena no baisākajām 20. gadsimta varas pretinieku iznīcināšanas mašīnām – bēdīgi slavenā Čeka. 1917. gada 7. novembrī (pēc jaunā stila) varu Krievijā sagrāba sociāldemokrātu radikālais spārns – boļševiki. Ļoti daudzi uzskatīja to par pagaidu problēmu, pareģodami šim režīmam drīzu galu. Arī pašiem boļševiku līderiem bija vairāk nekā skaidrs, ka noturēt varu milzīgajā impērijā būs daudz grūtāk, nekā to sagrābt. Šai cīņā viņiem bija nepieciešami radikāli līdzekļi, un boļševiki bija gatavi tādus lietot. Par šādu līdzekli kļuva Viskrievijas ārkārtas komisija cīņai ar kontrrevolūciju un sabotāžu, kura ar jaunā režīma rīkojumu tika izveidota jau 1917. gada 20. decembrī. Sākotnēji jaunajā  organizācijā darbojās apmēram 40 līdzstrādnieku, taču jau pēc dažiem mēnešiem šis skaits bija trīskāršojies. Tautā viņus visai drīz sāka godāt par čekistiem: no krievu vārdu „čerezvičainaja komissija” – ārkārtas komisija – saīsinājuma „ČK”. Zīmīgi, ka arī daudz vēlāk, kad padomju drošības struktūras vairākkārt mainīja savu nosaukumu, to darbiniekus neoficiālā apritē joprojām turpināja saukt par čekistiem. Iesākumā čekistu rīcībā bija visai ierobežots represīvo līdzekļu arsenāls. Jaunā revolucionārā vara bija atcēlusi nāvessodu, vecā tiesu un cietumu sistēma sabruka, tāpēc pret režīma ienaidniekiem varēja vērst samērā maigas represijas: pārtikas kartīšu atņemšanu, publicēšanu tā dēvētajos tautas ienaidnieku sarakstos, īpašuma konfiskāciju. Tomēr jau visai drīz, saasinoties cīņai par varu Krievijā, ārkārtas komisijai tika piešķirtas daudz nopietnākas pilnvaras. Faktiski jau kopš 1918. gada februāra čekistiem bija tiesības kontrrevolucionārās darbībās pieķertos nošaut uz vietas, bet līdz ar tā paša gada septembri šādas tiesības viņiem tika dotas attiecībā uz jebkuru personu, kas tā vai citādi būtu saistīta ar boļševiku pretinieku organizācijām, dumpjiem vai sazvērestībām. Tas jau bija sarkanais terors vārda pilnā nozīmē, un to atzina arī paši boļševiku līderi. Jau nepilnu gadu pēc organizācijas radīšanas, 1918. gada oktobrī, Krievijas kompartijas centrālkomitejas apspriedē vairāki augsta ranga boļševiki paziņoja, ka Ārkārtas komisija kļuvusi par visvarenu organizāciju, kas stāda sevi augstāk ne vien par oficiālajām varas struktūrām – padomēm, bet arī par pašu Komunistisko partiju. Grupa boļševiku, starp kuriem bija Nikolajs Buharins, prasīja pārtraukt patvaļības organizācijā, kura esot „pilna ar noziedzniekiem, sadistiem un izvirtušiem skrandu proletariāta elementiem”. Tomēr šādi viedokļi sadūrās ar niknu pretreakciju no tobrīd visietekmīgāko revolucionārās Krievijas līderu – Ļeņina, Trocka un Staļina puses. Ļeņins paziņoja, ka šie kritizētāji esot aprobežoti inteliģenti, kuri nespēj paraudzīties uz sarkanā terora problemātiku plašākā perspektīvā. Patiesībā gan tieši šie „aprobežotie inteliģenti” jau tobrīd saskatīja briesmas, kuras sevī slēpa ar ārkārtas pilnvarām apveltītā represīvā struktūra. Radīta vienas partijas varas nodrošināšanai, organizācija jau visai drīz kļuva par ieroci vēl šaurākas grupas rokās un, starp citu, šai varas cīņā nežēloja arī savus kādreizējos radītājus. Zīmīgs ir kāds 1921. gada fotoattēls, kurā redzami tā brīža čekas vadītāji: poļu aristokrātu pēcteči Fēlikss Dzeržinskis un Vjačeslavs Menžinskis, ebreji Jozefs Unšlihts un Ābrams Beļenkijs, kā arī Aizputes saimniekdēls Jēkabs Peters. Dzeržinskim un Menžinskim palaimējās nomirt dabīgā nāvē, taču pārējie trīs – Unšlihts, Beļenkijs un Peters – gāja bojā 30. gadu beigās tā dēvētajās Staļina tīrīšanās, kuras īstenoja Ārkārtas komisijas funkciju mantinieks – Iekšlietu tautas komisariāts jeb NKVD.