Dizaina gada balvas ir sadalītas! Vispirms atlases, pēc tam fināla žūrija vērtēja dizaina darbu pieteikumus piecās kategorijās. Kopumā bija iesniegti 120 darbi, finālam izvirzīti 20. Žūrija ne tikai izvirzīja galveno uzvarētāju katrā kategorijā, bet tajās piešķīra īpašās balvas vienam vai pat diviem finālistiem vides, komunikācijas, produktu, pakalpojumu un digitālos risinājumos. Galveno balvu – Grand prix un Kultūras ministrijas prēmiju 2000 eiro apmērā – saņēma Sarmītes Poļakovas un Māras Bērziņas darbs "Pre–Loved" biotekstils, kas kā labākais atzīts arī produktu dizaina kategorijā. Komunikācijas dizains "Rīgas Drosmes un prieka vasara 2023". Darba autori — Valters Kalsers un biedrība "Mākslas birojs" Vides dizains Ekspozīcija "Kosmiskais dejotājs". Darba autore — Dace Sūna. Pakalpojumu dizains LMA Dizaina vasaras skola "Dizaina aktīvisms: intervences eko–sociāliem izaicinājumiem". Darba autors — Rūta Jumīte un Ieva Laube. Digitālo risinājumu dizains Ziedojumu platformas Ukrainas atbalstam "Stopify" risinājums. Darba autori pēc brīvprātīgas iniciatīvas — Māris Upenieks, Mārcis Miķelsons-Germs, Miks Miķelsons. Žūrijas speciālās balvas Produktu dizains Elektroskūteris "Bee Electric". Darba autors un pasūtītājs — Aldis Kalniņš. Komunikācijas dizains Grāmata "Kad karš kļūst personisks". Darba autors — Gatis Šulcs. Darba pasūtītājs — Juris Alberts Ulmanis. Kampaņa "Riga Pride 2023 — Atplauksti". Darba autors — Artūrs Meļņiks un Māra Čaure. Darba pasūtītājs — LGBT un viņu draugu apvienība "Mozaīka". Vides dizains Dailes teātra priekšlaukums. Darba autori — "MADE arhitekti" sadarbībā ar Evelīnu Ozolu un Edgaru Zvirgzdiņu. Darba pasūtītājs — "Valsts nekustamie īpašumi" un Rīgas domes Īpašuma departaments. Pakalpojumu dizains Viesuļvētras simulatora atrakcija "Beat The Storm". Idejas autors — Ingus Augstkalns, projekta vadītājs — Rihards Dziedātājs, projektētājs — SIA "WeMPS", galvenais mākslinieks — Kristians Rukuts, arhitekte — Līva Kalniņa. Darba pasūtītājs — "Universe Science Park" (Dānija).

Kopš 2007. gada Latvijas Mākslas akadēmija (LMA) rīko Dizaina diplomandu dienas, kas nu pārtapušas Dizaina dienās un ieguvušas jaunu elpu: pasākumu programmu 21. maijā ievadīs iesildošais pasākums sarunu formātā, kam sekos LMA Modes skate, ikgadējā Dizainu dienu izstāde un noslēgsies ar visu specialitāšu Diplomandu izstādi. Norisināsies arī vairākas vieslektoru lekcijas, meistardarbnīcas, prezentācijas un iepriekšējā gada LMA Modes skates filmas “Kliedziens” pirmizrāde. Dizaina nodaļas vadītājs Matīss Zvaigzne un Modes dizaina katedras vadītāja Agnese Narņicka stāsta, ka akcents šogad ir likts uz dizaina tapšanas procesu, skatītājiem parasti neredzamo “aisberga” daļu, toskait arī kļūdām un neveiksmēm, kas pavada dizaineru darbā. Mode savukārt koncentrējusies uz ilglaicību un pārizmantošanu, tiks piešķirta arī īpaša ilgtspējas balva.

Dizaina pamatuzdevums ir risināt problēmas un piešķirt formu risinājumiem. Taču formas piešķiršana var būt ārkārtīgi daudzveidīga — no dizaina taustāmiem priekšmetiem vai vidēm līdz dizainam pakalpojumiem un procesam. Šoreiz raidījumā runājam par dizainu inovāciju procesam. Raidījumā viesojas dizaina domāšanas treneris Kārlis Jonass, kurš par dizainu iedrošina domāt ne tikai kā pieeju vai metodi, bet arī domāšanas veidu, attieksmi un principu kopumu, kurā kā svarīgākos aspektus viņš izceļ empātiju, iekļaujošu radīšanas vidi un drosmi eksperimentēt. Kārlis dalās ar savu pieredzi, pielietojot dizaina principus un pieeju gan darbā ar dažādām organizācijām, gan jauniešiem un pasniedzējiem, gan pašam dizainējot savu dzīvi.

Raidījumā viesojas mākslas zinātniece un Valsts heraldikas komisijas priekšsēdētāja vietniece un ilggadējā komisijas dalībniece Ramona Umblija. Sarunas fokusā šoreiz ir sena un tradīcijām bagāta nozare — heraldika. Ramonas skaidrojumā tā vienlaikus ir māksla un vēstures zinātne, kas tiek praktizēta ar nolūku saglabāt tradīcijas. Stingrām nosacījumu sistēmām un likumībām caurvīta, tā palīdz simbolus un tajos ietverto jēgu nodot no paaudzes paaudzēm. Savā stāsta Ramona Umblija atklāj gan ģerboņu veidošanas nosacījumus un ieskicē to nozīmi un rašanās iemeslus, gan dalās ar pārdomām par heraldikas jomas attīstību Latvijā un iespējām nākotnē.

Rīgas pilsētā kopš 17. aprīļa sākusies jaunu pēc moduļu principiem veidotu tirdzniecības vietu uzstādīšana. Projekta autors ir jaunais un talantīgais, Rīgas Tehniskajā universitātē un Vīnē izglītotais arhitekts Toms Kampars ar darba pieredzi dažādos Eiropas birojos. Latvijas skatītāji viņu ir iepazinuši kā vairāku Mākslas centra “Zuzeum” ekspozīciju autoru un Latvijas ekspozīcijas Venēcijas arhitektūras biennālē līdzautoru. Taču arhitekta kontā ir arī tik eksotiski projekti kā Guabuligas tirgus Ganā. Mūsu sarunā autors komentē to, kā pats jūtas – vairāk “dabas bērns” vai urbānists, un ko nozīmē universālu tipveida projektu – šajā gadījumā tirdzniecības vietu – radīšana. Vai nelielus pilsētas infraststruktūras objektus, kurus senāk dēvēja par “mazajām arhitektūras formām” (tirdzniecības stendi, kioski, sabiedriskā transporta pieturvietas u. c.), vajadzētu veidot kā vienotu sistēmu ar norādi uz Rīgas identitāti?

Šogad aprīļa sākumā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notika grāmatu mākslas konkursa "Zelta ābele 2023" apbalvošanas ceremonija. Konkursa mērķis ir svinēt labu grāmatu dizainu aizvadītajā gadā un novērtēt ieguldīto darbu tādu grāmatu tapšanā, ko varam saukt par mākslas darbiem. Šodien centīsimies noskaidrot ko vairāk par tāda veida grāmatām un, iespējams, tuvoties arī dažiem filozofiskiem jautājumiem, kas saistīti ar grāmatu veidošanu. Lai šos jautājumus šķetinātu, uz sarunu aicināts šī gada konkursa “Zelta ābele” gada grāmatu mākslinieka titula saņēmējs, grāmatu dizainers Aleksejs Muraško.

Materiālu un izstrādājumu dzīves cikla izveide ir galvenais dizaineres Sarmītes Poļakovas darbā, radot nebijušus materiālus. Viņa Frankfurtē vada materiālu dizaina un izpētes studiju Studio Sarmite. Ieguvusi izglītību gan Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļā, gan Einhovenas Dizaina akadēmijā, Sarmīte strādā ar kokrūpniecības pārpalikumiem, lielākoties priežu mizām, pārvēršot tos materiālā, kas tiek izmantots interjerā, mēbelēs un modē. Sadarbojusies ar zīmoliem Vitra, Adidas, Levi’s, Hirsch. Jaunāko veikumu Pre-Loved, kas veidots kopā ar dizaineri Māru Bērziņu, viņa pieteikusi šā gada Dizaina gada balvai. Visu sarunu klausieties raidierakstu platformās, atrodot LR3 raidījuma "Kāpēc dizains?" ierakstus. 

Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā ir skatāma jauna izstāde "Pēcnāves dzīve. Piemiņas prakses un muzejs". Ar šī izstādes starpniecību Medicīnas muzejs analizē pats sevi un ir ceļā uz sevis pārdefinēšanu un mainīšanos, kā arī uzdot sarežģītus jautājumus par atmiņas un piemiņas praksēm Latvijas muzejos kopumā. Par izstādes tapšanu, tās dizainu un vēstījumu stāsta izstādes radošās komandas pārstāvji: dizainers Rihards Funts un arhitekts Kārlis Melzobs.

Sociāli atbildīgas ekonomikas veidošana ir viens no 2015. gadā Apvienoto Nāciju Organizācijā izvirzītajiem mērķiem, kas kopskaitā ir septiņpadsmit un kas plašākā sabiedrībā pazīstami kā “ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķi līdz 2030. gadam”. Pēdējos gados aizvien lielāks skaits uzņēmumu domā ne tik vien par peļņu, bet arī par to, kā dot kādu sociālu labumu sabiedrībā. Raidījumā cenšamies uzzināt vairāk par šāda veida uzņēmumiem. Lai uz šiem jautājumiem kopīgi meklētu atbildes, uz sarunuviesojas platformas un sociālā uzņēmuma “Visas iespējas” dibinātājs un vadītājs Gustavs Mārtiņš Upmanis. „Bizness kopumā ir ļoti labs mehānisms, kā veidot kaut ko foršu, bet tai nav jābūt tikai peļņas gūšanai,” viņš saka. "Uzņēmējdarbība ir tāds spektrs, kur vienā galā ir peļņas organizācijas, kurām galvenais ir maksimizēt savu peļņu, stakeholder, shareholder peļņu, īpašumu turētāju peļņu. Otrā galā arī vēl nav sociālie uzņēmumi, bet biedrības, kuru mērķis nav nodarboties ar saimniecisko darbību, bet strādāt kādam mērķim, pārsvarā caur labdarību. Un attiecīgi sociālie uzņēmumi ir vieta pa vidu, kur tiek pielietoti biznesa mehānismi – nauda, peļņa, ir klienti, kas maksā, nevis ir tikai ziedojumi, lai risinātu kādas sabiedrības problēmas, lai mēģinātu padarīt kādai cilvēku grupai dzīvi labāku. Tāpēc arī es esmu sociālais uzņēmējs, jo mana sajūta ir, ka bizness kopumā ir ļoti labs mehānisms, kā veidot kaut ko foršu, bet tam nav jābūt tikai, lai nopelnītu. Tam jābūt lielā mērā arī tāpēc, lai atrisinātu īstu cilvēku īstas problēmas un bieži vien arī mazāk aizsargātiem cilvēkiem, palīdzētu viņiem caur šo biznesa vajadzību." Bet vai vienkāršāk nebūtu darboties ierastākā uzņēmējdarbībā? "Svarīgi ir apzināties, ka tev ir jāspēlē ar tām kārtīm, kas tev ir rokās. Izveidot pelnošu biznesu varbūt ir vieglāk – vieglāk piesaistīt investīcijas, kas sociālajā uzņēmējdarbībā ir krietni lielāks izaicinājums,” stāsta Gustavs Mārtiņš Upmanis. „Mēs, sociālie uzņēmumi, mēģinām vairāk komunicēt – runājam par to, ka mēs nesam labumu, varbūt varam dabūt atlaides. Bet kas mūs atšķir: ja biznesam ir viena mēraukla – peļņa, tad sociālajam uzņēmumam galvenais mērķis ir ietekme. Tas nozīmē, ka peļņa tev ir vajadzīga, jo citādi tavs bizness nomirs. Arī parastā uzņēmējdarbībā pirmajos divos, piecos gados viss iet mīnusos, tev ir jāspēj saražot gana daudz naudas, lai izdzīvotu, un paralēli ir jādomā par to, kāda ir tava īstā ietekme. Bieži tev ir sajūta – es daru tik lielisku darbu, es šiem cilvēkiem iedodu naudu, bet izrādās, ka tu faktiski viņus demotivē strādāt. Tā ka ietekmi ir grūtāk mērīt un saprast. Kad tu darbojies, tas vienmēr ir jāpatur prātā. Vēl var piebilst, lai nemālētu to bildi tik melnu – sociālajiem uzņēmējiem ir labs atbalsts, jo citi saprot, ka tu gribi palīdzēt.   

“No šīs dienas atsakāmies piedalīties neapmaksātos radošajos konkursos. Šī rezolūcija kalpo kā forums solidaritātei un atspēriena punkts atteikumam: Padarīsim 2024. gadu par gadu, kad mēs saņemam samaksu par visu mūsu darbu”. Tā aicina ASV dizaina aģentūra “Porto Rocha”, kas rezolūciju izplatīja janvāra vidū. Kad top raidījuma ieraksts, rezolūciju parakstījuši 5978 dizainers no visas pasaules. No Latvijas to atbalsta apmēram 20 dizaineru vai kompāniju pārstāvji. Kāda ir Latvijas dizaineru nostāja, ko dizaina kompānijām nozīmē neapmaksātais darbs un kā to var mainīt, uzzinām Ilzes Dobeles sarunā ar dizaina biroja H2E vadītāju Dagniju Andersoni un “Articul” līdzdibinātāju un vadītāju Aldi Circeni.

Venēcijas biennāles 18. starptautiskā arhitektūras izstāde ir finišējusi, taču Latvijas paviljona ekspozīcija šobrīd ir apskatāma “Galerijā “Centrs””. Latvija Venēcijas biennāles arhitektūras izstādē piedalījās desmito reizi, un tas ir iemesls izdarīt secinājums gan par pēdējo ekspozīciju, gan par Latvijas prezentāciju 20 gadu laikā. Ekspozīcijas autori, arhitekti Ints Meņģelis un Ernests Cerbulis atbild uz jautājumiem par Latvijas panākumiem bezkaislīgi matemātiskā izteiksmē, par to, kādi paņēmieni darbojas skatītāju ieinteresēšanai globālā forumā, kāda ir motivācija, lai vispār piedalītos konkursā par Latvijas ekspozīciju, un kā veicināt pasākuma izaugsmi.

Raidījumā viesojas dokumentālās izstādes un digitālās platformas “Lietisko pierādījumu muzejs” līdzautore Laura Stašāne un literatūras žurnāla “Punctum” redaktore Laura Brokāne. Abas raidījuma viešņas ir arī grāmatas “Neviens tev neticēs” sastādītājas un redaktores. “Lietisko pierādījumu muzejs” un “Neviens tev neticēs” ir savstarpēji papildinošas iniciatīvas, kas jau vairāku gadu garumā aicina uz sarunu par sieviešu pieredzi vardarbīgās attiecībās ģimenē un mājās. “Ar maigumu un izpratni,” tā autores atsaucas, stāstot par to, kā šī saruna tiek veidota, dodot balsi un radot vidi, kurā sievietes jūtas drošas runāt par pārdzīvoto. Šie dokumentālie stāsti palīdz apzināt vardarbības dažādās formas un normalizē svarīgo, bet diemžēl joprojām stigmatizēto sarunu par vardarbību pret sievieti Latvijā.

Pirms pavisam neilga laika šī gada sākumā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tika atklāta izstāde “Teksts mūs neinteresē”. Tā izceļ grāmatas dizaina, cilvēka un tehnoloģijas mijiedarbību. Tad nu ielūkojamies izstādes dizaina tapšanas procesā un uzzinām vairāk par grāmatām, to vēsturi un dažādiem kultūras kontekstiem. Lai uz šiem jautājumiem kopīgi meklētu atbildes, pie mums viesojas izstādes projekta vadītāja un kuratore Ineta Vaivode un dizainere Madara Lesīte-Volmane. Kā jau atklāj izstādes nosaukums, tās veidotājus šoreiz mazāk interesējis, kurš rakstījis grāmatu tekstus un par ko tie ir. Šoreiz svarīgāk bijis aplūkot to, kā teksts grāmatās ir salikts, kādi elementi veido grāmatu un kas nepieciešams, lai ievērotu šo teksta salikumu harmoniju. Stāsta Ineta Vaivode: "Mēs arī skatāmies uz tiem grāmatas elementiem, kuri ir izdzīvojuši līdz mūsdienām, jo bieži vien mūsdienu dizaineri noteiktus elementus vai paņēmienus darbā ar grāmatām uztver kā kaut ko ļoti, ļoti inovatīvu, bet, ja mēs ieskatāmies pagātnē, tad ir ļoti interesanti vērot, ka noteikti paņēmieni, tradīcijas jau sakņojas tajā, kā grāmatas tika veidotas 15., 16. gadsimtā. Vēl viena lieta – izstādē mēs apspēlējam ideju par lorem ipsum, bezsakarīgo tekstu, ko bieži vien izmanto dizaineri mirklī, kad vēl nav skaidrs, kāds ir grāmatas saturs, bet ar maketu nepieciešams sākt darbu. Lorem ipsum arī vēsturiski ir izveidojies kļūdas dēļ, ir pazudusi pirmā zilbe no Cicerona darba, un sākotnēji tam bija nozīme dolorem ipsum (pašu sāpe), bet pirmā zilbe ir pazudusi, mums veidojas bezsaturiskais lorem ipsum, bet arī tas ir ļoti interesanti, kā kļūdas ietekmē turpmāko dizainera darbu un to, kas nonāk līdz mūsdienām. Bet katram apmeklētājam ir iespēja uzdot šo jautājumu pašam sev, vai teksts viņu interesē. Un, manuprāt, apskatot izstādi, abas atbildes ir iespējamas, jo noteikti būs daļa apmeklētāju, kas lielāku uzmanību pievērsīs grāmatas formai, bet būs arī daļa, kuru noteikti interesēs eksponātu apraksti un to saturs, autori, kuri arī ir apskatāmi izstādē, un mēs komentējam saturu." Bet kas izstādē par grāmatu vēsturi un to dizainu bijis sarežģītākais pašiem izstādes veidotājiem? "Veidojot grāmatu izstādes, viens no lielākajiem izaicinājumiem ir tas, ka mēs, eksponējot senas grāmatas, paslēpjot tās aiz stikla, atņemam galveno grāmatas funkciju, lai tā tiktu šķirstīta, lai to varētu pieredzēt, turēt rokās. Bet šādu grāmatas sajūtu mēs izveidojām uz gaismas galda, kurā jebkurš cilvēks var iejusties tipogrāfa lomā – salikt vinjeti, salikt visu grāmatas titullapu, kas ir eksponēta turpat blakus. Tu aizej, ar tādiem stikla gabaliņiem saliec vinjeti un maksimāli iejūties tā laika tēlā," atklāj Madara Lesīte-Volmane.

Ilgi staipītajai koncertzāles iecerei šogad ir jubileja – starptautiska ekspertu grupa zāles novietni izvēlējās 20 gadus atpakaļ. Kāpēc šajā procesā nav konsekvences un pēctecības? Kādai būtu jābūt valstiskai domāšanai, attīstot šāda mēroga projektus? Vai novietnei, pie milzīga līdzekļu patēriņa nebūtu jāceļ sev līdzi kāda novārtā atstāta pilsētas vieta? Kāds būs pārbūvētas “hibrīdēkas” semantiskais vēstījums nākamajām paaudzēm? Koncertzāles projekts kārtējo reizi ir starta pozīcijā, un uz minētajiem jautājumiem atbild koncertzāles metu konkursa uzvarētāji, arhitekti Austris Mailītis un Jānis Sauka.

Ir atklāta izstāde "Skārien-jūtīgs". Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja izstādes grafiskā zīme ir pirksta nospieduma līnijas, kas simbolizē mākslinieku un rotas nēsātāja pieskārienu rotai, kas ir ļoti personisks. Vienlaikus – izstāde mums ļauj būt tā lieciniekiem. Kā veidojusies izstādes iecere? Par izstādi, Rotu mākslas biedrību saruna ar Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāju Inesi Baranovsku, rotu mākslinieci un vienu no izstādes kuratorēm Gintu Grūbi un rotu mākslinieku Māri Šustiņu.

Šo gadu Rīgas lidosta sāka ar ziņām, ka jau drīz sāksies jaunā pasažieru termināļa būvniecība, kā arī darbs pie lidostas pilsētas RIX Airport City. Plānus un ieceres papildina jau klajā laists, jauns Rīgas lidostas zīmols un vizuālo identitāte. Par zīmola un tā vizuālās identitātes tapšanu stāsta grafikas dizainers un dizaina studijas Asketic līdzdibinātājs Miķelis Baštiks un Rīgas lidostas zīmola vadītāja Linda Kalniņa.

Šoreiz aplūkojam keramikas smalko pievilcību, kas sakņojas tālā senatnē – tradicionālajā amatniecībā. Mūsdienās, apvienojot no paaudzes paaudzē nodotās zināšanas ar mūsdienīgām, dažbrīd eksperimentālām mākslas praksēm, tiek radīti laikmetīgi lietišķās mākslas objekti, kurus varam pakļaut gan dizaina pētniecībai, gan arī filozofiskai refleksijai. Jo galu galā produkti pilda ne tik vien savu utilitāro funkciju, bet ar savu formu, materialitāti, lietojamību un citiem raksturojošiem lielumiem vēsta dažādas estētikas idejas. Tajās ielūkojamies un atbildes uz jautājumiem meklējam kopā ar keramikas darbnīcas "Laima Ceramics" dibinātāju, keramiķi Laimu Grigoni.

Pilsētu skati un ainavas mākslas vēsturē bijušas atainotas jau senās gravīrās, arī kā dokumentāla liecība vai mākslinieki dažādi izpauduši savu redzējumu par pilsētu arhitektūru. Par to domājot, gribētos pieminēt gan filigrānos Johana Kristofa Broces akvareļus, Ludolfu Libertu, kurš gleznoja gan zemnieku mājas, gan Versaļu, Parīzes bulvārus nakts gaismās, Venēciju. Vai jau krietni vēlāk Jāņa Brektes akvareļos esam atpazinuši to mazo Vecrīgas ieliņu, kur esam gājuši paši. Bet amerikāņu māksliniece Džordžija O'Kīfa, kas dēvēta par ASV modernisma māti, pati dzīvojot 30 stāvā gleznoja arī galvu reibinošos debesskrāpjus. Cik nozīmīgs ir pilsētvides, arhitektūras atspoguļojums mākslā un kā vizuālās mākslas virzienu dažādībā tas allaž saglabā mākslas vērotāju interesi? Saruna ar Veltu Holcmani, Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un dizaina institūta projekta vadītāja un gleznotāju, Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru, bijušo rektoru, Alekseju Naumovu, kura gleznas skatāmas izstādē "Uzgleznotā arhitektūra".

Rīgas Porcelāna muzejs ir stāsts par izglābtu Latvijas dizaina vēstures daļu. 90. gadu lielo uzņēmumu privatizācijas gaitā rūpniecības vēsture – arhīvi, iekšējie muzeji un materiāli – aizgāja nebūtībā kopā ar ražotnēm. Rīgas Porcelāna rūpnīcas muzeju izglāba entuziasti un saprātīgs privatizācijas komisijas darbinieks; Rīgas pilsēta muzeju ņēma savā paspārnē. Muzeja darbinieki nesēž uz lauriem, bet lepni nes porcelāna vēstures karogu tālāk ar izstādēm un nozīmīgiem pētījumiem. Nule klajā nākušas divas grāmatas – "Aija Mūrniece" un "Rīgas porcelāns. 20. gs. otrā puse. Servīzes A–Z", no kurām pēdējā rekorda tempā jau ir izpirkta. Muzeja vadītāja Iliana Veinberga dalās pārdomās par Rīgas porcelāna kolekcionēšanas trakumu un attieksmes maiņu pret padomju periodā tapušajām vērtībām.

Šoreiz pievēršamies kādai mūsdienīgai dizaina nozarei. Tā saistīta ar datorspēļu un dažādu citu digitālo spēļu dizainu. Šī nozare ir visai jauna, un, kā jau tas nereti gadās ar jaunām idejām, sabiedrībā viedokļi par tām mēdz krietni atšķirties. Kāds atbalsta, kāds noraida, bet kādam var rasties apjukums un sākotnēja neizpratne par to, kas tad īsti ir digitālo spēļu dizains un ko labu ar to var sasniegt. Lai skaidrotu datorspēļu nozares stiprās puses, iespējas un potenciālu, raidījumā viesojas Ekonomikas un kultūras augstskolas studiju programmas "Datorspēļu dizains" direktore Ksenija Miļča.

Lielākajai daļai no mums, iespējams, izpratne netiek līdzi tam, cik strauji mākslīgais intelekts ienāk mūsu dzīvē. Cik tālu sniedzas cilvēka prāta spējas aizvien jaunos izgudrojumos un izpratne ne tikai par katra šāda izgudrojuma noderīgumu, bet arī kaitējumu? Kā mākslīgā intelekta risinājumi šobrīd palīdz IT un bioloģijā, un cik liela nozīme to izstrādē ir dizainam? Par to raidījumā "Kāpēc dizains" sarunājamies ar bioloģi, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra zinātnieci Evu Emīliju Česli un "Accenture" Informāciju studiju tehnisko vadītāju Marku Petrovu.

Šoreiz runājam par kādu maz zināmu dizaina jomu, ar ko profesionālā līmenī Latvijā nodarbojas vien daži cilvēki. Šī tēma ir veloparku dizains. Lai pastāstītu par to ko vairāk, studijā viesojas velobraucējs, ekstrēmā sporta cienītājs, velotūrisma piekritējs un veloparku dizainers Gusts Ošmucnieks.

Oktobrī noslēdzās konkursi Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) jauno ekspozīciju dizaina izstrādei. Visos trijos konkursos četrām ekspozīcijām nopietnā jomas "smagsvaru" konkurencē uzvarēja arhitekta Didža Jaunzema vadītais birojs "DJA". Intervijā Ilzei Martinsonei Didzis dalās pieredzē par to, ko nozīmē veidot ekspozīciju prominentā un aktīvā vēsturiskā telpā, ar to nekonkurējot, kādas mūsdienīgā ekspozīcijā ir dabiskā un mākslīgā apgaismojuma attiecības, cik un kāda veida apmeklētājus iesaistošas iespējas ekspozīcijai ir jāpiedāvā. Autors komentē arī citus šobrīd aktuālos biroja projektus.

Valsts svētku mēnesi godinot, analizējam to, kā grafikas dizains un burtu māksla var sevī atspoguļot latviskumu. Raidījumā viesojas grafikas dizainere Alise Stefānija Miļuhina. Alise šogad absolvēja Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļu un ar pasniedzējas Maijas Rozenfeldes atbalstu savā diplomdarbā pievērsās Latvijas tipografikas vēstures izpētei. Šīs koprades rezultātā ir tapusi skaista grāmata "100 latviešu burti": tā kalpo gan par parocīgu uzziņas līdzekli, gan sniedz ieskatu Latvijas burtu mākslas vēsturē, gan arī ir autores personīgo piezīmju apkopojums, strādājot pie šīs izpētes.

Aplūkojam izstādi "Nēsājamā atmiņa un ķermeņa tehnikas. Ar Solomonu Levitānusu un Ļubu Monastirsku". Solomons Levitānuss (1875–1941) un Ļuba Monastirska (1906–1941) – divi ebreju izcelsmes radoši cilvēki, kurus pēc mūsdienu mērauklas droši varam dēvēt par dizaineriem. Lai pastāstītu ko vairāk par abu radošajām dzīvēm un sasniegumiem un skaidrotu, kā atmiņās balstītu kultūras mantojumu iespējams interpretēt mūsdienīgā veidā, sarunājamies ar Laikmetīgā mākslas centra Kim? direktori, arī vienu no izstādes kuratorēm Zani Onckuli.

Būvniecības process patērē milzīgus resursus un vienlaikus rada milzīgu atkritumu daudzumu, un par to uz projektētājiem gulstas liela atbildība. Pirms ķerties pie lielāka būvniecības mēroga, varbūt ar gudrām plānošanas idejām ir iespējams jau esošos objektus pārplānot. Svarīgi ir lietotus materiālus – sākot no mēbelēm, apdares materiāliem līdz nesošajām konstukcijām – nevis pārstrādāt, bet otrreiz izmantot. Eiropas līderi šajā ziņā ir dāņi, bet arī Latvijā top projekti ar apritīgas būvniecības elementiem. Par to plašāk runājam ar SIA "NOMAD architects" arhitekti ar specializāciju aprites ekonomikā, Vidzemes augstskolas Inženierzinātņu fakultātes studiju vierziena "Arhitektūra un būvniecība" direktori Mariju Katrīnu Dambi.

Būvniecības process patērē milzīgus resursus un vienlaikus rada milzīgu atkritumu daudzumu, un par to uz projektētājiem gulstas liela atbildība. Pirms ķerties pie lielāka būvniecības mēroga, varbūt ar gudrām plānošanas idejām ir iespējams jau esošos objektus pārplānot. Svarīgi ir lietotus materiālus – sākot no mēbelēm, apdares materiāliem līdz nesošajām konstukcijām – nevis pārstrādāt, bet otrreiz izmantot. Eiropas līderi šajā ziņā ir dāņi, bet arī Latvijā top projekti ar apritīgas būvniecības elementiem. Par to plašāk runājam ar SIA "NOMAD architects" arhitekti ar specializāciju aprites ekonomikā, Vidzemes augstskolas Inženierzinātņu fakultātes studiju vierziena "Arhitektūra un būvniecība" direktori Mariju Katrīnu Dambi.

Vai publiskā vide un telpas Latvijā ir pieejamas? Kas ir universālais dizains un kā tā principi, izpildīti godprātīgi un jēgpilni, var palīdzēt mums visiem? Ko varam darīt labāk? Uz šiem un citiem jautājumiem atbildes rod raidījuma viesis, invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" vides pieejamības eksperts Jurģis Briedis.

Raidījumā viesojas dizainere Rūta Jumīte, kura iestājas par dizaina nozīmi sistemātisku, sabiedrībai svarīgu izaicinājumu risināšanā un aktīvi sadarbojas ar nevalstisko sektoru un valsts pārvades organizācijām. Sarunas fokusā ir dizaina aktīvisms un jautājums, ko dizainers var darīt, lai padarītu šo pasauli par labāku vietu dzīvei kā cilvēkam tā citām dzīvām būtnēm.

"Pasaki man, ko tu ēd, un es pateikšu, kas tu esi!" Tā savulaik rakstījis franču politiķis, tiesnesis un rakstnieks Antelms Brijā-Savarēns (1755-1826) savā darbā "Garšas fizioloģija". Var teikt, ka dizaineriem piemīt izsmalcināta garšas izjūta attiecībā pret detaļām. Šoreiz pievēršamies kādam izplatītam garšas avotam – pārtikai, tās niansēm un iespējām. Kā ierasts, aplūkojam to dizaina kontekstā. Meklējam jaunas alternatīvas pārtikas nozarē un spriežam, kā tās var palīdzēt risināt ekoloģiskas problēmas. Noskaidrojam, kas ir jaunā pārtika un kādi maz iepazīti produkti tajā ietilpst. Lai izprastu šos un citus jautājumus, studijā viesojas pārtikas pētniece un zinātniece Ilga Gedrovica.

Latvijas Arhitektūras gada balvas ir pasniegtas. Lielā balva piešķirta Dailes teātra priekšlaukumam, Gada balva - Koka biroju ēkai Lizumā. Tās abas saņem SIA "MADE arhitekti".  Gada balva piešķirta arī SIA "Muud" par interjera risinājumu Brīvības ielā 68, kas garāmgājējiem atklāj  farmaceita ikdienu, jo ikviens to var vērot piecos lielos skatlogos. Starptautiskās žūrijas īpašā atzinība – arhitektu birojam "Sudraba arhitektūra" par risinājumu Valmieras "Kurtuvei", kas ir bijusī Valmieras katlu māja, kas pārveidota par pagaidu telpām Valmieras teātrim. Šorīt studijā – SIA "MADE arhitekti" dibinātāji Miķelis Putrāms un Linda Krūmiņa, no "Muud" komandas – Dins Vecāns un Jurijs Kostirko, kā arī atlases žūrijas priekšsēdētājs Mantens Devrīnts.  

Nesen ir noslēgusies otrā sezona "Industriālā mantojuma dienām", kuras organizē Latvijas Arhitektu savienība sadarbībā ar radošo kvartālu “Provodņiks”. Apzīmējums “industriālais mantojums” ir plašs jēdziens, un, ja gandrīz katram ir skaidrs, cik pievilcīgas ir, piemēram, senas ūdensdzirnavas, vai kāda kultūrvēsturiska vērtība piemīt degradētiem padomju laika rūpnīcu korpusiem? Atdzimt jaunā kvalitātē var ne tikai atsevišķas ēkas vai objekti, bet arī veseli kvartāli vai pat pilsētas daļas. Arhitektūras portāla “A4D” redaktors Artis Zvirgzdiņš salīdzina situāciju Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.

Raidījumā viesojas arhitekte un Instagram konta the microrayons of Riga veidotāja Līga Ramata. Jau vairākus gadus Līga rūpīgi dokumentē arhitektūru Rīgas mikrorajonos un iepazīstina savus sociālo tīklu sekotājus ar padomju tipveida modernismu. Līga iestājas par nepieciešamību novērtēt šo Latvijas arhitektūras vēstures posmu, vienlaikus izvairoties no tā iekonservēšanas pagātnē. Šobrīd Rīgas mikrorajonos mitinās aptuveni divas trešdaļas galvaspilsētas iedzīvotāju, un arvien aktuālāks kļūst jautājums par to tālāko likteni. Līga dalās pārdomās gan ar šī brīža izaicinājumiem blokmāju rajonu saglabāšanā, gan iedvesmo ar pozitīviem piemēriem to attīstībai Latvijā un citviet pasaulē.

Lai veidotu teātra izrādes, nereti nepieciešams atrast kompromisus un strādāt kopdarbā gluži kā pulksteņa zobratiem. Šoreiz pievēršamies teātrim un vienam no šiem zobratiem – scenogrāfijai, bez kuras grūti iztēloties teātra notikumu, jo bieži tā satur visu kopā gluži kā saistviela. Scenogrāfi savā radošajā darbā balansē starp mākslu un dizainu, meklējot dažādus saskares punktus – par to vairāk sarunājamies ar mākslinieci, kura veidojusi izrādes daudzos un dažādos formātos – režisori un scenogrāfi Pamelu Butāni.

Izšūta sarūsējusi benzīnkanna darbā "Gaisā ir pavasaris", plastmasas vāciņu objekts "Iztrūkstošais skats ainavā" un vilnā izstrādāta "Laika cilpa", kā arī daudzi citi mākslinieku darbi no visas pasaules... Jau no 16. jūnija norisinās vērienīgā 7. Rīgas Starptautiskā tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāle ar vadmotīvu QUO VADIS?, kuras plašā ekspozīcija vairs tikai līdz 17. septembrim skatāma Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā un Mākslas muzejā "Rīgas birža".  7. Rīgas Starptautiskā tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāle ir ievērojams starptautisks kultūras notikums, kas klātienē pulcē dalībniekus ne tikai no Latvijas un citām Eiropas valstīm, bet arī Kanādas, ASV, Japānas, Brazīlijas, Kostarikas, Dienvidāfrikas, Taivānas u.c. Triennālē piedalās 79 mākslinieki no 30 valstīm, kuri izraudzīti starptautiskas žūrijas atlases procesā no 237 pieteikumiem. Atsaucoties triennāles vadmotīvam QUO VADIS? (Kurp ejam?), autori savos darbos risina sarunas gan par mākslas un nozares evolūciju mūsdienās, gan globālām ģeopolitiskām un sociālām problēmām, pievēršoties refleksijai par sevi konkrētajā laikā un telpā. Mākslinieki akcentējuši šodienas aktualitātes – nežēlīgo karu Ukrainā, pandēmiju un tās sekas, klimata pārmaiņas pasaulē – un citus sabiedrībai jūtīgus un sāpīgus jautājumus. Abās ekspozīcijās, kas iekārtotas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja (DMDM) un Mākslas muzeja RĪGAS BIRŽA (MMRB) Lielajās zālēs, darbi strukturēti tematiskās sadaļās. Par triennāli runājam arī raidījuma "Kāpēc dizains?" jaunās sezonas pirmajā raidījumā. Studijā - Mākslas muzeja "Rīgas birža" Ārzemju mākslas departamenta vadītājas vietniece un izstādes kuratore VITA BIRZAKA, kā arī māksliniece, Latvijas Mākslas akadēmija Tekstila katedras vadītāja, profesore IEVA KRŪMIŅA. (Nebūs lieki piebilst, ka Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā apskatāmās izstādes kuratore ir Velta Raudzepa.)

Latvijas radošo industriju komunikācijas platforma fold.lv šogad svin savu desmito dzimšanas dienu. Kā raksta FOLD redakcija: "Jau veselu desmitgadi FOLD vēsta par radošo industriju aktualitātēm Latvijā un izceļ labāko dizainā, arhitektūrā, modē, reklāmā un citās nozarēs." Mēs sveicam kolēģus svētkos un priecājamies atskatīties gan uz aizvadito desmitgadi Latvijas dizainā gan, to, kādu refleksiju par industriju mums ir piedāvājusi FOLD platforma. Studijā FOLD direktore Evelīna Ozola.

Germans Ermičs vēl ne tik sen bija viens no mums, bet nu atgriezies citā kapacitātē – kā starptautiska dizaina “superstārs” un savas studijas īpašnieks Amsterdamā. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā pēdējo nedēļu skatāma viņa krāsainā un rosinošā izstāde “Plūstoši”. Taču raidījumam Germans stāsta par ceļu – izglītību un pieredzi –, kas veduši pretī panākumiem. Nīderlandi kā studiju un darba bāzi izvēlējies pateicoties tam, ka slavenajam holandiešu dizainam ir īpaša identitāte, kas izceļas ar vēstījumu – iespēju dizainā paust sajūtas, emocijas, pat humoru. Germans komentē attiecības ar praktiskajiem materiāliem, kuriem viņa darba procesā ir īpaša nozīme. Dizainera kontā ir pārsteidzoši liela mēroga arhitektoniski darbi, kā tie top? Jautājums, vai kāds paliekošs projekts tiks īstenots Latvijā, paliek atklāts. Pēc izstādes un ar to saistītās publicitātes – varbūt.

57 pieteikumi iesniegti balvai par Latvijā veikto pagājušajā gadā ainavu arhitektūrā. Tos vērtēs nacionālā un starptautiskā žūrija, bet arī mums katram ir iespēja izteikt savas domas par to kā dažādās vietās ir veidota ainava, līdz 9.jūnijā uzzināsim labākos pagājušajā gada risinājumus. Par to raidījumā "Kāpēc dizains?" sarunājamies ar Latvijas Ainavu arhitektu asociācijas priekšsēdētāju, Rīgas pilsētas galveno ainavu arhitekti Indru Purs.

Pēdējos gados aizvien lielāku popularitāti ir guvusi pieeja, kas balstās uz kopradi un komandas darbā balstītu problēmu risināšanu. Lai veicinātu šādu praksi, tiek mērķtiecīgi radīti, dizainēti un organizēti specifiski notikumi, kurus sarunvalodā mēdz saukt par hakatoniem. Lai pastāstītu vairāk par to, kā notiek šie pasākumi un kā tie tiek organizēti, raidījumā viesojas arhitekts un uzņēmējs Matijs Babris, kurš laika gaitā pabijis un piedalījies daudzos hakatonos un guvis pieredzi no dažādu lomu skatu punkta – kā dalībnieks, kā organizators, kā mentors un arī bijis pat radīto risinājumu izvērtēšanas žūrijā.

Šī gada 2. jūnijā tiks pasniegtas Latvijas Dizaina gada balvas, taču raidījums tad jau būs devies vasaras pārtraukumā. No dažādu jomu nominantiem izvēlējāmies runāt par instalāciju "Pilsētas kabata" – vienu no iniciatīvām, kas ir radītas, lai atdzīvinātu kādu novārtā pamestu pilsētas vietu. Pop-up jeb pārvietojamā skvēra ideja gada garumā tika īstenota nojauktas koka ēkas vietā Maskavas ielas sākumposmā jeb tā dēvētajā Lastādijas rajonā. Eksperimentālajam projektam tika izveidoti moduļveida dizaina elementi, kas ir mobili pārvietojami un kombinējami atšķirīgos veidos, pielāgojot tos katra pasākuma – šaha turnīra vai modes skates vajadzībām. Vai projekts veica misiju un vai pēc tā oficiālā noslēguma idejai ir turpinājums? Kāda būs "Maskačkas" nākotne, jo, no vienas puses tai ir ideāls attīstības potenciāls, bet vai tas nedraud ar unikālās identitātes zudumu? Par to sarunājamies ar arhitektu Kārli Jaunromānu.

Šī gada 2. jūnijā tiks pasniegtas Latvijas Dizaina gada balvas, taču raidījums tad jau būs devies vasaras pārtraukumā. No dažādu jomu nominantiem izvēlējāmies runāt par instalāciju "Pilsētas kabata" – vienu no iniciatīvām, kas ir radītas, lai atdzīvinātu kādu novārtā pamestu pilsētas vietu. Pop-up jeb pārvietojamā skvēra ideja gada garumā tika īstenota nojauktas koka ēkas vietā Maskavas ielas sākumposmā jeb tā dēvētajā Lastādijas rajonā. Eksperimentālajam projektam tika izveidoti moduļveida dizaina elementi, kas ir mobili pārvietojami un kombinējami atšķirīgos veidos, pielāgojot tos katra pasākuma – šaha turnīra vai modes skates vajadzībām. Vai projekts veica misiju un vai pēc tā oficiālā noslēguma idejai ir turpinājums? Kāda būs "Maskačkas" nākotne, jo, no vienas puses tai ir ideāls attīstības potenciāls, bet vai tas nedraud ar unikālās identitātes zudumu? Par to sarunājamies ar arhitektu Kārli Jaunromānu.

Katru gadu topošajiem dizaineriem ir iespēja būt Eiropas nozīmīgākajā dizaina meses jeb izstādē Salone Del Mobile un ar savu ideju pārstāvēt sevi, savu skolu vai universitāti īpaši studentiem veidotajā meses daļā Salone Satellite. Kāda ir Latvijas mākslas akadēmijas studentu atbilde šī gada izvirzītajam jautājumam – "Dizain, kurp Tu dodies?" Un pašu studentu papildjautājuma – "Kas ir Tavā galvā?" Kādas idejas un prasmes jaunieši parādīs, akadēmijai piedaloties jau piekto reizi? Par to raidījumā "Kāpēc dizains?" saruna ar studentiem un pasniedzējiem.

Raidījuma fokusā - grafikas dizains un plakātu māksla kā instruments politiska vēstījuma aktualizēšanai un popularizēšanai plašākā sabiedrībā.  Studijā viesojas Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures un teorijas 4. kursa studentes Monta Gintere un Inese Gātere. Monta un Inese, kā arī Zanda Kagaine un Laima Dūda ir izstādes "Propagandas efekts: plakāts padomju Latvijā kā aizmirstais fenomens" autores. Ekspozīcija analizē, kā padomju okupācijas laikā Latvijā ir mainījusies un attīstījusies politiskā plakāta veidošanas pieeja, kā arī aicina domāt un diskutēt par propagandas lomu cilvēka dzīvē.

Mēbeles un cilvēki – šo mēbeļu radītāji, lietotāji un pat tādi cilvēki, kuri šā vai tā paši mēdz pārtapt par mēbelēm – ir šī raidījuma fokusā. Šoreiz mēbeļu tematiku aplūkojam no cita skatu punkta nekā bieži ikdienā pierasts to darīt. No vienas puses esam raduši mēbeli vērtēt pēc formas un funkcijas, dāžādām utilitārām īpašībām. Taču savā mēbeles dzīves laikā tās iemanto arī citas īpašības, un daudzas no tām pirmajā acu uzmetienā nav viegli saskatāmas. Laika gaitā tās iemieso dažādus slēptus, nereti par mums – mēbeļu lietotājiem – pat nodevīgus vēstījumus. Lai palūkotos uz mēbelēm no cita skatu punktā, šajā raidījumā ņemam talkā filozofijas palīdzību. Par sarunas mugurkaulu izvēlēta grāmata, kas tiecas šķetināt dažādu filozofisku domu pavedienus par un ap mēbelēm. Šīs grāmatas ievadā ir kāds zīmīgs citāts: "Tiklīdz ir parādījušās mēbeles, uz skatuves beidzot var triumfāli uznākt mēbeļu filozofs." Tāpēc šajā raidījumā par mēbeļu slēpto dabu un mēbelīgumu stāsta filozofs un rakstnieks, aplūkotās grāmatas "Mēbeļu filozofija" autors Ainārs Kamoliņš.

Pēckara – konkrēti padomju – perioda arhitektūras mantojums ir visneaizsargātākais. Tā ir salīdzinoši nesena vēsture, kas tiek asociēta ar tā laika politisko režīmu un padomju celtniecības kvalitāti. Nule notiekošais karš negāciju tikai pastiprina. Taču izcilus darbus padomju apstākļos ne tikai gleznotāji vai dzejnieki, bet arī Latvijas arhitekti. Edgars Šēnbergs piederēja pie tiem, kuriem interese par modernisma formām nozīmēja iekšēju pretošanos Staļina laika pompozajai stilistikai. Vēlāk, kad laikmetīga arhitektūra jau bija oficiāli legalizēta, Šēnbergs radīja tādus Latvijas arhitektūras vēsturē nozīmīgus darbus kā restorānu “Pilskalns” (kopā ar Ainu Šēnbergu, 1962) Bauskā un restorānu Skrīveros jeb slaveno “Klidziņu” (1967), kas iemantoja kulta vietas statusu. Šēnberga darbus izceļ interese par ainavu, dabu un reljefu, kam tika pakārtotas arhitektūras formas. Edgars Šēnbergs atzīmējams ne tikai kā modernisma, bet arī tā dēvētā reģionālisma pionieris – atrakciju pils “Daile” Jūrmalā (1976, iznīcināta) bija objekts, kas radīja sekotāju straumi. Šodien tikpat kā neviens meistara radītais objekts nav saglabājies bez būtiskiem pārveidojumiem, kas liek daudz nopietnāk pievērsties šī perioda atlikušo arhitektūras vērtību apzināšanai. Raidījumu vada Latvijas Arhitektūras muzeja vadītāja Ilze Martinsone, raidījuma viešņa - Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta pētniece Karīna Horsta.

Turpinot Starptautiskās sieviešu dienas tēmu, raidījumā "Kāpēc dizains?" diskutējam par dzimumu un dizainu. Par to, cik lielā mērā pasaule ir vai arī nav dizainēta sievietei, runājam ar iniciatīvas "Sievietei paveicās" aizsācēju Maiju Krastiņu. Iniciatīva "Sievietei paveicās" ir vērojumu kopums par sievietes lomas atspoguļojumu sabiedrībā — politikā, publiskās diskusijās, reklāmā un citviet.

Laikmetīgā keramika šobrīd ir uzmanības un arī panākumu smailē, bet ar jauniešu iespējām apgūt izglītību keramikā, kā tas bijis kādreiz, esam gājuši pa pakāpieniem uz leju. Kāpēc tā noticis? Kā izglītības programmas maiņa ietekmētu iespējas no daudzu mazo veidotāju vidus sagaidīt jaunu talantu un cik daudz mums to jau ir ? Par to raidījumā "Kāpēc dizains?" saruna ar mākslinieku un Latvijas Māksls akadēmijas pasniedzēju Aināru Rimicānu un Daugavpils Marka Rotko Mākslas centra un Latvijas Laikmetīgās keramikas centra kuratoru Aivaru Baranovski.

Muzeji jau izsenis bijuši nozīmīga mūsu kultūras mantojuma daļa. No paaudzes paaudzē tie kalpo kā zināšanu krātuves. Lai gan muzeji nereti tiek uztverti kā savdabīgas laika kapsulas, tomēr arī tie mainās laikam līdzi, pielāgojoties dažādām mūsdienu sabiedrības vajadzībām. Aizvien biežāk varam novērot, ka muzeji pilda daudz vairāk lomu, nekā tikai informācijas un artefaktu krātuvju funkciju. Mūsdienās tie ir kļuvuši par dinamiskām, saistošām un interaktīvām telpām, kas paredzētas, lai rosinātu apmeklētāju iztēli un piesaistītu uzmanību jaunos un aizraujošos veidos. Par to, kā top mūsdienīgs muzeja saturs un kā šo saturu ar pieredzes dizaina palīdzību iespējams darīt apmeklētājiem pievilcīgāku, stāsta Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja projekta "Dizaina studija bērniem" veidotājas – muzeja izglītības programmas kuratore Kristīne Šica un dizainere Lāsma Kondrāte.  

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atvērtā izstāde "Mūra nojaukšana" veltīta pārmaiņu procesiem mākslā, kas ievadīja politisko atmodu. Taču tamlīdzīgi procesi notika visās kultūras jomās, arī arhitektūrā. Pirmos pārmaiņu vēstnešus varēja manīt jau 20. gs. 70. gadu vidū, kad parādījās projekti, kas pretendēja uz oriģinalitāti un tiecās apliecināt vietēju piederību. 80. gadu vidū postmodernisms, kas saplūda ar tā dēvēto reģionālismu, Latvijas arhitektūrā jau bija kļuvis noteicošs. Par procesa kulmināciju var uzskatīt grupas "Māja" dibināšanu 1989. gadā. Šis ir vienīgais gadījums Latvijas arhitektūras vēsturē, kad kāda arhitektu grupa apvienojusies konceptuālu ideju vārdā un tās publiski postulējusi gan izstādēs un hepeningos, gan nākusi klajā ar savu uzskatu manifestu. Ideju pamatā bija latviskā mājokļa arhetipa meklējumi kosmiska mēroga koordinātu sistēmā. Cik aktuāli tas bija toreiz un kā tas ir tagad? Par to sarunājamies ar arhitektu Ivaru Šļivku.

Kas ir atbildīga mode – mazāk pirkt vai pirkt droši, jo daļa no precēm esot ražotas atbildīgi pret vidi, cilvēkiem un daļa no sastāvdaļām ir pārstrādāti materiāli? Kā regulēt apģērbu ražošanas kompāniju darbu un vai atbildīgāka pieeja tiem rada zaudējumus vai pat ieguvumus? Par to raidījumā "Kāpēc dizains?" saruna ar biedrības "Zaļā brīvība" ilgstspējīga tekstila eksperti Daci Akuli un Modes palātas vadītāju, Latvijas Dizaina centra vadītāju Ditu Danosu.

Kā izvēlētā vizuālā valoda var mainīt mūsu līdzšinējo izpratni vai domas par jau iepazītām tēmām? Ar šādu skatu raidījumā šoreiz runāsim par izrādi Dailes teātrī "Kur pazuda valsts?" un ekspozīciju "Pretrunas?" Tajās ar dažādiem līdzekļiem tiek meklētas atbildes par neviennozīmīgi vērtēto Latvijas valsts prezidentu Kārli Ulmani. Saruna ar lugas autoru, uzveduma dramaturgu Matīsu Gricmani un Ingunu Eleri, H2E vadošo dizaineri, kura kopā ar savu komandu, vēsturniekiem un Kārļa Ulmaņa piemiņas muzeja "Pikšas" darbiniekiem veidoja ekspozīciju "Pretrunas?"

Pilsēta un tās publiskā telpa ir vieta, kurā satiekas dažādu grupu cilvēki ar atšķirīgām interesēm un vajadzībām. Pilsētplānotāji – arhitekti un dizaineri, projektējot vidi ap mums, cenšas šīs intereses ņemt vērā. Taču bieži tās ir pārlieku konkurējošas vai pat pilnīgi diametrāli pretējas. Tajā brīdī ir nepieciešami mediatori – pilsētas iedzīvotāji un aktīvisti, kas skaidri pauž savu viedokli. Kā atrast vidusceļu starp dažādām pilsētnieku vēlmēm un aktīvi iesaistīties mūsdienīgas pilsētvides veidošanā? Par to pārdomās dalās biedrības "Pilsēta cilvēkiem" pārstāvji Armands Būmanis un Kārlis Krēķis.    

Pēc ilgstoša un komplicēta kandidātu atlases procesa rīdzinieki beidzot ir sagaidījuši jauno pilsētas arhitektu – Pēteri Ratas. Pēteris ilgus gadus ir bijis ārpus Latvijas, krājot profesionālo pieredzi milzīgajās pilsētās Ņujorkā un Šanhajā. Atgriežoties Rīgā, arhitekts uzskata, ka svarīgākais nav pilsētas mērogs, bet inteliģence un izpratne, ko mēs šai vietai vēlamies dot – nav jābūt lielākiem par pārējiem, lai pierādītu sevi. Pilsētas aug lēni, to nosaka tautsaimniecība, un mums šajā procesā jābūt saprātīgiem, bet arī ambicioziem. Rīgai ir lieliska iespēja būt veselīgam, radošam, ekonomiski aktīvam Baltijas reģiona centram. Tam ir jārada atbilstošs infrastruktūras nodrošinājums ar atbilstošu pilsēttelpas kvalitāti. Bez tam pilsētas nākotnes vīzijai nav jānāk no augšas, tai jānāk no apakšas un jāatspoguļo sabiedrības vajadzības, un te labs sabiedrotais var būt apkaimju biedrības. Ilze Martinsone: Arhitekta dienesta vadītāja izvēles process bija garš, komplicēts un no profesionāļu puses tiek arī kritizēts par necaurspīdīgumu un vēl par visu ko. Bet tas ir konkursa rīkotāju, ne tavs jautājums. Mēs esam ļoti priecīgi, ka tu mums beidzot esi, un, kā saprotu, man ir tas gods un laime būt pirmajai, kas "izrāvusi" tevi uz interviju, jo šobrīd esi burtiski uz izķeršanu... Pirms sāku tev uzdot jautājumus par jauno darbu, gribu tev pajautāt: tu esi ļoti, ļoti ilgi bijis ārpus Latvijas: kāda ir tava līdzšinējā profesionālā pieredze un ko tu tik ilgi tālās zemēs esi darījis? Pēteris Ratas: Pieredze bijusi ļoti daudzveidīga un krāsaina. Tas varbūt ir labākais un svarīgākais pienesums, ko es varētu dot Rīgai. Zinu, ka būs arī jautājumi par to, vai šī pieredze tiešām ir pielietojama arī šeit. Piemēram, man ir Ķīnas periods Šanhajā un Ņujorkas pieredze. Domāju, ka noteikti! Jā, Rīga nav ne Šanhaja, ne Ņujorka, bet katrai vietai ir sava identitāte, savs mērogs, savas vērtības. Svarīgākais ir mūsu sapratne - ko mēs darām, kā mēs darām, mūsu inteliģence un kapacitāte. Man ir pārliecība, ka to es varētu dot. Tai pat laikā, kamēr biju projām, domas un sirds piesaiste vienmēr bijusi pie Rīgas, jo esmu uzaudzis kā rīdzinieks, izsenis dzīvojis Elizabetes ielā, un atceros savu skolas laiku, kad lasīju Broces grāmatu ar zīmējumiem, vakaros staigāju pa Vecrīgu un meklēju viņa minētās ēkas. Tā ka sasaiste ar Rīgu ir ļoti cieša. Kā tu Rīgā jūties pēc milzīgajiem Ņujorkas un Šanhajas mērogiem? Kāda tev izskatās Latvijas situācija izskatās no lielo mērogu perspektīvas? Viss ir relatīvi. Mums nevajag uz sevi skatīties [no augšas] uz leju. Kā jau tikko teicu, katrai vietai ir savs mērogs un sava unikalitāte. Nav jābūt lielākam par pārējiem, lai pierādītu sevi. Rīgā ir savas vērtības, Latvijā ir savas vērtības, mums tās pašiem jāapzinās, jāizkopj un jāciena. Ja skatāmies uz sevi pozitīvi, jā, mēs daudz ko varam, mums nav jākaunas par sevi ne drusku! Saruna pilnā apjomā lasāma sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.

Bezpilota lidaparāts bez apkalpes uz tā borta vai drons mūsdienās - šajā laikā bieži parādās ziņu virsrakstos – kā dāvinājums ukraiņiem cīņā par savu zemi, cits veids kā uzvarēt, apsteigt pretinieku. Tāpat tos varam uzlūkot kā palīgu daudzām aktivitātēm, kurās cilvēka klātbūtne ir neiespējama vai arī drons noteiktu uzdevumu paveic ātrāk un arī, iespējams, lētāk. Un šajos virsrakstos parādās arī Latvijas vārds. Saruna ar divu Latvijas dronu ražotāju uzņēmumu pārstāvjiem - "Atlas Dynamics" galveno dizaineru Artūru Neitālu. "Atlas Dynamics" uzņēmuma droni Ukrainā nonāca pēc ziedojumu kampaņas Turcijas Bairaktar vietā. Un Nauris Broks vadošais mehānikas inženieris uzņēmumā " Edge Autonomy". Uzņēmums paziņojis par darījumu ar ASV Aizsardzības departamentu, kas paredz ASV bruņoto spēku vajadzībām saražot neatklātu skaitu kompānijas “Penguin” sērijas bezpilota lidaparātu.

Janvāra vidū savas durvis interesentiem vērs Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja veidota izstāde "Snīkeri: eko x ego". Šī būs pirmā izstāde, kas norisināsies atjaunotajās Medicīnas muzeja izstāžu telpās un, atsaucoties uz izstāžu autoru sacīto, būs "eksperiments ārpus ierastā spēles laukuma". Raidījumā piedalās un par sporta apavu izstādi stāsta izstādes kuratore Elīna Sproģe un arhitektu biroja Sampling Architects pārstāvis un izstādes dizainers Manten Devriendt.

Mākslīgais intelekts ir kļuvis par ierastu praksi daudzās jomās no vēl gana futūristiskās pašbraucošo automobiļu nozares līdz rekomendācijām sociālajos tīklos vai rezultātiem Google meklētājā. Taču, lai arī ar mākslīgo intelektu saskaramies arvien biežāk, viedokļi un sajūtas par to atšķiras. Raidījumā viesojas dizainers un audio vizuālais mākslinieks Reino Apse. Viņš dalās pārdomās par to, kāda ir mākslīgā intelekta ietekme uz dizainera darba ikdienu, kāda ir dizianeru loma ētiska un lietotājiem draudzīga mākslīgā intelekta risinājumu radīšanā, kā arī kā mākslīgā intelekta iespējota jeb apdraudēta mainīsies dizaina jomas nākotne. *** Šeit redzamie attēli ir radīti, izmantojot Dall-E mākslīgā intelekta lietojumu. Dall-E ir programma, kas spēj radīt jaunus attēlus, izmantojot tikai vienu vai vairākas atslēgas vārdus vai izteiksmes, kuras tai tiek dotas kā ievadi. Tā tiek uzskatīta par vienu no spēcīgākajām mākslīgā intelekta sistēmām pasaulē.

Dizains un pētniecība. Kā pētniecība var mainīt izvēlēto risinājumu? Kādas prasības tas izvirza dizaineram un cik nozīmīgi tas ir arī šajā laikmetā, kad, vienai krīzei nomainot citu, cilvēks saskaras ar savā paaudzē vēl nepieredzēto? Par to raidījumā "Kāpēc dizains?" sarunājamies ar Starptautiskās dizaina kopienas SEGD Rīgas nodaļas koordinatori, mākslas zinātņu doktori Aiju Freimani. SEGD Rīgas nodaļas rīkotajā pasākumā "Dizains un pētniecība" septiņi starptautiskie dizaina nozares eksperti - akadēmiskās vides pārstāvji un praktizējoši dizaineri no Latvijas, ASV, Indijas, Ķīnas, Īrijas un Zviedrijas, stāstīja par sociāli nozīmīgiem dizaina pētījumiem un projektiem – par bēgļu bērnu problemātiku, vardarbību jauniešu vidū un pret sievietēm, mācīšanās grūtībām un to, kā savu devumu nepieciešamajā atbalstā atrod dizainers.  

Šogad paiet 40 gadi, kopš Latvijā – vēl padomju laikā – tika iedibināta jauna specialitāte – arhitektoniski mākslinieciskā izpēte. Ilmārs Dirveiks ir viens no vadošajiem pētniekiem, kas šobrīd darbojas šajā jomā. Arhitektoniski mākslinieciskā izpēte savā ziņā līdzinās detektīva darbam, kārtu pa kārtai kā fiziski, tā teorētiski atsedzot laika slāņus kādas ēkas vēsturē un palīdzot apzināt tās vērtības, reizēm izdarot arī negaidītus atklājumus. Būvpētnieks ir tas, kurš šajā procesā summē dažādu palīgdisciplīnu un citu speciālistu – inženieru, vēsturnieku, arhoeolgu, mākslas zinātnieku, mikologu u.t.j.pr. – slēdzienus. Vēsturiskā vide ir ļoti jūtīga, un atjaunošanas gaitā pat ar sīkām kļūdām var iedragāt tās autentiskumu. Speciālistiem, kas ar vēsturi šiem jautājumiem strādā ikdienā, jušana izstrādājas profesionāli.

Novembra sākumā darbību uzsāka jauna iniciatīva — ziedojumu platforma "Stopify", kas ļauj "abonēt" ikmēneša ziedojumu Ukrainas armijai. Mazāk kā mēneša laikā platformas abonementu skaits ir sasniedzis jau 3650 ziedotājus no 38 valstīm. Par tiktāl savākto ziedojuma summu nupat ir nokomplektēts pirmais atbalsta sūtījums, kas jau ir ceļā uz Ukrainu. Par platformas dizaina izstrādes procesu stāsta digitālā dizaina aģentūras "Cube" dizainers un "Stopify" projekta līdzdalībnieks Mārcis Miķelsons-Germs. Viņš norāda, ka dizaineru uzdevums bija radīt pieredzi, kas cilvēkiem, kuri vēlas atbalstīt Ukrainu, ļautu to darīt ērti un viegli. Atsaucoties uz populāro mūzikas un video straumēšanas platformu dizainu, "Stopify" ziedotājiem piedāvā vairākus abonementu veidus un rūpējas par to, lai maksāšanas process ir automatizēts. Jeļena Solovjova: Kā īsti radās iecere un kas mudināja jūs tajā iesaistīties? Mārcis Miķelsons-Germs: Iecere radās manam draugam Mārim Upeniekam, kurš ir radošais direktors un visnotaļ radoša personība. Ideja radās vasaras vidū, sākumā domājot par to, kā varētu palīdzēt Ukrainai: vienreiz noziedo kaut kādu summu, otru reizi, bet cik lielu summu ziedot trešoreiz? Vienā brīdī Mārim radās ideja, ko viņš izlika savos sociālo tīklu kontos, lai redzētu, kāda ir sabiedrības reakcija. Atsaucība bija gana liela. Māris zvanīja man, sākām kopīgi domāt, kā šo visu dabūt gatavu. Protams, nebija nekādu šaubu, ka jāmēģina to visu realizēt. Kas tieši tevi un arī "Cube" mudināja iesaistīties? Kāpēc jums tas bija svarīgi? Statistika rāda, ka latvieši ir vieni no lielākajiem atbalstītājiem, rēķinot uz iedzīvotāju skaitu valstī… Kāpēc bija svarīgi? Droši vien to pašu iemeslu dēļ, kāpēc cilvēki atsaucās uz Māra ziņu – mums rūp drošība Eiropā, mūsu reģionā, mums arī ir tas pats kaimiņš, kas ukraiņiem, un ir kaut kāds limits finansiālajai līdzdalībai, ar ko paši varam piedalīties. Kas man pašam personīgi likās – ja es ar to, ko protu darīt, varu kaut kādā veidā panākt lielāku efektu, tad noteikti tas ir jādara! Kas notika tālāk, un kāds bija dizaina izveides process? Dizaina izveides process sākās brīdī, kad Māris sociālajos tīklos ielika manis minēto ierakstu. Pirmais solis bija saprast atgriezenisko saiti. Māris publicēja trīs attēlus: viens bija nosaukums, divos teikumos noformulēta ideja – abonē Ukrainas armijai, lai apstādinātu karu, un summa – 6,99. Tas bija pats sākums, kurā novalidējām konceptu – vai tas iet cauri vai nē. Kad bija skaidrs, ka šis serviss varētu aiziet, mēģinājām saprast, ko varam izdarīt ar saviem resursiem. Uzreiz novilkām sarkanās līnijas, saprotot, ko mēs noteikti negribam darīt – proti, lai tas paliek mūsu hobija projekts, nevis pilna laika ieguldīšanās darbs. Sapratām arī, ka negribam atbildēt par naudas saņemšanu un pēc tam tās tālāku nodošanu Ukrainas armijai: tam nolūkam būtu jādibina kāda organizācija, bet sapratām, ka to nevaram – mums tam nav laika un to arī nemākam. Tāpēc sākotnējā doma bija, ka mēs varētu uztaisīt tādu servisu, kur nauda pa taisno tiek ieskaitīta kādā Ukrainas bankā vai Aizsardzības ministrijā. Pagāja diezgan ilgs laiks, līdz sapratām, ka tas nebūs iespējams. Māris dabūja kontaktus Ukrainas vēstniecībai un bankai, un, kaut arī mums likās, ka tā ir baigi labā ideja, kuru visi sagaidīs ar atplestām rokām, tā īsti nenotika: viņiem ir pavisam cits dzīves ritms, un līdzīgu iniciatīvu viņiem ir ļoti daudz. (..) Pagāja kāds mēnesis vai mazliet vairāk, līdz samierinājāmies, ka būs jābūt kādam starpniekam. Protams, nonācām pie tā, ka šis starpnieks varētu būt ziedot.lv, kas Latvijā ir plaši pazīstama, arī salīdzinoši liela organizācija. Tā mūsu baža, kāpēc negribējām starpnieku: šajā risinājumā saskatījām ambīciju, kā iziet ārpus Latvijas – ka šis risinājums varētu būt simpātisks mērķauditorijai, kura lieto abonēšanas servisus, vienalga, vai tā būtu videostraumēšana vai mūzikas straumēšana, un kurai rūp situācija Eiropā un Ukrainā. Mērķauditorija ir gana plašāka. Tāpēc sākumā likās, ka ziedot.lv visu piesietu tikai Latvijai, un tas būtu mazāk simpātiski nekā tad, ja nauda ietu pa taisno. Darba procesā sapratām, ka īsti nav variantu, un mēģinām iet šo ceļu. Sazinājāmies ar ziedot.lv, kas saveda mūs kopā ar Ukrainas vēstniecību Latvijā, tālāk jau izpratām visu loģistiku, ka viņi būtu tie, kas piegādātu atskaiti par to, kur nauda aizgājusi. Un vēl viena lieta: sākotnējā mūsu ideja bija, ka savāksim naudu, bet izrādās, ka nauda [ukraiņiem] nav vajadzīga – viņiem vajag lietas. Tāpēc arī ziedot.lv attiecīgi ir tie cilvēki, kuri meklē nepieciešamās lietas – vai tas būtu kvadricikls, nakts redzamības brilles vai kas cits, kas ir diezgan nopietna loģistikas daļa – diez vai bez sadarbības partnera mēs to būtu gatavi paši darīt. Pirms mēs runājam par to, kas ir sasniegts pirmajās divdesmit dienās, gribu tev pajautāt par dizainu: kādi dizaina principi bija jūsu vadmotīvs visā izstrādes procesā? Kā jau liecina nosaukums, sākotnējā ideja bija vilkt tiešas paralēles ar populāro mūzikas straumēšanas servisu "Spotify". Tāpēc idejā, ko Māris sākotnēji nopublicēja, logo vizuāli bija līdzīgāks tieši tam, bet tad sapratām, ka tas uzprasās uz nepatikšanām, jo Zviedrijā juristi droši vien berzēs rokas. (smejas) Arī Māris aprunājās ar pazīstamu juristu, un sapratām, ka vajadzētu iet prom no tās vizuālās līdzības. (..) Otra lieta – vizuālā tīrība: melnais ar dzelteno ir diezgan neierasta divkrāsu izvēle, un dara šo dizainu no krāsu viedokļa robustu, spilgti pamanāmu, kā tādu ceļazīmi. Pie tā arī mēģinājām pieturēties, lai arī vizuālajā komunikācijā it visur spēlētos tikai ar šīm divām krāsām. Vēl viena lieta – pašā lapā, kur minēti ziedojuma mērķi, tie vizualizēti ar referenci uz filmu straumēšanas servisiem. Tas tāpēc, lai būtu interesantāk – nevis vienkārši uzskaitīt, bet lai ir līdzība ar straumēšanas servisiem. Viena no lietām, ko gan pēc testiem ievērojam – mums jāiemācās atrast balansu starp izklaidi un nopietno tēmu: tekstos šur tur nogriezām izklaides sajūtu, lai nerastos nepareizs priekšstats. Saruna pilnā apjomā drīzumā būs publicēta portālā lsm.lv.

Kā atšķiras mūsu iemīļotā mūzika ierakstā? Kā mūsu klausīšanās pieredzi veido skandas? Par to šis "Kāpēc dizains?" raidījums. Vispirms kopā ar Latvijas Radio skaņu režisoru Vari Kurmiņu, Jāni Irbi un Edgaru Zvirgzdiņu no Latvijas uzņēmuma "Aretai" testējam vienu no viņu radītajiem un veidotajiem Contra sērijas skandu modeļiem. Pēc tam studijā – saruna par ceļu līdz starptautiski augstu novērtētam darbam. Uzņēmums šogad saņēmis arī prestižo Red Dot dizaina balvu par viņu tiekšanos pretī izcilībai. "Aretai" sengrieķu valodā nozīmē – izcilības.

Jebkuram cilvēkam nonākšana slimnīcā saistās ar satraukumu un psiholoģisku diskomfortu. Bērnam, pirmo reizi šķirtam no vecākiem, tā var kļūt par emocionālu traumu. Slimnīcas arhitektoniskā tipoloģija simts gados ir attīstījusies reizē ar medicīniskiem atklājumiem par ārstēšanas metodēm. Bet kas vēl raksturo mūsdienīgu slimnīcu? Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā pašlaik tiek īstenots vērienīgs projekts, kas skar slimnīcas iekštelpas un ārtelpas attīstību un risina kā funkcionālos, tā psihoemcionālos aspekus. Projektu īsteno plaša dažādu speciālistu komanda, sākot no mediķiem, beidzot ar pilsētplānotājiem. Par savu līdzdalību un pieredzi projektā stāsta Ingūna Elere (dizaina birojs "H2E") un Ilze Rukšāne ("Ainavu projektēšanas darbnīca ALPS"), kuras uzskata, ka šis ir pirmais gadījums Latvijā, kad speciālisti ir lūkojušies uz ārstnieciskās vides sakārtošanu kā kompleksu problēmu.

Jau veselu gadu mācības norit jaunājā, starptautiskajā maģistra līmeņa studiju programmā "Pakalpojumu dizaina stratēģijas un inovācijas". Šo mācību programmu īsteno Latvijas Mākslas akadēmija kopā ar Lapzemes Universitāti Somijā sadarbībā ar vairākiem partneriem – Rīgas ekonomikas augstskolu, Igaunijas Mākslas akadēmiju, Kuldīgas novada pašvaldību un biedrību "Kuldīgas mākslinieku rezidence". Mācību laikā studenti apgūst iemaņas dažādās pakalpojumu dizaina sfērās, tādās kā lietotāju pieredzes dizains, informācijas un komunikācijas dizains, dizaina pētniecība, kā arī vairākās citās jomās. Par to, kā norit mācības šajā programmā un kā iegūtās zināšanas izdodas pielietot praksē dažādos mākslas un kultūras projektos, dalās raidījuma viešņa Līga Lindenbauma – pakalpojumu dizainere un šīs mācību programmas studente, kā arī mākslas vēsturniece un kuratore.

Arhitektu birojs "Ēter" nule kā ieguvis Latvijas arhitektūras Lielo gada balvu 2022 par sociālā centra "Pērle" projektu Cēsīs (īstenots sadarbībā ar arhitektu biroju "Rīger"). "Ēter" pārstāv ne tikai to jauno arhitektu paaudzi, kura skolojusies Eiropā un strādā dažādās pasaules valstīs, bet arī laikmetīgo arhitektūras paradigmu, kuras ietvars vairs nav turīgu pasūtītāju apkalpošana, bet eksistenciāls jautājums – kā mēs visi kopā šajā pasaulē dzīvosim? Biroja līdzīpašniece Dagnija Smilga stāsta gan par kādeiz veidoto Baltijas kopīgo paviljonu Venēcijas arhitektūras biennālē kā platformu nākotnes iespējām, gan par Londonas Dizaina muzejā īstenoto ASMR (autonomās sensorās meridiāna reakcijas caur neparastām fiziskām sarunām) projektu, netradicionālām idejām sociālajā centrā "Pērle". Arī par to, kā jūtas sieviete arhitektu – vīriešu – pasaulē.

Kā dizains un dizaina pētniecības prasmes var palīdzēt radīt labāku pakalpojumu cilvēkiem bez pajumtes? Par to runājam ar dizaineru, antropologu un iniciatīvas "Mājoklis vispirms" ekspertu Kristianu Zalānu.  Lai mazinātu bezpajumtniecības problemātiku Latvijā un veicinātu cilvēku pilnvērtīgu atgriešanos sabiedrībā, Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) uzsācis jauna pilotprojekta īstenošanu Liepājas, Valmieras un Rīgas pašvaldībās. Īstenojot šo izmēģinājumprojektu, plānots ieviest citās valstīs izmantoto "mājoklis vispirms" (Housing First) pieeju. Kristians Zalāns sniedz ieskatu tajā, kā norisinās šī pakalpojuma dizainēšana un testēšana, kā arī dalās pārdomās par to, kāpēc dizaineriem ir svarīgi ņemt dalību šādu, sabiedrībai nozīmīgu izaicinājumu risināšanā.

Vērtības, kas paceļ un ir pāri ikdienišķajam. Vispirms par svarīgo 369 bērnu acīm viņu zeltā klātos zīmējumos, tad jāšķērso skaņu aizkars. Tāda kļuvusi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ieeja Latvijas bankas simtgades "Vērtību zīmes" izstādes laikam. Bet tad nonākam pie astoņās tematiskās grupās izvietotām 80 mākslinieciski augstvērtīgākām un oriģinālākām Latvijas Bankas kolekcijas monētām. Par savu izstādes redzējumu saruna ar izstādes mākslinieciskās koncepcijas autoru, dizaineru Artūru Analtu, kura 2018. gadā tapusī "Medus monēta" ieguvusi galveno balvu pasaulē prestižākajā monētu konkursā Coin of the Year. Izstādes koncepcijas ideja ir atklāt monētas kā svarīgus Latvijas tēla un valstisko vērtību simbolus, unikālus mākslas objektus, visu mūsu kopīgas vērtības, kas izceļ nozīmīgus notikumus un personības, veido ilglaicīgu saikni starp pagātni, tagadni un nākotni. No 9. oktobra līdz 2023. gada 15. janvārim norisinās Latvijas Bankas simtgadei veltīta izstāde, kas tapusi sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. Tā aicina novērtēt naudu ne vien kā racionālās saimnieciskās pasaules neatņemamu sastāvdaļu, bet arī kā paliekošu kultūrvēsturisku simbolu, latviešu tautas vēstures un garīgo vērtību iemiesojumu. Izstāde veidota kā vizuāli piesātināts piedzīvojums – tās inovatīvie risinājumi raisīs emocijas, būs saistoši un izglītojoši visu paaudžu apmeklētājiem.

Lai arī lēni, pozitīvas pārmaiņas humānas domāšanas virzienā Latvijas publiskajā telpā notiek, un par to liecina arī starptautiskas nominācijas: urbānais projekts "Sporta pils dārzi", kura viens no partneriem bija arī darbnīca "ALPS", iekļuvis Eiropas pilsētu publiskās telpas balvas finālā. Helēna Gūtmane pieder pārmaiņu pionieriem – viņa bija viena no autoriem Krišjāņa Barona ielas pārbūvei, kas tika īstenota pirms septiņiem gadiem. Tas bija pilotprojekts, ko sabiedrība uztvēra neviennozīmīgi, tomēr pirmais solis tālākai attīstībai. Tā kā sabiedrība nav homogēna, bet to veido dažādas interešu grupas, arī viedokļi par pilsētas nākotni ir dažādi. Autobraucēji pret kājāmgājējiem – vai dialogs ir iespējams? Ģentes domes pārstāvji pēc radikālas satiksmes sistēmas reorganizācijas pilsētā pāris gadus esot pārvietojušies miesassargu pavadībā. Tomēr, ja mēs neveidosim humānu, gājējiem draudzīgu pilsētu, paliksim trešo pasaules valstu līmenī.

UNESCO 2022. gadu pasludinājusi par Starptautisko stikla gadu. Tāpēc šajā raidījumā aplūkojam stiklu kā materiālu, ko plaši izmanto gan dizainā, gan mākslā. Runājam par spēju atklāt un saskatīt stikla apslēpto šarmu, vērtējam trauslo robežu starp stikla dizainu un stikla mākslu. Tostarp pievēršamies arī nozīmīgam notikumam stikla mākslas un dizaina pasaulē. Šajā rudenī jau astoto reizi notiek starptautiskais stikla mākslas festivāls “European Glass Festival”, kas šogad norisinās Polijā. Galvenajā festivāla izstādē, ko atklās 17. oktobrī, uzmanības centrā būs skatāma tieši Baltijas reģiona laikmetīgā stikla māksla. Pastāstīt par šo projektu un dalīties pieredzē par strādāšanu ar stiklu ikdienā raidījumā Kāpēc dizains? aicinājām stikla mākslinieces, dizaineres un gaidāmā “Eiropas stikla mākslas festivāla” kuratores Martu Ģibieti un Bārbalu Gulbi.

Pilsētplānošana savā veidā nozīmē dizainu attālinātā Zoom formātā – mēs uztveram atsevišķu ēku arhitektūru, varbūt to kontekstu ar pārējo apbūvi, taču, paši to nemanot, pārvietojamies pa takām, kuras mums nosprauduši pilsētplānotāji. Latvijas Arhitektūras muzejā skatāma izstāžu cikla “Rīga, kuras nav. Kartes un plāni” septītā, noslēdzošā izstāde “No Lielrīgas līdz Pierīgai”. Izstāžu cikls tika sagatavots no muzeja oriģinālajiem karšu krājumiem un vēstīja par Rīgas attīstības idejām, tostarp nerealizētajām, aptuveni simt gadu garumā – no 20. gadsimta pirmajām desmitgadēm līdz mūsu dienām. Izstāžu cikla kurators Jānis Lejnieks dalās pārdomās par reālo pilsētplānotāju ietekmi politiskā spiediena un ekonomisko iespēju – kā padomju saimnieciskās mazspējas, tā tirgus ekonomikas apstākļos. Cik gadus uz priekšu pilsētplānotājs spēj paredzēt nākotni? Cita starpā izstāde “No Lielrīgas līdz Pierīgai” atklāj padomju gados izstrādāto “zaļās joslas” projektu, kas tā arī netika apstiprināts. Pilsētai tagad pieder lielas mežu platības Pierīgā. Vai tās tiks izmantotas sabiedrības labā?

“Pasaki man, kā tu svini svētkus un es pateikšu, kas tu esi!” reiz sacīja mākslinieks un leģendārās Bauhaus skolas pasniedzējs Oskars Šlemmers. Šogad Rīgas vasara bija īpaša. Vairāku mēnešu garumā pilsētniekus priecēja norises dažādās Rīgas vietās un visa vasara pārvērtās par vienu lielu kopā būšanas festivālu. Par svētku svinēšanu galvaspilsētā un šo svinību dizainēšanu sarunājas Rīgas domes priekšsēdētaja biroja vadītāja Evija Celma un pasākumu organizētājs, K.K. fon Stricka villa vadītājs Mārtiņš Mielavs.   

Pēc divu gadu pārtraukuma šovasar Līgatnē atkal norisināsies Starptautiskā dizaina vasaras skola MAD.  Tā ir platforma, kas nu jau piekto gadu pulcēs studentus un lektorus no dažādām Eiropas vietām, lai radošā un brīvā vidē eksperimentētu ar dizainu, amatniecību un zinātni. Raidījumā viesojas vasaras skolas dibinātājs un programmas vadītājs Rihards Funts.

"Cēsu Pluriversitātes" ārtelpas mācību klase dārzā "Jume" iekļuvusi "New Europian Bauhaus" ("Jaunais Eiropas Bauhaus") konkursa finālistu skaitā! Iniciatīvas “Cēsu Pluriversitāte” ārtelpas mācību klase dārzā "Jume" kā vienīgais projekts no Latvijas 1100 projektu konkurencē iekļuvusi 52 konkursa "New Europian Bauhaus" konkursa finālistu skaitā kategorijā "Reconnecting with nature" ("Atjaunot saikni ar dabu"). "Cēsu Pluriversitātes" vadītājs Jānis Ķīnasts – pilsētvides plānotājs un dizainers, kurš savā darbības laukā tiecas savienot zinātni, dizainu, mākslu un filozofiju ar vides ģeogrāfiju –, stāsta gan par "Cēsu Pluriversitāti" un tās īstenotajām vasaras skolām, gan par pandēmijas laikā Cēsu Ruckas muižas bijušajā dārzā radīto mācību klasi, kas pirmajā eksperimentālajā darba posmā nodarbojās ar dārza permakultūras pētījumiem un praksi, taču uzskata to par metodi, kuru var īstenot visās dzīves jomās neierobežotā laika nogrieznī.

Aprīļa nogalē galvaspilsētas parkos un atpūtas vietās tika atklāti seši jauni dzeramā ūdens brīvkrāni. Tie sniedz iespēju rīdziniekiem un pilsētas viesiem veldzēties ar svaigu ūdeni pilsētā. Par to, kāpēc pilsētai ir nepieciešami jauni dzeramā ūdens krāni, kā notika to dizaina izvēle, kā arī par to kā veidot videi un iedzīvotājiem draudzīgu pilsētu, stāsta Rīgas domes deputāte, atkritumu samazināšanas un apsaimniekošanas darba grupas vadītāja Mairita Lūse.

Interese par vēsturisko koka ēku atjaunošanu ar Rīgas Kalnciema kvartāla pilotprojektu un Ķīpsalas koka arhitektūras “rezervātu” ir aizsākusies jau gana sen un pārsviedusies uz Latvijas reģioniem, taču pasaulē tiek realizēti un pēdējā laikā arī Latvijā iecerēti sabiedriski nozīmīgi laikmetīgās koka arhitektūras projekti, piemēram pirmā koka konstrukciju biroju ēka Baltijā. Arhitekti Ervīns Krauklis, Koka dienu rīkotājs Cēsīs, un Marija Katrīna Dambe (“NOMAD Architects”), kas nesen beigusi arhitektūras studijas Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātē, dalās katrs ar savu pieredzi. Kādas ir koka ēku priekšrocības? Vai bailes no koka ēku atjaunošanas ir pamatotas? Aprites ekonomikai ir būtiska lietotu materiālu pārizmantošana, kā to ieviest dzīvē? Marija kopā ar līdzautoriem ir izstrādājusi “Vadlīnijas apritīgai būvniecībai”, kas ir pirmais solis, lai mēs saprastu, ko šis process var dot un kā to īstenot.

Pēc raķešu uzlidojumiem kā nežēlīgi asu žileti nogriezta mājas daļa un siena, pie kuras joprojām ir virtuves skapītis. Aina, kas pārtapusi vienā no ukraiņu dizainera Oleksandra Grehova zīmējumiem pēc Krievijas uzsāktā kara. Grafiskā dizainere Saša Anisimova uz sabombardētas pilsētas fona vai  humānās palīdzības piekrāmētā metro vagonā iezīmē ar baltu, vieglu līniju cilvēku stāvus, kuri it kā turpina savas ikdienas gaita, sēž it kā kafejnīcā vai turpina dzīvi savos dzīvokļos, kuru ārsienas vairs nav. Šoks, protests, neticība, nepadošanās – tik daudz dažādas izjūtas un domas ietvertas dažādos vēstījumos par karu, kuru piedzīvojam. Par dažādiem vēstījumiem attēlos, akcijās, vides objektos - saruna ar mākslinieku Krišu Salmani un grafikas dizaineru, fotogrāfu Sandiju Ruļuku. Kriša Salmaņa darbs ar Putina pārveidoto seju vispirms mūs uzlūkoja no žurnāla "Ir" vāka, bet pēc tam 6,5 x 10 metru izmēra plakātā ir novietots iepretim Krievijas vēstniecības Latvijā ieejai. Plakāts ar Putinu ir Berlīnes ielās un arī protestos pasaulē redzēts cilvēku rokās. Sandijs, strādājot ar Latvijas Mākslas Akadēmijas grafikas dizaina studentiem, uzdeva veidot plakātus par kara tematiku.   

Jau 7. maijā rīdziniekus un pilsētas viesus sagaida brīnišķīgs notikums  — pēc ilgiem atjaunošanas darbiem savas durvis vērs Āgenskalna tirgus paviljons! Raidījumā viesojas arhitekte Liene Griezīte un Kalnciema kvartāla un Āgenskalna tirgus idejas autors un vadītājs Kārlis Dambergs. Viesi atklāj to, kā ir noticis vēsturiskās ēkas atjaunošanas process, kāpēc, viņuprāt, ir svarīgi lolot senatni arhitektūrā, kā arī to, kāda būs tirgus ikdiena pēc paviljona atklāšanas.

Ko atklāj jauna pastāvīgā ekspozīcija Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, kuras nosaukums ir "Dizaina process"? Kā tajā redzamais mums atgādina par dizaina klātesamību mūsu dzīvē un apkārtējā vidē? Par to raidījumā "Kāpēc dizains?" runājam ar Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāju Inesi Baranovsku, H2E vadošo dizaineri Ingūnu Eleri un "Vividly" vadītāju Gunitu Kuļikovsku-Ķiesneri.

Pēc ilgāka pārtraukuma Rīgai atkal ir galvenais ainavu arhitekts. Jau pāris mēnešus šo amatu Rīgas pilsētas arhitekta dienestā pilda Indra Purs, kurai tagad ir jāuzņemas atbildība turpināt lielo grandu – Georga Kūfalta, Andreja Zeidaka un citu Rīgas dārznieku, kuri radīja Rīgas “zaļās pilsētas” slavu – iesākto. Mūsdienās pilsētas ainavu arhitekta darbs ir mainījies, jo laikam līdzi mainījusies pilsētas struktūra. Pazemes telpu, kas vajadzīga augu saknēm, aizņem inženiertehniskās komunikācijas, un stādījumu eksistence saistīta ar rūpīgu plānošanu kopā ar citiem pilsētas attīstības speciālistiem. Vai lieliem kokiem pilsētā vispār ir nākotne? Savulaik “zaļās pilsētas“ slavu palīdzēja radīt arī mecenāti, kas dāvināja pilsētai parkus – Vērmanes dārzs jau pārsimts gadus godina Annas Vērmanes piemiņu. Kā iedzīvotāju intereses pēc humānas un zaļas vides šodien var pretstāvēt kapitālisma centieniem gūt peļņu no katra zemes kvadrātmetra? Nesenā pagātnē cīņu par Marsa parku mēs zaudējām. Vai Rīgā būs ne tikai pieticīgi skvēriņi, bet arī kāds jauns, vērienīgs parks, kuru atstāt mantojumā pēctečiem? Par to jādomā ne tikai pilsētas galvenajai ainavu arhitektei, bet arī mums – visiem kopā. Saruna teksta formātā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv!

Gundega Laiviņa ilgus gadus bija Latvijas Jaunā teātra institūta direktore un starptautiskā teātra festivāla "Homo Novus" rīkotāja, taču šobrīd Prata institūtā Ņujorkā viņa studē urbāno vietradi. Pilsētas izziņa ir apzināts turpinājums Gundegas līdzšinējam darbam. Veidojot festivālu, ļoti daudz tika domāts par to, kā "Homo Novus" ienest pilsētā — strādāt ar pilsētvidi, pilsētniekiem un runāt par tēmām, kas ir saistītas ar urbāno telpu. "Desmit gadus darbojoties ar pilsētu kā ar foršu partneri, man gribējās vairāk saprast par šo sistēmu un to, kā tā darbojas," stāsta Gundega. Sarunā viņa dalās ar pārdomām par to, kā notiek vietrades process urbānajā vidē, ko nozīmē mūsu katra tiesības uz pilsētu, kā arī to, kāda loma pilsētvides veidošanā ir kopienu iniciatīvām.

Pēc varas maiņas Rīgā pilsētas dienestos ir notikušas strukturālas pārmaiņas. Bijušais Rīgas pilsētas arhitekta birojs ir kļuvis par Rīgas pilsētas arhitekta dienestu, ieguvis papildus funkcijas un jaunus amatus. Jau pāris mēnešus mums ir Rīgas pilsētas galvenā dizainere – Evelīna Ozola. Varam lepoties, jo šāds amats ir jaunums ne tikai Latvijā, bet ne tik sen kā parādījies pasaules pilsētu pārvaldē. Kādas ir pilsētas dizainera kompetences un pilnvaras? Kā pilsētā salāgot dažādu sabiedrības grupu pretējās intereses? Evelīna Ozola stāsta gan par to, gan atzīst, ka identitāte veidojama ne tikai pilsētai kopumā, bet arī katrai apkaimei, sava – klusajam centram, sava – Āgenskalnam.

Tehnoloģijas un to dizains mūs ir iespējojis izplatīt informāciju tik ātri un tik efektīvi kā vel nekad iepriekš. Taču jo sarežģītākas kļūst mūsu lietotās ierīces, rīki un algoritmi, jo biežāk saskaramies ar to, ka gan mūsu spēja kontrolēt informācijas plūsmu, gan nošķirt patiesību no maldiem kļūst ierobežota. Raidījumā viesojas uzņēmējs un Latvijas Debašu asociācijas “QUO Tu domā” līdzradītājs Mārtiņš Vaivars. Viņš dalās pārdomās par to, kādas dizaina kļūdas esam pieļāvuši, veidojot sociālo mediju platformas, kā arī to, kā nākotnē varam tās risināt.

Šobrīd ik dienu mūsu skatieni sastopas ar visdažādākiem ziņu virsrakstiem, saukļiem plakātos, kuri ir satraucoši, bet ir arī vārdi, kuri uzmundrina, vieno un stiprina. Ikgadējā laika ritējumā valsts svētkos un svinamās dienās mūs uzrunā arī īpaši veidoti apsveikumi pilsētvidē. Par to kādi tie bijuši Rīgā un kādi tie būs turpmāk, saruna ar Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta direktora padomnieci kultūras jautājumos Renāti Lagzdiņu un mākslas zinātnieci Elitu Ansoni, kura ir viena no kuratorēm šobrīd skatāmajai izstādei "Es_text" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, proti, par teksta mākslu.

3D printēšana vairs nav jaunums. Tostarp zinātniskās pētniecības un eksperimentu līmenī Rīgas Tehniskās universitātes papārnē Latvijā šobrīd tiek attīstīta 3D betona printēšana, kas nākotnē būs vitāli svarīga gan arhitektūrai, gan būvniecībai. Betons joprojām ir viens no galvenajiem celtniecības materiāliem jau kopš laika, kad iespējas ar tā palīdzību īstenot komplicētus arhitektūras projektus atklāja senie romieši. Jauns pavērsiens notika pēckara laikā, kad parādījās t.s. "šokbetons" jeb triecienbetons, kas modernisma ēku fasādes ļāva veidot vairs ne plakanas, bet plastiski uzirdinātas. Šodien esam jaunu pārmaiņu priekšā. IT un robotizācijas laikmets rada bažas, ka vide nākotnē varētu tikt unificēta, un nepieciešamība pēc arhitekta un dizainera unikālā darba samazināsies. 3D betona drukāšanas zinātniskās laboratorijas vadītājs Māris Šinka apgāž mītu par unifikācijas briesmām: jaunā betona printēšanas tehnoloģija – gluži otrādi – ļaus ātri izgatavot gan sarežģītas būvdetaļas, gan dekoratīvus elementus. Tādā veidā palielināsies gan celtniecības temps, gan daudzveidīgākas kļūs arhitektūras telpiskās iespējas. Pērnajā rudenī aizsākās atklāts 3D betona printēšanas konkurss arhitektūras, dizaina un mākslas studentiem, kā arī visiem speciālistiem, kam šī joma interesē. Konkursa noslēgums plānots šī gada martā – aprīlī ar uzvarētāju apbalvošanu un lielapjoma drukāto betona detaļu montāžu: print-concrete.com.

Šoreiz raidījuma fokusā ir dizains atkritumiem, kā arī tas, cik nereti vāji ir dizaina risinājumi, ar kuriem ikdienā saskaramies. Raidījumā viesojas Zero Waste Latvija pārstāve un atkritumu entuziaste Maija Krastiņa. Gudri dizainēti risinājumi tīrai videi ir tas, kas Maijai patiesi rūp. Atbildot uz jautājumu "ar ko viss sākās", Maija atskatās uz brīdi, kad, raizējoties par atkritumu urnu trūkumu Imantā, apkaimes piemēslotākajās vietās pati uzstādīja un pati apkopa vairākus plastmasas spainīšus. Vietējie iedzīvotāji tos ar prieku izmantoja, pierādot Maijas hipotēzi: ja dizains ir ērts un veidots ar domām par lietotāju, tad atkritumi nevis piesārņo pilsētvidi, bet nonāk tur, kur tas ir paredzēts. Raidījumā viņa dalās ar pārdomām par pašas novērotajām atkritumu apsaimniekošanas dizaina problēmām, stāsta par pieredzi citviet, kā arī uzsver, cik svarīga ir gan publisko institūciju atbildība, gan mūsu katra spēja izrādīt rūpes par vidi, kurā dzīvojam.  

Olimpiskās spēles ir arī dizaina sasniegumu un radošās izpausmes sprādziens. Nemainīgi ir pieci apļi. Bet tajās ir vēl daudz grafiskā un navigācijas dizaina, bet spēļu norisi varam uzlūkot arī kā labi vai slikti dizainētu pakalpojumu – visiem, kas tajās piedalās vai vēro. Un, protams, inženieru un industriālā dizaineru sasniegumus pēc skrupulozi veiktās izpētes, kas traucē sasniegt vēl labāku rezultātu. Sports, zinātne, tehnoloģijas un dizains. Kur tie satiekas? Ir bronzas medaļa Latvijas kamaniņu braucējiem. Šajā mazliet rotaļīgajā pieteikumā ir ne tikai liels prieks, bet arī likumsakarība par sasniegumiem pēc ieguldīta darba. Kamaniņu sportisti cīnās par sekundes simtdaļām un svarīgs ir viss – tērps, kamanas, slieces. Par to raidījumā "Kāpēc dizains?" runājam ar Latvijas kamaniņu braukšanas izlases treneri Mārtiņu Rubeni, Rīgas Tehniskās Universitātes Ergonomikas elektrotehnoloģiju zinātniskās laboratorijas vadītāju Ingu Dāboliņu un sporta apģērbu ražotāja MintPrint konstruktori Daci Veipu. Mārtiņš Rubenis ir 2006. gada Turīnas olimpisko spēļu bronzas medaļas ieguvējs - Latvijai kā neatkarīgai valstij tā bija pirmā medaļa Ziemas olimpiskajās spēlēs. 2014. gadā Soču olimpiskajās spēlēs viņš izcīnīja vēl vienu bronzas medaļu – stafetes sacensībās.  

Janvāra beigās notika plaša starptautiska zinātniska konference, kas bija veltīta vienam no Latvijas nacionālās arhitektūras patriarhiem Konstantīnam Pēkšēnam un viņa darbības laiku aptverošajam kultūras parādību lokam – "Konstantīns Pēkšēns un viņa laiks". Jebkurā celtnē mēs vispirms novērtējam tās apjomu kārtojumu un fasāžu plastiku, bet atsevišķām detaļām – logu, durvju rokturiem, iekštelpu stuka rotājumiem, sienu apdares materiāliem, grīdas segumam bieži uzmanību nepievēršam. Māju pārbūves laikā tās nereti nonāk būvgružos. Taču tieši detaļas ēku padara par vienotu stila parādību un rada celtnes īpašo identitāti. Viena no konferences dalībniecēm, Latvijas Mākslas akadēmijas doktorante Agnese Tambaka stāsta par savu pētījumu – greznajām jūgendstila laika flīzēm Rīgas namos, kas izmantotas vestibilu apdarē. Kas tās izgatavojis, kurš izvēlējies katrai ēkai un kā pētnieks privātos īpašumos vispār tām var piekļūt? Agneses pētījums mēmajām flīzēm ir atdevis vārdu – mēs varam cienīt to, ko pazīstam. Ilze Martinsone un Agnese Tambaka aicina klausītājus staigāt pilsētā ar redzīgām acīm un novērtēt smalkās detaļas, kas veido vēsturisku celtņu neatkārtojamo piederību.

Kas kopīgs dizainam ar medicīnu? Ko no veselības aprūpes ir aizguvuši dizaineri un arhitekti un kāda loma ir dizainam medicīnas muzejā? Raidījumā viesojas Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja vadītājs Kaspars Vanags. Viņaprāt, Medicīnas muzejam pandēmijas laikā ir sevišķi svarīga loma — tam ir jākalpo par platformu, kas pulcē atšķirīgus viedokļus un spēcina sabiedrības veselības pratību. Kaspars dalās pārdomās gan par muzejam aktuāliem izaicinājumiem, gan aizraujošām nākotnes iecerēm, kas tiks realizētas jau pavisam drīz.  

Cilvēki maina savus uzskatus un tas ietekmē arī viņu iepirkšanās paradumus. Kā ir modē justies? Zaļi domājoši, ilgtspējīgi? Kādus lozungus modes industrija izmanto, uzrunājot patērētājus, lai pieskaņotos viņu domām un izvēlei? Studijā aicinātas divas modes dizaineres - Keta Gūtmane un Indra Komarova. Keta Gūtmane zīmolu "Keta Gūtmane" dibinājusi 2014. gadā kopā ar dzīvesdraugu Kristu Zankovski - modi viņi uzlūko ar jauneklīgu skatu, katrs ienesot atšķirīgas dizaina iezīmes. Savukārt Indra Komarova ir apģērbu zīmola Talented līdzīpašniece un Latvijas Mākslas akadēmijas docente. Indru interesē mode un tās procesi.

Mākslas darbi, kuru klātesamība paredzēta jau ēkas projektā, rada katras celtnes pievienoto vērtību. Tomēr ir jābūt pasūtītājam, kurš gatavs par šo virsvērtību maksāt. Dāsna visdažādāko veidu mākslas darbu klātbūtne vēsturiskajos karaļnamos neizraisa izbrīnu. Bet kā tas ir mūsu racionālajā laikmetā? Arhitekts Andis Sīlis profesionālo darbu sāka reizē ar atjaunoto Latvijas valsti. Kopš tā laika viņš ir viens no konsekventākajiem meistariem, kuri meklē sadarbības iespējas ar māksliniekiem. Savos projektos Sīlis iesaistījis gleznotājus, grafiķus, tēlniekus, keramiķus, stikla māksliniekus, tekstilmāksliniekus, starp viņiem ir tādas Latvijas mākslas prominences kā Gļebs Panteļejevs, Kristaps Ģelzis, Dainis Pundurs, Anda Munkevica, Dzintra Vilks, Andrejs Ameļkovičs, Iveta Vecenāne, Roberts Koļcovs un daudzi citi. Ilze Martinsone: Mana ideja – parunāt par mākslu un arhitektūru, par ko nemaz tik reti netiek runāts, bet šoreiz pievērsties konkrētam aspektam. Proti, nerunāt par mākslu pilsētvidē vai tādu mākslu, kad īpašnieks piekar gleznas pie sienas pats, izrotājot interjeru, bet gan par tādu mākslu, kuru arhitekts pats pēc savas ieceres jau iestrādā ēkā. Tā kā esmu vēsturniece, nevaru atturēties no vēstures komentāra. Piemēram, ulmaņlaikos bija tādi lieli paraugprojekti. Nupat restaurēta Siguldas pils, kas darīta pieejama visiem interesentiem – tur ar milzīgu māksliniecisku klātbūtni savulaik tika veidots ne tikai interjers, bet arī dārzs: te visa veida mākslinieki varēja izstrādāties. Tas bija tāds režīma paraugprojekts, kuram vāca ziedojumus, bija milzīga publicitāte un tagad mēs to varam redzēt – šis ir unikāls objekts, viens no tiem daudzajiem, ko toreiz taisīja. Tajā pašā laikā radies nepareizs priekšstats par padomju jeb pēckara laika objektiem, kas tiek uzskatīti par bezdvēselisku modernismu: ir arī zuduši tie mākslas priekšmeti un objekti, kas tika integrēti šajos pēckara laika objektos, un to bija ļoti daudz! Līdz mūsu dienām saglabājušies vien nedaudzi panno un varbūt vēl kāda vitrāža, bet pamazām arī tas viss iet bojā. Ļoti lielu un nepatīkamu pārsteigumu radīja Okupācijas muzeja skandalozā restaurācija un pārbūve, kuras rezultātā ēkai zuduši oriģinālie kalumi, kurus bija zīmējis arhitekts Dzintars Driba, bet izgatavojuši Latvijā pazīstami metālkalēji, viņu vidū arī Džems Bodnieks. Šodien to vairs nav, un varu tikai piekrist, ka sašutums un nepatika pret šī objekta pārveidi bijis pamatots. Šodien dzīvojam pilnīgi citā situācijā – mums vairs nav padomju lielie pasūtītāji un kombināta "Māksla", kas toreiz realizēja šādus projektus. Vai vispār šāda virsvērtība arhitektūrā ir vajadzīga? 20. gadsimta sākumā fasādes izrotāja ar plastiskiem rotājumiem, ko šodien vairs nedarām, jo mākslas klātbūtne – tā ir virsvērtība un prasa atbilstošus resursus: ir jāpierunā klients, lai viņš tur iegulda savu privāto kapitālu. Kāpēc tas ir vajadzīgs? Tu, Andi, esi viens no konsekventākajiem šādu ideju virzītājiem no laika gala. Andis Sīlis: Laimīgā kārtā esmu saskāries ar klientiem, kas grib ko vairāk nekā tikai vienkāršu, kontrolētu telpu, kas norobežota ar kādām siltumizolācijas pakām. Tā ka gluži vēsturiski vispār neesmu sajutis šādu problēmu! Protams, tas prasa līdzekļus, bet vairāk vai mazāk sakarīgs pasūtītājs grib sasniegt kaut kādu pilnību. To var sasniegt dažādos veidos, un viens no arhitektūras viedokļa izdevīgākajiem veidiem ir mākslinieka pieaicināšana. Pirmkārt, rodas sinerģija, otrkārt, rodas individuālāks, speciālāks, emocionālāks galaprodukts. Tas ticis darīts daudzos objektos un pārsvarā sanācis labi. Nav bijis tā, ka man būtu kāds īpaši jāpierunā. Diezgan bieži nepieciešams kāds objekts ar reprezentatīvu funkciju, un tad, ja klients nav gluži mucā audzis, viņš ir redzējis, kā pasaulē kaut kas šajā jomā ticis darīts, un mēs ātri vienojamies, ka tas ir labs veids un laba investīcija, un rezultātā telpa un arhitektūra no tā tikai iegūst. Tev ir vēlēšanās visiem saviem objektiem pielikt klāt kaut ko māksliniecisku, vai arī ir tādi, kuros šķiet, ka to nevajag? Tas tāds dīvains vārds – māksliniecisks. Atkarībā no katra projekta situācija mainās. Reizēm ir nepieciešamība dekoratīvi lietišķo mākslu – sauksim to tā – lietot vairāk kā papildus pievienoto vērtību, kas objektu dara intīmāku, smalkāku, to panākot ar kādām detaļām. Angliski ir jēdziens "fine art", jo arhitektūra jau arī pieder pie "fine art" nozarēm un pati par sevi paredz zināmu māksliniecisku izteiksmīgumu. Nosacīti dekoratīvā vai dizaina jomā man ļoti bieži sanācis gan to realizēt, gan arī ātri ar pasūtītāju vienoties, ka bez tā tas darbs nebūs pilnīgs. Tava profesionālā darbība sākās reizē ar atjaunoto Latvijas valsti deviņdesmitajos gados. Tieši tā. Bija jautri. Tajā laikā, kad visi visu krāsoja baltu, jo bija piekusuši no dīvainās padomju anturāžas, man parādījās jau pirmie klienti, kas gribēja kaut ko citādāku. Jau no pašiem pirmajiem objektiem sāku strādāt ar māksliniekiem. Tagad to visu atceroties, jāsecina, ka problēma drīzāk bija tāda, ka nevis ļoti gribējās to mākslu, bet vienkārši nebija tik daudz līdzekļu, materiālu un tehnoloģiju, bet, ja gribēji to telpu, ko veido, padarīt atraktīvāku, tolaik bija pat lētāk pasūtīt kādam māksliniekam individuālu, unikālu darbu, nekā dabūt no ārzemēm tehnoloģijas, kas šeit vēl nebija pieejamas.  No tiem laikiem atceros tavu stāstu, kā Kristaps Ģelzis aiz bada ar zīmuli veselu sienu apstrādāja.  Tagad to var atcerēties kā ne pārāk labu lietu… Mūsu māksliniekus diezgan ātri iepazinu, zināju, kāda ir viņu finansiālā situācija, un rezultātā dabūju gan kolosālu efektu uz sienas, gan arī viņi tika pie kādiem iztikas līdzekļiem. Vai tu kā arhitekts arī pats esi veidojis kādus metus šai nosacīti dekoratīvi lietišķajai mākslai? Tas apzīmējums ir morāli novecojis, bet cits nav izgudrots… Pieminēju Dzintaru Dribu – ka viņš latviešu sarkano strēlnieku muzejā jau sākotnēji bija ieprojektējis metālkalumus pie ieejas stiklojumiem – režģi, kas bija ļoti interesants, it kā veidots no strēlnieku durkļiem. To realizēja pazīstami Latvijas metālkalēji. Vai tu pats arī zīmē metus, vai arī tu dod uzdevumu māksliniekam – sak, šeit man vajag vitrāžas, un te – tēlniecības objektu. Jūrmalas "Saules namā" tev ir tēlnieka Gļeba Panteļejeva veidota izlietne. Tu ļauj māksliniekiem brīvu vaļu? Ar Gļebu toreiz – jā. Es vienkārši redzēju, kādā tehnikā viņš strādā, cik viņam viss sanāk interesanti un man kā reiz likās forši nevis pašam visu uzdizainēt, bet pieaicināt viņu ar savu māksliniecisko redzējumu. Reizēm man pašam ir diezgan skaidrs, ko telpā gribu panākt un kas tieši ir vajadzīgs, mēs diezgan tālu izstrādājam skici un tad pieaicinām mākslinieku jau kā realizētāju. Bet vairāk man patīk sadarboties, jo divas galvas ir labāk nekā viena. Intervija pilnā apjomā drīzumā tiks publicēta portālā lsm.lv!  

Ik dienas stikls ir ap mums – logi, detaļas interjerā, starpsienas, arī griesti un grīdas, ūdens glāze vai skaists dekoratīvs interjera priekšmets. Dzidrs, ar faktūru, krāsains un dažādu formu. Lielu izmēru mākslas darbi vidē un ēkām un nelielas formas darbi. Pie tā ik dienu strādā Anda Munkevica pašas dibinātā uzņēmumā "AM studio", bet stikls viņas un viņas komandas rokās pārtop arī mākslas darbos. Lai gan jaunu mērķu noteikšanai dzīvē nav nepieciešama tieši gadu mija, izstāde "Pārmijas" Dekoratīvās mākslas un muzejā ir atklāta gada sākumā, un tajā var saklausīt dažādas noskaņas. Izstādes scenogrāfijā nozīmīga loma ir gaismai, attēlam, un, lai gan stiklam, kā minēja Anda, ir jāklusē, arī skaņai. Pie tās un projekcijām strādājis režisors un producents Artūrs Hnikins. Māksliniece un dizainere savas domas stiklā iekausējusi arī Zolitūdes traģēdijas piemineklī un Barikāžu laikam veltītā vitrāžā Doma baznīcas Marijas kapelas logos. Projektā mans doms arī man bija iespēja vērot kā Andas veiktie Latvijas dižkoku atspiedumi pārtapa vitrāžas faktūrās, gan kā krāsnīs dzima vitrāžas daļas ar trīs zvaigznēm. Veidot pašai savu studiju bija Andas izvēle pēc Latvijas mākslas akadēmijas beigšanas. Andas Munkevicas darbi ir astoņu muzeju publiskās kolekcijās visā pasaulē, vairāki no kuriem ir stikla muzeji, kā Japānā, ASV, Beļģijā un Vācijā. Šajā reizē līdz 3.aprīlim mums ir iespēja skatīt viņas pausto vēlmi atklāt stikla iekšējo struktūru kā attiecības starp cilvēkiem. Raidījumā, izstādei Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja telpās vēl topot, saruna ar Andu Munkevicu un Dekoratīvās mākslas un muzeja vadītāju Inesi Baranovsku.

"Balsojiet par labu dizainu!" aicina grafikas dizaineris Miķelis Baštiks. Izdarot izvēli par labu noteiktiem produktiem vai pakalpojumiem, mēs atbalstam jēgpilnu vai gluži pretēji vāju dizainu. Šajā "Kāpēc dizains?" epizodē Miķelis dalās pārdomās par to, kas veido pārlaicīgu zīmola identitāti, kāpēc organizācijām ir svarīgi vienoties par savu vēstījumu un atainot to vizuālās sistēmās, kā arī atklāj to, kā tapa Latvijas Radio nu jau laika testu veiksmīgi izturējusī zīmola identitāte.

Vai mums vajadzīgs padomju laika arhitektūras mantojums? Ko ar to darīt? Atšķirībā no mūzikas, mākslas, literatūras, teātra un kino, padomju laikā tapusī arhitektūra sabiedrības apziņā bieži tiek asocēta ar mīnusa zīmi. Arī arhitektūras vēsturnieki, kuri spēj novērtēt tajā laikā tapušo objektu arhitektonisko kvalitāti, attiecībā uz padomju arhitektūras mantojuma saglabāšanas iespējām ir visai skeptiski. Vai viss ir tik bezcerīgi? Vai arhitektu – vēl dzīvo celtņu autoru – autortiesības ir vai nav jārespektē? Par šiem jautājumiem jaunā gada pirmajā raidījumā Ilze Martinsone izvaicā Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītāju Juri Dambi.  

Kā tālāk dzīvosim, un kā risināt izaicinājumus, ar kuriem šobrīd saskaras sabiedrība? Šos jautājumus šogad kā vadmotīvus izvirzīja arī Arhitektūras biennāle Venēcijā un Londonas Dizaina festivāls. Kuru jomu gan šobrīd vairāk vai mazāk nav skārušas šīs pārdomas... Divi no lielajiem pasaules notikumiem šogad saglabāja cikliskās norises gadu skaitli, bet notika ar nobīdi – šogad piedzīvojām 2020. gada Olimpiskās spēles un EXPO izstādi. Savā ziņā arī šie divi notikumi ataino cilvēka sasniegto un vēlmi paveikt vairāk. Tāpēc, atskatoties uz šo gadu, zināmā mērā atskatāmies uz ilgāku laika posmu. Par iecerēto un realizēto tiešā un arī plašākā nozīmē - saruna ar arhitektu, "DJA" projektēšanas biroja vadītāju Didzi Jaunzemu un tehnoloģiju uzņēmuma Solavi vadītāju Intu Bērziņu. Viņi ir divi no idejas autoriem un realizētājiem triju uzņēmumu apvienībā Soil, kuri veidoja Latvijas paviljonu EXPO 2020 Dubaijā.        

Kāda atšķirība ir starp vidi, kas ir plānota no augšas un pilsētu, kura ir projektēta cilvēka acu augstumā? Arhitekts un antropologs Matīss Šteinerts Raidījumā "Kāpēc dizains" iepazīstina ar to, kādu pienesumu arhitektūras jomai var sniegt antropoloģiska lietotāju izpēte un kāpēc pirms kaut ko būvēt ir vērts apkopot vietu un cilvēku stāstus.   "Arhitekti savā ziņā ir vizionāri, nākotnes paredzētāji. Viņi redz to, kā tam jābūt, pirms pārējie to redz, un mēģina pārliecināt, ka tā tam ir jāizskatās. Savukārt antropologi dara pilnīgi pretēji - viņi skatās no cilvēka skatpunkta, turklāt bieži vien - no mazā cilvēka skatpunkta," sarunas gaitā uzsver Matīss Šteinerts.

Kā jau katru gadu tumšākajā laikā, mazāk saņemam dienas gaismu, mazāk stundu tajā pavadām un daudz vairāk izmantojam mākslīgo apgaismojumu. Un katru reizi aktuāls ir jautājums par to, vai gaismas avotus varam izmantot lietderīgāk un atbildīgāk pret vidi. Kā pārspīlējot varam radīt nevajadzīgu gaismas piesārņojumu? Raidījumā "Kāpēc dizains" - saruna ar arhitekturālās gaismas projektētāju un dizaineri Ilzi Leduskrastu un IdeaLights pārdošanas vadītāju Kristapu Veidmani.   

"Jauns arhitektu birojs ar kārtīgiem pamatiem," - tā arhitektu biroja "RUUME arhitekti" darbību komentē platforma buvlaukums.lv. Formulējums ir trāpīgs — RUUME ir Latvijas jaunās paaudzes arhitekti, par kuriem dzirdam daudz un regulāri. Biroja darbi plūc laurus vietējos un starptautiskos arhitektūras metu konkursos, pērn ierindojoties arī starp Latvijas Arhitektūras Gada balvas laureātiem. Arhitekte Liene Adumāne-Vāvere pavisam nesen ieguva Latvijas Būvinženieru savienības balvu - gada "Jaunais Arhitekts 2021". Raidījumā tad arī tiekamies ar šī arhitektu biroja arhitektiem: Lieni Adumāni-Vāveri, Līvu Nordmani un Oskaru Vāveri, kuri diskutē par jauno arhitektu balsīm Latvijā, analizē paši savu veikumu un arhitektūras jomas attīstību kopumā. 

Kā iepazīt Japānas dizainu un arhitektūru? Raidījumā "Kāpēc dizains?" - saruna ar arhitekti Ilzi Pakloni, biroja Studio Wasabi līdzdibinātāju, kuras pieredzi veidojuši četri mācību gadi Japānā. Ieskatīsimies arī Japānas dizainera Kendži Kavabatas (Kenji Kawabata) izstādē Milānā. 

Pirms nedaudz vairāk kā gada tikāmies ar inovāciju kustības VEFRESH pārstāvjiem un runājām par to, kā dizaina pieeja var palīdzēt attīstīt jaunus, vidus un pilsētniekiem draudzīgus risinājumus pilsētā. Šoreiz diskutējam gan par to, kādas VEFRESH idejas un iniciatīvas šī gada laikā ir tapušas par realitāti, gan to, kādas pārmaiņas pilsētplānošanas kontekstā šogad ir piedzīvojusi mūsu galvaspilsēta. Raidījumā ciemojas sociālantropologs un VEFRESH  kustības vadītājs Viesturs Celmiņš. ***  

Valsts svētku nedēļā raidījumā "Kāpēc dizains?" uz tikšanos aicinām Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas absolventu, dizaineru un zemessargu Gati Vectirānu, lai runātu par viņa nenogurstošajiem meklējumiem drošības jautājumos. Gata izauklētais veikums no bakalaura darba idejas līdz pat realizācijai ir bezpilota sauszemes mobilajai platformai karavīru vajadzībām. Savam izgudrojumam Gatis devis vārdu Natrix jeb zalktis, kas ir jaunsardzes un gudrības simbols. Sarunā, kura norisinās valsts svētku noskaņās – ne tikai par patriotismu, bet arī valsts aizstāvību un spējām to nodrošināt.

Integrējot savā darbībā dizainu, jebkura organizācija kļūs pelnošāka un tās pakalpojumi lietotājam draudzīgāki. Tas attiecas gan uz lieliem uzņēmumiem, gan mazām organizācijām. Šodien fokusējamies uz to, kāda ir dizaina loma, dibinot jaunuzņēmumu un dinamiski to attīstot. Raidījumā viesojas jaunuzņēmuma VREACH  līdzdibinātāja un vadītāja Marina Petrakova. VREACH ir digitālās medicīnas rīks, kas ar virtuālās realitātes palīdzību nodrošina rehabilitācijas nodarbības bērniem ar dažādiem traucējumiem, fokusējoties uz autisko spektru. Marina ir arī Riga TechGirls organizācijas līdzradītāja un ir aktīva vairāku tehnoloģiju un dizaina kopienas dalībniece. Marina akcentē, ka neatkarīgi no tā vai runa ir par jaunuzņēmumu vai bezpeļņas organizāciju, dizains viņas ikdienā ieņem ļoti svarīgu lomu. To viņa saredz kā vienu no svarīgākajiem instrumentiem, ar kura palīdzību jebkurai organizācijai strauji augt, elastīgi pielāgoties ārējiem apstākļiem, un radīt produktus un pakalpojumu, kas lietotājam ir ērti un patīkami.

Pēc 2008. gada lielās ekonomiskās krīzes kļuva skaidrs, cik Latvijai ir nozīmīgi pašu ražoti produkti. Sabiedrība tos visvairāk saista ar ekoloģiskiem lauksaimniecības izstrādājumiem, taču pārsteidzoši, ka Latvijas mazajā iekšējā tirgū dzīvotspēju izrāda arī nelielas profesionālas keramikas darbnīcas, kuru skaits aizvien pieaug. Zīmola ESSE Ceramics dibinātāja Esmeralda Purvišķe stāsta par motivāciju dibināt savu studiju, par to, kā spēj ekonomiski pastāvēt, un to, kas ir zīmola produktu pircējs. Vienlaikus Esmeralda mēģina iezīmēt potenciālo keramikas un porcelāna trauku ražošanas nākotni Latvijā.

Veidojot raidījumu “Kāpēc dizains?”, kopš pašiem tā pirmsākumiem kā svarīgāko mērķi izvirzījām nepieciešamību rosināt sabiedrībā sarunu par dizainu. Šoreiz raidījumā ciemojas kolēģi: žurnāla “Latvijas Architektūra” galvenais redaktors Jānis Lejnieks un radošo industriju platformas FOLD redaktore Paula Gāgane. Abi redaktori vada medijus, kas rūpējas par to, lai gan Latvijas iedzīvotāji, gan nozares profesionāļi ir informēti un izglītoti par dizaina un arhitektūras nozarēs aktuālo.

Viens no pirmajiem dizaineriem Latvijā - leģendāro kafijas dzirnaviņu "Straume" autors Mintauts Kārlis Lācis - šovasar nosvinējis 90. dzimšanas dienu. Dodamies pie viņa ciemos!  Raidījumā "Kāpēc dizains?" uzzinām, kurā pilsētā ir viņa veidotās informatīvās zīmes, kurus tik pazīstamus logo Mintauts Lācis ieviesis un kāpēc dzirnaviņas izskatās kā tikko noņemtas no keramiķa virpas...  

"Tā nebija apzināta izvēle – tā bija vilkme," par savu sirdslietu un specializāciju – arhitektūras māksliniecisku iemūžināšanu fotogrāfijā – saka Ansis Starks. Šobrīd viņš ir viens no spēcīgākajiem arhitektūras fotogrāfiem Latvijā.  Neraugoties uz mūsdienu šķietamo demokrātiju, kad ar telefona palīdzību katrs var būt fotogrāfs, arhitektūras fotogrāfijā profesionāļu loma tikai pieaug. Starptautiskos konkursos objekti tiek vērtēti pēc attēliem, un fotogrāfs arhitekta darbam var piešķirt neesošu vērtību vai gluži otrādi – to pazudināt. Bieži vien tieši fotogrāfi par arhitektūras darbiem rada daudz izcilāku iespaidu, nekā tie izskatās realitātē. Mūsu mākslas vēsturē diezgan maz esam runājuši par šo īpašo žanru – arhitektūras fotogrāfiju, kaut gan arī Latvijā tam ir vēsture. Taču šos meistarus neviens praktiski nezina. Jājautā, vai kāds zina tādu vārdu kā Aleksejs Dogadkins, kas bijis Arhitektūras fakultātes students 30. gados, strādājis fakultātē kā asistents un tajā pašā laikā veidojis izcilas arhitektūras fotogrāfijas, kuru kontekstā var runāt ne tikai par modernismu arhitektūrā, bet arī par modernismu arhitektūras fotogrāfijā. 60. gados darbojies Filips Izraelsons, kuru mēs ļoti maz zinām. Viņš 70. gados emigrēja no Latvijas, bet viņa bildes ir absolūti izcili modernisma arhitektūras paraugi. 30. gados darbojās vēl citi meistari – kā Roberts Johansons, bet ne visus var uzskatīt tieši par arhitektūras fotogrāfiem. Pašlaik populāras ir arhitekta Nikolaja Hercberga bildes – viņa arhīvs kļuvis pieejams publiskajā telpā. Tas ir ļoti nozīmīgs kultūrvēsturisks dokuments, tomēr tā īsti par arhitektūras fotogrāfiju šeit nevaram runāt. Hercbergs fiksējis ēkas, bet nav fotografējis tās ā arhitektūru. Pēckara laikā Latvijā vēl ir izcili meistari – Laimonis Stīpnieks, kurš bija arī Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzējs, tāpat ilgas desmitgades šajā jomā valdīja Indriķis Stūrmanis. Nupat ienākusi jaunā paaudze, kuras vidū par līderi tiek uzskatīts Ansis Starks. Nevar uzskatīt, ka viņš gluži ir jaunais, jo jau sasniedzis zināmu briedumu, bet pēc mūsu laikmeta standartiem tomēr ir jauns. "Pēc arhīva standartiem – jauns," smejas Ansis. Ilze Martinsone: Ansi, kā tu vispār kļuvi par fotogrāfu? Tavi vecāki ir mākslinieki – tēvs ir jau hrestomātisks Latvijas mākslinieks Andris Breže, mamma – izcilā zīmēšanas skolotāja Ilze Starka. Atceros mākslinieka Ojāra Pētersona ar humoru teikto tēzi – kad tie mākslinieku bērni ņem rokā zīmuli, viņiem jāsit pa pirkstiem... Tas bija joks, bet, domājot par to, ka mākslinieka dzīve ir diezgan sūra, saprotu, ka tavi vecāki tā arī darīja – viņi tevi virzīja pilnīgi citā virzienā, bet vienalga – tas mākslinieka gēns ņēma virsroku. Ansis Starks: Apmēram tā arī sanāca. Nebija jau tā, ka mani gluži atturētu no mākslas sfēras, bet manī pašā nebija tik spēcīga dzinuļa, lai es tur lauztos iekšā. Ilgu laiku iekšēji nevarēju saprast, kur īsti iederos, un tad tā ļoti, ļoti lēnām un pamazām man pieleca, ka mākslas joma ir tā, kur iederos vislabāk. Un labi arī tas, ka sākumā galīgi neapzinies, ka tā dzīve šādā veidā ir sūra. Mācās no klientu prasīguma Vai tu no kāda arī mācījies – praktiski vai attālināti? Mācīties, izrādās, man ir paticis praksē. No skolas labi atceros spēcīgākos brīžus, ko var salīdzināt ar papīra lapu, kad to pārloka uz pusēm un mazliet vēl novelk ar nagu, atstājot tādu zīmi: tā bija fotoziņu aģentūra AFI, fotogrāfi Valda Kalniņa un Ints Kalniņš – tā bija mana pirmā foto darbavieta un arī jūtamākā skola profesionālajā dzīvē. Lai arī dažam labam šķita, ka ziņu fotoreportāža nav mans lauciņš, tomēr liekas, ka tieši no tāda ne gluži sava lauciņa pieredze ir ļoti noderīga pēc tam savā lauciņā, jo no ziņu aģentūras nāk tāds kondensētais kadrs – ka fotogrāfijā maksimāli jāietver būtība. Tāpat arī doma vai spēja saskatīt būtisko, kas būtu jāparāda. Otra skola bija tad, kad sāku fotografēt arhitektūru – tie ir mani klienti arhitekti, kuri mani māca. Pirmais jau paliek vislabāk prātā – tā bija arhitekte Zaiga Gaile. Atceros, sākumā bija nesaprašanās, kas tad ir vajadzīgs, kamēr beigās man pielēca. Un turpmāk – nu ne gluži katrs, bet no klientu prasīguma daudz ko var iemācīties. Un kā tu nonāci tieši pie arhitektūras fotogrāfijas? Vai tā bija apzināta izvēle? Jo patiesībā jau neviens fotogrāfs Latvijā nekad nav varējis izdzīvot tikai no viena žanra. Tev bijušas vairākas personālizstādes, un tās nebūt nav bijušas arhitektūras fotoizstādes – tās bijušas portretu izstādes. Arhitektūra tev vienkārši tā nejauši sanāca, ievilka tevi, vai arī tev no laika gala tas ir paticis un interesējis? Tā nebija apzināta izvēle – tā bija vilkme. Apzināta tā nebija tādā ziņā, ka vēl neapzinājos un varbūt pat līdz šim līdz galam neapzinos, kas ir tas, kas man patīk. Bet nu – šobrīd jau daļēji varu noformulēt, ka arhitektūras fotogrāfija ļauj man izpausties attēlā kā plaknē. Tādā laukumu un līniju ģeometrijā, kas īsti nav sastopams citās jomās – dabas fotogrāfijā vai portretā ir cita grafika. Bet telpiskums un vēl tas, ka es to varu ne tikai redzēt un attēlot, bet arī tādā ķermeniskā mērogā piedzīvot un piedalīties. Līdz ar to es neesmu aizrāvies ar maketu fotografēšanu, jo tur var tikai ar aci redzēt un iztēloties – tur nav tās ķermeniski telpiskās pieredzes. Brīvs no autoritātēm Vai arhitektūras fotogrāfijas sakarā tev ir kādas pasaules autoritātes vai arī autoritātes, kuras tu par tādām uzskati Latvijā? Fotogrāfijas jomā es esmu brīvs no autoritātēm. Fotogrāfijā man šķiet interesanti iedvesmoties no citām jomām un citu jomu autoritātēm. Fotogrāfijā pārāk arī neaizraujos ar pētīšanu, bet ik pa laikam uzrodas kādi citi autori, kurus ir interesanti paskatīties. Visos laikos fotogrāfi, īpaši arhitektūrā, bijuši atkarīgi no tehnikas progresa. Jo arhitektūra ir ļoti specifiska lieta – grūti to iedabūt kadrā. Zinu, ka padomju laikos Laimonis Stīpnieks pats konstruēja objektīvus un izmantoja aviācijas tehniku. Šodien laikam pasaule piedāvā visu, ieskaitot dronus. Kā ir tev – cik tālu jūties atkarīgs no tehnikas? Un kā tev to izdevies iegūt? Tas viss taču ir drausmīgi dārgi. Tehnika joprojām ir ierobežojoša, un šobrīd, lai fotografētu arhitektūru, var sākt ar to, kas nav dārgi, tad var turpināt ar kaut ko, kas ir dārgāks. Līdz tam “drausmīgi dārgi” vēl neesmu ticis – iespējams, Latvijas mēroga dēļ. Bet iznāk konkurēt ar... telefoniem. Jo attēla mirklīgu iespaidu daudz ātrāk un vieglāk ir dabūt ar telefonu. Arī pats process ir ļoti ātrs un ļoti viegls, intuitīvs. Jebkura cita tehnika katru darbību paildzina, apgrūtina, un reizēm ir tāda sajūta, ka stundām ilgi sanāk dzīties pēc telefona bildes radītā iespaida. Tomēr nav vēl gluži tā, ka gribētos pāriet uz telefonu. Tur ir kaut kas vēl, kādēļ ir vērts cīnīties ar to tehniku. Un kā tu izturies pret attēlu digitālo apstrādi? Daļa fotogrāfu savas bildes apstrādā tiktāl, ka zūd realitātes sajūta – neliela ieliņa pēkšņi izskatās pēc šosejas... Pilnībā iztikt bez tā nevar, bet kur ir tā robeža? Droši vien, ka jebkura fotogrāfija ir ilūzija un manipulācija, līdz ar to tā ir autoru gaume un publikas izvēle, kas tiek rādīts. Attieksme neietekmē rezultāta kvalitāti Tu fotografē arhitektūru – pieņemu, ka dažādu. Un droši vien, ka tev ir arī personiska attieksme pret kādu būvi – tev tā patīk vai nepatīk. Tas tavu darbu ietekmē? Protams, ka mana attieksme pret būvi, būves autoru un vēl visādām citām lietām ietekmē darbu, bet ne rezultāta kvalitāti. Šķiet, ka rezultāta kvalitāte, pēc kā es tiecos, ir tādas kā dzirnavas, kurās visas pieminētās lietas tiek samaltas, transformētas un tad ieaužas audumā jau mainītā veidā. Daudz kas tiek piedzīvots darba procesā, bet tas ir tikai kā process. Mana personīgā pieredze kā rakstītājai par arhitektūru ir šai ziņā interesanta – reizēm labākie raksti izdodas tieši par to, kas man nepatīk... Jā, tā arī ir bijis, tāpēc to variantu ir tik daudz, ka šī atbilde man likās kā labākais kopsavilkums. Jo īsti nevar saprast, kas ko ietekmē un kāds rezultāts no tā rodas. Planējošais cilvēks Tu esi braucis arī īpaši tālu, lai fotografētu kādus objektus. Laikam pats eksotiskākais un interesantākais bijis brauciens uz Ķīnu, fotografējot Šaoliņas lidojošo mūku templi. Man liekas, tā vēl ir papildu slodze, jo jāņem vērā, ka fotogrāfam ir vajadzīgi īpaši laika apstākļi, lai nobildētu ēku, un ir skaidrs, ka otrreiz tur nevarēs braukt. Atceros, Arhitektūras muzejā bija 60. gadu pilsētas fotogrāfijas izstāde, un par manu favorītu izstādē kļuva viens pavisam neliels Vladimira Gaiļa darbiņš – Salspils memoriāla fotogrāfija. Un mani absolūti fascinēja, cik ilgi Vladimirs Gailis ir sēdējis, lai sagaidītu saules gaismu un ēnu, kas krīt precīzi pa diagonāli pāri memoriāla sienai – ar to viņš piedeva šim jau tā izcilajam ansamblim vēl papildus jēgu un emocionālo dimensiju. Un tev tagad ir bijis jābrauc uz šādām tālām vietām un jātiek ar to galā. Mani absolūti fascinēja tava fotogrāfija ar Šaoliņas mūku templi – fotografēta no liela attāluma, viss tinās tādā vieglā, vieglā dūmakā. Mūsdienās cilvēkus ir ļoti grūti pārsteigt, bet toreiz tiešām es biju fascinēta un ilgāku laiku sēdēju bez kustībām un skatījos uz šo bildi. Prieks dzirdēt! Ķīnā man pašam toreiz lielākais prieks bija par izdošanos ar planējošo cilvēku virs ēkas. Bija vairāku apstākļu kombinācija, un vajadzēja ātri izlemt, ko darīt. Jo cilvēks – vēja tuneļa lidotājs – bija pieejams uz īsu laiku, viņam bija jādodas tālāk, līdz ar to vajadzēja ātri sakoordinēt, cik augstu viņam uzlidot, kā viņam iegriezties, kurā virzienā, to visu vēl pārtulkot, un tad saprast, kurš būs labākais kadrs. Jo tu saproti, ka nevari nobildēt šādā rakursā, tad apiet kalnam no otras puses un nobildēt arī tā. Ir tikai tas īsais brīdis, kad viņš tur planē. Un tad prieks par to, ka pieņēmu lēmumu fotografēt objektu it kā no aizmugures, nevis no priekšas, kas likās tā mazliet riskanti – tomēr liekas, ka lēmums bija pareizs. Bet tai brīdī mazliet “nervs raustījās”, vai tā būs labi. Varbūt vēl kāds no šiem braucieniem ir īpaši palicis atmiņā? Par to īpašā laika izvēli – laikam es aizvien vairāk esmu pateicīgs par apstākļiem, kas ierobežo. Jo, ja ir brīva izvēle, tad tiešām var gadu nosēdēt krūmā, gaidot... Un varbūt pēc tam tas īpašais moments ir pārāk pašmērķīgs. Tāpēc labi ir, ka kaut kas ierobežo. Tādam braucienam ir labi atvēlēt vairāk laika.  Citreiz savukārt varbūt piktojies, ka tev dota tikai viena diena, un tajā pašā līst lietus. Citos apstākļos lietū taču nekad nebildētu, bet izrādās, ka tu tur dabū varbūt vislabāko bildi mūžā. Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

Pilsētas dunoņa, kņada un teju pilnīgs klusums. Tik krasas pārmaiņas īpaši pilsētās piedzīvojām pēdējos gados. Ko pilsētplānošanā varam mācīties, saskaroties ar pandēmijas noteikto dzīves ritmu? Par to raidījumā "Kāpēc dizains?" diskutē Ainavu darbnīcas "Alps" arhitekte Mārīte Sprudzāne un transporta infrastruktūras plānotājs, "IE.LA inženieri" vadītājs Viesturs Laurs. 

Vai dizains ir zinātne un kā dizains var atbalstīt zinātni, padarot tās atklājumus mums noderīgus un sarežģītus konceptus saprotamus? Par dizaina un dabas zinātņu mijiedarbību stāsta digitālo produktu dizainers Jānis Godiņš. Savā stāstā Jānis iepazīstina gan ar vēsturiskiem piemēriem, gan tam kā ar dizaina starpniecību esam atstājušu ziņu par mūsu planētu plašajam visumam.

Milānas mērs Džuzepe Sala reiz teicis tā: "Ja Milāna atdzīvojas, tad atdzīvojas arī Itālija." To viņam apgalvot noteikti ļauj paša pieredze, esot atbildīgajam par EXPO izstādi Milānā 2015. gadā. Dizaina nedēļa Milānā no 4. līdz 10 septembrim pilsētu burtiski iezīmēja ar daudzu dizainu salonu piedāvājumu pilsētas rajonos un aicināja cilvēkus vērtēt pasaules izsmalcinātos dizaina zīmolus. Jāatzīmē arī Salone del Mobile jeb mēbeļu izstāde, kura savā ierastajā laikā divus gadus nebija notikusi. Šogad, lai gan ievērojami mazāka, tā pārtapa par Super Salone, kuru drīz pēc atvēršanas apmeklēja arī Itālijas prezidents Serdžo Matarella. Tā ir industrija, kura ražo, darbina ekonomiku, nodarbina cilvēkus un nes sev līdzi arī visā pasaulē zināmo zīmi – ražots Itālijā, kas ir zīmols pats par sevi. Pirms 60 gadiem dzimusī iecere – vairākiem ražotājiem kopīgi piedāvāt itāļu dizainu pasaules tirgum – ir sākums Salone del Mobile dibinātāju idejai. Bet pati Milānas dizaina nedēļa ir notikums arhitektiem, dizaineriem, dizaina preču radītājiem un tirgotājiem. Sākotnēji izstāde tika radīta, lai parādītu itāļu stila eksistenci līdzvērtīgi skandināvu mēbelēm. Tā vēsta neliela retrospektīva izstāde Dizaina un mākslas muzejā. Raidījumā "Kāpēc dizains?" tad arī sarunājamies par Milānas dizaina nedēļas iespaidiem: studijā viesojas Latvijas Mākslas akadēmijas profesore Barbara Ābele un xcelsior vadītāja, arhitekte, dizainere Zane Straume (xcelsior ir viens no Latvijas vadošajiem arhitektūras un interjera dizaina uzņēmumiem).  

Augstākā dizaina izglītība Latvijā šogad atzīmē 60 gadus, kas pagājuši kopš Dizaina nodaļas izveidošanas Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA). Savos pirmsākumos kā "rūpnieciskās mākslas" nodaļa tā gatavoja jaunos speciālistus padomju industrijai, bet pastāvēšanas laikā piedzīvojusi dažādas transformācijas. Mazliet vairāk par pusgadu pagājis, kopš dizaina specialitātei akadēmijā ir jauna vadība. Ko šobrīd piedāvā augstākā dizaina izglītība un kādas stratēģiskas pārmaiņas iecerētas? Par to raidījumā Kāpēc dizains? plašāk stāsta LMA Dizaina nodaļas vadītāja Maija Rozenfelde, kura studējusi Ņujorkā, un Funkcionālā dizaina katedras vadītājs Ervīns Pastors. Mazliet vēstures Dizaina nodaļa Latvijas Mākslas akadēmijā dibināta 1961. gadā, kad vārds "dizains" vēl netika lietots. Sešdesmitie gadi vēl bija lielais pārmaiņu laiks pēc Hruščova atkušņa, kad ienāca rietumu vēsmas. Pašu dizaina jēdzienu pie mums ieviesa pirmais dizaina teorētiķis Herberts Dubins, bet tas bija rietumu termins, tāpēc nebija īsti gaumīgi vai droši to ieviest akadēmiskas padomju augstskolas paspārnē. Tāpēc kā alternatīvs nosaukums tika izdomāts apzīmējums "Rūpnieciskās mākslas nodaļa". Kā tāda tā arī tika atvērta, un šis nosaukums faktiski atbilda patiesībai, jo visa mācību programma bija vērsta uz to, lai sagatavotu jaunos kadrus rūpnieciskajai ražošanai. Pirmie absolventi patiešām strādāja rūpnīcās un sasniedza izcilus panākumus. Ar Gunāra Glūdiņa mokikiem un mopēdiem brauca visa Padomju Savienība. Latvijai bija izcili panākumi tieši tehniskajā dizainā. Jaunie dizaineri sadarbojās ar rūpnīcu "Sarkanā zvaigzne", kur tika ražoti motocikli arī konkrētiem sportistiem un tādējādi tika kaldināti padomju sporta panākumi. Tikām igauņi, atšķirībā no mums, bija spēcīgāki funkcionālajā dizainā – ražoja ļoti modernas plastikāta formas, un interjerā viņi bija pirmie. Tomēr joprojām nav pietiekami novērtēts tālaika latviešu dizaineru devums, jo tā izpratni acīmredzot kavē pierastā doma par padomju tehnikas kvalitāti, kam, protams, ir arī zināms pamats. Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļa 60 gadu laikā piedzīvojusi dažādas peripetijas - augusi, attīstījusies, mainījusies līdzi laikam, mainījusi arī nosaukumu, mainījusi struktūru, piedzīvojusi arī brīžus, kad tās absolventiem deviņdesmitajos gados vispār nebija darba. Šobrīd, domājam, atkal norisinās augšupeja. Notikušas kārtējās lielās pārmaiņas Mākslas akadēmijas struktūrā, un tagad Dizaina nodaļā var apgūt daudzas jaunas specialitātes, kas agrāk akadēmiskajā līmenī nebija iespējams. Pārmaiņas sākušās!  Ilze Martinsone: Vispirms mums droši vien jāsaprot, kas ir dizains un ko māca akadēmijā, jo dizaina jēdziens mūsdienās ir nepiedodami devalvēts. Rīgas ielās esam redzējuši šiltes ar uzrakstu "Nagu dizaina akadēmija", tāpēc gribu jums jautāt – ko šobrīd Mākslas akadēmija uzskata par dizainu savā paspārnē? Maija Rozenfelde: Jā, par nagu dizainu būs jāpadomā, to vēl neesam ieviesuši. (smejas) Šobrīd esam situācijā, kad fiksējam lietas, kuras jau kādus gadus piecus sešus jau darām. Jaunās specialitātes un virzienus vienmēr iepludinām pamazām un meklējam, kas tad ir tas, ko vajadzētu vai nevajadzētu darīt. Piemēram, grafikas, iepakojuma dizaina un interjera dizaina specialitātes sākotnēji bija zem Funkcionālā dizaina katedras. Un patiesībā jau interjera dizains arī ir tāds kā atjauninājums akadēmijā, nevis gluži jauninājums. Rezultātā šobrīd tuvojamies struktūras skaidrībai, un Dizaina nodaļa turpmāk sastāvēs no piecām apakšnozarēm. Būs Produktu dizains, kas iepriekš bija funkcionālais dizains, domājot arī par verbālo skaidrojumu, kur cilvēkiem nerastos jautājumi, vai tad visam dizainam nav jābūt funkcionālam. Būs Grafikas dizains, kura kontekstā mums bijis klāt iepakojuma dizaina aspekts, bet mēs ļoti daudz skatāmies arī digitālā dizaina virzienā. Tad būs Interjera dizains, kurš, kā jau minēju, vēsturiski akadēmijā bijis ļoti spēcīgs, un, pateicoties Ingūnai Elerei, mums jau piecus gadus atkal ir stabilā pozīcijā. Vēl Modes dizains kā neiztrūkstoša Dizaina nodaļas sastāvdaļa un, protams, Metāla dizains. Tās ir mūsu bakalaura nozares un virzieni, bet arī maģistra līmenī jau skatāmies, kas tad ir tas, kā studentiem attīstīties, kā dizainam kļūt jaudīgākam un spēcīgākam. Maģistra līmenī izpratne ir vairāk par nemateriālo pasauli – fokuss ir vairāk uz tām dizaina jomām, kurās var iesaistīties arī tie studenti, kuriem iepriekšējā izglītība nav saistīta ar dizainu vai mākslu. Mēs ļoti laipni gaidām sociālantropologus, biologus, dažnedažādu jomu speciālistus, kuri, pieliekot klāt dizaina komponenti, spēj daudz jaudīgāk darboties, piemēram, valsts pārvaldē. Tur mēs jau varam runāt par tādām dizaina jomām un disciplīnām kā pakalpojumu dizains, pieredzes dizains, komunikāciju dizains – tātad par dizainu plašākā jēdzienā, kur mēs nerunājam tikai un vienīgi par ērtumu vai vizuālo skaistumu. Bakalaura pirmā kursa studentam tas jāsaprot vispirms, un tikai pēc tam viņš tiek tālāk līdz garīgajai domai. Tas, protams, arī ir veicinājis jaunu programmu rašanos. Nevar nepieminēt, ka šis ir pirmais gads, kad tiek laista gaisā arī starptautiskā maģistra programma, kas ir tieši fokusēta uz pakalpojumu dizainu. Lielākā aktualitāte, protams, ir nemateriālās dizaina jomas, par kurām vēl sabiedrībai jāstāsta, kas tas vispār tāds ir un ko dizains var darīt. Maija Rozenfelde: Jā, bakalaura līmenī, protams, nedaudz arī jau tam pieskaramies, lai studentiem veidojas izpratne par to un lai viņi to var stāstīt arī tālāk, bet maģistra programmā tas ir pamatīgāk. Ervīn, kas šobrīd ir funkcionālais dizains? No padomju laika esam piedzīvojuši dažādus jēdzienus – rūpnieciskā māksla, produktu dizains. Kas notiek tavā katedrā? Ervīns Pastors: Notiek daudz interesantu lietu. Maijas pārvaldībā ir viss lielais bloks, man paliek interjera dizaina, grafiskā dizaina un produktu dizaina specialitāte, kas ir zem viena jumta kā viena katedra, bet mūsu plānos ir līdz gada beigām to nodalīt, lai mēs pēc iespējas precīzāk varētu komunicēt uz ārpusi – lai mūsu potenciālajiem studentiem būtu vieglāk saprast savu piederību. Sākotnējais jautājums, kas attiecas uz funkcionālo dizainu, ir pat zināmā mērā provokatīvs: sabiedrībā ir lielas diskusijas, kāda izskatās ražošana Latvijā. Nedomāju, ka tā izskatās slikti, tā izskatās labi, bet mēs neesam identificējuši līderus, kuriem vajag skatīties līdzi un kuriem sekot. Arī uzņēmējdarbības veids ir mainījies – tas, ko tu, Ilze pieminēji – rūpnīcas dizainers. Es laikam biju viens no pēdējiem, kas paspēja to izbaudīt. Galvenais gan tirgū, gan ražošanā, gan pie mūsu iespējām – meklēt savstarpējos kontaktus un pretimnākšanu, lai jaunajiem talantiem būtu iespēja pamēģināt strādāt. Tā būtu lielā ražošana. Savukārt ja runājam par start up un jaunajām ražotnēm, tā būtībā ir uzņēmējdarbība bez pamatkapitāla. Ka man ir ideja un es savācu nepieciešamos līdzekļus. Tas pats attiecas uz dizaina jēdzienu, kas nāk no angļu valodas, un domāju, ka šī konteksta sarežģītā puse ir – likt sabiedrībai saprast, ka tā nav tikai ārpuse, tā nav tikai čaula. Tas iespaids pie mums ir tāds – ka mēs tikai mākam kaut ko nokrāsot, bet tā nav, un mēs to uzsveram – ka mēs domājam arī par "iekšām". Viss jau būtībā sākas ar "iekšām" – cik kuram ir iekšā. Joks. (smejas) [Vispirms kaut kas] lietotāju vajadzībām tiek izpētīts, tad – pāriets uz konstrukciju, materiāliem, un pašās beigās tikai pieliekta klāt materiālitāte – tas ir multidisciplinārs kolektīvs darbs. Sarunas pilna versija teksta formātā drīzumā būs pieejama sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.  

Kritiskā dizaina pionieri Dunne and Raby par kritisko dizainu runā kā par mūsdienu dizaina mutāciju, kas ir veidojusies, lai analizētu pašu dizainu strauji mainīgajā pasaulē. Līdzekli, ar kura starpniecību rosināt diskusijas starp dizaina nozari un sabiedrību par nākotni, kuras tapšanā mēs visi līdzdarbojamies. Par šo aizraujoši, spekulācijām un provokācijām bagāto dizaina virzienu, jeb, citējot raidījuma viesi - "domāšanas veidu", stāsta arhitekte, dizainere un Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēja un pētniece Liene Jākobsone. Sarunu pilnā apjomā aicinām klausīties šeit! *** Jeļena Solovjova: Vispirms iepazīsimies!  Liene Jākobsone: Strādāju arhitektūras jomā, esmu arī lektore Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļā, kā arī pati kopā ar partneri vadu arhitektūras un dizaina studiju Sampling. Mūsu sarunas tēma ir kritiskais dizains. Varbūt vari arī nedaudz ieskicēt, kāda ir tava saistība ar šo jomu? Kritiskais dizains formāli ir mans promocijas darba lielais jautājums. Lasu lekcijas par šo tēmu arī studentiem Mākslas akadēmijā, darbojos diezgan starpdisciplināri. Mana pirmā izglītība pat ir tīrā māksla. Esmu beigusi Mākslas akadēmijas bakalaurus kā gleznotāja. Mani vienmēr interesējušas tādas radošās prakses, kas balansē starp disciplīnām, kas meklē jaunus laukus, ko izzināt, pētīt, kā paplašināt šīs disciplinārās robežas, sadarboties un nonākt pie jaunām atklāsmēm. Tā es arī sāku interesēties par šo savādo dizaina novirzienu jau teju pirms desmit gadiem.  Kaut kādā mērā mēģinot pati sev atbildēt uz jautājumu, kas ir kritiskais dizains, es uzdūros vienam citātam, ko sacījuši britu Dunne and Raby - ka tā ir dizaina mutācija, kurā dizains attīstās un mutē, lai reflektētu pats uz sevi, tostarp arī sakot, ka pasaule ļoti strauji attīstās, bet dizaina joma varbūt ne vienmēr tik ātri tiek šai pasaulei līdzi. Kāda būtu tava definīcija vai tavs skaidrojums, kas ir kritiskais dizains? Kritisko dizainu centušies definēt gana daudz autoru, un vispār šis virziens ir interesants ar to, ka šīs definīcijas nav nākušas kaut kā post factum, un tevis nosauktie autori būtībā arī ir tie, kas apzināti uzsāka definēt un eksperimentēt ar šīm praksēm jau 90. gadu vidū. Šī prakse ļoti lielā mērā ir vērsta uz pašu dizaina disciplīnu kā tādu. Tas nav par kaut kādiem tiešiem, uzreiz lietojamiem produktiem vai pakalpojumiem plašākai sabiedrībai - tas vairāk ir par to, kā mums pašiem kritiski palūkoties uz to, ko mēs kā dizaineri darām, kāpēc mēs to darām, kādi ir tie vēsturiskie apstākļi, kas noveduši līdz tam.  Tie visi ir ļoti svarīgi jautājumi. Dizains ir radies ciešā sasaistē ar industriju, ar rūpniecisko ražošanu, kaut kādā ziņā ļoti nekritiski attīstoties tai līdzi. Te jāpiemin, protams, arī masu ražošana un milzīgais patēriņš, kas rietumu pasaulē ir pārmērīgs. Tas novedis pie dažādām ekoloģiskajām katastrofām, pie tās pašas globālās sasilšanas. Arī par sociāliem jautājumiem varētu runāt daudz un dikti. Dizains visu laiku ir koncentrējies uz industriju, optimizāciju, kaut kādā brīdī ir būtisks kļuvis arī lietotājs tajā visā, bet arī bieži vien tīri merkantilu iemeslu dēļ - lai pārdotu labāk, vairāk. Lai cilvēkam iestāstītu, ka viņam vajag kaut ko, ko viņam varbūt nemaz nevajag. Šī koncentrēšanās uz lietotāju ir karstais "topiks" pēdējos gados. Arī tas ne vienmēr nozīmē kaut ko labu. Tas var nozīmēt arī vienkāršu mēģinājumu pārdot vairāk jaunu produktu, lai gūtu vairāk peļņas. Dunne and Raby, kā arī viņu sekotāji (tas viss aizsākās Londonas Karaliskajā mākslas koledžā!) sāka reflektēt par šiem jautājumiem: par to, ka nav īsti labi, ka dizaineri, kuri bieži vien ir augsti izglītoti, paši strādā zinātnē, pētniecībā un ļoti labi redz situāciju, studentiem tomēr turpina mācīt par ierasto rūpnieciskā dizaina pasauli, veicinot patēriņu. Tas viņiem nelikās labi. Vairāk - ierakstā vai sarunas pilnajā versijā!

Pēc divu gadu pārtraukuma atkal pasniegts nacionālas nozīmes apbalvojums – Dizaina gada balva. Šoreiz tika iesniegts līdz šim nepieredzēts daudzums ideju - 150, un no tām uzvarētāji ir 5 kategorijās. Ko lēmusi žūrija un kādi risinājumi ir grafikas, produktu, digitālā, vides un interjera un pakalpojumu, politiku, stratēģiju dizainā? Par to - raidījumā "Kāpēc dizains?" *** 3 žūrijas speciālbalvas 1) Skrinings.lv Autors: Linda Šeibe Komanda: Digitālā rīka izstrāde (programmēšanas darbi): Zlata Potiļicina, Uģis Bērziņš, Arnolds Bogdanovs 2) Viss ir norm.a Autors: Dizaina idejas autore Una Rozenbauma, Ilustrators Svens Neilands Dizainere Aija Baumane 3) Pinumu paviljons Autors: Didzis Jaunzems, Ksenia Sapega   Produktu dizains (trīs 2. vietas) 1) Elpo plantbots Autors: ELPO  Komanda: Kārlis-inženieris, Krišs-funkc. dizainers,  Buka-gaisa kvalitāte, Alise-augu fiziologs, Lolita-CEO 2) HappyMoon transformējamās trepītes bērniem Autors: Aleksejs Golovņovs Komanda: Realizācijas posmos piedalās aptuveni 20 darbinieki. 3) THATDAY mēnešreižu apakšveļa Autors: Kintija Anna Bērzkalne, Līga Rīga   Digitālais dizains - 1. vieta GRUNND Autors: Olafs Ošs Komanda: Olafs Ošs, Nikola Uzelac, Ed Watkins   Pakalpojumu, politiku un stratēģiju dizains 1. vieta Eksperiments “Metropole 3.0” — Tet pāreja uz hibrīddarba modeli Autors: Ingrīda Rone, Madara Zelčāne, Jeļena Solovjova, Edmunds Medvedevs, Anda Mūrniece, Agnese Lazareva   Vides un interjera dizains - 1. vieta Ghost Train Autors: Reinis Liepiņš, Ilze Liepiņa, Martins Ostanevics, Ainārs Plankājs, Ieva Landmane, Jurģis Prikulis, Arvis Sproģis Komanda: Sudraba Arhitektura / Netra / Pillar   Grafikas dizains un Kultūras ministrijas Lielā balva - 1.vieta Stories in sounds Autors: Maija Rozenfelde Komanda: Anda Beitāne, Annija Bičule, Gunda Miķelsone, Maija Rozenfelde, Arturs Kondrats, Amanda Zaeska  

21. maijā Venēcijas 17. arhitektūras biennālē tika atklāts arhitektu birojs NRJA veidots Latvijas paviljons "Tas nav domāts tev! Tas domāts ēkai". Fokusējoties uz ekspozīcijas centrālo tēmu, raidījumā "Kāpēc dizains?" diskusija par to, kāda loma mūsdienu arhitektūrā ir viedajām tehnoloģijām un kā cilvēkam iemācīties ar tām sadzīvot. Raidījumā viesojas Latvijas paviljona kuratori: NRJA arhitektu biroja vadītājs Uldis Lukševics un NRJA arhitekte un FOLD autore Elīna Lībiete.

Pasaules visaptverošajās pārmaiņās cilvēki meklē un arī atrod vietu un telpu, kurā patverties. Šāda doma nāk prātā, iedziļinoties divās no divdesmit Latvijas Dizaina gada balvai pieteiktajām idejām. Katra pavisam atšķirīgā veidā aizved mūs citā pasaulē. Arhitekts un arhitektūrai tuvu starpdisciplināru jomu profesionālis Didzis Jaunzems kopā ar Kseniju Sapegu izauklējis ideju par Pinumu paviljonu. Tas veidots kā laikmetīgā dizaina un tradicionālās amatniecības apvienojums un izvietots Francijas pilsētā Ansī. Tikām profesionālā fotogrāfa Olafa Oša fotogrāfijas projekts, iedvesmojoties no Franca Kafkas stāstiem un Deivida Linča kino pasaules, pārdzimis datorspēlē GRUNND... Pataustīt un pasmaržot Latviju Francijā Arhitektūra, scenogrāfija, vides objekti, pilsētplānošana un atkal arhitektūra... Tā savu darbību apraksta Didzis Jaunzems, kurš izveidojis arī savu uzņēmumu DJA, kurā ir pieci cilvēki. 2019. gadā viņš atzīts arī par Gada jauno arhitektu un viņa radošajā biogrāfijā jau ir daudzi vēstījumos precīzi darbi. Tāds ir arī Pinumu paviljons, kas tapa pagājušajā vasarā – īsajā brīdī, kad varēja aizceļot. Viss nepieciešamais uz Franciju tika vests ar automašīnām un uzstādīts ātrāk nekā plānots – trijās dienās. Jaunzems atklāj, ka darbs tapis pagājušā gada vasarā, ļoti īsā laika posmā ainavu arhitektūras festivālam, kuram, tāpat kā daudziem citiem pasākumiem, laika gaitā mainījās uzstādījums. "Darbs tapa festivālam Francijā, Ansī pilsētā, kas ir Francijas Alpos, kur mūs uzaicināja jau pēc cita projekta realizācijas šī paša festivāla ietvaros. Stāsts aizsākās jau 2018. gadā, jo tas bija laiks, kad Latgalē, lai veicinātu tūrismu, piecas dažādas Latgales pilsētas veidoja konkursu "Vides objekti". Mēs piedalījāmies šajā konkursā un realizējām trīs objektus – viens no tiem bija uguns objekts Kārsavā, kas tur joprojām stāv," stāsta arhitekts. Šim darbam ir pavisam vienkārša, taču asprātīgi risināta konstrukcija – tas piedzīvoja ļoti plašu publicitāti gan Latvijā, gan ārpus mūsu valsts robežām, dažādos starptautiskos medijos. "To pamanīja arī Francijas ainavu arhitektūras festivāls un teica, ka vēlētos kopiju šim portālam. Gadu vēlāk, kad mūs atkal uzaicināja uz festivālu radīt jau kaut ko īpaši viņiem, mums likās, ka gribētos veidot tādu vietu, kas būtu kā patvērums no karstās saules, kur cilvēki varētu atnākt, bet tajā pašā laikā būt pie dabas. Tā varētu būt vieta, no kuras paveras skaists skats, taču tā pasargātu no saules un savā veidā varētu gūt arī psiholoģisku patvērumu." Radusies ideja par tradicionālās latviešu amatniecības klātbūtni šajā festivālā. "Uzgājām Pēteri Tutānu no "Pinumu pasaules", kas jau daudzus, daudzus gadus nodarbojas ar klūgu pinumiem. Tas saintriģēja – kaut kas sens un tradicionāls laikmetīgam cilvēkam varētu likties ar arhaisku pieskaņu. Likās – vai šo labā nozīmē senilo varam pārvērst par kaut ko mūsdienīgu? Tā bija tāda pievienotā vērtība, ka likās – ja mēs to izdarītu, varbūt [citā līmenī] paceltu klūgu pinumu un tradicionālās amatniecības nišu no senajiem laikiem uz mūsdienām." Pinumu paviljons veidots no kopumā 262 groziem. "Kad atpazīstam vienu grozu, mēs to tiešām arī uztveram kā grozu, bet brīdī, kad tie izvietoti viens otram blakus, tas jau veido tādu masu, ko tradicionāli neesam paraduši redzēt, un tam parādās pilnīgi jauna funkcija," atzīmē Jaunzems. "Grozi veido noēnojumu, ja paiesi tiem apakšā. Redzam arī, ka veidojas šūnu raksts – modulārais daudzu grozu savienojums ir tas, kas tradicionālo materiālu un formu pārvērš pilnīgi citā veidolā! Varbūt sākotnēji tas prasa kādu laiku, lai saprastu, kas tas īsti ir. Dizains ir mūsu izdomāts. Pinēji jau specializējas konkrētās lietās – viens veido grozus, cits – krēslus. Un mūsu iedomātā sākotnējā forma – sava veida konusi – pinējiem bija kā izaicinājums, jo tā nav forma, ar ko viņi raduši strādāt. Tā ka pirmo grozu uzpinām mēs paši, lai parādītu, ko īsti vēlamies..." 260 grozi veido paviljonu, kas izmeru ziņā ir astoņi reiz astoņi metri. Lai visi grozi turētos kopā, ir gan ārējā apdare (pats grozs), bet otrs ir režģotā čaulas struktūra. "Mūsu būvnieki teica – esot kādi četri mēģinājumi bijuši, bet neviens līdz galam neesot tādu izveidojis. Taču pasaulē tādas struktūras tiek veidotas – ir arī ļoti lieli pārsteigumi. Šī režģotā struktūra darbojas kā čaulas princips: tā tiek uzbūvēta uz zemes, tad tiek pakāpeniski laistīta ar ūdeni, lai kļūtu fleksiblāka. (..) Pirmās dienas tas viss smaržoja pēc zāģēta koka, un cilvēki varēja ne tikai vizuāli paskatīties uz Latviju, bet varēja to arī sasmaržot." Kā skatītāji vērtē ieceri apvienot amatniecību ar mūsdienīgu dizainu? "Pirmais, ko cilvēki dara, pieejot pie paviljona – patausta, jo tas ir kas tāds, ko Eiropā grūti iedomāties: ka kaut kas tik niansēts un detalizēts ir cilvēka rokām radīts. Cilvēki bieži vien pat nav redzējuši šo materiālu. Ir valstis, kurās pinumi ir populāri, bet ir arī valstis, kurās tie ir mazāk zināmi." Visbeidzot, kā Pinumu paviljons reaģē dažādos laikapstākļos? Drīz būs pagājis gads. "Jau rudenī tas kļuva daudz tumšāks, bet tajā pašā laikā tas jau bija tas, ko paredzējām un vēlējāmies, jo arī Uguns paviljons kļuva tumšāks – tas tagad kļuvis neatņemama parka sastāvdaļa. Jo tumšāks tas kļūst, jo vairāk iekļaujas šajā vidē. Redzēsim, cik ilgti tas izdzīvos – prognoze būtu, ka gadus piecus. Tā nav ilgmūžīga struktūra, arī šis koks nav ļoti biezs. Grozi tāpat – varbūt pat īsāku laiku. Trīs, četri gadi. Taču esam uztaisījuši mazliet vairāk grozu – ja kaut kas salūzt, var nomainīt." GRUNND: izbaudīt procesu un just līdzi galvenajam varonim Ja Didža Jaunzema darbu platforma ir skatuve, dabas ainava vai pilsētas teritorija, tad Olafa Oša nerealizētais fotogrāfijas projekts pārdzimis datorspēlē GRUNND, kura veidota, iedvesmojoties no Franca Kafkas stāstiem un Deivida Linča kinematogrāfijā uzburtajām sajūtām. Tā ir piedzīvojumu jeb AdventurePoint-And-Click spēle, kurā visi vizuālie materiāli, kods un mūzika ir veidoti tieši šai spēlei. Tā stāsta par negaidītu ceļojumu uz šķietami identisku pasauli. Īsi Olafs Ošs to dēvē arī par mistēriju. "Spēle ir pārdzimis fotogrāfijas projekts, kuru [lielās] tāmes dēļ nespēju realizēt, bet man tā pasaule jau bija iekšā un meklēju ceļus, kā to izdarīt," stāsta mākslinieks, kurš spēļu industrijā ir divus gadus. "Visu mācījos no nulles. Komponists mums ir Anglijā, mākslu taisa serbu puisis. Manā pārziņā ir stāsts, kods, uzbūve – viss pārējais. Mums ir vēl viens palīgs, ja nevaru kaut ko koda veidā izdarīt." Kāds īsti ir spēles mērķis, un kas būtu jāaptver lietotājiem? "Mērķis nav, lai spēlētājs atšķirtu dažādus dizaina elementus un risinājumus. Tas nav vajadzīgs – viņam jāizbauda spēles process," uzsver Ošs. Vairāk un plašāk - ierakstā.  

Pēc divu gadu pārtraukuma mums atkal ir iespēja piedzīvot vienu no nozīmīgākajiem Latvijas dizaina industrijas notikumiem - Latvijas dizaina gada balvu. Latvijas dizaina gada balva ir nacionālas nozīmes apbalvojums, kas fiksē aktuālo situāciju Latvijas dizainā, sniedz vērtējumu dizaineru darbam, kā arī izglīto un informē sabiedrību par dizaina daudzveidīgo dabu un piedāvātajām iespējām. Par balvas pirmo izvērtēšanas posmu un pirmajiem secinājumiem, par šī brīža situāciju Latvijas dizaina industrijā sarunājas trīs balvas žūrijas locekļi: žūrijas komandas vadītājs, Hi-pe dizaina studijas dibinātājs un pasniedzējs Martins Fosleitners no Austrijas, dizaina politikas pētnieks un konsultants Pjotrs Svjateks no Polijas un Accenture Latvia pakalpojumu dizaina vadītāja Anete Žukova. Saruna norisinās īsi pirms finālistu prezentācijām.

Bijušās Sporta pils teritorijā jau kādu laiku notiek aktīva rosība - te, aktīvi iesaistot vietējo iedzīvotāju kopienu, top dārzi un pļavas, kas vasarā būs pieejami ikvienam pilsētniekam. Raidījumā “Kāpēc dizains” - saruna par to, kā līdzdarbošanās dizains var palīdzēt veidot ciešāku un aktīvāku iedzīvotāju kopienu, kuri rūp sava pilsēta. Tajā piedalās Sporta pils dārzu idejas autore un projekta vadītāja Renāte Prancāne, zīmolu eksperte Evija Krištopane un Sporta pils dārzu entuziaste Dita Birkenšteina.  

Distancēšanās, izvairīšanās no pulcēšanās un citi drošības noteikumi joprojām ir spēkā, bet vai tos ievērojot cilvēkiem ir iespējams klātienē dzirdēt mūzikas skaņas, izjust komandas garu sportojot vai pat kopīgi gavilēt Dziesmu svētkos? Kā pasākumiem galvenokārt ārtelpās gatavojas to organizatori? Un kādi dizaina risinājumi palīdz tos īstenot? "Mainījies ir pasākumu plānošanas ilgums – ir jāspēj pielāgoties ātrāk. Sabiedrībai ir jārēķinās, ka pasākumi būs, bet ne tādā formātā un norisē, kā esam pieraduši, bet risinājums to norisei ir," tā saka kultūras un izklaides centra "Hanzas perons" direktore Ieva Irbina, Rīgas maratona organizators Aigars Nords un arhitekts Austris Mailītis, kuri tika aicināti uz attālinātu sarunu. Pagājušā gadā maratons aizritēja virtuāli, kultūrtelpa "Hanzas perons" aizsāka koncertsēriju “Koncerts pirmajā rindā”, kuros mākslinieki bija un arī šajā sezonā būs gatavi muzicēt vairākos koncertos, bet mazākam cilvēku skaitam. Savukārt Mežaparka estrāde piedzīvoja akustisko mēģinājumu un par Dziesmu svētkiem šovasar tiek domāts piesardzīgi. Kam arī mums, šo pasākumu dalībniekiem vai vērotājiem, jāgatavojas, lai tie varētu notikt? Par to raidījumā “Kāpēc dizains?”.

Dabā sācies jauns cikls, un tas atklās gan skaisto ziedoni, gan cilvēku darbību vidē – no piesārņojuma sētmalē līdz globālām klimata izmaiņām, bet arī rūpes par ainavu un tās saglabāšanu. Raidījumā “Kāpēc dizains?” šajā reizē divi stāsti ar vienu mērķi – kā īstenot dizainu vidē? Stāsts par spēju pārstrādāt jau izlietotus materiālus un pilsētā apvienot skaistu ainavu ar ilgtspējīgiem risinājumiem vidē. Abi šie virzieni – aprites ekonomika un ilgtspējīga vide – ir minēti kā vēlami un attīstāmi arī Latvijas dizaina stratēģijā nākamajiem 7 gadiem. Vides dizaina galvenā cerība ir pavērst šobrīd daudzās jomās savu vietu iekarojušo domāšanu, kas apmierina cilvēka īstermiņa intereses, tādas izpratnes un rīcības virzienā, kas ir atbildīga pret planētas resursiem, centrā nostājoties nevis cilvēkam, bet videi. Raidījumā sarunājamies ar ainavu darbnīcas “Alps” ainavu arhitekti Ilzi Rukšāni un uzņēmuma Rubrig vadītāju Daini Bondu.

Pilsēta ir dzīvs, mūžam mainīgs organisms, kura dizains nav un nemaz nevar būt pabeigts. Tādēļ dažāda veida prototipi ir ļoti svarīgs mūsdienīgas pilsētvides dizaina procesa elements. Rīgā pēdējā gada laikā esam piedzīvojuši jau vairākus eksperimentus. Raidījumā “Kāpēc dizains” diskusija par prototipiem pilsētā un Čaka ielas eksperimentu. Diskusijā piedalās Justīne Panteļējeva un Oto Ozols. Justīne ir telpiskās plānošanas speciāliste, Rīgas domes deputāte, Pilsētas attīstības komitejas vadītājas vietniece un satiksmes un transporta lietu komitejas dalībniece. Savukārt Oto ir arhitekts un biedrības "Pilsēta Cilvēkiem" aktīvists.  

Eiropā izsludināta jauna pieeja newBAUHAUS. Arhitektūras, dizaina un dzīvesstila virziens Bauhaus pēc nedaudz vairāk kā 100 gadiem atkal ir uzmanības centrā. "Radīt, veidot un sadarboties dažādu nozaru profesionāļiem," to, šo gadu sākot, aicināja Eiropas komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Ko nozīmē šāds uzsaukums? Tā galvenā ideja ir aicināt radošās nozares pārstāvjus globālu jautājumu risināšanā. Tas būs mēģinājums apvienot radošo un inženiertehnisko profesiju zināšanas un prasmes. Kā newBAUHAUS plāno iesaistīt radošo nozari un kādu jauna veida atbalstu tā varētu saņemt? Par to raidījumā "Kāpēc dizains?" sarunāsies arhitekte Gunta Grikmane un ainavu arhitekte, Eiropas ainavu arhitektu federācijas delegāte Indra Purs.

Šajā reizē raidījuma vadītājas lomā debitē Arhitektūras muzeja vadītāja Ilze Martinsone, kura uz sarunu aicinājusi dizaineri Kristoferu Reidzānu. Pēc Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas absolvēšanas Kristofers devies studēt uz Eidhovenas Dizaina akadēmiju un sarunā atklāj pārdomas par dizaina izglītību Latvijā un Eiropā. Interesanti darba piedāvājumi Kristoferam Reidzānam atvēruši pasaules ceļus, kuros galvenokārt darbība saistīta ar apavu industriju. Ko nozīmē radīt apavus tādām valstīm kā Kīna, Japāna, Honkonga un kā darboties pandēmijas apstākļos – par to sarunā ar Ilzi Martinsoni.   

Šis ir laiks, kad ierastos pakalpojumus izmantojam citādāk. To, cik tie ir ērti un saprotami, nosaka arī pakalpojuma dizains.  Februāra sākumā Latvijas Mākslas akadēmija kopā ar Lapzemes Universitāti Somijā, kā arī asociētajiem sadarbības partneriem – Rīgas ekonomikas augstskolu, Igaunijas Mākslas akadēmiju, Kuldīgas novada pašvaldību un biedrību “Kuldīgas mākslinieku rezidence” parakstījusi līgumu par starptautiskas maģistra līmeņa studiju programmas “Pakalpojumu dizaina stratēģijas un inovācijas” īstenošanu. Plānots, ka absolventi saņems dubulto diplomu – Latvijas Mākslas akadēmijas un Lapzemes Universitātes. Ko studenti apgūs šajā studiju programmā un cik tā ir aktuāla, par to saruna ar LMA Dizaina nodaļas asociēto profesori Ilzi Kundziņu, Kuldīgas mākslinieku rezidences vadītāju Ilzi Supi un Lieni Kupču, kura studē pakalpojumu dizainu un būs arī viena no pasniedzējām jaunajā programmā. 

Apgūt anatomiju vienkārši! Šāds ir Anatomy Next izglītības rīku veidotāju uzsaukums visiem tiem, kuri izzina anatomijas nozari. Šoreiz raidījumā runājam par digitāliem rīkiem medicīnas izglītībā. Raidījumā viesojas tēlnieks, grāmatu autors, plastiskās anatomijas pasniedzējs Latvijas Mākslas akadēmijā un uzņēmuma Anatomy Next vadītājs Uldis Zariņš. Anatomy Next veido digitālus izglītības risinājumus medicīnas skolām un palīdz studentiem apgūt anatomiju ērti, mūsdienīgi un lietotājam draudzīgi. Uldis uzsver, ka labam dizainam izglītības procesā ir milzīga nozīme, jo gan mūsu rīkiem, gan izglītības procesam ir jābūt balstītam lietotāju vajadzībās. Grāmatas māksliniekiem - https://anatomy4sculptors.com/ Anatomijas apmācības platforma medicīnas studentiem - https://anatomy.app/ Tiešsaistes anatomijas enciklopēdija - https://anatomy.net/

Daudzi šobrīd strādā vai mācās attālināti no mājām. Bet ar lielāku cilvēku skaitu mēs satiekamies apkārtējā vidē un veikalos, kur joprojām redzam zīmes par drošības nosacījumiem. Vai tās var nodot citādāk? Vai piešķirot tām citu dizainu, sapratīsim, ko paši ievērojam un ko nē? Turpinot meklēt dizaina risinājumus pandēmijas laikā, saruna ar H2E vadošo dizaineri un Latvijas Mākslas akadēmijas profesori Ingūnu Eleri, kā arī komunikācijas stratēģi Zigurdu Zaķi. 

Šī gada sākumā organizācija Riga TechGirls uzsāka sešu mēnešu tiešsaistes mentoru programmu. Tā sniedz iespēju 260 dalībniecēm no Latvijas apgūt padziļinātas zināšanas informāciju tehnoloģiju nozarē. Starp piedāvātajiem virzieniem ir arī UX un UI jeb digitālo produktu un pakalpojumu dizains, kurā šobrīd darbojas 24 interesentes un 11 mentori. Šī ir lieliska iespēja smelties pieredzi un zināšanas jomā, kurā Latvijā pagaidām vēl nav iespējams gūt formālu akadēmisko izglītību. Raidījumā viesojas RTG mentoru UX UI apakšprogrammas līdere, dizainere Līga Lētiņa. Savu ikdienu Līga aizvada apdrošināšanas uzņēmumā "IF", kur ir lietotāju pieredzes dizainere korporatīviem – globāliem dizaina projektiem un koordinē lietotāju pieredzes dizaineru kopienu Skandināvijā un Baltijā. Viedokli par dalību programmā pauž arī tās dalībnieces Renāte Šnore un Jolanta Lapa. 

Bērnus un jauniešus aicina izprast un apgūt dizainu. Kā? Skolās līdzšinējo mācību priekšmetu “Mājturība un tehnoloģijas” pakāpeniski aizstās “Dizains un tehnoloģijas”. Kādas zināšanas bērni iepazīs, par to raidījumā “Kāpēc dizains ?” stāstīs Ance Kancere, Siguldas pilsētas vidusskolas programmēšanas skolotāja un IT izglītības fonda projektu vadītāja, kā arī paši skolēni.

Atzīmējot savu simtgadi, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija pērn izdeva grāmatu Stories in Sounds. Pavisam nesen tā Art Directors Club of Europe apbalvojumā ieguva zelta godalgu kategorijā Editorial design. Pie grāmatas tapšanas strādāja vesela komanda, taču šoreiz fokusējamies uz tās dizainu. Raidījumā ciemojas Stories in Sounds līdzradītāja — dizaina praktiķe, Latvijas Mākslas akadēmijas dizaina nodaļas vadtāja, kā arī dizaina studijas Nord ID partnere un dizaina direktore Maija Rozenfelde. Ar Maiju mēs runājam gan par veltījumu Mūzikas akadēmijas simtgadei, gan iedziļināmies grafikas dizaina aktualitātēs Latvijā un pasaulē.

Pasaulē dizaineri turpina domāt par to, kā vidi ap mums padarīt drošāku – proti, kā īstenot sociālo distancēšanos. Dažādi risinājumi rodami vidē, grafiski iezīmējot cilvēku atrašanos noteiktā attālumā – parkos, pilsētu laukumos un darba vietās – birojos. Kā tajos šobrīd rit darbs un kā darba vietas telpas piemērot apstākļiem, kuru noslēguma termiņu nevaram paredzēt? Un kāda loma tājā ir dizainam? Par to raidījumā "Kāpēc dizains?" sarunāsies TET valdes locekle, Cilvēku un vides dienesta direktore Ingrīda Rone un interjera dizainere Santa Meikulāne.   Savā pieredzē par to, kā šobrīd norit darbs birojā, īsi dalās arī apdrošināšanas kompānijas BTA Mārketinga un Sabiedrisko attiecību departamenta direktore Elīna Rasmane, Swedbank pārstāvis Jānis Krops un Starptautiskā finanšu tehnoloģiju uzņēmuma Mogo Finance personāla vadītāja Anita Kalniņa.  Atvērtā tipa birojs ilgu laiku ir uzskatīts par vienu no mūsdienīgiem risinājumiem, daudzi to ir izvēlējušies. Protams, ir arī citi risinājumi. Vai šobrīd kāds jau ir pie jums vērsies kā pie interjera speciālista, kā pārveidot birojus? Santa Meikulāne: Birojam jābūt mobilam, jo birojs ir par biznesu un bizness attīstās. Es tomēr vienmēr esmu bijusi pret šo statisko biroju, tas ir ļoti specifisks, specifiskām nozarēm. Mēs vienmēr kopā ar uzņēmumu veicam pētījumu darbu, vispirms noskaidrojot, kas ir tas, kā mēs strādāsim. Es esmu par to, ka birojs pilnīgi vienmēr ir transformējams. Mēs bijām komandējumā “Neste” centrālajā birojā Helsinkos, bija drūma, pelēka, lietaina diena, kuru mēs visi pavadījām gaišajā un atraktīvajā birojā. Tur bija praktiski visas šīs tendences, par ko šobrīd runājam (varbūt izņemot šo uzsvērto divu metru attālumu): telpas, kas ir mobilas, kur strādā komandas. Komanda satiekas uz projektu, un tad, kad projekts nomainās, telpa atkal ir pieejama, tātad viss ir tāds kā mazliet šērojams. Kāda bija TET pieredze pirms vairākiem gadiem veidojot šo biroju, kas ir pielāgots darbinieka veicamajam uzdevumam? Ingrīda Rone: Manuprāt, tieši par šāda tipa biroju tikko stāstīja arī Santa, un tas saucas “aktivitātēs balstītais birojs”, un mēs to nosaucām par “viedo” Biroju Metropole. Šis biroju tips ar mums dzīvo jau sešus gadus, mēs viņu sākām plānot 2014. gadā un toreiz bijām teju pirmie Baltijā, Latvijā pilnīgi noteikti. Runājot par biroju un par biroja dizainu, es gribu nelielu atkāpi – pirmkārt, nevar runāt vienkārši par dizainu, par mēbelēm, “lūk, tādi ir pēdējie trendi, tāpēc mēs pirksim šādus vai tādus galdus vai krēslus”... Birojs ir daļa no uzņēmuma kultūras, bet kultūra ir daļa no uzņēmuma stratēģijas, un šai saistībai, manuprāt, ir jābūt, jo tikai tad mēs dabūjam to uzvedību, kādu sagaidām no šīs organizācijas un tās darbiniekiem. Veidojot Metropoli, mums bija gan veikti pietiekami apjomīgi pētījumi par to, kā darbinieki jūtas un kas viņiem patīk vai nepatīk, gan analizējām, kas ir tās vajadzības. Šis aktivitātēs balstītais birojs ar to ir burvīgs, ka tu mērķtiecīgi veido vietas komandām, individuālam darbam, klusākas, skaļākas, vienkārši satikšanās vietas. Arīdzan caur darbinieku viedokļu aptaujām faktiski mēs nonācām pie sapratnes, kas ir tās sajūtas, kādas mēs vēlamies veidot jaunajā birojā. Piemēram, viena no tām ir sadarbība – aktīvāka, spontānāka sadarbība. Otra lieta, kas bija biznesa diktēta: mēs vēlamies būt inovatīvāki, tātad savā ikdienas darbā un darba organizācijā veidot vidi, kur tai inovācijai dzimt. Palaižot pirmo stāvu (pirmajā gadā mums bija divi stāvi), 87% no iemītniekiem teica, ka viņi ir apmierināti, ka strādā Metropolē un ir daļa no tās. Tad, kad mēs sākām projektēšanas darbu un es teicu: “tā, dārgie, kabinetu nebūs, tējkannas katram savas nebūs,” protams, bija neapmierinātība, un tas prasīja ļoti, ļoti lielu komunikācijas darbu tieši no mūsu puses. Viens stāvs ir 1100 kvadrātmetri, un lielākā baža bija: “ak, Dievs, kā es atradīšu kolēģi?!” un tad šeit jau sākas nākamais – darba organizācija. Nepietiek ar to, ka mēs sazīmējam, kā liksim mēbeles, bet ir jāmainās arī darba organizācijai. Ja birojs jau bija tik ļoti balstīts darbiniekiem nepieciešamajās aktivitātēs, vai šobrīd jūs plānojat kaut ko mainīt? Ingrīda Rone: Metropole 3.0, kā mēs šo eksperimentu nosaucām, veicām pagājušā gada jūlijā, augustā, izmantojot dizaina domāšanas metodes. Nākamā izpēte mums bija par to, ko tad cilvēki no tā marta, aprīļa vēlas saglabāt un ko pilnīgi noteikti nē, kas trūka un kas bija pieņemami, patīkami. Secinājums ir tāds, ka šo attālināto vai elastīgo formu, ka es, izejot no situācijas vai darba uzdevumiem, varu strādāt birojā vai ārpus biroja, vairums vēlas saglabāt. Eksperimentā sadalījām biroju divos stāvos: mums bija klusais stāvs individuālam darbam un komandu stāvs, un mēs redzējām, ka tas ļoti labi strādā. Plus mums ir ieviesta darbavietu rezervācija: tu zini, ka tev rīt ir jādodas uz biroju, norezervē darbavietu, teiksim, numur 100, un attiecīgi uz to arī dodies, tur tiek ievērota distance un pārējās lietas. Ja mums ir jābūt kā komandai, rezervējam komandas vietu. Ieviesām arī autostāvvietu rezervāciju, un šobrīd ir ekskluzīvi, ka jebkurš darbinieks, kas dodas uz biroju, var braukt ar automašīnu un bez maksas novietot uzņēmuma stāvvietā, tādējādi nodrošināt vēl papildus savu drošību, nebraucot ar sabiedrisko transportu. Santa Meikulāne: “Nestes” birojā Somijā bija praktiski tas pats, par ko jūs stāstāt – tātad mēs, Latvijas uzņēmumi, ejam līdzi laikam. Es domāju, ka arī kā nācija, lai gan čīkstēt mēs protam, ļoti fleksibli pielāgojamies jaunajiem apstākļiem. Vēl var izskatīt opcijas, ka uzņēmums dod iespēju braukt ar velosipēdu, skrejriteni, un, kad siltāks laiks, es domāju, ka tas viss arīdzan ieviesīsies. Vēl ir otra nianse, ka cilvēkiem ir iespēja pārcelties un dzīvot laukos.

Aizsākoties jaunajam gadam, pakāpeniski atsākas arī mācības skolās un universitātēs, tādēļ šoreiz raidījums "Kāpēc dizains?" pievēršas dizaina studiju procesam un fokusējas uz mācību pieredzi ārvalstīs. Raidījumā ciemojas Krišjānis Mazurs, kurš otro gadu studē Stenfordas Universitātes "Design Impact" maģistra programmā. Paralēli Krišjānis augstskolā darbojas arī kā pasniedzējs un mentorē interesentus no Latvijas, kuri meklē iespējas realizēt sapni par studijām ārvalstīs. Krišjānis dalās gan ar pieredzi, piesakoties studijām ASV, gan ar to, kādas atšķirības un līdzības saredz studiju procesā Latvijā un citviet pasaulē. Savu profesionālo karjeru tu sāki Ņujorkā – varbūt vari izstāstīt vairāk par šo savu dzīves posmu? Cik svarīgi jaunam profesionālim ir interesēties par iespējām strādāt, gūt praktiskas un akadēmiskas iemaņas arī ārpus Latvijas? Pēc bakalaura studiju beigšanas man bija tas gods saņemt Baltijas-Amerikas Brīvības fonda stipendiju, ar kuras palīdzību es gadu strādāju zīmolu stratēģijā Ņujorkā, vienā no viņu labām aģentūrām. Tā noteikti bija unikāla pieredze, un es domāju, ka lielā mērā viss, ko es darīju pēc tam bija kaut kādā ziņā sasaistāms ar to. Es lasīju pētījumu, kas norādīja uz to, ka bilingvāliem, multilingvāliem cilvēkiem ir raksturīgs tas, ka atkarībā no tā, kādā valodā viņi komunicē ar cilvēkiem, mainās arī viņu uzskati: vai tie būtu politiskie uzskati vai morālie uzskati. Par to domājot, es sapratu, ka arī man tā dzīvošana, mācīšanās, strādāšana šeit ir ne tikai iespēja redzēt citas lietas un runāt citā valodā, bet kaut kādā ziņā arī būt citam cilvēkam. Tagad es arī esmu dzīvojis pietiekami ilgi Amerikā un ikdienā izjūtu tādu zināmu duālismu – man ir gan tā eiropiešu vai latviešu perspektīva, gan vietējā perspektīva. Kas studēt gribošam cilvēkam Latvijā ir jāpaveic, lai kļūtu par studentu vienā no pasaules “top” universitātēm, kādas investīcijas ir nepieciešamas, un ar kādām grūtībām ir jārēķinās, ja tu vēlies realizēt šo plānu? Tur ir noteikti vairākas lietas. Pirmā: ir jābūt kaut kādam naivumam par to, ka tas vispār ir iespējams. Man nekad ne vidusskolā, ne bakalaura studijās nebija īpaši labas atzīmes, un noteikti es nekad dzīvē nebūtu iedomājies, ka mani kāds varētu uzņemt Stenfordas universitātē, bet kaut kādā mistiskā veidā tas tā notika, un es domāju, ka tādam zināmam delīrijam par savām spējām ir jābūt, lai tas vispār varētu būt iespējams. Otrā lieta: ir jābūt gatavam būt pacietīgam. Tas laiks, kas ir nepieciešams no brīža, kad tu izdomā, ka, hei,  varbūt es varētu mācīties kaut kur ārzemēs, līdz brīdim, kad tas praktiski notiek, ir jāpaiet diezgan ilgam laikam, minimums Amerikas kontekstā ir kāds gads. Un trešais faktors: ir jābūt mierīgam, jo šajā procesā nākas saskarties ar visādiem sistēmiskiem un finansiāliem izaicinājumiem. Es domāju, ka viens no lielākajiem ieguvumiem, atrodoties šeit, ir tas, ka tu redzi, ka tie cilvēki, kas ir superzvaigznes un strādājuši kopā ar Stīvu Džobsu un citiem, dienas beigās arī ir tikai cilvēki, un, pārsteidzošā kārtā, viņi ir pilnīgi normāli cilvēki. Un mēs kā latvieši noteikti neesam par viņiem nekādā ziņā sliktāki. Patiesībā man liekas, ka dēļ Latvijas stiprās tēlotājmākslas tradīcijas Latvijā ir ļoti daudzi profesionāli neiedomājami spējīgi cilvēki. Iespējams, ka vairumā gadījumu viņus no domas vai praktiskas iespējas dzīvot, strādāt, mācīties kaut kur citur attur nespēja kontekstualizēt to, cik patiesībā viņi ir labi arī pasaules kontekstā. Cilvēkiem, kas vēlas mācīties Amerikā, ir jāsaskaras ar to, ka mācības globāli un it īpaši pēc Latvijas standartiem ir ļoti dārgas. Interesanti, ka tās atbalsta iespējas, kas Latvijā pastāv, nav valsts sponsorētas: Fulbraita stipendija ir Amerikas valdības stipendija, vēl ir kādas privātas atbalsta iespējas un stipendijas. Un arī studiju kredīti, ko Latvijas valsts šobrīd piedāvā, manuprāt, ir ļoti labi, ja cilvēks vēlas mācīties Latvijā vai varbūt Eiropā, bet mācībām Amerikā tās iespējas ir stipri limitētas. Arī manā gadījumā, ņemot maksimālo šobrīd pieejamo studiju kredītu, tas nosedz tikai nelielu daļu no skolas izmaksām. Labā ziņa ir tāda, ka, nokļūstot skolā, ir dažādi veidi kā risināt šo finansiālo jautājumu. Ir iespēja strādāt skolā, ko izmantoju arī es.

Nākamajiem septiņiem gadiem tapusi "Latvijas Dizaina stratēģija 2021.-2027.", nosakot, kā mēs turpmāk dizainu jutīsim klātesošāku dažādas jomās un pakalpojumos. Par stratēģiju un gaidāmiem nozīmīgiem notikumiem šajā gadā Latvijas dizainā, saruna ar Kultūras ministrijas Radošo industriju nodaļas eksperti dizaina un arhitektūras jautājumos Dzintru Purviņu un Latvijas Dizaina centra vadītāju Ditu Danosu.

Gadumijai tuvojoties, raidījums "Kāpēc dizains?" pievēršas tam, kā dizains var uzburt svētkus. Šoreiz raidījumā runājam par alternatīvu ierastajai svētku uguņošanai — dronu performancēm, kas gūst arvien lielāku popularitāti visā pasaulē. Tās ir gan ārtelpās, gan iekštelpās demosntrējamas lidrobotu izrādes, kas nerada piesārņojumu un tajās pielietotie resursi ir izmantojami atkārtoti. Raidījumā viesojas uzņēmuma Basemotion dibinātājs un tehniskais direktors Armands Blumbergs un zīmolu attīstības un komunikācijas eksperte Marta Kaprāle. Stāsts ir tapis sadarbībā ar LIAA Radošo industriju inkubatoru.

Skaidrība. Vienkāršība. Kaislība. Šādi skan Dailes teātra dibinātāja Eduarda Smiļģa moto, un šīs ir arī kvalitātes, kas caurstrāvo arhitektes Martas Staņas teātra vajadzībām projektēto ēku. Dailes teātris nupat ir atzīmējis savu simtgadi, un atskatoties uz šo notikumu, diskutējam par Dailes teātra arhitektūru — tās tapšanas vēsturi un pielāgošanu mūsdienu pilsētas vajadzībām. Darbs pie vērienīgā projekta ilga turpat divdesmit gadu garumā un 1977. gadā atklātā būve ir viens no izcilākajiem modernisma arhitekūras paraugiem Latvijā. 2019. gadā tika organizēts Dailes teātra teritorijas labiekārtojuma metu konkurss, kurā par labāko tika atzīts biroja «MADE arhitekti» darbs, kas tapa sadarbībā ar urbānisti Evelīnu Ozolu un grafikas dizaineru Edgaru Zvirgzdiņu. Šodien uz sarunu par Dailes teātri esam aicinājuši «MADE arhitekti» dibinātājus un arhtektus Miķeli Putrāmu un Lindu Krūmiņu. Strādājot pie teātra labiekārtošanas projekta, jūs esat krietni iedziļinājušies ēkas vēsturē. Kas, jūsuprāt, ir lielākās Dailes teātra būves vērtības?  Linda Krūmiņa: Tā noteikti ir formu tīrība, materiālu skaidrība, plašums, vēriens – modernisma galvenās iezīmes. Miķelis Putrāms: Modernisma ideja par caurspīdību un pārredzamību ir viena no lietām, kas ļoti labi strādā arī Dailes teātra situācijā. Teātra apmeklētāji pārredz Brīvības ielu, un viņi paši eksponējas kā tādā ekrānā. Es domāju, ka jebkuru arhitektūru var skatīt ļoti virspusēji, bet, ja gribam patiešām par to nopietni diskutēt, ir nepieciešams iedziļināties, izpētīt un saprast, kādā veidā arhitektūra ir radusies. Dailes teātris ir radies grūtībās. Bet, pa ielu ejot, to nemaz nevar redzēt. Šķiet, ka šīs līnijas, formas un ēkas ekspresija ir tīra, skaidra, vienkārša un tajā pašā laikā kaislīga ar šo savu veidolu un cilni. Mēs redzam, ka ēkā tiek atspoguļotas Dailes teātra moto vērtības. Uz laikmeta fona Marta Staņa patiesi bija celmlauzis Padomju Latvijā, veidojot šo jauno modernisma tradīciju. Diskusija par modernisma arhitektūru un tās vērtību ir aktuāla arī šodien. Kas mums Latvijā būtu jānovērtē modernisma arhitektūrā? Kā mums iemācīties mīlēt modernismu? Linda Krūmiņa: Iemīlēt modernisma arhitektūru jau nav citādi, kā iemīlēt jebkura cita laikmeta arhitektūru, tikai laika distance pagaidām ir maza. Var būt, ka tas padomju rēgs mazliet “velkas” līdzi, bet līdzīgi ir arī ar cita laika arhitektūru. Tāpat kā mēs saglabājam jūgendstila arhitektūru, mums jāsaglabā un jātur cieņā modernisms. Jūs minējāt nepieciešamību iedziļināties vēsturiskajā kontekstā. Tomēr mēs saprotam, ka ir jāpaiet laikam, lai mēs spētu vēsturisko mantojumu izvērtēt ar pietiekamu pietāti un iedziļināšanos. Kādai būtu jābūt rīcībai šajā gaidīšanas momentā? Miķelis Putrāms: Uzskatu, ka katram drīkst būt savs viedoklis par arhitektūru. Jautājums: cik daudz šis arhitektūras piedzīvojums tiek sabiedrībai skaidrots. Strādājot un mācoties Dānijā, mēs redzējām, ka pārsvarā sabiedrībai ir liela izpratne par arhitektūru un dizainu, viņi māk un grib baudīt šīs lietas un ir gatavi diskutēt par arhitektūras un dizaina jautājumiem. Latvijā šī interese varētu būt lielāka. Es domāju, ka cilvēkiem arī būtu interesantāk ieiet ēkā, sajūtot pašam to individuāli, iedziļinoties, papētot. Linda Krūmiņa: Nacionālās koncertzāles celtniecības kontekstā mēs pat no ministrijām nesagaidījām diskusiju – kaut kas it kā tiek darīts un organizēts, bet tādas īstas sarunas ar profesionāliem arhitektiem nenotiek, katrs ir savā iecietinājumā. Un, ja mēs pat tādā līmenī nesagaidām cieņpilnu diskusiju, tad ir grūti aicināt sabiedrību domāt un diskutēt par arhitektūru. Ar kādiem izaicinājumiem jūs šobrīd saskaraties, strādājot pie Dailes teātra publiskās telpas atjaunošanas un pārveides? Miķelis Putrāms: Jebkura pārveidošana vai iejaukšanās ir bīstama, jo cilvēkiem vispār ir grūti pieņemt pārmaiņas – tas ir cilvēku dabā. Dailes teātra laukums nav tikai Dailes teātra laukums, bet pilsētas vide, diezgan liela telpa pilsētas centrā. Domāju, neviens nenoliegs, ka šī zona nefunkcionē atbilstoši 21. gadsimta vajadzībām. Ir nolietojušies elementi, ir elementi, kas traucē cilvēkiem šķērsot šo zonu. Mūsu uzdevums ir turpināt Martas Staņas idejas, bet pārveidot laukumu tā, lai tas kalpotu mūsdienu pilsētvides prasībām. Linda Krūmiņa: Pilsētnieku vajadzības un teātra vajadzības ir vienlīdz svarīgas. Pētot vēsturiskos zīmējumus, mēs atradām 1969. gada plānu, kurā redzams, ka Staņa bija iecerējusi savienot Šarlotes ielu ar teātra galeriju platformām, bet piebūve un piebraucamais ceļš izjauca viņas ideju. Tāpēc šībrīža variantu nevar uzskatīt par Staņas iecerēto rezultātu. Mēs, saprotot, ko viņa savā skicē ir gribējusi panākt, varam to mēģināt realizēt – protams, ar mūsdienu paņēmieniem. Kas ir svarīgākās vērtības, ko jūs vēlaties demonstrēt šajā Martas Staņas stāsta turpinājumā? Miķelis Putrāms: Galvenā problēma, ko identificējām jau konkursa priekšlikumā, bija tas, ka laukums vizuāli ir ļoti efektīgs, bet nav funkcionāls. Mūsu galvenā doma bija nodrošināt laukumam brīvu pieejamību, tādā veidā arī ievērojami uzlabojot drošību un publiskās telpas kvalitāti šajā zonā. Kāda ir pieejamības loma pilsētvidē, pilsētas dizainā? Linda Krūmiņa: Pieejamības loma, protams, ir milzīga. Mēs, ikdienā strādājot blakus Dailes teātrim, ļoti labi redzam, kas notiek skvērā. Bet, ja runājam par pieejamību plašākā mērogā, es gribu uzsvērt, ka pilsētniekiem ir jābūt pieejamai publiskai vietai, kur vienkārši apsēsties un apēst sviestmaizes. Miķelis Putrāms: Šobrīd Rīgā ļoti daudz telpas aizņem automašīnas un ielas, ja salīdzinām ar citām Rietumeiropas pilsētām, kur aizvien vairāk teritorijas tiek atdotas cilvēkiem un apzaļumojumiem. Šajā ziņā Rīga iepaliek. Ir dažādi gan birokrātiski, gan tehniski ierobežojumi, kas neļauj šai pilsētai kļūt baudāmai un cilvēkiem patīkamai. Tāpēc Dailes teātra skvērs ir zona ar lielu potenciālu kļūt par pievilcīgu, baudāmu pilsētvidi. Un šī pieejamība ir jārealizē visos līmeņos, ar to saprotot gan maksimālu teritorijas pieejamību, gan pieejamību zaļumiem, gan tehnisku pieejamību visām cilvēku grupām, gan arī pieejamību kvalitatīviem sēžamajiem, dzeramajam ūdenim, ēnai vasarā. Runājot par iedziļināšanos, varam jums atklāt, kā pēc vēsturiskajiem rasējumiem mēs varam spriest par arhitekta ideju: piemēram, Martai Staņai, spriežot pēc rasējumiem, ir bijusi vēlme saglabāt visus iespējamos kokus, kas auga pagalmos starp nojaukšanai paredzētajām koka mājiņām, lai to zaļumiņu pilsētā saglabātu. Tāpēc mēs savā priekšlikumā arī turpinām šo ideju un veidojam jaunus stādījumus, kokus, krūmus, kas palielina pilsētas zaļo vērtību. Linda Krūmiņa: Mūsdienu cieņpilnā attieksme pret mantojumu ir ļoti veselīga. Ja šobrīd pie Dailes teātra atrastos koka kvartāls un kāds tur gribētu uzbūvēt māju, tas nebūtu iespējams. No otras puses: tas bija tāds laiks. Neskatoties uz koka apbūves nojaukšanu, mēs esam ieguvuši kādu citu kvalitāti. Miķelis Putrāms: Te mēs redzam to relatīvo situāciju – pazaudējot vienu vērtību, iegūstam citas, uz nākotni orientētas vērtības. Un varbūt kādā situācijā mums ir vērts kaut ko pazaudēt, ja tā vietā iegūstam kaut ko sabiedrībai noderīgāku. Dailes teātra gadījumā es pilnīgi noteikti varu teikt: Brīvības ielas koka apbūve man šodien nebūtu tik vērtīga kā šis publiski pieejamais skvērs un zaļums.  

Apaļas, četrstūrainas, citu formu, ar iestrādātu dzintaru vai akmeni – tās attaino mūsu vēsturi, kultūru, tradīcijas un vispārcilvēciskas vērtības. Tik dažādi ir Latvijas Bankas kolekcijas monētu sižeti. Pagājušā nedēļā klajā laista vēl viena no šī gada kolekcijas monētām. Tā ir ar fotoluminiscējošu apdruku un šāda veida monētas dizains Latvijā vēl nav bijis. Kāds ir darbs pie monētu dizaina un kā pirms 30 gadiem ar sākotnēji pārgalvīgākām idejām arī pasaulē Latvija kļuva pazīstama kā valsts, kurā top interesantas monētas. Raidījumā - saruna ar Latvijas Bankas māksliniecisko konsultantu Laimoni Šēnbergu, kurš kopš 1993. gada, vadījis Monētu dizaina komisiju, kurā strādā joprojām un pats radījis 20 monētu grafisko dizainu un ir viens no visu laiku izcilākajiem latviešu plakāta māksliniekiem un dizaingrafiķiem  

Kopš senseniem laikiem cilvēka veidots dizains atspoguļo to, kā mainās pasaule, un jo sarežģītāka šī pasaule kļūst, jo abstraktāks kļūst arī dizaina process, ko pielietojam tās pārveidē un attīstīšanā. Mūsu ikdienā dizainēts ir praktiski viss - galda piederumi, mēbeles, telpas, arhitektūra, pilsētas, digitālās saskarnes un arī pakalpojumi, kurus izmantojam. Turklāt šodien mēs redzam daudzveidību ne tikai tajā, kas tiek dizainēts, bet arī kā tas tiek darīts. Dizainers var darboties patstāvīgi, dizainers var veidot dizaina studiju un darboties kopā ar līdzīgi domājošiem un dizainers var strādāt uzņēmumos un organizācijās, kuras vēsturiski neesam saistījuši ar dizainu vai dizainera klātbūtni.  Šajā raidījumā - par dizainera darbu starpdisciplinārā komandā un dizaina domāšanu - instrumentu, kas palīdz rast vienprātību starp dažādu jomu pārstāvjiem par to, kas ir dizains un kāpēc tas ir jāpielieto. Dizaina domāšana ir jēdziens, ko pēdējā laikā dzirdam bieži. Koncepcija kā tāda nebūt nav jauna un ir attīstījusies jau kopš sešdesmitajiem gadiem, tomēr par plaši zināmu terminu dizaina domāšana kļuva jaunās tūkstošgades sākumā, kad to aktīvi sāka popularizēt starptautiski atzīts dizaina konsultāciju uzņēmums "IDEO" un Stenforda universitāte, kas 2004. gadā atklāja Haso Platnera dizaina institūtu jeb d.shool. Tā bija pirmo studiju programmu, kas piedāvāja apgūt dizaina domāšanu. Metodoloģiju un pieeju, kas sevī ietver virkni ar metodēm un rīkiem, kurus izmanto dizaineri, un kurus savā ikdienas praksē var ieviest ikkatrs. Raidījuma viesis - dizainers, pasniedzējs Stenfordas d.school vadītāju izglītības programmas treneris Bils Pačiko (Bill Pacheco). Bils Pačiko: "Dizaina domāšana sevī ietver daudzas lietas, bet et primāri tā ir dizainera prakses un dizaina tehniku pielietošana citos, mazāk ierastos dzīves un jo sevišķi uzņēmējdarbības aspektos. Es pēdējā laikā esmu daudz par šo domājis - pilnīgi viss ir dizainēts, bet atšķirība ir tā, ka ne vienmēr tas ir darīts iedziļinoties. Pasaule ir pārpilna ar sliktām pieredzēm. Dizaina domāšana sniedz ikkatram iespēju izmantot dizaina pieeju ikdienas  procesos un norisēs."

Latviešu mākslinieka un dizainera Valda Celma veikumu visbiežāk redzam uzrakstos RĪGA uz četrām no maģistrālajām šosejām, latviskās dzīvesziņas, latvju zīmju pētniecībā un arī to attēlojumā deju svētku uzvedumos, bet viņa 70. gados veidotie kinētiskās mākslas objekti bija redzami Rīgas staptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē Ribocca šovasar. Mākslinieks aktīvi darbojies pilsētvides un interjera projektu izstrādē, viens no pirmajiem ar mākslas paņēmieniem pievērsis uzmanību vides jautājumiem. kļuvis par vienu no vadošajiem latviešu dizaina un kinētiskās mākslas teorētiķiem un praktiķiem. Valdis Celms ir  latviskās dzīvesziņas, latvju zīmju pētnieks. Piedalījies arī trīs deju svētku lieluzveduma veidošanā, kurā zīmju veidošana, pārplūšana no viena raksta citā ir pamats dejas enerģētikai. Ministru kabinets, piešķirot balvas izcilām personībām, šogad to pasniedza arī Valdim Celmam par ieguldījumu Latvijas mākslas un dizaina attīstībā. Par Valda Celma devumu stāsta Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja kuratore, mākslas zinātniece Irēna Bužinska, kura veidojusi mākslinieka 70. dzimšanas dienai veltīto pirmo personālizstādi „Pieskārieni – unikālais dizains, kinētika, fotomontāžas, plakāts”. Tajā bija eksponēti vairāk nekā 60 darbi, kas radīti laika posmā no 20. gadsimta 60. gadu beigām līdz mūsdienām. Irēna Bužinska: "Domāju, ka vislielākais Valda Celma devums ir kinētiskā māksla. Tas, ko mēs tagad saprotam ar kinētisko mākslu, nav gluži tas pats termins, kuru lietojām 40 un vairāk gadus atpakaļ, kad tapa darbi, kurus šogad ar tādu sajukumu skatījāmies RIBOCAs izstādē. Toreiz tas bija unikālais dizains. Valda Celma gadījumā šīs visas lietas ir kopā, viņam ir ļoti organiska šī robeža. Viņš mēģināja vienkāršās lietās atrast estētisku skaistumu. Viņa darbos bija ielikta tā kvalitāte un pasaules redzējums, kas, izrādās, ir ļoti aktuāls un laikmetīgs arī šodienas skatījumā. Valdim Celmam arī kinētiskajos darbos parādījās šī interese par kādu vienu atsevišķu elementu un iespēju saskatīt tajā to informāciju un kodu, kas dod mums atslēgu uz Visumu, uz lielo realitāti, kas mums ir apkārt. Dzīvības ritmi, liekas – kas tur sevišķs, bet, ja jūs tomēr mazliet dziļāk un vairāk padomājat par šādiem, jēdzieniem, kā viņš saka, “kinētiskā māksla - tā ir mūsu elpošana.” 1978. gadā bija izstāde ar nosaukumu “Forma, krāsa, dinamika”, tātad tā ir kustība. Trīs elementi, kas ir reducēti līdz kaut kādām ļoti universālām lietām. Tad rodas šis kinētiskās mākslas brīnums un efekts, un šajā mākslas darbā ir ietverti un atklāti priekšstati par mūsu pasauli. Viss ir kustībā, tā ir kustība, kuru mēs neredzam, bet kurai mēs esam pakļauti. Mūsu zeme kustās Visumā ar noteiktu ātrumu. Mēs to nejūtam, bet tas nenozīmē, ka tā nav. Par to viņš runā, par to viņš stāsta. It kā viss ir ļoti vienkārši, bet tā jau mums viss ir – jo vienkāršāka lieta, jo dziļāka, visaptverošāka. Tā ir gan uz iekšu, gan uz āru vērsta. Tās ir universālās, mūžīgās lietas, kuras ir Valda variantā tapušas par mākslas brīnumu."  

Rudens vakariem kļūstot tumšākiem un garākiem, arvien vairāk laika pavadām iekštelpās kopā ar tuvākajiem, tādēļ šoreiz runājam par spēlēm — par galda spēlēm un datorspēlēm un to dizainu. Vai esat kādreiz aizdomājušies, kā top spēles un ar ko tad nodarbojas spēļu dizaineri? Par to diskutē raidījuma viesi: galda spēļu izdevniecības Brain Games dibinātājs un spēļu veidotājs Egils Grasmanis un datorspēļu dizainers un datorspēļu tehnoloģiju radītājs Mārtiņš Upītis. Raidījumu vada Jeļena Solovjova.

“Madernieks ieaudzis savā stilā, kā latvju raksts ieaudzis viņā.” Tā par lietišķās mākslas meistaru, gleznotāju, grafiķi, pasniedzēju un mākslas kritķi un vienu no pirmajiem profesionālajiem latviešu dizaineriem Jūliju Madernieku un viņa veikumu izteikušies laikabiedri. Ko jau zināmu un ko vēl neatklātu redzēsim izstādē “Madernieka stils”, kas no 5. novembra skatāma Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā? Par to saruna ar muzeja vadītāju Inesi Baranovsku un izstādes ekspozīcijas autoriem mākslinieci Daci Džeriņu un grafisko dizaineru Mārtiņu Ratniku.

Turpinot pētīt dizainu no karotes līdz pilsētvidei, diskutējam par to, kādai ir jābūt modernai metropolei un kā dizaina metodes var  palīdzēt veidot iekļaujošāku un lietotājam draudzīgāku publisko ārtelpu. Par viedpilsētu un inovācijām tajā diskutē VEFRESH kustības eksperti — tās vadītājs un pilsētplānotājs Viesturs Celmiņš un LMT inovāciju vadītājs Rūdolfs Strēlis.

Dizaina jomai strauji attīstoties, tajā parādās arvien vairāk jaunu darbības virzienu un arvien grūtāk ir nospraust precīzas robežas, kur sākas un kur beidzas dizains. Viens no dizaina veidiem, kas pēdējo gadu laikā Latvijā ir guvis arvien lielāku rezonansi, ir lietotāju pieredzes jeb, lietojot angļu valodas saīsinājumu, UX dizains. Šo terminu 90. gados popularizēja pētnieks un dizainers Donalds Normans, sākotnēji to lielākoties attiecinot uz digitālo produktu dizainu. Par to, kāda ir UX dizaineru ikdiena šodien un kādu pienesumu mūsu ikdienā var sniegt šo ekspertu līdzdalība, stāsta tehnoloģiju un izklaides uzņēmumā Tet UX dizainere Madara Zelčāne un UX dizaineru komandas vadītājs uzņēmumā IF apdrošināšana Raitis Linde.

Kā pārvietot veselu pilsētu, izmantot celtniecības atkritumus pilsētas infrastruktūrā? Kā kopdzīvošanas modelis palīdz risināt ne tikai ekonomiskos, bet arī sociālos jautājumus? Šie ir tikai daži no projektiem iztādē “Ziemeļvalstu ilgtspējīgās pilsētas” Arhitektūras muzejā. Kuras Skandināvijas pilsētas pārsteidz ar savu redzējumu un kā veicas mums? Raidījumā - saruna ar Latvijas arhitektūras muzeja vadītāju un dizaina pētnieci Ilzi Martisoni nn arhitektu un zema enerģijas patēriņa ēku projektētāju Ervīnu Kraukli. Ilgtspējīgas attīstības jēdzienu starptautiski plaši sāka lietot no 1992. gada ANO Zemes samita. Tā ir kā pretēja rīcība, kad par savas darbības sekām nedomājam, piemēram, resursu noplicināšanai pretī liekot to efektīvu pārvaldību un atjaunojamos resursus. Jau pirms 15 gadiem ANO eksperti norādīja, ka lai jebkura kopiena patiešām būtu ilgtspējīga, tai ir jāņem vērā trīs lietas: ekonomiskie, vides un kultūras resursi. To savā grāmatā norāda vācu iltgspējības pētnieks Elmārs Rompčiks. Stājoties amatā, Valsts prezidents Egils Levits norādīja, ka Latvijai desmit gados jākļūst par modernu, ilgtspējīgu Ziemeļeiropas valsti, kura varētu būt paraugs citām. Rīga kā Ziemeļeiropas metropole minēta arī Latvijas Ilgtspējīgas attīstīstības stratēģijā līdz 2030. gadam. Tajā vairāki no sasniedzamiem rezultātiem ir gan efektīva resursu pārvaldība, Latvijas kā zaļas valsts tēls (un inovatīvi izmantoti ekosistēmu pakalpojumi), kā arī atjaunojamie resursi. Kā to redzam pilsētā? Tajā, kā rit pilsētas dzīve. Tās ir ēkas, transports, uzņēmējdrbības veids un tas, kā tiek izmantoti tās resursi – zeme, ūdens. Eiropas Vides aģentūras norāda, ka 75% no Eiropas savienības iedzīvotājiem dzīvo pilsētās. Sarežģītākais uzdevums Eiropas pilsētu teritorijās ir atrast līdzsvaru starp blīvumu un koncentrāciju, no vienas puses, un dzīves kvalitāti veselīgā pilsētvidē, no otras puses.

Dizaina aizsardzība – ko par to domā nozares profesionāļi un viņu tiesību aizstāvji? Kā izvairīties no dizaina darba kopēšanas un kā to ievērot pret citiem autoriem? Kas šobrīd ir aktuālākais dizaina nozaru pārstāvjiem, varēja uzzināt, apmeklējot kādu no 22 punktiem "Dizaina pastaigas" laikā. Uz to aicināja dizaina birojs H2E, kuri ir arī Starptautiskās dizaina organizācijas SEGD pārstāvji Latvijā.   Raidījumā - saruna ar H2E vadītāju Dagniju Balodi, zvērinātu advokāti Brigitu Tēraudu un Rīgas Krēslu fabrikas priekšsēdētāju, arhitektu un interjera dizaineru Aldi Circeni. Ilze Dobele devās uz Rīgas krēslu fabriku satikt tās vadītāju Aldi Circeni, lai runātu par krēslu kā ikonisku simbolu dizainā.VIņš  ir arī tirdzniecības zīmes RIGA ChAIR™ radītājs. Viņa darbs novērtēts vairākkārt, un īpaši jāizceļ saņemtā prestižā “Red Dot Design Award” balva produkta dizainā par paša dizainēto Bloom tabureti, bet rotaļu zirdziņš “Roo” novērtēts ar “iF Product Design Award 2013” balvu. “Man šķiet, ka krēslā var atrast visvairāk variācijas, atšķirībā no grāmatu plaukta. Krēslu autori saskata tajā vislielāko izaicinājumu,” stāsta Circenis, “katra mašīna ražotnē vienā maiņā spēj saražot ap 300 detaļu. Un izrādās, lielākai daļai krēslu var restaurēt ģenealoģisko koku - nonākt pie “ciltstēva .. Vairāk jārunā nevis par krēslu modeļiem, bet to autoriem, sākot jau ar modernistiem. Šveices Francijas arhitekts-dizainers Lekorbizjē ir gozējies uz svešiem lauriem. Tas, ko mēs gadiem zinām kā Lekorbizjē darbus, izrādās, ir Šarlotes Periānas darbi - tā ir arhitekte un dizainere, kas strādāja pie Lekorbizjē 30. gados.” Tāpēc rodas jautājums, kur slēpjas autorības un radošo risinājumu meklējumu gala rezultāts? Mūsdienās visi viens no otra ļoti ietekmējas, un tam piekrīt arī Aldis Circenis: “Sviestmaizi no rīta pagatavot ir sarežģītāk, nekā atrast informāciju par jebkuru jomu. Profesionāļiem visās profesijās informācijas aprite ir diezgan blīva. Ir grūti abstrahēties no idejām – kaut ko uztaisi un sāc pārbaudīt, vai kaut kur tas jau neeksistē.” Kā tiek regulētas un uzraudzītas autortiesības dizainā, atklāj advokātu biroja “Vilgerts” zvērināta advokāte Brigita Tērauda: „”Dizainers, radot savu darbu, automātiski iegūst arī aizsardzību. Latvijā autortiesību likums ir ļoti tradicionāls un varbūt brīžiem nepiemērots mūsdienu interneta videi. Tiesiskais regulējums ir ļoti vienkāršs – nedrīkst bez autora atļaujas darbu izmantot. Tālākais ir pierādīšanas jautājums – tiesās, visticamāk, nebūs ne dizaina, ne mākslas speciālisti, līdz ar to būs interpretācijas, pierādījumu un tiesību normu iztulkošanas jautājums.” Savu radošo veikumu var reģistrēt ar dizaina parauga patentu, piemēram, Latvijas Republikas Patentu valdē, kas ir vienkāršs un lēts process. Taču pašlaik visu sarežģī tas, ka Latvijā nav tādas dizaina policijas vai prokurora, kas meklē pārkāpumus – līdz ar to tas ir paša tiesību īpašnieka, dizainera vai darba devēja pienākums aizsargāt savu dizainu, sekojot un reaģējot uz pārkāpumiem. Autortiesību jomā tiesību strīdi bieži ir saistīti ar fotogrāfijas mākslu – arī fotogrāfija ir autora darbs, kas tiek aizsargāts. Tāpēc advokātu birojs “Vilgerts” savos apmācību video par autortiesību jautājumiem fotogrāfijā vēsta: “Fotogrāfijas, ko jūs redzat Instagram profilos, ir autortiesību objekts. Nereti šo fotogrāfiju izveidei autors ir investējis lielus naudas un laika resursus. Tajā pašā laikā mēs šīs fotogrāfijas mēdzam izvietot savos Instagram vai Pinterest “mūdbordos”, vai vienkārši izmantot kā fona attēlus darba prezentācijās. Izmantojot fotogrāfijas bez saskaņošanas, mēs pārkāpjam autoru autortiesības – iespējams, nezināšanas dēļ.” H2E vadītāja Dagnija Balode stāsta, ka tiesas strīdi un autortiesības fotomākslā viņiem ir ikdiena: “Mēs paši proaktīvi sekojam līdzi, kā tiek aizsargātas mūsu projektu fotogrāfiju autortiesības. Fotogrāfijās ir redzams mūsu autordarbs, bet izpratne par to Latvijā ir, manuprāt, diezgan vāja. Cilvēkiem bieži liekas, ka viss, kas ir internetā, ir izmantojams bez maksas un var lietot, kā vēlas, bet internets ir pārpildīts ar autortiesību objektiem, lietām un fotogrāfijām, un tam ir ļoti jāseko līdzi.” Aldis Circenis piekrīt, ka nozagšanas faktu ir ļoti grūti pierādīt: “Informācija par mums Latvijā nav tik plaši izplatīta. Kopē tos, kas ir slaveni. Kuru darbi ir slaveni un kurus uzskata par modes noteicējiem. Ja viņi nosaka modi, tad jebkurš pakaļdarinātājs uz tā rēķina varēs kaut ko nopelnīt. Neviens jau nezog viens pret vienu, pamatā to sauc par “ietekmēšanos.” Un vēl viņš atzīst, ka neviens sevi cienoši uzņēmums nenodarbosies ar intelektuālā darba zagšanu, tomēr arhitektūrā un dizainā profesionāļi mēdz viens no otra ietekmēties, līdzīgi notiek mūzikā un literatūrā.  

Dizaina principus un metodes varam lietot gan mācību procesa veidošanā, gan dažādu palīgrīku izstrādē. Šoreiz raidījumā "Kāpēc dizains?" runājam par to, kā dizains var palīdzēt bērniem un jauniešiem apgūt mūzikas instrumentu spēli. Raidījumā piedalās pianiste un klavierskolotāja Zane Godiņa, mūzikas izglītības lietotnes "Solfeg.io" dibinātājs un vadītājs Toms Rusovs, Ņujorkas Latviešu skolas direktore un pasniedzēja Liene Vidze, kā arī skolnieks un "Solfeg.io" aplikācijas lietotājs Marģers Alberts Vidzis.

Industriālais mantojums, kuram ikdienā bieži paejam garām neatskatoties, ataino Latvijas un vēlāk Padomju Savienības industriālo revolūciju, tā laika sasniegumus. Jau vairākus gadus nebrīnāmies, ja kultūras dzīves notikums Latvijā ir kādreizējā alus brūzī, spēkstacijā, dzirnavās vai rūpnīcu korpusā. Krievu franču gumijas izstrādājumu uzņēmums "Provodņiks", vēlāk - Rīgas elektromašīnu rūpnīca un Tukuma fermentu rūpnīca, vēl senāk – Zēberga spirta un iesala rūpnīca sākušas darbu 19. gadsimta beigās, bet Rīgas tirdzniecības ostas noliktavas telpās vēl nesen brauca traktori. Pamestās industriālās ēkas atdzīvojas un to tukšumu un klusumu aizpilda māksla. Riboca, "Točka", Tukku Magi ir tikai daži no pēdējā laika projektiem, kuri kādreiz rūpnieciskā dunā darbojušos gaisotni nomaina ar izstāžu kņadu. Par to, kā aizsākušies trīs no minētajiem projektiem un kā tos vērtēt, sarunājas viena no Rīgas biennāles Riboca organizatorēm Inese Dābola, dizainers un viens no kultūrtelpas "Točka" veidotājiem Klāvs Priedītis, Tukku Magi idejas virzītāja Dace Penke un arhitektūras un dizaina žurnāliste Kristīne Budže. 

Modernisma periods ir ļoti nozīmīgs periods Latvijas arhitektūras vēsturē, taču atmiņas par padomju režīmu pagaidām liedz to pilnvērtīgi apzināt un saglabāt. Spraigu diskusiju par modernisma mantojumu rosina arī Kultūras ministrijas iecere būvēt akustisko koncertzāli administratīvās ēkas novietnē Elizabetes ielā 2. Bijušais Centrālkomitejas nams ir spilgts Latvijas pēckara modernisma paraugs, tādēļ daļa arhitektu ceļ trauksmi. Kas ir modernisms Latvijā, kāda ir tā loma šodien un kādu nākotni tam varam paredzēt? Par to stāsta arhitektu biroja "NRJA" vadītājs Uldis Lukševics un arhitektu biroja Outofbox vadītājs Pēteris Bajārs. Sarunu pilnā apjomā lasiet lsm.lv!

Pēdējos mēnešos ikdienas skaņu ierasto ritmu būtiski papildināja priekšvēlēšanu aģitācijas saukļi un aicinājumi. Nu tas ir noslēdzies, tomēr ne uz ilgu laiku – vēlēšanas atkal būs jau nākamgad. Cik klātesošs ir dizains vēlēšanu norisē un arī vēlētāju izvēlē, balsojot. Par to raidījumā “Kāpēc dizains” diskutē Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāja vadītāja Kristīne Bērziņa, Latvijas Mākslas akadēmijas profesore, pasniedzēja un H2E dizainere Ingūna Elere un Rīgas Stradiņa Universitātes programmas "Politika un politiskā komunikācija" vadītājs Mārtiņš Daugulis.

26 idejas, kā uzlabot senioru ikdienu. Iesākumā īpaši dizainētas mēbeles, bet tad arī risinājumi videi, priekšmetiem, dažādu paaudžu veiksmīgākai saskarsmei sabiedrībā, kura globāli kļūst aizvien vecāka. Latvijas Mākslas akadēmija izveidojusi platformu "Balt Se@nior bibliotēka" / baltsenior.lma.lv studentu ideju pieteikumiem. Raidījumā “Kāpēc dizains?” - saruna ar projekta vadītāju Vinetu Kreigeri, LMA Dizaina nodaļas profesori, pasniedzēju Barbaru Ābeli un studentēm Sandru Sugako un Zani Melderu. Vairāk lasiet vietnē lsm.lv!

Lai cik strauji mainītos pasaule tehnoloģiju iespaidā, mēs turpinām lasīt grāmatas — ierastas, mīļas un rokās taustāmas. Grāmatu dizains vienmēr ir bijusi īpaša, ļoti smalka un atbildīga grafikas dizaina kategorija. Arī Latvijā varam lepoties ar teicamiem grāmatu dizaina paraugiem, godalgotiem darbiem un zinošiem to dizaina autoriem. Kāds ir grāmatu veidošanas process un cik viegli vai sarežģīti ir izdot augstvērtīgas grāmatas Latvijā? Par to stāsta grafikas dizainers Aleksejs Muraško, kurš šogad jau otro reizi ir godalgots ar grāmatu mākslas konkursa “Zelta ābele” galveno balvu.

Skuja Braden izstāde "Samsāra” vēsturē tiks pieminēta arī kā izstāde, kuras atklāšana notika virtuāli. Divus mēnešus par šo izstādi varējām interesēties attālināti ne tikai Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja mājaslapā un sociālo tīklu kontos, bet vairākus no izstādes mākslas darbiem vērēja apskatīt digitalizētus. Kā tas realizēts un kā jauniegūtā pieredze varētu tikt izmantota muzeju darbā nākotnē? Par to raidījumā “Kāpēc dizains?” saruna ar Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāju Inesi Baranovsku, uzņēmuma Vividly dibinātāju Gunitu Kuļikovsku un mākslinieci Ingūnu Skuju. Raidījuma atšifrējums teksta formātā - lsm.lv.

Pielāgojoties situācijai, tiešsaistes hakatoni dažādās nozarēs ir kļuvuši par jauno populāro veidu, kā tiek radītas inovatīvas idejas darbībai krīzes laikā. Arī Latvijā jau ir notikuši vairāki hakatoni un pagājušajā nedēļā tikai aizvadīta koprades sesija, kas bija veltīta radošo industriju un kultūras nozarei. Pielietojot dizaina domāšanas principus praksē. Hackcreative: An Industry Transformed hakatona dalībnieki izstrādāja radošus risinājumus, kas varētu sniegt atbalstu nozares pārstāvjiem sarežģītajā pārmaiņu laikā. Raidījumā piedalās stratēģe un uzvarētāju komandas Brainfood pārstāve Elvi Kutavus, kuratore un komandas #visitmuseum vadītāja Līga Lindenbauma, kā arī dizainers un vairāku hakatonu mentors Edgars Zvirgzdiņš.

1990. gada 4. maijs – diena, kurā Latvija ar balsojumu apliecināja pēc garajiem okupācijas gadiem sākt jaunu vēstures posmu – neatkarīgas valsts veidošanu. Daudzi balsojuma rezultātus klausījās radioaparātos, no kuriem liela daļa bija vietēji radīti un ražoti... Ar kādu dizaina mantojumu mēs sākām savas valsts veidošanu, un kas no tā saglabājies līdz mūsdienām? Par to raidījumā “Kāpēc dizains?” saruna ar Latvijas arhitektūras muzeja vadītāju un dizaina pētnieci Ilzi Martinsoni.      

Pēdējās desmitgadēs urbānā dārzkopība ir kļuvusi populāra visā pasaulē. Ne vairs pārtikas trūkums, bet rūpes par veselību, apkārtējo vidi un nereti arī atpūta no digitālās ikdienas ir tas, kas mudina visdažādākā vecuma un sociālo grupu pārstāvjus interesēties par dārzkopību pilsētā un ārpus tās. Jau otro gadu Siguldas pilsētas iedzīvotājus priecēs urbānais kopienas dārzs "audz". Tā izveidē, kopšanā un arī dārza augļu baudīšanā ir aicināti piedalīties ikviens — gan dārzkopības entuziasti, gan veselīga dzīvesveida piekritēji, gan nejauši garāmgājēji. Nesen "audz" kopienas dārzs tika apbalvots ar Universālā dizaina institūta starptautiskā konkursa godalgu. Raidījumā "Kāpēc dizains?" viesojas kopienas dārza "audz" radītāja dizainere Nora Gavare un stāsta par to, kā  gudri dizainēts urbānais dārzs var uzlabot pilsētas iedzīvotāju ikdienu. Varāk šeit!

Jau ilgāk nekā mēnesi dzīvojam valstī noteiktajā ārkārtējā situācijā. Pašvaldības šobrīd ir vistuvākā saskarsmē ar ikvienu no iedzīvotājiem, kuriem ikdienas un darba gaitas, ienākumi, bērnu apmācība ir citādāka. Turklāt daudzi no mums pēdējā mēneša laikā mainījuši savu pastāvīgo dzīves vietu no pilsētām uz laukiem vai atgriezušies Latvijā kā repatrianti. Dizains atbild cilvēka vajadzībām jebkurā jomā - arī pakalpojumos. Labi dizainēts publisks pakalpojums ir saprotams, ērts, pieejams jebkuram tā lietotājam un attaino, cik precīzi ir izprastas iedzīvotāju, uzņēmēju vajadzības. Esam piedzīvojuši tādu kā krīzes testu mūsu varēšanai strādāt un nodrošināt pakalpojumus attālināti. Kā tas pašvaldībām ļauj novērtēt esošos pakalpojumus, vispirms jau attālināto, un kā tas tiek mainīts esošajā ārkārtējā situācijā? Par to - attālināta saruna ar Kuldīgas domes priekšsēdētāju Ingu Bērziņu, Līvānu novada priekšsēdētāja vietnieci Gintu Kraukli un Vidzemes plānošanas reģiona Attīstības un projektu nodaļas vadītāju Lailu Gercāni.

Jau kādu laiku esam aizvadījuši jaunajā pagaidu režīmā, un nozīmīgas pārmaiņas šī situācija ir ieviesusi arī valsts institūciju darbībā un tajā, kā tiek veikti un saņemti publiskie pakalpojumi. To, ko iepriekš bieži izvēlējāmies veikt klātienē, šobrīd nepieciešamības gadījumā aizstājam ar digitālo mijiedarbību. Lai arī nereti valsts digitālo vietņu un e-pakalpojumu izstrāde ir lēna un smagnēja, krīzes apstākļi ir kļuvuši par katalizatoru dinamiskam pakalpojumu izveides procesam. Valsts kanceleja dažu nedēļu laikā ir paguvusi izveidot gan vienoto tālruni Covid-19 saistīto jautājumu noskaidrošanai, gan lietotājam draudzīgu tīmekļa vietni covid19.gov.lv. Ko mēs varam mācīties no šīs krīzes digitālo pakalpojumu dizaina kontekstā? Raidījumā "Kāpēc dizains?" - saruna ar Valsts kancelejas komunikācijas departamenta vadītāju Ilzi Pavlovu, Covid19.gov.lv tīmekļvietnes izstrādātāju pārstāvi un SIA iConcepts vadītāju Gintu Fricbergu, VARAM Publisko pakalpojumu departamenta direktoru Gati Ozolu, kā arī stratēģi un pakalpojumu dizaineri Lieni Kupču.  

Jaunais koronavīruss mudina radīt ātrus risinājumus. Kā dzīvē īstenojas hakatonā radītās idejas, lai risinātu Covid 19 radītās problēmas un situācijas? Augstāko novērtējumu šajā ideju ģenerēšanā ieguva vairāki medicīnas nozarei būtiski risinājumi, bet šajā mums visiem nezināmajā situācijā ir arī piedāvājumi uzņēmēju atbalstam un tam, kā labāk koordinēt brīvprātīgo saziņu un darbu līdzcilvēku atbalstam. Par to - 30. marta raidījumā "Kāpēc dizains?" Plašāk šeit!

Ārkārtējās situācijas dēļ līdz 14. aprīlim visām izglītības iestādēm Latvijā mācību process ir jānodrošina attālināti. Tas nozīmē, ka ļoti īsā laikā skolotājiem un skolēniem visā valstī ir jāpielāgojas tiešsaistes sadarbības, komunikācijas un mācību formātam. Kā dizains var palīdzēt pasniedzējiem un skolēniem efektīvi mācīt un apgūt zināšanas neklātienē? Eksperti rosina nevis baidīties un satraukties, bet izmēģināt jaunās iespējas, jo modernais mācību formāts ļaus skolēniem teicami sagatavoties nākotnes darba videi, kas šodien nereti tiek organizēta attālināti. Par tehnoloģiju un to dizaina lomu pašvadītas mācīšanās un neklātienes saziņas nodrošināšanā diskutē izglītības fonda Start(IT) projektu vadītāja un Siguldas pilsētas vidusskolas pasniedzēja Ance Kancere, datu vizualizācijas rīka Infogram līdzdibinātāja un prezentāciju rīka Prezi produkta vadītāja Alise Dīrika, kā arī izglītības platformas Soma.lv attīstības vadītājs un izglītības datu uzņēmuma Edurio līdzdibinātājs Jānis Gribusts. 

1971. gadā dizainers, aktīvists un izglītotājs Viktors Papaneks grāmatā «Dizains īstajai pasaulei» norādīja, ka dizains ir viss, kas ir visapkārt un ir cilvēka veidots. Viņš rakstīja, ka "ikkatrs cilvēks ir dizainers. Praktiski viss, ko mēs darām ir dizains, jo dizains ir pamatā ikkatrai cilvēka darbībai. Mēs nodarbojamies ar dizainu sacerot dzejoli, gleznojot mākslas darbu, rakstot skaņdarbu. Bet arī rakstāmgalda atvilktnes sakārtošana, sāpoša zoba izraušana, ābolu pīrāga uzcepšana un bērna izglītošana ir dizains." Ir pagājuši gandrīz piecdesmit gadi, kopš ir uzrakstīta šī grāmata, taču par dizainu joprojām bieži spriežam neprecīzi. Mēdzam jebkurai lietai pievienot vārdu "dizains", lai tā kļūtu kaut kā īpašāka, bet lietas vai pakalpojumi bez dizaina komponentes pēc būtības nav iespējami. Par dizainu mums visapkārt, bieži neredzamu, anonīmu un pavisam ikdienišķu, diskutē dizaina vēsturniece, izglītības programmu kuratore un "Vārds dizainam" programmas vadītāja Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Jekaterina Potašova, kā arī mākslas zinātniece, dizaina kritiķe un Latvijas Nacionālas bibliotēkas izstāžu projektu vadītāja Anda Boluža.

"100% organiski arhitekti". Tā par sevi saka Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātes šā gada 20 absolventi. Savos diplomprojektos viņi risina pilsētvides jautājumus. Piemēram, kā ēkām un teritorijām, kas vairs netiek aktīvi izmantotas, piešķirt jaunu identitāti, mainot to pielietojumu un arī nozīmi sabiedrības apziņā? Tāpat viņi piedāvā jaunus risinājumus visdažādākajām būvēm ne tikai uz Zemes, bet arī uz Marsa... Februārī ikvienam bija iespēja novērtēt diplomandu domu mērogu. Raidījumā "Kāpēc dizains?" - saruna ar Arhitektūras fakultātes dekānu, profesoru Uģi Bratuškinu, profesori Sandru Treiju, kā arī ar diviem no beidzējiem - Raivi Jāni Mucenieku un Lauru Karabulutu. Rakstu lasiet šeit!

Pētījumi liecina, ka dizaina lietojums būtiski palielina uzņēmumu konkurētspēju, tādēļ šoreiz raidījumā runājam par to, kā dizains var veicināt labāku, gudrāku un klientam draudzīgāku produktu un pakalpojumu attīstību. Studijā - starptautiski atzīta biznesa konsultante, lektore un tiešsaistes žurnāla The Cool Hunter redaktore Tuija Seipela (Tuija Seipell). Tas ir pasaulē vecākais tiešsaistes žurnāls par dizainu, arhitektūru un lietotāju pieredzi un to lasa vairāk kā pusotrs miljons lasītāju katru mēnesi. Savos priekšlasījumos Tuija iestājas par klienta pieredzes un dizaina nozīmi un ir pārliecināta, ka tieši klienta perspektīvas izzināšana ir viens no stūrakmeņiem veiksmīgai uzņēmējdarbībai. Tuijas klientu lokā ir gan tādi starptautiski pazīstami uzņēmumi kā Harley Davidson un NIKE, gan pilsētu un valsts institūcijas visā pasaulē. Tuija viesojās Rīgā, lai dalītos pieredzē ar Latvijas jaunajiem uzņēmējiem. Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Radošo industriju inkubatorā viņa lasīja lekciju Good enough is not good enough, kā arī uzstājās ar priekšlasījumu jaunuzņēmumu konferencē TechChill. Tuija Seipela: "Labs dizains patiesi ir instruments. Slikts dizains, protams, arī, bet dizains kopumā ir instruments emociju radīšanai. Un emocijas ir tas, kas vada cilvēkus un nosaka arī to, ko viņi pērk. Lēmumi par pirkumiem tiek veikti, balstoties emocijās. Lai arī mums šķiet, ka darām to racionāli, tas patiesībā tā nav." "Dizaina joma mainās. Ja reiz bija tikai industriālais dizains, produktu dizains vai, piemēram, modes dizains, tagad tas ir kļuvis par domāšanas veidu, stratēģisku biznesa rīku. Domāju, ka ieguvēji ir gan ar dizainu saistīti cilvēki, gan tie, kuri nodarbojas ar uzņēmējdarbību." "Interesanti ir arī tas, ka pagātnē, lai kaut ko radītu, mums vajadzēja to fiziski uzzīmēt ar zīmuļiem un krāsām, savukārt šodien mums atliek tikai apsēsties pie datora un ātri sagatavot attēlu. Šī saistībā es redzu daudzas nepabeigtas, nepilnīgi izstrādātas idejas. Autori tās nav pietiekami pārdomājuši. Man gribētos cerēt, ka nākotnē dizaineri sāks par to aizdomāties vairāk. Par to, vai tas, kas tiek radīts, ir tiešām pietiekami labs un gana atšķirīgs no visa cita? Kāpēc, lai kāds pievērstu šim uzmanību, ja ir miljoniem citu lietu, kas izskatās tieši tā pat? Kas tajā ir tik atšķirīgs? Manuprāt, tādēļ, ka mums visiem apskatei ir pieejami visi iespējamie risinājumi tiešsaistē, rodas sajūtu, ka viss ir redzēts jau miljoniem reižu neatkarīgi no tā, vai tā ir ēka, produkts, lietotne, mājaslapa vai pakalpojums. Taču joprojām ir ļoti daudz darāmā. Es domāju, ka dizaina jomai ir ļoti gaiša nākotne."         

Mode ne tikai diktē milijoniem cilvēku uzvedību, uzturot iepirkšanās kāri, bet var arī manifestēt jaunu, revolucionāru redzējumu par svarīgām norisēm pasaulē. Piemēram, par vides aizsardzību. Šo iespēju vairāk izmanto vidējie un mazie uzņēmēji, bet arī globālie apģērbu ražotāji, meklē veidus kā saviem pircējiem parādīt, ka arī viņi reaģē uz ziņām par tekstilindustrijas radīto piesārņojumu pasaulē.  Ātrā mode mudina iegādāties daudz lēti izgatavotu, tā saukto vienreiz lietojamo apģērbu. Daudzi no mums pamanījuši ne tikai veikalu skatlogos izliktās cenu atlaides, bet arī apģērbu kalnus, par kuriem tā arī nevienam nav interese. Kur tie paliek? Kas ar tiem notiek tālāk? Tekstilizstrādājumu ražošana, kas ir būtiska daļa no modes industrijas,  gadā rada 1,2 miljardus tonnu oglekļa dioksīda. Tas esot lielāks siltumnīcefekts planētai nekā starptautiskie avioreisi reisi un kuģniecība kopā. Savukārt, izejvielu, piemēram, kokvilnas, ražošanā, vērpšanā un krāsošanā tiek izmantots milzīgs ūdens daudzums un toksiskas krāsvielas, kas nonāk dabā. Tādi materiāli, kā poliesters, neilons un akrils, bioloģiski nenoārdās. Par apģērbu ražotāju diktēto impulsīvo iepirkšanos un dažāda veida piesārņojumu, ko modes industrija nodara planētai, saruna ar ilgtspējīgas modes eksperti Daci Akuli un ilgtspējīgas modes dizaineri Baibu Ladigu-Kobajaši.

Mēs dzīvojam pasaulē, kurā cilvēki var iepazīties un sazināties viens ar otru ātrāk un efektīvāk kā jebkad iepriekš, taču vai 21. gadsimta iespējas ir veicinājušas arī to, ka esam laimīgāki? Gatavojoties Valentīna dienai, diskutējam par dizainu, kura uzdevums ir rosināt cilvēkus veidot, kopt un pilnveidot attiecības ar līdzcilvēkiem. Studijā viesojas jaunuzņēmuma Asya.ai līdzdibinātājs un mākslīgā intelekta pētnieks Ēvalds Urtāns, kā arī inovatīva apģērbu zīmola Be-with idejas autore un dibinātāja Anna Andersone. Asya ir mobilā lietotne, kas ir izstrādāta ar mērķi atgādināt cilvēkiem izbaudīt mirkli un ieklausīties vienam otrā vairāk, savukārt apģērbu zīmols Be-with iestājas par fiziska pieskāriena nozīmi un mudina tuvos cilvēkus būt kopā biežāk un ciešāk.  

Šoreiz raidījumā aicinām domās pārcelties uz Šēnbrunnas pili - senās Hābsburgu dzimtas vasaras residenci Vīnē, Austrijā.  Tā ir viena no svarīgākajām arhitektūras, kultūras un vēsturiskajām celtnēm valstī un vilina ikvienu tūristu. 2018.gadā  apmeklētāju skaits pirmo reizi pārsniedza 5 miljonus.  Ikviens vēlas redzēt, un uzzināt ko vairāk par imperatoru dzīves vietu un veidu, tāpēc austrieši iecerējuši veikt pārmaiņas, kas palīdzētu miljoniem apmeklētāju ceļojumu īstenot pēc iespējas tuvāk iecerētajam. Un viens no veidiem ir pielietot informatīvā dizaina rīkus. Bet vēl 1762. gada 13. oktobrī noteikti katrs viesis tika sagaidīts un pavadīts. Tad Šēnbrunnas pilī Volfgangs Amadejs Mocarts tikai sešu gadu vecumā uzstājās imperatora ģimenes un Marijas Terēzes priekšā. Nostāsti vēsta, ka pēc koncerta Mocarts saņēmis skūpstu no imperatores, bet pats viņš esot solījis precēt imperatores meitu Mariju Antuaneti. Tas nenotika, bet mūzika ir dzīva. Martins Fesleitners (Martin Fößleitner), informācijas dizainers no Vīnes, uzņēmuma Hi-pe dibinātājs, jau gadu strādā pie projekta, kā cilvēkiem labāk iepazīt pils apkārti un kā virzīt apmeklātāju plūsmu, kas kļūst lielāka.  Martins viesojas Latvijā, lai strādātu ar studentiem, un piekrita arī sarunai. Kad jūs ierodaties Šēnbrunnas pilī kā apmeklētājs, tūrists, nevis kā dizainers. Kāds ir pirmais iespaids? Pirmkārt, ikvienam, kurš ir ceļojumā, noteicošais ir laiks, cik daudz var pagūt atvēlētajā laikā redzēt. Cilvēki vēlas redzēt visu, lai redzētu gaidīto. Otrkārt, cilvēki meklē suvenīrus, un jābūt arī laikam nelielai atpūtai un redzētā izvērtēšanai. Un, protams, atvēlētajā laikā ir jāspēj apjaust kur un kādas biļetes jāiegādājas, kur ir labierīcības, un parasti cilvēki nezina cik daudz laika tas kopumā aizņems. Šenbrunnas pilī nonāk ļoti dažādi apmeklētāji, - vietējie, ārvalstu iedzīvotāji. Un viņi ir ieradušies gluži kā misijā, ieraudzīt to, kas bijis plānots. Šēnbrunas pils protams iemieso vienu no maģiskajiem Vīnes stāstiem – par Austriju, imperatoriem, Sisi, un kur vēl to redzēt un uzzināt, ja ne Šēnbrunas pilī. Tur ir ļoti daudz dažādu slāņu, līmeņu kuri ir un par kuriem jādomā. Vēl Tur atrodas arī zooloģiskais dārzs. Visticamāk,  cilvēki nezina, ka aiz pils ir arī militrārai nozarei piederoša teritorija un arī viena no lielākajām pilsētas komposta novietnēm. Un tad protams, ir vēl daļa, kura saistīta ar uzņēmējdarbību.  Pirmais iespaids ir par vietas mērogu, tas ir iespaidīgs. Otrkārt, cilvēkam nav nojausmas par plašo dārzu, jo to aizsedz pils.  Jūs esat pils ieskauts un tā ir tūlītēja norobežošanās sajūta no jebkā cita pilsētā. Tā dod šo impērijas, monarhijas sajūtu. Un tas, protams, ir apzināts koncepts būvējot iespaidīgo pili. Vietas apskate iespējama vairākos līmeņos. Tie ir dažādi veidi kā jūs varat uztvert šo stāstu. Pirmais protams, ir ēkas arhitektūra un pils un imperatoru stāsts, kurš tika uztverts kā ļoti romantisks laiks. Otrkārt, tas ir dārzs. Taču sākotnēji jūs to neredzat, jo pils novietojums teritorijā to padara par it kā pils apslēpto daļu. Lai iekļūtu dārzā, jums ir jāpaiet garām pilij, nevis jāiziet tai cauri. Un pils pagalmā jūs atklājat šo skaisto barokālo dārzu.    Dārzs aptver plašu teritoriju un tās otrā pusē, uzkāpjot kalnā, ir Gloriet  kolonāde. No turienes paveras skaists skats uz visu apkārtni. Nākamais līmenis ir zooloģiskais dārzs. Tā arī ir vērtība. Imperatori kādreiz vēlējušies  citiem parādīt, kādi eksotiski dzīvnieki mīt citur pasaulē. Vēl nākamais līmenis ir mežs, kurā dzīvo arī savvaļas lapsas, šī ir vieta arī dažādiem mūzikas koncertiem, konferencēm un dzīvesvieta pils apsaimniekotājiem. Vietējiem iedzīvotājiem tā nav slēgta vieta – tur var doties rīta skrējienā, ieturēt maltīti restorānos un izmantot publisko peldbaseinu. Tas nav muzejs. Jūs aicināja veidot jaunu navigācijas un informācijas dizainu pils apkārtnei. Kāpēc un ko ir nepieciešams mainīt? Katrai publiskai vietai ir izstrādāta sistēma, kā apmeklētāji tajā atrod viņiem nepieciešamo. To mēs saucam par navigācijas sistēmu. Tās ir zīmes, norādes, kuras mūs vada. Šēnbrunnas pils un tās apkārtnei vienlaikus var piekļūt liels skaits cilvēku. Tās teritorijā 30 dažādas kompānijas nodarbojas ar uzņēmējdarbību. Šādā situācijā nebija skaidra to darbošanās sistēma. Katra mazā kafejnīca teica: “Atļaujiet man novietot savu plakātu un izkārtni šeit, mums vajadzīgas zīmēs, jo cilvēki nevar mani pietiekoši ātri atrast,” vai “lūdzu uzlieciet manu plakātu šeit un tai jābūt lielākai, varbūt par vēl lielākai.“ Tā bija sacensība par uzmanību. Protams, ka šie uzņēmēji maksā lielu īri zemes īpašniekiem un viņiem ir jāpelna, taču galu galā tas bija par daudz. Tāpat arī dažādi aicinājumi par koncertu rītvakar, vai tirdziņu šovakar. To visu vairs nebija iespējams saistīt ar pili un tās apmeklējumu.

Publiskie pakalpojumi ir radīti mums visiem, taču tie ne vienmēr ir veidoti lietotājam ērti un saprotami. Kas liedz un kas motivē realizēt kvalitatīvu un lietotājam draudzīgu dizainu valsts pārvaldē Latvijā? Par dizainu publiskajam sektoram diskutē Valsts kancelejas inovācijas laboratorijas #GovLabLatvia vadītāja Laura Dimitrijeva, kā arī CSDD tīmekļa vietnes un Liepājas pašvaldības mājaslapas dizaina un izstrādes autori Wrong Digital pārstāvji - dizainere Līga Felta un aģentūras vadītājs Artis Krilovs. Raidījumu vada Jeļena Solovjova. Interese par dizainu publiskajā sektorā radās līdz ar digitālo revolūciju 2000. gadu sākumā. Pakāpeniska pakalpojumu digitalizācija kļuva par iemeslu tam, ka visā pasaulē tika caurskatīti un atbilstoši mūsdienu lietotāju vajadzībām uzlaboti iepriekš gadu desmitiem nemainīgi pakalpojumi. Austrālija un Lielbritānija tolaik kļuva par pirmajām valstīm, kur valsts pārvaldē tika pieņemti darbā digitālie dizaineri un izveidotas digitālo pakalpojumu izstrādes grupas. Pēc tam viņu paraugam sekoja arī Kanāda un Skandināvijas valstis ar kvalitatīvu digitālo pakalpojumu. Starptautiski pazīstama ir arī mūsu kaimiņvalsts Igaunija. 2012. gadā savu darbu uzsāka arī Lielbritānijas valdības digitālā vietne www.gov.uk, kas pavisam drīz kļuva par starptautiski atzītu standartu publisko pakalpojumu dizainā. Šobrīd Lielbritānijā ir nodarbināti 10 vadītāju līmeņa dizaineri, 800 dizaineri valsts digitālajā dienestā un citos departamentos, 2000 satura dizaineri un 700 pētnieki. Latvijas publiskajā pārvaldē pagaidām vēl nav savas dizaineru komandas, taču arī pie mums ir izstrādāti vairāki veiksmīgi digitālo pakalpojumu piemēri un tas, cerams, ir labs sākums pārmaiņām. Kā veiksmīgus piemērus var minēt aģentūras “WRONG Digital” veidotos projektus – Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) mājaslapu un Liepājas pašvaldības digitālo vietni, kas demonstrē lietotājiem draudzīgu dizainu, un abas šīs lapas mudina saņemt informāciju un lietot publiskos pakalpojumus tiešsaistē. Vairāk un plašāk šeit!  

Šobrīd piedzīvojam klimata pārmaiņas, kuras esam radījuši arī mēs - cilvēki. Kā dizaina risinājumi ir klātesoši klimata radīto izmaiņu vai jau to radīto problēmu risināšanā? Kur saskatāmi lielākie izaicinājumi un kur dizaineru prāts un prasmes un prasmes var būt noderīgi? Klimata izmaiņas redzamas brūkošajos grants ceļos, siltajās ziemās un Latvijas piekrastē, kurā krasta erozija velk jaunas līnijas, Latvijas teritoriju gadā vidēji samazinot par 20 hektāriem. Pašvaldības ceļus atjauno pēc savām iespējām, jauni risinājumi ceļu segumiem netiek meklēti, arī jūras spēku neviens šobrīd nedomā pārbaudīt ar jauniem krasta stiprināšanas veidiem. Tomēr ir institūcijas, kas domā par klimata jautājumiem no dizaina aspekta. Viena no vietām, kur tas notiek, ir Rīgas Tehniskā universitāte (RTU). Tās Dizaina fabrikas pārstāve Līga Efeja un Ūdens laboratorijas vadītājs Tālis Juhna vēsta, kādus ar dizainu saistītus jautājumus risina šajās organizācijās. Līga Efeja: "Pasaulē klimata pārmaiņu jautājumos ir divi lieli virzieni. Viens ir par to, kā samazināt ietekmi uz klimata pārmaiņām. Otrs – kā risināt šo pielāgošanos. Dizaineri var izdarīt un ierosināt ļoti labus priekšlikumus. Jautājums ir, kas ir lēmumu pieņēmējs, jo citkārt, piemēram, finanses vai biznesa modelis produktam tiek paredzēts tāds, kas šos labvēlīgos jauninājumus nemaz neļauj ieviest.  Kā dizainēt šo nākotni? Šis ir jautājums par to, kas šos nākotnes scenārijus vispār spēj iedomāties un arī pēc tam praktiski izveidot citus, jo mēs vairs nerunājam tikai par to, kā uzlabot produkta vides draudzīgumu. Mēs runājam par to, kā mainīt veselas sistēmas. Ar šīm mazajām pārmaiņām nav gana. Ir virkne ar ļoti lieliem jautājumiem par to, vai šis dzīves veids, kādu mēs esam iztēlojušies un ko mums nozīmē būt veiksmīgiem cilvēkiem – mantas, servisi, pakalpojumi, viss, kas tajā ietilpst – ka tas visdrīzāk vienkārši nav iespējams šajā pasaulē, kurā ir ierobežoti resursi. Mazās pārmaiņas vairs nav pietiekošas, lēmumiem ir jābūt globāliem." Tālis Juhna: Bieži vien, kad mēs runājam par tehnoloģijām, mēs tās redzam arī kā apdraudējumu. Īpaši, kad mēs runājam par mākslīgā intelekta ietekmi uz cilvēka apziņu, bet man liekas, ka mums ir jāizmanto tehnoloģijas par labu sev un par labu dabai.Izmantojot šos tehnoloģiskos risinājumus, mēs varam ietekmēt arī cilvēku domāšanu, lai mainītu viņu attieksmi un tādā veidā atstātu mazāku ekoloģisko pēdu. Vairāk un plašāk šeit!

Gada pirmajā sestdienā Tērbatas ielā tika slēgta automašīnu satiksme, un tuvākajā laikā reizi mēnesī par gājēju ielām pārvērtīsies arī vairākas citas Rīgas centra ielas. Kā veidot zaļu, pilsētniekiem draudzīgu un drošu vidi? Par dizainu pilsētai raidījumā "Kāpēc dizains?" diskutē Rīgas centra ielu mobilitātes eksperimenta līdziniciatori: nevalstiskās organizācijas “Rīgas Centra attīstības biedrība” pārstāvis un arhitekts Jānis Aufmanis, kā arī uzņēma "IE.LA Inženieri" līdzdibinātājs un ceļu inženieris Rihards Ieviņš. Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka gaisa piesārņojums pilsētās ir veicinājis aptuveni 3,7 miljonus pāragras nāves gadījumu. Tikai 20% pasaules pilsētu iedzīvotāju dzīvo vidē, kas atbilst Pasaules Veselības organizācijas noteiktajiem gaisa kvalitātes standartiem. Pilsētu piesārņojuma līmenis dažādās pasaules vietās šos standartus pārsniedz 4 līdz pat 15 reizes. Nozīmīga loma urbānā piesārņojuma radīšanā ir autotransportam. Vidēji pasaulē auto izplūdes gāzes rada 30% no pilsētu piesārņojuma, Eiropā – līdz pat 50%. Dažādās vietās cīņa par kvalitatīvu pilsētvidi notiek dažādi: Oslo, Brisele un vairākas citas pilsētas ierobežo automašīnu kustību pilsētas centrā, Parīze eksperimentē ar centra ielu slēgšanu auotransportam nedēļas nogalēs. Amsterdama nospraudusi mērķi līdz 2030. gadam nodrošināt, ka iegādei ir pieejami tikai elektroauto vai auto ar hibrīdzinēju. Helsinku pārvalde apņēmusies līdz 2050. gadam pilsētas sabiedriskā transporta sistēmu padarīt tik teicamu, ka tai būtu dabiski jāizskauž iedzīvotāju vēlme pārvietoties ar privāto autotransportu. Arī Rīgas plānošanas dokumenti paredz, ka prioritāte pilsētā būtu atvēlama mazāk aizsargātiem satiksmes dalībniekiem. Saskaņā ar “Rīgas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju līdz 2030. gadam” Rīgas vēsturisko centru nākotnē ir nepieciešams atslogot no kravas automašīnām un vieglo automašīnu tranzīta plūsmas. Tas gan palīdzētu saudzēt Rīgas vēsturisko centru kā UNESCO Pasaules mantojuma vietu, gan sniegtu priekšrocības gājējiem, radot zaļāku, klusāku un tīrāku vidi Rīgas centrā, kas veicinātu iedzīvotāji vēlmi atgriezties uz dzīvi Rīgas centrā. Lai arī Rīgas pārvaldes vārdi ne vienmēr ir saskanējuši ar darbiem, šogad pilsētā ir vērojams būtisks un iepriecinošs progress. Gada pirmajā sestdienā Tērbatas ielā tika slēgta automašīnu satiksme un iela tika atvēlēta gājējiem un velobraucējiem, kā arī dažādām uzņēmējdarbību veicinošām iecerēm. Tērbatas ielas slēgšana ir sākums plašākam eksperimentam – tuvākajā laikā reizi mēnesī par gājēju ielām pārvērtīsies arī vairākas citas Rīgas centra ielas. Vairāk un plašāk šeit!

Apņemšanās uzņemties lielāku atbildību par planētas saglabāšanu ir aktuāls jau vairākus gadus. Viens no veidiem, kā to izdarīt – meklēt jaunus veidus, kā neradīt lielāku piesārņojumu un kā panākt dabai draudzīgāku iepakojumu. Dizaineri piedāvā jaunas idejas, kā iepakojumu radīt no materiāliem, kuri dabā sadalās, neradot toksiskus atkritumus.  Pasaulē idejas ir dažādas. Ja pieminam pārtikas industriju, Islandes dizaineri piedāvā gaļas produktus iesaiņot gēlam līdzīgā caurspīdīgā vielā, kas vizuāli līdzinās plastikai un kas gatavota no dzīvnieka ādas. Itāļi izstrādājuši veidu kā ātrajā ēdināšanā nopērkamos ceptos kartupeļus pasniegt turzā, kas gatavota no kartupeļu mizām. Tāpat iepakojumā daļēji vai pilnībā izmanto cieti, cukurniedru šķiedras, aļģes, bišu vasku. Ražotājam jāizvēlas iepakojums, ko nosaka arī produkts, tā konsistence, sastāvs, uzglabāšana. Tāpat kā pats produkts, tas vēsta par uzņēmuma darbības filozofiju, un tas mums jāpamana starp tūkstošiem preču.  Kādas ir iepakojuma tendences, kas tieši ietekmē arī atkritumu šķirošanu, pārstrādi, tālāku izmantošanu? Raidījumā "Kāpēc dizains?" par to diskutē Latvijas Graudaugu pārslu ražošanas uzņēmuma "Milzu!" īpašnieks Enno Ence, kura uzņēmums 2015. gadā saņēmis labākā iepakojuma balvu Latvijā un 2016. gadā komunikāciju dizaina apbalvojumu "Red Dot Award", kā arī "Field Design Studio" dizainers Jānis Andersons, kura darbs pie "Kalve Coffe" dizaina izstrādes aizvadītā gada izskaņā apbalvots ar Baltijas iepakojuma dizaina NAPA sudraba medaļu. Vairāk šeit!

Viens no šī gada Simtgades kluba nozīmīgākajiem pārstāvjiem dizainā un arhitektūrā ir Bauhaus. Pēc pirmā pasaules kara 1919. gadā tika izveidota Bauhaus augstskola, kas pastāvēja tikai 14 gadus, taču tās ietekme arhitektūrā, dizianā, mācību un ražošanas metodēs ir saglabājusies. Par to saruna ar arhitektūras un dizaina žurnālisti Ievu Zībārti. Raidījumā izmantota mūzika no Bauhaus profesora Oskara Šlemmera radītā “Triādiskā baleta" jeb ģeometriskā baleta (1922), kam mūziku komponējis vācu komponists Pauls Hindemits (1895-1963). Vairāk un plašāk šeit!

"Kāpnes ir tās, kas cilvēku ratiņkrēslā padara nespējīgu, nevis ratiņkrēsls," 1997. gadā atzīmēja politikas plānotāji Dienvidāfrikā. Šonedēļ raidījumā runāsim par pieejamu un iekļaujošu dizainu. Par iespēju ikkatram sabiedrības loceklim lietot produktus vai saņemt pakalpojumus neatkarīgi no viņu individuālajām atšķirībām. Raidījumā piedalās arhitekte un jaunuzņēmuma Vividly dibinātāja un vadītāja Gunita Kuļikovska un uzņēmuma Turn Digital vadītājs, digitālās vides piekļūstamības eksperts un platformas www.pieklustamiba.lv iniciators Pēteris Jurčenko. Īsumā * Pieejams dizains produktu vai pakalpojumu ļauj lietot jebkuram cilvēkam neatkarīgi no apstākļiem vai fizioloģiskām vajadzībām. * Dizaineri un arhitekti ir līdzatbildīgi apstākļu radīšanā, kas definē invaliditāti. * Nevis nevēlēšanās, bet neaizdomāšanās rada nepieejamu dizainu. * Pēteris Jurčenko: Neiekļaujošs dizains ir diskriminācija. * Gunita Kuļikovska: Dizaineru uzdevums – apzināties, kuras grupas tiek izslēgtas, veidojot dizainu. * Pēteris Jurčenko: Dizaina izglītībā kopumā vēl šī domāšana netiek audzināta. Vairāk un plašāk šeit!

Ne visiem bērniem un viņu vecākiem Ziemassvētki ir priecīgs laiks: daudzi mazuļi šajā laikā vai pat ilgstoši ir slimi un atrodas slimnīcā. Slimība un iespējas izveseļoties ir sāpīga pieredze gan viņiem pašiem, gan viņu tuviniekiem. Raidījums "Kāpēc dizains?" vērtē, kā bērniem laiku slimnīcā darīt vieglāku, mazāk sāpīgu un satraucošu ne tikai svētku laikā, bet ikreiz, kad nepieciešama ārstu palīdzība. ĪSUMĀ: Galvenais funkcionālā dizaina uzdevums, risinot bērnu veselības aprūpi, ir mazināt bailes. Pacientu pieredze ir jauns termins slimnīcu praksē. Bērnu slimnīca plāno kļūt par pirmo slimnīcu Baltijā, kas ieviesīs uz personu centrētu aprūpi. Pirms slimnīcas telpu pārbūves dizaineri veic pētījumu par pacientu pieredzi. Jāplāno arī skumju un atvadu brīžiem. Uzklausot bērnus, atrod veidus, kā mazināt bailes. Funkcionālā dizaina priekšmeta ceļš no idejas līdz pielietojumam slimnīcā ir garš. 19. gadsimta sākumā Rīgā vācbaltiešu fiziķis Georgs Frīdrihs Parrots pirmais aprakstīja medicīniskā termometra principu. Veids, kā noteikt paaugstinātu ķermeņa temperatūru, līdz mūsdienām ir ļoti mainījies. Dizaineri no Sanfrancisko piedāvā termometru, kuru kā plāksteri pielīmē pie bērna krūškurvja. Tā mērījumiem vecāki var sekot līdzi aplikācijā savā viedierīcē, tā naktī nemodinot bērnu, lai noteiktu vai nepieciešams dot zāles augstas temperatūras laikā. Dizaineri to veidojuši kā zibens šautru ar noapaļotām malām. Tas ir zils, kura krāsa mainās līdz piesātināti violetai, atbilstoši tam, cik augsta ir temperatūra.  Izraēlas dizaineri, daudzus tik biedējošo, adatu asins analīžu vai potēšanās laikā piedāvā pārvērst neliela putna formā, kas to paslēpj. Putna spārnus turklāt var pārvietot, iedarbinot šļirces mehānismu. Turklāt, no īpaša materiāla darināto šprici un tai apkārt esošās detaļas priecīgi košās krāsās bērni slimnīcas apmeklējuma laikā var salikt paši, tā pārvarot bailes un šādā veidā labāk iepazīt arī citas medicīniskas ierīces. Šie, protams, ir biežāk lietojamie priekšmeti slimnīcās un veidi kā uzlabot pieredzi slimnīcā ir dažādi. Bet kā par mazajiem pacientiem, viņu pavadīto laiku slimnīcā, kurā tāpat ir izmeklējumi, ārstēšana un operācijas, rūpējas Latvijā? Pieredzē dalās Latvijas Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Komunikācijas nodaļas vadītāja Vita Šteina, dizainere un Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) profesore Ilze Kundziņa un LMA 4. kursa studente Lauma Reitere. Vairāk un plašāk šeit!  

Šonedēļ raidījumā "Kāpēc dizains?" runājam par dizainu medicīnai. Dizainu jomai, kurā pareizi un atbildīgi pieņemti dizaina lēmumi dzīvību var glābt, savukārt pavirši veidoti vai kļūdaini risinājumi - apdraudēt to.  Diskusijā piedalās digitālo risinājumu aģentūras "Cube" partneris un radošais  direktors Mārcis Miķelsons-Germs un  audiologopēde, jaunuzņēmuma "VReach" līdzdibinātāja un aktīva "Riga Tech Girls" kustības dalībniece Marina Petrakova.  

Līdz 22. decembrim esam ceļā līdz gada īsākai dienai, kad tā ilgs 6 stundas un 45 minūtes. Kā jūtamies gada tumšajā laikā, kad esam ārpus savām mājām un par gaismu rūpējas kāds cits? Vai gaisma no ēkām un ēkās mums palīdz justies labāk vai tieši pretēji - satrauc mūs? Par to raidījumā "Kāpēc dizains?" runājam ar mākslinieku Krišu Zilgalvi un arhitekturālās gaismas projektētāju un dizaineri Ilzi Leduskrastu.

Kopš elektrības atklāšanas tehnoloģijas ir tās, kas mūzikas baudīšanas procesu ir darījušas klausītājam arvien pieejamāku un demokrātiskāku. No mūzikas koncertzālēs līdz ierakstiem radio stacijās, no personīgajiem atskaņotājiem līdz mūzikai mūsu kabatā. Šonedēļ raidījumā "Kāpēc dizains?" runājam par dizainu mūzikai. Par dizainu, kas ir klātesošs ikkatrā risinājumā, kas ļauj mums radīt, ierakstīt vai klausīties mūziku. Raidījumā piedalās uzņēmuma Gamechanger audio dizainers Fricis Kalvelis, uzņēmuma Sonarworks līdzdibinātājs Mārtiņš Popelis un audiovizuālās mākslas mākslinieks Rick Feds jeb Rihards Fedotovs.  

To, kādi mēs esam, būtiski ietekmē vide, kurā esam auguši, un zināšanas, kuras mēs iegūstam, tāpēc Latvijā tapušās idejas un risinājumi arī dizainā ir daļa no mūsu identitātes un veido nacionālo dizaina identitāti, kura nepieciešama mums pašiem un var būt pārsteigums arī pasaulē. Kāda īsti ir Latvijas dizaina jomas nacionālā identitāte, kā tā veidojas? Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Kāpēc dizains?" eksperti dalās pārdomās – kaut arī "mūsu dizains ir tāds, kādi esam mēs paši", tomēr nacionālās identitātes veidošana un uzturēšana vairs nevar būt dizaina pašmērķis. Raidījumā piedalās dizaina biroja H2E dizainere un arī Latvijas Mākslas akadēmijas profesore Inguna Elere, Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas profesore un dizaina vizionāre Barbara Ābele, kā arī Jānis Godiņš, Latvijā radīta starptautiska uzņēmuma "Infogram" vadošais produktu dizainers – "Infogram" saņēmis arī pirmo dizaina gada balvu par radīto vizualizācijas rīku, kuru izmanto vairāk nekā pieci miljoni lietotāju visā pasaulē, kā arī Artūrs Analts, kurš savukārt Londonas dizaina biennālē saņēma galveno balvu par savu instalāciju "Matter to Matter". Dizains ir tāds, kādi esam mēs paši "Mūsu dizains ir tāds, kādi esam mēs paši, un šo dizainu veido ļoti daudzi komponenti," uzskata dizaina biroja H2E dizainere un arī Latvijas Mākslas akadēmijas profesore Ingūna Elere. "Tā ir vieta, kurā mēs esam auguši, vēsture, ģeogrāfija, ģeoloģija, temperatūra, saules krišanas leņķis un garās ēnas, krāsu izjūta, kas mums ir šeit veidojusies, un tas viss, ko mēs lietojam, lai veidotu dažnedažādas dizaina idejas - vai tās ir lietas, vai tie ir procesi, vai tā ir telpa vai priekšmeti, vai vīzijas. Un tas dizains, kas top, var tapt tikai tāds un tikai šeit - ar mūsu vēsturisko pieredzi, gan politisko un emocionālo pieredzi. Un tā ir tā mūsu identitāte un unikalitāte, ar ko mēs atšķiramies no citiem. Jau no pagājušā gadsimta sākuma mums ir ļoti laba izglītības skola – Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola ar turpinājumu Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļā, kur savukārt top nākotnes dizaina identitāte. Tas ir tas, kas mūs arī atšķir no pārējiem." Bet kāda ir Latvijas dizaina jomas nacionālā identitāte? "Īstā identitāte ir tā, kas veidojas no šīm iepriekš nosauktajām nacionālajām komponentēm," uzsver Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas profesore un dizaina vizionāre Barbara Ābele. "Dizaina identitāte saistās ar formas valodu, visiem pierasto nepieciešamo funkcionalitāti. Bet tajā pašā laikā mēs visi atrodamies pilnīgi jaunā laikmetā – mūs šobrīd visus aizrauj digitālā revolūcija, un tā ir atšķirīga no iepriekšējās – industriālās. Digitālā situācija mums paver milzīgas iespējas, jo mēs paši kļūstam par dizaineriem, par situācijas noteicējiem." Tomēr mēs neesam atrauti no pārējās pasaules – vai mēs tiešām arī izmantojam savus resursus kā daļu no savas nacionālās identitātes, arī dizaina identitātes, vai tomēr esam jau tik ļoti aplipuši ar visu pārējo, ka nemaz to nenoformulējam kā savu? "Manuprāt, tieši tas ir mūsu spēks," uzskata Elere. "Jo tas viss iepriekš minētais, ko nosaucu, veido mūsu vizuālo valodu – nevis stilu, bet valodu, un šī valoda veido jebkuru darbu, ko dara Latvijas dizaineri. Un ar to mēs arī izceļamies pasaulē. Varam minēt mūsu Alūksnes bānīša staciju, kas Amerikā ieguva atzinību un profesionāļu uzslavas par to, ka esam savādāki, bet ar ļoti spēcīgu un vienotu vizuālo valodu. Loģiski, ka mūsu vizuālā valoda atšķiras no valodas, kādu lieto Amerikā, Nīderlandē un tamlīdzīgi. Nevajag akli sekot tendencēm – gudri izmantojot to, kas mums šeit dots, arī mēs paši varam radīt un arī radām jaunās tendences. Uz mums skatās kā uz brīnumu, tikai reizēm mēs paši sevi nenovērtējam." Vairāk un plašāk šeit!  

Katru gadu apģērbu ražošana ir iemesls tam, ka atmosfēra tiek piesārņota ar vairāk kā vienu miljardu tonnu oglekļa dioksīda. Tas ir apjoms, kas ir lielāks par avio un jūras satiksmes kopējo radīto piesārņojumu. Pilsētas šobrīd aizņem tikai 3% zemeslodes teritorijas, bet tajās dzīvo vairāk kā puse planētas iedzīvotāju, un tās veido 70% no kopējā pasaules piesārņojuma. Šonedēļ raidījumā "Kāpēc dizains?" runājam par ilgtspējību. Kvalitāti, kurai ir jābūt ikkatrā risinājumā, neatkarīgi no tā, vai runa ir par karoti, kleitu vai pilsētu. Analizējam modes industrijas iespējas kļūt videi draudzīgākai un diskutējam par to, kā ilgtspējīga pilsētplānošana var ietekmēt mūsu dzīvi. Raidījumā piedalās apģērbu dizainere Indra Komarova, pilsētplānotāja Evelīna Ozola un arhitekts Toms Kokins.   

Dodamies uz Rīgas Centrālo dzelzceļa staciju, lai atklātu, cik viegli vai grūti ir nonākt nepieciešamajā galapieturā un ar kādu dizainu saskaras tūkstošiem vilciena pasažieru ik dienu, paši to pat nenojaušot.